28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/1

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Gūtās atziņas, kā novērst taupības politikas seku smagumu Eiropas Savienībā”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2018/C 227/01)

Ziņotājs:

José LEIRIÃO

Pilnsapulces lēmums	21.1.2016.
Juridiskais pamats	Reglamenta 29. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	29.1.2018.
Pieņemts plenārsesijā	14.2.2018.
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	177/26/18

Ievads

Šī atzinuma sagatavošanā ieguldījumu ir snieguši pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji un triju attiecīgo dalībvalstu (Grieķijas, Īrijas un Portugāles) ekonomikas un sociālo lietu padomēm piederīgie sociālie partneri pēc EESK veiktajām misijām minētajās valstīs. EESK misiju mērķis bija gūt izpratni un ņemt vērā to personu viedokļus, kuras saskaras ar trijotnes noteikto stingro taupības politikas pasākumu negatīvo ietekmi sociālajā jomā, uzņēmējdarbībā, kā arī sociālajā dialogā un dialogā ar pilsonisko sabiedrību.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Pirmā no krīzes gūtā atziņa bija tā, ka eurozona nav gatava risināt finanšu krīzi. EESK tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas mērķi reformēt euro pamataspektus, atsakoties no taupības politikas un padziļinot ekonomisko un monetāro savienību. EESK uzskata minētos pasākumus par priekšnosacījumu lielās koalīcijas izveidei Eiropā ar mērķi turpināt centienus rekonstruēt “Eiropas kopējo likteni” un atgūt visu eiropiešu uzticēšanos.

1.2.

Korekciju programmu izstrādē tika pieļautas vairākas neatbilstības dažādos līmeņos, piemēram, trijotnes (Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Eiropas Komisijas (EK) un Eiropas Centrālās bankas (ECB)) darbības savstarpējā koordinācija un sadarbība plānošanā; iespējamo krīzes izraisīto risku mēroga noteikšana un prognozēšana; no iepriekšējām krīzēm gūtā mācība, kas ne vienmēr tika ņemta vērā vai nebija piemērojama jaunajā vienotās valūtas zonā, un SVF mehānismu un eurozonas makroekonomikas politikas instrumentu zināma nelīdzsvarotība. EESK, vienlaikus atzīstot SVF īpašās zināšanas, iesaka, ka turpmākajās krīzes situācijās, kas skartu visas ES dalībvalstis, Eiropas Savienības iestādēm vajadzētu būt pilnībā atbildīgām par korekciju programmu izstrādi un īstenošanu. Ja krīzes pārvarēšanas nolūkā būs nepieciešams nodibināt partnerattiecības ar ārējām iestādēm, Eiropas Savienībai un eurozonai jāuzņemas vadošā loma un jārīkojas atbilstoši Eiropas vērtībām, stiprinot pašreizējo sociālo dialogu un pilsoniskās un sociālās tiesības Eiropas Savienībā. Turpmāko krīžu pārvaldībai jāgarantē fiskālo un sociālo mērķu un pasākumu, kuru mērķis ir veikt kvalitatīvus uzlabojumus uzņēmējdarbības sektorā, lielāka līdzsvarotība.

1.3.

Krīze un trijās minētajās dalībvalstīs īstenotās korekciju programmas tajās ir izraisījušas tādu ekonomisko, finanšu un sociālo situāciju, kas dažos gadījumos ir likusi atgriezties divdesmit gadus senā pagātnē, radot šo valstu ražošanas faktoriem un darba tirgus darbībai neatgriezenisku kaitējumu vai kaitējumu, kuru varēs novērst tikai ļoti ilgā laika posmā. EESK rosina Komisiju izstrādāt “papildu programmas ekonomikas un sociālajai atveseļošanai”, kas īstenojamas vienlaikus ar korekciju programmu vai pēc tās un kas garantētu valstīm strauju atgriešanos konkurētspējīgā līmenī, veicinot virzību uz konverģenci.

1.4.

Komisijai atkārtoti būtu jāpievērš galvenā uzmanība Eiropas solidaritātes vērtībām un nekavējoties jāveic ārkārtas pasākumi, lai palīdzētu visnelabvēlīgākajā situācijā esošiem iedzīvotājiem, kas dzīvo galējā nabadzībā un nav nodrošināti ar pārtiku, mājokli, medicīnisko aprūpi un nespēj iegādāties zāles. EESK iesaka ieviest īpašu sociālās dimensijas atjaunošanas programmu, kas tiks īstenota valstīs, kurās ir vai bija jāīsteno korekciju programmas. Šajā atbalsta programmā būtu jāievēro Eiropas Savienības nesen pieņemtajā Eiropas sociālo tiesību pīlārā noteiktie principi, un tā būtu jāīsteno trijās minētajās dalībvalstīs.

1.5.

Taupības politikas pasākumu īstenošanas rezultātā krasi ir palielinājies nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits (gan darba ņēmēji, gan bezdarbnieki, ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji un bezpajumtnieki). EESK aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt Eiropas stratēģiju nabadzības izskaušanai ES un bezpajumtnieku integrācijai, kas tiktu pienācīgi atbalstīta ne tikai ar piemērotu uzņemšanas ēku būvniecībai paredzētiem līdzekļiem, bet arī ar līdzekļiem īpašām apmācības programmām nolūkā sniegt cilvēkiem ar darbu saistītas prasmes, kuras atbilst gan publiskā sektora (pašvaldību), gan privātā sektora piedāvātajām iespējām. Ļoti svarīgi ir arī kopā ar dalībvalstīm izstrādāt plānu, lai restrukturētu parādu tiem uzņēmumiem un privātpersonām, kas ir pārāk iestigušas parādos, jo nespēj atmaksāt savus aizņēmumus, tādējādi paglābjot tos no maksātnespējas un mājokļu konfiskācijas.

1.6.

Eurozonā Stabilitātes un izaugsmes pakta, pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras un fiskālā pakta noteikumi, kā arī izrietošie stingrie taupības politikas pasākumi jo īpaši kaitē valstīm, kuras joprojām izjūt krīzi, jo tie kavē publisko investīciju palielināšanu un atbalsta sniegšanu darbvietu radīšanai privātajā sektorā, noteikumu neievērošanas gadījumā piemērojot attiecīgajām valstīm sankcijas un smagus sodus. Šāds stāvoklis ir pastiprinājis nevienlīdzību Eiropā, jo nabadzīgās valstis kļūst arvien nabadzīgākas, šo ierobežojumu dēļ nonākot “apburtajā lokā”. EESK iesaka veikt Lisabonas līguma reformu, lai apstiprinātu ekonomiskās sadarbības, izaugsmes un solidaritātes politiku kā reālu alternatīvu ierobežojošajiem taupības politikas pasākumiem. EESK ierosina arī pārbaudīt, vai “publisko investīciju zelta likums” varētu būt piemērots instruments, ar ko stimulēt publiskās investīcijas eurozonā un nodrošināt ne tikai izaugsmi, darbvietu radīšanu, uzņēmējdarbību un turpmākajam darbam vajadzīgās jaunās prasmes, bet arī starppaaudžu taisnīgumu, garantējot publisko finanšu stabilitāti ilgtermiņā, kā arī taisnīgu dažādām paaudzēm noteiktā nodokļu sloga sadalījumu ne tikai starp dažādām paaudzēm, bet arī starp personām, kuru sociālie un ekonomiskie apstākļi ir atšķirīgi, lai novērstu to, ka viena sabiedrības grupa ir pārslogota uz citas rēķina.

1.7.

Divu pēdējo gadu laikā Eiropas Savienībā kopumā ir konstatēta nodarbinātības līmeņa paaugstināšanās, jo īpaši dalībvalstīs, kurās īstenotas korekciju programmas. Te jāuzsver, ka to izraisījusi ne tikai ekonomikas izaugsme, bet arī simtiem tūkstoši emigrējušie darba ņēmēji un nepilna laika darba ieviešanas straujais pieaugums. Nabadzības izplatība un materiālā nenodrošinātība dažādos līmeņos tomēr turpina palielināties zemāku algu un jauno darba veidu nestabilā rakstura dēļ. Tādēļ, neraugoties uz to, ka vairāk darbvietu ir izveidots saistībā ar tūrisma nozari un citās ar to saistītās jomās, kurās nav vajadzīga augsta kvalifikācija, nav paaugstinājusies ne konkurētspēja, ne pievienotā vērtība. EESK iesaka izveidot īpašus fondus ar mērķi novirzīt vairāk līdzekļu darbvietu radīšanai veselības aprūpes pakalpojumu jomā un nozarēs, ko visvairāk skar emigrācija (zinātnē, programmēšanā, jaunajās tehnoloģijās, inženierzinātnē un medicīnā), lai rosinātu emigrantu atgriešanos savās izcelsmes valstīs.

1.8.

Digitalizācija, robotizācija un mākslīgais intelekts rada dziļas pārmaiņas ekonomikā, darba tirgū (jo īpaši ar jauniem darba veidiem), kā arī kvalifikācijā un sabiedrībā, liekot apšaubīt tās struktūras, tostarp automātiskos stabilizatorus, un attiecīgi palielinot atstumto personu skaitu grūti prognozējamā daudzumā. EESK iesaka sīkāk izskatīt pašreizējo ideju izveidot vispārēju Eiropas līmeņa pamatshēmu apdrošināšanai bezdarba gadījumiem. Turklāt būtu jāizskata arī iespēja valstu bezdarba apdrošināšanas sistēmās ieviest ES mēroga obligātos standartus, lai efektīvi reaģētu uz šo izaicinājumu un nodrošinātu visiem pieejamu pienācīgu sociālo aizsardzību visas ekonomiski aktīvās dzīves laikā (no 15 līdz 65 gadiem). Attiecībā uz nabadzības izskaušanu Komisijai būtu arī jāievieš “iztikas minimums”, pieņemot tādu Eiropas pieeju un saistības, kuru pamatā ir princips “neatstāt nevienu novārtā”.

1.9.

Turpmākajās korekciju programmās būtu jāatspoguļo visi aspekti, kas izriet no sociālā un pilsoniskā dialoga, kurā iesaistītas organizētas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. EESK aicina Komisiju izveidot “humānus ekonometriskos modeļus”, iekļaujot tajos parametrus sociālās dimensijas aizsargāšanai un uzņēmējdarbības atbalstam, tādējādi sasniedzot duālu mērķi, proti, sociālo labklājību un noturīgu kvalitātes atjaunošanu uzņēmējdarbībā. Sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem jābūt iekļautiem programmas uzraudzības un novērtēšanas grupā tāpat kā ES un ECB un citu struktūru pārstāvjiem, uzsverot pilsoniskās sabiedrības konstruktīvo lomu un nodrošinot, ka ekonomiskais un sociālais modelis netiek ne devalvēts, ne apdraudēts, kā tas bija analizētajos piemēros. Visās iestādēs, kas izstrādā, uzrauga un novērtē korekciju programmas, jāparedz demokrātiska kontrole, kuru veic, piemēram, attiecīgās valsts parlaments. Novērtēšana un kontrole būtu jāveic ik pa sešiem mēnešiem vai citā par piemērotu atzītā grafikā, lai izvairītos no neatgriezeniska kaitējuma un dotu iespēju laikus veikt korekcijas. Makroekonomikas uzraudzības rādītāju kopumā būtu jāiekļauj saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru aktualizēts sociālo rezultātu pārskats, kurā ņemts vērā ne tikai IKP kritērijs.

1.10.

Iepriekš minēto triju valstu valsts parāds sasniedza astronomiskas summas, un procentu maksājumi radīja ierobežojumu, kas bloķēja publiskās investīcijas ekonomikas attīstībā un samazināja investīcijas sociālajā aizsardzībā, veselības aprūpē, izglītībā, pensijās, bezdarbnieku pabalstos un palīdzībā visnelabvēlīgākajā situācijā esošām un marginalizētām personām. Minētās dalībvalstis, izņemot Īriju, joprojām ir parādu nomāktas, un stāvokli saasina spekulācijas finanšu tirgos. EESK iesaka Komisijai iekļaut šo jautājumu Eiropas darba kārtības prioritātēs un veikt turpmākus pasākumus saistībā ar secinājumiem, ko izdarījusi Komisijas 2013. gada jūlijā ieceltā augsta līmeņa grupa parāda kopīgošanas un euro parāda vērtspapīru jautājumā. EESK pauž atzinību arī ECB par tās kvantitatīvās mīkstināšanas programmu, ar kuru tā iegādājas dalībvalstu valsts parādu; tas ir izrādījies ievērojams un izšķirošs ieguldījums ekonomikas atveseļošanā un valsts parāda pārvaldībā tajās dalībvalstīs, kurās piemēro korekciju programmas.

1.11.

Lai gan Eiropas projekts tūlīt atzīmēs savas pastāvēšanas 60 gadus, tas saskaras ar ievērojamiem izaicinājumiem, kas rada bažas par tā nākotni, tostarp attiecībā uz Brexit sekām. Viens no iemesliem, kas ļauj skaidrot pilsoniskās sabiedrības un Komisijas pārvaldības struktūru savstarpējo nošķiršanos ir tas, ka Eiropas Savienība nav reaģējusi uz iedzīvotāju cerībām attiecībā uz ekonomisko konverģenci un iekļaujošo izaugsmi. Lai arī nesenā izaugsme var šķist stabila, eurozona kopumā ir atsviesta atpakaļ par desmit gadiem – IKP savu pirmskrīzes, t. i., 2008. gada līmeni atguva tikai 2015. gadā. EESK uzskata, ka ir jāizmanto pragmatiska un vērienīga pieeja ar mērķi reformēt ekonomisko un monetāro savienību, lai to padarītu noturīgāku un iedzīvotājiem pieejamāku. Šāda veida reforma paredzētu ekonomikas politikas labāku koordināciju, gudri sasaistot Ziemeļeiropu un Viduseiropu, kur politika vairāk balstās uz konkurētspējīga tirgus noteikumiem, ar Dienvideiropu, kas balstās uz lielāku solidaritāti, riska dalīšanu un integrāciju. Pie tam jāņem vērā tas, ka Eiropa nevar izvairīties no kopējas solidaritātes, jo īpaši tādās ārkārtējās situācijās kā iedzīvotāju grimšana nabadzībā, darba samaksas nevienlīdzība un migrācijas pārvaldība, kā arī tas, ka katra dalībvalsts nevar rīkoties pilnīgi pēc saviem ieskatiem.

1.12.

Valstu parādu krīzes smaguma pastiprināšanā izšķiroša ietekme bija kredītreitingu aģentūrām. To uzticamību var apšaubīt, ņemot vērā to, ka tad, kad finanšu krīzes sākumā ASV Lehman Brothers banka 2008. gadā pasludināja bankrotu, tā bija saglabājusi augstāko reitingu līdz pat savas sabrukšanas brīdim. EESK vēlētos ierosināt Komisijai censties izveidot neatkarīgu starptautisku struktūru, kuras uzdevums būtu izvērtēt uzticamību un objektivitāti attiecībā uz veiktajiem pietiekamības novērtējumiem. Komisijai vajadzētu sekmēt arī Eiropas Kredītreitinga aģentūras izveidi.

1.13.

EESK iesaka, ka turpmākās krīzes Eiropas Savienībā būtu pārvaldāmas, cenšoties panākt fiskālo un sociālo mērķu labāku līdzsvarojumu un nosakot ne tikai tīri makroekonomisku pieeju, bet ņemot vērā arī citus jautājumus, piemēram, ienākumu un labklājības līmeņu nevienlīdzību, nabadzības mazināšanu, spēcīgu un konkurētspējīgu uzņēmējdarbību, iekļaujošu izaugsmi un nodarbinātību, klimata pārmaiņas, sieviešu līdzdalību darba tirgū un korupciju. Mums jādomā un jārīkojas, balstoties uz izpratni, ka “cilvēki un cilvēku dzīvība ir prioritāte attiecībā pret jebkāda veida deficītu”.

2.   Vispārējs ievads

2.1.

Finanšu krīze Grieķijā, Īrijā un Portugālē bija turpinājums krīzei, kas sākās ASV, un tā saasinājās pēc minēto valstu pievienošanās eurozonai. Publisko izdevumu un banku darbības kontroles pavājināšanās dēļ un jo īpaši tādēļ, ka publiskā sektora uzņēmumi joprojām slēdza aizdevumu līgumus, par galvotāju izmantojot valsti, tādējādi radot publisko izdevumu apjoma milzīgu pieaugumu, sākās nekontrolēts ekonomikas uzplaukums. Rezultāti svārstījās no budžeta deficīta strauja un nekontrolēta pieauguma līdz negatīvai ietekmei uz tirdzniecības bilanci un maksājumu bilanci.

2.2.

Finanšu liberalizācija un banku kredītu nekontrolējamais pieaugums, ko vēl vairāk veicināja banku realizētā agresīvā pārdošanas prakse, izraisīja mājsaimniecību un MVU, kuri pēc tam nespēja nomaksāt savus parādus, pārmērīgas parādsaistības, kā arī banku sektora pārmērīgas parādsaistības, spekulatīvas prakses rezultātā palielinot kredītu vērtības samazināšanos un tādējādi apdraudot banku sistēmas normālu darbību. Valdības turpināja īstenot prociklisku budžeta politiku, kas izraisīja stāvokļa bīstamu pasliktināšanos attiecībā uz budžeta deficītu un valsts parādu, padarot trīs attiecīgās dalībvalstis ļoti neaizsargātas pret spekulācijām saistībā ar starptautiskajiem aizdevumiem. Šī sliktā prakse nozīmēja, ka iedzīvotāju maksātie nodokļi tika izmantoti, lai nepieļautu lielāko banku bankrotu, tādējādi vēl vairāk palielinot valsts parādu.

2.3.

Pasaules krīze, kas sākās 2007.–2008. gadā, atklāja vēl jaunās euro valūtas vājumu un smagi skāra eurozonu (laikā no 2011. gada trešā ceturkšņa līdz 2013. gada pirmajam ceturksnim). Lai arī pirmās skartās dalībvalstis nebija eurozonas valstis, tiklīdz kļuva skaidra atsevišķu eurozonas valstu neaizsargātība, traucējumi bija tālejoši. Skartajām dalībvalstīm bija jāpieņem sarežģīti lēmumi un jāizmanto nodokļu maksātāju nauda, lai finansiāli atbalstītu bankas un novērstu to sabrukumu. Bankām radās grūtības pēc to nekustamā īpašuma un finanšu burbuļu plīšanas, kas bija izveidojušies un pieauguši iepriekšējos gados. Tā kā šie apstākļi ir saistīti ar ieņēmumu samazināšanos un izdevumu palielināšanos lielās recesijas dēļ, valsts parāda līmeņi Eiropas Savienībā ievērojami pieauga, to vidējai vērtībai palielinoties no 70 % uz 92 % no IKP 2014. gadā (1).

2.4.

Tikmēr finanšu reitingu aģentūras piešķīra Grieķijai, Īrijai un Portugālei apkaunojošu reitingu, kas lika starptautiskajiem investoriem palielināt procentu likmes līdz tik augstiem līmeņiem, ka minētajām dalībvalstīm nebija iespējams finansēt savus budžeta deficītus finanšu tirgos. Lai izvairītos no bankrota, minētās dalībvalstis vērsās pie Eiropas Komisijas un lūdza aizdevumus ar pieejamākām procentu likmēm, lai finansētu savu darbību un segtu izdevumus vismaz par valsts sektorā strādājošo algām un sociālajiem pabalstiem. Komisija savukārt vērsās pēc palīdzības pie SVF, ņemot vērā tā plašo pieredzi šajā jomā, un izveidoja konsorciju (Troiku), kurā ietilpa Komisija, ECB un SVF. Minētās struktūras aizdeva dalībvalstīm naudas līdzekļus, kas bija vajadzīgi, lai izvairītos no saistību neizpildes, un tas savukārt ietvēra “ekonomikas, finanšu un fiskālo korekciju programmas”, kurās bija noteikti šādi vispārēji mērķi: — strukturālas reformas, kas paredzētas, lai stimulētu potenciālu izaugsmi, radītu darbvietas, uzlabotu konkurētspēju un mazinātu strukturālo deficītu (jāatzīmē, ka minētajā laika posmā un tā rezultātā eksponenciāli pieauga bezdarbs paralēli ar tūkstošiem uzņēmumu sabrukumu un maksātnespēju, tika apturēts sociālais dialogs un pārskatītas darba tiesības, nodarot kaitējumu darba ņēmējiem), nodrošinātu fiskālo konsolidāciju ar strukturālu pasākumu starpniecību un labāku un efektīvāku budžeta kontroli, — finanšu nozares aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana un banku rekapitalizācija, — rekapitalizāciju veic attiecīgās dalībvalstis, sniedzot garantiju un uzņemoties atbildību, tādējādi veicinot arī valsts parāda eksponenciālu pieaugumu.

2.5.

Minētajiem pasākumiem, kas pazīstami kā “stingras ekonomiskās politikas pasākumi”, bija postoša ietekme uz iedzīvotājiem, kuri jau cīnījās pret bezdarba pieaugumu un augstiem parāda līmeņiem, kā arī uz uzņēmumiem, galvenokārt MVU, kas cieta no kredītresursu trūkuma un saimnieciskās darbības izteiktas pavājināšanās. Iepriekš minētā trijotne izrādīja pilnīgu vienaldzību pret savas politikas smagajām sekām attiecībā uz sociālo dimensiju un saimnieciskās darbības struktūru, un visvairāk šī sekas izjuta MVU.

2.6.

EESK atzīst, ka krīzes apmērs būtībā ir bijis liels pārbaudījums Eiropas Savienības ekonomikas, sociālajai un politiskajai noturībai kopumā un jo īpaši ekonomiskajai un monetārajai savienībai (EMS). Ir skaidrs, ka krīzes novēršanas nolūkā nebūtu bijis pietiekami ņemt vērā tikai dalībvalsts ekonomikas izaugsmes kvantitatīvos aspektus, bet bija arī jānovērtē izaugsmes kvalitāte, apzinot makroekonomiskos faktorus, kas nodrošina (vai nenodrošina) šīs dinamikas ilgtspēju (2). Ja šāda veida kontrole būtu veikta efektīvi, krīzei šajās dalībvalstīs noteikti nebūtu bijuši tik katastrofāli apmēri.

3.   Īss apraksts par situāciju, kas izraisīja trijotnes iejaukšanās pasākumus Portugālē

3.1.

Pat tad, kad Portugālē vēl bija augsti muitas nodokļi un tarifi un sava valūta, kas ļāva veikt devalvāciju, Portugāles tirdzniecības bilances deficīts laikposmā no 1974. līdz 1995. gadam sasniedza vidēji 9,1 % no IKP. Laikposmā no 1996. līdz 2010. gadam līdz ar pāriešanu uz euro šis deficīts sasniedza vidēji 8,5 % no IKP. Ņemot vērā šos faktus, atbildība par konkurētspējas zaudējumu nebūtu jāpiedēvē euro.

3.2.

Tāpēc galvenais iemesls, kas izskaidro Portugāles valsts parāda krīzi, ir nevis konkurētspējas zudums eksporta jomā, bet gan tas, ka euro pieņemšana dzēsa automātiskos stabilizatorus, kuri palīdzēja saglabāt kontroli pār pieņemamu neto ārējā parāda līmeni, kā arī budžeta deficīta līdzsvaru. Portugāles krīzes cēloņu skaidrojums lika apsvērt citu pieeju, kā pēc iespējas labāk reaģēt uz krīzi, un šī pieeja ievērojami atšķiras no trijotnes pieņemtās (3).

3.3.

Valstij piešķirtais finansējums 78 miljardu EUR apmērā (aptuveni 45 % no IKP) aptvēra laikposmu no 2011. līdz 2014. gadam, un to papildināja solījums saglabāt Portugāles, eurozonas un Eiropas Savienības finanšu stabilitāti. Programmā bija 222 pasākumi, kas attiecās uz dažādām nozarēm. Piemērošanas laikā tā tika vairākkārt pārskatīta, iekļaujot vēl stingrākus taupības pasākumus. Tie tika uzskatīti par daļu no visaptveroša plāna nolūkā pilnībā reformēt valsti (4).

4.   Īss apraksts par situāciju, kas izraisīja trijotnes iejaukšanās pasākumus Īrijā

4.1.

Pievienojoties Eiropas Savienībai, vidējie ienākumi Īrijā bija 63 % no ES vidējā līmeņa; pēc dažiem gadiem tie sasniedza 125 % no ES vidējā līmeņa., t. i., pārsniedza to. Neraugoties uz krīzi, šis līmenis saglabājas joprojām. Ekonomikas izaugsmes ziedu laiki bija no 1994. līdz 2000. gadam, kad IKP pieauga vidēji par 9,1 % gadā. Taču laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam IKP kritās par aptuveni 13 % gadā. No 2008. gada sākuma iekšzemes pieprasījums atradās brīvajā kritienā. Taupības politika, kas tika īstenota saskaņā ar finanšu korekciju programmu, lika zaudēt desmit gadus (5).

4.2.

Pirmajos gados pēc euro ieviešanas un līdz 2007.–2008. gadam Īrijā bija vērojama nekustamā īpašuma jomas strauja izaugsme, ievērojami pieaugot nekustamā īpašuma cenām. Kreditēšanas pieaugums bija izteikti vērsts uz spekulatīviem nekustamā īpašuma kredītiem. Līdz ar finanšu krīzes sākumu un nekustamā īpašuma cenu pieauguma beigām nodokļu ieņēmumi krasi kritās, jo tie bija cieši saistīti ar nekustamā īpašuma jomas straujo izaugsmi. Tas izraisīja izteiktu deficīta pieaugumu, kas vienlaikus ļoti nelabvēlīgi ietekmēja finanšu sistēmu, un Īrijas lielāko banku akciju cenas strauji kritās (6).

4.3.

Īrija 2010. gada 21. novembrī kļuva par otro eurozonas valsti, kas prasīja finansiālo atbalstu. Programmu veidoja aizdevums 85 miljardu euro apmērā, no kuriem 35 miljardi euro bija paredzēti finanšu sistēmai (7). 2013. gada 14. novembrī Eurogrupa secināja, ka ekonomikas korekciju programma ir bijusi veiksmīga un ka Īrija attiecīgi varēs to izbeigt gada beigās.

5.   Īss apraksts par situāciju, kas izraisīja trijotnes iejaukšanās pasākumus Grieķijā

5.1.

Laikposmā no 2001. līdz 2007. gadam Grieķijas ekonomika – kā nākamā pēc Īrijas – piedzīvoja vienu no straujākajām izaugsmēm eurozonā. No 1994. līdz 2008. gadam tās IKP pieauga vidēji par 3,6 %. Tomēr visu šo nepārtrauktās izaugsmes gadu laikā valsts un Eiropas līmeņa politiskās sistēmas kļūmes pastiprināja valsts makroekonomikas nelīdzsvarotību un strukturālos trūkumus.

5.2.

Grieķijas neto valsts uzkrājumi laika posmā no 1974. līdz 2009. gadam saruka par aptuveni 32 %, veicinot tekošā konta deficītu un hroniski augsta ārējā parāda uzkrāšanos. Pārmērīgi publiskie izdevumi apvienojumā ar nespēju nodrošināt pienācīgu nodokļu ieņēmumu līmeni izraisīja valsts parāda palielināšanos (8).

5.3.

Grieķijai 2015. gada augustā tika piešķirta trešā stabilitātes atbalsta programma, izmantojot saprašanās memoranda papildinājumu, kurā sīki izklāstīti atbalsta piešķiršanas politiskie nosacījumi, tostarp sociālās ietekmes novērtējums, kas tika uztverts kā Komisijas sarunu procesa sekmēšanas veids, taču arī kā rokasgrāmata programmas īstenošanas vadībai un uzraudzībai. Tas bija saskaņā ar Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker prasību un viņa 2014. gadā paustajām pamatnostādnēm, ka visas atbalsta un reformu programmas turpmāk ir jāpapildina ne tikai ar fiskālās stabilitātes analīzi, bet arī ar sociālās ietekmes novērtējumu. Šo ieviržu mērķis bija arī nodrošināt strukturālo reformu sociālās ietekmes publisku apspriešanu. Komisija pilnībā apzinās sociālo situāciju Grieķijā un tās uzlabošanā saskata būtisku elementu ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei (9).

5.4.

Ar Eiropadomes 2017. gada 15. jūnija lēmumu Grieķijai tika piešķirts papildu aizdevums, lai atbalstītu ekonomikas, finanšu un sociālo atveseļošanos.

6.   Korekciju programmas īstenošanā gūtie makroekonomikas, sociālie un finanšu rezultāti

6.1.

Kopumā var apstiprināt, ka vienīgais sasniegums, ko var piedēvēt korekciju programmām, bija ļaut dalībvalstīm (Īrijai un Portugālei) izbeigt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru un atgūt piekļuvi finanšu tirgiem ar pieņemamiem finansēšanas nosacījumiem. Budžeta deficīta samazināšana un eksporta pieaugums ir palīdzējis uzlabot ārējā tekošā konta (preces, pakalpojumi un kapitāls) bilanci, kā arī kopš 2014. gada ir konstatēti uzlabojumi ekonomikas izaugsmē un nodarbinātībā. Visiem pārējiem rādītājiem joprojām ir katastrofālas sekas attiecībā uz sabiedrības labklājību, un tie sekmē makroekonomikas faktoru devalvāciju, kas saglabāsies vēl ļoti ilgu laiku. Daļa no radītā kaitējuma būs neatgriezeniska, piemēram, augsti kvalificētu darbinieku emigrācija, un no tās izrietošās nelabvēlīgās sekas attiecībā uz inovācijas un attīstības izaugsmes potenciālu šo cilvēku izcelsmes valstī, nabadzības un ienākumu nevienlīdzības straujš pieaugums, nevienlīdzība piekļuvē veselības pamataprūpei un iedzīvotāju vispārējās labklājības līmeņa pazemināšanās (10).

7.   Gūtās atziņas, kam jārada pārmaiņas un inovācija Eiropas politikā

7.1.

Eiropas Savienība – un arī eurozona – bija absolūti nesagatavotas saskarties ar finanšu krīzi dalībvalstīs, mudinot tās pilnībā akceptēt SVF priekšlikumus tā vietā, lai pielāgotu tos Eiropas solidaritātes kopējām vērtībām un standartiem. Attiecībā uz Grieķiju ES, pirms reaģēt uz minēto problēmu, zaudēja dārgo laiku, un tās sākotnējie ierosinājumi bija neskaidri un nenoteikti, piemēram, vajadzīgā aizdevuma kopsumma vairākas reizes tika mainīta Komisijas svārstīšanās dēļ, līdz ar to pieļaujot spekulāciju tirgos un jau tā sliktā stāvokļa vēl lielāku pasliktināšanos.

7.2.

Grieķijā, Īrijā un Portugālē īstenotās ekonomikas, finanšu un fiskālo korekciju programmas izstrādāja SVF, daļēji pamatojoties uz tiem pašiem apsvērumiem, ko tas ievēroja 20. gs. astoņdesmito gadu krīzes periodos Āfrikas valstīs un deviņdesmitajos gados dažās Āzijas valstīs. Minētajos gadījumos valūtas devalvācija ar valūtas kursa mehānisma starpniecību efektīvi palīdzēja saglabāt izaugsmi un atvieglot maksājumu bilanci, līdz ar to nodrošinot makroekonomikas stabilizāciju, jo īpaši fiskālo konsolidāciju un inflācijas stabilizāciju, kā arī sekmējot eksportu (1). Grieķijas, Īrijas un Portugāles gadījumā jaunums bija tas, ka šādas programmas pirmoreiz tika īstenotas vienotas valūtas zonā (neizmantojot valūtas devalvāciju) un valstīs, kas bija ES dalībvalstis un eurozonas valstis. Attiecībā uz minētajām dalībvalstīm, kurām noteiktie mērķi bija koriģēt budžeta un ārējo nelīdzsvarotību un atjaunot uzticību, SVF uzskatīja, ka ir jāveic ievērojama ekonomikas pārorientācija, jo IKP paredzamās izaugsmes līmenis ir zems (2). Tādējādi korekciju programmu mērķis bija fiskālā konsolidācija, izmantojot stingru ekonomikas politiku, ko galvenokārt veido radikāla publisko izdevumu samazināšana un ilgtermiņa strukturālie pasākumi, piemēram, nodokļu, kā arī nodarbinātības un ieņēmumu tiesību aktu reforma nolūkā samazināt deficītu un palielināt valsts ieņēmumus. Šāda stingra ekonomikas politika tika īstenota, izmantojot “ekonomikas un sociālā modeļa elementu iekšējo devalvāciju”.

7.3.

SVF programmu vispārējais novērtējums, ko 2016. gada jūlijā veica tā Neatkarīgais novērtēšanas birojs, liecina, ka, ja arī pirms krīzes veiktā uzraudzība ļāva pareizi apzināt problēmas trijās minētajās valstīs, tā neļāva prognozēt un atbilstīgi izvērtēt to risku apmēru, kas pēc tam izrādījās noteicošie nelabvēlīgo seku izraisīšanā, tādējādi veicinot korekciju programmu nelīdzsvarotos rezultātus. Novērtējums atklāj arī saskaņotības trūkumu koordinācijā starp trijotnes partneriem attiecībā uz rīcību un atbilstību eurozonas instrumentiem (ekonomiskajai un monetārajai savienībai, Stabilitātes un izaugsmes paktam, pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai un Eiropas pusgadam); turklāt novērtējumā ir norādīts, ka sarunu grupu sastāvs un pienākumu sadalījums starp to locekļiem nebija skaidri noteikts un ka ne vienmēr tika ņemta vērā no iepriekšējām krīzēm gūtā mācība.

7.3.1.

Taupības pasākumi radīja “apburto loku”, kurā stingra ekonomikas politika izraisīja recesiju un pēc tam vēl stingrākus taupības pasākumus, tā novedot pie IKP katastrofālas samazināšanās līdz 10 un 20 gadu senam līmenim, publiskā un privātā sektora izdevumu un investīciju samazināšanās un banku sistēmas sabrukuma. Tas savukārt izraisīja ražošanas sistēmas krīzi (MVU, ģimenes uzņēmumi un pašnodarbinātie) un katastrofāli stingru pasākumu noteikšanu visos sociālās aizsardzības līmeņos.

7.4.

Palīdzības programmu izstrādē kopumā ir konstatēti šādi trūkumi un neatbilstības: — pienācīgi nav ņemts vērā krīzes strukturālais aspekts; — pienācīgi nav novērtēts uzņēmumu un mājsaimniecību parādu līmenis; — pienācīgi nav ņemta vērā iekšzemes pieprasījuma ietekme uz izaugsmi un darbvietu radīšanu, — valsts reformā nav skarti nozīmīgi strukturālie aspekti, — ekonomikas strukturālā reforma tika ierobežota līdz “iekšējās konkurētspējas faktoru devalvācijai” (algas, darba laika pieaugums, darba tirgu ierobežojoša reforma, krasi nodokļu paaugstinājumi u. c.), — pārāk īss programmu īstenošanai paredzētais laikposms, — ir ārkārtīgi grūti vienlaikus nodrošināt gan iekšējo, gan ārējo līdzsvaru, ja abās jomās ir ļoti augsts deficīts, — fiskālās konsolidācijas pasākumi, kas galvenokārt īstenoti izdevumu jomā, smagas recesijas situācijā un apstākļos, kuros attiecīgajai valstij nav valūtas devalvācijas mehānisma, turklāt tās partneri rīkojas tieši tāpat, nekad nav bijuši sekmīgi nevienā pasaules valstī. To ietekme pašreiz tiek plaši uzskatīta par recesīvu īstermiņā, un ekonomikā atstātās sekas bieži ir paliekošas, — nepiemēroti fiskālie multiplikatori ir izraisījuši nopietnas kļūdas.

7.5.

Visās “korekciju programmās” ir jāņem vērā visi politiskie aspekti un dialogi, kas ir svarīgi, lai programma gūtu panākumus, un tajās noteikti ir jāiekļauj arī korekcijas pasākumu “distributīvās ietekmes rādītāji”, īpaši uzsverot to seku apzināšanu, ko šī ietekme radīs sociālajā jomā un uzņēmējdarbībā visdažādākajos līmeņos. Programmā ir jānorāda kompensācijas pasākumi, kas ļaus sekmīgi mazināt nelabvēlīgo ietekmi (piemēram, uzņēmumu krīzi, bezdarba līmeņa pieaugumu, algu samazināšanu, nabadzības pieaugumu, pastiprinātu emigrāciju) un novērst dramatiskas sociālās sekas, tostarp emigrāciju. Ieguvējiem jābūt visiem; nedrīkst būt ieguvēji un zaudētāji, kā tas bija, īstenojot minētās programmas Grieķijā, Īrijā un Portugālē.

---

(1)  Easterly 2002; SVF (2010), Greece Request for Stand By Arrangement (Grieķijas pieprasījums par rezerves vienošanos); pārskats par valsti Nr. 10/110, maijs; Reflection paper on the deepening of the economic and monetary union (Pārdomu dokuments par ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu), Eiropas Komisija, 2017. gada 31. maijs.

(2)  Sk. EESK atzinumu “Makroekonomiskā nelīdzsvarotība” (OV C 218, 23.7.2011., 53. lpp.).

(3)  ZBW – Leibniz Information Centre for Economics (Intereconomics 2013) (Leibnica informācijas centrs ekonomikas jautājumos).

(4)  ZBW – Leibniz Information Centre for Economics (Intereconomics 2013) (Leibnica informācijas centrs ekonomikas jautājumos).

(5)  ZBW – Leibniz Information Centre for Economics (Intereconomics 2013) (Leibnica informācijas centrs ekonomikas jautājumos).

(6)  EESK pētījums “Krīzes novēršanas pasākumu ietekme un stāvoklis sociālajā un nodarbinātības jomā. Īrija), 2013 ( The impact of anti-crisis measures and the social and employment situation: Ireland).

(7)  ZBW – Leibniz Information Centre for Economics (Intereconomics 2013) (Leibnica informācijas centrs ekonomikas jautājumos).

(8)  EESK pētījums “Krīzes novēršanas pasākumu ietekme un stāvoklis sociālajā un nodarbinātības jomā. Grieķija” (2013) (The impact of anti-crisis measures and the social and employment situation: Greece) (2013).

(9)  Eiropas Parlamenta Ekonomikas pārvaldības atbalsta nodaļas pētījums The Troika and financial assistance in the euro area: successes and failures (“Trijotne un finansiālais atbalsts eurozonā. Panākumi un neveiksmes”), 2014. gada februāris.

(10)  Sk. 1. pielikumu ar galvenajiem statistikas rādītājiem.

---

---

---

28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/11

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Rūpniecības pārmaiņas veselības aprūpes nozarē”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2018/C 227/02)

Ziņotājs:	Joost VAN IERSEL
Līdzziņotājs:	Enrico GIBELLIERI

Pilnsapulces lēmums	1.6.2017.
Juridiskais pamats	Reglamenta 29. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā struktūrvienība	Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI)
Pieņemts CCMI	23.1.2018.
Pieņemts plenārsesijā	14.2.2018.
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	Vienprātīgi (ar 163 balsīm par)

1.   Secinājumi

1.1.

Medicīnas tehnoloģiju nozarei – šī atzinuma centrālajam tematam – ir svarīga nozīme pašreizējā medicīnas nozares pārveidē, kas dos labumu pacientiem un Eiropā veidos uz vērtību balstītu veselības aprūpi.

1.2.

Ārkārtīgi nozīmīgs jautājums ir augsti individualizēta veselības aprūpe, kas nodrošinātu vienlīdzīgu un labāku pieejamību un kvalitāti. Tehnoloģija un apjomīgi anonīmu datu avoti ievērojami atvieglos jaunās ārstniecības procedūras un operācijas, kā arī dos labumu visos profilakses un atveseļošanās posmos. Atveseļošanās aizvien biežāk notiek ārpus slimnīcām, izmantojot e-veselības tehnoloģijas.

1.3.

Veselības aprūpes sistēmās – vispārējas nozīmes pakalpojumos – tiek rūpīgi sargāta subsidiaritāte. Medicīnas nozare un tās organizācija ir ļoti decentralizēta un sadrumstalota. Lai optimāli izmantotu jauno tehnoloģiju pavērtās iespējas un saskaņā ar publiski definēto veselības aprūpes sistēmu uzdevumu uzlabotu efektivitāti un lietderību, ir jāsamazina nacionālie un reģionālie šķēršļi.

1.4.

Notiekošā mijiedarbība starp ļoti dažādām ieinteresētajām personām – valstu ministrijām, pacientu organizācijām, medicīnas darbiniekiem un pārējo veselības aprūpes personālu, slimnīcām, apdrošināšanas sabiedrībām un uzraudzību – rada sarežģītu vidi nozares dalībniekiem, it īpaši MVU.

1.5.

Arī rūpniecības pārveides procesā jāievēro kopējās vērtības un principi, kuri ir Eiropas veselības sistēmu pamatā, kā 2006. gadā noteikusi Padome (1), kā arī nesen apstiprinātās ES sociālā pīlāra saistības un pieņemtie Ilgtspējīgas attīstības mērķi (2).

1.6.

Nozarei ir vajadzīgs Eiropas līmenis kā pamats, uz kura radīt stabilu iekšējo tirgu, kā arī izveidot pietiekamu starptautisko noturību. Eiropas Savienībai ir ārkārtīgi svarīga nozīme vienlīdzīgāku konkurences apstākļu radīšanā, kā arī pārveides procesu vadīšanā un uzraudzībā.

1.7.

Galvenajām ieinteresētajām personām un dalībvalstīm būtu jāizstrādā optimāla pieeja un saistības attiecībā uz piekļuvi veselības aizsardzībai un aprūpei, tās kvalitāti, pieejamību izmaksu ziņā un profilaksi. Tāpat vajadzīga īpaša pieeja arī attiecībā uz medmāsu pakalpojumiem, lai apmierinātu mazāk aizsargātu iedzīvotāju, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēku vajadzības. Svarīga ir arī optimāla pieeja attiecībā uz jaunām tehnoloģijām un inovāciju, integrētiem aprūpes modeļiem un aliansēm, kā arī (pārrobežu) tīkliem un (plaša mēroga) publiskā un privātā sektora partnerībām. Ir jāgādā, ka ES noteikumi un vadlīnijas tiek pienācīgi īstenotas. Katrā no šīm jomām Komisijas dienestiem jāuzņemas aktīva un stimulējoša loma.

Ieteikumi

1.8.

ES iestādēm ir jāveicina ekonomikas snieguma uzlabošanās, inovācija, digitalizācija un efektīvs publiskais iepirkums, vienlaikus sekmējot medicīnisko ierīču un rūpniecības produktu pārrobežu tirdzniecību.

1.9.

Saskaņā ar LESD 168. pantu ES rūpniecības politika jāveido uz dalītas valstu un ES kompetences pamata. Atbalstošai jābūt arī ES inovācijas politikai. ES finansējumam – gan pamatprogrammai “Apvārsnis 2020”, gan citiem resursiem – jābūt pienācīgi koordinētiem un saskaņotiem ar valstu programmām.

1.10.

Nozare gūs ārkārtīgi lielu labumu no digitālā vienotā tirgus stratēģijas. Viscaur Savienībā ir jāveicina brīva [lielo] datu aprite, respektējot pacientu privātumu un drošību.

1.11.

Ar progresīvām tehnoloģijām saistītu projektu izvēršanā būtiska nozīme ir publiskajam iepirkumam. Saskaņā ar Direktīvu 2014/12/ES Komisijai ir jānodrošina efektīvs publiskais iepirkums visā Savienībā.

1.12.

Valstu pieeju plašākā kontekstā ir daudzas reģionālas iniciatīvas. Komisijai vajadzētu veicināt sekmīgās pieredzes apmaiņu. Ir jāstimulē divpusēji kontakti starp publiskajām un privātajām veselības jomas iestādēm.

1.13.

Arī Eiropas pusgadā un KVAI (1) ir jāizvērtē tehnoloģisko pārmaiņu ietekme uz pārmaiņām veselības aizsardzības sistēmās.

1.14.

Komisijai ir jācenšas nodrošināt efektīvu iekšējo koordināciju. Tai ir jāstimulē universitāšu, vietējo pašvaldību, sociālo partneru un medicīnas tehnoloģiju nozares dialogi un platformas. Tās var kļūt par paraugu ciešai sadarbībai starp publiskā sektora dalībniekiem – piemēram, valstu veselības aprūpes, finanšu un rūpniecības ministrijām – un privāto sektoru.

1.15.

Būtiska nozīme ir cilvēkfaktoram. Pārejā uz jaunu veselības un aprūpes sistēmu ir vajadzīga atvērtība un jauna veida profesionalitāte visos nozares līmeņos, kā arī ir vajadzīgs pārveidot ar veselības aprūpi saistīto darbu. Lai nodrošinātu atbilstīgas izglītības un apmācības programmas, kā arī uzlabotu darba apstākļu un darba vietu kvalitāti, būtu jāpastiprina Eiropas līmeņa sociālais dialogs veselības aizsardzības un sociālo pakalpojumu jomā, kurš notiek kopš 2006. gada.

2.   Pašreizējais stāvoklis

2.1.

Vairākos atzinumos EESK ir apspriedusi jaunākās tendences veselības nozarē (3). Šajā atzinumā uzmanība pievērsta dziļajām pārmaiņām, kas patlaban notiek medicīnas tehnoloģiju nozarē.

2.2.

Eiropas medicīnas tehnoloģiju nozarē vien ir nodarbināti vairāk nekā 575 000 cilvēku, kuri strādā aptuveni 26 000 uzņēmumos. Rūpniecībā dominē MVU, kas mijiedarbojas ar lielajiem uzņēmumiem.

2.3.

Tiek lēsts, ka nozares apjoms ir aptuveni 100 miljardu EUR. Pozitīvā tirdzniecības bilance 2015. gadā bija 14,1 miljards EUR – divreiz lielāka nekā 2006. gadā – un ievērojami pārsniedza ASV tirdzniecības bilances pārpalikumu 5 miljardu EUR apmērā. Nozarei ir milzīgs nākotnes potenciāls.

2.4.

Pētniecību virza gan nepārtraukta pakāpeniska inovācija, gan strauja, revolucionāra inovācija uzņēmējdarbībā, taču nereti to veicina arī uzņēmumu veidošanās pie esošajām struktūrām, piemēram, universitāšu slimnīcām. Patentu skaits liecina par inovācijas sniegto pievienoto vērtību. 2015. gadā medicīnas tehnoloģiju nozarē bija 12 474 patenta pieteikumi. Tas ir aptuveni par 17 % vairāk nekā digitālo un datorizēto sakaru nozarē, un gandrīz par 55 % vairāk nekā farmācijas un biotehnoloģijas nozarē (4).

2.5.

2015. gadā veselības un ilgtermiņa aprūpes jomas īpatsvars bija 8,7 % no ES IKP, un tai tika izmantoti 15 % no kopējiem valdību izdevumiem. Līdz 2060. gadam šis rādītājs varētu pieaugt līdz 12,6 % no IKP, ņemot vērā ārstēšanas dārdzības kāpumu, sabiedrības novecošanos un to, ka ir krasi palielinājusies hronisku slimību un komorbiditātes izplatība (5). Finansiālu ierobežojumu dēļ veselības aprūpe arvien biežāk tiek pakļauta budžeta nosacījumiem. Tas var novest pie īstermiņa budžeta samazināšanas, kas negatīvi ietekmētu pētniecības un izstrādes izdevumus.

2.6.

Par normu ir kļuvusi līdzradīšana un sadarbība starp lieliem uzņēmumiem un MVU. Lielie uzņēmumi koncentrējas uz to, lai izstrādātu kapitālietilpīgas aparatūras un programmatūras platformas, savukārt MVU orientējas uz īpašām platformām, kas vērstas uz konkrētiem mērķiem.

2.7.

Starp valstīm ir būtiskas atšķirības. Dažādās valstīs ievērojami atšķiras arī veselības sistēmas un finanšu struktūras, kā arī stāvoklis tehnoloģiju jomā, tostarp novatorisku risinājumu apguve un medicīniskā prakse.

2.8.

Medicīnas tehnoloģiju nozare saskaras ne tikai ar iespējām, bet arī ar lieliem izaicinājumiem. Tā ir pilntiesīga un patstāvīga rūpniecības nozare, ņemot vērā publiskā sektora dalībnieku pārsvaru, plašo ieinteresēto personu loku, Eiropas vērtību ietekmi (6) un nepieciešamību pēc ilgtspējīga publiskā finansējuma, kā arī rūpīgo subsidiaritātes principa ievērošanu un nereti decentralizētās ekosistēmas, kas parasti ir reģionālas.

2.9.

Auglīgas sadarbības bāze ir reģioni. Tomēr sasaistošu iniciatīvu trūkums un reģionālā sadrumstalotība bieži bloķē novatoriskus MVU, jo to spēja piesaistīt kapitālieguldījumus ir tieši saistīta ar to spēju paplašināt digitālo veselības aprūpes risinājumu tirgus.

2.10.

Pretēji Amerikas Savienotajām Valstīm, kur liela daļa veselības aprūpes ir organizēta ar privātu apdrošināšanas sistēmu starpniecību, veselības aprūpi Eiropā galvenokārt finansē publiskais sektors.

2.11.

Medicīnisko tehnoloģiju attīstību virza cieša sadarbība starp visām ieinteresētajām personām. Ekosistēma strauji mainās, un digitālo pārveidi rosina jauni dalībnieki. Nozarē ir jāpanāk smalks līdzsvars starp tirgus spēkiem un sabiedrības interesēm, kas pieprasa tādu veselības aprūpi, kura cenas ziņā būtu pieejama ikvienam.

2.12.

Tai jādarbojas vidē, kuru veido rūpniecība, ārsti, slimnīcas, ar lielākām iespējām apveltīti pacienti, pacientu organizācijas un apdrošināšanas sabiedrības (tostarp valstu tiesību aktos paredzētās/obligātās sociālā nodrošinājuma sistēmas); citiem vārdiem sakot, daudzas ieinteresētās personas mijiedarbojoties funkcionē sarežģītā sistēmā.

2.13.

Pie šīs īpašās ekosistēmas pieder arī tehnoloģija un inovācija. Galvenais inovācijas virzītājs vairs nav piedāvājums. Pašreizējā prakse liecina par pārvirzi uz pieprasījuma pusi, kas parasti nav pārāk ieinteresēta ieviest jaunas pieejas. Galīgais rezultāts parasti rodas intensīvā koordinācijā starp visām ieinteresētajām personām valsts un – bieži – reģionālajā līmenī.

2.14.

Nozare orientējas uz konkrētiem risinājumiem un visu ražošanas vērtību ķēdes elementu atjaunošanu. Katrai medicīnas specialitātei ir savas īpatnības. Vienlaikus arvien vairāk tiek rasti integrēti aprūpes risinājumi.

2.15.

Sistēmas darbība tiek pastāvīgi testēta. Nozarei nebūt nav viegli nodrošināt atbilstību visām prasībām, turklāt regulatīvie pienākumi dažkārt pārklājas.

3.   ES rūpniecības politika

3.1.

EESK atzinīgi vērtē neseno ES pievēršanos produktīvākam veselības aprūpes rezultātam, ko panāktu, ieviešot vairāk jauninājumu, palielinot efektivitāti (izmaksu lietderību), uzlabojot piekļuvi un e-prasmes (7). Jaunas iespējas, tāpat kā izaicinājumus, paver digitālā vienotā tirgus stratēģija.

3.2.

Saskaņā ar LESD 168. pantu ES rūpniecības politiku var veidot uz dalītas valstu un ES kompetences pamata (8). Vienlaikus ir jāpastiprina sadarbība ar PVO un ESAO. ES un valstu iestādēm vajadzētu aktīvi cīnīties pret nelietderīgu sadrumstalotību. Būtu vēlams definēt objektīvus vērtēšanas kritērijus.

3.3.

Ir jāuzlabo gan rūpnieciskās darbības rezultāti, gan arī mijiedarbība starp nozari un valsts un reģionālā līmeņa ieinteresētajām personām. ES finansēšanas mehānismiem un valstu finansējumam vajadzētu būt savstarpēji papildinošiem. Eiropas, valstu un reģionālajiem mērķiem jābūt savstarpēji cieši saistītiem.

3.4.

Nozari ietekmē arī vairākas direktīvas un vadlīnijas veselības jomā: par veselību un drošību (9), pacientu tiesībām (10), privātumu un intelektuālā īpašuma tiesībām. Ar medicīniskām ierīcēm saistītus projektus finansē jo īpaši no Septītās pētniecības pamatprogrammas/pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” un kohēzijas politikas līdzekļiem. Kas attiecas uz akadēmiskām un medicīnas tehnoloģijām, ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” jo īpaši tikusi atbalstīta farmācijas nozare. Kopš 2015. gada reģionālo iniciatīvu finansēšanā ļoti aktīvi darbojas Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT) (11).

3.5.

ES rūpniecības politikai ir ārkārtīgi svarīga nozīme, ņemot vērā finansiālo atbalstu un tehnoloģiskos sasniegumus konkurējošās jurisdikcijās. Ķīnas stratēģijā “Ķīna 2025” paredzēts izmantot galvenokārt vietējos zīmolus, gādāt, lai stacionārās veselības aprūpes iestādes dotu priekšroku Ķīnas produktiem, un kavēt ārvalstu ieguldījumus. Tas var smagi skart Eiropas uzņēmumus. Ņemot vērā pašreizējo un pieaugošo protekcionismu ASV, diez vai var būt runa par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem Atlantijas reģiona līmenī. Amerikas Savienotās Valstis tuvākajā laikā gaida arī digitālā revolūcija (12). ASV uzņēmumi var viegli piekļūt Eiropas tirgum. Jauns, spēcīgs konkurents ir Google. ES tirdzniecības sarunās ir jāgarantē, ka vispārējās veselības aprūpes nodrošināšanā tiek atbalstīti jaunākie Eiropas ražojumi.

3.6.

Datu optimizēšana paplašina visu Eiropas uzņēmumu iespējas (13). Elektronisko pacienta medicīnisko karšu sistēmas (EHR – Electronic Health Record) ir ļoti dārgas. Veselības datu sadrumstalotība un pārrobežu šķēršļi to apritei kavē centienus veidot pārrobežu sadarbspēju un traucē Eiropas mēroga mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Personalizētas medicīnas risinājumos – labākā profilaksē, precīzākā diagnostikā, kvalitatīvākā ārstēšanā – nākotnē lielu labumu dos datu un resursu apvienošana visā ES. Šāda apvienošana vēl ir samērā pieticīga salīdzinājumā ar ASV un Ķīnu.

3.7.

Publiskā un privātā sektora partnerības, kurās apvienojušās galvenās ieinteresētās personas no abiem sektoriem, ir rūpīgi jāvērtē un jāpārrauga, uzmanību pievēršot to spējai nodrošināt novatoriskus un ilgtspējīgus risinājumus, sasniegt nozares mērķus un veidot auglīgu mijiedarbību un apmaiņu.

4.   Inovācija un nepieciešamība veidot ilgtspējīgus ilgtermiņa risinājumus

4.1.

Pašlaik ieguldījumi veselības aprūpes sistēmas tehnoloģijās veido tikai 2–3 % no kopējām veselības aprūpes izmaksām. Dažādi jauninājumi attiecas burtiski uz ikvienu medicīnas specialitāti (14), būtiski ietekmējot medicīnas profesiju nākotni, kā arī slimnīcu organizāciju un veselības aprūpes nozari kopumā. Visur Savienībā tiek ieviesti jauni uzņēmējdarbības modeļi.

4.2.

Finansiālais spiediens var likt izvēlēties lētākus īstermiņa risinājumus un attiecīgi novest pie inovācijas samazināšanās. Turklāt vairākās dalībvalstīs stimuli nevis pienācīgi veicina inovāciju, bet gan rada augsni medicīnisko vajadzību neapmierināšanai vai pacientiem domāto pakalpojumu samazināšanai un, galu galā, ārstēšanas dārdzības pieaugumam. Būtu vēlams Eiropas mērogā organizēt divpusēju apmaiņu un dalīšanos ar iniciatīvām.

4.3.

Nozarē būtu jāveicina produktīva reģionālā sadarbība un “dzīvās laboratorijas”. EIT sekmē sadarbību, veicinot stimulējošas norises un sinerģiju, tostarp izmantojot dažādus centrus, kā arī stimulējot dialogu, platformas un savstarpējo saikni starp atsevišķiem projektiem.

4.4.

Digitālā inovācija, it īpaši mobilās veselības lietotnes, var palīdzēt novērst riska faktorus, kas saistīti ar hroniskām slimībām. Mobilā veselība un attālinātā uzraudzība palīdz nodrošināt profilaksi un var arī samazināt nepieciešamību veikt apgrūtinošas procedūras vēlākā posmā.

4.5.

Pētniecība, izstrāde un inovācija nav pašvirzoši procesi. Pieprasījuma pusē – kas gandrīz vienmēr ir tikai un vienīgi publiskais sektors – bieži ir vērojama nevēlēšanās uzņemties risku un tendence izvēlēties lētāko risinājumu.

4.6.

Dažkārt ir jāpārvar publisko iestāžu neuzticēšanās. Medicīnas personāls var bremzēt tādu jauninājumu ieviešanu, kuri var izmainīt darba metodes, piemēram, ķirurģijā, vai radīt pilnīgi jaunas ārstēšanas metodes, piemēram, tādas, kas saistītas ar robotiku. Vēlmi pēc jauninājumiem var mazināt arī mediķiem izvirzītie finanšu noteikumi. Sadarboties ne vienmēr vēlas arī apdrošināšanas sabiedrības. Tātad, lai panāktu dabisku atvērtību jauninājumiem un varētu izmantot visas iespējas, nereti būs vajadzīga paradigmas maiņa.

4.7.

Būtu lietderīgi izstrādāt pārskatu par dažādajiem noderīgajiem jauninājumiem, kas uzlabo dzīves kvalitāti un slimību profilaksi, pagarina paredzamo mūža ilgumu, kā arī sekmē izmaksu/cenu rādītāju uzlabošanos.

4.8.

Tas atbilstu arī koncepcijai “vērtības cena”. Veselība un aprūpe, iespējams, joprojām ir visstraujāk augošā joma valstu budžetos. Finanšu ministriju, veselības ministriju pārstāvjiem un ieinteresētajām personām ir jābūt kopējai izpratnei, ka inovācija un ilgtermiņa risinājumi ir vajadzīgi pacientiem.

4.9.

Raugoties no šīs perspektīvas, ir ļoti nepieciešami Eiropas fondi, kas vajadzības gadījumā būtu papildināti arī ar valstu līdzekļiem.

5.   Publiskais iepirkums

5.1.

Aptuveni 70 % no globālās medicīnisko tehnoloģiju tirdzniecības aptver publiskā iepirkuma process, un 70 % lēmumu šādos gadījumos tiek pieņemti, pamatojoties uz cenu, turklāt šie rādītāji palielinās. Parasti tas noved pie pazeminātas konkurētspējas, inovāciju trūkuma un lēnākas jaunu tehnoloģiju ieviešanas, kas savukārt rada lielākas izmaksas un samazina pievienoto vērtību no pacientu viedokļa (15).

5.2.

Izmaksu pieaugumam vajadzētu būt faktoram, kas slimnīcas un veselības sistēmas stimulē atteikties no medicīnas produktu iepirkuma par iepriekšējām iegādes izmaksām (16). Svarīgie aspekti: — ievērojami ietaupījumi, ja īstermiņa ieguvumus iepirkumā aizstāj ar labi aprēķinātiem ilgtermiņa ieguvumiem, — novatoriski risinājumi, kas veicina kvalitāti apvienojumā ar kopējām aprites cikla izmaksām, — pietiekamas pircēju specializētās zināšanas, kuru nereti trūkst, — pārredzamas un nediskriminējošas sarunas starp piedāvājuma un pieprasījuma pusēm.

5.3.

Lai gūtu rezultātu, par būtisku faktoru ir uzskatāmi kompetenti pircēji, kas orientējas uz jaunākajām un pārbaudītām inovācijām. Pircēju zināmā mērā var uzskatīt par saikni starp pacienta un piegādātāja interesēm, un tas palīdz ietaupīt izmaksas un panākt rezultātu.

5.4.

Piedāvājumi ir jāapsver, raugoties no visaptveroša skatupunkta, kurā ņemta vērā gan kvalitāte, gan ražojumu un pakalpojumu izmaksas visā to aprites ciklā. Tas palīdzēs nodrošināt arī integrēto aprūpi, ko atbalsta Integrētas aprūpes organizāciju alianse (Integrated Care Alliance) (17).

5.5.

Visas iesaistītās personas uzņemas dalītu atbildību, lai konkursa procesā apzinātu lietotāju un partneru vajadzības. Tas ir sarežģīts process, ņemot vērā daudzveidīgās problēmas, kas saistītas ar izmaksu aprēķināšanu un kvalitātes novērtēšanu daudzajās medicīnas nozares jomās. Tāpēc visām ieinteresētajām personām ir vajadzīgs atbilstošs domāšanas veids. Ļoti noderīgi būtu dalīties ar Eiropas labāko praksi un ES līmenī uzsākt starptautiskas diskusijas un apmaiņu.

6.   Digitalizācija

6.1.

Ņemot vērā tehnoloģiskās pārmaiņas un digitalizācijas revolucionāro, transversālo ietekmi, ir vajadzīga cieša apņemšanās un līdzdalība no visām veselības nozares ieinteresētajām personām.

6.2.

E-veselības sistēma ļaus speciālistiem no attāluma sazināties ar pacientiem un kolēģiem. Tā palīdz izplatīt speciālās zināšanas un sekmēt pētniecību. Tā rada dažādus jaunus risinājumus un neapšaubāmi ir izaugsmi veicinošs faktors. Tā samazinās arī slogu uz veselības jomas budžetu. Savukārt m-veselība ļauj uzlabot veselības aprūpi mājās. Tai ir izšķiroša nozīme pacientu mobilitātes veicināšanā, taču ir jāgarantē datu drošība un pacientu privātums.

6.3.

Komisija uzskata, ka “joprojām saglabājas liela plaisa starp digitālās pārveides potenciālu un pašreizējo faktisko stāvokli veselības un aprūpes sistēmās” (18). Šķēršļi ir dažādi: valstu tiesību akti, finansēšanas un maksājumu sistēmas, tradicionālās pieejas medicīnas un publiskajā sektorā, fragmentācija un augošu uzņēmumu trūkums. Nozare ir ieinteresēta arī meklēt iespējas, kā pareizi īstenot pārmaiņas, lai rezultāts būtu apmierinošs un lai nepalielinātos darba slodze.

6.4.

No otras puses, tā kā veselības nozare ir viena no lielākajām (veido aptuveni 10 % no ES IKP), izredzes uz masveida digitalizāciju paver lielas iespējas tālākai darbības paplašināšanai (19). Strauji pieaug informētība par digitalizācijas ietekmi, tostarp mākslīgo intelektu (20). Komisija nesen pieņēmusi paziņojumu, kurā pievēršas trim digitālā vienotā tirgus stratēģijas prioritātēm veselības un aprūpes nozarē: — sabiedrībai ērti pieejamas elektroniskās pacienta medicīniskās kartes un pārrobežu apmaiņas iespēja, kā arī e-recepšu izmantošana, — atbalsts datu infrastruktūrai, kas vajadzīga progresīvajai pētniecībai, slimību profilaksei, kā arī personalizētiem veselības un aprūpes pakalpojumiem nozīmīgās jomās, — atvieglota atgriezeniskā saikne un saziņa starp pacientiem un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, lai atbalstītu profilaksi un iedzīvotāju iespēju palielināšanu, kā arī kvalitatīva un uz pacientiem orientēta aprūpe, īpaši pievēršoties hroniskām slimībām un veselības aprūpes sistēmu rezultātu uzlabošanai.

6.5.

Plānā ir noteikts, ka efektīva inovācijas, ekonomikas un rūpniecības politika Eiropas Savienībai jāsaskaņo ar veselības un sociālās aprūpes politiku, kā arī jāņem vērā lietotāju un pacientu vajadzības, pretējā gadījumā “mūsu sociālais un ekonomiskais modelis, kā arī iedzīvotāju dzīves kvalitāte tiek pakļauta riskam. Šis ir izšķirošs jautājums, kas mums ir jārisina” (21). ESAO secina, ka būtiska nozīme ir valdībām, jo tām jāuzņemas vadošā loma, lai sekmētu efektīvu IKT izmantojumu veselības sistēmas izmainīšanā un pārveidošanā (22). ESAO tomēr norāda, ka sadrumstalotība un tehnoloģisko risinājumu straujā attīstība, kā arī nozares standartu trūkums un nepietiekama atbilstība spēkā esošajiem noteikumiem par IKT sistēmām, var radīt augstu risku un zemu rentabilitāti (23).

6.6.

E-veselības jomā jau pastāv daudzas sekmīgas iniciatīvas. Tomēr starp valstīm un reģioniem ir būtiskas atšķirības. Saistībā ar projektu “Eiropas rūpniecības digitalizācija” (DEI) nesen tikai laista klajā visaptveroša mijiedarbības un sinerģijas stratēģija, kā arī “jauns modelis, kā sasaistīt dažādas ES iniciatīvas, nosakot skaidrus nozares mērķus, kā arī saņemot atbalstu no dalībvalstīm un reģionālajām stratēģijām” (24).

6.7.

Pēc iniciatīvas “Rūpniecība 4.0” parauga Komisija tagad ir uzsākusi iniciatīvu “Veselība 4.0”. Tiek īstenotas ES programmas. Lai panāktu sinerģiju, visiem attiecīgajiem ģenerāldirektorātiem jābūt līdzīgos uzskatos. Ir jārosina tādu tehnoloģijas platformu dibināšana, kas darbojas paralēli valstu un reģionālajām iniciatīvām, kā arī jāsekmē [pārrobežu] tīklu veidošana. Nesen izveidotajai darba grupai būtu jāveicina šāda veida attīstība (25).

6.8.

Vairāki ES izmēģinājuma projekti un iniciatīvas nav pilnībā pabeigti, taču ir uzsāktas jaunas ierosmes. Būtu vajadzīga ilgtspējīgāka metode, kas dotu iespēju izveidot pastāvīgus mehānismus, lai atbalstītu rūpniecību un inovāciju, tostarp īstenošanu.

6.9.

Lielajiem datiem ir plašs potenciāls virzīt radikālas pārmaiņas ārstniecībā. Ir svarīgi, lai elektronisko pacienta medicīnisko karšu sistēma tiktu droši pārvaldīta un aizsargāta saskaņā ar veselības aprūpes datu pārvaldības protokolu, kas atbilst valsts likumiem (26). Svarīga nozīme ir CDP stratēģijām (27), īpaši datu pārvaldībā un pacientu privātuma standartu jomā, mākoņdatošanas vidē un lielo datu uzglabāšanas drošībai domātos ieguldījumos.

6.10.

Statistikas dati liecina, ka veselības aprūpes nozare ir īpaši neaizsargāta pret kiberuzbrukumiem. Tāpēc jaunajos izstrādājumos prioritāte jāpiešķir arī kiberdrošībai.

6.11.

Lielie dati atbalsta personalizāciju, tostarp attiecībās starp ražotājiem un pacientiem. Tā aptver šādas jomas: — veselības aprūpes pārveide uz aprūpi mājās, — pāreja no vispārīgiem risinājumiem uz personalizētu ārstēšanu, — pārorientēšanās no ārstēšanas uz profilaksi, — ierobežojumu novēršana slimības vai invaliditātes gadījumā.

6.12.

Digitalizācija un lielie dati nozīmē ne tikai personisko sensoru un ierīču aizvien lielāku izplatību; tiem ir arī svarīga loma jaunās diagnostikas, pētniecības un profilakses metodēs, un tie atbalsta pacientu iespēju palielināšanu un patstāvīgu darbības pārvaldību, vienlaikus piedāvājot optimālus risinājumus integrētai aprūpei. Ierīču sadarbspēja nebūs nodrošināma bez apmaiņas ar pacientu datiem.

6.13.

Noderīga būs Eiropas paraugprakse un kolēģu spiediens, kā arī objektīvs novērtējums un izmēģinājuma projekti – ja vien tie tiks īstenoti pilnībā.

7.   Sociālā ietekme un prasmes

7.1.

Rūpniecības pārmaiņām ir sociāla ietekme ne vien uz pašu medicīnas nozari, bet arī uz veselību kopumā. Tāpat kā citās rūpniecības nozarēs, digitalizācijas izraisītās uzņēmējdarbības modeļu pārmaiņas nozīmē, ka ir jāpielāgo darba apstākļi un darba tirgus mehānismi un ka ir nepieciešama sociālo partneru līdzdalība dažādos līmeņos.

7.2.

Tehnoloģija un inovācija pašā veselības nozarē vairumā gadījumu spēcīgi ietekmē darba ņēmēju situāciju. Līdzās ciešāk saistītām ieinteresētajām personām, piemēram, slimnīcām un klīnikām – un kopā ar tām –, nozare var palīdzēt sagatavot darbaspēku mainīgajai situācijai un pārmaiņām ārstniecībā.

7.3.

Vajadzīgas īpašas pieejas un instrumenti, lai apmierinātu mazāk aizsargāto iedzīvotāju, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēku (pansionātos) vajadzības, kuriem būtu jāgūst labums no īpašiem personalizētiem atbalsta un palīdzības veidiem. Profesionālajām medmāsām vajadzīga mērķtiecīga apmācība, lai šīs kategorijas pacientu aprūpei izmantotu jaunas tehnoloģijas.

7.4.

Veselības aizsardzības un aprūpes joma ir viena no lielākajām darbvietu nodrošinātājām Eiropas Savienībā. Paredzams, ka 2025. gadā Savienībā trūks līdz pat 2 miljoniem speciālistu veselības aizsardzības jomā un līdz pat 20 miljoniem darba ņēmēju aprūpes jomā, un tas rada problēmu nozares ilgtspējīgai turpmākajai attīstībai kopumā (28).

7.5.

Optimizēta veselības aizsardzības un aprūpes sistēma var gūt ievērojamu labumu, ja tā būs augsti kvalificēta un motivēta, sniegs savu ieguldījumu un uzņemsies saistības. Darbs veselības un aprūpes jomā nereti ir nestabils, slikti apmaksāts un diezgan smags. Ņemot vērā neatbilstību starp vajadzībām un nepieciešamo darbu (kvalitāti), ar veselību un aprūpi saistītā darba sistēma un organizācija ir jāpārveido.

7.6.

Ar IKT un viedo organizāciju palīdzību var radīt pievilcīgākus un produktīvākus darba apstākļus, kā arī labākas darba vietas. Uz šķietamo risku un problēmām, tāpat kā uz jebkādiem jautājumiem, kas saistīti ar jaunajām tehnoloģijām, jāatbild ar vispusīgu informāciju un konsultācijām, vienlaikus paturot prātā veselības aprūpes personāla tiesības dažādos līmeņos.

7.7.

Ietekmīgi faktori ir jaunas prasmes, pielāgotas darba metodes un pacientu iespēju paplašināšanās. Šos procesus varēs sekmīgi īstenot tikai tad, ja to apņemsies panākt visas iesaistītās puses. To pamatā jābūt valsts, nozares vai uzņēmuma līmeņa nolīgumiem un/vai risinājumiem, kas pienācīgi sagatavo darbiniekus un veselības jomas organizācijas gaidāmajām pārmaiņām. Kopš 2006. gada slimnīcu/veselības aprūpes jomā Eiropas Savienībā darbojas nozares sociālā dialoga komiteja.

7.8.

Būtiska nozīme ir izglītībai un praksei, kā arī nepārtrauktai apmācībai. Būtu vēlami kopīgi Eiropas izglītības un apmācību moduļi. Ir jāveicina iespējas attiecīgajiem dalībniekiem šajos jautājumos apmainīties ar informētības uzlabošanas iniciatīvām un Eiropas paraugpraksi. Izglītības un apmācības aspekts ir ietverts sociālo partneru kopīgajā deklarācijā, ko pieņēma 2016. gadā (29).

7.9.

Lai veicinātu daudzsološas darba ņēmēju līdzdalības metodes, noderēt var arī ES mēroga paraugprakse par veselības un aprūpes sistēmu attīstību un viedo organizāciju novērtēšana.

7.10.

Ir vajadzīga gatavība pieņemt jaunus IKT risinājumus, tāpēc visiem veselības aizsardzības un aprūpes speciālistiem jāapgūst digitālās prasmes un darbs ar jaunākajām tehnoloģijām. Turklāt prasmes ir vajadzīgas ne tikai visiem speciālistiem, bet arī pacientiem; lai nodrošinātu viņu līdzdalību, ir nepieciešama atbilstoša mentalitāte un atbilstošas prasmes.

7.11.

Līdztekus veselības aprūpes speciālistu prasmju pilnveidei ir nepieciešams veidot medicīniskās zināšanas IT uzņēmumos, lai optimizētu IT instrumentu izmantošanu veselības un aprūpes jomā.

7.12.

Jaunajām tendencēm jāpielāgo arī nodarbinātība neformālajā un sociālajā aprūpē. Neformālā aprūpe, kā arī pacientu iespējas, pieaug nesamērojami. Abas var ievērojami uzlabot mobilitāti novecojošajai paaudzei: gan gados veciem cilvēkiem ar invaliditāti, gan veseliem vecāka gadagājuma ļaudīm. Termins “sirmgalvju ekonomika” ir pašsaprotams.

---

(1)  Sk. EPSCO padomes 2006. gada 2. jūnija secinājumus (2006/C 146/01) un to pielikumu par Eiropas vērtību ietekmi.

(2)  Jo īpaši skatīt 3., 5., 9. un 10. mērķi.

(1)  Konkrētām valstīm adresēti ieteikumi.

(3)  OV C 181, 21.6.2012., 160. lpp., OV C 242, 23.7.2015., 48. lpp., SOC/560 – “Ilgtspējīgas sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības sistēmas digitālajā laikmetā” (vēl nav publicēts OV), OV C 133, 9.5.2013., 52. lpp., OV C 434, 15.12.2017., 1. lpp.

(4)  “Eiropas medicīnas tehnoloģiju nozare skaitļos”, 2015. gads.

(5)  Eiropas Komisija, 2017. gads.

(6)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(7)  Sk. EPSCO padomes 2006. gada 2. jūnija secinājumus (2006/C 146/01) un to pielikumu par Eiropas vērtību ietekmi.

(8)  LESD XIV sadaļa (Sabiedrības veselība), 168. pants.

(9)  Nesen Padome atkal pieņēmusi divas regulas, kas ļoti ietekmē nozari: vienu par jaunām ierīcēm un otru par in vitro diagnostiku.

(10)  Šajā saistībā sk. Pamattiesību hartas 35. pantu, dok. 2012/C 326/02, un 2002. gada Eiropas Pacientu tiesību hartu.

(11)  2014. gada 9. decembrī izveidota EIT (Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta) ZIK (zināšanu un inovāciju kopiena) “Veselība”.

(12)  Sk. pētījumu Goldman Sachs, 1917: A digital healthcare revolution is coming – and it could save America $300 billion (“Gaidāmā digitālās veselības aprūpes revolūcija, kas Amerikai var ietaupīt 300 miljardus dolāru”).

(13)  Sk. Komisijas paziņojumu “Veidojot Eiropas datu ekonomiku” (2011. gada marts) un EESK dosjē TEN/630.

(14)  Sk., inter alia, Stratēģiskās pētniecības programmu saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, COCIR, 2016. gada septembris.

(15)  “Iepirkums – negaidītais uz vērtību balstītas veselības aprūpes virzītājspēks” (Procurement, The Unexpected Driver of Value Based Health Care), Boston Consulting Group – MedTech Europe, 2015. gads.

(16)  Veselības aprūpes nozare nav vienīgā, kas cieš šādas prakses dēļ. Viszemākā cena ir noteicošais kritērijs lielākajā daļā publisko iepirkumu viscaur Eiropā. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc tiek izstrādāti Eiropas līmeņa tiesību akti, piemēram 2014. gada Publisko iepirkumu direktīva.

(17)  Sk. arī “Eiropas konceptuālo plānu” (European Blue Print), Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ĢD (6. sadaļa, turpmāk) un www.integratedcarealliance.org.

(18)  Sk. “Eiropas rūpniecība”, 2. darba grupa “Digitālās rūpniecības platformas”, 5. nodaļa “Pārskats par stratēģiju “Veselības un aprūpes digitālā pārveide””.

(19)  Sk. 2. darba grupa, 31. lpp.

(20)  Skatīt, inter alia, dokumentu “Konceptuālais plāns digitālajai pārveidei veselības un aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā. Stratēģisks redzējums, ko izstrādājušas ieinteresētās personas” (Blueprint on Digital Transformation of Health and Care for the Ageing Society, a Strategic Vision developed by Stakeholders), Brisele, 2016. gada 5.–8. decembris.

(21)  Konceptuālais plāns, 6. lpp.

(22)  “Uzlabot veselības nozares efektivitāti. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju loma” (Improving Health Sector Efficiency, the role of Information and Communication technologies), ESAO, 2010. gads.

(23)  Turpat, 16. lpp.

(24)  Sk. 2. darba grupa, 35. lpp.

(25)  Darba grupa veselības un digitālās politikas turpmākai attīstībai, 2017. gada 27. februāris.

(26)  Sk. arī 2012. gada datu aizsardzības tiesisko regulējumu.

(27)  Profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas stratēģijas.

(28)  Konceptuālais plāns, 19. lpp.

(29)  Sk. sociālo partneru HOSPEEM un EPSU kopīgo deklarāciju par visu ES veselības nozares darbinieku profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu un mūžizglītību, 2016. gada novembris. Sīkāku informāciju par nepieciešamību ieguldīt veselības jomas darbaspēkā skatīt ANO/SDO/PVO/ESAO kopīgajā ziņojumā “Strādāt veselībai un izaugsmei. Ieguldījumi veselības aprūpes darbiniekos”.

---

28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/20

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Turcijas nozīme bēgļu krīzes laikā”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2018/C 227/03)

Ziņotājs:

Dimitris DIMITRIADIS

Pilnsapulces lēmums	22.9.2016.
Juridiskais pamats	Reglamenta 29. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Ārējo attiecību specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	7.11.2017.
Pieņemts plenārsesijā	14.2.2018.
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	227/6/12

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzīst, ka Turcijai ir būtiska un izšķiroša nozīme tā sauktās bēgļu krīzes pārvaldībā Tuvajos Austrumos un Vidusjūras reģionā un ka tā ir centusies šo problēmu risināt pati saviem spēkiem un līdzekļiem, vienlaikus saņemot arī palīdzību no ES un starptautiskās sabiedrības.

1.2.

EESK uzskata, ka, neraugoties uz nokaitēto situāciju saistībā ar tā saukto bēgļu krīzi, Eiropas Savienībai līdz šim nav izdevies ieviest ne uzticamu un efektīvu Eiropas kopējo imigrācijas politiku, ne kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, jo dažas dalībvalstis ir nepamatoti atteikušās pildīt savas saistības, kas noteiktas gan starptautiskos nolīgumos, gan pašas ES Līgumos, kā arī lēmumos, kuri vienprātīgi pieņemti Ministru padomes augstākā līmeņa sanāksmēs un tikšanās reizēs. Tādēļ Komiteja mudina Padomi un Komisiju apņēmīgāk strādāt ar šo jautājumu un uzlikt par pienākumu tām dalībvalstīm, kuras neievēro savas Eiropas mēroga saistības, nekavējoties veikt vajadzīgos pasākumus.

1.3.

EESK stingri nosoda dažu dalībvalstu ksenofobisko attieksmi pret bēgļu krīzi un uzskata, ka šāda nostāja ir pretrunā ES pamatvērtībām.

1.4.

EESK atkārtoti apstiprina savu gatavību visiem spēkiem iesaistīties bēgļu krīzes risināšanā, sadarbojoties ar Eiropas iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (darba devējiem, darba ņēmējiem un NVO), kā to apliecina līdz šim paveiktais ievērojamais Komitejas darbs – gan daudzu atzinumu izstrāde, gan došanās misijās uz šīs humānās katastrofas skartajām valstīm.

1.5.

Kopš ES un Turcijas paziņojuma parakstīšanas Eiropas robežas nelikumīgi šķērsojošo un Egejas jūrā dzīvību zaudējušo cilvēku skaits ir ievērojami un pastāvīgi samazinājies. Tomēr tajā pašā laikā īpaši bažīgu EESK dara tas, ka strauji palielinās plūsmas uz citām dienvidu valstīm. Taču ES dalībvalstu rezultāti gan pārmitināšanas, gan pārcelšanas jomā joprojām ir neapmierinoši. Kaut arī šo programmu īstenošanai nepieciešamie pamati ir izveidoti, pašreizējais temps joprojām ir lēnāks, nekā nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus – pārmitinātu un pārceltu visas atbilstīgās personas.

1.6.

EESK uzskata, ka Turcijai ir jāizveido vienota sistēma starptautiskās aizsardzības piešķiršanai patvēruma meklētājiem atbilstoši starptautiskajiem un Eiropas standartiem (1), kas nepieļauj starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju diskrimināciju atkarībā no viņu izcelsmes valsts un nodrošina viņiem visiem vienādu aizsardzību. Cita starpā Komiteja aicina atcelt ģeogrāfiskos ierobežojumus, kas attiecas uz ārpussavienības patvēruma meklētājiem, un nošķirt patvēruma meklētājus no Sīrijas un patvēruma meklētājus no citām valstīm (2). Jānodrošina arī neizraidīšanas principa ievērošana.

1.7.

EESK uzskata, ka ir jāuzlabo gan izmitināšanas apstākļi Turcijā, gan atzīto bēgļu sociālās un ekonomiskās integrācijas politika, īpaši saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai, veselības aprūpei, izglītības iespējām un mājokļiem. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nepavadītu nepilngadīgo un bērnu aizsardzībai, sevišķi attiecībā uz piekļuvi izglītības iespējām un aizsardzību pret piespiedu darbu un piespiedu laulībām (3).

1.8.

EESK aicina izveidot pietiekami nopietnu un neatkarīgu monitoringa mehānismu, kā pārraudzīt ES un Turcijas paziņojuma par bēgļiem īstenošanu, lai sadarbībā ar Turcijas iestādēm, starptautiskajām NVO un specializētajām humānās palīdzības organizācijām uzraudzītu un pārbaudītu, kā abas vienošanās puses pilda un ievēro paziņojuma noteikumus atbilstoši starptautiskajiem un Eiropas tiesību aktiem (4).

1.9.

EESK uzskata, ka ir būtiski svarīgi stiprināt Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras lomu cilvēku tirdzniecības tīklu izjaukšanā un cilvēku kontrabandas apkarošanā saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem (5).

1.10.

EESK aicina tās ES dalībvalstis, kuras līdz šim nav piedalījušās pārcelšanas un pārmitināšanas procedūrās, izpildīt visas prasības un paātrināt attiecīgās programmas. Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi, kā arī Komisijas centieni uzlabot koordināciju starp ES iestādēm un dalībvalstīm ir pozitīvs solis šajā virzienā. Savos nolēmumos Tiesa nepārprotami nosoda dažu valstu rīcību, kuras nepieņem bēgļus savā teritorijā; Tiesa norāda, ka šāda rīcība ir pretrunā pienākumam patvēruma politikas jomā izrādīt solidaritāti un taisnīgi sadalīt slogu starp Savienības dalībvalstīm.

1.11.

EESK pauž nopietnas bažas par vispārējo cilvēktiesību stāvokli Turcijā, it īpaši pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma. Mēs uzskatām, ka no Turcijas pašreizējās valdības puses varētu notikt uzbrukumi ES principiem un vērtībām, kas minēti Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā (6). EESK pauž īpašas bažas par to, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas Turcijā nevar brīvi darboties – it sevišķi izsludinātā ārkārtas stāvokļa gaisotnē –, un uzskata, ka tām bēgļu humānajā situācijā ir būtiska nozīme gan programmu izstrādē bēgļu integrēšanai vietējās kopienās, gan šo programmu īstenošanā.

1.12.

EESK uzskata, ka sociālajiem partneriem Turcijā ir iespējas un pienākums uzņemties ievērojamu lomu bēgļu krīzes risināšanā.

1.13.

EESK pauž bažas par spriedzi, kas pēdējā laikā vērojama ES un Turcijas attiecībās, un par sekām, kādas šīs spriedzes pieaugums varētu radīt gan Eiropas un Turcijas nolīguma īstenošanai, gan Eiropas un Turcijas attiecībām kopumā. EESK joprojām uzskata, ka Eiropas un Turcijas attiecības būtu jāvirza uz to, lai saglabātu Turcijas pievienošanās perspektīvas pilnīgā saskaņā ar Eiropas acquis.

2.   Ievada piezīmes: no Eiropas programmas migrācijas jomā līdz 2016. gada 18. marta paziņojumam

2.1.

Pēc karadarbības sākšanās Sīrijā, kas izraisīja milzīgu humanitāro krīzi, un saistībā ar saspringto situāciju, kas Irākā iestājusies nepārtrauktas politiskās nestabilitātes rezultātā, tūkstošiem bēgļu necilvēcīgos apstākļos sāka šķērsot Turcijas robežu, lai dotos uz ES valstīm, it īpaši uz Centrāleiropu. Turcijai nācās uzņemt aptuveni trīs miljonus cilvēku, kuri, riskēdami ar dzīvību, bija izkļuvuši no karadarbības zonas un, vēlreiz riskēdami ar dzīvību, centušies – un joprojām cenšas – šķērsot Eiropas robežu, lai neatbilstīgā veidā ieceļotu Grieķijā.

2.2.

Turcijai kā pirmajai bēgļu uzņemšanas valstij līdz šim ir bijusi un joprojām ir īpaši būtiska nozīme tā sauktās “bēgļu krīzes” risināšanā, kas ir kļuvusi par vienu no ES galvenajām neatrisinātajām problēmām.

2.3.

Eiropas programma migrācijas jomā, kura 2015. gada maijā tika pieņemta pēc sarežģītām un ilgām dalībvalstu sarunām, bija pirmais ES mēģinājums uzlabot nožēlojamo situāciju, kādā atrodas tūkstošiem bēgļu, kuri riskē ar dzīvību, šķērsodami karadarbības zonas un mēģinādami šķērsot Vidusjūru. Pirmo reizi tika ieviesti tādi jēdzieni kā iekšzemes pārcelšana un pārmitināšana. Programmā ir izklāstīti gan tūlītēji, gan ilgākā termiņā veicami pasākumi, kas paredzēti, lai tiktu galā ar ievērojamo migrācijas plūsmu, ar kuru patlaban saskaras ES un jo īpaši Vidusjūras reģiona valstis, un lai novērstu problēmas, kas rodas šādas krīzes risināšanas procesā. Šo pasākumu vidū jāmin Frontex paredzēto finanšu resursu trīskāršošana, bēgļu un migrantu pārcelšana ES valstu teritorijā atbilstoši īpašiem kritērijiem un kvotām, LESD 78. panta 3. punktā minētā ārkārtas reaģēšanas mehānisma iedarbināšana pirmo reizi vēsturē, lai palīdzētu dalībvalstīm, kuras saskaras ar pēkšņo bēgļu pieplūdumu, un operācijas uzsākšana Vidusjūrā saskaņā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku, lai atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem izjauktu cilvēku tirdzniecības tīklus un apkarotu cilvēku kontrabandu.

2.4.

Pasākumu kopumā ietilpst arī ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojums, kas paredzēts bēgļu krīzes ierobežošanai un kas procesuālu apsvērumu dēļ tika nodēvēts par neoficiālu vienošanos par neatbilstīgo migrāciju no Turcijas uz ES; vienošanās mērķis ir neatbilstīgo migrāciju aizstāt ar likumīgām iespējām pārmitināt bēgļus Eiropas Savienības teritorijā (7). Daži no dokumentā ietvertajiem noteikumiem ir šādi: i) visi neatbilstīgie migranti, kas pēc 2016. gada 20. marta no Turcijas pārceļos uz Grieķiju, tiks atgriezti Turcijā saskaņā ar divpusējo vienošanos, kas noslēgta starp abām minētajām valstīm; ii) migranti, kuri nelūgs patvērumu vai kuru pieteikumi tiks atzīti par nepamatotiem vai nepieņemamiem, tiks atgriezti Turcijā; iii) Turcija un Grieķija ar ES iestāžu un aģentūru palīdzību noslēgs visas nepieciešamās divpusējās vienošanās, tostarp par Turcijas amatpersonu pastāvīgu klātbūtni Grieķijas salās un Grieķijas amatpersonu pastāvīgu klātbūtni Turcijā no 2016. gada 20. marta, lai nodrošinātu minēto vienošanos īstenošanu; iv) par katru sīrieti, kurš tiks atgriezts Turcijā no Grieķijas salām, kāds cits sīrietis tiks pārmitināts uz ES; v) sadarbībā ar Komisiju, ES aģentūrām, ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos, kā arī ar dalībvalstīm tiks izveidots mehānisms, ar ko nodrošināt principa “viens pret vienu” īstenošanu no tās pašas dienas, kad sākas atgriešanas; vi) prioritāras tiesības uz pārmitināšanu ES teritorijā tiks piešķirtas sīriešiem, kuri atrodas Turcijā, nevis Grieķijā, savukārt šo sīriešu vidū galvenā prioritāte tiks piešķirta tiem migrantiem, kuri iepriekš nav iekļuvuši un nav mēģinājuši iekļūt Eiropas Savienībā.

2.5.

Savā papildu faktu lapā par ES un Turcijas paziņojumu 2016. gada 18. martā (8) Komisija uzsver, ka Turciju varētu kvalificēt kā “drošu trešo valsti” (9). Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu ļauj izdarīt tādu pašu secinājumu, jo tajā pausts viedoklis, ka Patvēruma procedūru direktīvā definētais drošas trešās valsts jēdziens nebūt neprasa, lai Ženēvas konvencijas piemērošanas procesā nepastāvētu nekādas atrunas vai ģeogrāfiski ierobežojumi, taču prasa, lai aizsardzību principā varētu saņemt saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem (10).

2.6.

EESK savukārt ir paudusi nostādni, ka drošas izcelsmes valsts koncepciju noteikti nevar piemērot ne gadījumos, kad netiek ievērota preses brīvība un politiskais plurālisms, ne tādām valstīm, kurās notiek vajāšana sakarā ar dzimuma un/vai seksuālo orientāciju vai piederību nacionālajai, etniskajai, kultūras vai reliģiskajai minoritātei. Jebkurā gadījumā attiecībā uz kādas valsts iekļaušanu drošu izcelsmes valstu sarakstā ir jāizvērtē (cita starpā) arī jaunākā informācija no tādiem avotiem kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR), Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), Eiropas Padome un citas cilvēktiesību organizācijas (11).

2.7.

Kopš ES un Turcijas paziņojuma parakstīšanas Eiropas robežas nelikumīgi šķērsojošo un Egejas jūrā dzīvību zaudējušo cilvēku skaits ir ievērojami un pastāvīgi samazinājies (12). Tomēr tajā pašā laikā īpaši bažīgu EESK dara tas, ka strauji palielinās plūsmas uz citām dienvidu valstīm. Taču ES dalībvalstu rezultāti gan pārmitināšanas, gan pārcelšanas jomā joprojām ir neapmierinoši. Kaut arī šo programmu īstenošanai nepieciešamie pamati ir izveidoti, pašreizējais temps joprojām ir lēnāks, nekā nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus – pārmitinātu un pārceltu visas atbilstīgās personas (13).

3.   Drošas valsts mehānisms: droša trešā valsts un pirmā patvēruma valsts

3.1.

Jēdzieni “droša izcelsmes valsts”, “droša trešā valsts” un “pirmā patvēruma valsts” ir izklāstīti Direktīvā 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai, kurā ir noteikti vienoti procesuālie standarti un garantijas personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību ES dalībvalstīs. Turklāt direktīvā ir noteiktas četras drošas valsts kategorijas. Tās ir šādas: pirmā patvēruma valsts (35. pants), droša trešā valsts (38. pants), droša izcelsmes valsts (37. pants) un droša Eiropas trešā valsts (39. pants) (14).

3.2.

Vienlaikus skatot Direktīvas 2013/32/ES 39. pantu par drošām Eiropas trešām valstīm un 35. pantu par pirmo patvēruma valsti, var konstatēt, ka ir iespējama augstāka un zemāka līmeņa starptautiskā aizsardzība, 38. pantā paredzētajam drošas trešās valsts mehānismam nodrošinot vidēja līmeņa aizsardzību. Direktīvas 39. pants nodrošina visaugstāko aizsardzības līmeni, jo tajā ir atsauce uz valstīm, kuras ratificējušas Ženēvas konvenciju bez ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, piedāvā maksimālo konvencijā paredzēto aizsardzību, garantē konvencijas 36. panta pilnīgu īstenošanu valstī un uz kurām attiecas konvencijā paredzētie kontroles mehānismi. Direktīvas 35. pants, pavisam pretēji, nodrošina vienīgi bēgļu aizsardzību vai citādu pietiekamu aizsardzību, koncentrējoties uz neizraidīšanas principa piemērošanu.

3.3.

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32/ES 38. pantu valsts ir uzskatāma par konkrētam pieteikuma iesniedzējam drošu trešo valsti, ja tā atbilst šādiem vispārējiem kritērijiem: a) dzīvība un brīvība netiek pakļauta briesmām, pamatojoties uz rasi, reliģiju, tautību, piederību konkrētai sociālajai grupai vai politisko uzskatu dēļ; b) attiecīgajā valstī tiek ievērots neizraidīšanas princips saskaņā ar Ženēvas konvenciju; c) pieteikuma iesniedzējam nepastāv smaga kaitējuma risks; d) attiecīgā valsts aizliedz personu pārvietot uz valsti, kurā tai varētu draudēt spīdzināšana, cietsirdīga, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme vai sodīšana, kā noteikts starptautiskos tiesību aktos; e) pastāv iespēja pieprasīt bēgļa statusu un, ja pieteikuma iesniedzējs tiek atzīts par bēgli, saņemt aizsardzību saskaņā ar Ženēvas konvenciju; un f) pastāv saistība starp pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo trešo valsti, uz kā pamata minētajai personai būtu pamatoti doties uz minēto valsti. Tādēļ gadījumā, ja kompetentās iestādes uzskata, ka kāda valsts, piemēram, Turcija, ir uzskatāma par pirmo patvēruma valsti vai pieteikuma iesniedzējam drošu trešo valsti, tās pieņem lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, neizskatot to pēc būtības (15).

3.4.

Neizraidīšanas princips ir starptautiskās bēgļu aizsardzības sistēmas stūrakmens un ir noteikts 1951. gada Ženēvas konvencijas 33. panta 1. punktā (16). UNHCR ir konstatējis, ka ar šo pantu konvencijā tiek iekļauts tās galvenais princips, kas tagad tiek piemērots praksē starptautiskajās paražu tiesībās un tādēļ ir saistošs visām starptautiskajā kopienā ietilpstošajām valstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir ratificējušas Ženēvas konvenciju (17).

3.5.

Tādējādi ikviena persona, kura ir uzskatāma par bēgli saskaņā ar 1951. gada konvenciju vai kura atbilst 1951. gada konvencijas 1. panta a) apakšpunkta 2. punktā sniegtās bēgļa definīcijas kritērijiem, var saņemt 33. panta 1. punktā paredzēto aizsardzību pat tad, ja šīs personas bēgļa statuss vēl nav oficiāli atzīts (18). Īpaši svarīgi tas ir patvēruma meklētājiem, jo pastāv iespēja, ka viņi varētu būt bēgļi un tādēļ līdz galīgā lēmuma par viņu statusu pieņemšanai nebūtu pārvietojami vai izraidāmi no patvēruma valsts (19).

4.   Turcija kā “droša trešā valsts”

4.1.

Turcija kopš 2011. gada ir uzņēmusi vislielāko skaitu bēgļu no Sīrijas (vairāk nekā trīs miljonus – 3 222 000). Savukārt Libāna – valsts ar aptuveni 4,8 miljoniem iedzīvotāju – ir uzņēmusi vairāk nekā 1 miljonu reģistrēto bēgļu. Jordānija ir uzņēmusi trešo lielāko Sīrijas bēgļu skaitu (654 582), savukārt Irāka un Ēģipte saskaņā ar jaunākajiem oficiālajiem datiem ir uzņēmušas attiecīgi 244 235 un 124 534 reģistrētos bēgļus (20).

4.2.

Turcija ir ratificējusi Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada Protokolu, taču ir saglabājusi ģeogrāfisku atrunu attiecībā uz patvēruma meklētājiem, kuri nenāk no Eiropas. Tas nozīmē, ka praksē tā atzīst tikai tos bēgļus, kuri nāk no Eiropas, proti, no Eiropas Padomes dalībvalstīm (21). 2014. gada aprīlī Turcija pieņēma jaunu Likumu par ārvalstniekiem un starptautisko aizsardzību. Likums nosaka, ka šajā valstī ir pieejami četri aizsardzības statusa veidi: a) “bēgļa statuss” – saskaņā ar Ženēvas konvenciju atzītiem bēgļiem, kuri ir pilsoņi kādā no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm; b) “bēgļa statuss ar nosacījumiem” – atzītiem bēgļiem, kuri nenāk no Eiropas; c) “alternatīvā aizsardzība”, ko var piešķirt Eiropas valstu un citu valstu pilsoņiem, kuri neatbilst Ženēvas konvencijas kritērijiem un kurus tāpēc nevar atzīt par bēgļiem, bet kuriem pēc iespējamās atgriešanas izcelsmes valstī varētu draudēt nāves sods, spīdzināšana vai cita veida necilvēcīga vai pazemojoša attieksme vai kuri varētu ciest viņu valstī valdošā bruņotā konflikta rezultātā; un d) “pagaidu aizsardzība”, kas tiek piešķirta cilvēku masveida pieplūduma gadījumā (22).

4.3.

Masveidā ieceļojušajiem sīriešiem sākotnēji piešķīra “iebraucēja” (misâfir) statusu un pēc tam pagaidu aizsardzību, taču neparedzot tiesības iesniegt pieteikumu bēgļa statusa saņemšanai. Šī nosacījuma mērķis ir panākt, lai viņi Turcijā uzturētos tikai tik ilgi, kamēr Sīrijā valda karadarbība, un pēc apstākļu uzlabošanās atgrieztos savā valstī.

4.3.1.

Citu valstu (nevis Sīrijas) valstspiederīgie var individuālā kārtā pieprasīt patvērumu, un viņu pieteikumus izskata paralēli saskaņā ar jauno Likumu par ārvalstniekiem un starptautisko aizsardzību, kurš stājās spēkā 2014. gada aprīlī. Saskaņā ar šo procedūru pieteikumus nosūta gan Migrācijas pārvaldības ģenerāldirektorātam (DGMM), kurš veic statusa noteikšanas procedūru, gan arī UNHCR, kurš veic paralēlu statusa noteikšanas procedūru un izsaka rekomendācijas attiecībā uz pārcelšanu. UNHCR lēmumi nav juridiski saistoši, taču tiek ņemti vērā DGMM veiktajā novērtējumā. Tādēļ ir skaidri redzams, ka Turcijas tiesību akti sīriešiem un citu trešo valstu valstspiederīgajiem šajā jomā paredz atšķirīgus aizsardzības standartus un procesuālos noteikumus, tādējādi radot nevienlīdzību piekļuvē šai aizsardzībai un pašā aizsardzībā.

4.4.

Būtiski šķēršļi, nepilnības un problēmas pastāv arī saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai un pamata pakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei un sociālajam atbalstam, izglītībai un kopumā – integrācijai sabiedrībā (23). Lai arī Turcija jau 2016. gada janvārī atzina sīriešu tiesības strādāt, praksē darba atļaujas ir saņēmuši tikai nedaudzi no viņiem, lielākajai daļai pastāvīgi iesaistoties nedeklarētā nodarbinātībā (24). Jāpiebilst, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem nepārprotami un kategoriski tiek liegtas ilgtermiņa integrācijas iespējas Turcijā (Likuma par ārvalstniekiem un starptautisko aizsardzību 25. pants), savukārt bēgļu brīvu pārvietošanos ierobežo minētā likuma 26. panta noteikumi. Tādēļ ir skaidrs, ka aizsardzība, kas piešķirta cilvēkiem, kuri Turcijā ir pieprasījuši starptautisko aizsardzību, nenodrošina juridiskās garantijas un tiesības, kuras bauda cilvēki, kuri atzīti par bēgļiem saskaņā ar Ženēvas konvenciju, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties attiecīgās valsts teritorijā (1951. gada konvencijas 26. pants), tiesības naturalizēties (1951. gada konvencijas 34. pants) un tiesības strādāt (1951. gada konvencijas 17., 18. un 19. pants).

4.5.

Turklāt jautājumi par Turcijas atzīšanu par “drošu trešo valsti” rodas arī saistībā ar to, kā tā ievēro neizraidīšanas principu, kas noteikts Ženēvas konvencijas 33. panta 1. punktā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECHR) 3. pantā un Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem 3. panta 2. punktā (25). Līdztekus tam, ka Turcija iepriekš ir sūtījusi atpakaļ patvēruma meklētājus, kuri nenāk no Eiropas, jaunākajos starptautisko cilvēktiesību organizāciju ziņojumos ir minēti gadījumi, kad tiek liegta ieceļošana un patvēruma meklētāji masveidīgi tiek sūtīti atpakaļ uz Sīrijas teritoriju (26). Zīmīgi, ka tikai dienu pēc paziņojuma parakstīšanas Amnesty International ziņoja par vēl vienu gadījumu, kad notikusi afgāņu bēgļu masveida repatriācija uz Kabulu (27). Līdzīgā veidā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2016. gada 20. aprīlī pieņemtajā rezolūcijā cita starpā ir minēts, ka sīriešu un citu valstu valstspiederīgo atgriešana Turcijā ir pretrunā ES un starptautiskajiem tiesību aktiem (28). Tādēļ ir acīmredzams, ka trūkst pietiekamu garantiju, lai nodrošinātu neizraidīšanas principa ievērošanu praksē (29).

---

(1)  Eiropas Komisija, 2016. gada ziņojums par Turciju, Brisele, 9.11.2016., SWD(2016) 366 final, 77. – 78. lpp., pieejams šeit: http://ec.europa.eu/enlargement/pdf/key_documents/2016/20161109_report_turkey.pdf.

(2)  EESK faktu vākšanas misija bēgļu stāvokļa apzināšanai pilsoniskās sabiedrības organizāciju skatījumā, Ziņojums par misiju Turcijā 2016. gada 9.–11. martā, 2. lpp., pieejams šeit:http://www.eesc.europa.eu/resources/docs/eesc-fact-finding-missions-refugees_turkey_en.pdf.

(3)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(4)  Amnesty International, “Europe’s gatekeeper: unlawful detention and deportation of refugees from Turkey” (“Eiropas vārtu sargs: no Turcijas nākošo bēgļu nelikumīga aizturēšana un izraidīšana”), 14. lpp., pieejams šeit: https://www.amnesty.org/en/documents/document/?indexNumber=eur44%2f3022%2f2015&language=en.

(5)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(6)  LES 2. pantā ir noteikts: “Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

(7)  Eiropadome, Ārlietas un starptautiskās attiecības, 18.3.2016., http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2016/03/18-eu-turkey-statement/.

(8)  Eiropas Komisija, Faktu lapa par ES un Turcijas paziņojumu, 19.3.2016., pieejama šeit: http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-16-963_en.htm.

(9)  “Kāds būs juridiskais pamats patvēruma meklētāju atgriešanai no Grieķijas salām uz Turciju? Visu to personu pieteikumi, kas Grieķijā piesakās patvērumam, tiks izskatīti individuāli atbilstīgi ES un starptautisko tiesību aktu prasībām un saskaņā ar neizraidīšanas principu. Būs pieejamas individuālas pārrunas, izvērtēšana un apelācijas tiesības. Patvēruma meklētāju visaptveroša vai automātiska atgriešana nenotiks. ES patvēruma piešķiršanas noteikumos dalībvalstīm ir ļauts noteiktos skaidri definētos apstākļos pasludināt pieteikumu par “nepieņemamu”, t. i., noraidīt pieteikumu, neizskatot to pēc būtības. Turcijas gadījumā pastāv divas juridiskas iespējas atzīt patvēruma pieteikumus par nepieņemamiem: 1) pirmā patvēruma valsts (Patvēruma procedūru direktīvas 35. pants): ja persona attiecīgajā valstī jau ir atzīta par bēgli vai bauda citādu pietiekamu aizsardzību šajā valstī; 2) droša trešā valsts (Patvēruma procedūru direktīvas 38. pants): ja personai trešā valstī nav piešķirta aizsardzība, taču šī trešā valsts atpakaļuzņemtajai personai var nodrošināt efektīvu piekļuvi aizsardzībai.”

(10)  “Šajā sakarā Komisija uzsver, ka Patvēruma procedūru direktīvā definētais drošas trešās valsts jēdziens prasa, lai pastāvētu iespēja saņemt aizsardzību saskaņā ar Ženēvas konvenciju, bet neprasa, lai attiecīgā trešā valsts būtu ratificējusi minēto konvenciju bez ģeogrāfiskām atrunām. Turklāt, kas attiecas uz jautājumu par to, vai pastāv saikne ar attiecīgo trešo valsti un vai tātad ir saprātīgi, ka pieteikuma iesniedzējs uz minēto valsti dotos, var ņemt vērā arī to, vai pieteikuma iesniedzējs ir šķērsojis minēto drošo trešo valsti un vai tā ģeogrāfiski atrodas tuvu pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstij”. Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu, 10.2.2016., COM(2016) 85 final.

(11)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “ES kopējā drošu izcelsmes valstu saraksta izveidošana” (OV C 71, 24.2.2016., 82. lpp.), 2.4. un 2.11. punkts.

(12)  Kopš jaunākā Komisijas ziņojuma ikdienas robežšķērsošanas gadījumu skaits maršrutā no Turcijas uz Grieķijas salām turas zems – vidēji 75 ieceļotāji dienā. Eiropas Komisija, Brisele, 6.9.2017., COM(2017) 470, Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Septītais ziņojums par ES un Turcijas paziņojuma īstenošanā gūto progresu”. Pieejams šeit: https://ec.europa.eu/home-affairs/sites/homeaffairs/files/what-we-do/policies/european-agenda-migration/20170906_seventh_report_on_the_progress_in_the_implementation_of_the_eu-turkey_statement_en.pdf.

(13)  Saskaņā ar jaunākajiem datiem kopējais pārcelto personu skaits ir 27 695 (19 244 no Grieķijas un 8 451 no Itālijas), savukārt saskaņā ar ES un Turcijas paziņojumu no Turcijas uz ES tikuši pārmitināti kopumā 8 834 sīrieši. Attiecībā uz finansiālo atbalstu 3 miljardu EUR apmērā, ko 2016.–2017. gadam paredz Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijā, jau ir parakstīti līgumi vairāk nekā 1,66 miljardu EUR vērtībā un izmaksājumi sasniedz 838 miljonus EUR. Tādu neaizsargāto bēgļu skaits, kuriem atbalstu sniedz ārkārtas sociālās palīdzības drošības tīkls, ir pieaudzis no 600 000 līdz 860 000, un paredzams, ka līdz 2017. gada beigām tas sasniegs 1,3 miljonus. Eiropas Komisija, Brisele, 6.9.2017., COM(2017) 465 final, Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Piecpadsmitais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu”. Pieejams šeit: https://ec.europa.eu/home-affairs/sites/homeaffairs/files/what-we-do/policies/european-agenda-migration/20170906_fifteenth_report_on_relocation_and_resettlement_en.pdf.

(14)  Pastāv uzskats, ka drošas valsts mehānisms ir pretrunā Ženēvas konvencijas 31. panta 1. punktam, jo starptautiskajos tiesību aktos nav noteikts, ka pieteikums būtu jāiesniedz pirmajā valstī, kura varētu piešķirt starptautisko aizsardzību. Šajā sakarā skatīt M. Symes and P. Jorro, Asylum Law and Practice (“Patvēruma tiesības un prakse”), LexisNexis UK, 2003, 448. lpp.; G. Goodwin-Gill and J. McAdam, The Refugee in International Law (“Bēgļi starptautiskajās tiesībās”), Oxford University Press, 2007, 392. lpp. Lai iepazītos ar pretējo viedokli, skatīt K. Hailbronner, The Concept of “Safe Country” and Expeditious Asylum Procedures: A Western European Perspective (““Drošas valsts” jēdziens un ātras patvēruma procedūras: Rietumeiropas perspektīva”), International Journal of Refugee Law, 1993, 5(1), 31.–65. lpp.

(15)  Grieķijas Cilvēktiesību aizsardzības organizācija ir paudusi viedokli, ka jau no pirmajām ES un Turcijas paziņojuma piemērošanas dienām “EASO eksperts uzskatīja, ka attiecībā uz pirmajiem izskatītajiem patvēruma pieteikumiem var apgalvot, ka Turcija ir droša trešā valsts (..). Šāda nostāja, kuras standartizēts teksts tiek izmantots par pamatu pieteikumu noraidīšanai, pieteikumu iesniedzējiem būtībā liedz saņemt vajadzīgo individuālo novērtējumu un, vēl ļaunāk, uzliek patvēruma meklētājiem pienākumu pierādīt, ka Turcija nav droša trešā valsts, kas ir absolūti pretrunā direktīvas garam. Šo pirmo patvēruma pieteikumu vispārēja noraidīšana ir nepamatota”. Grieķijas Cilvēktiesību aizsardzības organizācija, Comments – critical remarks on the provisions and implementation of Law 4375/2016 (Komentāri – kritiskas piezīmes par Likuma Nr. 4375/2016 noteikumiem un īstenošanu), 2016. gada 21. aprīlis, pieejams šeit: http://www.hlhr.gr/?MDL=pages&SiteID=1215. Tomēr 2016. gada 10. maijā Grieķija pieņēma pirmo lēmumu, kurā Turcija netika atzīta par drošu trešo valsti. Konkrētajā situācijā pēc tam, kad Lesbas salā tika saņemta apelācijas sūdzība no kāda sīrieša, kuram patvērums sākotnēji netika piešķirts un kuru tādēļ būtu bijis jāatgriež Turcijā, bēgļu apelācijas padome noteica, ka Turcija nav droša trešā valsts, kas nozīmē, ka patvēruma pieteikums bija jāizskata atkārtoti – detalizētāk un ņemot vērā visus faktus. Šo “precedentu”, ko radīja pirmais lēmums, ka Turciju nevar uzskatīt par drošu trešo valsti, ir ņēmušas vērā daudzas bēgļu apelācijas padomes.

(16)  Informāciju par neizraidīšanas principu cita starpā skatīt E. Lauterpacht & D. Bethlehem, “The scope and content of the principle of non-refoulement: Opinion” (“Neizraidīšanas principa tvērums un saturs. Atzinums”) izdevumā E. Feller, V. Tuerk & F. Nicholson (red.), Refugee Protection in International Law (“Bēgļu aizsardzība starptautiskajos tiesību aktos”), UNHCR’s Global Consultations on International Protection (UNHCR Globālās konsultācijas par starptautisko aizsardzību), Cambridge University Press, Cambridge, 2003, 87.–177. lpp. Skatīt arī ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos Konsultatīvo atzinumu par neizraidīšanas saistību ekstrateritoriālu piemērošanu saskaņā ar 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada protokolu, pieejams šeit: http://www.unhcr.org/refworld/docid/45f17a1a4.html.

(17)  2001. gada 13. septembra Piezīme par starptautisko aizsardzību (A/AC. 96/951, 16. punkts). Skatīt arī UNHCR, The Principle of Non Refoulement as a Norm of Customary International Law, Response to the Questions Posed to UNHCR by the Federal Constitutional Court of the Federal Republic of Germany in cases 2 BvR 1938/93, 2 BvR 1953/93, 2 BvR 1954/93 (Neizraidīšanas princips kā starptautisko paražu tiesību norma. Atbilde uz jautājumiem, kurus Vācijas Federatīvās Republikas Federālā konstitucionālā tiesa uzdeva UNHCR saistībā ar lietām 2 BvR 1938/93, 2 BvR 1953/93, 2 BvR 1954/93). Skatīt arī UNHCR, Note on the Principle of Non Refoulement (EU Seminar on the Implementation of the 1995 EU Resolution on the Minimum Guarantees for Asylum Procedures) (Piezīme par neizraidīšanas principu (ES seminārs par 1995. gada ES Rezolūcijas par obligātajām garantijām patvēruma procedūrās īstenošanu)), 1.11.1997. Papildus skatīt 4. punktu 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu un/vai 1967. gada Protokola pušu deklarācijas preambulā, kas pieņemta 2001. gada 12.–13. decembra Ministru sanāksmē, HCR/MMSP/2001/09, kā arī Jaunzēlandes Apelācijas tiesas lēmumu lietā “Zaoui pret ģenerālprokuroru” (Nr. 2) [2005] 1 NZLR 690, 20.9.2004., 34. un 136. punkts.

(18)  Secinājums Nr. 6 (XXVIII) – 1977. gads, par neizraidīšanas principu, c) punkts, Secinājums Nr. 79 (XLVIII) – 1996. gads, par starptautisko aizsardzību, j) punkts, Secinājums Nr. 81 (XLVIII) – 1997. gads, par starptautisko aizsardzību, i) punkts.

(19)  UNHCR, Global Consultations on International Protection/Third Track: Asylum Processes (Fair and Efficient Asylum Procedures) (Globālās konsultācijas par starptautisko aizsardzību/Trešā redakcija: Patvēruma piešķiršanas kārtība (taisnīgas un efektīvas patvēruma piešķiršanas procedūras), EC/GC/01/12, 13.5.2001., 4., 8., 13. punkts un 50. punkta c) apakšpunkts, un 16. zemsvītras piezīmē minētā E. Leuterpacht and D. Bethlehem publikācija, 87.–99. punkts.

(20)  Plašāka informācija: http://data.unhcr.org/syrianrefugees/regional.php.

(21)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(22)  Likuma teksts angļu valodā ir pieejams šeit: http://www.goc.gov.tr/files/files/eng_minikanun_5_son.pdf.

(23)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(24)  Meltem Ineli-Ciger, Implications of the New Turkish Law on Foreigners and International Protection and Regulation No. 29153 on Temporary Protection for Syrians Seeking Protection in Turkey (Turcijas jaunā Likuma par ārvalstniekiem un starptautisko aizsardzību un Noteikumu Nr. 29153 par pagaidu aizsardzību bēgļiem no Sīrijas, kuri lūdz aizsardzību Turcijā, ietekme), Oxford Monitor of Forced Migration, 2014, 4(2), 28.–36. lpp.

(25)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(26)  Cita starpā skatīt Human Rights Watch2015. gada 23. novembra paziņojumu, kas pieejams šeit: https://www.hrw.org/news/2015/11/23/turkey-syrians-pushed-back-border.

(27)  Amnesty International, Η ψευδαίσθηση της “ασφαλούς χώρας” για την Τουρκία καταρρέει (“Sabrūk ilūzija par Turciju kā par “drošu valsti””), 2016. gada 23. marts, pieejams tikai grieķu valodā šeit: https://www.amnesty.gr/news/press/article/20243/i-pseydaisthisi-tis-asfaloys-horas-gia-tin-toyrkia-katarreei. Plašāku informāciju skatīt Ο. Ulusoy, Turkey as a Safe Third Country? (“Turcija kā droša trešā valsts?”), 2016. gada 29. marts, pieejams šeit: https://www.law.ox.ac.uk/research-subject-groups/centre-criminology/centreborder-criminologies/blog/2016/03/turkey-safe-third. E. Roman, Th. Baird, and T. Radcliffe, Why Turkey is Not a “Safe Country” (“Kāpēc Turcija nav “droša valsts””), 2016. gada februāris, Statewatch, http://www.statewatch.org/analyses/no-283-why-turkey-is-not-a-safe-country.pdf.

(28)  Rezolūcija Nr. 2109 (2016), pagaidu redakcija, The situation of refugees and migrants under the EU–Turkey Agreement of 18 March 2016 (Bēgļu un migrantu situācija saskaņā ar ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojumu), autors(-i): Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, avots: Asamblejas debates 2016. gada 20. aprīlī (15. sēde) (sk. Dok. Nr. 14028, Migrācijas, bēgļu un pārvietoto personu komitejas ziņojums, referente: Tineke Strik). Dokumenta teksts Asamblejā pieņemts 2016. gada 20. aprīlī (15. sēdē).

(29)  L. Reppeli (2015), “Turkey’s track record with the European Court of Human Rights” (Turcijas līdzšinējā pieredze Eiropas Cilvēktiesību tiesā). Turkish Review, 2015. gada 1. janvāris (tiešsaistē pieejams šeit: http://archive.is/XmdO5).

---

28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/27

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinums par tematu “Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļas ES brīvās tirdzniecības nolīgumos (BTN)”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2018/C 227/04)

Ziņotāja:

Tanja BUZEK

Pilnsapulces lēmums	19.10.2017.
Juridiskais pamats	Reglamenta 29. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	REX
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	26.1.2018.
Pieņemts plenārsesijā	14.2.2018.
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	133/1/9

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu neoficiālā dokumentā (1) novērtēt ES tirdzniecības nolīgumos iekļauto tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu īstenošanu un apspriesties par šo jautājumu ar pilsonisko sabiedrību.

1.2.

Komitejai bijusi svarīga loma centienos gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs palielināt pilsoniskās sabiedrības izpratni par ES tirdzniecības politiku. EESK locekļi ir un arī turpmāk būs apņēmības pilni stiprināt sadarbību ar trešo valstu pilsonisko sabiedrību, uzraugot sarunas par ES tirdzniecības nolīgumiem un to īstenošanu.

1.3.

EESK mudina Komisiju stiprināt dialogu ar pilsonisko sabiedrību, lai varētu pilnveidot pašreizējos un turpmākajos tirdzniecības nolīgumos iekļauto tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu funkcionēšanu, un – tas ir īpaši svarīgi – šo aspektu atspoguļot, pārskatot ES un Kanādas Visaptverošajā ekonomikas un tirdzniecības nolīgumā (CETA) iekļauto tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu.

1.4.

Tomēr EESK mudina Komisiju izraudzīties vērienīgāku pieeju, it īpaši centienos paaugstināt tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās minēto saistību izpildes panākšanas efektivitāti, kas EESK ir īpaši svarīgi. Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām vajadzētu būt tikpat nozīmīgām kā tām, kas attiecas uz komerciāliem, tehniskiem un ar tarifiem saistītiem aspektiem.

1.4.1.

EESK iesaka pilnvarot vietējās konsultantu grupas uzraudzīt visu tirdzniecības nolīgumu daļu ietekmi uz cilvēktiesībām, darba tiesībām un vides tiesībām un vietējo konsultantu grupu darbības jomā iekļaut patērētāju intereses.

1.4.2.

EESK pauž nožēlu par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu šauro pieeju patērētāju interesēm un būtu gandarīta, ja tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības satvarā būtu arī patērētājiem veltīta sadaļa, kurā iekļauti attiecīgi starptautiskie patērētāju aizsardzības standarti un kura stiprinātu sadarbību, kas vērsta uz patērētāju tiesību ievērošanas panākšanu.

1.5.

EESK uzskata, ka tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām ir būtiska loma centienos sasniegt mērķus, ko Komisija izvirzījusi stratēģijā “Tirdzniecība visiem” (2) un stratēģijā “Globalizācijas iespēju izmantošana” (3), un uzskata, ka tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu galvenais sasniegums ir vietējo konsultantu grupu (VKG) izveide, lai dotu iespējas trešo valstu pilsoniskai sabiedrībai, mudinātu šīs valstis virzīties uz mērķiem, kurus varētu salīdzināt ar ES vērtībām, tostarp sociālajiem standartiem, patērētāju un vides aizsardzības standartiem un kultūru daudzveidību, un palielinātu ES publiskā tēla atpazīstamību šajās valstīs, kā arī nodrošinātu svarīgu platformu, kas uzraudzītu tirdzniecības nolīgumos nostiprināto saistību ievērošanu cilvēktiesību, darba tiesību un vides tiesību jomā.

1.6.

EESK atzinīgi vērtē tai piešķirto pilnvarojumu nodrošināt daļu locekļu vietējās konsultantu grupās un sekretariātā. Tomēr tā uzsver, ka gan pašreizējo, gan turpmāko VKG darbībai svarīgs jautājums ir finansējums un resursi, un aicina Komisiju, Padomi un Parlamentu sadarboties ar EESK, lai šajā jomā steidzami ieviestu sistēmiskus risinājumus.

1.7.

EESK uzskata, ka Komisijai jārīkojas, lai paaugstinātu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu un it īpaši VKG efektivitāti, jo tās ir struktūras, kuru uzdevums ir uzraudzīt šo saistību izpildi. Daudzus praktiskus ieteikumus varētu īstenot, negrozot pašreizējo tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu tekstu, un tādēļ tas būtu jādara nekavējoties.

1.7.1.

Starp konstatētajām nepilnībām ir nelīdzsvarots VKG sastāvs un to izveides kavēšanās, nepieciešamība rīkot Eiropas Savienības VKG un partnervalstu VKG kopīgas sanāksmes un minēto grupu priekšsēdētājiem piedalīties tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības komiteju sanāksmēs ar tiesībām paust grupu nostāju, un nepietiekams finansējums gan ES, gan partnervalstu VKG.

1.7.2.

Šajā saistībā EESK iesaka ES un partnervalstu vietējo konsultantu grupu kopīgās sanāksmes nostiprināt nolīguma tekstā, lai pavērtu tām iespēju apmainīties ar pieredzi par kopīgiem projektiem un sagatavot kopīgus ieteikumus.

1.7.3.

Komiteja aktīvi aicina pirms nolīguma stāšanās spēkā atbalstīt ES un it īpaši partnervalstu pilsoniskās sabiedrības spēju veidošanu un nekavējoties veidot vietējās konsultantu grupas, sniedzot nepieciešamo politisko, finansiālo un ar loģistiku saistīto atbalstu un nodrošinot sastāva līdzsvarotību.

1.7.4.

Komiteja arī mudina Komisiju pievērst uzmanību vēl atlikušajiem vietējai pilsoniskai sabiedrībai neskaidrajiem jautājumiem, kuru cēlonis ir ES asociācijas nolīgumu un padziļināto un visaptverošo brīvās tirdzniecības nolīgumu (DCFTA), kas noslēgti ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu, transversālais raksturs, kā arī pilsoniskās sabiedrības forumu lomas paplašinājums, īpaši Latīņamerikā, kura rezultātā ir vājinājies abu pušu VKG pamatvēstījums.

1.7.5.

Turklāt EESK kritiski vērtē to, ka Komisija nav reaģējusi uz VKG sūdzībām. Tāpēc jābūt iespējai ar uzraudzības mehānisma palīdzību uzsākt neatkarīgu izmeklēšanu par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās skaidri noteikto saistību pārkāpumiem.

1.8.

EESK aicina Komisiju izveidot pārredzamāku un racionālāku sūdzību mehānismu un iesaka, ka VKG priekšsēdētājiem būtu jāpiedalās Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības komitejas sanāksmēs un ka būtu jāpieprasa Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības komitejai saprātīgā termiņā atbildēt uz VKG jautājumiem un ieteikumiem. Komiteja iesaka veidot regulāru dialogu starp ES vietējām konsultantu grupām, Komisiju, EĀDD, Eiropas Parlamentu un ES dalībvalstīm.

1.9.

Runājot par ilgtspējīgas attīstības mērķiem, EESK iesaka visos turpmākajos ar tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām saistītajos mandātos iekļaut īpašu klauzulu, lai veicinātu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu.

1.10.

Saistībā ar Komisijas stingro apņemšanos stiprināt darba tiesību noteikumus partnervalstīm pirms tirdzniecības nolīguma noslēgšanas būtu jāparāda, ka tās pilnībā ievēro astoņas SDO darba pamatkonvencijas. Ja partnervalsts nav ratificējusi vai pienācīgi īstenojusi šīs konvencijas, vai demonstrējusi tām pielīdzināmu aizsardzības līmeni, EESK iesaka izstrādāt stabilu saistību ceļvedi, kas iekļaujams tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļā, lai nodrošinātu minētā līmeņa savlaicīgu sasniegšanu.

1.11.

EESK atzīmē, ka neoficiālajā dokumentā izvirzīts sankciju jautājums. Komiteja mudina Komisiju turpināt analizēt spēkā esošajos tirdzniecības nolīgumos paredzēto sankciju mehānismus un to līdzšinējo izmantošanu un izdarīt secinājumus par to iespējamajām nepilnībām, lai varētu novērtēt un paaugstināt tāda izpildes panākšanas mehānisma efektivitāti, kuru varētu iekļaut tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās. Vienlaikus Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā, ka pilsoniskās sabiedrības grupas ir paudušas gan atbalstu, gan nopietnas bažas par to izmantošanu.

1.12.

EESK pauž gatavību sekmēt centienus attīstīt jaunas idejas, kas Komisijai palīdzētu palielināt tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās ietvertu neatkarīgu izpildes panākšanas mehānismu efektivitāti, tostarp izmantojot tiesības reaģēt, ja tās bažas netiek ņemtas vērā. Tomēr iespējamā sankciju piemērošana, ja tāda ir nepieciešama, jāveido diferencēti, ja vēlas, lai potenciālie tirdzniecības partneri būtu atvērti šādai pieejai: atšķirībā no GSP+ sistēmas šeit strīda gadījumā noteikumus nevar vienpusēji atsaukt.

2.   Priekšvēsture

2.1.

Pirmo reizi noteikumi par ilgtspējīgu attīstību tika iekļauti ES un Cariforum ekonomisko partnerattiecību nolīgumā un pēc tam arī ES un Korejas Brīvās tirdzniecības nolīgumā (BTN), kas stājās spēkā 2011. gadā, un kopš tā laika visos ES tirdzniecības nolīgumos ir iekļauta tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļa. Pašlaik nolīgumus, kuros ir tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļa, Eiropas Savienība ir noslēgusi ar Centrālameriku, Kolumbiju un Peru, Gruziju, Moldovu un Ukrainu, un nākotnē tiks noslēgti vēl citi nolīgumi.

2.2.

Pēdējos gados ir pieaugusi interese par darba, vides un patērētāju aizsardzības noteikumu iekļaušanu tirdzniecības nolīgumos. Debates notiek Eiropas Parlamentā un Padomē, dalībvalstīs un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku vidū, tai skaitā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā.

2.3.

Pēdējos gados EESK ir izstrādājusi vairākus atzinumus un ieteikumus par dažādiem tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības aspektiem ES tirdzniecības politikā, it īpaši atzinumus par stratēģiju “Tirdzniecība visiem” (4), par tirdzniecības un ieguldījumu lomu saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem (5) un pavisam konkrēti par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu ES un Korejas BTA (6). EESK 2017. gada jūlijā rīkoja konferenci par to, kā ar brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļautajām tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām panākt reālu ietekmi, un tajā piedalījās galvenokārt dažādu vietējo konsultantu grupu locekļi (7).

2.4.

Par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu ietekmi un efektivitāti ir izstrādāti vairāki novērtējumi. Lai arī Eiropas Savienībā kopumā tiek spēcīgi atbalstīti centieni pašreizējos un turpmākajos brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļaut tālejošas darba tiesību, vides un patērētāju aizsardzības saistības un paredzēt aktīvu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, vēl ir jāpierāda, ka ar tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām var sasniegt vērienīgos mērķus, kas izvirzīti paziņojumā “Tirdzniecība visiem” (8) un Komisijas nesenajā pārdomu dokumentā par globalizācijas iespēju izmantošanu (9).

2.5.

Saistībā ar Eiropas Parlamenta piekrišanu CETA Eiropas Savienības tirdzniecības komisāre Cecilia Malmström apsolīja Eiropas Parlamenta deputātiem (10) sākt tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu plašu sabiedrisko apspriešanu ar EP deputātiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, tostarp EESK. Šādas pārdomas par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu īstenošanu ir vajadzīgas arī saistībā ar pašlaik notiekošajām tirdzniecības sarunām ar Meksiku un Mercosur, kā arī tādēļ, lai formulētu ES nostāju jautājumā par attiecīgās CETA sadaļas iespējamu pārskatīšanu (11), par ko abas puses vienojās CETA nolīgumam pievienotajā Kopīgajā interpretējošajā instrumentā (12).

2.6.

Komisija 2017. gada 11. jūlijā publicēja neoficiālo dokumentu (13), lai turpmākajos mēnešos sāktu debates ar Eiropas Parlamentu, Padomi un ieinteresētajām personām no pilsoniskās sabiedrības. Dokumentā raksturota un novērtēta pašreizējā prakse un minēti divi varianti, kā uzlabot tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu īstenošanu, kā arī uzdoti vairāki jautājumi ieinteresētajām personām. Ar šo EESK atzinumu iecerēts dot ieguldījumu minētajā procesā un pārdomās par šiem jautājumiem.

2.7.

Dalībvalstis saņēma neoficiālo dokumentu un šobrīd iesniedz savus komentārus un priekšlikumus. Eiropas Parlaments 2018. gada janvāra plenārsesijā rīkoja debates.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu neoficiālā dokumentā novērtēt ES tirdzniecības nolīgumos iekļauto tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu īstenošanu (14), kā arī Tirdzniecības ģenerāldirektorāta neoficiālo dokumentu, ar ko tiek saktas debates un apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību par to, kā šo īstenošanu uzlabot.

3.2.

EESK uzskata, ka tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām ir izšķiroša loma ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu veicināšanā, ko Komisija izvirzījusi par mērķi stratēģijā “Tirdzniecība visiem” un pārdomu dokumentā “Globalizācijas sniegto iespēju izmantošana”. Tās ir tikpat svarīgas kā starptautisko saistību ievērošana, piemēram, Parīzes nolīguma saistības klimata pārmaiņu jomā un saistības attiecībā uz tirdzniecību ar fosilo kurināmo.

3.3.

Saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem EESK norāda uz tās atzinuma (15) secinājumiem un ieteikumiem, it īpaši uz ieteikumu turpmāk visās tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās “ietvert īpašu klauzulu, ar kuru nosaka, ka pilsoniskās sabiedrības uzraudzības mehānisma abām pusēm ir jāsadarbojas, lai veicinātu IAM”, un ka tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām “ir jāvelta tāda pati uzmanība kā tām sadaļām, kas skar komerciālos, tehniskos vai tarifu aspektus”.

3.3.1.

Komiteja jau ir minējusi (16), ka 17. ilgtspējīgas attīstības mērķis attiecas tieši uz pilsoniskās sabiedrības lomu, jo tajā ir norādīts: “lai ilgtspējīgas attīstības programma būtu sekmīga, ir vajadzīgas publiskā un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības partnerības”. Turklāt pirmo reizi ANO vēsturē IAM ir precizēts, ka valdības ir atbildīgas tautas priekšā.

3.4.

EESK tomēr pauž nožēlu par šauro pieeju pašreizējās debatēs par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām un to, ka šīs sadaļas ļoti vispārīgi pievēršas patērētāju interesēm. Stratēģija “Tirdzniecība visiem” gan nepārprotami koncentrējas uz patērētāju uzticēšanos drošiem produktiem, tomēr ANO pamatnostādnēs par patērētāju aizsardzību (17) sniegta daudz plašāka izpratne, ietverot patērētāju privātuma aizsardzību, viņu tiesības e-komercijas jomā un tiesības uz patērētāju tiesību ievērošanas efektīvu panākšanu. Tā kā tirdzniecības liberalizācija ietekmē patērētājus, EESK uzskata, ka tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības satvarā ir vajadzīga patērētājiem veltīta sadaļa “Tirdzniecība un patērētāji”, kurā būtu iekļauti attiecīgi starptautiskie patērētāju aizsardzības standarti un kura stiprinātu sadarbību centienos panākt patērētāju tiesību ievērošanu.

3.5.

EESK atzinīgi novērtētu arī apņemšanos ES tirdzniecības politikā un, konkrētāk, tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās, iekļaut dzimumu dimensiju. Daudzās valstīs, kas ir ES tirdzniecības partneres, noteiktās nozarēs, piemēram, tekstilrūpniecībā, darbaspēka lielākā daļa ir sievietes. Ar ES tirdzniecības nolīgumiem nedrīkst vēl vairāk palielināt dzimumu nevienlīdzību. Eiropas Komisijai būtu jānodrošina, ka attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām darbā tiek pilnībā ievēroti starptautiskie darba standarti. EESK it īpaši aicina ievērot SDO Konvenciju Nr. 100 par vienlīdzīgu atalgojumu, Konvenciju Nr. 111 par diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un profesiju, kas veicina diskriminācijas aizliegumu darbā, un Konvenciju Nr. 183 par maternitātes aizsardzību.

3.6.

EESK mudina Komisiju pastiprināt dialogu ar pilsonisko sabiedrību, lai pilnveidotu pašreizējos un turpmākajos tirdzniecības nolīgumos iekļauto tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu funkcionēšanu. Īpaši svarīgi būtu šo aspektu ņemt vērā, pārskatot CETA (18) tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu. EESK atzinīgi vērtē komisāres Malmström solījumu laikus pārskatīt nolīguma tirdzniecības un darba, kā arī tirdzniecības un vides noteikumus, un vēlas tikt iesaistīta šajā pārskatīšanā.

3.7.

Komitejai bijusi svarīga loma centienos gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs palielināt pilsoniskās sabiedrības izpratni par ES tirdzniecības politiku. EESK locekļi ir un arī turpmāk būs apņēmības pilni stiprināt sadarbību ar trešo valstu pilsonisko sabiedrību, uzraugot sarunas par ES tirdzniecības nolīgumiem un to īstenošanu. Šāda proaktīva EESK rīcība ir bijusi izšķiroša centienos dot iespējas pilsoniskās sabiedrības organizācijām ārvalstīs un turpināt tirdzniecības lēmumu pieņemšanas procesu demokratizāciju.

3.8.

Lai arī tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības noteikumi tiek īstenoti relatīvi īsu laiku (pirmais jaunās paaudzes brīvās tirdzniecības nolīgums, proti, ES un Korejas Brīvās tirdzniecības nolīgums, stājās spēkā pirms sešiem gadiem), EESK ir apzinājusi virkni sasniegumu un trūkumu, kas būtu jāanalizē un jāizmanto gaidāmajā CETA iekļautās tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļas, kā arī citu tirdzniecības nolīgumu pārskatīšanā.

3.9.

Viens no tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu nozīmīgiem sasniegumiem ir vietējo konsultantu grupu (VKG) izveide, kas pilsoniskajai sabiedrībai nodrošina svarīgu platformu, lai uzraudzītu, kā tiek pildītas tirdzniecības nolīgumos noteiktās saistības cilvēktiesību, darba tiesību un vides tiesību jomā. Tomēr EESK uzskata, ka ir svarīgi paplašināt šo grupu darbības jomu, lai aptvertu arī patērētāju intereses.

3.9.1.

Atbilstoši savai kompetencei ES vajadzētu panākt arī lielāku sinerģiju starp tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu formulējumu un 27 obligātajām vides un SDO konvencijām, kas ir būtiskas tās programmai Generalised Scheme of Preferences Plus (un prasībām, kas izvirzītas vismazāk attīstītajām valstīm saistībā ar programmu “Viss, izņemot ieročus”).

3.10.

EESK atzinīgi vērtē tai piešķirto pilnvarojumu nodrošināt daļu no locekļiem sešās ar šādiem līgumiem patlaban izveidotajās VKG un to sekretariātā: ES un Korejas brīvās tirdzniecības nolīgums, ES un Kolumbijas/Peru brīvās tirdzniecības nolīgums, ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgums, ES un Gruzijas padziļināts un visaptverošs brīvās tirdzniecības nolīgums, ES un Moldovas padziļināts un visaptverošs brīvās tirdzniecības nolīgums, ES un Ukrainas padziļināts un visaptverošs brīvās tirdzniecības nolīgums, kā arī ES un Cariforum valstu ekonomiskās partnerības nolīguma konsultatīvajā komitejā. Turklāt EESK cer turpināt darbu turpmāk izveidojamās VKG, piemēram, saskaņā ar CETA un ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīgumu.

3.10.1.

Komiteja arī mudina Komisiju pievērst uzmanību vēl atlikušajām neskaidrībām, ko, pirmkārt, rada ES asociācijas nolīgumu un padziļināto un visaptverošo brīvās tirdzniecības nolīgumu (DCFTA), kas noslēgti ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu, transversālais raksturs – vietējai pilsoniskajai sabiedrībai tos ir grūti atšķirt, un, otrkārt, pilsoniskās sabiedrības forumu lomas paplašinājums, īpaši Latīņamerikā, kura rezultātā ir zudis fokuss un ir vājinājies abu pušu VKG pamatvēstījums.

3.11.

Tomēr būtiska problēma joprojām ir finansējums un resursi. Tā kā ir izveidoti septiņi uzraudzības mehānismi (seši brīvās tirdzniecības nolīgumi un ES un Cariforum ekonomisko partnerattiecību nolīgums) un paredzēts veidot vēl citus, tostarp saistībā ar svarīgajiem nolīgumiem ar Kanādu un Japānu, EESK būs sarežģīti bez papildu līdzekļiem nodrošināt pašreizējo un turpmāko VKG efektīvu darbību. Komisijai būtu sadarbībā ar EESK steidzami jāizstrādā sistēmiski risinājumi un kopā ar Parlamentu un Padomi jānodrošina, ka šiem uzraudzības mehānismiem ir pieejami pienācīgi resursi un ka tiek pilnībā iesaistītas pilsoniskās sabiedrības pārstāvības grupas.

3.12.

Efektīvi tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu izpildes panākšanas mehānismi Komitejai ir īpaši svarīgi, ko tā ir uzsvērusi vairākos atzinumos (19). Vietējo konsultantu grupām, kas ir uzraudzības struktūras, ir svarīgs uzdevums, proti, nodrošināt, ka tiek atklāti un efektīvi novērsti tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās minēto saistību pārkāpumi. EESK, būdama aktīva ES vietējo konsultantu grupu dalībniece, ir būtiski sekmēju to darbību un tāpēc mudina Komisiju rīkoties vērienīgāk saistībā ar efektīvu izpildes panākšanas mehānismu. Runājot par Dienvidkoreju, EESK norāda, ka ES vietējā konsultantu grupa lūdza Komisiju (20) sākt strīda izšķiršanas procedūru, bet, neraugoties uz grupas centieniem risināt šo jautājumu, Komisija to līdz šim vēl nav izdarījusi. Šajā saistībā EESK ir uzsvērusi, ka “ilgtspējīgas attīstības aspektu īstenošana, it īpaši darba tiesību jautājumu risināšana, joprojām ir neapmierinoša” (21).

3.13.

EESK uzskata, ka uzņēmumi var ievērojami palīdzēt centienos nodrošināt atbilstību darba un sociālajām tiesībām, atbalstot un ievērojot likumus, kas aizsargā darba ņēmēju tiesības, un veidojot sociālo dialogu ar arodbiedrībām, lai vienotos par pienācīgiem standartiem gan to tiešajā darbībā, gan visā piegādes ķēdē. EESK aicina Komisiju nodrošināt, ka ar tirdzniecības nolīgumiem tiek atbalstīta laba uzņēmējdarbības prakse un novērsts sociālais dempings un sociālo standartu pazemināšana, izstrādājot klauzulas ar ietvertām stabilām saistībām attiecībā uz korporatīvu sociālo atbildību atbilstīgi ESAO pamatnostādnēm par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām un paredzot izveidot valstu kontaktpunktus (22), kuriem vajadzētu būt neatkarīgiem un strukturētiem tā, lai valstu kontaktpunktu vai to uzraudzības komiteju locekļu statusā tiktu iesaistīti sociālie partneri. Šo kontaktpunktu darbinieki ir atbilstīgi jāapmāca, un jānodrošina pienācīgs personāls un finansējums.

3.14.

EESK pauž gatavību sekmēt centienus attīstīt jaunas idejas, kas Komisijai palīdzētu palielināt tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās ietvertu neatkarīgu izpildes panākšanas mehānismu efektivitāti, tostarp izmantojot tiesības reaģēt, ja tās bažas netiek ņemtas vērā. Iespējamās sankcijas, ja tādas ir nepieciešamas, būtu jāpiemēro diferencēti.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

EESK uzskata, ka Komisijai jārīkojas, lai paaugstinātu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu efektivitāti ar mērķi nodrošināt sociālo, vides, patērētāju un darba tiesību ievērošanu. Būtiski ir paaugstināt VKG efektivitāti, jo tās ir struktūras, kuru uzdevums ir uzraudzīt šo saistību izpildi.

4.1.1.

EESK atzīmē, ka dažādas ieinteresētās personas ir iesniegušas priekšlikumus, lai palielinātu tirdzniecības nolīgumos iekļauto tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu neatkarību un paaugstinātu to efektivitāti, un piekrīt viedoklim, ka ir apņēmīgi jāveicina tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās minēto saistību izpilde. Saistībā ar darba tiesību noteikumiem tika iesniegts arī priekšlikums izveidot neatkarīgu sekretariātu darba tiesību jautājumos (23) un izveidot kolektīvu sūdzību mehānismu, kas ierosināts darba tiesību sadaļas paraugā (24).

4.2.

EESK ir izvērtējusi pieredzi, kas gūta saistībā ar tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām. Konstatēti šādi trūkumi, un EESK aicina Komisiju tos novērst: — nelīdzsvarots sastāvs ES un partnervalstu vietējās konsultantu grupās, — dažu partnervalstu nepietiekamā politiskā griba laikus izveidot savas VKG, — pienācīga finansējuma trūkums gan ES, gan partnervalstu vietējām konsultantu grupām, — nepieciešamība ES un partnervalstu vietējo konsultantu grupu kopīgās sanāksmes nostiprināt nolīguma tekstā, lai pavērtu tām iespēju apmainīties ar pieredzi par kopīgiem projektiem un sagatavot kopīgus ieteikumus, — nepieciešamība paredzēt VKG priekšsēdētāju līdzdalību tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības komiteju sanāksmēs ar tiesībām paust savu grupu nostāju tā, lai pilsoniskās sabiedrības vēstījumu nodotu valdībām, — Eiropas Komisijas nereaģēšana uz VKG sūdzībām par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļā minēto saistību pārkāpumiem.

4.3.

EESK locekļi, kas darbojas VKG, un citas organizācijas, kuras pārstāv uzņēmējus, darba ņēmējus un brīvprātīgā darba sektoru, ir snieguši vairākus ieteikumus par to, kā Komisijai būtu jārīkojas, lai novērstu tirdzniecības nolīgumu nepilnības un paaugstinātu VKG darbības efektivitāti, nodrošinot saistību ievērošanu sociālo tiesību, darba tiesību un vides noteikumu jomā. Komisijai šie ieteikumi būtu rūpīgi jāanalizē. Tie ir šādi: — atbalstīt spēju veidošanu un pirms nolīguma stāšanās spēkā labāk darīt zināmu un popularizēt tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu saturu ES un partnervalstu pilsoniskajā sabiedrībā, — izveidot neatkarīgu darba tiesību sekretariātu un kolektīvo sūdzību mehānismu, — nodrošināt pienācīgu finansējumu un resursus gan ES, gan partnervalstu vietējām konsultantu grupām, lai pilsoniskās sabiedrības pārstāvji varētu pilnībā iesaistīties, un nodrošināt finansējumu pamatotām darbībām, tostarp analītiskajam darbam vai semināriem, kas papildina ikgadējās kopīgās sanāksmes, — mudināt partnervalstu valdības nekavējoties izveidot vietējās konsultantu grupas un sniegt tām nepieciešamo politisko un ar loģistiku saistīto atbalstu, vienlaikus nodrošinot šo grupu sastāva līdzsvarotību, — izveidot pārredzamāku un racionālāku sūdzību mehānismu, — veidot regulāru dialogu starp ES vietējām konsultantu grupām, Komisiju, EĀDD, Eiropas Parlamentu un ES dalībvalstīm, — pieprasīt Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības komitejai saprātīgā termiņā atbildēt uz VKG jautājumiem un ieteikumiem, — pilnvarot vietējās konsultantu grupas uzraudzīt visu tirdzniecības nolīgumos ietverto sadaļu, ne tikai tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļas, ietekmi uz cilvēktiesībām, darba tiesībām, vides un patērētāju tiesībām (EESK ar gandarījumu konstatē, ka šis priekšlikums ir ņemts vērā Komisijas ziņojumā par paziņojuma “Tirdzniecība visiem” īstenošanu), — partnervalstīm pirms tirdzniecības nolīguma noslēgšanas būtu jāpierāda, ka tās pilnībā respektē astoņas SDO darba pamatkonvencijas. Ja partnervalsts nav ratificējusi vai pienācīgi īstenojusi šīs konvencijas, vai demonstrējusi tām pielīdzināmu aizsardzības līmeni, tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļā būtu jāiekļauj stabilu saistību ceļvedis, kas nodrošinātu minētā līmeņa savlaicīgu sasniegšanu, — pieprasīt gan valstu valdībām, gan uzņēmumiem, kas darbojas to teritorijā, ievērot SDO Pienācīga darba programmā noteiktos standartus (25), kuri sniedzas tālāk par nodarbinātības pamatstandartiem un ietver citu tiesību ievērošanu, piemēram, dzimumu līdztiesības, veselības un drošības jomā.

4.4.

EESK uzskata, ka iepriekš minētos praktiskos ieteikumus var īstenot, negrozot pašreizējo tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu tekstu, un tādēļ tas būtu jādara nekavējoties.

4.5.

EESK uzskata: lai uzraudzības mehānismi būtu efektīvi, ir svarīgi paredzēt iespēju ar uzraudzības mehānisma palīdzību pašiem uzsākt izmeklēšanu par tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļā minēto saistību pārkāpumiem. Ja pārkāpumi konstatēti, nekavējoties būtu jāsāk strīdu izšķiršanas procedūra ar mērķi panākt konkrēto saistību izpildi. EESK norāda, ka starp dažādām valstīm, tostarp ASV un Kanādu, noslēgtos tirdzniecības nolīgumos pastāv vairāki atšķirīgi modeļi, kas paredz iespēju noteikt materiālas sankcijas, ja tiek konstatēti saistību pārkāpumi.

4.6.

Tomēr EESK pauž nožēlu par to, ka neoficiālajā dokumentā šķiet secināts, ka tirdzniecības nolīgumos iekļauto sankciju vērtību var novērtēt, tikai pamatojoties uz vienu konkrētu tiesvedību pret Gvatemalu, ko ASV uzsāka saskaņā ar Centrālamerikas Brīvās tirdzniecības nolīgumu (CAFTA) (26). Tomēr tas, ka ASV šajā lietā neizdevās uzvarēt, bija saistīts nevis ar sankciju pieejamību, bet ar saistību koncepciju CAFTA sadaļā par darbu. Sadaļā noteikta juridiska prasība, ka sankciju uzlikšanu pamato tikai darba tiesību pārkāpumu nelabvēlīga ietekme uz tirdzniecību. Konkrētajā gadījumā tiesa secināja, ka ir konstatēti nepārprotami SDO darba tiesību pārkāpumi, taču nav pietiekamu pierādījumu, ka tie nelabvēlīgi ietekmē tirdzniecību. Komisijai jāturpina analizēt tirdzniecības nolīgumos iekļautos pašreizējos sankciju mehānismus, to līdzšinējo izmantošanu un iespējamos ierobežojumus, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā, ka pilsoniskās sabiedrības grupas ir paudušas gan atbalstu, gan nopietnas bažas par to izmantošanu.

4.7.

ASV pieejai, kas attiecas uz sankcijām, ir arī citas nepilnības, kuras saistītas procedūras pieņemamību, darbības jomu un ilgumu, un tādēļ ar sankciju pieeju atrisināto lietu skaits ļoti neliels. Komisijai būtu jāizdara secinājumi no ASV un citu valstu, piemēram, Kanādas, noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos paredzēto sankciju mehānismu nepilnībām, lai novērtētu un paaugstinātu tāda izpildes panākšanas mehānisma efektivitāti, kuru varētu iekļaut tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās. Viena no iespējamām nepilnībām ir risks, ka ES rīcība varētu atturēt tirdzniecības partnerus no iesaistīšanās sarunās vai mazināt ES ietekmi šajās sarunās.

4.8.

EESK pauž gatavību palīdzēt Komisijai, balstoties uz citu valstu pieredzi un uzņēmēju, vides aizsardzības pārstāvju, darba ņēmēju un citu pilsoniskās sabiedrības grupu ieteikumiem, izstrādāt efektīvu mehānismu, kas uzlabo ES brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļauto tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu īstenošanu un tās uzraudzību un ļauj panākt saistību pilnīgu izpildi.

---

(1)  http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2017/july/tradoc_155686.pdf

(2)  http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2015/october/tradoc_153846.pdf

(3)  https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/reflection-paper-globalisation_lv.pdf

(4)  EESK atzinums par tematu “Tirdzniecība visiem – ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku”, ziņotājs: Jonathan Peel (UK-I) (OV C 264, 20.7.2016., 123. lpp.).

(5)  REX/486 – EESK atzinums “Tirdzniecības un ieguldījumu svarīgā nozīme ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā un īstenošanā”, ziņotājs: Jonathan Peel (UK-I), līdzziņotājs: Christophe Quarez (FR-II) (vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī).

(6)  EESK atzinums “ES un Korejas brīvās tirdzniecības nolīgums – Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļa”, ziņotājs: Dumitru Fornea (RO-II) (OV C 81, 2.3.2018., 201. lpp.).

(7)  Konference “Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļas ES tirdzniecības nolīgumos – Kā panākt reālu ietekmi?”– Nozīmīgāko secinājumu kopsavilkums: http://www.eesc.europa.eu/sites/default/files/files/summary_conference_on_tsd_chapters_in_eu_trade_agreements.pdf.

(8)  Norādīts iepriekš.

(9)  Norādīts iepriekš.

(10)  Komisāres Cecilia Malmström vēstule INTA komitejas priekšsēdētājam Lange kgam, 2017. gada janvāris, https://ec.europa.eu/carol/index-iframe.cfm?fuseaction=download&documentId=090166e5af9d7b2e&title=letter.pdf.

(11)  Komisāres Cecilia Malmström vēstule Kanādas starptautiskās tirdzniecības ministram Champagne kgam, 2017. gada oktobris, https://ec.europa.eu/carol/index-iframe.cfm?fuseaction=download&documentId=090166e5b568bc60&title=SIGNED_LETTER.pdf.

(12)  Kopīgais interpretējošais instruments par Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA) starp Kanādu un Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm (OV L 11, 14.1.2017, 3. lpp.).

(13)  http://trade.ec.europa.eu/doclib/press/index.cfm?id=1689

(14)  Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par brīvās tirdzniecības nolīgumu īstenošanu, publicēts 2017. gada 9. novembrī.

(15)  REX/486 – EESK atzinums “Tirdzniecības un ieguldījumu svarīgā nozīme ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā un īstenošanā”, ziņotājs: Jonathan Peel (UK-I), līdzziņotājs: Christophe Quarez (FR-II) (vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī).

(16)  REX/486 – EESK atzinums “Tirdzniecības un ieguldījumu svarīgā nozīme ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā un īstenošanā”, ziņotājs: Jonathan Peel (UK-I), līdzziņotājs: Christophe Quarez (FR-II) (vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī).

(17)  http://unctad.org/en/PublicationsLibrary/ditccplpmisc2016d1_en.pdf

(18)  Komisāres Cecilia Malmström vēstule Kanādas starptautiskās tirdzniecības ministram Champagne kgam, 2017 gada oktobris, norādīts iepriekš.

(19)  EESK atzinums par tematu “Tirdzniecība visiem – ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku”, ziņotājs: Jonathan Peel (UK-I) (OV C 264, 20.7.2016., 123. lpp.); EESK atzinums par tematu “EESK viedoklis par konkrētiem pamatjautājumiem, kas radušies sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP)”, ziņotājs: Philippe De Buck, līdzziņotāja: Tanja Buzek (OV C 487, 28.12.2016., 30. lpp.). EESK atzinums “ES un Korejas brīvās tirdzniecības nolīgums – Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļa”, ziņotājs: Dumitru Fornea (RO-II) (OV C 81, 2.3.2018., 201. lpp.).

(20)  Komisārei Malmström adresēta vēstule par konsultācijām saskaņā ar ES un Korejas BTN, 2016. gada decembris, http://ec.europa.eu/carol/?fuseaction=download&documentId=090166e5af1bf802&title=EU_DAG%20letter%20to%20Commissioner%20Malmstrom_signed%20by%20the%20Chair%20and%20Vice-Chairs.pdf.

(21)  EESK atzinums “ES un Korejas brīvās tirdzniecības nolīgums – Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļa”, ziņotājs: Dumitru Fornea (RO-II) (OV C 81, 2.3.2018., 201. lpp.).

(22)  Valstīm, kuras apņēmušās ievērot minētās pamatnostādnes, tiek prasīts izveidot valsts kontaktpunktu, kura galvenais uzdevums ir paaugstināt pamatnostādņu efektivitāti, veicot reklāmas pasākumus, apstrādājot informācijas pieprasījumus un palīdzot atrisināt problēmas, kas var rasties saistībā ar pamatnostādņu iespējamu neievērošanu konkrētos gadījumos. Valstu kontaktpunkti palīdz uzņēmumiem un to dalībniekiem veikt atbilstīgus pasākumus, lai veicinātu pamatnostādņu ievērošanu. Tie nodrošina mediācijas un starpniecības platformu, kurā risināt ar pamatnostādņu īstenošanu saistītus praktiskus jautājumus.

(23)  Neoficiāls dokuments par Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) un Amerikas Darba federācijas un arodorganizāciju kongresa (AFL-CIO) kopīgu priekšlikumu, 2016. gada septembris, https://www.etuc.org/en/page/non-paper-introducing-independent-labour-secretariat-ceta

(24)  ES tirdzniecības nolīgumos iekļaujamas darba tiesību sadaļas parauga projekts, ko Friedrich-Ebert-Stiftung (FES) izstrādājis sadarbībā ar INTA komitejas priekšsēdētāju Bernd Lange, 2017. gada jūnijs, http://www.fes-asia.org/news/model-labour-chapter-for-eu-trade-agreements/.

(25)  http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---dgreports/---integration/documents/publication/wcms_229374.pdf

(26)  Skatīt https://www.ictsd.org/bridges-news/bridges/news/trade-dispute-panel-issues-ruling-in-us-guatemala-labour-law-case.

---

28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/35

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Veicināt nevalstisko dalībnieku pasākumus klimata jomā”

(izpētes atzinums pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma)

(2018/C 227/05)

Ziņotājs:	Mindaugas MACIULEVIČIUS
Līdzziņotājs:	Josep PUXEU ROCAMORA

Apspriešanās	Eiropas Komisija, 28.11.2017.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Biroja lēmums	4.7.2017.
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	6.2.2018.
Datums, kad pieņemts plenārsesijā	15.2.2018.
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	192/1/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Pāreju uz mazoglekļa un pret klimata pārmaiņām noturīgu ekonomiku ir lielā mērā veicinājušas augšupējas iniciatīvas, ko virzīja iedzīvotāji, inovatīvi uzņēmumi un dažādas pilsoniskās sabiedrības ieinteresētās personas, kurus kopā dēvē par nevalstiskajiem un reģionālajiem dalībniekiem.

1.2.

Šie dalībnieki var būtiski palīdzēt paātrināt gan attīstību, kurai raksturīgs zems oglekļa dioksīda emisiju līmenis, gan ilgtspējīgu attīstību. Tūlītēja nevalstisko dalībnieku rīcība samazina ar pāreju uz mazoglekļa ekonomiku saistītās izmaksas, kā arī mazina jau šobrīd notiekošo klimata pārmaiņu tūlītējo ietekmi.

1.3.

Pēdējos gados ir strauji palielinājies nevalstisko dalībnieku klimata jomā īstenoto pasākumu skaits, apjoms un līmenis (1). Tomēr nevalstiskie dalībnieki joprojām saskaras ar nopietniem šķēršļiem, tāpēc viņiem ir grūti uzsākt un sekmīgi īstenot pasākumus klimata jomā.

1.4.

Turklāt pieaug dažādība starp nevalstiskajiem dalībniekiem un to darbībām klimata jomā, jo tie darbojas dažādās vidēs, kam ir raksturīgas īpašas vajadzības un resursi. Šīs daudzveidības pienācīga analīze un izpratne ir priekšnoteikums paātrinājuma sasniegšanai klimata pasākumu jomā.

1.5.

Atzīstot nevalstisko dalībnieku lielo potenciālu virzīt pasaules mēroga centienus klimata pārmaiņu mazināšanā un pielāgošanās to ietekmei sekmēšanā, EESK aicina izveidot “Eiropas dialogu par nevalstisko dalībnieku pasākumiem klimata jomā” (ED-NSCA), lai stiprinātu un paplašinātu Eiropas mēroga nevalstisko rīcību klimata jomā.

1.6.

EESK ierosinātajam Eiropas dialogam jābūt tādam, kas sniedz pārskatu par klimata pasākumiem ES un palīdz sekot līdzi klimata pasākumu progresam pasaules līmenī.

1.7.

EESK uzsver, ka atzīt un uzsvērt efektīvus, novatoriskus un radošus pasākumus klimata jomā var būt izmaksu ziņā lietderīgs risinājums, kā stimulēt jaunus un atbalstīt jau notiekošos pasākumus. Pasākumus klimata jomā var atzīt, izmantojot tiešsaistes platformu, augsta līmeņa pasākumos un/vai piešķirot apbalvojumus.

1.8.

Eiropas dialogam, kas paredzēts pasākumiem klimata jomā, būtu pastāvīgi jāapkopo atsauksmes un jārisina regulējuma problēmas sadarbībā ar publiskajām iestādēm, lai pakāpeniski izveidotu labvēlīgu pārvaldības vidi augšupējiem pasākumiem klimata jomā. Dialogs būtu jāveido, pamatojoties uz citām līdzīgām iniciatīvām, piemēram, Eiropas enerģētikas dialogu, uz ko aicināja EESK un kas tika izveidots, lai koordinētu enerģētikas pārkārtošanas procesu.

1.9.

Ierosinātā dialoga galējais mērķis ir paātrināt pasākumu īstenošanu klimata jomā, padarot tos pievilcīgus daudziem nevalstiskajiem dalībniekiem, lai tie iesaistītos klimata pasākumos, kā arī panākt, ka pasākumi klimata jomā ir jaunās “ierastās darbības”.

1.10.

EESK uzsver, ka mūsu centienos samazināt emisijas, aizsargāt klimatu un veicināt sociālo un ekonomisko taisnīgumu ir jāizveido sociālais dialogs taisnīgai un ātrai pārejai uz oglekļa nulles emisijām un nulles nabadzību visā pasaulē.

1.11.

EESK ierosina nodrošināt, ka dialogā ne tikai uzsver un atspoguļo pasākumus, bet reaģē arī uz nevalstisko dalībnieku vajadzībām, iedvesmojot veidot jaunas valsts un nevalstisko dalībnieku partnerības, veicinot mācīšanos no līdzbiedriem, apmācot nevalstiskos dalībniekus un dodot viņiem iespēju savā starpā apmainīties ar padomiem, kā arī atvieglojot piekļuvi finansējumam.

1.12.

Ierosinātais Eiropas dialogs darbotos plašākā klimata pārvaldības ekosistēmā, kas izveidota pēc Parīzes nolīguma noslēgšanas. Dialoga organizācijai jābūt vieglai, par prioritāti izvirzot pašreizējo programmu, iniciatīvu un iestāžu stratēģisku sasaisti, nevis jaunu iestāžu izveidi. Šajā sakarā EESK atbalsta Eiropas Parlamenta priekšlikumu izveidot valstu Klimata un enerģētikas daudzlīmeņu dialoga platformas.

1.13.

EESK uzņemsies vadošo lomu dialoga rosināšanā un aicina pārējās ES iestādes, īpaši Eiropas Komisiju, pievienoties centieniem izveidot nevalstiskajiem klimata pasākumiem labvēlīgu vidi, sadarbojoties ar mērķi palīdzēt īstenot dialogu praksē.

1.14.

Kā pirmajam solim Eiropas dialogā par nevalstisko dalībnieku pasākumiem klimata jomā vajadzētu būt pasākumam 2018. gada pirmajā pusgadā, kas pulcētu visu ieinteresēto dalībnieku tīklus, kā arī pārstāvjus no citām ES iestādēm un dalībvalstīm, un kas tiktu organizēts Talanoa dialoga (2) garā un kalpotu centieniem izveidot skaidru rīcības plānu dialogam.

1.15.

Ar šāda dialoga starpniecību EESK paredz būtiski palielināt visu nevalstisko dalībnieku – uzņēmumu, tostarp MVU, sociālo uzņēmumu un kooperatīvu, pilsoniskās sabiedrības grupu, kopienu, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību un citu ieinteresēto personu – iespējas, lai tie varētu sniegtu reālu un jūtamu ieguldījumu klimata pārmaiņu problēmas risināšanā.

2.   Atzinuma priekšvēsture

2.1.

Šis ir izpētes atzinums pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma.

2.2.

Atzinuma pamatā ir 2016. gada jūlijā pieņemtais atzinums “Koalīcija Parīzes nolīguma izpildei” un tam sekojošā konference Designing a framework for bottom-up climate action (Veidot satvaru augšupējiem pasākumiem klimata aizsardzības jomā), kurā bija iespēja apmainīties ar paraugpraksi un apzināt problēmas, kas kavē nevalstisko dalībnieku centienus mazināt klimata pārmaiņas.

2.3.

Pāreju uz mazoglekļa un pret klimata pārmaiņām noturīgu ekonomiku veicināja iedzīvotāju, pašvaldību, patērētāju un inovatīvu uzņēmumu virzītas augšupējas iniciatīvas. Tomēr tālāku progresu bieži vien kavēja administratīvi un regulatīvi šķēršļi, atbilstīgu konsultāciju mehānismu trūkums un nepiemērotas finanšu procedūras.

3.   Nevalstisku klimata aizsardzības pasākumu steidzamība

3.1.

Termins “nevalstiskie dalībnieki” attiecas uz dalībniekiem, kuri nav Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Puses. Šāda plašāka izpratne ietver dažādu veidu uzņēmumus, tostarp mazos un vidējos uzņēmumus, kā arī mikrouzņēmumus, investorus, kooperatīvus, pilsētas un reģionus, arodbiedrības, kopienas un iedzīvotāju grupas, reliģiskās organizācijas, jauniešu grupas, kā arī citas nevalstiskās organizācijas. Šajā atzinumā īpaša uzmanība ir pievērsta to klimata jomas dalībnieku jaunam augšupējam ieguldījumam, kurus vēl nav pilnībā atzinušas ES iestādes un dalībvalstis.

3.2.

Nevalstisko dalībnieku pasākumi klimata aizsardzības jomā ir jāīsteno aizvien steidzamāk vismaz četru iemeslu dēļ: — siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrācija atmosfērā turpina palielināties, pat ja visas valdības īstenotu savu apņemšanos, joprojām trūktu 11–13 gigatonnas (Gt) CO2 ekvivalenta (3). Īstermiņa valsts un nevalstiskie klimata aizsardzības pasākumi var palīdzēt novērst šo trūkumu, turklāt tie ir svarīgi, lai nebūtu jāīsteno vēl radikālāki un dārgāki pasākumi; — pašreizējo klimata pārmaiņu radīto ietekmi jūt visā pasaulē. Te jāmin ārkārtēju laika apstākļu izraisītu notikumu skaita pieaugums, lielāki zaudējumi un kaitējums, kā arī izmaiņas laika apstākļu modelī, turklāt šādi apstākļi izraisa neaizsargātu kopienu pārvietošanu un migrēšanu (4), — pašreizējā politiskā nestabilitāte, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, un publisko resursu nepietiekamība rada draudus valdību doto solījumu pilnīgai īstenošanai. Pat vairākas Eiropas valstis, kuras ir apņēmušās pilnībā ievērot Parīzes nolīgumu, joprojām nav sasniegušas mērķi, kas nepieciešams, lai pārliecinoši ierobežotu globālo sasilšanu tā, lai temperatūras pieaugums nesasniegtu 2 oC; — valdības nosaka politikas satvaru, bet pasākumus praktiski īsteno nevalstiskie un reģionālie dalībnieki, un daudzi no tiem ir inovatīvu un efektīvu pasākumu patiesie līderi, jo īpaši, mazāki, jauni un augšupēji klimata jomas dalībnieki.

3.3.

Nevalstiskie klimata jomas dalībnieki var būtiski palīdzēt paātrināt gan attīstību, kuru raksturo zems oglekļa dioksīda emisiju līmenis, gan ilgtspējīgu attīstību. Tūlītēja nevalstisko dalībnieku rīcība samazina ar pāreju uz mazoglekļa ekonomiku saistītās izmaksas, kā arī kliedē notiekošo klimata pārmaiņu tūlītējo ietekmi. Tomēr kopumā trūkst izpratnes par to, ka augšupējas iniciatīvas var sekmēt ar dekarbonizāciju un ekoloģisko pāreju saistīto sociālo problēmu pārvarēšanu.

3.4.

Saskaņā ar ES finansēto TESS projektu, kura mērķis ir izpētīt ekociematu ietekmi Eiropā, ja pieci procenti ES iedzīvotāju iesaistītos efektīvās kopienas vadītās klimata pārmaiņu mazināšanas iniciatīvās, oglekļa dioksīda emisiju ietaupījums būtu pietiekami liels, lai 28 ES dalībvalstis par gandrīz 85 % varētu sasniegt izvirzītos saskaņotos 2020. gada emisiju samazināšanas mērķus (5).

3.5.

Turklāt nevalstisko dalībnieku īstenotie pasākumi klimata jomā var stiprināt arī vispārējo klimata pārvaldību. Piemēram: — nevalstisko dalībnieku īstenotajos pasākumos varētu gūt informāciju vērienīgākai klimata politikai, apliecinot valdībām, ka ir ticami izvirzīt vērienīgākus klimata mērķus, — nevalstisko dalībnieku darbības varētu palīdzēt valdībām īstenot valstu līmeņa politiku un sekmēt valstu prasību izpildi saskaņā ar ES nacionāli noteikto devumu (NND), — nevalstiskie dalībnieki varētu palīdzēt apzināt iespējas regulatīvās vides stiprināšanai (6).

3.6.

Nevalstisko dalībnieku darbība var arī kalpot tam, lai parādītu, ka pāreja uz mazoglekļa, aprites un pret klimata pārmaiņām noturīgu ekonomiku ir iespēja Eiropas Savienībai palielināt savu konkurētspēju, dodot labumu ES uzņēmumiem. Turklāt tā sniedz iespēju pievērsties ne tikai klimata problēmām, bet arī ilgtspējīgai attīstībai un jo īpaši Ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanai.

3.7.

Pēdējos gados ir strauji palielinājies nevalstisko dalībnieku klimata jomā īstenoto pasākumu skaits, apmērs un līmenis (7). Tomēr nevalstiskie dalībnieki joprojām saskaras ar nopietniem šķēršļiem, tāpēc viņiem ir grūti rosināt veikt un sekmīgi īstenot pasākumus klimata jomā. (Sk. EESK atzinumu “Koalīcija Parīzes nolīguma izpildei” (8))

3.8.

Turklāt pieaug dažādība starp nevalstiskajiem dalībniekiem un to darbībām klimata jomā, jo tie darbojas dažādās vidēs, kam ir raksturīgas īpašas vajadzības un resursi. Šīs daudzveidības pienācīga analīze un izpratne ir priekšnoteikums paātrinājuma sasniegšanai klimata pasākumu jomā.

4.   ES ir vajadzīga stratēģiska pieeja nevalstiskās darbības veicināšanai klimata jomā

4.1.

ES ir aizstāvējusi nevalstisko darbību starptautiskā līmenī: — ES ir iestājusies par starptautiskām sadarbības iniciatīvām ar daudzām ieinteresētajām personām, risinot ietekmes mazināšanas jautājumus UNFCCC kontekstā. — ES ir sekmējusi lielas klimata iniciatīvas, kurās iesaistītas daudzas ieinteresētās personas (9). — Atsevišķas dalībvalstis ir atbalstījušas starptautisko klimata rīcības programmu. Piemēram, Francija vadīja vērienīgus mobilizācijas pasākumus Parīzes nolīguma noslēgšanai. Ziemeļvalstis un Nīderlande palīdzēja izstrādāt klimata iniciatīvu platformu (pašreiz to uztur ANO Vides programma). — Eiropā bāzētie dalībnieki vada aptuveni 54 % UNFCCC reģistrēto sadarbības iniciatīvu pasākumiem klimata jomā (10).

4.2.

Pilnīgā pretstatā tās spēcīgajai starptautiskajai vadībai, Eiropas Savienībai pašreiz trūkst pamata tādas labvēlīgas vides radīšanai, kas palīdzētu ātrāk Eiropā īstenot nevalstisko dalībnieku pasākumus klimata aizsardzības jomā. Ja šāds pamats netiks izstrādāts, Eiropas Savienība var pazaudēt reālu ieguldījumu, ko sniedz nevalstisko un reģionālo dalībnieku vadītāji. Pašreizējais ES atbalsts dažiem liela mēroga pasākumiem, kuros ir iesaistītas daudzas ieinteresētās personas, nav pietiekams, lai nodrošinātu tādu pārveidi, kādu tā apņēmusies īstenot saskaņā ar Parīzes nolīgumu.

4.3.

Daudz vairāk uzmanības jāpievērš jauniem, vēl neatzītiem augšupējiem klimata jomas dalībniekiem, kuri patlaban nav pietiekami pārstāvēti ES atbalstītajās iniciatīvās. To potenciālo ieguldījumu nevar novērtēt par augstu. Šādiem klimata pasākumiem labvēlīgas vides veidošana ir efektīvs risinājums par zemām izmaksām, kas ļautu izmantot to ievērojamo sabiedrisko potenciālu.

4.4.

Turklāt, veidojot labvēlīgu vidi, var novērst pašreizējo nestabilitāti nevalstisko klimata pasākumu jomā. Piemēram: — pašreiz gan ES atbalstītās iniciatīvās, gan UNFCCC kontekstā pārāk maz ir pārstāvēti mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, sociālie uzņēmumi (tostarp kooperatīvi) (11), — lauku pašvaldību un mazāku un vidēja lieluma pilsētu īstenotie klimata pasākumi ir pārāk maz pārstāvēti salīdzinājumā ar lielo metropoļu pasākumiem (12).

4.5.

Tā kā pašreizējie mobilizācijas pasākumi tiek īstenoti galvenokārt starptautiskās klimata politikas līmenī, galveno uzmanību pievēršot īpaši lieliem un/vai pamanāmiem piemēriem, ir steidzami vajadzīga rīcība ES līmenī, lai papildinātu starptautiskos centienus, iesaistot un atbalstot vairāk dažāda veida dalībniekus.

4.6.

Atzīstot nevalstisko dalībnieku lielo potenciālu virzīt pasaules mēroga centienus klimata pārmaiņu mazināšanā un pielāgošanās to ietekmei sekmēšanā, šajā atzinumā tiek ierosināts izveidot “Eiropas dialogu par nevalstisko dalībnieku pasākumiem klimata jomā” (ED-NSCA), lai stiprinātu un paplašinātu Eiropas mēroga nevalstisko rīcību klimata jomā.

5.   Prioritārās jomas rīcībai klimata jomā un vietējo dalībnieku piemēri un vajadzības

5.1.

Tematiskās prioritārās jomas būtu jānosaka, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību.

5.2.

Nodrošinot ciešu atbilstību tematiskajām jomām UNFCCC kontekstā, īpaši ņemot vērā Marrākešas partnerattiecības globālai rīcībai klimata jomā, varētu garantēt ciešu saikni ar Parīzes nolīguma mērķiem.

5.3.

Prioritārās jomas varētu būt šādas: lauksaimniecība un pārtika, mežsaimniecība, zemes izmantošana un ilgtspējīga bioekonomika, krasta aizsardzība un attīstība, ūdens, pilsētas un reģioni, transports, enerģētika, aprites ekonomika un rūpniecība.

5.4.

Ierosinātā dialoga ietvaros varētu pievērsties šādiem starpnozaru tematiem: kompromisi un sinerģija klimata un ilgtspējīgas attīstības jomā, digitalizācijas nozīme, līdzdalības pieeja un taisnīga pāreja.

5.5.

Sociālā uzņēmējdarbība, iedzīvotāju iniciatīvas un sabiedriskais darbs ir tikai daži piemēri tam, kā, izmantojot augšupēju pieeju, var īstenot rīcību klimata politikas jomā. Jau pašreiz tiek sekmīgi īstenotas daudzas iniciatīvas, tomēr daudzas citas tika sāktas, bet neguva panākumus vai dažādu iemeslu dēļ tika pārtrauktas. Lai nevalstiskie dalībnieki un lēmumu pieņēmēji gūtu vērtīgas zināšanas, var izmantot abu kategoriju projektus.

5.5.1.

Lielisks piemērs ir decentralizēta atjaunojamo energoresursu enerģija. Tā būtu jānodrošina, izmantojot vietējās vai reģionālās struktūras, tādējādi vēja, saules un biomasas enerģijas izmantošanas vērtība tiktu radīta vietējā līmenī. Tomēr Eiropas Savienībā pilsoniskās sabiedrības potenciāls šajā jomā tiek izmantots nepilnīgi un pārāk bieži vietējo dalībnieku iesaistīšanos kavē regulatīvie, finansiālie un strukturālie šķēršļi. EESK 2015. gadā sekmīgi aicināja izveidot pilsoniskās sabiedrības virzītu Eiropas enerģētikas dialogu, lai koordinētu enerģētikas pārkārtošanu (13), – tas ir lielākais vienotais pasākums, kas Eiropas Savienībai ir jāveic klimata stabilizācijas jomā.

5.5.2.

Vairāk nekā 1 000 vietējās un reģionālās pašvaldības no 86 valstīm, pārstāvot 804 miljonus iedzīvotāju, Carbonn Climate Registry ietvaros ir ziņojušas par saviem emisiju samazināšanas mērķiem, kas, ja tiktu sasniegti, līdz 2020. gadam varētu nodrošināt 5,6 gigatonnu CO2 ekvivalenta samazinājumu (Gt CO2e), savukārt līdz 2050. gadam – 26,8 Gt CO2e salīdzinājumā ar līmeni 1990. gadā. Kopumā 2030. gadā 7 494 pilsētas un vietējās pašvaldības, kas pārstāv vairāk nekā 680 miljonus iedzīvotāju un ir apņēmušās ievērot Globālo pilsētas mēru klimata un enerģētikas paktu, varētu samazināt 1,3 Gt CO2e gadā no ierastās darbībām, tādējādi laikposmā no 2010. līdz 2030. gadam kopumā nodrošinot 15,64 Gt CO2e (14).

5.5.3.

Pēdējos gados Eiropā palielinās kopienas atbalstītas lauksaimniecības īpatsvars. Vairāk nekā sešos tūkstošos plaši definētu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu ietvaros 22 Eiropas valstīs 2016. gadā ražoja pārtiku 1 miljonam iedzīvotāju (15). Minētās iniciatīvas ietver pasākumus, sākot no patērētāju un lauksaimnieku partnerattiecībām līdz pat kopienas dārzu un lauku saimniecību izveidei. Tajās tiek veidota ciešāka saikne starp ražotāju un patērētāju, radītas iespējas vietējiem uzņēmumiem un izveidotas jaunas darbvietas, kā arī atjaunota iedzīvotāju saikne ar uzņemto pārtiku, tādā veidā mainot pārtikas ražošanas un patēriņa mehānismus un dodot iespēju iedzīvotājiem nodrošināt pārvaldību ar plašāku līdzdalību.

5.5.4.

Taisnīgas pārejas koncepcija apvieno darba ņēmējus, kopienas, darba devējus un valdības sociālā dialoga kontekstā, ar mērķi nodrošināt konkrētus plānus, politikas pasākumus un ieguldījumus, kas vajadzīgi, lai pārveide būtu ātra un taisnīga. Tā ir galvenokārt orientēta uz darbvietām un iztikas līdzekļiem, un tās mērķis ir nodrošināt, lai neviens neatpaliktu mūsu centienos samazināt emisijas, aizsargāt klimatu un veicināt sociālo un ekonomisko taisnīgumu. Lai garantētu un izveidotu sociālo dialogu taisnīgai pārejai, Starptautiskā Arodbiedrību konfederācija un tās partneri ir izveidojuši Taisnīgas pārejas centru, kurš pulcēs un atbalstīs apvienības, uzņēmumus, sabiedrības, kopienas un investorus sociālā dialoga ietvaros, lai izveidotu plānus, vienošanās, ieguldījumus un politiku ātrai un taisnīgai pārejai uz oglekļa nulles emisijām un nulles nabadzību.

5.5.5.

Enerģētikas, emisiju un ūdens taupības prakses īstenošana ir ietverta rūpniecības nozaru brīvprātīgās programmās un patēriņa samazināšanas iniciatīvās. Šie uzņēmumu panākumi tiek pārraudzīti un bieži vien atspoguļoti. Salīdzinošo novērtējumu starp uzņēmumiem un valstīm arī var izstrādāt saistībā ar šāda veida paraugpraksi.

5.6.

Lai izprastu būtisko dažādību starp nevalstiskajiem dalībniekiem, to atšķirīgajām vajadzībām un resursiem, EESK veica aptauju (16), kura parādīja, ka nevalstisko dalībnieku norādītās visneatliekamākās vajadzības ir šādas: — atbalstoša politika/tiesiskā vide, — finansiālās vajadzības: piekļuve publiskajiem līdzekļiem un nodokļu atvieglojumiem, — tehniskais atbalsts: atvieglot savstarpējo mācīšanos, spēju veidošanu, paraugprakses un zināšanu apmaiņu un informētības palielināšanu, — lielāka uzticēšanās, atpazīstamība, izpratne un viņu ieguldījuma atzīšana, — uzlabot sadarbību starp dažādiem dalībniekiem privātajā un publiskajā jomā.

6.   Ierosinātā Eiropas dialoga par nevalstisko dalībnieku pasākumiem klimata jomā funkcijas

6.1.

Lai veidotu vidi, kas veicina nevalstisko dalībnieku pasākumus klimata jomā, un lai stiprinātu un palielinātu Eiropas mēroga pasākumu tvērumu un līmeni, Eiropas dialogam jābūt tādam, kas reaģē uz politiku un uz nevalstisko dalībnieku darbības prasībām, turklāt tajā vajadzētu pildīt šādas savstarpēji saistītas funkcijas: (1) Pasākumu novērtēšana; (2) Pasākumu atzīšana; (3) Pārvaldības uzlabošana; (4) Paātrināt rīcību klimata jomā; un (5) Atbalstīt rīcību klimata jomā ( ARIAS ).

6.2.

Pasākumu novērtēšana un izsekošana – Eiropas Savienība un tās dalībvalstis gūst labumu no labākas izpratnes par nevalstisko dalībnieku īstenoto klimata pasākumu devumu. Ierosinātais dialogs var sniegt pārskatu par klimata pasākumiem Eiropā un palīdzēt noteikt klimata pasākumu progresu pasaules līmenī UNFCCC kontekstā. Labāka izpratne gan par ieguldījumu, kas saistīts ar ietekmes mazināšanu, gan par citiem ieguldījumiem ir nepieciešama vairāku iemeslu dēļ: — tā var būt pirmā virzība uz to, lai valsts un ES līmeņa klimata politikas īstenošanā iekļautu arī nevalstisko dalībnieku īstenotos pasākumus, — konkrētu klimata pasākumu padziļināta izpēte var palīdzēt izstrādāt valsts politiku un apzināt normatīvos šķēršļus, maināma lieluma risinājumus un apstākļus, kādos konkrēti pasākumi ir efektīvi, — šāda rīcība var dot arī praktiskas zināšanas nevalstiskajiem dalībniekiem, lai tie varētu efektīvi iesaistīties pasākumos klimata jomā.

6.2.1.

Ierosinātais pamats ļautu novērot vismaz dažu tādu pasākumu gaitu, kurus īsteno nevalstiskie un reģionālie dalībnieki, īpaši ja tie ir apņēmušies īstenot kvantitatīvo emisiju samazināšanu. Tas varētu būt kopvērtējums par Eiropas līmeņa pasākumiem klimata politikas jomā, kā arī brīvprātīgs ziņošanas mehānisms. Būtu jāapsver aizsardzības pasākumi pret “zaļo apvārdošanu” (“ierasta darbība” tiek pozicionēta kā tīra un Parīzes nolīguma mērķiem atbilstoša). Tomēr, neuzliekot dalībniekiem smagus ziņošanas un uzraudzības pienākumus, tam vismaz būtu jāpierāda, ka iniciatīvas nav tikai uz papīra rakstīta apņemšanās. Uzraudzības un novērtēšanas prakses ietvaros kvantitatīvo pieeju varētu papildināt ar kvalitatīvāku stāstu stāstīšanas pieeju, norādot uz to, ko ir iespējams sasniegt.

6.3.

Pašreiz vairums Eiropā īstenoto pasākumu klimata jomā netiek atzīti vai gandrīz netiek atzīti Eiropas līmenī. Tomēr atzīt un uzsvērt īpaši efektīvus, novatoriskus un radošus pasākumus klimata jomā var būt izmaksu ziņā lietderīgi, lai stimulētu jaunus pasākumus un atbalstītu notiekošos pasākumus. Klimata pasākumus var atzīt dažādi, tostarp šādi: — plaši atzīstot jaunas un spēkā esošās saistības, izmantojot tiešsaistes platformu, — paverot iespējas jauniem klimata jomas dalībniekiem piedalīties gan Eiropas līmenī, gan starptautisko sarunu kontekstā (augsta līmeņa) pasākumos, — piešķirot balvas par īpaši sekmīgiem klimata pasākumiem, piemēram, īpašās tematiskajās jomās.

6.4.

Pārvaldības uzlabošana un stiprināšana – nevalstisko dalībnieku grupu līderi varētu apzināt šķēršļus un iespējas uzlabot pārvaldību. Viņu atziņas var palīdzēt apzināt regulatīvos šķēršļus Eiropas, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī un sākt to likvidēšanu, kā arī radīt pielāgotu tiesisko regulējumu, ar ko veicina pasākumus klimata jomā. Eiropas dialogā par nevalstisko dalībnieku pasākumiem klimata jomā būtu pastāvīgi jāapkopo atsauksmes un jārisina problēmas sadarbībā ar publiskajām iestādēm, lai pakāpeniski izveidotu labvēlīgu pārvaldības vidi augšupējiem pasākumiem klimata jomā. Taču tas nenotiks, nerisinot jautājumu par politikas vakuumu starp nevalstiskajiem dalībniekiem un lēmumu pieņēmējiem.

6.5.

Paātrināt rīcību klimata politikas jomā – ierosinātās platformas galējais mērķis ir paātrināt pasākumu īstenošanu klimata jomā, padarot tos pievilcīgus daudziem nevalstiskajiem dalībniekiem, kā arī panākt, ka pasākumi klimata jomā ir jaunās “ierastās darbības”. Praksē tas nozīmē turpmāk minēto: — palielinātos jaunu tādu nevalstisko dalībnieku skaits, kuri apņemtos veikt pasākumus klimata jomā. Lai palīdzētu paātrināt iniciatīvu īstenošanu, dialogā – iespējams, sadarbībā ar UNFCCC un citiem partneriem – būtu jāpublisko jaunās saistības, — ātri tiktu izmantoti risinājumi un mācības, kas tiktu gūtas nevalstisko dalībnieku īstenotajos klimata aizsardzības pasākumos Eiropas līmenī. Lai sekmētu minēto paātrināšanu, dialoga ietvaros varētu rīkot reģionālās tehnisko ekspertu sanāksmes, kuru struktūra būtu līdzīga sanāksmēm UNFCCC sesijās un iekļautos tajās, — organizatoriskie partneri varētu laiku pa laikam uzņemties starpnieka lomu jaunās partnerībās un klimata pasākumos īpaši daudzsološās vai steidzamās jomās, izmantojot gan dialoga procesu, gan savas pilnvaras sasaukt dalībniekus, — dažkārt nozaru vai teritoriālās iniciatīvas var konkurēt savā starpā, ja netiek noteikta un sekmēta pareizā pieeja sadarbības veicināšanai. “Skats no putna lidojuma” ir vajadzīgs, lai apzinātu trūkumus un iespējamos sadarbības veidus un veidotu jaunas partnerības.

6.6.

Atbalstīt rīcību klimata politikas jomā – ierosinātajā dialogā būtu ne tikai jāuzsver un jāatspoguļo pasākumi, bet jāreaģē arī uz nevalstisko dalībnieku vajadzībām. Var paredzēt dažāda veida atbalstu, tostarp šādu: — nodrošināt tīkla vidi, kurā veicina starpniecību jaunās valsts un nevalstisko dalībnieku partnerībās, — veicināt mācīšanos no līdzbiedriem un konsultāciju apmaiņu nevalstisko dalībnieku starpā, palīdzot tiem pārvarēt regulatīvos šķēršļus, — nodrošināt izglītību un mācīšanos, kā arī stimulēt inovācijas, piemēram, piedāvājot masveida atvērtos tiešsaistes kursus (MOOC), tīmekļseminārus un darbseminārus par konkrētiem jautājumiem (17), — atvieglot piekļuvi finansējumam, piemēram, norādot pieejamos kanālus, izpētot inovatīvus finanšu instrumentus (tostarp savstarpējo finansēšanu, kolektīvo finansēšanu un mikrofinansēšanu), ierosinot vienkāršot fiskālos noteikumus un radīt jaunas finansēšanas iespējas, piemēram, atvieglot privāto, starptautisko un daudzpusējo līdzekļu pieejamību.

7.   Ierosinātā Eiropas dialoga par nevalstisko dalībnieku pasākumiem klimata jomā darbības veidošana

7.1.

Ierosinātais Eiropas dialogs darbotos plašākā klimata pārvaldības ekosistēmā, kas izveidota pēc Parīzes nolīguma noslēgšanas. Tiek izstrādātas arī citas reģionālās un valstu rīcības programmas un satvari (piemēram, Latīņamerikā un ASV). Eiropas dialogs varētu gūt labumu, sadarbojoties ar šīm platformām un mācoties no tām.

7.2.

Dialoga organizācijai jābūt vieglai, par prioritāti izvirzot pašreizējo programmu, iniciatīvu un iestāžu stratēģisku sasaisti, nevis jaunu iestāžu izveidi. EESK būs skaidri pamanāma loma, uzsākot dialogu un meklējot Eiropas Komisijas un citu ES iestāžu atbalstu un partnerību. Šī institucionālā struktūra nodrošinās uzticamību centienos Eiropas līmenī īstenot pasākumus klimata jomā. Šajā sakarā EESK atbalsta Eiropas Parlamenta priekšlikumu izveidot valstu Klimata un enerģētikas daudzlīmeņu dialoga platformas, kur katrā dalībvalstī notiktu plašas diskusijas par turpmāko valsts politiku klimata un enerģētikas jomā.

7.3.

Tiešsaistes platforma Eiropas dialoga ietvaros var kalpot kā tīrvērtes centrs, kurā tiek reģistrēti un apkopoti Eiropas līmeņa pasākumi klimata jomā un kurš nodrošina visaptverošu datu reģistru, kas var atbalstīt stratēģisko analīzi un sekmēt iekļaušanos vietējā, valstu un ES politikā. Lai optimizētu šāda tīrvērtes centra izmantojamību, tīmekļa vietnei jābūt pieejamai un ar meklēšanas funkciju. Šāda tīmekļa vietne varētu būt sasaistīta ar esošajām platformām, kuras tiek izmantotas UNFCCC kontekstā, tostarp ar NAZCA platformu (18).

7.4.

Ierosinātajam Eiropas dialogam vajadzētu iniciēt pasākumus, kuru mērķis būs sekmēt atzīšanu un nodrošināt atgriezenisko saiti, kā arī mācīšanās un tīklošanas funkcijas nevalstiskajiem dalībniekiem. Daļa minēto pasākumu jau tiek īstenoti, taču tādējādi tie iegūtu jaunu nozīmi. Piemēram: — pašreizējās EESK Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centra ekspertu sanāksmes varētu gūt papildu nozīmi, ja tās sasaistītu ar UNFCCC procesu, padarot tās par “tehnisko ekspertu sanāksmēm” vai tematiskajiem un reģionālajiem dialogiem, kuros novērtē pašreizējos pasākumus klimata jomā, — European Day of Sustainable Communities (Eiropas ilgtspējīgu kopienu diena), ko organizē ECOLISE sadarbībā ar EESK, varētu vērst uzmanību uz vietējām kopienām un atzīt to ieguldījumu pasākumos klimata aizsardzības jomā, — ES iestāžu atbalstītajos gada pasākumos (piemēram, Zaļā nedēļa, ES Ilgtspējīgas enerģijas nedēļa, Eiropas Ilgtspējīgas attīstības nedēļa utt.) varētu rīkot sesijas, kuras veltītas nevalstisko dalībnieku īstenotajiem pasākumiem klimata jomā.

7.5.

Ierosinātais dialogs gūtu labumu no tā, ja tiktu izvirzīti nozaru vai tematiskie “vēstnieki rīcībai klimata politikas jomā”. Vēstniekiem varētu uzticēt šādus uzdevumus — būt par starpniekiem sadarbībā ar daudzām ieinteresētajām pusēm, noteikt stratēģiskās/tematiskās prioritātes, aicināt uz pasākumiem, kā arī mudināt īstenot jaunus pasākumus klimata jomā. Turklāt šāds vēstnieks var būt kontaktpersona saistībā ar nevalstisko dalībnieku īstenotajiem pasākumiem klimata jomā, piemēram, attiecībā pret Eiropas Komisiju, dalībvalstīm un UNFCCC.

7.6.

Ierosinātajam procesam jābūt tādam, lai nevalstiskajiem dalībniekiem būtu vieglāk piekļūt finansējumam, kas nepieciešams pasākumu īstenošanai. To varētu panākt šādi: — norādot finansēšanas iespējas, — konsultējot par finansējamiem plāniem, — analizējot ar nevalstiskajiem dalībniekiem pašreizējās dialoga un apspriežu procedūras ar mērķi izstrādāt jaunas metodes un paraugpraksi, lai izmantotu pieejamos Eiropas un starptautiskos līdzekļus, — iestājoties par to, lai nākamā ES daudzgadu finanšu shēma kalpotu augstākajiem klimata jomas mērķiem un stimulētu nevalstisko dalībnieku veiktos pasākumus, — izpētot inovatīvas finansēšanas iespējas (savstarpējā finansēšana, kolektīvā finansēšana, mikrofinansēšana, zaļās obligācijas utt.).

7.7.

Lai nodrošinātu uzticamību un tādu iestāžu sistēmu, kas ir viegli izmantojama, par organizatoriskajiem partneriem būtu jāaicina šādi perspektīvie atbalstītāji: — lai atbalstītu “novērtēšanas” funkciju, dialoga iniciatoriem būtu jāiesaista esošās izpētes grupas, klimata pasākumu izsekošanas iniciatīvas un datu platformas, — lai atbalstītu “atzīšanas” funkciju, būtu jāsekmē sadarbība ar pašreizējām apbalvošanas iniciatīvām, piemēram, UNFCCC pārmaiņu brīža apbalvojumu un SEED apbalvojumu (19), EESK Pilsoniskās sabiedrības balvu utt., — lai atbalstītu “pārvaldības uzlabošanas” un “paātrināšanas” funkciju, ir jāizveido saziņas kanāli, piemēram, ar sekmējošiem dialogiem un tehnisko ekspertu procesiem UNFCCC ietvaros, kā arī ar attiecīgajiem ES un dalībvalstu līmeņa procesiem, piemēram, Eiropas Vides un ilgtspējīgas attīstības konsultatīvajām padomēm (EEAC), — attiecībā uz atbalsta funkciju būtu jāveido saiknes ar pastāvošajām programmām. Piemēram, piekļuvi finansējumam un paraugpraksei var saskaņot ar ES programmu LIFE, finansēšanas instrumentu vides un klimata pasākumiem, EIB dotāciju vai aizdevumiem un/vai citām Eiropas programmām, turklāt dialoga ietvaros dalībniekiem var plaši izplatīt nevalstiskajiem dalībniekiem būtisko programmas “Apvārsnis 2020” izpētes secinājumu apkopojumu.

7.8.

Kā pirmajam solim Eiropas dialogā par nevalstisko dalībnieku pasākumiem klimata jomā vajadzētu būt pasākumam 2018. gada pirmajā pusgadā, ko rosinātu EESK partnerībā ar Eiropas Komisiju un kas pulcētu visu ieinteresēto dalībnieku tīklus, kā arī pārstāvjus no citām ES iestādēm un dalībvalstīm.

7.8.1.

Šim pasākumam būtu jādod ieguldījums Talanoa dialogā pirms COP24, kura kontekstā, kurā Puses un tās ieinteresētās personas, kuras nav Līgumslēdzējas Puses, tiek aicinātas sadarboties vietējā, valstu, reģionālā vai pasaules mēroga pasākumu organizēšanā, lai sagatavotu un padarītu pieejamus atbilstošus ieguldījumus attiecībā uz to, kur mēs esam, ko mēs vēlamies panākt un kā to paveikt.

7.8.2.

Pasākumam būtu arī jāpalīdz noteikt ED-NSCA rīcības plānu 2018.–2020. gadam, lai nodrošinātu tā darbību, iekļaujot sīki izstrādātu plānu dialoga ARIAS funkcijas veikšanai.

---

(1)  Yearbook of Global Climate Action 2017, Marrakesh Partnership, UNFCCC 2017 (Gadagrāmata par pasaules līmeņa pasākumiem klimata jomā 2017. gadā, Marrākešas partnerība, UNFCCC).

(2)  Talanoa ir tradicionāli lietots vārds Fidži un Klusā okeāna reģionā, ar ko apzīmē iekļaujošu, līdzdalīgu un pārredzamu dialogu. Talanoa mērķis ir dalīties pieredzē, veidot empātiju un kopīgās interesēs pieņemt pārdomātus lēmumus. Talanoa dialogs ar mērķi novērtēt Pušu kolektīvos centienus saistībā ar progresu virzībā uz ilgtermiņa mērķi, kas minēts Parīzes nolīguma 4. pantā, sāksies 2018. gadā, un šim nolūkam būs pieejama tiešsaistes platforma ieguldījumu sniegšanai.

(3)  The Emissions Gap Report 2017: A UN Environment Synthesis Report, UNEP 2017 (2017. gada emisiju neatbilstības ziņojums. ANO Vides programmas kopsavilkuma ziņojums, UNEP 2017).

(4)  Eiropas klimata diplomātija pēc COP 21 – turpmākās klimata diplomātijas elementi 2016. gadā – Padomes secinājumi.

(5)  Virzībā uz Eiropas sabiedrības ilgtspēju, http://www.tess-transition.eu/about/.

(6)  Piemēram, likvidējot regulatīvos šķēršļus un/vai izstrādājot viedus klimata politikas pasākumus.

(7)  Yearbook of Global Climate Action 2017, Marrakesh Partnership, UNFCCC 2017 (Gadagrāmata par pasaules līmeņa pasākumiem klimata jomā 2017. gadā, Marrākešas partnerība, UNFCCC).

(8)  OV C 389, 21.10.2016., 20. lpp.

(9)  Spilgti piemēri ir Globālais pilsētas mēru klimata un enerģētikas pakts, Reģionālais pilsētas mēru pakts, misija “Inovācija”, Klimata un tīra gaisa koalīcija, Āfrikas Atjaunojamās enerģijas iniciatīva, InsuResilience, kā arī NND partnerība.

(10)  Yearbook of Global Climate Action 2017, Marrakesh Partnership, UNFCCC 2017 (Gadagrāmata par pasaules līmeņa pasākumiem klimata jomā 2017. gadā, Marrākešas partnerība, UNFCCC).

(11)  Lai gan šie uzņēmumi ir vairāk nekā 99 % visu ES uzņēmumu, un tie nodrošina aptuveni 58 % ekonomikas produkcijas, ņemot vērā bruto pievienoto vērtību, https://ec.europa.eu/growth/smes_en.

(12)  Eiropas Savienībā aptuveni 35 % iedzīvotāju dzīvo tuvējās pilsētu un lauku teritorijās, un vairāk nekā 22 % dzīvo galvenokārt lauku teritorijās. (Eurostat (2014) Eurostat Reģionālā gadagrāmata 2014, http://ec.europa.eu/eurostat/en/web/products-statistical-books/-/KS-HA-14-001, 2018. gada 16. janvāris).

(13)  EESK atzinums “Klimata un enerģētikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam ierosinātās pārvaldības sistēmas izveide”( OV C 291, 4.9.2015., 8. lpp.).

(14)  https://www.cities-and-regions.org/lgma-at-the-apa-resumption/.

(15)  https://urgenci.net/new-report-european-csa-overview-released-by-the-european-csa-research-group/.

(16)  EESK pētījums “Veicināt nevalstisko dalībnieku darbību klimata jomā”.

(17)  Piemēram, “Kā izstrādāt rīcības plānu?”, “Kā iegūt atbalstu?”, “Kā motivēt vēlētājus rīcībai?” utt.

(18)  http://climateaction.unfccc.int/.

(19)  Balva par uzņēmējdarbību ilgtspējīgas attīstības jomā.

---

28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/45

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā””

(COM(2017) 572 final)

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Lielo infrastruktūras projektu iepirkuma aspektu brīvprātīga priekšvērtēšana – palīgs ieguldītājiem””

(COM(2017) 573 final)

“Komisijas ieteikums par publiskā iepirkuma profesionalizāciju “Publiskā iepirkuma profesionalizācijas iestāžu struktūra””

(C(2017) 6654 final – SWD(2017) 327 final)

(2018/C 227/06)

Ziņotājs:

Antonello PEZZINI

Apspriešanās	Eiropas Komisija, 17.11.2017.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	24.1.2018.
Pieņemts plenārsesijā	14.2.2018.
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	107/1/1

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir pārliecināta, ka tikai pārredzama, atklāta un konkurētspējīga publiskā iepirkuma sistēma vienotajā tirgū var ne vien nodrošināt publisko izdevumu efektivitāti, bet arī nodrošināt iedzīvotājiem augstas kvalitātes preces un pakalpojumus, veidojot īstu un patiesu pārdomāta inovatīva, ilgtspējīga un sociāli atbildīga iepirkuma Eiropas kultūru.

1.1.1.

Šajā sakarā EESK iesaka veicināt “saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma” kritērija izmantošanu piedāvājumu atlasē, jo īpaši attiecībā uz intelektuālajiem pakalpojumiem.

1.2.

Komiteja atzinīgi vērtē jauno publiskā iepirkuma tiesību aktu kopumu un uzsver, ka ir: — jāveicina kvalitāte un inovācija publiskā iepirkuma jomā, — jāiekļauj vides un sociālie aspekti, — publiskais iepirkums jāpadara pārdomātāks un efektīvāks.

1.3.

Komiteja uzsver publiskā iepirkuma pārdomātas izmantošanas nozīmi globālo problēmu risināšanā, piemēram, tādu kā klimata pārmaiņas, resursu nepietiekamība un sabiedrības nevienlīdzība un novecošana, atbalstot sociālo politiku, paātrinot pāreju uz ilgtspējīgākām un konkurētspējīgākām piegādes ķēdēm un uzņēmējdarbības modeļiem, nodrošinot MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumiem labāku piekļuvi.

1.3.1.

EESK uzskata, ka nozīmīga ir dalībvalstu lielākas atvērtības veicināšana, izmantojot brīvprātīgus iepriekšējas novērtēšanas mehānismus attiecībā uz lieliem infrastruktūras projektiem.

1.3.2.

Komiteja uzsver vajadzību padarīt pievilcīgu brīvprātīgu jaunā priekšvērtēšanas mehānisma izmantošanu, atzīstamai līgumslēdzējai iestādei piešķirot atbilstības apliecinājuma marķējumu. EESK atbalsta visu ieinteresēto personu lielāku profesionalizāciju un sociālo uzņēmumu lielāku līdzdalību nolūkā apkarot krāpšanu un korupciju, stiprinot iepirkuma procesa pārveidi digitālā procesā.

1.4.

Komiteja īpaši atzinīgi vērtē centienus palielināt MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumu piekļuvi iepirkuma tirgiem un uzsver, ka joprojām ir daudz šķēršļu to pilnīgai dalībai, kā arī iesaka profesionālo organizāciju un/vai apvienību iesaistīšanos, piemēram, aizsardzības un atbalsta pasākumus.

1.4.1.

Sociālie un vides aspekti ir ieguvuši būtisku nozīmi publiskā iepirkuma kvalifikācijā, un EESK uzsver šo aspektu vērtību un lietderību un iesaka iekļaut konkrētu saturu sociālo un vides jautājumu jomā visās valstu un kopienas līmeņa mācību programmās.

1.4.2.

Būtu lietderīgi uzsākt kampaņu par tehniski normatīvā standarta ISO 14000 normatīvo standartu izmantošanu vides jomā, ISO 26000 – sociālajā jomā, piemērojot SA 8000:2014 un attiecīgās SDO konvencijas (1), kā arī UNI 11648:2016 pārvaldības un ražošanas kvalitātes jomā attiecībā uz projektu vadītājiem un ISO 9000 – attiecībā uz ražošanas kvalitāti, vai valstu tiesību aktos noteiktu analogu tehnisko kvalitātes prasību izmantošanu iepirkuma specifikācijās, tādējādi palīdzot mazākiem uzņēmumiem panākt atbilstību minētajiem standartiem ar Eiropas Sociālā fonda palīdzību.

1.5.

Komiteja uzskata, ka ir būtiski apņēmīgi turpināt strādāt, lai panāktu līgumslēdzēju iestāžu augstu profesionālizāciju, skaidri atzīstot jauniegūtās kvalifikācijas un nodrošinot tās ar kopēju tehnisko un informācijas tehnoloģiju prasmju satvaru Eiropas līmenī, kas ļauj izveidot vienotu pieeju visā Eiropas iekšējā tirgū.

1.6.

EESK uzskata, ka būtu vēlams, lai Komisija pieņemtu nevis ieteikumu, bet direktīvu, lai nodrošinātu efektīvu un saskaņotu struktūru publisko iepirkumu profesionalizācijas jomā.

1.7.

Komiteja uzskata, ka būtu jāizveido publisks digitāls iepirkuma reģistrs, lai ne tikai paplašinātu potenciāli ieinteresēto uzņēmumu loku, bet arī labāk novērtētu iepirkuma procesa efektivitāti un godprātību.

1.8.

Komitejai ir būtiska cieša Kopienas rīcība, lai atvieglotu piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem, pamatojoties uz savstarpības principu, tostarp pievienošanās valstīs un ES kaimiņattiecību politikas partnervalstīs, ar tādiem pašiem noteikumiem kā iekšzemes uzņēmumiem.

1.9.

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas (EK) ieteikumi, kas adresēti atsevišķām dalībvalstīm, būtu jāpapildina ar spēcīgu impulsu apmācības jomā, lai nodrošinātu piekļuvi struktūrfondu programmām un finansējumam, digitalizācijas tehniski normatīvajiem standartiem, Eiropas līmenī pieņemot iepirkuma ētikas kodeksu.

1.10.

EESK iesaka sekmēt sociāla rakstura pasākumu kā progresīvu politiku veicinošu instrumentu iekļaušanu un izmantošanu šajā jomā.

1.11.

EESK iesaka apsvērt iespēju pieņemt vienotu regulējumu, līdzīgi “28. režīmam”, attiecībā uz starptautiskiem iepirkumam, kuram līgumslēdzējas iestādes var brīvprātīgi pievienoties, garantējot vienādas procedūras visā Eiropas Ekonomikas zonā.

2.   Konteksts un pašreizējais stāvoklis

2.1.

Publiskais iepirkums piedāvā milzīgu tirgus potenciālu inovatīviem produktiem un pakalpojumiem, ja tas tiek izmantots stratēģiski, lai stimulētu ekonomiku un veicinātu investīcijas, jo īpaši izmantojot Investīciju plānu Eiropai, uzlabojot ražīgumu un iekļaušanu un reaģējot uz strukturālajām un infrastruktūras pārmaiņām, kas nepieciešamas, lai veicinātu inovāciju un izaugsmi.

2.2.

Būtiska publisko iepirkumu un investīciju daļa Eiropas ekonomikā tiek īstenota, izmantojot publisko iepirkumu: katru gadu ES publiskās iestādes tērē aptuveni 19 % no Kopienas IKP, lai iegādātos pakalpojumus, veikti darbus un piegādes.

2.2.1.

Diemžēl 55 % iepirkuma procedūru tiek veiktas, pamatojoties uz zemāko cenu kā līguma piešķiršanas kritēriju, tādējādi īpašu uzmanību nepievēršot kvalitātei, ilgtspējai, inovācijai un sociālajai iekļautībai.

2.3.

Deviņi no desmit liela mēroga infrastruktūras projektiem netiek veikti saskaņā ar līgumos norādīto plānu, netiek ievērotas ne budžetā iekļautās summas, ne plānotie termiņi, un bieži vien izmaksas tiek pārsniegtas līdz pat 50 % apjomā (2).

2.4.

Publisko iepirkumu regulējošie noteikumi parasti ir samērā sarežģīti un grūti uztverami, turklāt institucionālā struktūra ir ļoti sadrumstalota, tā kā iepirkuma sistēmu pārvalda daudzi dalībnieki centrālajā, reģionālajā un nozaru līmenī, un to uzdevumi un funkcijas ne vienmēr ir skaidri noteiktas.

2.5.

Infrastruktūras iepirkumu un investīciju procedūru pārvaldības nolūkā publiskās pārvaldes iestādēm dažādos līmeņos ir īpaši jāattīsta prasmes, kuru trūkuma dēļ rodas dažādas problēmas, piemēram, neatbilstošas spējas plānot un ātri identificēt piemērotākos instrumentus un līdzekļus; nepietiekama līgumslēdzēju iestāžu profesionalizācija; lielais skaits publiskās pārvaldes iestāžu attiecībā pret pārvaldītajām izdevumu nodaļām; pamatojošas informācijas sistemātiskas vākšanas trūkums, nesaskanīgas datubāzes, ko bieži pārvalda dažādi dalībnieki, bieži vien ar nepietiekamu kvalifikācijas un uzticamības līmeni.

2.6.

Šo sarežģītību nav pilnībā atrisinājis 2014. gadā pieņemtais iepirkuma tiesību aktu kopums.

2.7.

Eiropas Savienībā digitālo instrumentu izmantošana ar mērķi atbalstīt publiskā iepirkuma pārvaldību tiek ieviesta lēni: 2016. gadā tajā bija iesaistītas tikai četras dalībvalstis (3): šāda situācija liecina par nepieciešamību vairāk izmantot jaunās tehnoloģijas, lai vienkāršotu un paātrinātu līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras.

3.   Komisijas priekšlikumi

3.1.

Šodien iesniegtais tiesību aktu kopums ietver četras būtiskas darbības jomas:

3.1.1.

prioritāro jomu, kurās ir nepieciešami uzlabojumi, noteikšana, lai izstrādātu stratēģisku pieeju publiskajam iepirkumam, koncentrējoties uz sešām prioritātēm;

3.1.2.

liela mēroga infrastruktūras projektu brīvprātīga priekšvērtēšana, izveidojot palīdzības dienestu – kopā ar paziņošanas un informācijas apmaiņas mehānismiem –, kas varētu palīdzēt sākotnējos posmos attiecībā uz projektiem, kuru paredzamā vērtība pārsniedz 250 miljonus EUR, un attiecīgajai dalībvalstij ļoti nozīmīgiem projektiem, kuru vērtība pārsniedz 500 miljonus EUR;

3.1.3.

ieteikumi attiecībā uz publiskās pārvaldes iestāžu un publiskā iepirkuma veicēju profesionalizāciju, lai nodrošinātu profesionālās prasmes un tehniskās un procesuālās zināšanas, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu noteikumu ievērošanu un augstu inovatīvo un ilgtspējas līmeni, kā arī uzlabotu ieguldījumu lietderību, tostarp arī sociālās atbildības kontekstā;

3.1.4.

vadlīnijas lielākai inovācijai preču un pakalpojumu iepirkumā.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē jauno publiskā iepirkuma tiesību aktu kopumu un uzsver, ka jau iepriekš ir norādījusi uz nepieciešamību “veicināt kvalitāti un inovāciju, samazināt nevajadzīgu birokrātiju, iekļaut vides aizsardzības un sociālos aspektus (atbalstot nodarbinātības un darba apstākļu aizsardzību, kā arī personas ar invaliditāti un citas nelabvēlīgā stāvoklī esošas grupas)” un veicināt līdztekus saimnieciski izdevīgākajam piedāvājumam iespēju attiecībā uz intelektuālajiem pakalpojumiem atzīt par labāko vienīgo piedāvājumu arī tad, ja tas nav vislētākais.

4.2.

Vides un sociālo kritēriju izmantošanas nolūks ir veicināt gudrāku un efektīvāku publisko iepirkumu, sekmēt profesionalizāciju, palielināt MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumu līdzdalību, “apkarot favorītismu, krāpšanu un korupciju un veicināt pārrobežu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanu Eiropā (4)”.

4.3.

Komiteja jo īpaši uzsver publiskā iepirkuma viedas izmantošanas nozīmi globālo problēmu pilnīgā atrisināšanā, piemēram, tādu kā klimata pārmaiņas un resursu nepietiekamība vai sabiedrības novecošana, atbalstot sociālo politiku, paātrinot pāreju uz ilgtspējīgākām un konkurētspējīgākām piegādes ķēdēm un uzņēmējdarbības modeļiem, nodrošinot MVU labākas piekļuves iespējas iepirkumam.

4.4.

EESK uzskata, ka ir svarīgi uz brīvprātības pamatiem veicināt dalībvalstu aizvien lielāku atvērtību ar nolūku: — nodrošināt plašāku stratēģiskā iepirkuma izplatīšanu, izmantojot brīvprātīgus priekšnovērtēšanas mehānismus attiecībā uz lieliem infrastruktūras projektiem, — sistemātiski apmainīties ar paraugpraksi stratēģiskā iepirkuma jomā, — veicināt atjauninātās zaļā, sociālā un inovatīvā iepirkuma formulas.

4.5.

Komiteja uzskata, ka ir būtiski turpināt apņēmīgi strādāt, lai panāktu līgumslēdzēju iestāžu augstu profesionalizāciju, īstenojot minimālo obligāto prasību sertifikāciju, ko nodrošina ar tehnisko un informācijas tehnoloģiju prasmju satvaru Eiropas līmenī, kas ļauj visā Eiropas iekšējā tirgū izveidot kopēju pieeju, kuras pamatā ir vienots kompetences centrs un interaktīva datubāze.

4.5.1.

Ņemot vērā publiskajā iepirkumā iegūto sociālo un vides aspektu milzīgo nozīmi un vērtību, kā arī nodrošinājumu, ka atbilstība šiem aspektiem var veicināt sociālās iekļaušanas un sociālās un vides ilgtspējas mērķu sasniegšanu, EESK ierosina un iesaka visās apmācību programmās, kuras izstrādātas iepirkumā iesaistītā personāla profesionalizācijas nolūkā, iekļaut konkrētu saturu attiecībā uz tiesību aktiem sociālajā un vides jomā un jo īpaši uz sociālajiem un vides aspektiem, kas paredzēti publiskā iepirkuma tiesību aktos.

4.5.2.

Šādu aspektu iekļaušana ir reakcija uz jaunām problēmām, un tās mērķis ir pilnībā izmantot iespējas, lai dotu stratēģisku ieguldījumu horizontālās politikas mērķiem un sociālajām vērtībām, piemēram, tādām kā inovācija, sociālā integrācija un ekonomikas un vides ilgtspējība.

4.5.3.

Tādēļ EESK uzskata, ka ir jānodrošina stingra atbilstība šādiem pasākumiem, ja tie ir saistoši, un jāveicina to plašāka izmantošana, ja tie ir pasākumi, kurus līgumslēdzējas iestādes var piemērot brīvprātīgi. EESK stingri aicina uzsākt kampaņu par tehniski normatīvā standarta ISO 14000 normatīvo standartu izmantošanu vides jomā, ISO 26000 – sociālajā jomā, piemērojot SA 8000:2014, astoņas SDO pamatkonvencijas, SDO Konvenciju Nr. 155 (darba higiēna un drošība), SDO Konvenciju Nr. 131, Nr. 1, Nr. 102), kā arī pārvaldības un ražošanas kvalitātes jomā UNI 11648:2016 attiecībā uz projektu vadītājiem un ISO 9000 attiecībā uz ražošanas kvalitāti). Piemērojot šos standartus jaunākās paaudzes iepirkuma tehniskajās specifikācijās, vajadzētu nodrošināt nozīmīgu atbalstu MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumiem, lai novērstu atstumtību un samazinātu izmaksas.

4.5.4.

Inovatīvo kritēriju integrācijai sevišķi lielos infrastruktūras projektos ir vajadzīgs kopīgs stratēģisks redzējums, lai iepirkuma pamatā kā atlases kvalitatīvie kritēriji būtu izmaksu efektivitāte, kā arī saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, izmantojot pieeju, ka var tikt ietverti sociālie, vides un citi kritēriji, piemēram, aprites ekonomikas kritēriji.

4.5.5.

Tāpat, ņemot vērā to, ka dalībvalstis nepietiekami izmanto iespējas, ko piedāvā publiskais iepirkums un sociālie pasākumi kā stratēģiski instrumenti, lai veicinātu ilgtspējīgas sociālās politikas mērķus, ierosina un iesaka ar lēmumu aktīvi veicināt tādu sociālo kritēriju un pasākumu iekļaušanu un izmantošanu, kuri satura ziņā atbalsta ES tiesību aktus par publisko iepirkumu.

4.5.6.

Komiteja īpaši atzinīgi vērtē centienus palielināt MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumu piekļuvi iepirkuma tirgiem un uzsver, ka joprojām ir daudz šķēršļu to dalībai.

4.5.7.

EESK uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš šo šķēršļu likvidēšanai, tostarp pastiprinot pārskatīšanas sistēmu. Šajā sakarā profesionālās organizācijas un/vai apvienības būtu jārosina un jāleģitimē kolektīvi risināt strīdus saistībā ar mazākiem uzņēmumiem.

4.5.8.

Būtu jāizveido publisks digitāls iepirkuma reģistrs, lai paplašinātu potenciāli ieinteresēto uzņēmumu loku un labāk novērtētu iepirkuma procesa efektivitāti un godprātību.

4.5.9.

Turklāt būtu arī svarīgi uzsākt izmēģinājuma projektus, lai veicinātu MVU līdzdalību, izmantojot uzņēmējdarbības starpniekus un inovācijas starpniekus, kā arī īstenot Eiropas iniciatīvu apmācības izmēģinājuma projektu jomā nolūkā panākt Eiropas MVU labāku profesionalizāciju, lai sekmētu mazāko uzņēmumu lingvistiskās un procesuālās prasmes centralizētajās iepirkumu struktūrās.

4.6.

EESK pauž stingru atbalstu kopīga pārrobežu publiskā iepirkuma veicināšanai, jo īpaši attiecībā uz inovatīviem projektiem un starptautiskiem infrastruktūras tīkliem, veicinot mazāku uzņēmumu līdzdalību, izmantojot uzņēmējdarbības starpniekus un inovācijas starpniekus un vienlaikus prasot augstu kvalitāti attiecībā uz publiskā iepirkuma apakšlīgumiem, kuru piemērošana tomēr būtu jāierobežo.

4.7.

Komiteja uzsver, cik būtiska ir cieša Kopienas rīcība, lai atvieglotu piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem, pamatojoties uz savstarpības principu, tostarp pievienošanās valstīs un ES kaimiņattiecību politikas partnervalstīs, ar tādiem pašiem noteikumiem kā iekšzemes uzņēmumiem, izstrādājot īpašas klauzulas arī attiecībā uz divpusējiem un daudzpusējiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem.

4.8.

EESK atbalsta Kopienas publiski pieejamu līgumu reģistra izveidi, pilnībā sadarbojoties ar valstu iestādēm, lai panāktu lielāku pārredzamību attiecībā uz piešķirtajiem līgumiem un to grozījumiem, pilnībā aizsargājot konfidenciālus datus un personas datus, izmantojot digitālo pārveidošanu un līdz 2018. gadam ieviešot obligāto e-iepirkumu.

4.9.

Komiteja atgādina, ka svarīga nozīme ir strukturētam dialogam ar pilsonisko sabiedrību, pamatojoties uz atklātu un pārredzamu datu pieejamību nolūkā izveidot labākus analītiskos instrumentus politikas izstrādei, kas būtu orientēta uz vajadzībām, kā arī korupcijas brīdinājuma un apkarošanas sistēmām, tostarp efektīvāk izmantojot projektu finansēšanu.

4.10.

Ir jāuzlabo tāds lietotājdraudzīgs informācijas apmaiņas mehānisms kā zināšanu pārvaldības instruments, ko valstu iestādes un līgumslēdzējas iestādes izmantotu paraugprakses apmaiņai, savstarpējai pieredzes apzināšanai un Kopienas platformas izveidei dažādos aspektos, kas saistīti ar projektiem.

4.10.1.

Vajag ievērojami izvērst apmācību līgumslēdzēju iestāžu locekļiem.

5.   Partnerība starp Eiropas Komisiju, reģionālajām un valstu iestādēm un uzņēmumiem: priekšvērtēšanas mehānisms

5.1.

Komiteja uzskata, ka EK ierosinātais jaunais priekšvērtēšanas mehānisms var būt iedarbīgs instruments, ja tiek nodrošināta tā elastība un ja tas ir balstīts uz brīvprātības principiem un ir paredzēta iespēja atsevišķi izmantot šādus trīs komponentus: — palīdzības dienestu, — paziņošanas mehānismu infrastruktūras projektiem, kuru vērtība pārsniedz 500 miljonus EUR, — informācijas apmaiņas mehānismu, ko būtu jāspēj viegli un neatkarīgi izmantot gan attiecībā uz katru projektu, kā arī pilnībā ievērojot konfidencialitāti.

5.2.

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai paziņojuma standartveidlapa būtu vienkārša un viegli lietojama un lai elektroniskā procedūra nodrošinātu sensitīvas informācijas konfidencialitāti.

5.3.

Pēc EESK domām, palīdzības dienesta sistēma būtu jāstrukturē kā pakārtotu palīdzības dienesta tīkls valstu/reģionālajā līmenī, lai nodrošinātu palīdzību pēc iespējas tuvāk lietotājam, par pamatu izmantojot tādus tīklus kā BC-Net un Solvit.

5.4.

Informācijas apmaiņas mehānismam būtu jānodrošina interaktīva, lietotājdraudzīga un lietotāja vajadzībām pielāgota datubāze, ko uzraudzītu īpaša koordinācijas un revīzijas komiteja, kuras sastāvā būtu dalībvalstu līgumslēdzēju iestāžu un uzņēmumu pārstāvji.

5.5.

Attiecībā uz priekšvērtēšanas mehānismu Komiteja uzsver vajadzību padarīt to pievilcīgu, izmantojot atbilstības apstiprinājuma marķējuma atzīšanu, kā izriet arī no Komisijas sniegtā novērtējuma.

6.   Publiskā iepirkuma profesionalizācijas struktūra

6.1.

Ieteikums, ko EK ir adresējusi dalībvalstīm, ir pilnībā pieņemams. Tomēr, nolūkā nodrošināt efektīvu un saskaņotu struktūru publisko iepirkumu profesionalizācijas jomā, EESK vēlētos, lai Komisija pieņemtu direktīvu, nevis tikai ieteikumu, kurš nav saistošs.

6.2.

Komiteja uzskata, ka šos ieteikumus var pienācīgi īstenot, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:

6.2.1.

jāīsteno apmācības izmēģinājuma iniciatīva kopā ar dažādu iepirkuma procesā iesaistīto publiskā un privātā sektora dalībnieku profesionalizāciju, sākot ar pārrobežu sadarbību, tostarp, lai noteiktu spējas un prasmes, kas būtu nepieciešamas ikvienam publiskā iepirkuma speciālistam;

6.2.2.

iepirkuma digitalizācijas regulatīvajam tehniskajam standartam jāiegūst CEN, Cenelec un ETSI apstiprinājums, lai nodrošinātu pārredzamību, pieejamību un pilnīgu sadarbspēju;

6.2.3.

attiecībā uz MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir ātri jāīsteno pilotprojekti, lai stimulētu to līdzdalību, izmantojot uzņēmējdarbības starpniekus un inovācijas starpniekus;

6.2.4.

nodrošināt dalībniekiem piekļuvi tiesiskuma daudzgadu rīcības plāna 2014.–2020. gadam (Justice 2014-20) iepirkuma procesam daļā par tiesisko apmācību, tostarp lingvistisko apmācību saistībā ar juridisko terminoloģiju, lai veicinātu kopēju juridisko un tiesisko kultūru iepirkuma un savstarpējas pieredzes apzināšanas jomā;

6.2.5.

struktūrfondu, īpaši Sociālā fonda, plānošanas virzienos jāiekļauj kopīgi profesionalizācijas iejaukšanās pasākumi publiskā iepirkuma dalībnieku starpā valstu, reģionālajā un vietējā līmenī;

6.2.6.

300 ES stipendiju piešķiršana dalībai attiecīgos kursos, ko organizē Eiropas Publiskās pārvaldes institūts Māstrihtā un Eiropas tiesību akadēmija Trīrē;

6.2.7.

iepirkuma ētikas kodeksa pieņemšana, ko veic iepirkuma procesa dalībnieki Eiropas līmenī dialogā ar pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu atbilstību augstiem sociāliem un vides standartiem.

6.3.

EESK aicina apsvērt iespēju attiecībā uz lieliem Eiropas pārrobežu publiskajiem iepirkumiem izveidot vienotu papildu regulatīvo “28. režīmu”, ko līgumslēdzējas iestādes var brīvprātīgi piemērot ar vieniem un tiem pašiem nosacījumiem un procedūrām visā iekšējā tirgū.

---

(1)  SDO pamatkonvencijas, SDO Konvencija Nr. 155 (darba higiēna un drošība) un SDO Konvencija Nr. 131, Nr. 1, Nr. 102.

(2)  http://ec.europa.eu/smart-regulation/roadmaps/docs/2017_grow_046_ex_ante_voluntary_assesment_en.pdf

(3)  COM(2017) 572 final, 2. iedaļa.

(4)  OV C 191, 29.6.2012., 84. lpp.

---

28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/52

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem saistībā ar Savienības integrēto pieeju mazas noslodzes transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanai un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 715/2007”

(COM(2017) 676 final – 2017/0293 (COD))

(2018/C 227/07)

Ziņotājs:

Dirk BERGRATH

Apspriešanās	Eiropas Parlaments, 5.2.2018. Padome, 9.2.2018.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punkts
Atbildīgā specializētā nodaļa	Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	24.1.2018.
Pieņemts plenārsesijā	14.2.2018.
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	124/1/3

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK kopumā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus kā kompromisu, kas līdzsvaro klimatam nekaitīgu mobilitāti, Eiropas autobūves nozares inovācijas spēju un kvalitatīvas, augstvērtīgas nodarbinātības saglabāšanu.

1.2.

EESK uzskata, ka it īpaši starpposma mērķis līdz 2025. gadam samazināt emisijas par 15 % salīdzinājumā ar 2021. gadu ir ļoti vērienīgs, jo veicamas iekšdedzes dzinēju izmaiņas, kuru dēļ būs jāizmanto visprogresīvākās tehnoloģijas. EESK pauž cerību, ka Komisija pastāvīgi pārraudzīs jaunu transportlīdzekļu tipu apstiprināšanu, lai turpmāk novērstu neatļautu komponentu iebūvēšanu dzinējos. Īpaši grūti būs sasniegt līdz 2025. gadam izvirzītos emisiju samazināšanas mērķus, kas attiecas uz vieglajiem kravas automobiļiem, kuriem ir ilgāki ražošanas un izstrādes cikli. Neraugoties uz to, EESK uzskata, ka bezemisijas transportlīdzekļu un mazemisijas transportlīdzekļu jeb hibrīdautomobiļu tirgus attīstība paver iespējas.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē tirgus uzraudzības uzlabojumus, ko paredzēts panākt ar faktiskā degvielas patēriņa mērīšanu un pārraudzību, ņemot vērā ražotāju pienākumu jaunajos transportlīdzekļos iebūvēt standartizētas ierīces.

1.4.

Strukturāla pāreja uz alternatīviem piedziņas veidiem, kā arī digitalizācija, transportlīdzekļu autonoma vadīšana un citi līdzekļi radīs ļoti būtiskas pārmaiņas autobūves vērtību radīšanas ķēdē. EESK atzinīgi vērtē Komisijas nostāju, ka elektromobiļu būves vērtību radīšanas ķēdei jāatrodas Eiropā (ES Battery Alliance), tomēr uzskata, ka būtu jārīkojas enerģiskāk.

1.5.

No šīs strukturālās pārejas ātruma ir atkarīgs tas, cik apdraudētas būs darbvietas un nodarbinātība. EESK aicina Komisiju šo strukturālo pāreju papildināt ar rūpniecības politikas pasākumiem, jo nav veikts pilnīgs sociālo un ekonomisko seku novērtējums. EESK iebilst pret kolektīvu atlaišanu.

1.6.

EESK uzskata, ka starpposma novērtējumā, kas paredzēts 2024. gadā, būtu jāanalizē, cik lielā mērā ir sasniegti klimata aizsardzības, inovācijas un nodarbinātības politikas mērķi. To sasniegšanu ievērojami ietekmēs tas, cik lielā mērā 2024. gadā būs attīstījies alternatīvo piedziņas veidu tirgus, cik daudz uzlādes staciju ierīkotas un cik lielā mērā ir pārbūvēti un aprīkoti elektroenerģijas tīkli atbilstīgi prognozētajam papildu elektroenerģijas pieprasījumam.

1.7.

EESK aicina pirms starpposma novērtējuma sagatavot pārskatu par pašreizējo stāvokli darba ņēmēju kvalifikācijas, pārkvalifikācijas un apmācības jomā, kā arī jaunāko analīzi par to, kurās jomās ir vajadzīga (papildu) rīcība, lai turpinātu pilnveidot autobūves nozarē nodarbināto prasmes un kvalifikāciju atbilstīgi strukturālās pārejas vajadzībām.

1.8.

EESK uzskata, ka iespējamie soda maksājumi, kas paredzēti gan spēkā esošajā regulā, gan tās pārstrādātajā redakcijā, būtu jāizmanto, lai atbalstītu nozari un tajā nodarbinātos pārejas posmā uz mazoglekļa ražojumiem. Būtu jāpiešķir papildu finanšu līdzekļi, lai nodrošinātu darba ņēmējiem iespējas piekļūt darba tirgum.

2.   Ievads

2.1.

ES valstu un valdību vadītāji 2014. gada oktobrī (1) izvirzīja saistošu mērķi līdz 2030. gadam visā ES ekonomikā kopumā samazināt emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Šā mērķrādītāja pamatā ir globālas prognozes, kas atbilst Parīzes nolīguma par klimata pārmaiņām (COP 21) (2) vidējā termiņa perspektīvai. Daudzas valstis patlaban īsteno pasākumus mazemisiju transporta jomā, cita starpā nosakot transportlīdzekļu standartus un bieži saistot tos arī ar gaisa kvalitātes uzlabošanas pasākumiem.

2.2.

Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģijā (3), kas publicēta 2016. gada jūnijā, ir izvirzīts mērķis – 2050. gadā transporta radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju līmenim jābūt vismaz par 60 % zemākam nekā 1990. gadā un ir jāiezīmē skaidra virzība uz emisiju pilnīgu izskaušanu. Minētajā stratēģijā bija skaidri noteikts, ka būtu jāpaplašina mazemisijas/bezemisijas transportlīdzekļu izmantošana, lai līdz 2030. gadam sasniegtu nozīmīgu tirgus daļu un sāktu konsekventu ES ilgtermiņa virzību uz bezemisijas mobilitāti.-

2.3.

Minētā stratēģija bija 2017. gada maijā iesniegtā tiesību aktu kopuma (4) pirmais posms un tika īstenota vienlaikus ar paziņojumu “Eiropa kustībā. Programma sociāli taisnīgai pārejai uz tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti visiem” (5), kas arī tika publicēts 2017. gada maijā.

2.3.1.

Ar minēto paziņojumu paredzēts uzlabot satiksmes drošību, sekmēt taisnīgāku ceļa nodevu iekasēšanu, samazināt CO2 emisijas, gaisa piesārņojumu, satiksmes sastrēgumus un administratīvo slogu uzņēmumiem, izskaust nelikumīgu nodarbinātību, kā arī darba ņēmējiem nodrošināt atbilstošus apstākļus un atpūtas laiku.

2.3.2.

Minētajā paziņojumā tiek precizēts, ka ES vēlas izstrādāt, piedāvāt un ražot labākos mazemisijas, savienotas un automatizētas mobilitātes risinājumus, aprīkojumu un transportlīdzekļus un izveidot pašu modernāko atbalsta infrastruktūru. Paziņojumā turklāt tiek uzsvērts, ka Eiropas Savienībai, veicot pastāvīgas pārmaiņas autobūves nozarē, jāuzņemas vadošā loma pasaules mērogā un jābalstās uz jau gūtajiem lielajiem panākumiem.

2.4.

Regulas priekšlikums ir daļa no visaptveroša ES tiesību aktu kopuma (6), kas attiecas uz mobilitāti un kas ietver arī ar pieprasījumu saistītus pasākumus, ar kuriem atbalsta šajā priekšlikumā paredzētos pasākumus piedāvājuma jomā. Ar Direktīvu 2009/33/ES par “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu paredzēts veicināt “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu tirgus attīstību. Ar ierosināto grozījumu (7) tiek nodrošināts, ka direktīva aptver visas attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras un sniedz skaidru ilgtermiņa vēstījumu tirgiem. Tiek arī vienkāršota tās noteikumu piemērošana un nodrošināta to efektīva izmantošana. Turklāt paredzēts palielināt transporta nozares ieguldījumu CO2 un gaisa piesārņotāju emisiju samazināšanā, kā arī veicināt nozares konkurētspējas uzlabošanu un izaugsmi.

3.   Regulas priekšlikums (8)

3.1.

Komisija ar regulas priekšlikumu vēlas sasniegt Parīzes klimata nolīgumā formulētos mērķus, samazināt degvielas izmaksas patērētājiem, stiprināt autobūves nozares konkurētspēju un veicināt papildu darbvietu radīšanu. Virzība uz dekarbonizāciju, cita starpā izmantojot alternatīvus piedziņas veidus, tiek raksturota kā neatgriezeniska.

3.2.

Komisija, izvirzot priekšlikumu, pauž cerību, ka no 2020. līdz 2030. gadam CO2 izmešu daudzums samazināsies par apmēram 170 miljoniem tonnu, tādējādi paaugstinot arī gaisa kvalitāti. Paredzēts, ka līdz 2030. gadam bruto iekšzemes kopprodukts palielināsies par ne vairāk kā 6,8 miljardiem euro un ka tiks izveidoti 70 000 jaunu darbvietu.

3.3.

Komisija pauž cerību, ka, iegādājoties jaunu automobili, vidējās izmaksas patērētājiem samazināsies par 600 euro 2025. gadā un attiecīgi par 1 500 euro 2030. gadā (vērtējot visā transportlīdzekļa dzīves ciklā). Savienībā kopumā degvielas izmaksu ietaupījumiem no 2020. līdz 2040. gadam jāsasniedz 18 miljardi euro gadā, un laikposmā no 2020. līdz 2040. gadam kopumā tie būs 380 miljoni tonnu naftas.

3.4.

Turpmāk minēti galvenie elementi Komisijas priekšlikumā par vieglo automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanu.

3.4.1.

CO2 mērķrādītāju turpmāka samazināšana par 30 % līdz 2030. gadam, ņemot vērā 2021. gada mērķrādītājus: 95 g/km vieglajiem automobiļiem un 147 g/km vieglajiem kravas automobiļiem līdz 2021. gadam (Eiropas Jaunais braukšanas cikls – testa cikls). Sasniedzot starpposma mērķi, CO2 mērķrādītāji jāsamazina par 15 %, lai kopējo mērķi sasniegtu cik vien iespējams ātri (nozarei tas nozīmē arī ieguldījumu drošību).

3.4.2.

No 2021. gada emisijas vērtības tiks noteiktas, pamatojoties uz WLTP (Worldwide Harmonised Light Vehicle Test Procedure) ciklu, kas ir spēkā kopš 2017. gada 1. septembra. Saistībā ar testēšanas cikla maiņu 2025. un 2030. gada mērķrādītāji ir izteikti procentos.

3.4.3.

Minētais pasākums kopumā ir tehnoloģiski neitrāls. Transportlīdzekļi tiek klasificēti, grupējot transportlīdzekļus tādos, kas nerada emisijas (bezemisijas transportlīdzekļi –zero-emission vehicles – ZEV), un tādos, kuri rada mazāk par 50 g CO2/km (mazemisijas transportlīdzekļi – low-emission vehicles – LEV) – tie galvenokārt ir transportlīdzekļi, kam līdztekus iekšdedzes dzinēja piedziņai ir elektriskā piedziņa (uzlādējami hibrīdautomobiļi – PHEV). Abu veidu transportlīdzekļiem ir noteikts etalonrādītājs – 15 % līdz 2025. gadam un 30 % līdz 2030. gadam. Ražotāji, kas šo etalonrādītāju pārsniegs, saņems savam ražotāja mērķrādītājam atbilstīgu bonusu, kas nepārsniegs 5 g/km. Nosakot šo īpatsvaru, tiks ņemtas vērā attiecīgo transportlīdzekļu emisijas, turklāt bezemisijas transportlīdzekļi tiks vērtēti augstāk nekā mazemisijas transportlīdzekļi. Malus regulējums nav paredzēts.

3.5.

Turklāt tiks ņemta vērā tā dēvētā ekoinovācija līdz 7 g CO2/km, kas netiek atspoguļota oficiālajos testa braucienos. Šo īpašo regulējumu paredzēts pārskatīt 2025. gadā. No 2025. gada energoefektīvāki gaisa kondicionētāji tiks uzskatīti par ekoinovāciju.

3.6.

Pārsniedzot ražotāja (starpposma) mērķrādītājus, paredzēts naudas sods 95 euro uz g CO2/km un transportlīdzekli. Jauno reģistrēto transportlīdzekļu radīto CO2 emisiju uzraudzību veiks Eiropas Vides aģentūra. Uz ražotājiem, kuriem gadā ir līdz 1 000 jaunreģistrētu automobiļu, regula neattiecas.

3.7.

Papildus regulas projektam tiek minētas daudzas papildu darbības, iniciatīvas un programmu prioritātes. Šajā saistībā īpaši jāmin faktu lapa Driving Clean Mobility: Europe that defends its industry and workers. Tajā Komisija norāda, ka laikposmā no 2007. līdz 2015. gadam akumulatoru pētniecībā ir ieguldīti 375 miljoni euro, bet 2018.–2020. gadā vēl 200 miljonus euro paredzēts atvēlēt no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020”. Šajā laikposmā paredzēts īpaši atbalstīt jaunākās paaudzes akumulatoru izstrādi, un 2018. gada sākumā ir jāiesniedz ceļvedis EU Battery Alliance izveidei. Mērķis ir visu akumulatoru ražošanas vērtību radīšanas ķēdi izvietot Eiropā (9).

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

EESK kopumā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus kā kompromisu, kas līdzsvaro dažādus mērķus. Priekšlikums ir svarīgs solis virzībā uz klimatam nekaitīgu mobilitāti, vienlaikus veicinot Eiropas autobūves nozares inovācijas spēju uzlabošanu, saglabājot kvalitatīvu, augstvērtīgu nodarbinātību un nodrošinot iespēju pakāpeniskai sociālai pārejai uz jaunām ražošanas struktūrām. Mērķis par 30 % samazināt CO2 emisijas atbilst mērķim, kas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas neaptvertajam sektoram izvirzīts ES klimata aizsardzības plānā 2030. gadam.

4.2.

Ar šo priekšlikumu ES sāk jaunu posmu mobilitātes jomā, un šķiet, ka iedzīvotāji arvien vairāk atbalsta šādu rīcību. Šo iedzīvotāju domāšanas veida maiņu ir ietekmējis arī ar dīzeļdegvielu saistītais skandāls. Vērojama ir arī mobilitātes paradumu maiņa, pasažieru sabiedrisko pārvadājumu uzlabošanās un visbeidzot – izvirzīts mērķis izstrādāt un īstenot vienotas un integrētas transporta koncepcijas.

4.3.

EESK uzskata, ka 2025. gadam izvirzītais starpposma mērķis samazināt emisijas par 15 %, salīdzinot ar 2021. gadu, ir ļoti vērienīgs. Lai to sasniegtu, ir jāveic iekšdedzes dzinēju izmaiņas, kuru dēļ būs jāievieš visprogresīvākās tehnoloģijas. Jo īpaši tas attiecas uz vieglajiem kravas automobiļiem, kam ir garāki ražošanas un izstrādes cikli. Tādēļ 2024. gadā būtu jāveic izvērtējums, un, balstoties uz to, būtu jālemj, vai līdz 2030. gadam izvirzītos mērķus var saglabāt jeb ir jāizvirza jauni mērķi. Ja turpināsies bezemisijas transportlīdzekļu, mazemisijas transportlīdzekļu un uzlādējamo hibrīdautomobiļu tirgus pašreizējā attīstība, starpmērķa sasniegšana būs grūts, bet paveicams uzdevums.

4.4.

EESK atzinīgi vērtē papildu noteikumu, kas paredz pastiprināt tirgus uzraudzību un to panākt ar faktiskā degvielas patēriņa mērīšanu un pārraudzību, ņemot vērā ražotāju pienākumu jaunajos transportlīdzekļos iebūvēt standartizētas ierīces. Šie savāktie dati būs pieejami ne vien ražotājiem, bet arī neatkarīgām trešām personām, lai varētu veikt novērtēšanu. Tas varētu būt funkcionāls ekvivalents reālos braukšanas apstākļos veiktiem emisijas mērījumiem, ko ar testa rezultātu salīdzināmību saistītu iemeslu dēļ nevar īstenot.

4.5.

EESK atzīmē, ka, neraugoties uz visām priekšrocībām, regulas projektā izvēlētās “izplūdes gāzu” metodes vērtība joprojām ir ierobežota. Piemēram, CO2 emisijas rodas, ražojot transportlīdzekļus, akumulatorus un elektroenerģiju, taču tās ietekmē arī nobraukums un braukšanas stils. EESK arī norāda, ka citi transporta veidi, piemēram, prognozētais gaisa pārvadājumu skaita pieaugums, varētu negatīvi ietekmēt centienus transportlīdzekļu tehnoloģiju jomā.

4.6.

EESK norāda uz savu veikumu saistībā ar tādiem tematiem kā autobūves nozares strukturālā pāreja uz alternatīviem (videi nekaitīgiem) piedziņas veidiem, digitalizācija un tīklu veidošana, kā arī transportlīdzekļu autonoma vadīšana, kas var apdraudēt nodarbinātību, un uz to, ka šīs norises ļauj spriest par jaunām tendencēm kvalifikācijas jomā. Viens no EESK ieteikumiem bija, ka Eiropas Komisijai būtu jāveido tāda tiesiskā un normatīvā sistēma, kas ļauj pārstrukturēšanas procesā bez kavēšanās izmantot atbalsta programmas (10). Šeit runa ir galvenokārt par ES struktūrfondiem, piemēram, Globalizācijas pielāgošanas fondu un Eiropas Sociālo fondu (ESF). Varētu īstenot arī projektus, kas līdzīgi Airbus projektam.

4.7.

Eiropas autobūves nozarē tiešajā transportlīdzekļu ražošanā ir nodarbināti apmēram 2,3 miljoni darba ņēmēju, un šīs nozares īpatsvars visā vērtību radīšanas procesā ir 8 %. Šajā nozarē, kas rada ļoti daudz jauninājumu, netieši nodarbināti ir 10 miljoni darba ņēmēju, un tā finansē 20 % Eiropā veikto rūpniecisko pētījumu.

4.8.

ES ir viena no pasaules lielākajām mehānisko transportlīdzekļu ražotājām un ir lielākais privātais ieguldītājs pētniecībā un izstrādē. Nozare ir arī pasaules līdere ražojumu inovācijas, ražošanas tehnoloģiju, kvalitatīvi augstvērtīga dizaina un alternatīvo dzinēju jomā. Tādēļ 2016. gadā katrs ceturtais vieglais automobilis pasaulē tapa kādā no Eiropas montāžas rūpnīcām, un autobūves nozare nodrošina 4 % no Eiropas IKP (11).

4.9.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kurā pausta vēlme nodrošināt, ka autobūves nozares pārveide notiek sociāli pieņemamā veidā. Strukturāla pāreja uz alternatīviem piedziņas veidiem, kā arī digitalizācija, transportlīdzekļu autonoma vadīšana un citi līdzekļi radīs ļoti būtiskas pārmaiņas autobūves vērtību radīšanas ķēdē. Pirmkārt, tādēļ rodas jautājums, kuras sastāvdaļas ražotāji ražos paši un kuras iepirks. Līdz šim elektrisko sastāvdaļu vērtību pārsvarā radīja piegādātāji, savukārt akumulatoru elementu ražošanas jomā dominējošo stāvokli joprojām ieņem Āzijas ražotāji. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē Komisijas nostāju, ka elektromobiļu būves vērtību radīšanas ķēdei jāatrodas Eiropā (sk. dokumenta EU Battery Alliance 3.7. punktu). Pašlaik vēl nav skaidrs, kādiem tehniskā ziņā jābūt jaunās paaudzes akumulatoru elementiem un kā laika gaitā attīstīsies cenas un veiktspējas attiecība. Šajā saistībā EESK iesaka Komisijai pastāvīgi novērot attīstības procesu.

4.9.1.

Vēlamā pāreja no tradicionālās iekšdedzes dzinēja nodrošinātās piedziņas uz alternatīviem piedziņas veidiem būs saistīta ar strukturālām pārmaiņām. Tradicionālie ražojumi ir jāaizstāj ar pārveidotiem vai jauniem ražojumiem. Runājot par elektriskajiem transportlīdzekļiem, ir jāmin iekšdedzes dzinējs, visa pārnesumu sistēma, izpūtēji un citi elementi. Jāpiemin arī elektromotors un akumulators, kā arī akumulatoru elementu izgatavošana. Tomēr attiecīgajiem elementiem ir ļoti atšķirīgs devums transportlīdzekļu būves vērtību radīšanas procesā un tādēļ arī atšķirīga ietekme uz nodarbinātību un kvalifikācijas prasībām.

4.9.2.

Kādā pētījumā FEV (12) secinājusi, ka ar akumulatoriem darbinātu elektromobiļu, kas konstruēti kā vidējās klases transportlīdzekļi, ražošanas izmaksas ir aptuveni 16 500 euro. To būtiskie elementi ir elektromotori (800 euro), energoelektronika (1 400 euro) un akumulators (6 600 euro). Tikai akumulatoriem vien, kas veido 40 % no ražošanas izmaksām, 70 % izmaksu rada elementu ražošana. Elektriskie transportlīdzekļi ir daudz vienkāršāki, un darba ņēmējiem, kas piedalās to lielapjoma ražošanā, jābūt kvalificētiem citās jomās: elektrotehnika/elektronika, elektroķīmija, pārklājuma veidošanas tehnika, enerģijas plūsmu vadība, vadības un regulēšanas tehnikas inženierija, augstsprieguma tehnoloģiju un elektroenerģijas darbības principu pārzināšana, kā arī materiālu īpašības un citas prasmes montāžas un remonta jomā.

4.9.3.

Kaut arī Komisija uzskata, ka ietekme uz nodarbinātību būs pozitīva, draudi tomēr ir iespējami. Nesen veiktā pētījumā (13) Fraunhofer IAO (Institut für Arbeitswirtschaft und Organisation) analizē kvantitatīvo ietekmi uz nodarbinātību, pieņemot, ka 2030. gadā elektrotransportlīdzekļu īpatsvars būs 25 % un uzlādējamo hibrīdautomobiļu īpatsvars būs 15 % (tas aptuveni atbilst Komisijas priekšlikumam). Pirmie rezultāti liecina, ka līdz 2030. gadam piedziņas mehānismu ražošanā saistībā ar tehnoloģijas maiņu labākajā gadījumā tiks likvidēti 10–12 % darbvietu. Vācija vien tie būtu 25 000 līdz 30 000 darbvietu. Turklāt, jo mazāks būs uzlādējamo hibrīdautomobiļu īpatsvars, jo lielāka būs šī negatīvā ietekme (ja uzlādējamo hibrīdautomobiļu īpatsvars būs 5 %, likvidēto darbvietu skaits sasniegs 15–18 %). Līdzīga ietekme būtu vērojama, ja ātrāk notiks atteikšanās no dīzeļtehnoloģijas, kuras lielākās sarežģītības dēļ tieši piegādāto detaļu ražošanā tiek nodarbināti par 30–40 % vairāk darba ņēmēju nekā Otto vārdā nosauktā tradicionālā iekšdedzes dzinēja detaļu ražošanā. Turklāt nodarbinātību vienlaikus apdraud digitalizācijas ietekme un arvien izteiktākā ražošanas koncentrācija lielos pasaules reģionos.

4.9.4.

Kopumā paredzams, ka šī negatīvā ietekme gan laika, gan teritorijas ziņā izpaudīsies asimetriski. Ar jauninājumiem un jauniem uzņēmējdarbības modeļiem gala ražotāji un lielie piegādātāji šo ietekmi spēs labāk pārvarēt nekā mazi ļoti specializētu detaļu piegādātāji. Turklāt ar jaunām tehnoloģijām un pakalpojumiem saistītas darbvietas biežāk tiks radītas lielpilsētās un retāk – nomaļos reģionos. Tas jāņem vērā, izstrādājot attiecīgas pamatprogrammas.

4.9.5.

No šo strukturālo pārmaiņu ātruma ir atkarīgs tas, cik apdraudētas būs darbvietas un nodarbinātība. EESK tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kas jau pašlaik nozarei rada ieguldījumu drošību un nodrošina iespēju jau tagad sākt un sagatavot šīs strukturālās pārmaiņas. EESK aicina Komisiju šīs strukturālās pārmaiņas papildināt ar rūpniecības politikas pasākumiem, lai novērstu nodarbināto skaita samazināšanu. Šajos centienos būtiska nozīme ir trīspusējam un divpusējam dialogam.

4.9.6.

EESK secina, ka pirmos – lai gan nelielos – soļus jau ir spēruši daži ražotāji, paziņojot par papildu elektrisko transportlīdzekļu modeļu izgatavošanu līdz 2025. gadam un par to, kāds būs šo transportlīdzekļu īpatsvars jaunreģistrēto transportlīdzekļu parkā.

4.10.

Lai atbalstītu ilgstošu un reģionāli līdzsvarotu transporta nozares dekarbonizāciju, Komisija, izmantojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, plāno piešķirt 800 miljonus euro sadarbspējīgu uzlādes staciju ierīkošanai. Šai iecerei būtu ievērojami jāveicina publiskie un privātie ieguldījumi (patlaban Eiropas Savienībā darbojas 200 000 uzlādes punktu, lai gan ir vajadzīgi 800 000). Vēl 200 miljoni euro ir paredzēti, lai izveidotu publisko un privāto partnerību nākamās paaudzes akumulatoru izstrādes jomā. Vēl tikai jāpiebilst, ka Komisija grib veicināt alternatīvu piedziņas veidu ieviešanu, nosakot mērķrādītājus publiskajām iestādēm, lai publiskajos iepirkumos lielāka uzmanība nekā līdz šim tiktu pievērsta bezemisijas vai mazemisijas transportlīdzekļiem.

4.11.

EESK uzskata, ka iespējamie soda maksājumi, kas paredzēti gan spēkā esošajā regulā, gan tās pārstrādātajā redakcijā, būtu jāizmanto, lai atbalstītu nozari un tajā nodarbinātos pārejas posmā uz mazoglekļa ražojumiem. Patlaban tikai neliels skaits automobiļu ražotāju sekmīgi virzās uz 2021. gada emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanu.

4.12.

Lai gan atzinīgi vērtējams tas, ka samazinās atkarība no naftas importa, varētu rasties jauni atkarības veidi, piemēram, piekļuve izejvielām (litijs, kobalts un niķelis no nomaļiem apgabaliem). EESK arī pauž cerību, ka tiks nodrošināta pietiekama elektroenerģijas piegāde no atjaunīgiem enerģijas avotiem.

4.13.   Regulas starpposma novērtējums

4.13.1.

Komisija 2024. gadā veiks regulas starpposma novērtējumu, lai pārbaudītu, vai sāktā virzība ir efektīva.

4.13.2.

Tā kā strukturālo pāreju no iekšdedzes dzinējiem uz alternatīviem piedziņas veidiem patlaban nav iespējams kvantitatīvi novērtēt, pirmkārt, būtu jāraugās, kā alternatīvo piedziņas veidu tirgus būs attīstījies līdz 2024. gadam, cik daudz uzlādes staciju ierīkotas (ierobežojošs apstāklis) un cik lielā mērā ir pārbūvēti un aprīkoti elektroenerģijas tīkli atbilstīgi apzinātajam papildu elektroenerģijas pieprasījumam.

4.13.3.

EESK pauž cerību, ka starpposma novērtējumā tiks sniegta informācija par to, kas paveikts darba ņēmēju kvalifikācijas, pārkvalifikācijas un apmācības jomā. Kurās jomās ir vajadzīga saturiska (papildu) rīcība, lai turpinātu pilnveidot autobūves nozares darba ņēmēju prasmes un kvalifikāciju atbilstīgi strukturālās pārejas vajadzībām? Kāda ietekme ir plānotajiem pasākumiem (sk. Eiropas autobūves prasmju padome), lai nodrošinātu pārmaiņu īstenošanu kvalifikācijas jomā? Šajā saistībā EESK uzskata, ka galvenokārt nozares arodbiedrību pienākums ir virzīt uz priekšu trīspusējos dialogus par rūpniecības politikas jautājumiem. Turklāt jāpiešķir vajadzīgie līdzekļi, kas ļauj darba ņēmējiem arī turpmāk saglabāt savu vietu darba tirgū.

---

(1)  Eiropadomes 2014. gada 24. oktobra sanāksmes secinājumi.

(2)  http://unfccc.int/paris_agreement/items/9485.php

(3)  COM(2016) 501 final.

(4)  OV C 81, 2.3.2018., 95. lpp.; OV C 81, 2.3.2018., 181. lpp.; OV C 81, 2.3.2018., 188. lpp.; OV C 81, 2.3.2018., 195. lpp.

(5)  COM(2017) 283 final.

(6)  COM(2017) 675 final, COM(2017) 647 final, COM(2017) 648 final, COM(2017) 652 final, COM(2017) 653 final.

(7)  COM(2017) 653 final.

(8)  Šā punkta pamatā ir šādi dokumenti: COM(2017) 676 final un Proposal for post2020 CO2 targets for cars and vans (https://ec.europa.eu/clima/policies/transport/vehicles/proposal_en).

(9)  Eiropas Komisija: Driving Clean Mobility, Europe that defends its industry and workers.

(10)  Informatīvs ziņojums, CCMI/148, 1.5. punkts.

(11)  Informatīvs ziņojums, CCMI/148, 2.1. punkts.

(12)  Frankfurter Allgemeine Zeitung/FAZ, 16.12.2016. (FEV = Forschungsgesellschaft für Energietechnik und Verbrennungsmotoren (Enerģētikas un iekšdedzes dzinēju pētniecības sabiedrība)).

(13)  Fraunhofer IAO, 2017. gads: ELAB 2.0 – Wirkungen der Fahrzeugelektrifizierug auf die Beschäftigung, Štutgarte (provizoriski rezultāti).

---

28.6.2018

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 227/58

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK”

(COM(2017) 637 final)

(2018/C 227/08)

Ziņotāji:

Christophe LEFÈVRE Jorge PEGADO LIZ Lech PILAWSKI

Apspriešanās	Eiropadome, 17.11.2017. Eiropas Parlaments, 13.11.2017.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. un 304. pants.
Atbildīgā specializētā nodaļa	Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa
Pieņemts plenārsesijā	15/02/2018
Plenārsesija Nr.	532
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	160/5/13

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Līgumtiesību atšķirības dažādās dalībvalstīs nemudina patērētājus veikt pirkumus citās ES valstīs.

1.2.

Turklāt uzņēmēju uzticēšanās pārrobežu pārdošanai joprojām neuzlabojas. Saskaņā ar jaunākā ES mēroga apsekojuma datiem 58 % no visiem ES mazumtirgotājiem norāda, ka jūtas droši, tirgojot preces tiešsaistē, savukārt tikai 28 % jūtas droši, pārdodot tiešsaistē citās ES dalībvalstīs (1).

1.3.

Gan Eiropas Parlamenta (EP), gan Padomes pieņemtās nostājas par priekšlikumiem, ko Komisija 2015. gadā izklāstīja (2) attiecībā uz preču pārdošanu tiešsaistē un klātienē, apliecināja to pašu, ko EESK jau pauda savā atzinumā par šiem priekšlikumiem (3), – preču pārdošanai piemērojamajiem noteikumiem būtu jābūt vienādiem neatkarīgi no pārdošanas kanāla.

1.4.

Tāpēc EESK atzinīgi vērtē to, ka šis grozītais direktīvas priekšlikums paplašina darbības jomu direktīvas priekšlikumam par dažiem tiešsaistes pārdošanas līgumu aspektiem, attiecinot to arī uz preču pārdošanu klātienē.

1.5.

EESK tomēr aicina Komisiju savā priekšlikumā ņemt vērā sekojošus ieteikumus: a) priekšlikumam nevajadzētu kļūt par cēloni nedz garantijas perioda samazināšanai atsevišķās dalībvalstīs, nedz tiesību hierarhijas izveidei; b) iespēju ar vienkāršu vienošanos starp līgumslēdzējām pusēm atkāpties no direktīvā noteiktajām saistībām vajadzētu paredzēt tikai tādos gadījumos, ja šāda vienošanās garantē patērētāju autonomiju un reālu aizsardzību; c) ar šo priekšlikumu būtu jāpanāk, ka patērētājs var tiešā veidā būt puse tiesas procesos pret ražotāju; d) ilgtspējas kritērijs (rezerves daļu krājumi) būtu jāiekļauj direktīvas noteikumos; e) priekšlikumā būtu jāiekļauj noteikumi par garantijas pagarināšanu, kas saistīta ar laiku, kurā nav pieejams remontā esošs produkts vai nav pieejams pakalpojums; f) priekšlikumā būtu jāietver precizējumi par maksājumu platformu drošību vai tirdzniecības platformu (Marketplace) līdzatbildību prettiesiskas maldināšanas vai garantijas īstenošanas gadījumā; g) ražotājam un pārdevējam vajadzētu būt līdzatbildīgam gadījumos, kad patērētājs izvēlas preci labot vai nomainīt, neskarot 16. pantā jau paredzētās tiesības uz atlīdzinājumu un iepriekšēju sazināšanos ar pārdevēju; h) precīzāk jāformulē noteikumi, kas saistīti ar 14 dienu termiņu, kas paredzēts preču nosūtīšanai atpakaļ un atmaksāšanai.

1.6.

Nobeigumā EESK aicina Komisiju ievērot šajā atzinumā ietvertos secinājumus.

2.   Grozītā direktīvas priekšlikuma mērķis un vēsture

2.1.   Grozītā direktīvas priekšlikuma mērķis

2.1.1.

Grozītā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas (4) priekšlikuma mērķis ir paplašināt darbības jomu direktīvas priekšlikumam par dažiem preču tiešsaistes un cita veida distances pārdošanas līgumu aspektiem un to attiecināt arī uz pārdošanu klātienē.

2.1.2.

Tam būtu arī jāveicina straujš progress jomā, kas saskaņā ar Eiropadomes 2016. gada jūnija secinājumiem ir vienotā tirgus stratēģiju centrā.

2.1.3.

Grozītais priekšlikums, kas piemērojams jebkāda veida pārdošanai, ir vērsts uz to pašu mērķi un palīdz to sasniegt labāk nekā iepriekšējie priekšlikumi (5), reaģējot uz nenoteiktību un nelabvēlīgo ietekmi, ko rada valstu atšķirības līgumtiesību jomā.

2.1.4.

Pārskatītais priekšlikums papildina un atbilst vairākiem Eiropas Savienībā jau spēkā esošiem horizontāliem vai nozares tiesību aktiem (6), kā arī pašlaik izskatītajiem tiesību aktu priekšlikumiem.

2.2.   Īss kopsavilkums par iepriekšējiem direktīvu priekšlikumiem (7)

2.2.1.

Savos iepriekšējos priekšlikumos Komisija pamatoja lēmumu pieņemt divus tiesību aktu instrumentus, uzsverot, ka digitālā satura īpatnības liktu noteikt atšķirīgus noteikumus no tiem, kas piemērojami citiem produktiem.

2.2.2.

Ar abiem priekšlikumiem Komisija plānoja sasniegt piecus mērķus: a) samazināt izmaksas, ko rada līgumu atšķirības; b) radīt juridisko noteiktību uzņēmējiem; c) sekmēt tiešsaistes pārrobežu pirkumus Eiropas Savienībā; d) samazināt kaitējumu, ko rada neatbilstīgs iegādātais digitālais saturs; e) nodrošināt vispārēju līdzsvaru starp patērētāju un uzņēmumu interesēm un uzlabot ikdienas dzīvi.

2.2.3.

Saskaņā ar Komisijas ieskatiem tās priekšlikumi radītu atbilstošu līdzsvaru starp augstu patērētāju aizsardzības līmeni Eiropas Savienībā un manāmi labākām darījumu iespējām.

2.3.   EESK atzinums par sākotnējiem priekšlikumiem (8)

2.3.1.

2016. gada 27. aprīļa atzinumā EESK kritizēja divu direktīvu izvēli vienas vietā. Komisija šādā veidā rada pamatu atšķirīgai attieksmei pret pārdošanu tiešsaistē un bezsaistē un patērētājiem un uzņēmumiem izraisa skaidrības trūkumu valstu veiktajā transponēšanā;

2.3.2.

EESK norādīja arī, ka nav atbildēts uz vairākiem jautājumiem, kuru risinājumu saskaņošanu tā uzskata par būtiski svarīgu: nepilngadīgo personu spēju slēgt līgumus digitālajā vidē, tiešsaistes līgumiem specifisku negodīgu noteikumu kategoriju definēšanu, kas nav paredzēta Direktīvā 93/13/EEK, neseno taustiņa “maksāt tūlīt” (pay now) praksi un tipveida noteikumu par kopregulēšanu iekļaušanu.

2.3.3.

Visbeidzot, EESK atgādināja, ka tās atzinumu par patērētāju tiesībām digitālajā vidē pamatievirzes ir bijušas konsekventas attiecībā uz to, ka tiesībām, kas atzītas saistībā ar pārdošanu klātienē, pārdevēja tiešā saskarsmē ar klientu, ir jābūt saskanīgām ar pārdošanu tiešsaistē vai attālināti neatkarīgi no digitālā darījuma veida. Turklāt šādas tiesības vienmēr ir jānostiprina, nevis jāvājina.

2.3.4.

Eiropas Parlamenta un Padomes nostāja debatēs par šo priekšlikumu apstiprināja EESK nostāju par nepieciešamību novērst juridisko sadrumstalotību.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

Komisijas grozītajā priekšlikumā izklāstīts priekšlikumu un iespēju kopums, kas atbilst EESK iepriekšējām nostājām, piemēram, iepriekš minētā vienota režīma iespēja preču pārdošanai tiešsaistē un bezsaistē.

3.2.

Citas izmaiņas, kas ieviestas jaunajā priekšlikumā, arī ir pelnījušas EESK piekrišanu. Tas jo īpaši attiecas uz šādiem gadījumiem: a) 2. pants, kurā ieviests termins “ražotājs” un sniegts precizējums par preču aizstāšanu “bez maksas”; b) 8. pants, kurā noteikts pieņēmums par standarta atbilstības periodu, kas vienāds ar garantijas periodu, jo pretēja situācija praksē samazinātu likumīgo garantijas periodu, ņemot vērā, ka vairumā gadījumu patērētājam nav iespējas pierādīt preces neatbilstību; c) dažādi uzlabojumi un precizējumi saistībā ar izmantoto juridisko terminoloģiju.

3.3.

Savukārt EESK uzskata, ka priekšlikuma 18. pantā paredzētā iespēja atkāpties no direktīvas imperatīvā rakstura ar vienkāršu vienošanos starp līgumslēdzējām pusēm drīkstētu pastāvēt tikai tad, ja šāda vienošanās garantē patērētāju pilnvērtīgu autonomiju un aizsardzību.

3.4.

Turklāt EESK skatījumā grozītajā priekšlikumā: a) būtu jāiekļauj tādi noteikumi, kas ļautu patērētājiem tajos gadījumos, kad preces neatbilst līgumam, tiešā veidā būt pusei tiesas procesos pret ražotāju, kā noteikts daudzos valstu tiesību aktos; b) iekļaut ilgtspējas kritēriju, kā EESK ir vairākkārt prasījusi savos atzinumos (9); c) paredzēt maksimālo labošanas ilgumu (10) atbilstīgi labai praksei šajā nozarē; d) noteikt ražotājiem pienākumu glabāt pietiekamus rezerves daļu krājumus preces vidējā izmantošanas laika ilgumā, kā tas noteikts vairākos valstu tiesību aktos (11); e) ir jāiekļauj citas pārdevēja piedāvātās garantijas (zīmols/ražotājs/apdrošināšana u. c.) precēm un pakalpojumiem; f) garantijas paziņojuma obligātajā saturā ir jāiekļauj detalizēta informācija par to, vai tā tiek sniegta bez maksas vai par maksu, par izmaksām un maksājuma veidu; g) jāapliecina, ka preces un pakalpojuma īpašumtiesību maiņas un normālas lietošanas gadījumā attiecīgi tiek pilnībā pārnestas arī no garantijas izrietošās tiesības; h) jāparedz ražotāja un tirgotāja tieša un solidāra atbildība pret patērētāju gadījumos, kad patērētājs izvēlas preci labot vai nomainīt, neskarot 16. pantā jau paredzētās tiesības uz atlīdzinājumu un iepriekšēju sazināšanos ar pārdevēju; i) jāparedz tiešsaistes platformu, izņemot vienkāršus starpniekus, solidāra atbildība gadījumos, kad patērētājs ir iegādājies preces ar tirdzniecības platformas (Marketplace) starpniecību, neskarot tiesības uz atlīdzinājumu.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.   1. pants

4.1.1.

EESK vēlas noskaidrot iemeslus, kas pamato 4. punktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz tādu lietotu preču pārdošanas līgumiem, kuras nopirktas izsolē, ja patērētāji var personīgi piedalīties pārdošanā.

4.2.   9. pants

4.2.1.

EESK atgādina savus iepriekšējā atzinumā (12) paustos komentārus, paturot prātā, ka līdz ar šo priekšlikumu un sākotnēji ierobežojot patērētāju tiesības tikai līdz tiesībām uz labošanu vai nomaiņu, patērētāju tiesības dažās dalībvalstīs būs mazāk aizsargātas nekā saskaņā ar pašlaik spēkā esošo kārtību.

4.2.2.

Arī 3. punkta b) un d) apakšpunktā paredzētā kārtība padara šīs kārtības piemērošanu atkarīgu no nenoteiktiem jēdzieniem. Faktiski, pārdevējs pats var lemt, kad labošana vai nomaiņa ir “neiespējama”, tāpēc būtu vēlams šo terminu aizstāt ar “tehnoloģiski neiespējama”.

4.3.   10. pants

4.3.1.

EESK iesaka uz 1. punktā paredzēto izņēmumu attiecināt tādus pašus nosacījumus, kādi paredzēti šā dokumenta 3.3. punktā.

4.4.   11. pants

4.4.1.

EESK vēlreiz atgādina, ka tiesības uz labošanu vai nomaiņu ir ierobežotas ar pārdevēja novērtējumu par to, vai noteiktā individuālā un konkrētā situācijā šādu tiesību izmantošana viņam rada nesamērīgas izmaksas, ņemot vērā visus apstākļus.

4.5.   13. pants

4.5.1.

EESK uzskata, ka ir precīzāk jāformulē noteikumi, kas saistīti ar preču nosūtīšanai atpakaļ un atmaksāšanai paredzēto 14 dienu termiņu.

4.5.2.

EESK vēlas noskaidrot, vai šā panta d) punkta noteikums attiecas, kā šķiet, vienīgi uz preču zuduma vai iznīcināšanas gadījumiem.

4.6.   14. pants

4.6.1.

EESK aicina saglabāt dažās dalībvalstīs piemērojamo ilgāko garantijas periodu, jo pretējā gadījumā šajās dalībvalstīs pazeminātos patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

---

(1)  ES patēriņa un mārketinga tiesību atbilstības pārbaudes ietvaros veiktā analīze liecina: 46 % mazumtirgotāju, kuri izmanto tālpārdošanas kanālus, uzskata, ka izmaksas saistībā ar dažādu patērētāju aizsardzības un līgumtiesību principu ievērošanu ir ievērojams šķērslis pārrobežu tirdzniecībā. 72 % patērētāju uzskata, ka patērētāju tiesību atšķirības neatbilstīgu produktu gadījumos ir ļoti svarīgas, lai pieņemtu lēmumu par pirkumu klātienē citā ES dalībvalstī.

(2)  COM(2015) 634 final un COM(2015) 635 final.

(3)  OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp.

(4)  COM(2015) 635 final.

(5)  COM(2015) 634 final un COM(2015) 635 final. EESK atzinums (OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp.).

(6)  Sk. Direktīvu 2011/83/ES un Regulas (ES) Nr. 1215/2012 un (EK) Nr. 593/2008.

(7)  COM(2015) 634 final un COM(2015) 635 final.

(8)  OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp.

(9)  OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp., 4.2.5.4. punkts.

(10)  OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp., 4.2.5.7. punkts.

(11)  OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp., 4.2.5.7. punkts.

(12)  OV C 264, 20.7.2016., 57. lpp.

---