This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 61970CJ0022
Judgment of the Court of 31 March 1971. # Commission of the European Communities v Council of the European Communities. # European Agreement on Road Transport. # Case 22-70.
Tiesas spriedums 1971. gada 31. martā.
Eiropas Kopienu Komisija pret Eiropas Kopienu Padomi.
Eiropas nolīgums par autotransportu.
Lieta 22-70.
Tiesas spriedums 1971. gada 31. martā.
Eiropas Kopienu Komisija pret Eiropas Kopienu Padomi.
Eiropas nolīgums par autotransportu.
Lieta 22-70.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:1971:32
TIESAS SPRIEDUMS
1970. gada 14. oktobrī (*)
Lieta 22/70
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv tās Juridiskā dienesta ģenerāldirektora vietnieks Žerārs Olivjē [Gérard Olivier], pārstāvis, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Office of Emile Reuter, 4 Boulevard Royal,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Padomi, ko pārstāv Padomes juriskonsults, Padomes Ģenerālsekretariāta ģenerāldirektors Ernsts Volfārts [Ernst Wohlfart], pārstāvis, kam palīdz Padomes Ģenerālsekretariāta direktors Žans Pjērs Puisošē [Jean-Pierre Puissochet], un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Office of J. N. Van den Houten, Eiropas Investīciju Bankas Juridiskā dienesta direktors, 2 Place de Metz,
atbildētāja,
par prasību atcelt Padomes 1970. gada 20. marta lēmumu, kas saistīts ar EEK dalībvalstu sarunām par Eiropas Līgumu par transportlīdzekļu apkalpju darbu starptautiskajos autopārvadājumos un ar tā noslēgšanu.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Lekūrs [R. Lecourt], palātu priekšsēdētāji A. M. Donners [A. M. Donner] un A. Trabuki [A. Trabucchi], tiesneši R. Monako [R. Monaco], Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertensde Wilmars], P. Peskatore [P. Pescatore] (referents) un H. Kučers [H. Kutscher],
ģenerāladvokāts A. Diteljē de Lamots [A. Dutheillet de Lamothe],
sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 1970. gada 19. maijā, Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Padomes 1970. gada 20. marta lēmumu par ANO Eiropas Ekonomikas komisijas ietvaros notikušajām Kopienas dalībvalstu sarunām par Eiropas Līgumu par transportlīdzekļu apkalpju darbu starptautiskajos autopārvadājumos (AETR) un tā noslēgšanu.
2 Sākotnēji Padome norādīja, ka prasība nav pieņemama, jo apstrīdētais lēmums nav tāds tiesību akts, kura likumību iespējams izskatīt saskaņā ar Līguma 173. panta pirmo daļu.
3 Lai izlemtu šo jautājumu, vispirms jānosaka iestāde, kurai attiecīgajā datumā bija pilnvaras apspriest un noslēgt AETR.
4 Šā lēmuma juridiskais spēks ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai to uzskata par tādu, ar kuru nosaka Kopienai piešķirto pilnvaru izpildi, vai par tādu, kas apstiprina dalībvalstu saskaņotu darbību to pilnvaru izpildē, kuras tām jau ir piešķirtas.
5 Lai varētu pieņemt lēmumu attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, vispirms jānoskaidro, vai strīdīgā lēmuma pieņemšanas dienā pilnvaras apspriest un noslēgt AETR bija Kopienai vai dalībvalstīm.
1. Sākotnējais jautājums
6 Komisija uzskata, ka Līguma 75. pants, ar kuru Kopienai piešķirtās pilnvaras ir visai plašas un paredzētas kopējās transporta politikas īstenošanai, jāpiemēro gan ārējiem sakariem, gan attiecīgās jomas iekšzemes pasākumiem.
7 Šā noteikuma lietderīgā iedarbība tiktu apdraudēta, ja pilnvaras, kuras tas piešķir, it īpaši pilnvaras pieņemt “jebkurus attiecīgos noteikumus” iepriekšminētā panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, nebūtu attiecinātas arī uz līgumu slēgšanu ar trešām valstīm.
8 Lai gan sākotnēji šīs pilnvaras neattiecās uz visu transporta nozari, pakāpeniski tās kļuva par vispārējām un ekskluzīvām pilnvarām, jo šajā nozarē tika īstenota kopēja politika.
9 Padome savukārt uzsvēra, ka, tā kā Kopienai ir tikai tās pilnvaras, kas tai piešķirtas, pilnvaras slēgt līgumus ar trešām valstīm nav pieļaujamas, ja Līgumā tas nav skaidri paredzēts.
10 Īpaši 75. pants attiecas tikai uz Kopienas iekšējiem pasākumiem, un to nedrīkst interpretēt kā atļauju slēgt starptautiskus līgumus.
11 Pat ja situācija būtu citāda, nekā iepriekš izklāstīts, šīs pilnvaras nevarētu būt vispārējas un ekskluzīvas pilnvaras, bet tām būtu pēc iespējas jāsakrīt ar dalībvalstu pilnvarām.
12 Tā kā Līgumā nav iekļauti īpaši noteikumi attiecībā uz starptautisko līgumu apspriešanu un noslēgšanu transporta politikas nozarē, kurai būtībā pieder AETR, tad ir jāatsaucas uz Kopienas tiesību vispārējo sistēmu jomā, kas saistīta ar attiecībām ar trešām valstīm.
13 Līguma 210. pants noteic, ka “Kopiena ir tiesību subjekts”.
14 Šis līguma sestās daļas sākumā izklāstītais noteikums, kas attiecas uz “Vispārīgiem un nobeiguma noteikumiem”, nozīmē, ka ārējo attiecību jomā Kopienai ir iespēja nodibināt līgumiskas saistības ar trešām valstīm attiecībā uz visiem Līguma pirmajā daļā izklāstītajiem un sestajā daļā papildinātajiem mērķiem.
15 Lai konkrētā gadījumā Kopienai piešķirtu pilnvaras slēgt starptautiskus līgumus, visa Līguma sistēma jāņem vērā tikpat lielā mērā kā tā materiālās tiesību normas.
16 Šādas pilnvaras rodas ne tikai tad, ja tās tieši piešķirtas ar Līgumu – kā tas ir gadījumos, ko paredz 113. un 114. pants attiecībā uz līgumiem par tarifiem un tirdzniecību un 238. pants attiecībā uz asociācijas līgumiem, – tās var izrietēt no citiem Līguma noteikumiem un pasākumiem, kurus saskaņā ar minētajiem noteikumiem ir pieņēmušas Kopienas iestādes.
17 Ikreiz, kad Kopiena, lai īstenotu Līgumā paredzēto kopējo politiku, pieņem noteikumus, ar kuriem vienalga kādā formā ievieš kādas kopīgas normas, dalībvalstīm vairs nav tiesību attiecībās ar trešām valstīm individuāli vai pat kolektīvi uzņemties tādas saistības, kas ietekmētu minētās normas.
18 Tiklīdz ir ieviestas šādas kopīgas normas, vienīgi Kopiena var uzņemties un īstenot tādas līgumsaistības ar trešām valstīm, kas ietekmē visu Kopienas tiesību sistēmas piemērošanas jomu.
19 Attiecībā uz Līguma noteikumu ieviešanu Kopienas iekšējo pasākumu sistēmu nevar nodalīt no ārējo attiecību sistēmas.
20 Līguma 3. panta e) punktā kopējās politikas ieviešana transporta nozarē ir īpaši minēta kā viens no Kopienas mērķiem.
21 Saskaņā ar 5. panta noteikumiem dalībvalstīm, no vienas puses, jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada iestāžu darbība, un, no otras puses, tām jāatturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt Līguma mērķu sasniegšanu.
22 Skatot šos noteikumus kopā, jāsecina, ka tiktāl, ciktāl Kopienas normas ir pieņemtas, lai īstenotu Līguma mērķus, dalībvalstis nevar, apejot Kopienas iestādes, uzņemties saistības, kas varētu ietekmēt iepriekšminētās normas vai mainīt to darbības jomu.
23 Saskaņā ar 74. panta nosacījumiem Līgumā definētie mērķi transporta jomā īstenojami atbilstoši kopējai politikai.
24 Šajā ziņā 75. panta 1. punkts uzliek Padomei pienākumu izstrādāt kopīgus noteikumus un turklāt pieņemt arī “citus attiecīgos noteikumus”.
25 Saskaņā ar šā paša noteikuma a) apakšpunktu šie kopīgie noteikumi ir piemērojami “starptautiskiem pārvadājumiem uz kādu dalībvalsti vai no tās, vai cauri vienai vai vairākām dalībvalstīm”.
26 Šis noteikums tāpat attiecas arī uz pārvadājumiem no trešām valstīm vai uz tām tajā brauciena daļā, kas notiek Kopienas teritorijā.
27 Tādējādi Kopienas pilnvaras attiecas arī uz attiecībām, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, un tādēļ konkrētajā jomā tās saistītas ar nepieciešamību noslēgt nolīgumus ar ieinteresētajām trešām valstīm.
28 Kaut arī 74. un 75. pants patiešām Kopienai skaidri nepiešķir pilnvaras slēgt starptautiskus nolīgumus, tomēr, stājoties spēkā Padomes 1969. gada 25. marta Regulai Nr. 543/69 par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz autotransportu (OV L 77, 49. lpp.), Kopienai ir piešķirtas pilnvaras slēgt jebkurus nolīgumus ar trešām valstīm attiecībā uz nozari, kuru reglamentē minētā regula.
29 Šo pilnvaru piešķiršanu turklāt skaidri paredz iepriekšminētās regulas 3. pants, kas noteic, ka “Kopiena uzsāks jebkāda veida sarunas ar trešām valstīm, kuras varētu būt nepieciešamas minētās regulas īstenošanai”.
30 Tā kā AETR priekšmets ietilpst Regulas Nr. 543/69 darbības jomā, pilnvaras apspriest un noslēgt attiecīgo līgumu Kopienai ir piešķirtas no brīža, kad stājusies spēkā minētā regula.
31 Šīs Kopienas pilnvaras nepieļauj iespēju, ka dalībvalstīm varētu būt tādas pašas pilnvaras, jo jebkuri pasākumi, kas veikti, apejot Kopienas iestādes, nebūtu saderīgi ar kopējā tirgus vienotību un Kopienas tiesību vienādu piemērošanu.
32 Jautājums par pieņemamību jārisina, ņemot vērā šo juridisko situāciju.
2. Prasības pieņemamība
33 Padome ir apstrīdējusi prasības pieņemamību dažādu, ar strīdīgā lēmuma kvalifikāciju saistītu iemeslu dēļ un pakārtoti – ar varbūtību, ka Komisijai nav ieinteresētības šajā lietā, kā arī ar tās iepriekšējo attieksmi un to, ka prasība nav iesniegta savlaicīgi.
a) Prasības pamats, kas attiecas uz 1970. gada 20. marta lēmuma kvalifikāciju
34 Padome uzskata, ka 1970. gada 20. marta lēmums nav uzskatāms par pārsūdzamu aktu 173. panta pirmās daļas pirmā teikuma nozīmē.
35 Šis lēmums nedz pēc tā formas, nedz priekšmeta vai satura nav ne regula, ne lēmums, ne direktīva 189. panta nozīmē.
36 Faktiski minētais lēmums bija tikai savstarpēja dalībvalstu politikas koordinēšana Padomē un tādējādi neradīja nekādas tiesības, neuzlika pienākumus un nekādi nemainīja tiesisko stāvokli.
37 Iestāžu savstarpēja strīda gadījumā šāda lēmuma kvalifikācija rada pienākumu novērtēt prasības pieņemamību īpaši uzmanīgi.
38 Saskaņā ar 173. pantu Tiesas pienākums ir izskatīt jautājumus par to, cik likumīgi ir “Padomes tiesību akti [..], izņemot ieteikumus vai atzinumus”.
39 Tā kā dalībvalstīm un iestādēm paredzētā iespēja iesniegt prasību atcelt kādu tiesību aktu neattiecas vienīgi uz “ieteikumiem vai atzinumiem” – kam saskaņā ar 189. panta pēdējo daļu nav saistoša spēka – 173. pants paredz, ka akti, pret kuriem iespējams celt prasību, ir visi tiesību akti, ko pieņēmušas iestādes un ar kuriem paredzēts radīt tiesiskas sekas.
40 Atbilstoši 164. pantam šīs prasības mērķis ir nodrošināt tiesību ievērošanu, interpretējot un piemērojot Līgumu.
41 Sašaurināta interpretācija nosacījumiem, kas attiecas uz prasības pieņemamību, ierobežojot to piemērojamības jomu un attiecinot tos vienīgi uz 189. pantā paredzētajām tiesību aktu kategorijām, būtu pretrunā ar minēto mērķi.
42 Jābūt iespējai iesniegt prasību par tiesību akta atcelšanu attiecībā uz visiem tiem iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem neatkarīgi no to veida vai formas, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas.
43 Strīdīgais lēmums kvalificējams, ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus.
44 1970. gada 20. marta sanāksmes laikā, pēc tam, kad tās locekļi bija apmainījušies viedokļiem ar Komisijas pārstāvi, Padome nonāca pie vairākiem “secinājumiem” par to, kāda nostāja dalībvalstu valdībām jāieņem izšķirošajās sarunās par AETR.
45 Šis lēmums attiecas gan uz sarunu mērķi, gan uz sarunu procedūru.
46 Attiecībā uz sasniedzamo mērķi Padome noteica sarunu pozīciju, kas vērsta uz to, lai AETR pielāgotu Kopienas tiesiskā regulējuma noteikumiem, neņemot vērā dažas atkāpes no minētā regulējuma, kuras Kopienai vajadzētu akceptēt.
47 Ņemot vērā tādējādi izvirzīto mērķi, Padome aicināja Komisiju laikus un saskaņā ar Līguma 75. panta noteikumiem iesniegt nepieciešamos priekšlikumus, lai izdarītu grozījumus Regulā Nr. 543/69.
48 Attiecībā uz sarunu procedūru Padome saskaņā ar darbības norisi, par kuru izlemts iepriekšējās sanāksmēs, nolēma, ka sarunas turpinās un noslēgs sešas dalībvalstis, kuras kļūs par AETR līgumslēdzējām pusēm.
49 Visā sarunu un līguma noslēgšanas laikā valstis rīkosies kopīgi un pastāvīgi saskaņos savas nostājas atbilstīgi parastajai procedūrai, cieši sadarbojoties ar Kopienas iestādēm, kā pārstāvi izmantojot dalībvalsts delegāciju, kura pašlaik Padomē nodrošina prezidentūru.
50 Protokolā nav norādīts, ka Komisija būtu iebildusi pret Padomes definēto sarunu mērķi.
51 Tā tomēr iesniedza precīzu atrunu par sarunu procedūru, kurā teikts, ka Komisija uzskata Padomes nostāju par neatbilstošu Līgumam, it īpaši tā 228. pantam.
52 No iepriekš minētā jāsecina, ka Padomes lēmums attiecās uz jautājumu, kas bija Kopienas kompetencē, un ka tāpēc dalībvalstis nevarēja rīkoties, apejot kopējās iestādes.
53 Saistībā ar Padomes noteikto sarunu mērķi 1970. gada 20. marta lēmumu nevar uzskatīt par vienkāršu brīvprātīgas koordinācijas izpausmi vai atzīšanu, bet gan par tādu aktu, kura mērķis bija noteikt tādu darbības norisi, kas būtu saistoša gan iestādēm, gan dalībvalstīm un ko paredzēts atspoguļot regulas saturā.
54 Sarunu procedūras secinājumu daļā Padome pieņēma noteikumus, kurus izmantojot atsevišķos gadījumos varētu atkāpties no Līgumā paredzētās procedūras attiecībā uz sarunām ar trešām valstīm un līgumu slēgšanu.
55 Šā iemesla dēļ 1970. gada 20. marta lēmums radīja noteiktas tiesiskās sekas gan attiecībās starp Kopienu un dalībvalstīm, gan attiecībās starp iestādēm.
b) Pakārtotie prasības pamati, kas attiecas uz prasības pieņemamību
56 Padome apgalvo, ka, analizējot sekas, kādas varētu rasties, atceļot 1970. gada 20. marta lēmumu, apstiprinās fakts, ka šis lēmums nav bijis juridiski saistošs.
57 Šāda atcelšana likvidētu koordinācijas atzīšanu dalībvalstu starpā, bet faktiski to neietekmētu; tāpat tā neietekmētu šo valstu turpmāko darbību sarunās par AETR.
58 Līdz ar to Padome apgalvo, ka, tā kā nav iespējams īstenot Komisijas prasības mērķi, tā ir zaudējusi nozīmi.
59 Līguma 174. pants noteic, ka tad, “ja prasība ir pamatota, Tiesa attiecīgo tiesību aktu pasludina par spēkā neesošu”.
60 Šādā gadījumā būtu jāuzskata, ka Padomes lēmums nav pastāvējis tikmēr, kamēr tiesa to atceltu. Tad strīda dalībnieki atkal atrastos sākotnējā situācijā un pārskatītu strīdīgos jautājumus tā, lai tos atrisinātu atbilstoši Kopienu tiesībām.
61 Tātad Komisijas ieinteresētība turpināt prasības uzturēšanu nav apstrīdama.
62 Padome turklāt uzskata, ka Komisija nebija tiesīga celt prasību, jo tā pati ir atbildīga par strīda situāciju, tāpēc ka laikus nav iesniegusi Padomei atbilstošus priekšlikumus, tādējādi neveicot nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu Kopienas pilnvaras.
63 Ņemot vērā, ka Tiesai iesniegtie Komisijas jautājumi attiecas uz Kopienas institucionālo struktūru, prasības pieņemamība nevar būt atkarīga no prasītāja iepriekš pieļautajām kļūdām vai bezdarbības.
64 Turklāt Padomes celto iebildumu izvērtēšanu var veikt, tikai izskatot strīdu pēc būtības.
65 Visbeidzot, Padome iebilst arī pret to, ka prasība ir iesniegta ar nokavēšanos, jo 1970. gada 20. marta lēmumā bija tikai atkārtoti izklāstīti principi, kas bija izstrādāti Padomes iepriekšējo sanāksmju laikā, no kurām pēdējā notika 1969. gada 17. un 18. martā.
66 1970. gada 20. marta lēmumu tomēr nevar uzskatīt tikai par iepriekšējo lēmumu apstiprinājumu, jo 1969. gada 25. marta Regula Nr. 543/69 ir būtiski mainījusi pilnvaru sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm jautājumos, kas skar sarunu priekšmetu.
67 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir pieņemama.
3. Par lietas būtību
68 Komisija galvenokārt apstrīd 1970. gada 20. marta lēmuma spēkā esamību, pamatojoties uz to, ka šajā lēmumā nav ievēroti Līguma noteikumi, it īpaši 75., 228. un 235. pants attiecībā uz pilnvaru sadalījumu starp Padomi un Komisiju un tātad uz tiesībām, kuras Komisijai bija pienākums īstenot sarunās par AETR.
a) Prasības pamats, kas attiecas uz 75. un 228. panta pārkāpumu
69 Komisija uzsver, ka, ņemot vērā Komisijai saskaņā ar 75. pantu piešķirtās pilnvaras, Kopienai bija jāpārrunā un jānoslēdz AETR saskaņā ar 228. panta 1. punktā noteikto Kopienas procedūru.
70 Lai gan, pamatojoties uz šiem noteikumiem, Padome katrā atsevišķā gadījumā var izlemt, vai ir lietderīgi noslēgt līgumu ar trešām valstīm, tai tomēr nav tiesību izlemt, vai to noslēgt starpvaldību līmenī vai Kopienas līmenī.
71 Nolemjot līgumu noslēgt starpvaldību līmenī, Padome liedza iespēju Komisijai veikt uzdevumu, ko sarunu ar trešām valstīm jomā tai paredz Līgums.
72 Tā kā Līgumā nav iekļauti īpaši noteikumi, kas piemērojami sarunām par konkrēto līgumu un tā īstenošanai, piemērojamās normas jāatvasina no visu to Līguma pantu satura, kuri attiecas uz uzsāktajām sarunām par AETR.
73 Katras Kopienas iestādes pilnvaru pārrunāt un īstenot AETR sadalījums ir nosakāms, ievērojot noteikumus par kopējo transporta politiku, kā arī noteikumus, kas reglamentē Kopienas veikto līgumu noslēgšanu.
74 Saskaņā ar 75. panta 1. punktu Padomei, lemjot par Komisijas priekšlikumu un pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Asambleju, ir jāpieņem atbilstoši noteikumi regulas vai cita dokumenta formā kopējās transporta politikas īstenošanai.
75 Saskaņā ar 228. panta 1. punktu gadījumos, kad līgumi jānoslēdz ar vienu vai vairākām trešām valstīm vai starptautisku organizāciju, šie līgumi jāapspriež Komisijā, bet jānoslēdz Padomē, ievērojot plašākas pilnvaras, kuras varētu būt piešķirtas Komisijai.
76 Tā kā sarunas notika ANO Eiropas Ekonomikas komisijas ietvaros, jāņem vērā arī 116. panta pirmā daļa, saskaņā ar kuru, sākot no pārejas perioda beigām, dalībvalstīm “starptautiskās ekonomiskās organizācijās pieļaujama tikai kopīga rīcība”, jo šādas kopīgas rīcības īstenošana ir Padomes kompetencē, kura lēmumus pieņem, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu.
77 Skatot šos dažādos noteikumus kopā, ir skaidrs, ka tad, ja runa ir par jautājumu, kas saistīts ar kopējo politiku, dalībvalstīm katrā ziņā jādarbojas vienoti, lai aizstāvētu Kopienas intereses.
78 Šī vienotas rīcības prasība 1970. gada 20. marta lēmumā tika ievērota, un tādēļ šajā jomā nevar rasties nekādas pretenzijas.
79 No šo noteikumu kopuma un it īpaši no 228. panta 1. punkta izriet, ka tiesības noslēgt konkrēto līgumu bija piešķirtas Padomei.
80 Komisijai bija jādarbojas divējādi, pirmkārt, īstenojot tiesības iesniegt priekšlikumus, kā tas izriet no 75. panta 1. punkta un 116. panta pirmās daļas, un, otrkārt, kā sarunu dalībniekam saskaņā ar 228. panta 1. punkta pirmo daļu.
81 Tomēr šis pilnvaru sadalījums starp iestādēm būtu vajadzīgs tikai tad, ja sarunas būtu sāktas laikā, kad Kopienai piešķirtās pilnvaras jau bija stājušās spēkā vai nu saskaņā ar pašu Līgumu vai saskaņā ar iestāžu pieņemtajiem noteikumiem.
82 Šajā sakarībā jāpiemin, ka pirmā AETR versija tika izstrādāta 1962. gadā – laikā, kad nepietiekami attīstītās kopējās transporta politikas dēļ pilnvaras noslēgt šo līgumu bija piešķirtas dalībvalstīm.
83 Sarunu stadija, kuras laikā ir radies apstrīdētais lēmums, nebija vērsta uz jauna līguma izstrādi, bet gan tikai uz tādu grozījumu izdarīšanu 1962. gadā izstrādātajā versijā, kas nepieciešami, lai līgumu varētu ratificēt visas līgumslēdzējas puses.
84 Šajā ziņā sarunas par AETR raksturīgas ar to, ka tās tika sāktas un ievērojama daļa ar Eiropas Ekonomikas komisijas gādību veiktā darba notika pirms tam, kad ar Regulu Nr. 543/69 Kopienai tika piešķirtas pilnvaras.
85 Tātad ir skaidrs, ka 1970. gada 20. martā Padome rīkojās tādā situācijā, kurā tai vairs nebija pilnīgas rīcības brīvības attiecībās ar trešām valstīm, kuras iesaistītas šajās pašās sarunās.
86 Kā to Padomes apspriedes laikā atzina Komisijas pārstāvis, ja šajā sarunu stadijā ieinteresētās trešās valstis tiktu informētas par jaunu pilnvaru sadalījumu Kopienā, tas varētu apdraudēt veiksmīgu sarunu rezultātu.
87 Šādos apstākļos divām iestādēm – Padomei un Komisijai – kuru pilnvaras bija tieši skartas, bija jāvienojas par piemērotām sadarbības metodēm saskaņā ar 15. pantu 1965. gada 8. aprīļa Līgumā par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi, lai, cik vien iespējams, efektīvi nodrošinātu Kopienas interešu aizsardzību.
88 No 1970. gada 20. marta sanāksmes protokola izriet, ka Komisija oficiāli neizmantoja tiesības iesniegt priekšlikumus, kuras tai bija noteiktas 75. un 116. pantā.
89 Tā nepieprasīja arī 228. panta 1. punkta piemērošanu attiecībā uz savām tiesībām piedalīties sarunās.
90 Tātad var uzskatīt, ka, vienlaikus risinot sarunas un slēdzot līgumu saskaņā ar Padomes pieņemtajiem noteikumiem, dalībvalstis rīkojās un turpina rīkoties Kopienas interesēs un tās vārdā, ievērojot pienākumus, kurus tām uzliek Līguma 5. pants.
91 Tāpēc šajos apstākļos, lemjot par dalībvalstu vienotu rīcību, Padome nav pārkāpusi pienākumus, kas tai izriet no 75. un 228. panta.
92 Šādos apstākļos prasības pamats ir jānoraida.
b) Citi Komisijas izvirzītie prasības pamati (235. pants; pamatojuma trūkums)
93 Komisija papildus uzsver, ka, ņemot vērā prasības, kas jāpilda saistībā ar kopējas transporta politikas īstenošanu, Padomei, ja tā nerīkojās saskaņā ar 75. pantu, vajadzēja izmantot vismaz 235. pantā paredzētās pilnvaras.
94 Padome savukārt norāda, ka, tā kā bija iespējama dalībvalstu vienota rīcība, nebija vajadzības atsaukties uz šo noteikumu un ka Komisija turklāt ne reizi neuzņēmās iniciatīvu iesniegt kādu priekšlikumu šajā sakarā, kā tas ir prasīts apstrīdētajā noteikumā.
95 Kaut gan 235. pants piešķir Padomei pilnvaras veikt jebkādus “atbilstošus pasākumus” arī ārējo attiecību jomā, tas neuzliek pienākumu, bet dod iespēju Padomei šīs pilnvaras izmantot, un šo pilnvaru neizmantošana nevar ietekmēt lēmuma spēkā esamību.
96 Tāpēc šis prasības pamats ir jānoraida.
97 Tāpat Komisija norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nebija atsauces uz tiesisko pamatu un tajā nebija norādīts nekāds pamatojums.
98 Šīs prasības, ko 190. pants nosaka attiecībā uz regulām, direktīvām un lēmumiem, nevar attiecināt arī uz īpašiem pasākumiem, tādiem kā 1970. gada 20. marta lēmums.
99 Piedalīšanās Padomes faktiskajā darbā sniedza Komisijai visas tiesiskās garantijas, ko 190. pants paredz nodrošināt trešām personām, uz kurām attiecas tajā minētie tiesību akti.
100 Līdz ar to prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punkta nosacījumiem lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
102 Šajā gadījumā neviens lietas dalībnieks nav prasījis atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
103 Tāpēc katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu Tiesa,
ņemot vērā tiesas sēdes protokolu,
noklausījusies tiesneša referenta ziņojumu,
noklausījusies lietas dalībnieku apsvērumus,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu un it īpaši tā 3., 5., 6., 74., 75., 111., 113., 114., 116., 164., 173., 174., 189., 190., 210., 228., 235. un 238. pantu, kā arī 15. pantu 1965. gada 8. aprīļa Līgumā par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi,
ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas Reglamentu,
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Lecourt | Donner | Trabucchi |
Monaco | Mertens de Wilmars | Pescatore |
Kutscher |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1971. gada 31. martā.
Sekretārs | Priekšsēdētājs |
A. Van Houtte | R. Lecourt |
* Tiesvedības valoda – franču.