15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/1

15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/2

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) un divus tās īstenošanas nolīgumus — Īstenošanas nolīguma XI daļu un ANO Nolīgumu par zivju krājumiem (UNFSA),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par starptautiska instrumenta izveidi saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā (ABNJ),

—

ņemot vērā Riodežaneiro 2012. gadā notikušās ANO konferences par ilgtspējīgu attīstību ar nosaukumu “Nākotne, kādu vēlamies” noslēguma dokumentu,

—

ņemot vērā ANO adaptīvās ad hoc neoficiālās darba grupas ziņojumus,

—

ņemot vērā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) un Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā, ko pieņēma KBD dalībvalstis, un jo īpaši 6., 10. un 11. mērķi,

—

ņemot vērā 2009. gada Azoru salu zinātniskos kritērijus un vadlīnijas, saskaņā ar kuriem nosaka ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgās jūras teritorijas (EBSA) un iezīmē reprezentatīvus aizsargājamu jūras teritoriju tīklus starptautiskos okeāna ūdeņos, kā arī dziļjūrā sastopamu KBD dzīvotņu tīklus,

—

ņemot vērā KBD procesu EBSA aprakstam, kā rezultātā jau ir aprakstītas 204 kritērijiem atbilstošas teritorijas, no kurām daudzas neatrodas valstu jurisdikcijā,

—

ņemot vērā to, ka, kamēr EBSA aprakstītas Indijas okeāna dienvidu daļā, Klusā okeāna austrumu tropu un mērenās joslas daļā, Klusā okeāna ziemeļu daļā, Atlantijas okeāna dienvidaustrumu daļā, Arktikā, Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā, Vidusjūrā, Klusā okeāna dienvidrietumu daļā, visā Karību jūras reģionā un Vidusatlantijas rietumu daļā, citi reģioni vēl nav aptverti,

—

ņemot vērā Riodežaneiro Deklarāciju par vidi un attīstību, programmu Agenda 21, programmu turpmākai Agenda 21 īstenošanai, īstenošanas plānu, ko pieņēma Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību (Johannesburgas Deklarāciju par ilgtspējīgu attīstību un rīcības plānu),

—

ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu, ko FAO konference pieņēma 1995. gada oktobrī, un ar to saistītos instrumentus, jo īpaši 1995. gada nolīgumu par zvejas kuģu atbilstības veicināšanu starptautiskajiem saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem atklātā jūrā,

—

ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (UNGA A/RES/70/1, kas pieņemta 2015. gadā), un 14. ilgtspējīgas attīstības mērķi par okeānu, jūru un jūras resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu ilgtspējīgai attīstībai,

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 14. mērķi,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0042/2016),

A.

tā kā jūras aizņem 71 % Zemes virsmas un veido 97 % no planētas ūdens; tā kā jūra ir mājvieta būtiskai daļai no pasaules bioloģiskās daudzveidības, kuras liela daļa joprojām nav izpētīta;

B.

tā kā aptuveni 64 % no jūras, proti, atklātās jūras un dziļjūras, ir apgabali, kas nav valstu jurisdikcijā, un tos regulē starptautiskās tiesības;

C.

tā kā okeānam ir būtiska loma daudzās Zemes sistēmās, tostarp attiecībā uz klimatu un meteoroloģisko laiku, un tas ir vieta, kur veic visdažādākās cilvēku darbības, piemēram, zvejniecību, enerģijas ražošanu, transportu un tirdzniecību;

D.

tā kā mazāk nekā 1 % no teritorijām ārpus valsts jurisdikcijas ir aizsargātas aizsargājamo jūras teritoriju izveides rezultātā un tā kā lielākajā daļā okeānu reģionu trūkst vadības sistēmas, kuras ietvaros būtu noteiktas juridiskas pilnvaras izveidot aizsargātas jūras teritorijas;

E.

tā kā jūras bioloģisko daudzveidības saglabāšana un aizsardzība ir visas cilvēces kopīgas rūpes un pret to būtu atbilstīgi jāattiecas;

F.

tā kā veselīgu jūras ekosistēmu un ilgtspējīgu zivju krājumu saglabāšana ir būtiska zvejniecības noturīgumam ilgtermiņā;

G.

tā kā 2014. gadā 15,2 % no aizsargājamām ekosistēmām pasaulē veidoja zemes teritorijas un tikai 8,4 % — jūras teritorijas;

H.

tā kā klimata pārmaiņas un paskābināšanās pašlaik pastiprina negatīvo ietekmi, ko rada pārmērīga izmantošana, piesārņojums, jūras piesārņojums ar atkritumiem un jūras biotopu un ekosistēmu iznīcināšana;

I.

tā kā ANO konferencē par ilgtspējīgu attīstību (Riodežaneiro 2012. gads) pieņemtajā noslēguma dokumentā ar nosaukumu “Kādu nākotni mēs vēlamies” uzsvērts, ka ekonomiskajai un sociālajai attīstībai pamatā esošo dabas resursu aizsardzība un pārvaldība ir nozīmīgi mērķi un būtisks ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījums;

J.

tā kā jūrām un okeāniem piemītošais potenciāls jūras nozaru izaugsmei joprojām ir gandrīz neizmantots, piemēram, atjaunojamās enerģijas un farmaceitisko produktu jomā, kuras arī varētu uzskatīt par derīgu attīstības iespēju mūsdienu jaunattīstības valstīs; tā kā jūras teritoriju attīstības priekšnoteikums un tās potenciāls jūras nozaru izaugsmei ir zināšanu attīstīšana par jūras sugām un jūras vidi, batimetriskie dati un jutīgu jūras ekosistēmu kartēšana;

K.

tā kā Adrijas jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana ir tieši saistīta ar ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību un tādējādi tai ir sociālā, ekonomiskā un vides nozīme attiecībā uz visām valstīm un teritorijām;

L.

tā kā tam spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, ko piemēro ārpus valstu jurisdikcijas esošajām teritorijām, ko izstrādāja vairāk nekā pirms 30 gadiem un kura pamatā ir doktrīna par atklāto jūru brīvību, nepieciešama turpmāka izstrāde, lai veiksmīgi sekmētu jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

M.

tā kā iepriekšējās desmitgadēs palielinājies tādu darbību skaits, ko veic jūras vidē; tā kā mēs atzīstam dinamiku starp dažādām darbībām, kas notiek atklātā jūrā, un to, kā šīs darbības ietekmē jūras bioloģisko daudzveidību;

N.

tā kā mēs atzīstam dažādo darbību, kas notiek atklātā jūrā, mijiedarbību un kopējo ietekmi un tā kā šīs darbības ietekmē jūras bioloģisko daudzveidību;

O.

tā kā 2004. gadā ANO Ģenerālā asambleja izveidoja adaptīvu ad hoc neformālo darba grupu ar mērķi pētīt un analizēt jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

P.

tā kā 2011. gadā darba grupa ieteica uzsākt procesu, kas ļautu noteikt trūkumus un iespējas, tostarp iespēju izstrādāt daudzpusēju nolīgumu saskaņā ar UNCLOS, un to, ka procesam kopumā vajadzētu būt vērstam uz jūras ģenētiskajiem resursiem (tostarp jārisina jautājumi par ieguvumu sadali), tādiem pasākumiem kā, piemēram, teritorijai specifiski pārvaldības rīki (tostarp aizsargājamās jūras teritorijas), ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, spēju veidošanu un jūras tehnoloģiju nodošanu;

Q.

tā kā 2011. gada darba grupas līdzpriekšsēdētāju izstrādātajā kopsavilkumā tika atzīts, ka pastāv atšķirības starp zinātnisko procesu ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgu teritoriju aprakstīšanai un šo teritoriju faktisko apzināšanu un noteikšanu, jo nevienam pasaules forumam pašlaik nav oficiāla pilnvarojuma, bet esošie reģionālie un nozaru forumi saskaras ar leģitimitātes problēmām, ja mēģina to darīt;

R.

tā kā 2011. gada darba grupas līdzpriekšsēdētāju izstrādātajā kopsavilkumā tika norādīts, ka tiek vispārēji atzīts pašreizējais stāvoklis attiecībā uz ierobežojumiem un trūkumiem;

S.

tā kā 2012. gada jūnija Riodežaneiro + 20 noslēguma dokumentā valstu un valdību vadītāji, pamatojoties uz darbu, ko paveikusi darba grupa, apņēmās steidzami un pirms ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijas beigām risināt jautājumu par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kuri nav valstu jurisdikcijā, tostarp pieņemot lēmumu par starptautiska instrumenta izstrādi saskaņā ar Jūras tiesību konvenciju;

T.

tā kā zvejniecībai, gan atsevišķi, gan kopā ar klimata pārmaiņām, jūras piesārņojumu vai citām cilvēka jūrniecības darbībām, ir liela ietekme uz jūras biomasu un bioloģisko daudzveidību, un tādējādi zvejniecības ietekme uz jūras bioloģisko daudzveidību apgabalos, no kuriem daudzi nav valstu jurisdikcijā, būtu visaptveroši jārisina, izmantojot visus jūras saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, lai izvairītos no šādas ietekmes vai mazinātu to; tā kā turklāt zvejniecība nav vienīgais cilvēka darbības izraisītas okeānu resursu bojāejas faktors un tai nevajadzētu būt par vienīgo iemeslu starptautiskiem pasākumiem;

U.

tā kā, cita starpā, mūsdienās izrakteņu un enerģijas ieguve un zemes izmantošana pilsētu platformām arī ir zvejas resursu bojāejas faktori un turpmāka jūras izmantošanas attīstība var izraisīt neparedzētus bojāejas faktorus, attiecībā uz kuriem vajadzīga piesardzība;

V.

tā kā jūras bioloģiskā daudzveidība jau ir ievērojami samazinājies; tā kā pastāv cieša saikne starp zvejas iespēju saglabāšanu nākamajām paaudzēm un jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un jūras ekosistēmu saglabāšanu;

W.

tā kā ilgtspējīgi un selektīvi zvejas paņēmieni ir nozīmīgs instruments zvejas resursu ilgtspējīgai pārvaldībai un nejaušas nozvejas maksimālai samazināšanai, tādējādi palīdzot saglabāt jūras bioloģisko daudzveidību;

X.

tā kā koordinēšana un apspriešanās starp visām ieinteresētajām pusēm, kas iesaistītas darbībās jūrā, ir būtiska jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgu resursu izmantošanai;

Y.

tā kā ES attālākajiem reģioniem atbilstoši to raksturam ir īpaši ģeogrāfiskie un dažkārt arī ģeopolitiskie apstākļi un tie ir iekļauti īpašos reģionālās sadarbības mehānismos;

Z.

tā kā zvejniecība ir ļoti svarīga nodarbe, kas notiek gan valstu jurisdikcijā esošajos apgabalos, gan apgabalos ārpus valstu jurisdikcijas;

AA.

tā kā ES ir liela nozīme pasaules jūru un okeānu pārvaldībā un tai ir liela ietekme starptautiskā mērogā attiecībā uz zvejniecību, arī tāpēc, ka tā ir iesaistījusies 17 reģionālās zivsaimniecības pārvaldības organizācijās (RZPO); tā kā šī vadošā loma nozīmē, ka ES ir atbildīga par to, lai pieņemtu proaktīvāku politiku attiecībā uz jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību visā pasaulē;

AB.

tā kā UNFSA, kas nosaka līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumus attiecībā uz mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību, ir vispusīgs dokuments ar progresīvi domājošu ievirzi, kas nav jāmaina, jāatceļ vai kura ietekme jāvājina un kura īstenošana jānodrošina, izmantojot ciešākas sadarbības procedūras, kas jāpieņem saskaņā ar jaunu starptautisku instruments;

AC.

tā kā būtu jāmācās no nesenajām ES domstarpībām ar Fēru salām un Islandi, lai nodrošinātu krājumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu visā pasaulē;

AD.

tā kā katrai valstij ir tiesības gūt labumu no savu resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas, kā paredzēts UNCLOS;

AE.

tā kā mēs atzīstam valstu pienākumu aizsargāt un saglabāt jūras vidi, tostarp aizsargāt retas un trauslas ekosistēmas, kā arī neaizsargātu, noplicinātu, apdraudētu un izmirstošu sugu dzīvotnes un citas dzīvības formas jūrā;

AF.

tā kā UNFSA nodrošina pamatu piesardzīgai un uz ekosistēmām balstītai pieejai zvejniecības pārvaldībai, mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem, un starptautiskajai sadarbībai, izmantojot reģionālo un apakšreģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju (RZPO) darbību un satvaru; tā kā būtu jāuzlabo tā efektīva īstenošana;

AG.

tā kā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas Nr. 61/105 un 64/72 aicina valstis un RZPO veikt virkni pasākumu, lai nodrošinātu dziļjūras zivju resursu efektīvu saglabāšanu un novērstu to, ka grunts zveja rada būtisku negatīvu ietekmi uz jutīgām jūras ekosistēmām (JJE) apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

AH.

tā kā mēs atzīstam un atbalstām jaunattīstības valstu tiesības un īpašas prasības saistībā ar spēju veidošanu, lai tās varētu gūt labumu no mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas;

AI.

tā kā pasākumu gaitā saistībā ar tā dēvēto “Kobes procesu” atzīst tos centienus, kurus jau īstenojušas RZPO, kas apsaimnieko tunču krājumus un veikušas neatkarīgas darbības pārbaudes, un aicina šīs RZPO regulāri veikt šādas pārbaudes un to rezultātus padarīt publiski pieejamus, kā arī pilnībā īstenot šo organizāciju ieteikumus; tā kā tādas iestādes kā, piemēram, ANO Ģenerālā asambleja un Zivsaimniecības komiteja (COFI) arī ir aicinājušas pārējās RZPO rīkoties līdzīgi un tā kā minētās pārskatīšanas ir veiktas;

AJ.

tā kā RZPO ir izveidotas un dažas strādā, lai noteiktu aizsargājamas jūras teritorijas nolūkā saglabāt un atjaunot zivju krājumus līdz ilgtspējīgam līmenim;

AK.

tā kā KBD ir organizējusi vairākus darbseminārus, lai aprakstītu ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgās jūras teritorijas, tostarp apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, un šo darbsemināru rezultāti tagad ir plaši pieejami KBD tīmekļa vietnē nolūkā sniegt ar pārvaldību saistītu informāciju;

AL.

tā kā ir ārkārtīgi nepieciešams apkopot un kopīgi izmantot zinātniskus datus un zināšanas, lai pieņemtu lēmumus godprātīgi un pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu;

AM.

tā kā vides problēma, kas saistīta ar plastmasas atkritumu nonākšanu jūrā rada tiešus draudus jūras daudzveidībai un tā kā šīs problēmas apkarošanas apjoms un līdzekļi joprojām ir nepietiekami izpētītas, un tā kā tās pārvarēšana varētu izrādīties par ekonomikas iespēju;

AN.

tā kā darba grupa savā 2015. gada 23. janvāra dokumentā uzsvēra nepieciešamību izveidot visaptverošu globālu režīmu, lai labāk risinātu jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un pārvaldību apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

AO.

tā kā ES aktīvi izstrādā un veicina labāko praksi, lai panāktu zivju krājumu ilgtspējīgu izmantošanu, un, izmantojot tādas programmas kā “Apvārsnis 2020” tā veicina un finansē datu vākšanu, pētniecību un ilgtspējīga attīstību;

AP.

tā kā darba grupa 2015. gada 23. janvārī atbalstīja ieteikumu, izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu saskaņā ar Konvenciju;

AQ.

tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2015. gada 19. jūnijā pieņēma rezolūciju par starptautiska instrumenta izveidi saskaņā ar UNCLOS par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā,

1.

atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas pieņemto lēmumu izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu saskaņā ar UNCLOS par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, lai novērstu pašreizējos trūkumus; uzsver, ka šis process nedrīkst apdraudēt ne spēkā esošos instrumentus un sistēmas, ne arī attiecīgas globālas, reģionālas un nozaru struktūras (piemēram, RZPO); uzsver, cik svarīgi ir panākt ātru, bet piesardzīgu progresu, izstrādājot šo jauno instrumentu, un sasniegt mērķi pabeigt teksta projektu līdz 2017. gada beigām;

2.

uzsver vīziju, iespēju un sekas labām attiecībām starp valstīm un ilgtspējīgai resursu izmantošanai saskaņā ar UNCLOS, vienlaicīgi atzīstot, ka jaunas problēmas un iespējas liek izdarīt pielāgojumus;

3.

uzsver, cik svarīga ir okeānu, jūru un to resursu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana; aicina ES un starptautisko sabiedrību veicināt jūras daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, citu pasākumu starpā īstenojot modernas un ilgtspējīgas jūras ekosistēmu pārvaldības koncepcijas, okeānu apsaimniekošanas principus, pārvaldot jūras resursu un zvejniecības izmantošanu (izrakteņu izmantošanu, enerģijas ieguvi utt.), šajā procesā iekļaujot zinātniski pamatotu jūras vides pārvaldību, atjaunojot un saglabājot krājumus līmenī, kas spēj garantēt maksimāli ilgtspējīgu ieguves apjomu, īstenojot uz ekosistēmu pamatotu pārvaldību un jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, piemērojot spēkā esošos tiesību aktus un īstenojot piesardzīgu pieeju;

4.

norāda — lai novērstu spiedienu uz jūras bioloģisko daudzveidību, dalībvalstīm līdz 2020. gadam būs jāveic pasākumi, lai īstenotu pārvaldības plānus, uzraudzītu attiecīgo noteikumu piemērošanu, padziļinātu savu zināšanu pamatu un stiprinātu pētniecības tīklus un informācijas par jūras bioloģisko daudzveidību koordināciju;

5.

atzīst ES un Komisijas pozitīvo un vadošo lomu, ņemot vērā ievērojamo ietekmi uz ES zvejniecības nozari un tirgu, un to, ka Eiropas zvejniecības politika ir vērsta uz ilgtspējības panākšanu;

6.

atzīst nozīmīgo lomu, ko ES ir uzņēmusies, lai nodrošinātu jūras dzīvo resursu ilgtspējīgu izmantošanu, jo īpaši cīņā pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju; uzsver, ka nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja pēc savas būtības ir apdraudējums jūras bioloģiskajai daudzveidībai un nopietni grauj jūras ekosistēmu saglabāšanu; norāda, ka ES ir noteikusi nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanu par prioritāti un ka starptautiska sadarbība ir ārkārtīgi svarīga, lai šī apkarošana būtu veiksmīga; mudina FAO un RZPO pastiprināt savus centienus, lai uzlabotu daudzpusēju sadarbību;

7.

uzsver pozitīvo nozīmi, kas piemīt vides marķējumam jūras produktu nozarē, kas patērētājiem dod iespēju veicināt resursu ilgtspējību un jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, vienlaikus izdarot uz informāciju balstītu izvēli;

8.

mudina Komisiju arī turpmāk veicināt, koordinēt un nodrošināt, ka cilvēka darbības, tostarp zvejniecība un visa veida jūras gultnes un okeāna izmantošanas, ietekme uz bioloģisko daudzveidību apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, tiek iedarbīgi risināta saistībā ar šo jauno starptautisko nolīgumu; tādēļ norāda uz nepieciešamību turpināt attīstīt spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un izstrādāt nepieciešamos pārvaldības instrumentus, lai nodrošinātu saskaņotību un konsekvenci;

9.

mudina RZPO nodrošināt pilnīgu to ieteikumu īstenošanu, turpināt regulāri veikt neatkarīgu novērtējumu un nodrošināt šādu novērtējumu pienācīgu īstenošanu;

10.

mudina Komisiju atbalstīt un veicināt holistisku un vispusīgu pieeju attiecībā uz aizsargājamām jūras teritorijām (MPA), jo nav iespējama reāla saskaņošana un sadarbība, īstenojot saglabāšanas centienus, ja nepiedalās visplašākais to ieinteresēto personu loks, kas iesaistīti visaptverošās un dažādās cilvēka darbībās jūrniecības darbībās okeānos un jūrās;

11.

aicina un mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt KBD noteikšanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

12.

mudina Komisiju sadarboties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai turpinātu atbalstīt un sekmēt saistībā ar jauno starptautisko nolīgumu saskaņā ar UNCLOS institucionāla mehānisma izveidi nepieciešamo noteikumu konstatēšanai, pārvaldīšanai un paredzēšanai attiecībā uz saistītiem, saskaņotiem, efektīviem un reprezentatīviem MPA tīkliem kā būtiskiem līdzekļiem, lai nodrošinātu ekoloģisko un bioloģisko savienojamību;

13.

aicina Komisiju apstrādāt virkni vispusīgu datu par jūras vides bioloģisko daudzveidību Eiropas reģiona jūrās; uzskata, ka vākt šādus datus ir obligāts uzdevums, ņemot vērā to, ka 80 % sugu un dzīvotņu, uz ko attiecas Jūras stratēģijas pamatdirektīva, ir klasificēti kā “nezināmi”;

14.

aicina ES uzņemties vadošo lomu cīņā pret jūru piesārņojošajiem plastmasas atkritumiem un attiecīgajos pētījumos, kas jāfinansē saistībā ar jūras nozaru ekonomiku;

15.

uzsver, ka šim jaunajam starptautiskajam nolīgumam vajadzētu nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām ieinteresētajām personām; uzskata, ka jaunajā starptautiskajā nolīgumā būtu jāņem vērā jaunattīstības valstu īpašās vajadzības, jo īpaši mazajās salu valstīs, attiecībā uz spēju veidošanu, lai cita starpā sasniegtu starptautiskās sabiedrības izvirzītos mērķus attiecībā uz aizsargājamām jūras teritorijām;

16.

mudina Komisiju sekmēt ciešāku sadarbību, koordināciju, pārredzamību un pārskatatbildību starp visām ieinteresētajām pusēm, tostarp starp jaunajiem instrumentiem, par kuriem notiek sarunas, pašreiz spēkā esošajiem UNFSA un FAO instrumentiem, RZPO un citām nozaru struktūrām, piemēram, Starptautisko Jūras dzīļu pārvaldi un Starptautisko Jūrniecības organizāciju;

17.

aicina ANO strādāt ar valstīm, lai efektīvāk īstenotu spēkā esošos noteikumus, un vajadzības gadījumā izstrādāt papildu noteikumus, kas varētu netieši veicināt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību atklātajās jūrās un uzlabot sociālās, drošības un pārraudzības nosacījumus, piemēram, izveidot pasaules mēroga pārvaldības līdzekļus, t. i., centralizētu instrumentu kuģu reģistrācijai, tādu kā globālais zvejas kuģu reģistrs, ko veidoFAO pakļautībā, bet izvairoties no administratīvā slogu palielināšanas zvejniekiem;

18.

uzsver, ka zvejniecības ietekme uz jūras bioloģisko daudzveidību apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, būs jāiekļauj RZPO pilnvarās;

19.

mudina Komisiju un dalībvalstis pilnvarojumā attiecībā uz jaunu starptautisku nolīgumu saskaņā ar UNCLOS atbalstīt un veicināt tādu institucionālu mehānismu izveidi, ar kuriem īsteno iepriekšējos ietekmes uz vidi novērtējumus darbībām, kam var būt ievērojama ietekme uz jūras vidi, kā prasīts UNCLOS 206. pantā, tostarp jūras resursu izmantošanai, izmantojot stabilu zinātnisku pamatu, ciktāl tas ir praktiski iespējams, raugoties, lai šīs darbības papildinātu sīki izstrādāta vides un sociālekonomiskā pārraudzība;

20.

aicina Komisiju saistībā ar jauno starptautisko nolīgumu panākt ekoloģiska kaitējuma jūrā atzīšanu un identificēt atbildības ķēdi par šādu kaitējumu;

21.

mudina Komisiju aicināt dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt vai pievienoties ANO Jūras tiesību konvencijai (UNCLOS);

22.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejai (ANO ĢA) un sagatavošanas komitejai, kas atbildīga par turpmākā starptautiskā nolīguma teksta projekta sagatavošanu.

15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/9

—

ņemot vērā 1951. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolu, un jo īpaši tiesības uz neizraidīšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu (1),

—

ņemot vērā ANO 1982. gada Jūras tiesību konvenciju, 1974. gada Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras un 1979. gada Starptautisko konvenciju par meklēšanu un glābšanu uz jūras (ar grozījumiem),

—

ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns par nepavadītiem nepilngadīgiem (2010.–2014. gads)” (COM(2010)0213) un Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES (2),

—

ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm (3),

—

ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā (4),

—

ņemot vērā debates, kas 2015. gadā notika Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā: 14. aprīlī, piedaloties komisāram Dimitris Avramopulos; 6. maijā — par solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem; 26. maijā — par sadarbības ar trešām valstīm stratēģiju; 4. jūnijā — par drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi, tostarp par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) īstenošanu; 25. jūnijā — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatācijas novēršanu, pienācīgu legālo ekonomisko migrācijas ceļu izveidi un robežu pārvaldību un vīzu politiku; 2. jūlijā — par to, kā tiek tērēti iekšlietu jomas līdzekļi attiecībā uz migrāciju un attīstību; 6. jūlijā — par to Komisijas priekšlikumu pirmo kopumu, kas tika pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas un solidaritātes jomā, un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem, un drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi; 16. jūlijā, piedaloties ekspertiem par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu, — par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgiem ES dalībvalstīs un Norvēģijā, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par jaunu likumdošanas līdzekļu noskaidrošanu attiecībā uz ekonomisko migrāciju; 22. septembrī — par to Komisijas to priekšlikumu otro kopumu, kas pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas jomā; 23. septembrī — kopā ar dalībvalstu parlamentiem par karsto punktu pieeju un migrācijas jautājumu risināšanu valsts un vietējā līmenī; 19. oktobrī — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatāciju; 10. novembrī — par Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510); 19. novembrī — par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku; 10. decembrī — par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā; 21. decembrī — par robežu pārvaldību un vīzu politiku, par KEPS efektīvu īstenošanu un par pienācīgu legālo ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

—

ņemot vērā debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Attīstības komitejas 2015. gada 1. aprīļa apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda attīstības un migrācijas saikni, un debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ārlietu komitejas 2015. gada 15. septembra apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda cilvēktiesību ievērošanu saistībā ar migrācijas plūsmām Vidusjūrā,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumus par tās delegācijas 2015. gada septembra braucieniem uz Lampedūzu par meklēšanas un glābšanas operācijām un 2015. gada oktobra braucieniem uz Tunisiju par sadarbību ar trešām valstīm migrācijas, patvēruma un robežkontroles jomā un ņemot vērā Budžeta komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu par kopīgo braucienu uz Sicīliju 2015. gada jūlijā nolūkā noskaidrot veidu, kā novērst migrācijas spiedienu šajā reģionā, tostarp, jo īpaši no budžeta apsvērumu viedokļa,

—

ņemot vērā Komisijas desmit punktu rīcības plānu migrācijas jomā, ar ko iepazīstināja kopīgā Ārlietu un Tieslietu un iekšlietu padomē, kuras sanāksme notika 2015. gada 20. aprīlī,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. maija Lēmumu (KĀDP) 2015/778 par Eiropas Savienības militāro operāciju Vidusjūras apgabala centrālās daļas dienvidos,

—

ņemot vērā Politikas un drošības komitejā ES vēstnieku pieņemto lēmumu sākt par operāciju Sophia pārdēvētās EUNAVFOR Med operācijas otro posmu (5) un ņemot vērā NATO vadītās operācijas Egejas jūrā,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 2240 (2015),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrobandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par Eurodac regulas īstenošanu attiecībā uz pienākumu ņemt pirkstu nospiedumus (SWD(2015)0150),

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu par Eiropas pārmitināšanas sistēmu (C(2015)3560) un Padomes ietvaros notikušās dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmes noslēguma secinājumiem par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kuriem ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu sistēmas, ar kurām iepazīstināja Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 20. jūlija sanāksmē,

—

ņemot vērā Komisijas paskaidrojošo piezīmi par tā dēvēto karsto punktu pieeju un 2016. gada 10. februāra pašreizējā stāvokļa ziņojumus par Grieķiju un Itāliju, kā arī 2016. gada 4. marta progresa ziņojumu par Grieķiju,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmumu (ES) 2015/1523, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido krīzes pārcelšanas mehānismu un groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2015)0450),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES rīcības plāns par atgriešanu” (COM(2015)0453),

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu, ar ko izveido vispārīgo “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos”, kura jāizmanto dalībvalstu kompetentajām iestādēm, veicot ar atgriešanu saistītus uzdevumus (C(2015)6250), un tā pielikumu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par publiskā iepirkuma noteikumiem saistībā ar pašreizējo patvēruma meklētāju krīzi” (COM(2015)0454),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Augstās pārstāves kopējo paziņojumu “Bēgļu krīzes risināšana Eiropā: ES ārējās darbības nozīme” (JOIN(2015)0040,

—

ņemot vērā Komisijas lēmumu par Eiropas ārkārtas situāciju trasta fonda izveidi nolūkā nodrošināt stabilitāti un novērst neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas Āfrikā pamatcēloņus (C(2015)7293),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: tūlītēji operatīvie, budžeta un juridiskie pasākumi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā” (COM(2015)0490 un tā pielikumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbu īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510) un tā pielikumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas robežu un krastu apsardze un efektīva Eiropas ārējo robežu pārvaldība” (COM(2015)0673) un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas robežu un krasta apsardzi un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2007/2004, Regulu (EK) Nr. 863/2007 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK (COM(2015)0671), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas ceļošanas dokumentu nolūkā atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas ES uzturas nelikumīgi (COM(2015)0668), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējā robežām (COM(2015)0670), Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Zviedrijas labā saskaņā ar Padomes Lēmuma (ES) 2015/1523 9. pantu un Padomes Lēmuma (Es) 2015/1601 9. pantu, ar kuriem nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2015)0677, un Komisijas ieteikumu attiecībā uz brīvprātīgu humanitāro uzņemšanas shēmu ar Turciju (C(2015)9490),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu (COM(2016)0085),

—

ņemot vērā Grieķijas Republikai adresēto Komisijas ieteikumu par steidzamiem pasākumiem, kas Grieķijai jāveic, ņemot vērā pārsūtīšanas atsākšanu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, (C(2016)0871),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai pagaidu kārtā apturētu 30 % to pieteikuma iesniedzēju pārcelšanas procesu, kuri Austrijai iedalīti saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2016)0080),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Atceļš uz Šengenu — Ceļvedis” (COM(2016)0120),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Otrais ziņojums par Turcijas panākto progresu tās vīzu režīma liberalizācijas ceļveža prasību izpildē” (COM(2016)0140) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0097),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes Regulai par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (COM(2016)0115) un gaidāmo budžeta grozījumu Nr. 1/2016, lai izveidotu šim instrumentam paredzētu budžeta pozīciju,

—

ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Eiropadome pieņēma īpašajā 2015. gada 23. aprīļa sanāksmē, 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. septembra ES valstu vai valdību vadītāju neoficiālajā sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, 2015. gada 17. un 18. decembra sanāksmē un 2016. gada 18. un 19. februāra sanāksmē,

—

ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Padome pieņēma 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par drošām izcelsmes valstīm, 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 8. oktobra sanāksmē par turpmāko atgriešanas politiku, 2015. gada 12. oktobra sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 9. novembra sanāksmē par bēgļu un migrācijas krīzes pārvarēšanas pasākumiem, 2015. gada 4. decembra sanāksmē par bezpavalstniecību un 2016. gada 10. marta sanāksmē par migrantu kontrabandu,

—

ņemot vērā prezidentūras 2015. gada 14. septembrī pieņemtos noslēguma secinājumus;

—

ņemot vērā Padomē kopā sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija sanāksmē pieņemtos noslēguma secinājumus par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu shēmas,

—

ņemot vērā ES un Turcijas 2015. gada 15. oktobra kopīgo rīcības plānu un tā 2016. gada 10. februāra un 4. marta īstenošanas ziņojumus,

—

ņemot vērā valstu un valdību vadītāju 2016. gada 7. marta paziņojumu,

—

ņemot vērā augsta līmeņa konferencē par Vidusjūras austrumdaļas un Rietumbalkānu ceļu 2015. gada 8. oktobrī pieņemto deklarāciju un 2015. gada 25. oktobra sanāksmē vadītāju pieņemtos paziņojumus par bēgļu plūsmām pa Rietumbalkānu ceļu, kā arī 2016. gada 10. februāra progresa ziņojumu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē par migrāciju, kas notika Valletā 2015. gada 11. un 12. novembrī, pieņemto rīcības plānu un politisko deklarāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes gada ziņojumu par situāciju patvēruma jomā Eiropas Savienībā 2014. gadā, kā arī ņemot vērā ikmēneša patvēruma tendences,

—

ņemot vērā Frontex darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes veikto gada riska analīzi attiecībā uz 2015. gadu un tās riska analīzes tīkla izstrādātos ceturkšņa ziņojumus,

—

ņemot vērā Eiropola darbu un ziņojumus un jo īpaši kopīgās operatīvās vienības MARE darbību, kā arī to, ka Eiropols nesen izveidojis Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centru (EMKAC),

—

ņemot vērā Eurojust darbu un ziņojumus un jo īpaši ziņojumus par cilvēku tirdzniecību,

—

ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) darbu, gada ziņojumus un pētījumus un jo īpaši šīs iestādes veiktos pētījumus par nopietniem darbaspēka ekspluatācijas veidiem un tiesībām neatbilstošā situācijā esošu migrantu un ar viņiem sadarbojošos personu kriminalizāciju,

—

ņemot vērā Politikas departamenta C veiktos pētījumus par LESD 80. panta piemērošanu, par jaunām pieejām, alternatīviem risinājumiem un piekļuves līdzekļiem patvēruma procedūrām, kurus varētu izmantot personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, par darbaspēka migrācijas uz ES reglamentēšanas jaunu veidu noskaidrošanu, par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas nostiprināšanu un Dublinas regulējuma alternatīvajiem variantiem, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu ES un ņemot vērā Politikas departamenta D veikto pētījumu par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu — efektivitātes analīze un paraugprakse nākotnei, kā arī Politikas departamenta EXPO pētījumu par migrantiem Vidusjūrā — aizsargājot cilvēktiesības,

—

ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla (EMT) veiktos pētījumus un jo īpaši šā tīkla pētījumu par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem,

—

ņemot vērā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes darbu, ziņojumus un rezolūcijas,

—

ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu — Eiropas programma migrācijas jomā, ko tā pieņēma 2015. gada 3. un 4. decembra 115. plenārsēdē,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus par Eiropas programmu migrācijas jomā un par ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu,

—

ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai (6),

—

ņemot vērā darba dokumentu par 80. pantu — solidaritāte un taisnīgs atbildības sadalījums, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem,

—

ņemot vērā darba dokumentu par cīņu pret noziedzīgo kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo imigrantu darbaspēka ekspluatāciju,

—

ņemot vērā darba dokumenta par robežu pārvaldību un vīzu politiku, tostarp Frontex un citu attiecīgo aģentūru nozīmi,

—

ņemot vērā darba dokumentu par drošu un tiesisku ceļu izveidi patvēruma meklētājiem un bēgļiem uz ES, tostarp Savienības pārmitināšanas politiku un atbilstošās integrācijas politikas nostādnes,

—

ņemot vērā darba dokumentu par pienācīgu tiesiskās ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

—

ņemot vērā darba dokumentu par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku,

—

ņemot vērā darba dokumentu par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) efektīvu ieviešanu, tostarp EASO lomu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0066/2016),

A.

tā kā 2014. gada 17. decembra rezolūcijā kompetentajai komitejai — Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai — tika uzdots izvērtēt dažādās izmantotās politikas nostādnes, izstrādāt ieteikumu kopumu un plenārsēdē uzstāties ar stratēģisku iniciatīvas ziņojumu;

B.

tā kā saskaņā ar Frontex datiem (7) 2015. gadā tika pieķerti 1,83 miljoni personu, kuras centās nelegāli šķērsot ES ārējās robežas, kas kļuva par bezprecedenta rekordu, ja šo skaitli salīdzina ar 282 500 migrantiem, kas Savienībā ieradās visa 2014. gada laikā; un tā kā saskaņā ar IOM/UNICEF rīcībā esošo informāciju aptuveni 20 % no visiem migrantiem, kas ierodas, šķērsojot jūru, ir bērni (8);

C.

tā kā saskaņā ar EASO datiem (9) 2015. gadā ES+ tika iesniegti vairāk par 1,4 miljoniem starptautiskās aizsardzības pieteikumu (10) un tā kā to skaits kopš aprīļa nemitīgi pieauga, taču vienlaikus samazinās atkārtoti iesniegto pieteikumu īpatsvars; un tā kā apmēram 6 % no pieteikumu iesniedzējiem apgalvo, ka esot nepavadīti nepilngadīgie; tā kā 2016. gada februārī no tiem, kas ieradās Grieķijā, šķērsojot jūru, 22 % bija sievietes un 40 % — bērni (11);

D.

tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu;

E.

tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem 2015. gadā Vidusjūrā ir gājusi bojā vai pazudusi bez vēsts vairāk nekā 3 771 persona (12); un tā kā ir ziņots, ka līdz 2016. gada 8. martam Vidusjūrā ir noslīkušas 444 personas; tā kā 2016. gada pirmajās deviņās nedēļās ir miruši 77 bērni — vidēji vairāk nekā viens dienā; tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eiropola datiem vismaz 10 000 nepavadītu nepilngadīgo ir pazuduši pēc ierašanās Eiropā;

F.

tā kā 3. oktobris būtu jāatzīst par atceres dienu, kurā tiktu pieminēti visi vīrieši, sievietes un bērni, kas gājuši bojā, mēģinot bēgt no vajāšanas, konfliktiem un karadarbības savās valstīs, kā arī visi vīrieši un sievietes, kas ikdienā riskē ar savu dzīvību, glābjot bēgļus;

G.

tā kā daudzas pasaules daļas ir skāris karš un vardarbība un tās negatīvi ietekmē galēja nabadzība, vides degradācija un nepietiekamas iespējas jauniešiem, un šīs problēmas var izraisīt vēl plašāku vardarbību un nedrošību, tā papildus stimulējot iedzīvotāju pārvietošanos;

H.

tā kā LESD 80. pantā ir noteikts, ka solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma princips ir viens no galvenajiem visas Savienības sistēmas principiem, un tā kā tas ir uzskatāms par minēto principu juridisko pamatu, tos īstenojot attiecībā uz Savienības patvēruma, migrācijas un robežkontroles politikas nostādnēm;

I.

tā kā solidaritāte var izpausties gan kā iekšēja, gan ārēja solidaritāte; un tā kā pārcelšana, lēmumu par patvērumu savstarpēja atzīšana, operatīvi atbalsta pasākumi, patlaban spēkā esošās Dublinas regulas un Pagaidu aizsardzības direktīvas proaktīva interpretācija ir iekšējās solidaritātes līdzekļi, savukārt pārmitināšana, humanitārā uzņemšana un meklēšana un glābšana jūrā sekmē ārējo solidaritāti, bet civilās aizsardzības mehānisms var attiekties uz abiem aspektiem;

J.

tā kā 2016. gada 3. martā no 39 600 patvēruma meklētājiem, kas izmitināti Itālijas struktūrās, no kurienes tos paredzēts nosūtīt uz citām dalībvalstīm, faktiski pārvietoti bija tikai 338, bet Grieķijā — no 66 400 pārcelšanai paredzētajiem — tikai 322 patvēruma meklētāji;

K.

tā kā migrantu kontrabanda, tirdzniecība un darbaspēka ekspluatācija ir juridiski nošķirtas parādības, kuru novēršanai izmanto atšķirīgu tiesisko regulējumu Savienības un starptautiskajā līmenī un uz kurām ir jāreaģē pienācīgi specializētā veidā, kaut arī tās praksē bieži vien pārklājas; un tā kā noziedzīgie kontrabandas un tirdzniecības tīkli var mainīt savus darbības veidus ļoti ātri un līdz ar to ir vajadzīga spēja ātri pielāgot reakciju uz tiem, pamatojoties uz visjaunākajiem un visprecīzākajiem datiem; tā kā centieni novērst krimināli sodāmu migrantu kontrabandu nedrīkstētu skartos, kuri sniedz neatbilstīgajiem migrantiem humāno palīdzību;

L.

tā kā cīņā pret migrantu kontrabandu, tirdzniecību un darbaspēka ekspluatāciju ir nepieciešami gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa līdzekļi, tostarp pasākumi nolūkā graut noziedzīgos tīklus un saukt noziedzniekus pie atbildības, datu vākšana un analīze, cietušo personu aizsardzības un nelikumīgi uzturošos migrantu atgriešanas pasākumi, kā arī sadarbība ar trešām valstīm un ilgtermiņa stratēģijas, ar kurām novērš pieprasījumu pēc pārdošanai paredzētām un kontrabandas ceļā ievestām personām un migrācijas pamatcēloņus, kuru dēļ cilvēki ir spiesti izmantot noziedzīgo kontrabandistu pakalpojumus;

M.

tā kā daudzus Komisijas priekšlikumus robežu un vīzu politikas jomā patlaban izskata saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, jo īpaši priekšlikumu Regulai par Savienības Vīzu kodeksu (pārstrādātā redakcija) (2014/0094(COD)), priekšlikumu regulai, ar ko izveido apceļošanas vīzu (2014/0095(COD)) un priekšlikumu regulai par vienotu vīzu formu — drošību (2015/0134(COD)); un tā kā Komisija izstrādāja jaunus šo jomu reglamentējošus priekšlikumus un tā kā tie tiks izskatīti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

N.

tā kā kontroles atcelšana uz iekšējām robežām ir jāīsteno līdztekus efektīvai ārējo robežu pārvaldībai, augstiem kopējiem standartiem, efektīvai informācijas apmaiņai dalībvalstu starpā un ikvienas personas pamattiesību pilnīgai ievērošanai;

O.

tā kā Eiropas Parlaments ir pieprasījis Savienības Robežu aģentūrai palielināt tās spēju risināt iespējamus pamattiesību pārkāpumus, tostarp saistībā ar darbības nosacījumiem, par kuriem panākta vienošanās ar trešo valstu kompetentajām iestādēm, un tā kā Komisijas priekšlikumā par jaunu Savienības robežu aģentūru ir paredzēts sūdzību izskatīšanas mehānisms;

P.

tā kā saskaņā ar patlaban spēkā esošo Vīzu kodeksu dalībvalstis drīkst atkāpties no normālo pieņemamības kritēriju piemērošanas vīzas pieteikumam, pamatojoties uz humanitāriem apsvērumiem (19. un 25. pants);

Q.

tā kā 86 % no pasaules bēgļiem uzņem jaunattīstības valstis; un tā kā noziedzīgie tīkli un kontrabandisti izmanto to cilvēku izmisumu, kas cenšas iekļūt Savienībā, bēgot no vajāšanas vai kara;

R.

tā kā ceļi, pa kuriem bēgļi drošā un legālā veidā var iekļūt Savienībā, ir ierobežoti un daudzi cilvēki joprojām uzņemas risku doties pa bīstamajiem maršrutiem; un tā kā, izveidojot jaunus drošus un legālus ceļus, pa kuriem patvēruma meklētāji un bēgļi varētu iekļūt Savienībā, pamatojoties uz spēkā esošiem tiesību aktiem un paņēmieniem, Savienība un dalībvalstis gūtu labāku pārskatu pār aizsardzības vajadzībām un Savienībā ieceļojošo migrantu plūsmu, turklāt tas grautu kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli;

S.

tā kā ES un trešo valstu sadarbība ir veidota, izmantojot tādus politikas instrumentus kā reģionālie dialogi, divpusējie dialogi, kopējās migrācijas un mobilitātes programmas un mobilitātes partnerattiecības, izmantojot tādus juridiskus līdzekļus kā “visaptverošajos nolīgumos”, atpakaļuzņemšanas nolīgumos, nolīgumos par vīzu izsniegšanu uz atvieglotiem noteikumiem un vīzu atbrīvojuma nolīgumos iekļautas migrācijas klauzulas un tādus darbības līdzekļus kā reģionālās aizsardzības programmas (RAP), reģionālās attīstības un aizsardzības programmas (RAAP), Frontex darba vienošanās un EASO sadarbība ar trešām valstīm;

T.

tā kā atsevišķas dalībvalstis joprojām intensīvu ārējo darbību izvērš divpusējo attiecību formātā;

U.

tā kā Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz šā brīža bēgļu krīzi, un tā kā tā ir nākusi klajā ar tādām jaunām sadarbības iniciatīvām kā ES un Turcijas kopējās rīcības plāns, attiecībā uz Rietumbalkānu ceļiem uzņemtās saistības un Valletas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtais rīcības plāns;

V.

tā kā saskaņā ar prognozēm Savienībā darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2020. gadam samazināsies par 7,5 miljoniem; tā kā darba tirgus vajadzību attīstības prognozes Savienībā norāda uz to, ka pašreizējais darbaspēka trūkums konkrētās nozarēs būs aktuāls arī turpmāk; un tā kā trešo valstu valstspiederīgie saskaras ar daudzām grūtībām panākt savu ārzemēs iegūtās kvalifikācijas atzīšanu un tāpēc viņi mēdz veikt zemākas kvalifikācijas darbus;

W.

tā kā pašreizējā Savienības attieksme pret migrantu darbaspēku ir sadrumstalota, jo daudzās direktīvas galvenokārt reglamentē konkrētas kategorijas darba ņēmējus un trešo valstu valstspiederīgos, kuri drīkst strādāt, ievērojot zināmus nosacījumus; tā kā, īstenojot šādu pieeju, var apmierināt tikai konkrētas īstermiņa vajadzības;

X.

tā kā pastāv vairāki Savienības finanšu instrumenti, ar kuriem finansē dalībvalstu un trešo valstu darbību migrācijas, patvēruma un robežu pārvaldības jomā; tā kā jo īpaši dalībvalstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) un Iekšējās drošības fonda (ISF) starpniecību, taču, tā kā attiecībā uz migrācijas jomā īstenotiem pasākumiem var izmantot daudzas citas programmas un fondus; un tā kā, kaut arī trešām valstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir, izmantojot attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumentu, tomēr to pārvalda daudzi Komisijas ģenerāldirektorāti un Eiropas Ārējās darbības dienests;

Y.

tā kā, ņemot vērā pašreizējo budžeta pozīciju un kompetenču sadrumstalotību, visaptveroša pārskata sniegšana par finanšu līdzekļu izlietojumu var izrādīties apgrūtināta un pat ir sarežģīti precīzi aprēķināt Savienības migrācijas jomā iztērētos līdzekļus;

Z.

tā kā kopējā Eiropas patvēruma sistēmā (KEPS) ir iekļauta virkne kopēju noteikumu, kas reglamentē kopējo patvēruma politiku, vienotu patvēruma statusu un kopējās patvēruma procedūras, kas ir jāpiemēro visā Savienībā; tā kā daudzie brīdinājuma signāli, tostarp Komisijas pieņemtie lēmumi par pienākuma neizpildi, tomēr liecina par to, ka KEPS daudzās dalībvalstīs nav īstenota pilnībā; tā kā īstenošana ir būtiska, lai saskaņotu dalībvalstu tiesību aktus un sekmētu dalībvalstu solidaritāti, un tā kā dalībvalstis nolūkā izpildīt obligātos KEPS standartus var prasīt EASO sniegt atbalsta palīdzību; tā kā harmonizējot uzņemšanas nosacījumus un procedūras, var novērst lielāku slogu valstīm, kas piedāvā labākus nosacījumus, un tā kā harmonizācija ir galvenais atbildības sadales faktors;

AA.

tā kā pašreiz spēkā esošie Dublinas sistēmas mehānismi nav izrādījušies objektīvi, to ietvaros nevar noteikt taisnīgus atbildības sadalījuma kritērijus, kā izskatīt pieteikumus par starptautisko aizsardzību un ātri šo aizsardzību nodrošināt; tā kā šo sistēmu praksē nepiemēro un, Padomei pieņemot divus lēmumus par pagaidu pārcelšanu, ir noteiktas nepārprotamas atkāpes; un tā kā Komisija izziņoja priekšlikumu līdz 2016. gada martam vajadzīgajā mērā pārskatīt Dublinas III regulu;

AB.

tā kā saskaņā ar 1951. gada Ženēvas Konvencijas 3.pantu dalībvalstis nedrīkst diskriminēt bēgļus rases, reliģijas vai izcelsmes valsts dēļ,

1.

norāda, ka solidaritātei ir jābūt tam principam, uz ko tiek balstīta Savienības rīcība migrācijas jomā; konstatē, ka solidaritātes princips, kas ir noteikts LESD 80. pantā, attiecas uz patvērumu, migrāciju un robežu kontroles politikas nostādnēm; uzskata, ka LESD 80. pants kopsakarā ar LESD 77.–79. pantu kalpo par juridisko pamatu, uz kuru balstoties, šajās jomās ir jāīsteno solidaritātes princips;

2.

par izejas punktu uzskata premisu, ka dzīvību glābšanai ir jābūt galvenajai prioritātei un ka gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī būtisks ir pienācīgs meklēšanas un glābšanas operāciju finansējums; konstatē, ka ir palielinājusies nelikumīga ieceļošana pa jūru un satraucoši ir pieaudzis jūrā bojā gājušo skaits, un vēl aizvien Eiropa nereaģē pietiekami efektīvi;

3.

atgādina, ka dzīvību glābšana ir solidaritātes ar apdraudētajām personām akts, taču tas ir arī juridisks pienākums, kas ir paredzēts starptautiskajās tiesībās, jo Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību Konvencijas — to ir ratificējušas visas dalībvalstis un pati Savienība — 98. pantā ir noteikta prasība sniegt palīdzību visām personām, kuras uz jūras ir piemeklējusi nelaime;

4.

uzskata, ka pastāvīga, stabila un efektīva Savienības reakcija, veicot meklēšanas un glābšanas operācijas jūrā, ir būtiska, lai novērstu migrantu bojāejas gadījumu skaita palielināšanos, viņiem cenšoties šķērsot Vidusjūru;

5.

šajā ziņā iesaka, lai meklēšanas un glābšanas spējas tiktu pastiprinātas un lai Eiropas valstu valdības atvēlētu vairāk resursu, kas izpaustos kā finanšu palīdzība un aktīvi, īstenojot Savienības līmeņa humanitārās operācijas nolūkā meklēt un glābt briesmās nokļuvušus migrantus, palīdzēt viņiem un viņus nogādāt tuvākajā drošajā vietā;

6.

norāda uz to, ka nedrīkstētu sodīt privātu kuģu īpašniekus vai nevalstiskas organizācijas (NVO) par to, ka tie patiešām palīdz uz jūras nelaimē nonākušām personām; uzskata, ka tirdzniecības kuģi nedrīkst tikt uzskatīti par dalībvalstu un Savienības meklēšanas un glābšanas pienākumu pildītājiem;

7.

prasa precīzi nošķirt personas, kuras Savienībā ir ievestas kontrabandas ceļā, un personas, kuras Savienībā ieved kā cilvēku tirdzniecības upurus, jo, kaut arī risinājumu politiskās nostājas ir pienācīgi jāintegrē, šīs parādības ir vēl arī jānovērš katra atsevišķi; apgalvo, ka migrantu noziedzīga kontrabanda pamatos nozīmē personas nelikumīgas ieceļošanas kādā no dalībvalstīm sekmēšanu, savukārt cilvēku tirdzniecība paredz personas vervēšanu, pārvietošanu vai uzņemšanu ekspluatācijas nolūkā, izmantojot vardarbīgus, maldinošus vai ļaunprātīgus paņēmienus;

8.

uzskata, ka ikviena holistiska pieeja migrācijai ir jāīsteno, obligāti veicot pasākumus, kuru mērķis ir tādu noziedzīgo tīklu darbības likvidācija, kas piedalās cilvēku tirdzniecībā un kontrabandā;

9.

atzinīgi vērtē pozitīvo lomu, kāda līdz šim ir bijusi kara flotes kuģiem, jūrā glābjot dzīvības un likvidējot noziedzīgos tīklus; atbalsta tādu jūras spēku operāciju mērķus kā operācija Sophia un uzsver vajadzību aizsargāt dzīvības, īpaši norādot uz to, ka visu šīs operācijas aspektu mērķim ir jābūt migrantu dzīvību aizsardzības nodrošināšanai;

10.

uzsver, ka militārās operācijas nedrīkstētu būt galvenais nevienas holistiskās pieejas migrācijai aspekts, un atkārto, ka operācija Sophia nedrīkst atraut resursus, kas jau ir izvietoti Vidusjūrā un ir paredzēti dzīvību glābšanai jūrā;

11.

norāda uz to, ka — tā kā noziedznieki var mainīt savu darbības veidu un to dara ļoti ātri, politiskā reakcija ir jāizstrādā atbilstoši visjaunākajiem un precīzākajiem datiem; kā pozitīvu soli uz priekšu konstatē to, ka Komisija 2015. gada 27. maijā pieņēma Savienības migrantu kontrabandas apkarošanas rīcības plānu (“Rīcības plāns cīņā pret kontrabandu”), saskaņā ar kuru tā paredz izveidot Savienības aģentūru kontaktgrupu migrantu kontrabandas jautājumos, lai stiprinātu aģentūru funkcionālo sadarbību un informācijas apmaiņu;

12.

uzsver, ka pilnībā ir jāizmanto esošie instrumenti, piemēram, aģentūru risku analīzes; konstatē, ka Savienības aģentūrām būtu ne tikai maksimāli jāsadarbojas, bet arī jāpastiprina sadarbība ar dalībvalstīm; konstatē, ka, labāk koordinējot rīcību, varētu vākt datus valsts līmenī un tos nodot aģentūrām;

13.

atgādina, ka pārcelšanas process, proti, pieteikuma par starptautisko aizsardzību iesniedzēja vai starptautiski aizsargājamas personas pārvešana no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, praktiskā veidā apliecina solidaritāti Savienībā; papildus tam atgādina, ka kopš 2009. gada Parlaments ir prasījis ieviest saistošu mehānismu, kā sadalīt patvēruma meklētājus starp visām dalībvalstīm;

14.

konstatē, ka pagājušajā gadā Padome pieņēma divus lēmumus par Savienībā īstenojamiem pagaidu pārcelšanas pasākumiem (turpmāk — “pārcelšanas lēmumi”) (13) un ka to veikšana paredz pieteikumu par starptautisko aizsardzību iesniedzēju pārvešanu no Grieķijas un Itālijas uz citām dalībvalstīm; konstatē, ka, neskatoties uz to, ka pārcelšanas lēmumi neizbeidz pašreizējās Dublinas atbildības sadales regulējuma spēkā esamību, tie ir uzskatāmi par pagaidu atkāpi no Dublinas noteikumiem;

15.

uzskata, ka steidzamu pārcelšanas pasākumu noteikšana ir solis pareizajā virzienā, un aicina dalībvalstis veikt savus pienākumus attiecībā uz šiem pasākumiem pēc iespējas ātrāk;

16.

atgādina, ka, piemērojot pārcelšanas lēmumus, pārcelšana attieksies tikai uz to valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem pieņemto labvēlīgo starptautiskās aizsardzības lēmumu īpatsvars iepriekšējos trijos mēnešos (Eurostat dati) ir bijis 75 % vai vairāk; konstatē, ka pārcelšanas lēmumi ietekmēs salīdzinoši mazu skaitu cilvēku un neattieksies uz lielu skaitu pieteikumu iesniedzēju, kuru izcelsmes valstis ir citas trešās valstis un kurus saskaņā ar šiem lēmumiem pārcelt nevar;

17.

pauž bažas par to, ka saskaņā ar pašreizējiem pārcelšanas lēmumiem pirmās ierašanās dalībvalstīm joprojām ir jāizskata arvien sarežģītāki starptautiskās aizsardzības pieprasījumi (un par tiem pieņemto lēmumu pārsūdzības), jāparedz ilgāki uzņemšanas periodi un ka tām būs jāorganizē un jākoordinē to personu atpakaļatgriešana, kurām tomēr nav tiesību saņemt starptautisko aizsardzību; atkārtoti norāda, ka ikvienai jaunai sistēmai, kas paredzēta kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pārvaldīšanai, ir jāpamatojas uz solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu;

18.

uzskata, ka papildus kritērijiem, kas ir minēti pārcelšanas lēmumos, proti, attiecīgās dalībvalsts IKP, iedzīvotāju skaits, bezdarba līmenis un agrākais patvēruma meklētāju skaits šajā dalībvalstī, būtu jāņem vērā vēl divi kritēriji, proti, dalībvalsts teritorijas izmērs un dalībvalsts iedzīvotāju blīvums;

19.

uzskata, ka, īstenojot pārcelšanu, cik vien praktiski iespējams, būtu jāņem vērā pieteikuma iesniedzēja vēlmes; atzīst, ka šis ir viens no veidiem, kā novērst tālāku pārvietošanos un mudināt pieteikuma iesniedzējus pašus samierināties ar pārcelšanas lēmumiem, taču tas nedrīkstētu apturēt pārcelšanas procesu;

20.

uzskata, ka pārmitināšana ir viens no ieteicamākajiem veidiem, kā nodrošināt drošu un legālu ieceļošanu Savienībā bēgļiem un personām, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ja bēgļi nevar nedz atgriezties savā mītnes zemē, nedz saņemt efektīvu aizsardzību vai tikt integrēti uzņemšanas valstī;

21.

turklāt atzīmē, ka ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) uzraudzīta pārmitināšana ir humanitāra programma ar labām iestrādēm un noder, lai pārvaldītu to personu organizētu ierašanos, kurām dalībvalstu teritorijā ir nepieciešama starptautiska aizsardzība;

22.

norāda, ka, ņemot vērā nepieredzēti lielo bēgļu pieplūdumu, kas ir sasniedzis un joprojām sasniedz Savienības ārējās robežas, un nemitīgo to cilvēku skaita pieaugumu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, Savienībai ir jāizstrādā saistoša un obligāta normatīva pieeja, kāda ir noteikta Komisijas migrācijas programmā; iesaka — lai šāda pieeja būtu iedarbīga, tā jāīsteno tā, lai nodrošinātu pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu, ņemot vērā to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību, un kopējās pārmitināšanas vajadzības, par kurām ik gadu ziņo UNHRC;

23.

uzsver, ka ir nepieciešama pastāvīga visas Savienības mēroga pārmitināšanas programma, kurā obligāti iesaistītos dalībvalstis, nodrošinot pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu salīdzinājumā ar to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību;

24.

norāda, ka ar humanitāriem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu var izmantot, lai, papildinot pārmitināšanu, vajadzības gadījumā sniegtu ātru aizsardzību — bieži vien uz noteiktu laiku — visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem, bēgļiem ar invaliditāti vai tiem, kuriem steidzami vajadzīga evakuācija medicīnisku apsvērumu dēļ;

25.

uzsver, ka, tā kā pārmitināšana joprojām nav pieejama trešo valstu valstspiederīgajiem, visas dalībvalstis ir jāmudina izstrādāt un īstenot ar humanitāriem apsvērumiem pamatotas uzņemšanas programmas;

26.

norāda, ka humanitārās vīzas personām, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība, dod iespēju ieceļot trešā valstī, lai pieprasītu patvērumu; aicina dalībvalstis izmantot visas pastāvošās iespējas, lai Savienības vēstniecībās un konsulātos, kas atrodas izcelsmes vai tranzīta valstīs, izsniegtu humanitārās vīzas, jo īpaši neaizsargātām personām;

27.

uzskata, ka personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, būtu jānodrošina iespēja tiešā veidā jebkurā dalībvalstu konsulātā vai vēstniecībā pieteikties Eiropas humanitārajai vīzai, un, ja šāda vīza pēc novērtēšanas tiek izsniegta, tai būtu jādod tās turētājam tiesības ieceļot tās dalībvalsts teritorijā, kura vīzu ir izsniegusi tikai un vienīgi ar mērķi šajā valstī iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu; tāpēc uzskata, ka ir jāveic grozījumi Savienības Vīzu kodeksā, iekļaujot tajā konkrētākus noteikumus par humanitārajām vīzām;

28.

norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, ar kuru palīdzību tiktu nodrošināta KEPS kļūšana par patiesi vienotu sistēmu;

29.

atgādina, ka nolūkā uzlabot harmonizāciju ir pilnīgi noteikti nepieciešams visaptverošs novērtējums (Komisija izstrādā izvērtējuma ziņojumus) par to, kā šī sistēma tiek īstenota, lai pēc tam ātri veiktu turpmākās darbības gadījumā, ja atsevišķas dalībvalstis to īsteno neapmierinoši;

30.

piemēram, konstatē, ka nepieņemami pieteikumi, atkārtoti pieteikumi, paātrinātas procedūras un robežu procedūras — tie visi ir specifiski gadījumi, attiecībā uz kuriem pārstrādātajā Patvēruma procedūras direktīvā ir mēģināts panākt smalku līdzsvaru starp sistēmas efektivitāti un pietiekamām pieteikumu iesniedzēju, jo īpaši neaizsargātu personu, tiesībām; uzsver, ka šādu līdzsvaru var panākt tikai tad, ja tiesību aktus īsteno pilnībā un pareizi;

31.

uzsver, ka ir būtiski, lai tiesu iestādes uzraudzītu, vai dažādi aizturēšanas veidi ir atbilstoši tiesību aktiem imigrācijas un patvēruma jomā; atgādina, ka gan starptautiskās tiesības, gan Savienības Pamattiesību harta paredz, ka dalībvalstīm jāizvērtē alternatīvi risinājumi aizturēšanai; aicina dalībvalstis pareizi piemērot Patvēruma procedūru direktīvu un Uzņemšanas nosacījumu direktīvu saistībā ar piekļuvi aizturēšanas centriem;

32.

atgādina, ka ir svarīgi samazināt bezvalstnieku skaitu, un mudina dalībvalstis ieviest bezvalstniecības noteikšanas procedūras un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi par to, kā vākt ticamus datus par personām ar bezvalstnieka statusu, un par bezvalstniecības noteikšanas procedūrām;

33.

norāda, ka Dublinas III regulas (14) darbība ir radījusi daudzus jautājumus, kas saistīti ar to, cik taisnīgi un solidāri starp dalībvalstīm tiek sadalīta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu; norāda, ka pašreizējā sistēmā nav pietiekami ņemts vērā īpašais migrācijas spiediens, ar ko saskaras dalībvalstis pie Savienības ārējām robežām; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst Dublinas sistēmas problēmas un Savienībai būtu jārada iespējas solidaritātei gan starp ES dalībvalstīm, gan attiecīgajiem migrantiem;

34.

norāda, ka spiediens uz Dublinas regulas izveidoto sistēmu, ko rada aizvien lielāks skaits Savienībā ieceļojošo migrantu, ir apliecinājis, ka sistēma — esošajā veidolā — lielākoties nav sasniegusi abus savus primāros mērķus, proti, izveidot objektīvus un taisnīgus kritērijus atbildības sadalīšanai un nodrošināt ātru starptautiskās aizsardzības pieejamību; atkārtoti pauž iebildumus par kritēriju, ar kuru pašreiz nosaka, ka pirmās ierašanās dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārbaudi, un uzskata, ka šis kritērijs būtu jāpārskata;

35.

norāda arī uz to, ka tajā pašā laikā Savienībā joprojām liels ir tālākas pārvietošanās gadījumu skaits; uzskata par pašsaprotamu, ka Dublinas sistēma kopš izveides nav bijusi izstrādāta tā, lai sadalītu atbildību starp dalībvalstīm, bet tās galvenais uzdevums bija atbildību par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ātri piešķirt vienai dalībvalstij;

36.

iesaka kritērijus, uz kuru pamata pieņem pārcelšanas lēmumus, tieši iestrādāt Savienības standarta noteikumos par atbildības sadalīšanu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieprasījumiem; uzsver, ka, pārskatot Dublinas regulu, jāpārskata arī koncepcija par “pieteikuma iesniedzējiem, kuriem nepārprotami ir nepieciešama starptautiska aizsardzība”, jo minētie migranti un bēgļi, kas neietilpst šajā kategorijā, joprojām būs pirmās ierašanās dalībvalsts ziņā;

37.

uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu atbalstīt dalībvalstis, kas saņem visvairāk patvēruma pieprasījumu, sniedzot samērīgu un adekvātu finansiālo un tehnisko atbalstu; uzskata, ka solidaritātes un atbildības dalīšanas pasākumu izmantošanu pamato KEPS kvalitātes un darbības uzlabojumi;

38.

norāda, ka viena iespēja, kā varētu pašos pamatos pārstrādāt Dublinas sistēmu, būtu ieviest centralizētu pieteikumu pieņemšanu Savienības līmenī, katru patvēruma meklētāju skatot kā personu, kas vēlas iegūt patvērumu Savienībā kopumā, nevis atsevišķā dalībvalstī, un izveidot centralizētu sistēmu atbildības sadalīšanai attiecībā uz personām, kas meklē patvērumu Savienībā; ierosina, ka šādā sistēmā katrai dalībvalstij varētu paredzēt konkrētas robežvērtības saistībā ar ieradušos personu skaitu un ka tas, iespējams, varētu palīdzēt atturēt šīs personas no tālākas pārvietošanās, jo visas dalībvalstis būtu pilnībā iesaistītas centralizētajā sistēmā un vairs nebūtu individuāli atbildīgas par pieteikuma iesniedzēju nodošanu citām dalībvalstīm; uzskata, ka šāda sistēma varētu darboties, izmantojot vairākus Savienības karstos punktus, no kuriem notiktu sadalīšana pa Savienību; uzsver, ka ikvienā jaunā atbildības sadalīšanas sistēmā jāiestrādā tādi pamatelementi kā ģimenes vienotība un bērna intereses;

39.

norāda, ka patlaban dalībvalstis citu dalībvalstu lēmumus par patvērumu atzīst tikai tad, ja tie ir negatīvi; atkārto, ka pozitīvu patvēruma lēmumu savstarpēja atzīšana ir loģisks solis ceļā uz pareizu LESD 78. panta 2. punkta a) apakšpunkta īstenošanu, kurā aicināts izveidot vienotu patvēruma statusu, kas būtu derīgs visā Savienībā;

40.

norāda, ka masveida pieplūduma gadījumā Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma var ierosināt izmantot Padomes Direktīvu 2001/55/EK par pagaidu aizsardzību (Pagaidu aizsardzības direktīva) (15); norāda, ka tās izmantošanai vajadzīgs Padomes lēmums, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu; norāda, ka šo direktīvu vajadzētu izmantot gadījumos, kad pastāv risks, ka Savienības patvēruma sistēma nespēs tikt galā ar pārvietoto personu masveida pieplūdumu vai nenovēršamu masveida pieplūdumu; taču uzsver, ka Pagaidu aizsardzības direktīva kopš tās pieņemšanas 2001. gadā vēl ne reizi nav izmantota;

41.

norāda, ka Pagaidu aizsardzības direktīva paredz arī iespēju evakuēt pārvietotās personas no trešām valstīm un ka šādā evakuācijā būtu iespējams sadarbībā ar UNHCR izmantot humanitāros koridorus un dalībvalstīm būtu pienākums attiecīgā gadījumā nodrošināt visas iespējas saņemt vīzu;

42.

uzskata, ka dažās priekšposteņa dalībvalstīs patvēruma sistēmas nepārprotami jau ir pārslogotas un ka būtu bijusi jāizmanto Pagaidu aizsardzības direktīva, kā tajā pašā jau paredzēts; jebkurā gadījumā aicina minētās direktīvas pārskatīšanas procesā izstrādāt skaidru jēdziena “masveida pieplūdums” definīciju; zina, ka šāda Pagaidu aizsardzības direktīvas pārskatīšana varētu notikt Dublinas sistēmas pārskatīšanas ietvaros;

43.

norāda, ka visu sabiedrības dalībnieku līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga, un tādēļ ierosina stiprināt paraugprakses apmaiņu integrācijas jomā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu kompetenci attiecībā un integrācijas pasākumiem; uzsver, ka ar integrācijas pasākumiem, kas paredzēti tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas likumīgi, būtu jāveicina viņu iekļaušana, nevis izolācija; norāda, ka vietējām un reģionālām iestādēm, tostarp pilsētām, ir svarīga nozīme integrācijas procesā;

44.

uzsver, ka uzņēmējām dalībvalstīm ir jāsniedz bēgļiem atbalsts un iespējas integrēties un veidot dzīvi jaunajā sabiedrībā; norāda, ka obligāti būtu jānodrošina izmitināšana, rakstpratības un valodu kursi, starpkultūru dialogs, izglītošana un profesionālā apmācība, kā arī efektīva piekļuve sabiedrības demokrātiskajām struktūrām, kā paredzēts Kvalifikāciju direktīvā (16); norāda, ka bēgļiem — tāpat kā Savienības iedzīvotājiem — vajadzētu būt gan tiesībām, gan pienākumiem uzņemošajās dalībvalstīs; tādēļ uzsver, ka integrācija ir divpusējs process un ka neatņemamai integrācijas procesa sastāvdaļai jābūt Savienības pamatvērtību ievērošanai un bēgļu pamattiesību ievērošanai;

45.

atgādina, ka saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 15. pantu dalībvalstis paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ļauj iesaistīties darba tirgū, ar nosacījumu, ka šāda iesaistīšanās ir efektīva un atbilst panta 1. punktā noteiktajam termiņam; saprot, ka saskaņā ar 15. panta 2. punktu sakarā ar darba tirgus politiku dalībvalstis var dot priekšroku Savienības pilsoņiem un to valstu valstspiederīgajiem, kuras ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu puses, un attiecīgajā valstī likumīgi dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem;

46.

uzskata, ka, ja personai, kurai Savienībā piešķirta starptautiskā aizsardzība, ir izteikts darba piedāvājums dalībvalstī, kas nav tā, kurā šai personai piešķirta starptautiskā aizsardzība, būtu jādod tai iespēja šādu piedāvājumu izmantot;

47.

atkārtoti apstiprina, ka praktisks veids, kā nodrošināt labāku integrācijas iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem, kas jau ir Savienībā, būtu labāka ārvalstī iegūtas kvalifikācijas atzīšana, un aicina Komisiju šajā sakarā nākt klajā ar attiecīgiem priekšlikumiem;

48.

mudina, sadarbojoties ar dalībvalstu un vietējām iestādēm un pamatojoties uz to paraugpraksi, īstenot privātas un kopienas integrācijas programmas tām personām, kas apstiprinātas pārmitināšanai;

49.

mudina dalībvalstis censties noturēt kopā ģimenes: tas ilgtermiņā uzlabos integrācijas izredzes, jo galveno uzmanību varēs veltīt jaunas dzīves veidošanai, nevis bažām par joprojām nedrošībā esošiem ģimenes locekļiem;

50.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpārvar visi juridiskie un praktiskie šķēršļi, lai ātrāk pieņemtu lēmumus par ģimeņu atkalapvienošanos;

51.

norāda, ka, kamēr Dublinas regula nav pašos pamatos pārstrādāta, dalībvalstīm ir svarīgi labāk izmantot diskrecionālās klauzulas, lai ievērotu ģimenes vienotības principu;

52.

uzsver, ka bērni, kas ierodas Savienībā, atrodas neaizsargātā stāvoklī, un atgādina, ka ikvienam bērnam ir tiesības, lai pret viņu pirmām kārtām izturas kā pret bērnu; aicina dalībvalstis pilnībā piemērot KEPS īpašos noteikumus par nepavadītiem nepilngadīgajiem, tostarp nodrošinot viņiem pieejamu juridisko palīdzību, aizbildniecību, veselības aprūpi, izmitināšanu un izglītību, tiesības sazināties valodā, kuru tie saprot, un veikt pārrunas ar atbilstoši apmācītām amatpersonām; atkārto, ka dalībvalstīm nevajadzētu aizturēt bērnus, pamatojoties uz to, ka viņi ir migranti;

53.

atgādina, ka atbalsta, informācijas un aizsardzības nodrošināšanas jomu vajadzētu paplašināt, piemērojot to arī nepavadītiem un nošķirtiem bērniem, ņemot vērā viņu intereses, un ka nepavadīto un nošķirto bērnu iesniegtie pieteikumi par ģimeņu atkalapvienošanos būtu jāizskata ātrāk;

54.

norāda, ka efektīvai aizbildnībai un bērniem piemērotai aizsardzības sistēmai ir izšķirīga nozīme, lai novērstu bērnu, kas palikuši bez vecāku aprūpes, ļaunprātīgu izmantošanu, nevērību pret viņiem un ekspluatāciju; uzsver, ka ir svarīgi noteikt Savienības pamatnostādnes attiecībā uz aizbildnības sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt pienācīgu atbalstu un aizsardzību, un nodrošināt, ka attieksme pret bērniem no ārvalstīm ir tāda pati kā pret vietējiem bērniem;

55.

uzskata, ka vecuma noteikšana jāveic iespējami neinvazīvā, daudzdisciplinārā un drošā veidā, ievērojot bērna fizisko integritāti un cilvēka cieņu, īpašu uzmanību pievēršot meitenēm, un to vajadzētu veikt neatkarīgiem un kvalificētiem profesionāļiem un ekspertiem;

56.

aicina dalībvalstis vākt neapkopotus datus par bēgļu un migrantu bērnu stāvokli, lai uzlabotu attiecīgo sistēmu spēju integrēt bēgļu un migrantu bērnus;

57.

saprot, ka to personu droša atgriešana, kuras pēc to patvēruma pieteikumu individuālas izskatīšanas atzītas par neatbilstīgām aizsardzības saņemšanai Savienībā, ir jāveic pareizas KEPS īstenošanas ietvaros;

58.

atzīst, ka ir jāuzlabo Savienības atpakaļatgriešanas sistēmas efektivitāte, ņemot vērā to, ka 2014. gadā faktiski tika nogādāti atpakaļ 36 % to trešo valstu valstspiederīgo, kuriem bija uzdots atstāt Savienību;

59.

uzskata, ka nolūkā palielināt atpakaļuzņemšanas efektivitāti un nodrošināt atgriešanas gadījumu saskaņotību Eiropas līmenī, vajadzēs pieņemt jaunus ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kam būtu jāpiešķir priekšrocība salīdzinājumā ar divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm;

60.

uzskata, ka migrantu atgriešana būtu jāveic tikai droši, pilnībā ievērojot attiecīgo migrantu pamattiesības un procesuālās tiesības un tikai tad, ja atgriešanas mērķa valsts viņiem ir droša; šajā sakarā atkārto, ka par prioritāti būtu jānosaka brīvprātīga atgriešanās, nevis piespiedu atgriešana;

61.

uzskata, ka jebkādi dalībvalstu mēģinājumi sūtīt atpakaļ migrantus, kuriem nav dota iespēja iesniegt patvēruma pieteikumu, ir pretrunā Savienības tiesību aktiem un starptautiskajām tiesībām un ka Komisijai būtu jāveic attiecīgi pasākumi pret ikvienu dalībvalsti, kas to mēģina darīt;

62.

pieņem zināšanai nesen izvirzīto Komisijas priekšlikumu par Savienības kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu, ar ko groza Patvēruma procedūru direktīvu (17); norāda, ka, ja šāds saraksts dalībvalstīm kļūtu obligāts, tas principā varētu būt svarīgs instruments, ar ko uzlabot patvēruma procesu, tostarp atgriešanu;

63.

pauž nožēlu par to, ka pašlaik dalībvalstis piemēro atšķirīgus sarakstus, kuros iekļautas atšķirīgas drošās valstis, tādējādi kavējot vienādu piemērošanu un sekmējot tālāku pārvietošanos;

64.

jebkurā gadījumā uzsver, ka neviens drošu izcelsmes valstu saraksts nedrīkstētu apdraudēt principu, ka ikvienai personai ir tiesības uz atbilstīgu starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālu izskatīšanu;

65.

norāda, ka Komisijai papildus 34 jau darba kārtībā esošām lietām 2015. gada septembrī bija jāpieņem 40 ar KEPS īstenošanu saistīti pārkāpuma lēmumi attiecībā uz 19 dalībvalstīm; atkārto, ka Parlaments būtu pilnībā jāinformē par procedūrām, ko Komisija sāk pret dalībvalstīm, kuras nav īstenojušas vispār vai nav īstenojušas pareizi Savienības tiesību aktus šajā jomā;

66.

vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir dalībvalstīm pildīt savas saistības un īstenot Savienības tiesību aktus, kad par tiem panākta vienošanās un tie ir pieņemti;

67.

norāda, ka pienācīgi novērtēt konkrētu KEPS elementu priekšrocības un trūkumus nav iespējams, jo daudzas dalībvalstis vēl nav pilnībā īstenojušas attiecīgos tiesību aktus;

68.

iesaka EASO ilgtermiņā pārveidot par centrālu KEPS koordinatoru, lai garantētu šīs sistēmas noteikumu vienotu piemērošanu; atkārto, ka, KEPS kļūstot par īstu Eiropas sistēmu, jo īpaši ņemot vērā Dublinas III regulas pārskatīšanu, EASO no dalībvalstu ekspertu grupas jāpārtop par pilnvērtīgu Savienības aģentūru, kas sniegtu operatīvo atbalstu dalībvalstīm un uz ārējām robežām; šajā sakarā uzsver, ka tam īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā jāpiešķir vajadzīgais finansējums un cilvēkresursi;

69.

norāda, ka EASO 2015. gada budžets pārcelšanai, pārmitināšanai un ārējai dimensijai bija tikai EUR 30 000; atkārto, ka šo ļoti nelielo budžetu nevar uztvert nopietni, ņemot vērā pašreizējos notikumus Vidusjūras reģionā un daudzās atsauces uz EASO pārcelšanas lēmumos; atgādina, ka īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā nepieciešams ievērojami palielināt EASO budžetu, cilvēkresursus un summas, ko tā piešķir pārcelšanai un pārmitināšanai;

70.

pieņem zināšanai darbu, ko pēdējā laikā uzņēmusies Frontex, palīdzēdama jūrā briesmās nonākušiem kuģiem un cilvēkiem, un atzīst, ka ar kopīgajām operācijām Poseidon un Triton tā ir palīdzējusi Vidusjūras reģionā glābt daudzas dzīvības;

71.

zina, ka ar nesen ierosināto Eiropas robežu un krasta apsardzi ir iecerēts aizstāt Frontex un nodrošināt integrētu Eiropas robežu pārvaldību uz ārējām robežām, lai efektīvi kontrolētu migrāciju un panāktu augstu Savienības iekšējās drošības līmeni, tajā pašā laikā saglabājot Savienībā personu brīvu pārvietošanos; norāda, ka atbilstoši Līgumiem un to protokoliem dalībvalstis, kas ir parakstījušas Šengenas nolīgumus, bet vēl nav Šengenas zonas dalībnieces bez iekšējās robežkontroles, var piedalīties un/vai gūt labumu no visām jaunajā priekšlikumā paredzētajām darbībām;

72.

gaida sarunas par šo priekšlikumu gan likumdevējās iestādēs, gan starp tām atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, kā paredzēts LESD 294. pantā;

73.

atgādina, ka kopš Šengenas zonas izveides Savienība ir teritorija bez iekšējām robežām, ka Šengenas zonas dalībvalstis ir izstrādājušas pakāpenisku kopīgu politiku attiecībā uz Šengenas zonas ārējām robežām un ka šādas sistēmas iekšējā loģika vienmēr ir paredzējusi, ka iekšējās robežkontroles atcelšanai ir jāiet roku rokā ar kompensējošiem pasākumiem, kas stiprinātu Šengenas zonas ārējās robežas un informācijas apmaiņu Šengenas informācijas sistēmā (SIS);

74.

atzīst, ka Šengenas zonas integritāte un iekšējās robežkontroles atcelšana ir atkarīga no tā, vai ir efektīva ārējo robežu pārvaldība, visas dalībvalstis ārējām robežām piemēro augstus kopīgus standartus un efektīvi apmainās ar informāciju;

75.

atzīst, ka Savienībai ir jānostiprina ārējo robežu aizsardzība un jāpilnveido KEPS un ka ir vajadzīgi pasākumi, kas uzlabotu Šengenas zonas spēju risināt jaunas grūtības, ar kurām saskaras Eiropa, un saglabāt drošības un personu brīvas pārvietošanās pamatprincipus;

76.

norāda, ka piekļuvi Šengenas zonas teritorijai parasti kontrolē uz ārējās robežas saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un ka turklāt daudzu trešo valstu pilsoņiem ieceļošanai Šengenas zonā vajadzīga vīza;

77.

atkārto UNHCR pausto, ka cilvēktiesību un starptautisko saistību ievērošanu iespējams nodrošināt vien tad, ja darbības procedūras un plāni šīs saistības iemieso praktiskās, skaidrās vadlīnijās robežpersonālam, tostarp uz sauszemes, jūras un gaisa robežām; norāda, ka jāturpina Savienības civilās aizsardzības mehānisma pastiprināšana, lai reaģētu uz notikumiem, kuriem ir plaša ietekme un kuri skar lielu skaitu dalībvalstu;

78.

vēlreiz uzsver, ka, ciktāl runa ir tieši par tiesību aktiem patvēruma un migrācijas jomā, tiesību akti par iekšējām un ārējām robežām var būt efektīvi vien tad, ja Savienības līmenī pieņemtos pasākumus dalībvalstis īsteno pareizi; uzsver, ka ir būtiski, lai dalībvalstis pēc pastiprināta spiediena labāk īstenotu pasākumus pie ārējām robežām, un ka tas zināmā mērā mazinās iedzīvotāju bažas par drošību;

79.

pieņem zināšanai, ka Komisija 2015. gada 15. decembrī nāca klajā ar priekšlikumu mērķtiecīgi pārskatīt Šengenas Robežu kodeksu, ierosinot ieviest sistemātisku visu Savienības valstspiederīgo (ne tikai trešo valstu valstspiederīgo) pārbaudi attiecīgajās datubāzēs uz Šengenas zonas ārējām robežām;

80.

uzskata, ka Šengenas zonas izveide ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem; norāda, ka konflikts Sīrijā un konflikti citviet reģionā ir izraisījuši ārkārtīgi lielu bēgļu un migrantu pieplūdumu Savienībā, kas savukārt ir atklājis trūkumus dažu Savienības ārējo robežu posmu darbībā; pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis uz to ir reaģējušas, vēloties slēgt savas iekšējās robežas vai ieviest pagaidu robežkontroli, tādējādi apšaubot Šengenas zonas pienācīgu darbību;

81.

atgādina, ka “karsto punktu pieeja”, ko Komisija izklāstījusi savā Eiropas programmā migrācijas jomā, paredz, ka Robežu aģentūra, EASO, Eiropols un Eurojust sniedz operatīvu palīdzību dalībvalstīm saskaņā ar savām attiecīgajām pilnvarām;

82.

šajā sakarā norāda, ka Savienības aģentūrām vajadzīgi nepieciešamie resursi, kas tām ļautu pildīt savus uzdevumus; uzstāj, ka Savienības aģentūrām un dalībvalstīm ir pilnībā jāinformē Parlaments par karstajos punktos veikto darbu;

83.

norāda, ka abi pārcelšanas lēmumi paredz sniegt operatīvo atbalstu Itālijai un Grieķijai karstajos punktos, lai palīdzētu tām pārbaudīt migrantus, kad viņi pirmoreiz ierodas, reģistrēt viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumus, sniegt pieteikuma iesniedzējiem informāciju par pārcelšanu, atgriešanas operāciju organizāciju tiem, kas nav pieteikušies uz starptautisko aizsardzību un nav arī nekādi citādi tiesīgi palikt, vai tiem, kuru pieteikumi noraidīti, un atvieglot visus pašas pārcelšanas procedūras posmus;

84.

aicina karstos punktus izveidot iespējami drīz, lai minētajām dalībvalstīm sniegtu konkrētu operatīvo palīdzību; prasa piešķirt tehniskos un finanšu resursus un atbalstīt pirmās ierašanās dalībvalstis, piemēram, Itāliju un Grieķiju, lai nodrošinātu visu Savienībā ieradušos migrantu ātru un efektīvu reģistrāciju un nodošanu kompetentajām iestādēm, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības; uzskata, ka ātrs un efektīvs Savienības atbalsts dalībvalstīm un šāda atbalsta pieņemšana ir svarīgs savstarpējās uzticēšanās aspekts;

85.

atzīst, ka viens no karsto punktu galvenajiem uzdevumiem ir dot iespēju Savienībai ātri piešķirt aizsardzību un humāno palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga; uzsver, ka ir īpaši jāparūpējas, lai karstajos punktos migrantu kategorizēšana tiktu veikta, pilnībā ievērojot visu migrantu tiesības; taču atzīst, ka pareizai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju identifikācijai punktā, kur tie pirmo reizi ierodas Savienībā, vajadzētu atvieglot reformētas KEPS vispārējo darbību;

86.

norāda, ka Komisija savā rīcības plānā pret kontrabandu min, ka tā apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm;

87.

uzskata, ka šāda pārskatīšana ir nepieciešama un tajā būtu jāapsver iespēja ieviest sistēmu, kas ļautu cilvēku tirdzniecības un noziedzīgas kontrabandas upuriem iesaistīties un palīdzēt efektīvā cilvēku tirgotāju un kontrabandistu kriminālvajāšanā, nebaidoties paši tikt tai pakļauti;

88.

pieņem zināšanai, ka Komisija apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu; uzskata, ka neviens, kas sniedz dažādu veidu humāno palīdzību tiem, kuriem tā ir vajadzīga, nebūtu jāuzskata par krimināli sodāmu un ka šis princips būtu jāatspoguļo ES tiesību aktos;

89.

uzsver, ka vēl viens izšķirīgi svarīgs solis ceļā uz noziedzīgu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklu likvidēšanu ir prioritātes piešķiršana finanšu izmeklēšanai, jo, lai šo noziedzīgos tīklus vājinātu un galu galā likvidētu, ir būtiski izsekot un konfiscēt to peļņu; šajā sakarā aicina dalībvalstis ātri un efektīvi transponēt ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;

90.

atgādina, ka nolūkā nodrošināt kriminālizmeklēšanas efektivitāti būtiski ir apmācīt praktiķus, lai iesaistītās personas pilnībā izprastu parādību, ko mēģina apkarot, un prastu to atpazīt jau agrīnā posmā;

91.

norāda, ka būtu jāpilnveido vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (GAMM) patvēruma un starptautiskās aizsardzības pīlārs, vairāk iesaistot trešās valstis; norāda, ka pašreizējā darbība šajā jomā, ko veic saskaņā ar reģionālajām aizsardzības programmām (RPP) un reģionālajām attīstības un aizsardzības programmām (RDPP), ir vērsta uz spēju veidošanu nolūkā apkarot noziedzīgus kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklus trešās izcelsmes un tranzīta valstīs; tajā pašā laikā norāda, ka pārmitināšanas komponents šajās programmās joprojām ir vājš; uzskata, ka spēju veidošanas centieni un pārmitināšanas darbības būtu jāintensificē un jāveic sadarbībā ar trešām valstīm, kas uzņēmušas ļoti daudz bēgļu;

92.

atzīst, ka pamatinstruments, kas nosaka Savienības ārpolitikas mērķus migrācijas, patvēruma un robežu jomā, ir GAMM; pieņem zināšanai, ka minētā pieeja ietver dažādus instrumentus, tostarp reģionālus dialogus, divpusējus dialogus, mobilitātes partnerības, kopīgas programmas migrācijas un mobilitātes jomā, atpakaļuzņemšanas nolīgumus, nolīgumus par vīzu atvieglotu izsniegšanu, nolīgumus par atbrīvojumu no vīzu prasības, RPP un RDPP;

93.

saprot, ka ārējai dimensijai vajadzētu būt vērstai uz sadarbību ar trešām valstīm, mēģinot novērst pamatcēloņus, kas izraisa neatbilstīgas plūsmas uz Eiropu, un risināt pašu plūsmu problēmu; zina, ka joprojām uzmanības centrā vajadzētu būt partnerībai un sadarbībai ar galvenajās izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, izmantojot, piemēram, Hartūmas procesu un Rabātas procesu, Āfrikas un ES migrācijas un mobilitātes dialogu, Budapeštas procesu un Prāgas procesu;

94.

norāda, ka ES un tās dalībvalstu atbalstam trešo valstu tiesībaizsardzības iestādēm jābūt selektīvam, ņemot vērā informāciju par šo iestāžu pieļautiem migrantu cilvēktiesību pārkāpumiem;

95.

iesaka sadarbību ar trešām valstīm papildināt ar izvērtējumu par šo valstu patvēruma sistēmām, atbalstu bēgļiem un spēju un gatavību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un noziedzīgo kontrabandu šajās valstīs un caur tām;

96.

aicina Savienību palīdzēt trešām valstīm pilnveidot savas patvēruma sistēmas un integrācijas stratēģijas, lai trešo valstu valstspiederīgie, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, varētu vērsties pēc aizsardzības šajās valstīs; uzskata, ka Savienībai ir jāpieņem visām pusēm izdevīga pieeja sadarbībai ar trešām valstīm, proti, pieeja, kas nāktu par labu Savienībai, attiecīgajai trešajai valstij un bēgļiem un migrantiem šajā trešajā valstī;

97.

atgādina, ka Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz tagadējo bēgļu krīzi, un ir sākusi tādas jaunas sadarbības iniciatīvas kā, piemēram, ES un Turcijas kopīgais rīcības plāns; šajā sakarā uzsver, ka visām pusēm ir jāpilda no kopīgā rīcības plāna izrietošās saistības, tostarp jārisina pamatcēloņi, kas izraisa sīriešu masveida pieplūdumu, jāpastiprina sadarbība nolūkā palīdzēt sīriešiem, kuriem piešķirta pagaidu aizsardzība, un attiecīgajām uzņēmējām kopienām Turcijā, kā arī Turcijai, lai tā varētu izpildīt savas saistības novērst neatbilstīgas migrācijas plūsmas no savas teritorijas uz Savienību;

98.

norāda, ka daudzas kontrabandas ceļā vestās personas ir zināmā līmenī informētas par riskiem, ar ko tās saskarsies potenciāli bīstamajā ceļā uz Eiropu, tomēr tik un tā izlemj doties ceļā, jo uzskata, ka riski, ar ko tās saskartos, ja neemigrētu, būtu lielāki;

99.

atzinīgi vērtē to, ka rīcības plāns pret kontrabandu sasaista jaunu informētības veicināšanas kampaņu sākšanu ar esošo kampaņu novērtēšanu; iesaka visās šādās informētības veicināšanas kampaņās sniegt informāciju par kritērijiem, ko izmanto, lai noteiktu aizsardzības statusu Savienībā, jo šāda informācija varētu no došanās ceļā atturēt daļu migrantu, kas riskē doties bīstamā ceļā, lai beigās vienkārši tiktu atgriezti atpakaļ, jo nesaņemtu aizsardzību;

100.

atkārtoti apstiprina, ka Savienībai ir jāpieņem ilgtermiņa stratēģija, lai palīdzētu ierobežot virzītājfaktorus trešās valstīs (konfliktus, vajāšanu, etnisko tīrīšanu, vispārēju vardarbību vai citus faktorus, piemēram, galēju nabadzību, klimata pārmaiņas vai dabas katastrofas), kas cilvēkiem liek nonākt noziedzīgos kontrabandas tīklos, kurus viņi uzskata par vienīgo iespēju nokļūt Savienībā;

101.

atgādina, ka arī ANO īpašais referents migrantu cilvēktiesību jautājumos ir aicinājis Savienību atvērt likumīgas migrācijas kanālus, lai migranti varētu izmantot oficiālas ieceļošanas un izceļošanas iespējas, nevis paļautos uz noziedzīgiem kontrabandas tīkliem;

102.

uzsver, ka ar preventīviem pasākumiem vien nepietiek, lai kontrolētu patlaban notiekošo migrāciju, kā liecina nesenais Savienībā ieradušos bēgļu skaita pieaugums;

103.

saprot, ka ilgtermiņā ir vajadzīgs lielāks stimuls risināt ģeopolitiskos jautājumus, kas ietekmē migrācijas pamatcēloņus, jo karadarbības, nabadzības, korupcijas, bada un iespēju trūkuma dēļ cilvēki arī turpmāk būs spiesti bēgt uz Eiropu, ja vien Savienība nemeklēs iespējas palīdzēt atjaunot attiecīgās valstis; norāda, ka līdz ar to Komisijai un dalībvalstīm jāparedz finansējums, ar ko palīdzēt veidot spējas trešās valstīs, piemēram, veicinot ieguldījumus un izglītību, stiprinot un pilnveidojot patvēruma sistēmas, palīdzot labāk pārvaldīt robežas, kā arī stiprinot tiesību un tiesu sistēmu;

104.

norāda, ka galvenais trešo valstu finansēšanas instruments ir attīstības sadarbības instruments (ASI), kas ietver vienīgo Savienības globālo tematisko finansēšanas mehānismu migrācijas jomā Vispārēju sabiedrisko labumu un problēmu programmas ietvaros, ko pārvalda Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāts (DEVCO ĢD); turklāt norāda, ka, tāpat kā gadījumā ar finansējumu, ko tieši piešķir dalībvalstīm, arī ASI pārvaldībā ir iesaistīti citi Komisijas ģenerāldirektorāti un citas Savienības struktūras, un tādējādi Savienības palīdzību kaimiņvalstīm sniedz Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ĢD, izmantojot Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu; humāno palīdzību sniedz Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD (ECHO); Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) pārvalda Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu; atgādina, ka ārējā finansējuma jomā ir jauna ieinteresētā persona, jo abiem fondiem, ko pārvalda Migrācijas un iekšlietu ĢD (HOME), proti, AMIF un ISF, ir arī ārējā dimensija;

105.

atzinīgi vērtē nesen izveidoto Ārkārtas trasta fondu Āfrikai un to, ka fondam atvēlēti EUR 1,8 miljardi, kas papildinās finansējumu trešām valstīm; aicina dalībvalstis turpināt piešķirt fondam līdzekļus;

106.

iesaka saskaņā ar GAMM četrus tematiskos pīlārus, kas vērsti uz i) likumīgu migrāciju un mobilitāti, ii) neatbilstīgu migrāciju un cilvēku tirdzniecību, iii) starptautisko aizsardzību un iv) migrācijas ietekmi uz attīstību, Savienības ārpolitikā un finansējuma piešķiršanā uzskatīt par vienlīdz svarīgiem;

107.

norāda, ka Savienības migrācijas un patvēruma politika tiek īstenota, izmantojot dažādus politikas instrumentus, un katram no tiem ir atšķirīgi mērķi, kuri ne vienmēr ir savstarpēji saistīti, un ka dažādo iesaistīto dalībnieku starpā īstenotā finansējuma koordinēšana ir nepietiekama; norāda, ka budžeta pozīciju un atbildības sadrumstalotības dēļ ir izveidojusies pārvaldības struktūra, kas var apgrūtināt visaptveroša pārskata sagatavošanu par to, kā piešķir un galu galā izlieto finansējumu no dažādiem fondiem; turklāt norāda, ka šādas sadrumstalotības dēļ ir grūtāk kvantificēt kopējo finansējuma apmēru, ko Savienība izlieto migrācijas politikai;

108.

uzskata, ka šāds visaptverošs pārskats par Savienības finansējumu migrācijas jomā gan Savienībā, gan ārpus tās ir vajadzīgs, jo šāda pārskata neesamība nepārprotami ierobežo pārredzamību un pareizu politikas veidošanu; šajā sakarā norāda, ka viena iespēja būtu izveidot tīmekļa vietni ar datubāzi, kas ietvertu visus Savienības finansētos projektus, kuri saistīti ar migrācijas politiku; uzsver, ka pārredzamības nepieciešamība attiecas arī uz budžeta pozīcijām, jo ir jānodrošina, ka visiem Savienības migrācijas politikas mērķiem ir pienācīgs finansējums;

109.

atgādina, ka ES migrācijas fondu pozitīvā ietekme ir atkarīga no valsts un Savienības līmeņa procesiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu pārredzamību, efektīvu uzraudzību un pārskatatbildību; uzskata, ka būtu jāpievēršas jautājumam par to, kā panākt, lai uzraudzīšana un novērtēšana būtu pastāvīgi, nevis tikai ex-post procesi, un kā šajā saistībā stiprināt Revīzijas palātas funkcijas; norāda, ka būtu jāievieš kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, kam jābūt salīdzināmiem, lai mērītu ES fondu ietekmi un palīdzētu novērtēt, vai šie fondi ir sasnieguši savu mērķi;

110.

atzinīgi vērtē to, ka Savienības 2016. gada budžetā paredzēts papildu finansējums, lai sāktu risināt tagadējo migrācijas problēmu; norāda, ka lielākā daļa jaunā finansējuma ir daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2014.–2020. gadam finansējums, kas pārnests uz agrāku posmu, un līdz ar to Savienība pašlaik tērē līdzekļus, ko bija iecerēts tērēt vēlāk;

111.

piekrīt, ka, lai gan nesen iesniegtie budžeta priekšlikumi un papildu finansējums, kas paredzēts Savienības 2016. gada budžetā, tostarp elastības instrumenta izmantošana, būtu vērtējami atzinīgi, joprojām pastāv bažas par vidēja termiņa un ilgtermiņa finansējumu; pauž bažas par to, ka līdzās 2016. gadam ierosinātajam summu palielinājumam AMIF budžeta pozīcijās nav ierosināts pārskatīt kopējos resursus, kas pieejami no šā fonda 2014.–2020. gada finansēšanas periodā; saprot, ka, ja netiks veiktas izmaiņas, AMIF finansējums tiks izlietots ilgu laiku pirms 2020. gada;

112.

mudina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko dod fondi, kuri nav tieši saistīti ar migrācijas politiku, bet kurus var izmantot, lai finansētu darbību šajā jomā (piemēram, integrācijas darbības), piemēram, līdzekļus, ko piešķir Eiropas Sociālais fonds, Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām, “Apvārsnis 2020”, Eiropas Reģionālās attīstības fonds un programma “Tiesības un pilsoņi”;

113.

iesaka DFS pārskatīšanā, kas plānota 2016. gada beigās, paredzēt ievērojamus papildu resursus Savienības budžeta 3. izdevumu kategorijā “Pilsoniskums, brīvība, drošība un tiesiskums”, lai, ņemot vērā migrācijas tendences un ar tām saistītās finanšu prasības, Savienības un dalībvalstu patvēruma, migrācijas un integrācijas politikai būtu pieejams pienācīgs finansējums;

114.

norāda, ka darbības finansējuma nodrošināšana ir būtiska NVO problēma, jo lielākā daļa finansējuma ir saistīta ar projektiem; apstiprina, ka būtu jāatbalsta brīvprātīgās un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt palīdzību migrantiem, un, ja iespējams, šādas iniciatīvas būtu jāfinansē Komisijai un dalībvalstīm; aicina dalībvalstis un Komisiju, kad nepieciešams un iespējams, finansēt projektus, ko pārvalda pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras darbojas migrācijas, integrācijas un patvēruma jomā;

115.

atkārto, ka saskaņā ar AMIF noteikto partnerības principu jānodrošina pilsoniskās sabiedrības iesaiste Savienības darbību un dalībvalstu programmu izstrādē; ierosina Savienības līmenī apsvērt iespēju rīkot regulāras apspriedes starp Komisiju un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas ar migrācijas, patvēruma un integrācijas jautājumiem;

116.

norāda, ka, pirms 2015. gadā palielinājās migrācijas plūsmas uz Savienību, saskaņā ar ESAO un Komisijas 2014. gada pētījumu 2013.–2020. gadā Savienības darbspējīgo iedzīvotāju skaits (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) samazināsies par 7,5 miljoniem, un ka, ja no šīm prognozēm atskaitītu neto migrāciju, samazinājums būtu vēl lielāks, proti, darbspējīgu iedzīvotāju skaits samazinātos par 11,7 miljoniem;

117.

taču norāda, ka 2015. gada novembrī jauniešu bezdarba līmenis visās dalībvalstīs kopā bija 20 %;

118.

turklāt norāda, ka saskaņā ar Eurostat prognozēm 65 gadus sasniegušo cilvēku īpatsvars attiecībā pret cilvēkiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem palielināsies no 27,5 % 2013. gada sākumā līdz gandrīz 50 % 2050. gadā; norāda, ka līdz ar to pašreizējo situāciju, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu ir četras darbspējīga vecuma personas, nomainīs situācija, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu būs tikai divas darbspējīga vecuma personas;

119.

norāda, ka likumīgas migrācijas pārvaldības juridiskais pamats Savienības līmenī ir noteikts LESD 79. pantā;

120.

zina, ka 79. panta 5. punkts skaidri saglabā dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu;

121.

norāda, ka stratēģijā “Eiropa 2020” ir noteikts, ka nepieciešama visaptveroša darbaspēka migrācijas politika un ka jāpanāk migrantu labāka integrācija, lai sasniegtu Savienības mērķus attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

122.

norāda, ka pašreizējais Savienības tiesiskais regulējums, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi darbam Savienībā, ir diezgan sadrumstalots, jo ir vērsts uz konkrētām darba ņēmēju kategorijām, nevis visu migrējošo darba ņēmēju visaptverošu reglamentēšanu;

123.

uzskata, ka Savienībai ilgtermiņā būs jāizstrādā vispārīgāki noteikumi par to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanu, kuri vēlas atrast darbu Savienībā, lai novērstu Savienības darba tirgū apzinātos trūkumus;

124.

aicina par priekšnosacījumu darba tirgus politikas izstrādei izvirzīt vispusīgu skatījumu uz darba tirgu Savienībā; norāda, ka tas ir nepieciešams, lai izstrādātu instrumentus, ar ko labāk apzināt un paredzēt Savienības darba tirgus nākotnes vajadzības; šajā sakarā ierosina esošos instrumentus, piemēram, tos, ko izstrādājis Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) vai ESAO, uzlabot un varbūt pat apvienot, ņemot vērā starptautisko statistiku par potenciālo darbaspēka pieejamību no trešām valstīm, lai priekšstats par situāciju būtu precīzāks;

125.

uzskata, ka labāki dati un uzlaboti šādu datu analīzes instrumenti politikas veidotājiem var vien palīdzēt izstrādāt nākotnes darbaspēka migrācijas politiku un ka Savienībai un dalībvalstīm būtu jāapzina savu darba tirgu trūkumi, lai varētu aizpildīt darbvietas, kas citādi paliktu brīvas;

126.

norāda, ka darbaspēka ekspluatācija var būt cilvēku tirdzniecības un kontrabandas sekas vai notikt pat bez šīm abām darbībām un ka rezultātā tos, kas ekspluatē neatbilstīgos migrantus dalībvalstīs, kurās šāda rīcība nav krimināli sodāma, nav iespējams sodīt;

127.

nosoda to, ka zemais atklāšanas un/vai kriminālvajāšanas risks darba devējiem, kuri ekspluatē neatbilstīgo migrantu darbaspēku, ir būtisks faktors darbaspēka ekspluatācijā, jo īpaši nozarēs, kuras šis risks ir vislielākais (lauksaimniecībā, būvniecībā, viesnīcu un restorānu, mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpes pakalpojumu nozarēs); lai izbeigtu šo nesodāmību, iesaka, pirmkārt, nodrošināt, ka darbaspēka smaga ekspluatācija vienmēr tiek uzskatīta par krimināli sodāmu un tiek pienācīgi sodīta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un, otrkārt, palielināt darba inspekcijas šim riskam pakļautajās nozarēs;

128.

pieņem zināšanai to, ka pašlaik daudzas dalībvalstīs darbaspēka ekspluatācija ir atzīta par krimināli sodāmu vien tad, ja tā notiek cilvēku tirdzniecības veidā, un tas rada plašu pelēko zonu visos gadījumos, kad darbaspēka ekspluatatori nav bijuši iesaistīti cilvēku tirdzniecībā vai to nav iespējams pierādīt;

129.

atkārto, ka būtu pilnībā jāīsteno un pareizi jāpiemēro praksē visas īpašās procedūras sūdzību procedūras atvieglošanai, kuras paredzētas Direktīvā 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (Direktīva par sankcijām pret darba devējiem); uzskata, ka ir nepieciešama labāka aizsardzība cilvēku tirdzniecības upuriem un Savienībā kontrabandas ceļā nokļuvušajām personām, kas sadarbojas un palīdz cilvēku tirgotāju un/vai kontrabandistu kriminālvajāšanā; turklāt ierosina atbalstīt Eiropas Uzņēmēju koalīcijas pret cilvēku tirdzniecību izveidi (kas apsvērta 2014. gada Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai), lai izstrādātu tādas nodrošināšanas ķēdes, kas neietver cilvēku tirdzniecību;

130.

uzskata, ka jebkurā gadījumā visiem centieniem izskaust darbaspēka ekspluatāciju vajadzīga divējāda pieeja: efektīvi jāveic ļaunprātīgu darba devēju kriminālvajāšana, vienlaikus aizsargājot cietušos no šādas ekspluatācijas;

131.

atgādina, ka Komisija migrācijas programmā pauda ieceri pārskatīt Direktīvu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (Zilās kartes direktīva), īpašu uzmanību pievēršot jomai (kas varētu aptvert arī uzņēmējus, kuri vēlētos veikt investīcijas Eiropā) un ES iekšējās mobilitātes noteikumu uzlabošanai;

132.

atkārto, ka Komisijas īstenošanas ziņojumā par pašreizējo Zilās kartes direktīvu ir uzsvērti tas trūkumi, tostarp ļoti ierobežotais saskaņotības līmenis, kura cēlonis ir lielā rīcības brīvība, ko tā paredz dalībvalstīm, it īpaši dalībvalstu tiesības uz paralēlām nacionālajām shēmām;

133.

turklāt uzskata, ka ir skaidrs, ka direktīvai vajadzētu būt vērstai ne tikai uz augsti kvalificētām personām, bet arī uz mērķtiecīgi izraudzītām augstas kvalifikācijas profesijām, kurās, kā liecina pierādījumi, trūkst darbaspēka; papildus tam uzskata, ka zilās kartes pārskatīšanai vajadzētu būt gan vērienīgai, gan mērķtiecīgai un tās ietvaros būtu jāmēģina novērst esošās direktīvas nekonsekvences, īpaši attiecībā uz paralēlām nacionālajām shēmām; iesaka apdomāt jomas pārskatīšanu nolūkā iekļaut tos trešo valstu valstspiederīgos, kas varētu palīdzēt novērst Savienības darba tirgos apzinātos trūkumus;

134.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, EASO, Frontex, Eiropolam, Eurojust, FRA, eu-LISA, Eiropas Padomei, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/33

—

ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi (1),

—

ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem attiecībā uz LESD 294. panta 4. punkta īstenošanu, ja tiktu panākta vienošanās pirmajā lasījumā, 2011. gada 22. jūlijā vienojās Eiropas Parlamenta un Padomes atbildīgie dienesti,

—

ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads (2),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads) (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2013)0566) un Komisijas 2013. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2014)0506),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 4. decembra secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības parlamentu priekšsēdētāju 2015. gada 21. aprīļa konferencē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā COSAC2012. gada 27. septembra, 2013. gada 17. maija, 2013. gada 4. oktobra, 2014. gada 19. jūnija un 2014. gada 14. novembra pusgada ziņojumus par norisēm Eiropas Savienības procedūru un prakses jomā saistībā ar parlamentāro pārbaudi,

—

ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem 2014. gada 14. oktobra galīgo ziņojumu “Birokrātiskā sloga samazināšana Eiropā — mantojums un perspektīvas” (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0301/2015),

A.

tā kā 2012. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 83 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2012. gadā bija 292, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;

B.

tā kā 2013. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 99 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2013. gadā bija 313, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;

C.

tā kā 2012. gadā valstu parlamenti sagatavoja 12 pamatotus atzinumus par Monti II priekšlikumu (6), par kuru tika saņemtas 19 balsis (minimālais balsu skaits — 18 balsis), un tādējādi pirmo reizi tika ierosināta tā dēvētā dzeltenās kartītes procedūra, kas paredz, ka iestādei, kas ir iesniegusi priekšlikumu, tas jāpārskata un jāpamato lēmums par to, vai šo priekšlikumu atsaukt, grozīt vai saglabāt;

D.

tā kā Komisija atsauca Monti II priekšlikumu, bet paziņoja, ka tās ieskatā priekšlikums bija atbilstošs subsidiaritātes principam un ka priekšlikums tika atsaukts, ņemot vērā, ka tas nesaņēma pietiekamu Eiropas Parlamenta un Padomes atbalstu (7);

E.

tā kā 2013. gadā valstu parlamenti sagatavoja 13 pamatotus atzinumus par priekšlikumu regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (8) un tas saņēma 18 balsis, tādējādi ierosinot otro dzeltenās kartītes procedūru;

F.

tā kā Komisija secināja, ka tās priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam un ka šā priekšlikuma atsaukšana vai grozīšana nav nepieciešama; tā kā Komisija paziņoja, ka likumdošanas procesā tā pienācīgi ņems vērā pamatotos atzinumus (9);

G.

tā kā vairāki valstu parlamenti pauda bažas par Komisijas pieeju, uzskatot, ka Komisijas sniegtie pamatojumi un argumenti ir nepietiekami; tā kā Eiropas Parlamenta Juridiskā komiteja un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja rīkoja debates par šo jautājumu;

H.

tā kā sekojošajās sarunās ar Padomi par Eiropas Prokuratūru tās darbības joma un darba metodoloģijas tika sašaurinātas salīdzinājumā ar sākotnējo priekšlikumu, par kuru tika sagatavoti pamatotie atzinumi;

I.

tā kā, ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības, tās pienākums ir nodrošināt, ka politikas veidošanas agrīnā posmā tiek pieņemts pareizais lēmums par to, vai ierosināt ES līmeņa rīcību un kādā veidā to darīt;

J.

tā kā Komisija ir apņēmusies veikt ietekmes novērtēšanas procesam piemērojamo pamatnostādņu pārskatīšanu, ietverot subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājuma apsvēršanu;

K.

tā kā Parlaments ir izveidojis pats savu Ietekmes novērtēšanas nodaļu, kas 2013. gadā sagatavoja 50 sākotnējos novērtējumus un divus sīki izstrādātus novērtējumus par Komisijas ietekmes novērtējumiem;

L.

tā kā valstu parlamenti ir konstatējuši, ka nozīmīgu un vairāku deleģēto pilnvaru iekļaušanas dēļ ir grūti novērtēt, vai galīgie noteikumi būs atbilstoši subsidiaritātes principam;

M.

tā kā subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudi, kā arī ietekmes novērtējumu veic tikai likumdošanas procesa sākumā,

1.

konstatē, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir Eiropas Savienības pamatprincipi;

2.

uzsver, ka ES kompetenču izmantošanai būtu jāpamatojas uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā; atzinīgi vērtē to, ka 2012.un 2013. gadā ES iestādes un valstu parlamenti rūpīgi pārbaudīja šos abus principus;

3.

atzinīgi vērtē valstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos un lielāku līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā pēdējos gados, kā rezultātā ir palielinājusies informētība par ES pamatprincipiem, tostarp par subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem iestāžu kontekstā; tomēr norāda, ka šajā jomā vēl ir daudz darāmā; ierosina, ka vispirms Komisijai jāiesaistās ikgadējās apspriedēs ar katras valsts parlamentu, lai stiprinātu dialogu starp Komisiju un valstu parlamentiem;

4.

turklāt uzskata, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir politikas veidošanas sākumpunkts; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi likumdošanas procesa sākumposmā novērtēt, vai politikas mērķus var labāk sasniegt Eiropas līmenī, nevis ar valsts vai reģionālo iniciatīvu palīdzību;

5.

norāda, ka parlamentiem ir svarīga nozīme un ka ir svarīga arī to teritoriālā ietekme un tuvināšanās iedzīvotājiem, un attiecīgā gadījumā prasa vairāk iesaistīties agrīnās brīdināšanas sistēmā;

6.

tomēr norāda, ka lielāko daļu valsts parlamentu atzinumu iesniedz tikai daži valsts parlamenti; mudina pārējo valstu parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs;

7.

uzsver, ka Eiropas iestādēm ir jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, kas nostiprināti Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienotajā 2. protokolā un kam ir vispārīgs raksturs — tie ir saistoši iestādēm Savienības pilnvaru īstenošanā ar izņēmumu, ka subsidiaritātes principu nepiemēro tajās jomās, kuras ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē;

8.

uzskata, ka subsidiaritātes principa pārbaudes mehānismam ir būtiska nozīme Eiropas un dalībvalstu iestāžu sadarbībā;

9.

norāda, ka Komisijas gada ziņojumi ir sagatavoti nedaudz pavirši un aicina Komisiju apsvērt detalizētāku ziņojumu sagatavošanu par to, kā ES politikas veidošanā tiek ievērots subsidiaritātes un proporcionalitātes princips;

10.

atzīmē metodoloģiju, kas izmantota 2012. un 2013. gada ziņojumos, kuros statistikas dati ir izmantoti, lai klasificētu valstu parlamentu sniegtos pamatotos atzinumus kā vienu pamatotu atzinumu par priekšlikumu paketi, nevis kā vienu pamatotu atzinumu par katru priekšlikumu atsevišķi;

11.

norāda, ka salīdzinājumā ar 2010. un 2011. gadu pamatoto atzinumu procentuālā daļa no visiem iesniegtajiem dokumentiem kopumā ir ievērojami palielinājusies un ka 2012. gadā pamatotie atzinumi veidoja 25 % no visiem iesniegtajiem dokumentiem, savukārt 2013. gadā — 30 % no dokumentiem, kurus iesniedza valstu parlamenti saskaņā ar 2. protokolā noteikto kārtību; šajā sakarībā norāda uz apspriešanos ar valstu parlamentiem likumdošanas procesā;

12.

norāda, ka, izskatot Komisijas priekšlikumu regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (Monti II), valstu parlamenti 2012. gadā pirmo reizi izmantoja tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūru; norāda, ka, lai gan Komisija secināja, ka subsidiaritātes princips nav ticis pārkāpts, tā atsauca priekšlikumu politiska atbalsta trūkuma dēļ; piebilst, ka otru reizi tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūra tika ierosināta 2013. gadā saistībā ar Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi; norāda, ka Komisija secināja, ka šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, un nolēma to saglabāt;

13.

norāda, ka valstu parlamentu sniegtie pamatotie atzinumi liecina par to, ka ir dažādas subsidiaritātes un proporcionalitātes principu interpretācijas; šajā saistībā atgādina, ka Līgumos formulētais subsidiaritātes princips ļauj Savienībai jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, rīkoties tikai tad, ja “dalībvalstis centrālā vai reģionālā un vietējā līmenī nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; tāpat atgādina, ka “saskaņā ar proporcionalitātes principu Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo”; mudina valstu parlamentus, novērtējot atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, ievērot to, kas noteikts LES; stingri iesaka valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm iesaistīties viedokļu apmaiņās, kā arī apmainīties ar subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudes praksi;

14.

norāda, ka valstu parlamentu iesniegtie pamatotie atzinumi ļoti atšķiras tajos norādīto argumentu veidu un formas ziņā; pauž nožēlu par vienotu paraugu trūkumu, kas vēl vairāk sarežģī iespējas novērtēt, uz kāda pamata iesaistās valstu parlamenti;

15.

atgādina par Parlamenta iepriekšējos ziņojumos paustajām bažām par gadījumiem, kad Komisijas sagatavotajos ietekmes novērtējumos (IN) subsidiaritātes jautājums nebija risināts pienācīgi; atgādina arī par to, ka šis jautājums ir pieminēts Ietekmes novērtējuma padomes (INP) gada ziņojumos; norāda, ka INP vairāk nekā 30 % ietekmes novērtējumu, kurus tā pārskatīja 2012. un 2013. gadā, uzskata par tādiem, kuros nav iekļauta apmierinoša subsidiaritātes principa analīze; pauž bažas par to, ka 2014. gadā šī proporcija sasniedza 50 %, un mudina Komisiju, pārskatot IN piemērojamās pamatnostādnes, risināt šo jautājumu un mazināt šo palielināšanās tendenci;

16.

norāda, ka ietekmes novērtējumi ir ļoti svarīgi līdzekļi, kas palīdz pieņemt lēmumus likumdošanas procesā, un šajā saistībā uzsver, ka ir pienācīgi jāapsver ar subsidiaritāti un proporcionalitāti saistītie jautājumi;

17.

uzsver, ka rūpīgiem ietekmes novērtējumiem, kuros padziļināti novērtēta atbilstība subsidiaritātes principam, ir būtiska nozīme, lai uzlabotu iedzīvotāju uzticēšanos, kuri bieži vien subsidiaritātes principu uzskata par svarīgu demokrātijas procesa aspektu; tādēļ akcentē, ka uzlabotas subsidiaritātes pārbaudes varētu uzskatīt par svarīgu līdzekli, kas ļautu mazināt tā dēvēto demokrātijas deficītu;

18.

atkārto iepriekš minētajā 2011. gada 14. septembra rezolūcijā pausto aicinājumu izmantot valstu veiktos ietekmes novērtējumus, kas papildinātu tos, kurus Komisija veikusi, atbalstot ierosināto tiesību aktu, — tā ir reforma, kas tiek apspriesta; uzskata, ka Parlamenta nesen izveidotās ietekmes novērtējuma nodaļas spēs pozitīvi papildināt Komisijas darbu;

19.

pauž neapmierinātību par Komisijas atbildi valstu parlamentiem gadījumos, kad ir izsniegtas dzeltenās kartītes; uzskata, ka Komisijai ir jāsniedz izsmeļošas atbildes visos gadījumos, kad valstu parlamentiem rodas jautājumi, un papildus publicētajiem atzinumiem jāiesaistās dialogā ar katru valsts parlamentu atsevišķi; uzskata, ka Komisijai ir arī jāapmeklē Parlamenta attiecīgā komiteja vai komitejas, lai detalizēti izskaidrotu savu nostāju;

20.

uzsver, ka dzeltenās kartītes procedūru, kas ir ES lēmumu pieņemšanas procesa ietekmēšanas instruments, varētu efektīvi stiprināt, agrākā posmā apmainoties ar informāciju par valstu parlamentu nostājām, un tāpēc mudina valstu parlamentus apmainīties ar viedokļiem par darbības jomu un vērtēšanas metodēm, kas tiek izmantotas, lai novērtētu atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

21.

uzskata, ka politisks dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, lai nodrošinātu subsidiaritātes principa ievērošanu; uzskata, ka politiskais dialogs būtu jāuzlabo ne tikai dzeltenās vai oranžās kartītes gadījumos, bet arī visos pārējos gadījumos; šajā saistībā atzinīgi vērtē J.-C. Juncker vadītās Komisijas apņemšanos apmeklēt vēl vairāk valstu parlamentu un prasa Parlamentam apsvērt jautājumu par līdzīgu iniciatīvu īstenošanu; uzskata, ka referentus varētu mudināt biežāk sazināties ar valstu parlamentiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka videokonferenču rīkošana un citas tiešsaistes saziņas metodes ir kļuvušas ērtākas un efektīvākas;

22.

uzsver, ka Eiropas iestādēm un valstu parlamentiem būtu jāturpina veicināt “subsidiaritātes kultūru” visā ES; iesaka divas konkrētas iniciatīvas, par kurām jāvienojas valstu parlamentiem un Komisijai un kuras palīdzēs labāk apsvērt subsidiaritāti pašreizējā likumdošanas procesā, proti, tās ir šādas — sekmēt valstu parlamentu nostāju, redzējumu vai citu ierosinājumu lielāku iekļaušanu politiskajā dialogā, jo īpaši tad, kad Komisija veic, piemēram, zaļo grāmatu vai balto grāmatu, sagatavošanas darbus, un apsvērt pagarināt laikposmu, kas paredzēts, lai, īstenojot subsidiaritātes pārbaudi, apspriestos ar valstu parlamentiem, ja valstu parlamenti to pieprasa, pamatojoties uz objektīvi attaisnojošiem iemesliem, piemēram, dabas katastrofām un darba pārtraukumu periodiem; uzskata, ka to varētu panākt, ja iestādes un valstu parlamenti vispirms vienotos par politisku apņemšanos, neaizkavējot attiecīgu tiesību aktu pieņemšanu;

23.

ja dalībvalstis piekrīt pagarināt periodu, kas valstu parlamentiem dots, lai sniegtu pamatotu atzinumu saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 6. pantu, šis jautājums būtu jāiekļauj nākamajā Līguma pārskatīšanā; pēc tam šādu pagarinājuma periodu varētu noteikt arī sekundārajos tiesību aktos;

24.

uzskata, ka ir svarīgi, lai dzeltenās kartītes procedūra parlamentos būtu viegli īstenojama, vienlaikus no jauna apstiprinot subsidiaritātes principu saskaņā ar Līgumiem;

25.

norāda, ka vairāki COSAC pārstāvēti valstu parlamenti ir izrādījuši ieinteresētību un ierosinājuši ieviest zaļo kartīti, kas būtu politiskā dialoga uzlabošanas instruments un pēc Parlamenta atbalsta saņemšanas nodrošinātu valstu parlamentiem iespēju iesniegt Komisijai apspriešanai konstruktīvus priekšlikumus, pienācīgi ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības;

26.

norāda, ka tiesību aktu priekšlikumi var būtiski mainīties, kamēr iestādes tos pieņem; atgādina, ka pārbaude par atbilstību subsidiaritātes principam tiek veikta tikai likumdošanas procesa sākumā, nevis beigās; atgādina arī to, ka ietekmes novērtējumus plašāk sagatavo tikai likumdošanas procesa sākumposmiem, nevis beigu posmiem; uzsver, ka pēc pieņemšanas procedūras uzsākšanas un pirms likumdošanas procesa beigām ir jāveic vidusposma novērtējums, lai atsevišķos gadījumos būtu iespējams izdot brīdinājumu tām dalībvalstīm, kuras neievēro subsidiaritātes principu;

27.

tādēļ prasa veikt papildu subsidiaritātes pārbaudi un pilnīgu ietekmes novērtējumu likumdošanas sarunu noslēgumā un pirms teksta galīgās redakcijas pieņemšanas, lai nodrošinātu atbilstību subsidiaritātes principam un varētu veikt novērtējumus, tostarp novērtēt proporcionalitāti; uzskata, ka šāds pārdomu periods palīdzētu politikas veidotājiem novērtēt, vai tiesību akti atbilst Savienības principiem, un palielinātu pārredzamību par bieži vien intensīvo sarunu kārtās panāktajiem rezultātiem;

28.

ņem vērā jaunos Komisijas politikas mērķus, kas saistīti ar iniciatīvām un ES tiesību aktu priekšlikumiem, un tie ir šādi: minimālas izmaksas; labums iedzīvotājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem un nevajadzīga regulatīvā sloga novēršana;

29.

uzskata, ka ar daudzgadu finanšu shēmas programmu palīdzību būtu jānovērtē un jāpierāda atbilstība subsidiaritātes principam, uzskatāmi parādot pievienoto vērtību saņēmējās dalībvalstīs;

30.

aicina Komisiju saskaņā ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem vienkāršot ES līdzekļu saņemšanas pieteikumu iesniegšanas procedūru, lai pieteikumu iesniegšanas procedūra būtu efektīvāka un vairāk vērsta uz rezultātiem;

31.

uzsver savu apņemšanos nodrošināt atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, novērtējot savus normatīvos patstāvīgos ziņojumus, veicot Komisijas ietekmes novērtējumu ex ante izvērtējumus un regulāri novērtējot iespējamo ES pievienoto vērtību un “Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas”;

32.

norāda uz nesenajām diskusijām par strīdu izšķiršanu starp ieguldītāju un valsti (ISDS), kā arī uz Komisijas priekšlikumiem aizstāt pašreizējo modeli; atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. pantā ir noteikts, ka kopējā tirdzniecības politika ir svarīga joma, uz kuru attiecas Savienības ekskluzīvā kompetence, un ka tai jāpamatojas uz vienotiem principiem; tādēļ norāda, ka subsidiaritātes princips neattiecas uz kopējo tirdzniecības politiku;

33.

aicina dalībvalstis atbloķēt UNCITRAL Konvenciju par pārredzamību ieguldījumu līgumā paredzētā šķīrējtiesas procesā starp ieguldītāju un valsti, lai Komisija varētu parakstīt šo konvenciju visas Savienības vārdā; pauž nožēlu par pašreizējo situāciju — dažas ES dalībvalstis ir parakstījušas šo konvenciju, bet dažas ne; uzskata, ka šis piemērs uzsver to, ka visām pusēm ir nepieciešama labāka skaidrība par Savienības ekskluzīvās kompetences darbības jomu attiecībā uz ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem; atgādina, ka dalībvalstu īstenotās atšķirīgās ieguldījumu aizsardzības politikas ir radījušas pašreizējo situāciju, kad dalībvalstis ir parakstījušas aptuveni 1 400 divpusējo ieguldījumu nolīgumu ar dažkārt atšķirīgiem noteikumiem, kuri varētu izraisīt atšķirīgu attieksmi pret ES ieguldītājiem ārvalstīs atkarībā no attiecīgā ieguldījuma izcelsmes;

34.

attiecībā uz ES finansiālo atbalstu citām valstīm, jo īpaši makrofinansiālo atbalstu, prasa veikt lielāku skaitu ierosināto pasākumu proporcionalitātes padziļinātus ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, lai atbalsts būtu efektīvs un patiesi noderīgs tiem partneriem, kuriem tas nepieciešams; uzstāj, ka ir jānosaka atbalsta piešķiršanas nosacījumi un pienācīgi jākontrolē līdzekļu izlietojums, tostarp jāveic pasākumi, lai novērstu krāpšanu un korupciju un cīnītos pret to, un Parlamentam jāveic rūpīga un detalizēta pārbaude; prasa padziļināti integrēt ES ārējos instrumentus, apvienojot tirdzniecības, attīstības, ārlietu un drošības politikas virzienus; uzsver, ka dalībvalstīm jāizrāda lielāka apņemšanās šajā jautājumā;

35.

norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi pienācīgi apspriesties, veidot dialogu un iesaistīt iedzīvotājus, uzņēmumus (t. i., MVU) un pilsonisko sabiedrību ES lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz tirdzniecības politiku;

36.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/39

—

ņemot vērā Iestāžu nolīgumus par labāku likumdošanas procesu (1),

—

ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem Eiropas Parlamenta un Padomes kompetentie dienesti panāca vienošanos 2011. gada 22. jūlijā attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 294. panta 4. punkta īstenošanu pirmajā lasījumā panāktas vienošanās gadījumā,

—

ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūcija par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu (4),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads) (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu (6),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ietekmes novērtējumu neatkarīguma nodrošināšanu (7),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 4. decembra secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas (COM(2014)0368),

—

ņemot vērā Komisijas iepriekšējos paziņojumus par ES tiesību aktu normatīvo atbilstību (COM(2012)0746) un (COM(2013)0685),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads) (COM(2012)0373),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Lietpratīgs regulējums — reaģējot uz mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām” (COM(2013)0122),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par lietpratīga regulējuma attiecībā uz MVU uzraudzību un apspriešanu (SWD(2013)0060),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par lietpratīgu regulējumu Eiropas Savienībā (COM(2010)0543),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada pamatnostādnes par apspriešanos ar ieinteresētajām personām,

—

ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītos jautājumos 2014. gada 24. jūlija galīgo ziņojumu “Birokrātiskā sloga samazināšana Eiropā — mantojums un perspektīvas” un jo īpaši tā 12. pielikumu, kurā pausts šīs augsta līmeņa grupas tādu četru locekļu atšķirīgais viedoklis, kuri ir profesionāli darba ņēmēju, sabiedrības veselības, vides un patērētāju aizstāvji,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. decembra atzinumu (8),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Priekšlikums iestāžu nolīgumam par labāku regulējumu” (COM(2015)0216),

—

ņemot vērā Komisijas lēmumu, ar ko izveido REFIT platformu (C(2015)3261), un Komisijas paziņojumu “REFIT platforma — struktūra un darbība” (C(2015)3260),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja lēmumu par neatkarīgas Regulējuma kontroles padomes izveidi (C(2015)3263), Komisijas paziņojumu “Regulējuma kontroles padome — funkcija, uzdevumi un darbinieki” (C(2015)3262) un Komisijas paziņojumu “Standarta paskaidrojuma raksts” (C(2015)3264/2),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Labāka regulējuma pamatnostādnes” (SWD(2015)0111),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0208/2015),

A.

tā kā REFIT programma ir jaunās Komisijas stratēģijas labākai tiesību aktu izstrādei svarīga daļa;

B.

tā kā REFIT programmas mērķis ir konsolidēt labākas tiesību aktu izstrādes procedūras, vienkāršot ES tiesību aktus un mazināt administratīvo un/vai regulatīvo slogu, kā arī virzīties uz labu pārvaldību, veidojot uz pierādījumiem balstītu politiku, kurā būtiska nozīme ir ietekmes novērtējumiem un ex post kontroles pasākumiem, neaizstājot politiskus lēmumus;

C.

tā kā Komisija ir izveidojusi jaunu REFIT platformu ar mērķi sekmēt tās darbu REFIT programmas īstenošanā, un to veido divas grupas: “valdības grupa”, kurā darbojas visu dalībvalstu civildienestu augsta līmeņa eksperti, un “ieinteresēto personu grupa”, kurā darbojas ne vairāk kā 20 eksperti, no kuriem divi pārstāv Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, bet pārējie — uzņēmējdarbības jomu, tostarp MVU, sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

D.

tā kā ikgadējais REFIT rezultātu pārskats dod iespēju novērtēt visās politikas jomās sasniegto un visas Komisijas noteiktās iniciatīvas, tostarp Parlamenta un Padomes veiktos pasākumus;

E.

tā kā 2003. gada Iestāžu nolīgums par labāku likumdošanas procesu ir novecojis, jo patlaban ir spēkā tiesību sistēma, kas izveidota saskaņā ar Lisabonas līgumu;

F.

tā kā pēdējos gados labāka regulējuma rīcības programma tomēr ir sekmējusi likumdošanas prakses uzlabošanu; tā kā liels skaits dažādu nosaukumu un programmu, kuras Komisija ir ieviesusi šajā jomā, piemēram, “labāks regulējums”, “lietpratīga likumdošana”, “lietpratīgs regulējums”, “normatīva atbilstība”, princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, “atbilstības pārbaudes” un “ABR+”, nenodrošina pietiekamu skaidrību un pārredzamību attiecībā uz veikto pasākumu mērķiem, jo īpaši no iedzīvotāju viedokļa, un tādēļ minētie pasākumi būtu labāk jāsaskaņo;

G.

tā kā Komisija savā 2015. gada 19. maija paziņojumā “Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” ir ierosinājusi saskaņotu visaptverošu pieeju tiesību aktu labākai izstrādei, kurā ņem vērā visu likumdošanas procesa politikas ciklu un kurā jāīsteno visu iestāžu mērķtiecīga sadarbība, un tā kā šī iemesla dēļ Parlaments īpašu uzmanību pievērsīs saziņas vērtēšanai, lai Savienības iedzīvotāju interesēs panāktu iespējami labākus rezultātus;

H.

tā kā Savienības mērķi, kas ir uzskaitīti LES 3. pantā, ir vienādi svarīgi; tā kā Komisija uzsver, ka REFIT programmā nav nedz apšaubīti pašreizējie politikas mērķi, nedz tā negatīvi ietekmē iedzīvotāju, patērētāju un darba ņēmēju veselību un drošību vai vidi;

I.

tā kā Komisija 2014. gada otrajā pusē rīkoja sabiedrisko apspriešanos par ietekmes novērtējuma pamatnostādņu pārskatīšanu un par apspriešanās ar ieinteresētajām personām pamatnostādnēm;

J.

tā kā Komisija, izveidojot tās darba programmu 2015. gadam, pirmo reizi piemēroja tā saucamo politiskā kursa maiņas principu, lai pamatotu milzīga skaita izskatīšanas procesā esošu likumdošanas priekšlikumu atsaukšanu;

K.

tā kā Komisija savā 2015. gada darba programmā plānoja koncentrēt darbību uz galvenajiem ekonomiskajiem un sociālajiem izaicinājumiem, un tās jaunās struktūras mērķis ir nodrošināt saskaņotāku politikas pieeju, tādējādi palielinot pārredzamību ES un līdz ar to apstiprinājumu no iedzīvotāju puses,

1.

norāda uz Komisijas priekšsēdētāja J.–C. Juncker lēmumu uzticēt Komisijas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam labāka regulējuma jautājuma risināšanu, tādējādi atbildot uz Eiropas Parlamenta aicinājumiem un apliecinot šī jautājuma svarīgo politisko nozīmi; sagaida, ka šāds pienākumu sadalījums palīdzēs izstrādāt tādus tiesību aktus Eiropā, kuriem ir vislabākā iespējamā kvalitāte, kuri atbilst iedzīvotāju un ieinteresēto personu gaidītajam un kuri nodrošina, ka netiek apdraudēti publiskās politikas mērķi, tostarp patērētāju, vides, sociālo, veselības un drošības standartu jomā;

2.

norāda, ka labākam regulējumam būtu jākļūst par visu Eiropas Savienības līmeņu publiskās administrācijas kultūras sastāvdaļu, paturot prātā milzīgo birokrātijas apjomu visā ES un nepieciešamību vienkāršot tiesību aktus, un būtu jāaptver Savienības aktu īstenošana un piemērošana Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, lai nodrošinātu labu pārvaldību un “Eiropai draudzīgu rīcību” visos līmeņos;

3.

uzsver, ka Komisijai vajadzētu par prioritāti uzskatīt konkrētu pasākumu izstrādi un lielāko uzmanību pievērst likumdošanas procesa kvalitātei, kā arī spēkā esošo tiesību aktu labākai īstenošanai, nevis tam, cik daudz tiesību aktu tiek izstrādāti; šajā sakarībā uzsver, ka izmaksām nevajadzētu būt noteicošajam faktoram, jo tiesību aktu kvalitāte ir vienīgais piemērotais kritērijs to novērtēšanai, un ka REFIT programmu nedrīkst izmantot, lai mazinātu ilgtspēju vai pazeminātu sociālos, darba, vides un patērētāju aizsardzības standartus;

4.

ierosina Komisijai laikā ierobežotu likumdošanas iniciatīvu izstrādē apsvērt “turpināmības klauzulas” ieviešanu, ar nosacījumu, ka tas nerada juridisku nenoteiktību, un attiecīgā gadījumā likumdošanas pasākumos iekļaut “pārskatīšanas klauzulas”, lai regulāri no jauna izvērtētu, vai attiecīgie likumdošanas pasākumi joprojām ir svarīgi Eiropas līmenī;

5.

uzsver, ka parasti viena Eiropas norma aizstāj 28 valstu normas, tādējādi stiprinot iekšējo tirgu un samazinot birokrātiju;

6.

atzinīgi vērtē 2015. gada 19. maija pasākumu kopumu, kura mērķis ir regulējuma uzlabošana; atbalsta Komisijas nemainīgo apņemšanos īstenot labākas tiesību aktu izstrādes rīcības programmu; uzsver, ka paziņojumā par REFIT paredzētais darbs būtu jāuzskata par nepārtrauktu procesu, nodrošinot to, ka spēkā esošie Eiropas līmeņa tiesību akti atbilst to nolūkam, sasniedz likumdevēju kopīgo mērķi un attaisno iedzīvotāju, jo īpaši uzņēmēju un citu ieinteresēto personu, cerības;

7.

ņem vērā Komisijas apņemšanos attiecībā uz jauno iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, kurā ņemtas vērā Lisabonas līguma un Parlamenta un Komisijas pamatnolīguma radītās izmaiņas, ar kurām konsolidē labāko praksi tādās jomās kā likumdošanas procesa plānošana, ietekmes novērtējumi, regulāri ES tiesību aktu ex post novērtējumi un deleģēto un īstenošanas aktu īstenošana un piemērošana, un atzīmē sarunu pabeigšanu;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas apliecinājumu, ka tās labāka regulējuma stratēģija nav vērsta uz konkrētu politikas jomu regulējuma atcelšanu vai tādu svarīgu vērtību apšaubīšanu kā, piemēram, sociālā aizsardzība, vides aizsardzība un pamattiesības, tostarp tiesības uz veselību;

9.

atzinīgi vērtē intensīvo darbu, ko veikusi augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupa, kura ir iesniegusi priekšlikumus Eiropas Komisijai par administratīvā sloga samazināšanu un identificējusi paraugpraksi ES tiesību aktu īstenošanā dalībvalstīs pēc iespējas nebirokrātiskā veidā; ņem vērā, ka četri augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas locekļi ir iebilduši pret vairākiem grupas galīgajā ziņojumā par administratīvo slogu formulētajiem secinājumiem un ir pauduši atšķirīgu viedokli; cer, ka Komisija ņems vērā visu šajā procesā iesaistīto ieinteresēto personu bažas;

10.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot sociālo dialogu un ievērot sociālo partneru neatkarību; uzsver, ka atbilstīgi LESD 9. pantam sociālie partneri var saskaņā ar LESD 155. pantu noslēgt nolīgumus, kuri pēc nolīguma parakstītāju kopīga pieprasījuma var sekmēt ES tiesību aktu pieņemšanu; sagaida, ka Komisija ievēros pušu autonomiju un to sarunu ceļā noslēgtos nolīgumus un ņems nopietni vērā to bažas, un uzsver, ka labāka regulējuma rīcības programmu nedrīkstētu izmantot kā ieganstu, lai ignorētu vai apietu sociālo partneru noslēgtos nolīgumus, un tādēļ noraida sociālo partneru nolīgumu ietekmes novērtējumus;

11.

norāda, ka Parlamenta iepriekšējā sasaukuma laikā izvēle starp īstenošanas aktiem un deleģētajiem aktiem izraisīja neskaitāmus iestāžu strīdus; uzskata, ka tādēļ ir svarīgi izstrādāt īpašas pamatnostādnes, kā Eiropas Parlaments prasījis savā 2014. gada 25. februārī pieņemtajā rezolūcijā;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā plāno vienkāršot to dotāciju pārvaldību, ko piešķir saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), programmu “Apvārsnis 2020” un no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondu līdzekļiem;

13.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst apspriešanās procesa lielo nozīmi REFIT programmas īstenošanā; norāda, ka saskaņā ar LES 11. panta 2. punktu visām ES iestādēm ir pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar pārstāvības apvienībām un pilsonisko sabiedrību; aicina iestādes īpašu uzmanību pievērst obligātajam un regulārajam dialogam ar pārstāvības apvienībām un pilsonisko sabiedrību;

14.

konstatē, ka ar lielāku pārredzamību ES darbību var padarīt efektīvāku un stiprināt pilsoniskās sabiedrības uzticību ES;

15.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas apliecinājumu, ka dialogs ar iedzīvotājiem, sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām no uzņēmēju un pilsoniskās sabiedrības aprindām palīdz nodrošināt pārredzamus, efektīvus un saskaņotus ES tiesību aktus, un atbalsta Komisijas nodomu precīzāk norādīt, kā tā izstrādā savus priekšlikumus, piemēram, izmantojot leģislatīvus tekstus vai Komisijas paziņojumus;

16.

konstatē, ka Komisija savā stratēģijā labākai tiesību aktu izstrādei ievērojami palielina sabiedriskās apspriešanas nozīmi; atzīmē, ka nākotnē Komisija veiks 12 nedēļu ilgu sabiedrisko apspriešanu: a) pirms jaunu tiesību aktu priekšlikumu izstrādes, b) laikā, kad izvērtēs spēkā esošos tiesību aktus un pārbaudīs to atbilstību, un c) attiecībā uz rīcības programmām un ex ante ietekmes novērtējumiem; turklāt norāda, ka pēc priekšlikuma pieņemšanas Komisija sniegs iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām iespēju astoņu nedēļu laikā izteikt viedokli par Komisijas priekšlikumu un pārsūtīs šos viedokļus Padomei un Parlamentam;

17.

ņemot vērā iepriekš minēto, aicina Komisiju veikt saskaņotu un pārskatāmu novērtējumu par visu apspriešanās procedūras dalībnieku viedokļiem un komentāriem un jo īpaši nodrošināt to, lai labi finansētas un organizētas ieinteresēto personu organizācijas sabiedriskās apspriešanas neizmantotu ļaunprātīgi savām vajadzībām; aicina Komisiju publicēt pēc sabiedriskās apspriešanas izdarītos secinājumus;

18.

konstatē, ka ietekmes novērtējumi būtu jāpublicē tikai tad, kad Komisija ir pieņēmusi attiecīgo politisko iniciatīvu; lai nodrošinātu Komisijas lēmumu pārredzamību, uzskata, ka ietekmes novērtējumi ir jāpublicē arī tad, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu neiesniegt likumdošanas priekšlikumu;

19.

norāda, ka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kurai ir padomdevējas funkcijas, ir svarīga nozīme pilsoniskās sabiedrības pārstāvēšanā; norāda, ka Reģionu komitejai, kurai arī ir padomdevējas funkcijas, ir svarīga nozīme ES reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvēšanā un ES tiesību aktu īstenošanas novērtēšanā; norāda, ka saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem Parlaments, Padome un Komisija var iepriekš apspriesties ar abām padomdevējām iestādēm visos gadījumos, kad Parlaments un Padome uzskata to par lietderīgu; pauž viedokli, ka pienācīga apspriešanās par konkrētiem jautājumiem pietiekami savlaicīgi un abu iestāžu zināšanu par to atbildības jomām izmantošana var sekmēt labāka regulējuma mērķu sasniegšanu;

20.

uzskata, ka ES politikas izstrādē būtu vairāk jāiesaista reģionālās un vietējās iestādes, jo īpaši tiesību aktu sagatavošanas sākotnējā posmā izmantojot zināšanas un pieredzi, kāda dalībvalstīm ir reģionālā un vietējā līmenī; norāda, ka visām iestādēm likumdošanas darbā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu padarīt likumdošanas procesu pārredzamāku un vairāk iesaistīt sabiedrības un ieinteresēto personu pārstāvjus visā procesā kopumā;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu turpmāk rīkot arī četru nedēļu ilgas sabiedriskās apspriešanas par deleģēto aktu un svarīgāko īstenošanas aktu projektiem, pirms dalībvalstis balso par savu nostāju atbildīgajā komitejā;

23.

aicina Komisiju pārskatīt izvērtēšanas pamatnostādnes, paātrinot ieinteresēto personu iesaistīšanos un apspriešanos ar tām, kā arī izmantojot vistiešāko metodi, lai ES iedzīvotāji varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā;

24.

atzīmē jauno labāka regulējuma sadaļu “Atvieglo slodzi — izsaki savu viedokli!” Komisijas tīmekļa vietnē un prasa, lai Komisija un jaunā REFIT platforma līdzsvarotāk un pārredzamāk pārbaudītu minētajā platformā sniegtos komentārus; tomēr uzskata, ka REFIT darba grupai savā darbībā un apsvērumos nevajadzētu būt pārāk apgrūtinošai un ka tai vajadzētu būt struktūrai, kas spēj ātri sniegt atbildes, kā arī vairāk iedziļināties Eiropas likumdošanas procesā; uzskata, ka apspriešanās, izmantojot Komisijas tīmekļa vietni, nevar aizstāt sabiedrisku apspriešanos ar ieinteresētajām personām;

25.

norāda, ka ietekmes novērtējumi ir svarīgs līdzeklis, ar ko atbalsta lēmumu pieņemšanu visās ES iestādēs un kam ir liela nozīme labāka regulējuma nodrošināšanā; šajā saistībā aicina Komisiju un dalībvalstis stingrāk apņemties pildīt saistības un novērtēt turpmāko un spēkā esošo tiesību aktu ietekmi; taču uzsver, ka šādi novērtējumi neaizstāj politiskus novērtējumus un lēmumus un ka nekādā ziņā nedrīkst ierobežot Eiropas Parlamenta deputātu brīvību veikt politiskos pienākumus;

26.

uzskata, ka ietekmes uz konkurētspēju novērtējumam vajadzētu būt nozīmīgai ietekmes novērtējuma procesa sastāvdaļai; uzskata, ka pārskatīto ietekmes novērtējuma pamatnostādņu projektā būtu jāiekļauj norādījums par to, kā galīgajā analīzē jānosaka un jāvērtē ietekme uz konkurētspēju; atbalsta pašreizējo pieņēmumu, ka Komisijai nebūtu jāpieņem priekšlikumi ar negatīvu ietekmi uz konkurētspēju, izņemot gadījumus, kad tiek sniegti pierādījumi, kas apstiprina nozīmīgu, kvantitatīvi neizmērāmu ieguvumu esamību;

27.

uzskata, ka labāka regulējuma principi būtu jāpiemēro lēmumiem gan par sekundārajiem, gan primārajiem tiesību aktiem; aicina Komisiju attiecīgos gadījumos papildināt deleģētos un īstenošanas aktus ar ietekmes novērtējumu, tostarp apspriesties ar iesaistītajām pusēm un ieinteresētajām personām;

28.

uzskata, ka ietekmes novērtējumiem jābūt plašiem un līdzsvaroti jānovērtē sekas, jo īpaši ekonomikas, sociālajā un vides jomā, un ir jānovērtē ietekme uz iedzīvotāju pamattiesībām un sieviešu un vīriešu līdztiesību; uzsver, ka izmaksu un ieguvumu analīze ir tikai viens no daudziem kritērijiem;

29.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs, piemēram, Zviedrijā, Čehijas Republikā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē un Vācijā, neatkarīgas iestādes sniedz valdībām konstruktīvus ierosinājumus saistībā ar likumdošanas procesiem nolūkā samazināt birokrātiju, ko izjūt uzņēmumi un iedzīvotāji, un izmērāmi un ticami samazināt izmaksas, kas saistītas ar pienākumiem sniegt informāciju; norāda, ka varētu ņemt vērā pašreizējo labāka regulējuma iestāžu paraugpraksi un pieredzi; pieņem zināšanai Komisijas Ietekmes novērtējuma padomes (INP) pārveidi par neatkarīgu “Regulējuma kontroles padomi” (RKP) un cer, ka neatkarīgu ekspertu iekļaušana tās sastāvā labvēlīgi ietekmēs ietekmes novērtēšanas procesu, ko īsteno Komisijā; uzstāj, ka Regulējuma kontroles padomei ir jāpilda tikai padomdevējas funkcija un tā nedrīkst sniegt saistošus atzinumus; uzstāj, ka ietekmes novērtējumiem jābūt saskanīgiem un tajos jāņem vērā jebkādas izmaiņas, kas ieviestas dienestu apspriešanās posmā, turklāt tiem, inter alia, būtu jāpamatojas uz aplēsēm par to, kādas papildu izmaksas tiktu radītas dalībvalstīm, ja nebūtu nekāda risinājuma Eiropas līmenī; uzskata, ka RKP atzinums būtu jāpievieno galīgajam tiesību akta priekšlikumam; ierosina gaidāmajās sarunās par iestāžu nolīgumu apspriest domu par to, vai iestāžu kopējās interesēs būtu veidot Regulējuma kontroles padomi par struktūru, kas pilda tikai padomdevējas funkcijas;

30.

atzinīgi vērtē to, ka Padomes darba grupām tagad, proti, debašu par konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem agrīnā stadijā, ir jāapsver attiecīgie Komisijas ietekmes novērtējumi, pamatojoties uz orientējošu sarakstu; tomēr pauž nožēlu, ka Padomes sekretariātam vēl nav pašam savas ietekmes novērtēšanas nodaļas, un uzskata, ka iepriekš minētais risinājums varētu veicināt Padomes pienākumu izpildi attiecībā uz Komisijas priekšlikumos izdarīto būtisko grozījumu novērtēšanu;

31.

norāda, ka Parlaments ir izveidojis iekšēju Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorātu, kas Parlamenta komitejām piedāvā ļoti daudz ex ante un ex post ietekmes novērtēšanas pakalpojumu, novērtē turpmākās vai pašreizējās ES politikas pievienoto vērtību, kā arī zinātniskās un tehnoloģiskās politikas iespējas; norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju Parlaments ir veicis aptuveni divdesmit ietekmes novērtējumus saistībā ar izmaiņām Komisijas priekšlikumos; atgādina Parlamenta ekspertu komitejām par to, ka ir konsekventāk jāizmanto jau izveidotais paša Parlamenta ietekmes novērtēšanas instruments, jo īpaši gadījumos, kad Komisijas sākotnējā priekšlikumā ir jāveic nozīmīgi grozījumi; taču norāda, ka tam nevajadzētu ierobežot Eiropas Parlamenta deputātu rīcības brīvību;

32.

uzsver, ka ir jāņem vērā ikviens no Savienības pamatprincipiem, tostarp subsidiaritātes un proporcionalitātes principi; aicina visas ES iestādes vienmēr ņemt vērā tiesību aktu īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi;

33.

norāda, ka juridiskajai un ligvistiskajai pārskatīšanai pašreiz paredzēto nogaidīšanas periodu pēc sarunu noslēguma un pirms galīgā balsojuma turpmāk varētu izmantot, lai pabeigtu ietekmes novērtējumu un subsidiaritātes pārbaudi;

34.

uzskata, ka visām ES iestādēm ietekmes novērtējumu jautājumā būtu jāizstrādā vienota metodoloģiskā pieeja,; uzsver, ka Parlamenta un Padomes likumdevēju prerogatīvas grozīt Komisijas priekšlikumu ir jāsaglabā līdzšinējā līmenī;

35.

mudina Komisiju, sagatavojot deleģētos un īstenošanas aktus, vairāk apspriesties gan publiski, gan privāti ar visām ieinteresētajām personām, tostarp patērētājiem, lai apsvērtu, kā pagaidu posmā uzlabot informētību par priekšlikumiem;

36.

atzīmē Komisijas apņemšanos turpināt MVU pārbaudes uzlabošanu, jo īpaši ņemot vērā to, ka vairāk nekā 20 miljoni mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) veido 99 % no visiem uzņēmumiem ES un ka MVU būtībā ir saimnieciskās darbības, izaugsmes un nodarbinātības pamatelements; atbalsta to, ka tiek apsvērts jautājums par pielāgotiem līgumiem un elastīgākiem MVU ietekmes novērtējuma noteikumiem, ja var pierādīt, ka šie elementi nemazina tiesību normu efektivitāti un ka izņēmumi vai elastīgākas tiesību normas neveicina iekšējā tirgus saskaldītību vai netraucē iekļūšanu tajā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos apsvērt jautājumu par elastīgākiem noteikumiem MVU, ietverot tieši mikrouzņēmumiem paredzētu izņēmumu, ja vien tas ir atbilstošs un iespējams un ja netiek mazināta ierosināto tiesību normu mērķu efektīva īstenošana sociālajā, ekoloģiskajā un ekonomiskajā ziņā;

37.

aicina Komisiju neatslābstoši īstenot ieceri radīt augstvērtīgu darbvietu izveides priekšnoteikumus, samazinot MVU uzlikto administratīvo slogu, un mudina nodrošināt, lai netiktu apdraudēti kopīgā labuma mērķi, tostarp patērētājiem labvēlīgi standarti un vides, sociālās, veselības un drošības jomas standarti, kā arī vīriešu un sieviešu līdztiesības standarti; uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana nedrīkst izraisīt nodarbinātības standartu pazemināšanu vai nedrošu darba līgumu skaita palielināšanos un ka attieksmei pret MVU un mikrouzņēmumu darbiniekiem ir jābūt tādai pašai kā pret lielu uzņēmumu darbiniekiem, kā arī viņu aizsardzības standartam ir jābūt tādam pašam;

38.

uzsver, ka, izvērtējot jaunos noteikumus saistībā ar to ietekmi uz MVU, nekādā ziņā nedrīkst ierobežot darba ņēmēju tiesības;

39.

uzsver, ka ir nepieciešami precīzāk formulēti noteikumi, kurus var vienkārši īstenot un kuri var palīdzēt visiem dalībniekiem darboties saskaņā ar tiesību normām; uzsver, ka vienkāršāks un lietpratīgāks regulējums var sekmēt saskaņotu transponēšanu un efektīvāku un vienotāku īstenošanu, ko veic dalībvalstis;

40.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ex post analīzi ir padarījusi par labāka regulējuma neatņemamu sastāvdaļu; uzsver, ka nolūkā nodrošināt iedzīvotāju un uzņēmumu juridisko noteiktību šādas analīzes būtu jāveic pietiekamā termiņā, vēlams, vairākus gadus pēc tam, kad ir beidzies transponēšanas valstu tiesībās termiņš; taču atgādina, ka ex post novērtējumi nekad nedrīkst aizstāt Komisijas kā Līgumu izpildes uzraudzītājas pienākumu efektīvi un savlaicīgi uzraudzīt, lai dalībvalstis piemēro Savienības tiesību aktus, un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tiesību aktu pareizu piemērošanu;

41.

uzsver ex post novērtējuma un politikas īstenošanas rezultātu novērtēšanas nozīmi ES tiesību aktu un ES politikas virzienu īstenošanā un efektivitātes nodrošināšanā, ņemot vērā likumdevējas iestādes plānotos rezultātus;

42.

uzskata, ka jauno tiesību aktu ex post izvērtēšanā būtu jāiesaista dalībvalstu parlamenti, jo tas arī būtu izdevīgi no Komisijas ziņojumu izstrādes viedokļa un ļautu izpētīt valstu dažādās problēmas, ko izraisa atsevišķi likumi un noteikumi;

43.

norāda, ka saskaņā ar Komisijas datiem vienu trešdaļu ES regulatīvā un administratīvā sloga rada dalībvalstu veiktie transponēšanas pasākumi;

44.

atzīst, ka direktīvu gadījumā tā ir dalībvalstu prerogatīva izlemt, vai valsts līmenī pieņemt augstākus sociālos, vides un patērētāju aizsardzības standartus par tiem minimuma standartiem, kas ir pieņemti ES līmenī, un atzinīgi vērtē visus lēmumus pieņemt augstākus standartus; atkārtoti apstiprina, ka šādi augstāki standarti nebūtu jāuzskata par pārmērīgu reglamentēšanu; tomēr aicina kompetentās dalībvalstu iestādes apzināties tā saucamās ES tiesību aktu “uzlabošanas” prakses iespējamās sekas, jo tā ES tiesību aktiem pievieno nevajadzīgu birokrātisko slogu, kā rezultātā var tikt pārprasta ES likumdošanas darbība, kas savukārt var sekmēt eiroskepticismu; lai uzlabotu lietotājdraudzīgumu, aicina dalībvalstis, īstenojot direktīvas un regulas, atteikties no liekiem administratīviem noteikumiem uz vietas;

45.

mudina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot un piemērojot ES direktīvas, pastiprināt apmaiņu ar labāko praksi; uzskata, ka šāds solis mudinātu ieinteresētās personas un vietējās un reģionālās iestādes piedalīties to grūtību konstatēšanā, ar kurām saskaras ES politikas īstenotāji vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

46.

uzsver, ka Parlaments kā viens no likumdevējiem ir ieinteresēts izprast, kāda ir ES tiesību aktu faktiskā ietekme pēc to īstenošanas; tādēļ šajā saistībā aicina Komisiju piešķirt Parlamentam pilnīgu piekļuvi visiem novērtējumiem, tostarp savākto datu avotiem un sagatavošanas dokumentiem;

47.

aicina Komisiju — ņemot vērā nopietnās un neatrisinātās problēmas, kas radušās, īstenojot Regulu (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, tostarp konkurences izkropļošanas problēmas, — pārskatīt šīs regulas zinātnisko pamatu un to, cik tā ir lietderīga un reālistiska, un vajadzības gadījumā likvidēt uzturvielu aprakstu koncepciju; uzskata, ka Regulas (EK) Nr. 1924/2006 mērķi, piemēram, sniegtās informācijas par pārtikas produktiem patiesuma nodrošināšana un īpašu norāžu sniegšana par tauku, cukura un sāls saturu produktā, nav sasniegti ar Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem;

48.

norāda uz dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem un uz Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem un aicina Komisiju nodrošināt, ka Parlamentam ir pieejami skaidrojošie dokumenti;

49.

norāda, ka jaunievēlētā Komisija savā darba programmā 2015. gadam, pirmo reizi pamatojoties uz politiskā kursa maiņas principu, ir nolēmusi pārskatīt visus patlaban izskatīšanas procesā esošos tiesību aktu priekšlikumus;

50.

norāda, ka Tiesa savā 2015. gada 14. aprīļa spriedumā (9) ir apstiprinājusi, ka saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru Komisija jebkurā Savienības akta pieņemšanas procedūras brīdī drīkst atsaukt priekšlikumu, ja vien Padome vēl nav pieņēmusi lēmumu par to; tādēļ atsaukšanas gadījumā un iestāžu līdzsvara saglabāšanas interesēs aicina Komisiju vispirms apspriesties ar Parlamentu, jo īpaši pēc pirmā lasījuma, un pienācīgi ņemt vērā tā nostāju; šajā kontekstā atsaucas konkrēti uz Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcijām;

51.

turklāt norāda, ka Tiesa tajā pašā spriedumā ņem vērā Padomes argumentus par to, ka tiesību akta priekšlikuma atsaukšanas gadījumā Komisijai jāievēro kompetences piešķiršanas princips, iestāžu līdzsvara princips un savstarpējas sadarbības princips, kā noteikts LES 13. panta 2. punktā, un demokrātijas princips, kā noteikts LES 10. panta 1. un 2. punktā;

52.

uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut tiesību aktu pārklāšanos;

53.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/48

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu” (COM(2014)0902),

—

ņemot vērā 2013. gada 7. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vienotā tirgus pārvaldību (1), kā arī pasākumus, ko tās izpildei Komisija pieņēma 2013. gada 8. maijā,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu “Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (COM(2012)0259),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūnija paziņojumu “Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas” (COM(2014)0368),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 7. marta aziņojumu “Lietpratīgs regulējums — reaģējot uz mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām” (COM(2013)0122),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2014. gada 4. decembrī pieņemtos secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

—

ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību 2015. gada Eiropas pusgadā (2),

—

ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par SOLVIT  (3) un Komisijas 2014. gada 28. maijā pieņemto ziņojumu par pasākumiem, kas veicami saistībā ar minēto rezolūciju,

—

ņemot vērā Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā sagatavoto pētījumu “Lietpratīgs vienotā tirgus regulējums”,

—

ņemot vērā 2015. gada aprīlī publicēto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu tiešsaistē,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0278/2015),

A.

tā kā vienotais tirgus ir svarīgākais instruments, ar ko atjaunot ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu Savienībā;

B.

tā kā vienotā tirgus veidošana oficiāli sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem, taču tā struktūra joprojām nav viendabīga, sevišķi tādēļ, ka dalībvalstis nav pilnībā transponējušas vai pareizi īstenojušas ES tiesību aktus;

C.

tā kā ir vajadzīga spēcīgāka vienotā tirgus pārvaldība un to var panākt, pievēršoties visam politikas ciklam;

D.

tā kā turpmākā iekšējā tirgus stratēģija būtu jāizstrādā ar mērķi uzlabot vienotā tirgus regulējumu, cenšoties mācīties no pieredzes, kas jau ir gūta tādās jomās kā brīva preču un pakalpojumu aprite, digitālais vienotais tirgus, profesionālā kvalifikācija un publiskais iepirkums;

E.

tā kā vienotā tirgus regulējumu Savienībai būtu jācenšas uzlabot, pamatojoties uz kopīgas atbildības koncepciju;

F.

tā kā par subsidiaritāti ir atbildīga ne vien Komisija, Padome un Parlaments, bet zināmā mērā arī valstu un attiecīgos gadījumos reģionu parlamenti; tā kā saskaņā ar subsidiaritātes principu par politiku būtu jālemj visatbilstošākajā institucionālajā līmenī, proti, vai nu visas ES, vai konkrētas valsts, reģiona vai pašvaldības līmenī;

G.

tā kā ir vienots preču tirgus, taču nav vienota pakalpojumu tirgus;

H.

tā kā dažus instrumentus vajadzētu nostiprināt, pārskatīt vai vairāk veicināt to izmantošanu, lai sekmīgāk veidotu konkurētspējīgu normatīvo vidi uzņēmumiem, atbalstītu izaugsmi un darbvietu radīšanu un vairotu patērētāju uzticēšanos ES tiesību aktiem;

I.

tā kā iedzīvotāji un uzņēmumi nav pietiekami informēti par dažādiem palīdzības pakalpojumiem, piemēram, par portālu “Tava Eiropa” un par iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīklu SOLVIT, un daudzi nezina, ka šādi pakalpojumi ir pieejami;

J.

tā kā trūkst pietiekami izsmeļošu rādītāju un datu, lai pilnībā izvērtētu to, cik sekmīga ir tiesību aktu īstenošana dažādās vienotā tirgus jomās;

K.

tā kā šādi rādītāji un dati palīdzētu precīzāk noteikt attiecīgo likumdošanas aktu mērķi un nolūku;

L.

tā kā digitālā inovācija apsteidz politiku un uzņēmēji ir digitālās programmas virzītājspēks; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt nākotnes vajadzībām atbilstošus noteikumus, kas ir digitāli jau automātiski;

M.

tā kā patērētāju tiesību aizsardzības aktu pareiza transponēšana un īstenošana un šādu aktu un tiesību izpildes garantēšana ir būtiski svarīga, lai panāktu, ka Savienībā ir augsts patērētāju aizsardzības līmenis;

N.

tā kā 2015. gada Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē par patērētāju tiesībām, kura notiek reizi gadā un kurā piedalās Eiropas un starptautiskā līmenī ietekmīgākie politikas veidotāji un ieinteresētās personas, viena no galvenajām prioritātēm bija tiesību aktu labāka īstenošana un izpilde,

1.

prasa, lai, īstenojot savu jaunāko iekšējā tirgus stratēģiju, Komisija ņemtu vērā šajā rezolūcijā sniegtos ieteikumus;

2.

uzskata, ka vienotā tirgus regulējuma uzlabošanai ir jākļūst ne vien par ES iestāžu prioritāti, bet arī par to kopīgas atbildības jomu; ir pārliecināts, ka labi izstrādāti tiesību akti ir sabiedrības interesēs un ka tie noteikti veicinātu konkurētspēju, palīdzētu radīt darbvietas un sekmētu izaugsmi un MVU attīstību, vienlaikus ļaujot sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, un ka tas ar šādiem tiesību aktiem ir jānodrošina, stimulējot, nevis bremzējot Eiropas ekonomikas attīstību;

3.

jēdzienu “labāks regulējums” attiecina uz visu politikas ciklu, ar to saprotot, ka ikviens šā cikla elements palīdz veidot efektīvu un lietderīgu regulējumu; tāpēc uzskata, ka konkrēti rādītāji, kas ļauj novērtēt, cik veiksmīga ir attiecīgo tiesību aktu ieviešana, būtu jāiekļauj jau sākotnējā ietekmes novērtējumā un jāturpina izmantot visos politikas cikla posmos, tostarp arī spēkā stājušos tiesību aktu īstenošanas fāzē;

4.

šajā sakarībā atgādina, cik svarīga ir pārredzamība un informācijas pieejamība; pauž nožēlu, ka plašākai sabiedrībai ir pieejami tikai Eiropas Parlamenta dokumenti, bet pieeja Padomes dokumentiem joprojām ir ierobežota;

5.

uzskata, ka subsidiaritātes principam ir jākļūst par politikas veidošanas sākumpunktu, lai akcentētu Eiropas pievienoto vērtību vienotā tirgus pārvaldības kontekstā;

6.

atzīmē, ka subsidiaritātes mehānismam noteiktie termiņi ne vienmēr nodrošina valstu parlamentiem pietiekami daudz laika, lai pamatīgi izvērtētu visus īstenošanas aspektus, saskaņotību ar jau spēkā esošajiem tiesību aktiem un citus praktiskus jautājumus; tāpēc uzskata, ka parlamenti paši varētu kļūt vēl aktīvāki, jo īpaši konsultāciju procesos;

7.

ir pārliecināts, ka iestādēm būtu kopīgiem spēkiem jānodrošina, lai attiecīgo tiesību aktu izstrādes procesā būtu ievērots proporcionalitātes princips; turklāt ir pārliecināts, ka minētā procesa rezultātā būtu jāpanāk vienkāršība, pārredzamība, saskaņotība un pamattiesību ievērošana;

8.

aicina Komisiju un Padomi kopā ar Parlamentu pārdomāt to, kā vislabāk panākt, lai vienkāršošana būtu pastāvīgs process, jo rīcība šajās jomās ir gan patērētāju, gan MVU interesēs;

9.

uzskata, ka vienotā tirgus regulējumā ir jāņem vērā jaunās iespējas, ko sniedz digitālā revolūcija, un tam jābūt pilnībā savietojamam ar e-pārvaldes dimensiju;

10.

aicina Komisiju padarīt vienoto tirgu nozīmīgāku, nosakot to par atsevišķu Eiropas pusgada procesa pamatelementu, un šī pieeja būtu jāatbalsta ikgadējā vienotā tirgus integrācijas ziņojumā, sniedzot ieguldījumu gada izaugsmes pētījumā;

11.

ir pārliecināts, ka ar vienotā tirgus regulējumu būtu jācenšas uzlabot vienotā tirgus darbību, ka šāds regulējums ir jāizstrādā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un ka tam ir jāveicina konkurētspēja, inovācija, izaugsme un darbvietu radīšana; efektīvus ietekmes novērtējumus uzskata par svarīgu informatīvu instrumentu, kas palīdz politikas veidotājiem izlemt, kā vislabāk izstrādāt regulējumu, lai sasniegtu gan šos, gan arī citus mērķus, kurus tie nosaka attiecībā uz vienoto tirgu, un izvērtēt šāda regulējuma un jau spēkā esošo tiesību aktu mijiedarbības iespējamās sekas;

12.

pauž nožēlu, ka aptuveni 40 % no visiem 2010.–2014. gadā pārbaudītajiem ietekmes novērtējumu projektiem Komisijas Ietekmes novērtējuma padome atzina par nepietiekami kvalitatīviem un nosūtīja atpakaļ pilnveidošanai;

13.

uzskata, ka ietekmes novērtējumi var būt efektīvi instrumenti tikai tad, ja to pamatā ir vispusīga, objektīva un izsmeļoša informācija un pierādījumi un ja tie ietver visus iespējamos risinājumus, kuriem ir būtiska ietekme vai kuri ir politiski svarīgi; uzskata, ka, veicot ietekmes novērtējumus, būtu jāņem vērā arī tās pašas nozares spēkā esošo tiesību aktu īstenošanas rezultātu (ex post) novērtējumi un jāizvērtē jaunās likumdošanas iniciatīvas atbilstība citām Eiropas Savienības politikas nostādnēm un vispārējiem mērķiem;

14.

pauž nožēlu, ka ietekmes novērtējumos, kas Parlamentam tiek iesniegti kopā ar priekšlikumu projektiem, joprojām tiek konstatēti trūkumi, kā to uzsvērusi, piemēram, Parlamenta Ex-ante ietekmes novērtēšanas nodaļa, analizējot ietekmes novērtējumu, kurš pievienots priekšlikumam par radioiekārtu laišanu tirgū;

15.

ir pārliecināts, ka ietekmes vērtēšanas procesā būtu rūpīgi jāapsver zinātniskie ieteikumi un ka tieši uz šo ieteikumu pamata būtu jālemj par konkrētas politikas izvēli un šādas izvēles iemesliem sagatavošanas posmos, jo tas palīdzēs īstenot politisko procesu; turklāt uzskata, ka ietekmes novērtējumos ir jāņem vērā digitālās inovācijas temps un evolūcija un arī tas, ka regulējumam ir jābūt tehnoloģiski neitrālam un pēc iespējas atbilstošākam nākotnes vajadzībām;

16.

atzīmē, ka nav skaidri norādīts, vai ar REFIT saistīto priekšlikumu iespējamā ietekme būtu jāizsaka skaitļos vai ne; uzsver, ka ar REFIT saistītajos priekšlikumos būtu jānosaka precīzāki mērķi, katrā priekšlikumā skaitliski norādot iespējamos ieguvumus un izmaksu ietaupījumus;

17.

norāda, ka priekšlikumam pievienotu ietekmes novērtējumu vajadzētu papildināt ar likumdevēju iestāžu pieņemtu būtisku grozījumu ietekmes novērtējumu; īpaši uzsver to, ka būtu skaidri un pārredzami jānosaka, kādos gadījumos papildus veicami šādi ietekmes novērtējumi; atgādina, ka Parlaments, piemēram, ir rūpīgi izvērtējis to, kā daži no grozījumiem, kurus tas ierosinājis abās publiskā iepirkuma direktīvās, varētu ietekmēt MVU; tāpēc mudina Padomi uz aktīvāku līdzdalību, jo kopš 2007. gada tā nav izvērtējusi neviena pašas ierosinātā grozījuma ietekmi;

18.

atgādina, ka par subsidiaritāti ir atbildīga ne vien Komisija, Padome un Parlaments, bet zināmā mērā arī valstu parlamenti;

19.

atzīmē Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā tapušo pētījumu “Lietpratīgs vienotā tirgus regulējums” kurā norādīts, ka Parlaments un Padome varētu sniegt vērtīgas atziņas, palīdzot Komisijai sagatavot ietekmes novērtējumus; aicina Komisiju apsvērt to, kā Parlamentu un Padomi varētu iesaistīt ietekmes novērtējumu sagatavošanas procesā;

20.

atgādina, ka saskaņā ar LES 11. panta 2. punktu visām ES iestādēm ir pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar pilsoņu pārstāvības apvienībām, pilsonisko sabiedrību un sociālajiem partneriem;

21.

uzskata, ka konsultāciju procesam vienmēr būtu jāietver sadaļa “automātiski digitāls”, kuru īstenojot Komisija censtos pamatīgāk izprast lietotāju vajadzības un to, kā koncepcija “automātiski digitāls” ietekmē pakalpojuma izstrādi;

22.

atkārtoti pauž pārliecību, ka konsultāciju procesiem vajadzētu kļūt atklātiem, pārredzamiem un iekļaujošiem un ka tiem būtu jāattiecas arī uz dokumentiem, kas saistībā ar ietekmes novērtējumu projektiem saņemti no visdažādākajām ieinteresētajām personām; pauž pārliecību, ka tas ir vienlīdz svarīgi arī attiecībā uz sekundārajiem tiesību aktiem, jo tie ļoti lielā mērā ietekmē vienotā tirgus regulējuma īstenošanu, un tādēļ tiem ir vajadzīga lielāka pārredzamība un kontrole; uzskata, ka Savienības Muitas kodekss varētu būt viena no jomām, kur regulāras konsultācijas ar ieinteresētajām personām palīdzētu labāk īstenot sekundāros tiesību aktus;

23.

atzinīgi vērtē labāka regulējuma tiesību aktu kopumā ierosināto plašākas stratēģiskās plānošanas posmu, kas ietvertu, piemēram, sākumposma ietekmes novērtējumus; tomēr uzskata, ka joprojām trūkst pārskata par Komisijas darba procesu; aicina Komisiju sagatavot ceļvežus, kuros skaidrāk būtu izklāstītas politikas iniciatīvas konkrētās nozarēs, un atvieglot to lietošanu;

24.

uzskata, ka iedzīvotāju un uzņēmumu ieguldījums dažādos palīdzības pakalpojumos, ko sniedz, piemēram, portāli “Tava Eiropa” vai SOLVIT, ir ļoti svarīgs likumdošanas procesam, un tāpēc aicina Komisiju izvērtēt no šiem portāliem iegūtos datus un ņemt tos vērā, pārskatot attiecīgos tiesību aktus;

25.

pauž pārliecību, ka plašas, atbilstīgas un līdzsvarotas konsultācijas ir būtisks likumdošanas procesa elements; dokumentu un pierādījumu publicēšanu un aicinājumu visām ieinteresētajām personām sniegt efektīvu ieguldījumu, palīdzot veidot politiku šajā jomā, uzskata par svarīgu faktoru, kas veicina inovāciju un stiprina vienoto tirgu, sevišķi saistībā ar digitālā vienotā tirgus programmu;

26.

uzsver, ka maziem uzņēmumiem bieži vien nav ne laika, ne resursu, lai regulāri piedalītos konsultācijās; uzskata, ka Komisijai būtu jāatrod vienkārši lietojami un inovatīvi risinājumi komunikācijai ar MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem;

27.

uzskata, ka konsultācijas ar ieinteresētajām personām būtu jānodrošina ar holistisku pieeju un ka tam vajadzētu būt pastāvīgam procesam, kas notiek visā likumdošanas ciklā, nevis neregulāru pasākumu kopumam; šajā sakarībā vēlreiz aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas mēroga ieinteresēto personu forumu par labāku regulējumu un mazāku birokrātiju;

28.

uzsver, ka šādām konsultācijām ar ieinteresētajām personām vajadzētu būt pēc iespējas iekļaujošākām un ka tajās jo īpaši būtu jāiesaista MVU, mikrouzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

29.

ir pārliecināts, ka tad, ja sabiedriskā apspriešana būs iespējama visās ES oficiālajās valodās un ja tā kļūs pieejamāka un saprotamāka, attiecīgi palielināsies līdzdalība un pārredzamāk būs pieejams pats konsultāciju process;

30.

ir pārliecināts, ka visu vienotā tirgus tiesību aktu pareizai īstenošanai ir izšķiroša nozīme un ka ir vajadzīgi skaidri un visaptveroši vairāku aspektu kompleksie rādītāji, jo citādi nebūs viegli panākt, lai pilnībā būtu jūtamas vienotā tirgus sniegtās priekšrocības; pauž bažas par to, ka ne vienmēr tiek sasniegti īstenošanai nospraustie mērķi; jo īpaši pieprasa pilnībā un pareizi īstenot Pakalpojumu direktīvu; atgādina, ka atšķirības starp dalībvalstīm un nozarēm joprojām ir būtiskas;

31.

uzskata, ka, pateicoties Komisijas centieniem samazināt izstrādāto likumdošanas priekšlikumu skaitu, tā turpmāk varēs vairāk pievērsties politikas iniciatīvām un tai būs vairāk laika un iespēju pamatīgākām pārdomām, un Komisija to var izmantot, lai sekmētu ieinteresēto personu kvalitatīvāku līdzdalību;

32.

īpaši uzsver atbilstības tabulu nozīmi, kas ir svarīgas pareizas īstenošanas uzraudzībai; aicina dalībvalstis izstrādāt un publicēt savas atbilstības tabulas;

33.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis vēl arvien nespēj sasniegt pat 0,5 % mērķi, ko Komisija ierosinājusi Vienotā tirgus aktā; jo īpaši norāda uz to, ka svarīgi ir ne vien oficiālie transponēšanas un īstenošanas mērķi, bet arī transponēšanas kvalitāte, reālais praktiskās īstenošanas process un ar to saistītās problēmas un grūtības, kas attiecīgajām ieinteresētajām personām var reāli rasties;

34.

uzskata — lai izmantotu priekšrocības, ko sniedz pilnībā funkcionējoša vienotā tirgus darbība, Komisijai un valstu parlamentiem būtu jāsadarbojas, mācoties no ES tiesību aktu īstenošanas procesā gūtās pieredzes un ar to saistītās labākās prakses, tā nepieļaujot, ka zūd tiesību aktos noteiktie mērķi un uzdevumi, jo konkrēto aktu īstenošana dalībvalstīs ir bijusi nepilnīga vai nekonsekventa;

35.

ir pārliecināts, ka būtu vajadzīga lielāka skaidrība par pārmērīgu reglamentēšanu un ka ir jārīkojas stingrāk, lai šādus gadījumus konstatētu, jo tie rada problēmas un papildu izmaksas gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, kuri cenšas saprast un piemērot ES līmenī pieņemtus tiesību aktus; aicina dalībvalstis īstenošanas dokumentos skaidri un precīzi nošķirt Savienības tiesību aktu piemērošanas rezultātu no valsts līmenī noteiktu prasību izpildes rezultāta; atgādina, ka dalībvalstis var piemērot stingrākus standartus, ja ES tiesību akti nodrošina vien minimālu saskaņošanu;

36.

aicina Komisiju arī turpmāk enerģiski strādāt un regulāri atjaunināt norādījumus par noteikumiem; jo īpaši pieprasa ciešā sadarbībā ar Parlamentu nekavējoties atjaunināt 2009. gadā sagatavotos norādījumus par Negodīgas komercprakses direktīvas (Direktīvas 2005/29/EK) īstenošanu/piemērošanu, lai garantētu to atbilstību digitālajam laikmetam; pauž nožēlu, ka pakalpojumu kvalitāte dalībvalstīs ir ārkārtīgi atšķirīga gan konkrētu prioritāšu, gan resursu trūkuma dēļ; tāpēc pieprasa nostiprināt pārvaldības sistēmu ES līmenī, lai uzlabotu šo instrumentu un pakalpojumu darbību;

37.

uzskata, ka strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē ir galvenie instrumenti vienotā preču un pakalpojumu tirgus pilnveidošanai; uzsver, ka tas ļauj patērētājiem un tirgotājiem rentabli un vienkārši izšķirt strīdus, neceļot prasību tiesā; mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt informētību par šiem svarīgajiem instrumentiem;

38.

uzsver, ka strīdu izšķiršanas atbalstam izveidotie centrālie kontaktpunkti, tādi kā SOLVIT, Eiropas Patērētāju centru tīkla (ECC-Net) un Sūdzību tīkla par finanšu pakalpojumiem (FIN-Net) kontaktpunkti, palīdz uzlabot iekšējā tirgus darbību; aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie instrumenti ir labāk pazīstami un ka tie viens otru labāk papildina;

39.

ļoti atzinīgi vērtē projektus SOLVIT un EU Pilot, kas izstrādāti, lai Komisijai vairs nevajadzētu sākt pret dalībvalstīm tiesvedību par pienākumu neizpildi; tomēr uzskata, ka EU pilot piedāvātie pakalpojumi būtu jāuzlabo attiecībā uz laikposmu, kas atvēlēts atbildei pēc brīdinājuma saņemšanas;

40.

uzskata, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) turpmāk vajadzētu attiecināt arī uz citiem vienotā tirgus instrumentiem, lai tā kļūtu par centrālo informācijas mezglu; uzsver, ka tas nodrošinātu atbilstību “tikai vienreiz” principam saskaņā ar jaunākajām Komisijas iniciatīvām;

41.

uzskata, ka tādas digitālās platformas kā vienotie kontaktpunkti, IMI un programma Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu nodrošināšanai (ISA2) ir svarīgas vienotā tirgus darbības uzlabošanai, jo veicina pārrobežu informācijas apmaiņu starp dažādu dalībvalstu iestādēm;

42.

ir nobažījies, jo Eiropas iedzīvotāji nav pietiekami informēti par to, ka ir pieejami tādi pakalpojumi kā portāls “Tava Eiropa”, “Tavs Eiropas padomdevējs”, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, par patērētāju tiesību aizsardzību atbildīgo valsts tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības tīkls (CPC Network), vienotie kontaktpunkti, SOLVIT, kā arī strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē, un nezina, kā tos izmantot;

43.

uzskata, ka tādi pakalpojumi kā “Tava Eiropa”, “Tavs Eiropas padomdevējs”, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, par patērētāju tiesību aizsardzību atbildīgo valsts tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības tīkls, vienotie kontaktpunkti, SOLVIT, SOLVIT plus, kā arī strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē ir noderīgi un izmaksu ziņā lēti risinājumi salīdzinājumā ar tiesvedības procesu; norāda, ka tikai 4 % patērētāju un uzņēmumu zina par šādu instrumentu esamību un ka pašlaik šie pakalpojumi tiek izmantoti ļoti reti; lai atrisinātu šo problēmu, aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk palielināt informētību par šiem instrumentiem, vienlaikus pārliecinoties, ka to izmantošanas rezultāti un attiecīgie risinājumi atbilst lietotāju vajadzībām; turklāt aicina Komisiju panākt dažādu palīdzības pakalpojumu sniedzēju (piemēram, “Tava Eiropa” un SOLVIT) labāku sadarbību, lai vairotu lietotāju apmierinātību;

44.

prasa, lai Komisija rūpīgi pārdomātu minēto pakalpojumu mijiedarbību un apsvērtu iespēju tos aizstāt ar vienu patērētājiem paredzētu centrālo kontaktpunktu, kas attiecīgā gadījumā piedāvātu patērētājam izmantot citus instrumentus;

45.

uzskata, ka pārdomu procesa rezultātā šie pakalpojumi būtu labāk jādefinē, lai veiksmīgāk nošķirtu atsevišķas darbības un tādējādi nepieļautu pārklāšanos;

46.

aicina Komisiju izstrādāt komunikācijas un apmācības stratēģiju, kas nodrošinātu, ka iedzīvotāji un ikviens uzņēmums neatkarīgi no lieluma ir labāk informēti par palīdzības pakalpojumiem; šajā sakarībā iesaka izveidot vienotu portālu, kas nodrošinātu pieeju visiem palīdzības pakalpojumiem;

47.

uzskata, ka, drīzumā pārskatot regulu par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā, būtu pilnībā jāņem vērā nepieciešamība uzlabot informācijas plūsmu starp dažādiem vienotā tirgus instrumentiem;

48.

īpaši uzsver vērienīgo pārbaužu instrumentu, ko izmanto Komisija un kas ir īpaši svarīgs digitālā vienotā tirgus pienācīgai darbībai;

49.

atzīst pozitīvo ietekmi, ko rada vērienīgās pārbaudes, kuras Komisija ir sākusi īstenot, lai stingrāk nodrošinātu izpildi ar saskaņotām kontroles darbībām tiešsaistes vidē; ir pārliecināts, ka šīs vērienīgās pārbaudes varētu veikt plašāk, ietverot arī bezsaistes sektoru;

50.

ar bažām norāda, ka, spriežot pēc tīmekļa vietnē “Tava Eiropa” iegūtajiem datiem, par dažām jomām, piemēram par e-komerciju un par kvalifikāciju atzīšanu, nemitīgi tiek saņemti jautājumi no cilvēkiem, kuri cenšas īstenot savas tiesības; uzskata, ka Komisijai sadarbībā ar valsts un reģionālajām struktūrām būtu uz to jāreaģē, lai veicinātu izpratni par šīm tiesībām;

51.

uzskata, ka ir vajadzīgs gan kvalitatīvs, gan kvantitatīvs īstenošanas novērtējums — ne tikai skaitļi vien —, lai noteiktu, vai direktīvas oficiāli ir transponētas vai ne, un tā gūtu pilnīgu priekšstatu par vienotā tirgus tiesību aktu faktisko darbību patērētāju un uzņēmumu interesēs;

52.

aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot tā dēvēto agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas ļautu konstatēt, tieši kur ir radušās Savienības tiesību aktu īstenošanas vai piemērošanas problēmas;

53.

ir pārliecināts, ka patēriņa tirgu sistemātiska pārbaude ES līmenī ļautu laicīgāk noteikt gaidāmās tendences un riskus, kas varētu būt aktuāli patērētājiem un uzņēmumiem; šajā kontekstā jo īpaši uzsver visu iesaistīto ieinteresēto personu, tostarp patērētāju organizāciju, pozitīvo ieguldījumu;

54.

aicina Komisiju izvērtēt ražojumu informācijas punktu darbības rezultātus, kā paredzēts 2009. gada Savstarpējās atzīšanas regulā un 2011. gada Būvizstrādājumu regulā;

55.

uzsver, ka vajadzīga ciešāka sadarbība starp vienotā tirgus pārvaldības instrumentiem, kuri saņem patērētāju sūdzības par komersantiem, kas pārkāpuši ES tiesību aktus, un starp valstu tiesībaizsardzības iestādēm un ka to var panākt ar oficiālu procedūru un labākas datu apmaiņas palīdzību;

56.

aicina Komisiju nopietni izvērtēt to, cik saskaņota un efektīva ir bijusi īstenošanas un attiecīgā gadījumā arī pienākumu neizpildes procedūra, sevišķi saistībā ar vienotā tirgus tiesību aktiem;

57.

pauž nožēlu, ka pieeja pienākumu neizpildes procedūrām gan pirms attiecīgā pārkāpuma konstatēšanas, gan pienākumu neizpildes procedūras posmā Parlamentam ir ierobežota, un pieprasa nodrošināt šajā jomā lielāku pārredzamību, pienācīgi ievērojot konfidencialitātes noteikumus;

58.

mudina Komisiju laicīgi un ātri īstenot pienākumu neizpildes procedūras, ja pierādījumi liecina, ka tiesību akti nav īstenoti, un ja problēmas nav izdevies pienācīgi atrisināt, izmantojot tādus starpniecības instrumentus kā strīdu alternatīva izšķiršana, strīdu izšķiršana tiešsaistē, EU Pilot, SOLVIT vai citus pirmstiesas mehānismus; uzsver, ka dalībvalstis ir tikpat lielā mērā atbildīgas par ES tiesību aktu izpildi un ka tām būtu jānodrošina šo aktu efektīva un lietderīga izpilde, lai aizsargātu patērētāju tiesības un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā;

59.

apņemas pildīt savus pienākumus, kas saistīti ar ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanu, cita starpā arī pārskatot tiesību aktu īstenošanu un pārbaudot Komisijas veikumu, jo īpaši palīdzot Komisijai sagatavot ikgadējus (vai vismaz sīkāk izstrādātus) ziņojumus par darba programmām, kas attiecas tieši uz tiesībaizsardzību;

60.

atgādina, ka 2014. gada 4. februāra rezolūcijā par Negodīgas komercprakses direktīvas (Direktīva 2005/29/EK) (4) īstenošanu Parlaments aicināja Komisiju apkopot un analizēt datus par dalībvalstu piemērotajiem sodiem un par to, cik efektīvas ir sistēmas, ar kurām nodrošina tiesību aktu izpildi, jo īpaši vērtējot izpildes nodrošināšanas procedūru sarežģītību un ilgumu; ne reizi vien ir aicinājis Komisiju iesniegt Parlamentam šādas analīzes rezultātus;

61.

uzskata, ka tirgus uzraudzības instrumenti būtu jālieto kopā ar vienotā tirgus instrumentiem, lai panāktu ES tiesību aktu stingrāku izpildi;

62.

šajā sakarībā norāda, ka valstu iestādes ne vienmēr pareizi izmanto Tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmu (ICSMS) vai arī laikus neveic vajadzīgos pasākumus; jo īpaši uzsver nepieciešamību uzlabot dokumentācijas apmaiņu starp publiskā sektora iestādēm lietu izskatīšanas procesā;

63.

ir nobažījies par to, ka paraugu analīzes rezultātā, kuru Komisija veica 2014. gadā, tika konstatēts — 60 % lietu, kas izskatītas par pabeigtiem ražojumiem, nebija ziņojuma par izcelsmes valsti, 32 % lietu, kas izskatītas par mehānismu ražojumiem, nebija pievienota riska klasifikācija un 5 % reģistrēto lietu nebija norādīts, tieši kura ES regula un/vai direktīva ir pārkāpta; prasa, lai Padome un dalībvalstis nopietni apsvērtu šo faktu un informētu Parlamentu par turpmākiem pasākumiem, kas šajā sakarā veikti;

64.

atzinīgi vērtē to, ka pārskatīšanas periods ir regulārs un ka ir ieviesta nozaru analīze saskaņā ar programmu REFIT, par kuras galīgo mērķi būtu jānosaka ES likumdošanas kvalitātes uzlabošana un vienkāršošana, tādējādi to efektīvāk saskaņojot ar iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzībām un īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

65.

tomēr uzskata, ka rūpīgāk būtu jāizanalizē, vai līdzšinējais veikums likumdošanas jomā patiešām ir palīdzējis sasniegt šo mērķi un vai tas atbilst pašlaik pieņemtajiem politikas mērķiem; jo īpaši norāda, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamu REFIT procesu; ņemot to vērā, ir pārliecināts, ka ar pakāpeniski īstenojamu administratīvā un regulatīvā sloga samazināšanas mērķi var sekmēt mērķu sasniegšanu pēc iespējas lietderīgākā veidā un ar iespējami minimālākām izmaksām iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

66.

norāda, ka kopējās regulējuma izmaksas bieži vien ir šķērslis vienotā tirgus dalībniekiem, sevišķi MVU; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izskatīt šo jautājumu; uzsver, ka šāda analīze būtu jāveic, lai likvidētu šķēršļus, kas kavē ienākšanu tirgū, un lai garantētu godīgu konkurenci visiem dalībniekiem;

67.

aicina Komisiju labāk izprast ne vien faktorus, kas ietekmē politikas mērķu sasniegšanu (piemēram, ES vai valsts līmenī pieņemtu papildinošu vai pretrunīgu politikas nostādņu ietekmi), bet arī bezdarbības ietekmi un cenu un tādējādi uzlabot politikas veidošanu un galarezultātā veicināt labāka vienotā tirgus regulējuma izveidi;

68.

uzskata, ka izņēmuma kārtā var apsvērt iespēju, sevišķi pagaidu situācijās, izmantot turpināmības vai pastiprinātas pārbaudes klauzulas, ar ko iestādes apņemtos atjaunināt tiesību aktus un paturēt tos spēkā tikai vajadzības gadījumā; uzskata, ka drošības klauzulas ir nepieciešamas, lai spēku nezaudētu būtiski svarīgi tiesību akti;

69.

uzsver, ka vienotā tirgus regulējuma uzlabošana nenozīmē jebkāda regulējuma atcelšanu vai to, ka regulējums kļūst pieticīgāks, piemēram, attiecībā uz vides aizsardzību, nekaitīgumu, drošību, patērētāju aizsardzību un sociālajiem standartiem — vienotā tirgus regulējuma uzlabošana nozīmē, ka tiek atcelts lieks regulējums un birokrātija un tiek novērsta negatīva ietekme, vienlaikus nodrošinot, ka tiek sasniegti politikas mērķi un tiek izveidota konkurētspējīga normatīvā vide, kas atbalsta nodarbinātību un uzņēmējdarbību Eiropā;

70.

uzsver, ka vienotais tirgus nedz pārmērīgi noslogo, nedz bremzē ražošanu, inovāciju un tirdzniecību un ka tas ir instruments, kas atkal ļaus radīt darbvietas un atjaunos izaugsmi Eiropā, nevis citviet, kā tas būtu noticis iepriekš;

71.

tādēļ uzsver, ka kopīga atbildība par vienotā tirgus regulējuma uzlabošanu ļaus iegūt kopīgus labumus — spēcīgu un dinamisku vienoto tirgu, kas sekmē Eiropas ilgtspējīgu attīstību un līdz ar to arī tās iedzīvotāju labklājību;

72.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un Eiropadomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/57

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus +” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Lēmumu Nr. 1093/2012/ES par Eiropas Pilsoņu gadu (2013. gads) (2),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. aprīļa Regulu (ES) Nr. 390/2014, ar ko izveido programmu “Eiropa pilsoņiem” laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē, 2015. gada 17. martā pieņemto “Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (Parīzes deklarācija),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. augusta paziņojumu “Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par Stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu” (COM(2015)0408),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. septembra īstenošanas lēmumu par to, lai pieņemtu 2016. gada darba programmu “Erasmus+” — Savienības programmas izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā īstenošanai (C(2015)6151),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. un 29. novembra secinājumus par mācību mobilitātes kritēriju (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumu “Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)” (COM(2015)0429),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 27. aprīļa paziņojumu “ES jaunatnes stratēģija — ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus. Atjaunināta atvērtās koordinācijas metode, kā risināt jauniešu problēmas un tiem pavērt jaunas iespējas” (COM(2009)0200),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) (7),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 1992. gada 15. maija rezolūciju par izglītības un apmācības politiku, gatavojoties 1993. gadam (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 26. septembra rezolūciju par iniciatīvām papildināt skolu mācību programmas, nodrošinot piemērotu atbalstu Eiropas dimensijas iekļaušanai tajās (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. septembra rezolūciju par skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošanu (11),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0021/2016),

A.

tā kā izglītība ir viena no cilvēka pamattiesībām un sabiedrisks labums, kuram ir jābūt pieejamam visiem;

B.

tā kā izglītības galvenais mērķis ir veidot pilnībā informētus pilsoņus un līdz ar to tā ir kas vairāk nekā tikai ES ekonomisko mērķu un valstu stratēģiju īstenošana;

C.

tā kā izglītības mērķu vidū ir indivīdu sagatavošana dzīvei un aktīvam pilsoniskumam sabiedrībā, kura paliek aizvien sarežģītāka, prasīgāka, kultūras ziņā daudzveidīgāka un iekļaujošāka;

D.

tā kā saskaņā ar 2014. gada Eirobarometra sabiedriskās domas aptauju 44 % no Eiropas Savienības iedzīvotājiem uzskata, ka viņu izpratne par ES darbību ir ierobežota, un 52 % eiropiešu uzskata, ka viņu viedoklis ES nav svarīgs (12);

E.

tā kā tikai 42,61 % no ES iedzīvotājiem un tikai 27,8 % no jauniešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem balsoja pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas ir zemākā vēlētāju aktivitāte kopš 1979. gada (13);

F.

tā kā nepietiekamas zināšanas par ES un vāja sapratne par tās konkrēto pievienoto vērtību var veicināt uzskatu par demokrātisko deficītu un plaši izplatītu eiroskepticismu dalībvalstīs un kandidātvalstīs; tā kā ir jānovērš demokrātiskais deficīts, lai novērstu augošo plaisu starp Eiropas iedzīvotāju viedokli un ES iestādēm;

G.

tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2015. gada īpašo aptauju Nr. 437 liela daļa eiropiešu piekrīt viedoklim, ka skolu nodarbībās un materiālos ir jāiekļauj informācija par dažādību saistībā ar reliģiju vai ticību, etnisko izcelsmi, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti (14);

H.

tā kā lielāka izpratne par ieguvumiem, ko sniedz tādi Eiropas politikas virzieni kā brīva personu pārvietošanās un brīva pakalpojumu aprite Savienībā, un par ES mobilitātes programmām var palīdzēt radīt piederības sajūtu ES, kopienas garu un multikulturālu un daudznacionālu sabiedrību pieņemšanu;

I.

tā kā veiksmīgas izglītības sistēmas un mācību programmas kopā ar lielāku eiropiešu ieguldījumu un dalību ES politikas lēmumu pieņemšanas procesā varētu radīt lielāku interesi par ES lietām, kā arī izpratnes un piederības sajūtu, vienlaikus novēršot sociālās atšķirības, kultūru segregāciju un zaudējuma sajūtas;

J.

tā kā lielākā daļa dalībvalstu savās mācību programmās un skolotāju apmācības programmās ir integrējušas mācīšanos par ES; tā kā joprojām pastāv atšķirības starp dalībvalstīm un to iekšienē,

K.

tā kā dažās dalībvalstīs ES jautājumi parasti tiek iekļauti dažādos izglītības līmeņos un atšķirīgos obligātās izglītības priekšmetos, tomēr tie veido tikai mazu daļu no mācību programmas, kuru jāpasniedz attiecīgajam skolotājam;

L.

tā kā skolotāju un citu izglītības darbinieku zināšanas un prasmes par ES jautājumiem ir jāturpina attīstīt un atjaunināt ar sākotnēju un turpmāku apmācību un tā kā izglītības iestādēm un skolotājiem šajā sakarībā ir nepieciešama efektīva palīdzība, kas ir pielāgota un būtiska viņu konkrētajām vajadzībām;

M.

tā kā saskaņā ar privāta konsultāciju uzņēmuma ICF GHK pētījumu “Mācīšanās par Eiropu skolā”, kas tika sagatavots Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātam (15), skolotāju izglītošanā par ES jautājumiem galvenokārt ir iesaistītas iestādes un asociācijas ārpus augstākās izglītības jomas;

N.