(1)

Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam apstiprināja saistošu mērķrādītāju līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju iekšējo samazinājumu vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, un minētais mērķrādītājs tika no jauna apstiprināts Eiropadomes 2016. gada 17. un 18. marta secinājumos.

(2)

Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos minēts, ka minētais mērķrādītājs, proti, vismaz par 40 % samazināt emisijas, Savienībai būtu jāsasniedz kopīgi un izmaksu ziņā pašā efektīvākajā veidā, samazinājumiem Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (“ES ETS”), kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (4), sektoros un ETS neaptvertajos sektoros līdz 2030. gadam sasniedzot attiecīgi 43 % un 30 % salīdzinājumā ar 2005. gadu un centienus sadalot pēc relatīvā IKP uz vienu iedzīvotāju.. Lai panāktu šādus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus, savs ieguldījums būtu jādod visām ekonomikas nozarēm un šajos centienos būtu jāiesaistās visām dalībvalstīm, līdzsvarojot taisnīguma un solidaritātes apsvērumus. Metodika valsts līmeņa samazināšanas mērķrādītāju noteikšanai attiecībā uz ETS neaptvertajiem sektoriem ar visiem elementiem, ko piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 406/2009/EK (5), būtu jāturpina līdz 2030. gadam, centienu sadalē pamatojoties uz relatīvo iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Visām dalībvalstīm būtu jāsniedz ieguldījums, lai 2030. gadā panāktu kopējo Savienības emisiju samazinājumu – sasniedzot mērķrādītājus 0 % līdz – 40 % apjomā salīdzinājumā ar 2005. gadu. To dalībvalstu valsts līmeņa mērķrādītājiem, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks par Savienības vidējo rādītāju, būtu samērīgi jāpielāgo, lai taisnīgi un līdzsvaroti atspoguļotu izmaksu efektivitāti. Šādai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai vajadzētu kāpināt efektivitāti un inovāciju Savienības ekonomikā un, konkrētāk, veicināt dažādus uzlabojumus, jo īpaši ēku sektorā, lauksaimniecībā, atkritumu apsaimniekošanā un transportā, ciktāl uz minētajām jomām attiecas šī regula.

(3)

Šī regula ir daļa no pasākumiem, ar kuriem īsteno Savienības devumu saskaņā ar Parīzes nolīgumu (6), kas pieņemts saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (“UNFCCC”). Parīzes nolīgumu Savienības vārdā noslēdza 2016. gada 5. oktobrī ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/1841 (7). Savienības saistības panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus visas ekonomikas mērogā bija izklāstītas iecerētajā valsts noteiktajā devumā, ko 2015. gada 6. martā, sakarā ar Parīzes nolīgumu, Savienība un tās dalībvalstis iesniedza UNFCCC sekretariātam. Parīzes nolīgums stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī, un tas aizstāj 1997. gada Kioto protokolā paredzēto pieeju, kas pēc 2020. gada vairs netiks turpināta.

(4)

Parīzes nolīgumā cita starpā ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis, kas atbilst virsuzdevumam globālo temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Parīzes nolīgumā ir uzsvērts arī, cik svarīgi ir pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei un panākt, lai finanšu plūsmas atbilstu virzībai uz zemu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu un uz tādu attīstību, kas spēj pielāgoties klimata pārmaiņām. Parīzes nolīgumā ir arī pausts ierosinājums šā gadsimta otrajā pusē panākt līdzsvaru starp siltumnīcefekta gāzu antropogēnajām emisijām pa avotiem un piesaisti piesaistītājos un pausts aicinājums līgumslēdzējām pusēm rīkoties tā, lai attiecīgā gadījumā saglabātu un uzlabotu siltumnīcefekta gāzu piesaistītājus un uzkrājsistēmas, tostarp arī mežus.

(5)

Eiropadome 2009. gada 29.–30. oktobra secinājumos atbalstīja Savienības mērķi, kas tika noteikts, ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) viedokli par emisiju samazinājumu, kas jāpanāk attīstītajām valstīm kā grupai, proti, līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

(6)

Parīzes nolīguma līgumslēdzējām pusēm valsts noteiktajos devumos jāatspoguļo to iespējami augstākie mērķi un jāuzrāda laika gaitā panāktais progress. Turklāt Parīzes nolīguma līgumslēdzējām pusēm būtu jācenšas formulēt un izziņot ilgtermiņa zema siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeņa attīstības stratēģijas, ņemot vērā Parīzes nolīguma mērķus. Padomes 2017. gada 13. oktobra secinājumos atzīts, cik svarīgi Parīzes nolīguma īstenošanā ir ilgtermiņa mērķi un piecu gadu pārskatīšanas cikli, un uzsvērts, cik svarīgas ilgtermiņā ir zema siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeņa attīstības stratēģijas kā politikas instruments, ar ko izstrādā drošus virzienus un ilgtermiņa politikas izmaiņas, kas nepieciešamas, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus.

(7)

Pāreja uz tīru enerģiju nozīmē, ka jāmainās investīciju modeļiem un ka vajadzīgi attiecīgi stimuli visās politikas jomās. Viena no nozīmīgākajām Savienības prioritātēm ir noturīgas Enerģētikas savienības izveide, kas ļaus iedzīvotājus nodrošināt ar drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju. Lai to panāktu, ar šo regulu ir jāturpina vērienīgā rīcība klimata politikas jomā un jāpanāk progress pārējās Enerģētikas savienības dimensijās, kā izklāstīts Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumā “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku”.

(8)

Virkne Savienības pasākumu palielina dalībvalstu iespējas izpildīt saistības klimata jomā, un bez tiem būs ļoti sarežģīti panākt vajadzīgos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus šīs regulas aptvertajos sektoros. Minētie pasākumi ietver tiesību aktus par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm, CO2 emisiju samazināšanu no autoceļiem paredzētiem transportlīdzekļiem, ēku energoefektivitāti, atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un aprites ekonomiku, kā arī Savienības finansējuma instrumentus, kas domāti ar klimatu saistītām investīcijām.

(9)

Eiropadomes 2015. gada 19. un 20. marta secinājumos ir noteikts, ka Savienība ir apņēmusies izveidot Enerģētikas savienību ar tālredzīgu politiku klimata jomā, balstoties uz Komisijas pamatstratēģiju, kurā piecas dimensijas ir cieši saistītas un savstarpēji pastiprinošas. Viena no minētās Enerģētikas savienības stratēģijas piecām dimensijām ir enerģijas pieprasījuma ierobežošana. Energoefektivitātes uzlabošana var ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tā var dot labumu arī vides un veselības jomā, uzlabot enerģētisko drošību, samazināt enerģijas izmaksas mājsaimniecībām un uzņēmumiem, palīdzēt mazināt enerģētisko nabadzību un vairot darbavietas un kāpināt saimniecisko darbību visas ekonomikas mērogā. Pasākumi, ar kuriem veicina, ka ēkās, rūpniecībā un transportā tiek izmantots vairāk energotaupības tehnoloģiju, varētu būt izmaksu ziņā lietderīgs veids, kā palīdzēt dalībvalstīm sasniegt savus šajā regulā noteiktos mērķrādītājus.

(10)

Ilgtspējīgas un inovatīvas prakses un tehnoloģiju attīstīšana un izvēršana var veicināt lauksaimniecības nozares nozīmi saistībā ar klimata pārmaiņu seku mazināšanu un pielāgošanos tām, jo īpaši samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas un saglabājot un uzlabojot piesaistītājus un oglekļa uzkrājumus. Lai samazinātu lauksaimniecības nozares oglekļa un ekoloģiskās pēdas nospiedumu, vienlaikus saglabājot tās ražīgumu, atjaunošanās spēju un dzīvotspēju, ir svarīgi veicināt klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kā arī palielināt pētniecības finansējumu, kas ļautu izstrādāt ilgtspējīgas un inovatīvas prakses un tehnoloģijas un veikt investīcijas šādās praksēs un tehnoloģijās.

(11)

Lauksaimniecības nozarei piemīt tieša un nozīmīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt saskaņotību starp šīs regulas mērķi un citiem Savienības politikas pasākumiem un mērķiem, piemēram, ar kopējo lauksaimniecības politiku un mērķiem, kas saistīti ar bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, meža stratēģiju un aprites ekonomikas stratēģiju.

(12)

Transporta nozare veido gandrīz ceturtdaļu no Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju apmēra. Tādēļ ir svarīgi arī pēc 2020. gada transporta nozarē samazināt to siltumnīcefekta gāzu emisiju apmēru un riskus, kas saistīti ar atkarību no fosilajām degvielām, īstenojot visaptverošu pieeju attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas sekmēšanu un energoefektivitātes sekmēšanu transporta nozarē, elektrotransportu, pāreju uz citiem, ilgtspējīgākiem, pārvadājumu veidiem un ilgtspējīgiem atjaunojamiem energoresursiem transporta nozarē. Pāreju uz mazemisiju mobilitāti, kā daļu no plašākas pārejas uz drošu un ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku, var atvieglot, ieviešot veicinošus nosacījumus un spēcīgus stimulus, kā arī ilgtermiņa stratēģijas, kas var veicināt investīcijas.

(13)

Savienības un valstu politikas un pasākumu ietekmi šīs regulas īstenošanā vajadzētu novērtēt saskaņā ar uzraudzības un ziņošanas pienākumiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 525/2013 (8).

(14)

Neskarot budžeta iestāžu pilnvaras, integrēšanas metodiku, kas tika īstenota 2014.-2020. gada daudzgadu finanšu shēmas ietvaros, vajadzētu attiecīgā gadījumā turpināt un pilnveidot, lai, sākot no 2021. gada, risinātu problēmas un apmierinātu investīciju vajadzības, kas saistītas ar rīcību klimata politikas jomā. Savienības finansējumam vajadzētu būt saskanīgam ar mērķiem, kas paredzēti Savienības klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam, un Parīzes nolīgumā noteiktajiem ilgtermiņa mērķiem, lai nodrošinātu publiskā sektora līdzekļu lietderīgu izmantojumu. Komisijai vajadzētu sagatavot ziņojumu par to, kā Savienības finansējums, kas piešķirts no Savienības budžeta vai citādā veidā izriet no Savienības tiesību aktiem, ietekmē siltumnīcefekta gāzu emisijas nozarēs, uz ko attiecas šī regula vai Direktīva 2003/87/EK.

(15)

Šai regulai būtu jāaptver siltumnīcefekta gāzu emisijas no IPCC kategorijām enerģētika”, “rūpnieciskie procesi un produktu izmantošana”, “lauksaimniecība” un “atkritumi” un kas ir noteiktas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013, izņemot emisijas no darbībām, kas uzskaitītas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā.

(16)

Pašlaik valstu siltumnīcefekta gāzu pārskatos un valstu un Savienības reģistros iekļautie dati nav pietiekami, lai dalībvalstu līmenī noteiktu Direktīvas 2003/87/EK neaptvertās civilās aviācijas CO2 emisijas valsts līmenī. Pieņemot ziņošanas pienākumus, Savienībai nevajadzētu dalībvalstīm vai maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) uzlikt ar sasniedzamajiem mērķiem nesamērīgu slogu. Direktīvas 2003/87/EK neaptvertās lidojumu CO2 emisijas veido tikai pavisam nelielu daļu no kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām, un izveidot ziņošanas sistēmu par šīm emisijām būtu pārāk apgrūtinoši, ņemot vērā, ka saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK jau ir spēkā esošas prasības nozarei plašākā mērogā. Tāpēc CO2 emisijas no IPCC avota kategorijas “1.A.3.A civilā aviācija” šīs regulas kontekstā vajadzētu uzskatīt par tādām, kas vienādas ar nulli.

(17)

Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums, kas katrai dalībvalstij jāpanāk līdz 2030. gadam, būtu jānosaka, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts šīs regulas aptverto pārbaudīto siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni 2005. gadā, neieskaitot verificētās siltumnīcefekta gāzu emisijas no iekārtām, kuras tika ekspluatētas 2005. gadā un kuras ES ETS tika iekļautas tikai pēc 2005. gada. Ikgadējie emisiju sadales apjomi laikposmā no 2021. līdz 2030. gadam būtu jānosaka, pamatojoties uz dalībvalstu iesniegtajiem un Komisijas pārbaudītajiem datiem.

(18)

Pieeju, ar kuru tiek noteikti ikgadēji valstij saistoši ierobežojumi, kas noteikta Lēmumā Nr. 406/2009/EK, vajadzētu turpināt izmantot arī 2021.–2030. gadā. Paredzot noteikumus šajā regulā par to, kā katrai dalībvalstij noteikt ikgadējo emisiju sadales apjomu, būtu jāievēro tā pati metodoloģija, ko izmanto attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām saskaņā ar minēto lēmumu ir negatīvs ierobežojums, bet trajektorijas aprēķina izejas punkts ir vai nu piecas divpadsmitās daļas no laika sprīža starp 2019. un 2020. gadu, vai arī 2020. gads vidējā siltumnīcefekta gāzu emisijas līmenī 2016.–2018. gadā, bet trajektorijas beigu punkts būtu 2030. gads katrai dalībvalstij noteiktā ierobežojuma līmenī. Lai nodrošinātu pienācīgu ieguldījumu Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju sasniegšanā 2021.–2030. gada periodā, trajektorijas izejas datums katrai dalībvalstij būtu jānosaka atkarībā no tā, kurā no minētajiem datumiem aprēķina rezultātā sanāk mazāks sadales apjoms. Būtu jāparedz, ka 2021. gadā ikgadējais emisiju sadales apjoms tiks pielāgots tām dalībvalstīm, kam vienlaikus ir pozitīvs ierobežojums saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK un pieaugošs ikgadējais emisiju sadales apjoms laikā no 2017. līdz 2020. gadam, kas noteikts saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2013/162/ES (9) un Komisijas Īstenošanas lēmumu 2013/634/ES (10), tādējādi atspoguļojot šo dalībvalstu iespējas šajos gados palielināt siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Vajadzētu paredzēt papildu pielāgojumu dažām dalībvalstīm, ņemot vērā šo dalībvalstu īpašo situāciju, proti, tām ir gan pozitīvs ierobežojums saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK, gan vai nu zemākās siltumnīcefekta gāzu emisijas uz vienu iedzīvotāju saskaņā ar minēto lēmumu, vai arī zemākais siltumnīcefekta gāzu emisiju īpatsvars no tādiem sektoriem, uz kuriem minētais lēmums neattiecas, salīdzinājumā ar to kopīgo siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu. Šim papildu pielāgojumam vajadzētu aptvert vienīgi daļu no siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas jāpanāk laikposmā no 2021. līdz 2029. gadam, lai saglabātu stimulus papildu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem un lai neietekmētu 2030. gada mērķrādītāja sasniegšanu, ņemot vērā citu šajā regulā paredzēto pielāgojumu un elastības iespēju izmantošanu.

(19)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas to noteikumu īstenošanai, ar kuriem nosaka dalībvalstu ikgadējo emisiju sadales apjomu, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (11).

(20)

Eiropadome savos 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos norādīja, ka esošo elastības instrumentu pieejamība un izmantošana ETS neaptvertajos sektoros būtu ievērojami jāuzlabo, lai nodrošinātu Savienības kopīgo centienu izmaksu lietderību un konverģenci attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu uz vienu iedzīvotāju līdz 2030. gadam. Lai kopējie samazinājumi tiktu panākti ar pēc iespējas lielāku izmaksu lietderību, dalībvalstīm vajadzētu dot iespēju daļu no sava ikgadējā emisiju sadales apjoma atlikt rezervē un aizņemties. Tām būtu jādod arī iespēja daļu no sava ikgadējā emisiju sadales apjoma pārskaitīt citām dalībvalstīm. Būtu jānodrošina šādu pārskaitījumu pārredzamība, un tie būtu jāveic abām pusēm parocīgā veidā, tostarp izmantojot izsoles vai tirgus starpniekus, kas darbotos kā aģenti, vai divpusējus nolīgumus. Jebkurš šāds pārskaitījums var notikt siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanas projekta vai programmas rezultātā, ko īsteno dalībvalstī, kura pārdod, un ko finansē saņēmēja dalībvalsts. Turklāt dalībvalstīm būtu jādod iespēja veicināt publiskā un privātā sektora partnerību izveidi saistībā ar projektiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2003/87/EK 24.a panta 1. punkts.

(21)

Būtu jāizveido jauna, vienreizēja elastības iespēja, lai palīdzētu mērķrādītājus sasniegt tām dalībvalstīm, kuru valsts līmeņa samazināšanas mērķrādītāji krietni pārsniedz Savienības vidējo mērķrādītāju un šo valstu izmaksefektīvas samazināšanas potenciālu, un tām dalībvalstīm, kas 2013. gadā rūpnieciskajām iekārtām bez maksas neiedalīja nekādas ES ETS kvotas. Lai saglabātu ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2015/1814 (12) noteikto mērķi attiecībā uz tirgus stabilitātes rezervi, proti, novērst piedāvājuma un pieprasījuma strukturālo nelīdzsvarotību ES ETS, nosakot kopējo attiecīgajā gadā apgrozībā esošo ES ETS kvotu skaitu, ES ETS kvotas, kas ņemtas vērā vienreizējās elastības iespējas nolūkā, būtu jāuzskata par apgrozībā esošām ES ETS kvotām. Veicot pirmo pārskatīšanu saskaņā ar minēto lēmumu, Komisijai būtu jāapsver, vai arī turpmāk saglabāt šādu apgrozībā esošu ES ETS kvotu uzskaiti.

(22)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/841 (13) ir paredzēti noteikumi par to, kā ir jāuzskaita siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesaiste saistībā ar zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību (“ZIZIMM”). Darbības, kuras ietilpst minētās regulas darbības jomā, nebūtu jāaptver ar šo regulu.. Tomēr, lai gan šīs regulas vides aizsardzības rezultātu, proti, panāktos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma līmeņus, ietekmē tas, ka tiek ņemts vērā daudzums, kas nepārsniedz kopējo neto piesaistes un kopējo neto emisiju summu no apmežotas zemes, atmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes, apsaimniekotiem zālājiem un noteiktos gadījumos no apsaimniekotas meža zemes, kā arī, ja tas ir obligāti saskaņā ar Regulu (ES) 2018/841, apsaimniekotiem mitrājiem, kā definēts minētajā Regulā, kā vēl viena papildu iespēja, ko dalībvalstis vajadzības gadījumā varētu izmantot savu saistību izpildei, šajā Regulā būtu jāiekļauj ZIZIMM elastības iespēja, kurā iekļautas ne vairāk kā 280 milj. tonnas minētās piesaistes izteiktu CO2 ekvivalentos, ko sadala starp dalībvalstīm. Minētajā kopējā summā un tās sadalījumā starp dalībvalstīm būtu jāņem vērā lauksaimniecības un zemes izmantošanas nozares zemāku klimata pārmaiņu mazināšanas potenciālu un minētās nozares atbilstīgo ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu mazināšanā un sekvestrēšanā. Bez tam ikgadējā emisiju sadales apjoma brīvprātīgai dzēšanai saskaņā ar šo regulu vajadzētu dot iespēju šo daudzumu ņemt vērā, novērtējot dalībvalsts atbilstību Regulas (ES) 2018/841 prasībām.

(23)

2016. gada 30. novembrī Komisija iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Enerģētikas savienības pārvaldību (“priekšlikums par pārvaldību”), kurā dalībvalstīm izvirzīta prasība sagatavot integrētus valstu enerģētikas un klimata plānus saistībā ar stratēģisko enerģētikas un klimata politikas plānošanu, aptverot visas piecas Enerģētikas savienības dimensija. Saskaņā ar priekšlikumu par pārvaldību valstu plāniem, kas aptver laikposmu no 2021. līdz 2030. gadam, ir svarīga nozīme, dalībvalstīm plānojot savu atbilstību šīs regulas un Regulas (ES) 2018/841 prasībām. Šajā nolūkā dalībvalstīm ir jāizklāsta politika un pasākumi, ar ko izpildītu šajā regulā un Regulā (ES) 2018/841 paredzētos pienākumus, ar skatījumu uz ilgtermiņa mērķi panākt līdzsvaru starp siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaisti saskaņā ar Parīzes nolīgumu. Minētajos plānos ir jāizklāsta arī izvirzīto mērķu sasniegšanai plānotās politikas un pasākumu ietekmes novērtējums. Saskaņā ar priekšlikumu par pārvaldību Komisijai savos ieteikumos par valstu plānu projektiem būtu jāspēj norādīt uz mērķu vērienīguma un politikas un pasākumu turpmākas īstenošanas piemērotību. Izstrādājot minētos plānus, būtu jāņem vērā iespēja izmantot ZIZIMM elastības iespēju, lai izpildītu šīs regulas prasības.

(24)

Eiropas Vides aģentūras mērķis ir atbalstīt ilgtspējīgu attīstību un palīdzēt sasniegt ievērojamu un izmērāmu vides uzlabošanos, sniedzot politikas veidotājiem, publiskajām iestādēm un sabiedrībai savlaicīgu, mērķtiecīgu, būtisku un ticamu informāciju. Eiropas Vides aģentūrai vajadzētu pienācīgi palīdzēt Komisijai saskaņā ar aģentūras gada darba programmu.

(25)

Ja tiek jebkādā veidā pielāgots Direktīvas 2003/87/EK 11., 24., 24.a un 27. pantā noteiktais tvērums, tad attiecīgi būtu jāpielāgo šīs regulas aptverto siltumnīcefekta gāzu emisiju maksimālais apjoms. Līdz ar to, ja dalībvalstis savās saistībās saskaņā ar šo regulu ietver papildu siltumnīcefekta gāzu emisijas no iekārtām, ko iepriekš aptvēra Direktīva 2003/87/EK, tad attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāīsteno papildu politika un pasākumi šīs regulas aptvertajos sektoros, lai minētās siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinātu.

(26)

Atzīstot iepriekšējos centienus, kurus kopš 2013. gada īsteno tās dalībvalstis, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā bija zem Savienības vidējā rādītāja, ir lietderīgi izveidot ierobežotu, īpašam nolūkam paredzētu drošības rezervi, kas atbilstu līdz 105 miljoniem tonnu CO2 ekvivalentos, vienlaikus saglabājot šīs regulas vides integritāti, kā arī stimulus to dalībvalstu darbībām, kas pārsniedz minimālos šajā regulā paredzētos devumus. Šādai drošības rezervei būtu jākalpo to dalībvalstu labumam, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā bija zem Savienības vidējā rādītāja, kuru siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms saglabājās zem ikgadējiem emisiju sadales apjomiem laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam, un kurām ir problēmas sasniegt savu 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķrādītāju, neskatoties uz to, ka tās izmanto citas šajā regulā paredzētās elastības iespējas. Šāda apjoma drošības rezerve segtu ievērojamu daļu no kopējā deficīta, kas prognozēts dalībvalstīs, kuras ir tiesīgas izmantot šo rezervi 2021.–2030. gada periodā bez papildu politikas pasākumu ieviešanas, vienlaikus saglabājot stimulus papildu rīcībai. Šai drošības rezervei minētajām dalībvalstīm vajadzētu būt pieejamai 2032. gadā, ievērojot zināmus nosacījumus un ar noteikumu, ka tās izmantošana netraucēs sasniegt Savienības mērķrādītāju, proti, līdz 2030. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 30 % tajos sektoros, uz kuriem attiecas šī regula.

(27)

Lai atspoguļotu attīstību, kas veikta ar Regulu (ES) 2018/841, kā arī lai nodrošinātu pareizu uzskaiti saskaņā ar šo regulu – pienācīgu uzskaiti, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu par to, lai atļautu izmantot zemes uzskaites kategorijas “apsaimniekota meža zeme” un “apsaimniekoti mitrāji” kā ZIZIMM elastības iespējas, un par darījumu uzskaiti, kas veikti saskaņā ar šo regulu, tostarp elastības iespēju izmantošanas, atbilstības pārbaužu piemērošanas un rezerves precīzas funkcionēšanas, uzskaiti, ko veic reģistrā, kas izveidots, ievērojot Regulas (ES) Nr. 525/2013 10. pantu (“Savienības reģistrs”). Informācijai par uzskaiti saskaņā ar šo regulu vajadzētu būt publiski pieejamai. Vajadzīgie darījumu uzskaites noteikumi būtu jāietver vienotā instrumentā, kur apkopoti uzskaites noteikumi saskaņā ar, Regulu (ES) Nr. 525/2013, Regulu (ES) 2018/841, šo regulu un Direktīvu 2003/87/EK. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (14). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(28)

Lai noskaidrotu, kā šī regula darbojas kopumā, to vajadzētu pārskatīt 2024. gadā un pēc tam reizi piecos gados, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību noteikt stingrāku Savienības politiku un pasākumus. Pārskatīšanā cita starpā būtu jāņem vērā mainīgie valstu apstākļi un jāizmanto 2018. gada UNFCCC veicinošā dialoga (“Talanoa dialogs”) un saskaņā ar Parīzes nolīgumu veiktās globālās izsvēršanas rezultāti. Veicot minēto pārskatīšanu, būtu jāapsver arī līdzsvars starp ikgadējās emisiju sadales apjoma piedāvājumu un pieprasījumu, lai nodrošinātu šajā regulā noteikto pienākumu adekvātumu. Turklāt savos regulārajos ziņojumos, ko sniedz saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013, Komisijai līdz 2019. gada 31. oktobrim būtu jāizvērtē arī Talanoa dialoga iznākums. Pārskatam par laikposmu pēc 2030. gada vajadzētu būt pieskaņotam ilgtermiņa mērķiem un saskaņā ar Parīzes nolīgumu pieņemtajām saistībām, un šajā nolūkā tam vajadzētu rādīt laika gaitā panākto progresu.

(29)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi, pārredzami un izmaksefektīvi paziņoti un verificēti gan dati par siltumnīcefekta gāzu emisijām, gan cita informācija, kas vajadzīga, lai novērtētu virzību saistībā ar dalībvalstīm ikgadējo emisiju sadales apjomu, prasības par ikgadējo ziņošanu un izvērtēšanu saskaņā ar šo regulu būtu jāintegrē attiecīgajos pantos Regulā (ES) Nr. 525/2013. Ar minēto regulu būtu jānodrošina arī tas, ka dalībvalstu progress siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā joprojām tiks izvērtēts reizi gadā, ņemot vērā Savienības politikas un pasākumu attīstību un informāciju no dalībvalstīm. Reizi divos gados izvērtēšanā vajadzētu iekļaut prognozes par Savienības virzību uz emisiju samazināšanas mērķrādītāju izpildi un par dalībvalstu virzību uz savu pienākumu izpildi. Savukārt atskaitījumu piemērošanu vajadzētu apsvērt tikai ik pēc pieciem gadiem, lai varētu ņemt vērā potenciālo devumu no apmežotas zemes, atmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes un apsaimniekotiem zālājiem saskaņā ar Regulu (ES) 2018/841. Tas neskar Komisijas pienākumu nodrošināt, ka dalībvalstis pilda savus pienākumus, kas izriet no šīs regulas, vai Komisijas pilnvaras šādā sakarā uzsākt pienākumu neizpildes procedūru.

(30)

Regula (ES) Nr. 525/2013 būtu attiecīgi jāgroza.

(31)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, jo īpaši mērķi noteikt dalībvalstu pienākumus attiecībā uz to minimālajiem devumiem 2021.–2030. gada periodā, lai izpildītu Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju un veicinātu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(32)

Šī regula neskar stingrākus valsts mērķus,

1)

“siltumnīcefekta gāzu emisijas” ir CO2 ekvivalentu tonnās izteiktas oglekļa dioksīda (CO2), metāna (CH4), slāpekļa oksīda (N2O), fluorogļūdeņražu (HFC), perfluorogļūdeņražu (PFC), slāpekļa trifluorīda (NF3) un sēra heksafluorīda (SF6) emisijas, kas noteiktas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013 un ietilpst šīs regulas darbības jomā;

2)

“ikgadējais emisiju sadales apjoms” ir maksimālās pieļaujamās siltumnīcefekta gāzu emisijas katrā gadā no 2021. līdz 2030. gadam, kas noteiktas saskaņā ar 4. panta 3. punktu un 10. pantu;

3)

“ES ETS kvota” ir “kvota”, kā tā definēta Direktīvas 2003/87/EK 3. panta a) punktā.

1)

regulas 7. panta 1. punktu groza šādi:

2)

regulas 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā pievieno šādu punktu:

3)

regulas 14. panta 1. punktā pievieno šādu apakšpunktu:

4)

regulas 21. panta 1. punktā pievieno šādu apakšpunktu: