(1)

Pamatojoties uz pamatregulas 10. pantu, 2019. gada 16. maijā Eiropas Komisija (“Komisija”) sāka antisubsidēšanas izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR”) un Ēģiptes (kopā dēvētas par “attiecīgajām valstīm”) izcelsmes austu un/vai sašūtu stikla šķiedras audumu (“SŠA”) importu Savienībā. 2019. gada 16. maijā Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par procedūras sākšanu (“paziņojums par procedūras sākšanu” (2).

(2)

Pēc sūdzības, ko 2019. gada 1. aprīlī bija iesniedzis Tech-Fab Europe (“sūdzības iesniedzējs”) to ražotāju vārdā, kuri pārstāv vairāk nekā 25 % no konkrētu austu un/vai sašūtu stikla šķiedras audumu ražošanas apjoma Savienībā, Komisija sāka izmeklēšanu. Sūdzībā bija ietverti izmeklēšanas sākšanas pamatošanai pietiekami pierādījumi par subsidēšanu un tās izraisīto kaitējumu.

(3)

Pirms antisubsidēšanas izmeklēšanas sākšanas Komisija saskaņā ar pamatregulas 10. panta 7. punktu informēja Ķīnas valdību (“ĶV”) (3) un Ēģiptes valdību (“ĒV”) (4), ka ir saņēmusi pienācīgi dokumentētu sūdzību, un aicināja ĶV un ĒV apspriesties. Apspriešanās ar ĶV un ĒV notika 2019. gada 13. maijā. Tomēr nebija iespējams panākt savstarpēji saskaņotu risinājumu.

(4)

Komisija 2019. gada 21. februārī sāka atsevišķu antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz tā paša ĶTR un Ēģiptes izcelsmes (5) ražojuma importu (“atsevišķā antidempinga izmeklēšana”). Komisija 2020. gada 7. aprīlī noteica galīgos antidempinga maksājumus ĶTR un Ēģiptes izcelsmes attiecīgā ražojuma importam (6) (“galīgā antidempinga regula”). Šajā antisubsidēšanas izmeklēšanā un atsevišķajā antidempinga izmeklēšanā veiktā kaitējuma, cēloņsakarības un Savienības interešu analīze mutatis mutandis ir identiska, jo abās izmeklēšanās tika izmantota viena un tā pati Savienības ražošanas nozares, izlasē iekļauto Savienības ražotāju, attiecīgā perioda un izmeklēšanas perioda definīcija.

(5)

ĶV apgalvoja, ka izmeklēšanu nevajadzētu sākt, jo sūdzība neatbilst PTO Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (“SKP nolīgums”) 11(2) un 11(3) pantā un pamatregulas 10. panta 2. punktā noteiktajām prasībām par pierādījumiem. Pēc ĶV domām, nav pietiekamu pierādījumu par kompensējamām subsīdijām, kaitējumu un cēloņsakarību starp subsidēto importu un kaitējumu.

(6)

Komisija noraidīja šo apgalvojumu. Sūdzībā sniegtie pierādījumi bija sūdzības iesniedzējam tolaik pamatoti pieejama informācija. Kā norādīts memorandā par pierādījumu pietiekamību, kurā ietverts Komisijas novērtējums par visiem Komisijas rīcībā esošajiem pierādījumiem attiecībā uz Ķīnas Tautas Republiku un Ēģipti un uz kura pamata Komisija sāka izmeklēšanu, procedūras sākšanas posmā bija pietiekami pierādījumi, ka apgalvotās subsīdijas bijušas kompensējamas to pastāvēšanas, apjoma un iezīmju ziņā. Sūdzībā bija arī pietiekami pierādījumi par kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ko izraisījis subsidētais imports.

(7)

Konkrētāk, apspriežoties pirms procedūras sākšanas, ĶV norādīja, ka sūdzības iesniedzēja atsauces uz jebkādiem Ķīnas plāniem, programmām vai ieteikumiem nav būtiskas, jo minētie dokumenti nav saistoši un SŠA ražošanas nozare nav minēta ne Ķīnas 13. piecgades plānā, ne celtniecības materiālu nozares 13. piecgades plānā (2016–2020). Pēc procedūras sākšanas ĶV apgalvoja arī, ka uz SŠA neattiecas dokuments Made in China 2025. Komisija konstatēja, ka ĶV neapstrīd šādu plānu, programmu vai ieteikumu esību, bet tikai to, cik lielā mērā tie ir saistoši vai attiecas uz SŠA ražošanas nozari. Bez tam Komisija ievēroja, ka sūdzības iesniedzējs ir sniedzis pierādījumus, kas liecina, ka vairākos valdības dokumentos minēti “jauni materiāli”, savukārt “materiāli uz stikla bāzes” ir minēti celtniecības materiālu nozares 13. piecgades plānā (2016–2020). ĶV nav sniegusi pierādījumus, kas liecinātu, ka minētie apgalvojumi neattiektos uz attiecīgo ražojumu.

(8)

ĶV norādīja arī, ka ne Ķīnas Eksporta un kredītu apdrošināšanas korporācija (Sinosure), ne valsts īpašumā esošās komercbankas nav valsts iestādes un ka ĶV neuztic funkcijas privātām bankām un nedod tām rīkojumus. Komisija konstatēja, ka šis apgalvojums ir saistīts ar jau iepriekš minēto apgalvojumu un ka sūdzībā citustarp ir minēts Ķīnas Banku likums, kura piederību pie Ķīnas tiesību aktiem ĶV neapstrīd. Komisija uzsvēra arī, ka nesenajās ES antisubsidēšanas izmeklēšanās par šo jautājumu ir izdarīti citādi secinājumi (7).

(9)

Turklāt ĶV apgalvoja, ka ārvalstu uzņēmumiem tiek piešķirts eksporta pircēju kredīts un tādējādi Ķīnas SŠA ražotāji nesaņem ieguvumu. Tomēr Komisija ir konstatējusi, ka ārvalstu uzņēmumiem, kuri ir Ķīnas SŠA ražotāju īpašumā, piešķirtie ieguvumi var būt ieguvums minētajiem ražotājiem.

(10)

ĶV norādīja, ka nodokļu shēma, kas ir saistīta ar tādu iekārtu paātrinātu amortizāciju, kuras izmanto augsto tehnoloģiju uzņēmumi augsto tehnoloģiju izstrādei un ražošanai, kā arī dažas no minētajām dotāciju programmām ir izbeigtas. Komisija šo piezīmi ņēma vērā, bet uzsvēra, ka izbeigšana neattiecas uz visām programmām un dažādajiem valdības iestāžu līmeņiem (proti, valsts, reģionālo vai vietējo), kas minēti sūdzībā. Bez tam nodokļu shēma, kas ir saistīta ar paātrinātu amortizāciju, joprojām varētu nodrošināt ieguvumu turpināšanos, piemēram, amortizāciju attiecīgo iekārtu ekspluatācijas laikā, iespējams, ietverot izmeklēšanas periodu.

(11)

Pēc procedūras sākšanas ĶV apgalvoja arī, ka sūdzības iesniedzējs nav noteicis nosacījumus ārpusvalsts standarta piemērošanai aizdevumiem un zemes izmantošanas tiesībām. Tomēr Komisija konstatēja, ka sūdzībā ietvertos apgalvojumus pamato nesenās ES antisubsidēšanas izmeklēšanas, kurās secināts, ka šajos jautājumos ir vajadzīgi ārēji standarti, kas pielāgoti ĶTR dominējošajiem apstākļiem (8).

(12)

Turklāt ĶV norādīja, ka sūdzībā trūkst pietiekamu pierādījumu, jo tā galvenokārt balstās uz iepriekšējām ES regulām, kas attiecas uz dažādiem ražojuma tvērumiem. Tomēr Komisija konstatēja, ka konstatējumi, kas izdarīti iepriekšējās un nesenās antisubsidēšanas izmeklēšanās, attiecas uz tām pašām subsīdiju programmām, kas minētas sūdzībā. Pēc procedūras sākšanas ĶV apgalvoja arī, ka finanšu nozarē no 2016. līdz 2018. gadam ir notikušas būtiskas pārmaiņas un reformas un ka tādējādi sūdzības iesniedzējs nav varējis atsaukties uz iepriekšējo situāciju. Tomēr Komisija ievēroja, ka sūdzības iesniedzējs sūdzībā ir sniedzis arī papildu pierādījumus par to, ka subsīdiju programmas, būtiski nemainītas, joprojām pastāv. Komisija bez tam atgādināja, ka ĶV nesniedza pierādījumus, kas atspēkotu attiecīgo programmu turpināšanos. Tādējādi procedūras sākšanas posmā pieejamie pierādījumi varētu liecināt, ka attiecīgās subsīdiju programmas nav būtiski mainītas. Galu galā tas tika apstiprināts arī šajā izmeklēšanā.

(13)

Attiecībā uz dažādām subsīdijām ĶV apgalvoja arī, ka pieprasījuma iesniedzējs nav sniedzis pierādījumus par ieguvumu un īpašajām iezīmēm. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs par ieguvumiem un īpašajām iezīmēm ir sniedzis pietiekamus pierādījumus, kas tam bija pamatoti pieejami. Katrā ziņā Komisija pārbaudīja sūdzībā ietvertos pierādījumus un sniedza savu novērtējumu par visiem būtiskajiem elementiem, kas minēti memorandā par pierādījumu pietiekamību, kurš, sākot procedūru, tika iekļauts lietas atklātajā daļā. ĶV atkārtoja piezīmes, ko tā jau bija paudusi pēc procedūras sākšanas, bet nesniedza papildu pierādījumus.

(14)

Tāpēc Komisija secināja, ka sūdzībā ir sniegti pietiekami pierādījumi, kas varētu liecināt, ka ĶV varētu īstenot subsidēšanu.

(15)

Visbeidzot, īpašs elements šajā lietā ir tas, ka apgalvojums par subsidēšanu Ēģiptē attiecas uz diviem uzņēmumiem Ķīnas–Ēģiptes Suecas Ekonomikas un tirdzniecības sadarbības zonā (“SETS zona”), kas ir īpaša ekonomikas zona, kuru kopīgi izveidojusi ĶTR un Ēģipte, kas ir divas valstis, uz kurām attiecas sūdzība. Komisija ir darījusi zināmu nodomu izmeklēt visas subsīdijas, ko šie uzņēmumi saņēmuši SETS zonā, neatkarīgi no to avota.

(16)

Apspriežoties pirms procedūras sākšanas, ĶV norādīja, ka sūdzības iesniedzējam nav juridiska pamata apstrīdēt ĶV saistībā ar attiecīgo ražojumu, kura izcelsme ir Ēģiptē vai kuru eksportē no Ēģiptes. Komisija ņēma vērā ĶV bažas, bet joprojām uzskatīja, ka ir pietiekami pierādījumi, lai sāktu izmeklēšanu attiecībā uz apgalvotajām kompensējamajām subsīdijām, kuras piešķirtas uzņēmumiem SETS zonā, neatkarīgi no to avota.

(17)

Pēc procedūras sākšanas ĶV apgalvoja, ka, nosakot patēriņu Savienībā, ĶTR importa datos veiktā korekcija nav bijusi taisnīga salīdzinājumā ar korekciju, kas veikta importa datos no citām trešām valstīm, piemēram, Krievijas. ĶV apgalvoja arī, ka Komisija nav savstarpēji salīdzinājusi minētās korekcijas. ĶV apgalvoja arī, ka nav norādīta informācija par to, kas ir importa datu korekcijās izmantotā tirgus informācija.

(18)

Kā norādīts arī 937. apsvērumā, papildus sūdzības iesniedzēja importa analīzei uz KN pamata imports tika novērtēts arī, pamatojoties uz importa statistiku Taric līmenī, salīdzināts ar citiem avotiem un pēc vajadzības koriģēts. Attiecībā uz Krieviju importa dati tika salīdzināti un koriģēti, pamatojoties uz SŠA importētāju importa datiem, kas saistīti ar Savienības ražotājiem, kuri bija vienīgie zināmie SŠA ražotāji Krievijā. Ar šo metodiku, kas tika atzīta par pamatotu, tika iegūstas precīzas aplēses par attiecīgā ražojuma importu no Krievijas. Līdzīgi, kā paskaidrots tālāk 937. apsvērumā, Komisija izmeklēšanā salīdzināja Eurostat Taric līmeņa datus ar datiem, ko iesniedza tie zināmie ražotāji Ķīnas Tautas Republikā, kuri pieteicās atlases laikā. SŠA eksporta apjoms, par kuru ziņoja Ķīnas ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, atbilda Eurostat reģistrētajam importa kopapjomam ar attiecīgajiem Taric kodiem, un tāpēc viss eksports tika uzskatīts par attiecīgo ražojumu. Visbeidzot, atšķirībā no ĶV apgalvotā, sūdzībā ir paskaidrots, kā importa datu korekcijai tika izmantota tirgus informācija. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(19)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka SŠA tirgus ir segmentēts un katrs segments pārstāv ļoti atšķirīgas cenu grupas. ĶV apgalvoja, ka trim galvenajiem ražojuma veidiem – audumiem no grīstēm (“AG”), multiaksiāliem trikotāžas audumiem (“MAA”) un kompleksajiem materiāliem (“KM”) – ir atšķirīgs sastāvs un ražošanas posmi/procesi, tāpēc atšķiras arī to ražošanas izmaksas un pārdošanas cenas. Turklāt šiem trim ražojuma veidiem ir atšķirīgas fizikālās un tehniskās īpašības, kas savukārt nosaka to galalietojumus. ĶV apgalvoja, ka sūdzībā apkopojuma veidā ietvertais cenu salīdzinājums/cenu samazinājuma (undercutting) novērtējums, kā arī apgalvotās importa no Ķīnas kaitējumu radošās ietekmes novērtējums ir maldinošs un nepietiekams, tajā nav faktiski izvērtēts Ķīnas un Savienības ražotāju klātbūtnes apmērs, t. i., apjoms un tirgus daļa katrā ražojuma segmentā.

(20)

Komisija uzskatīja, ka ĶV nav iesniegusi pierādījumus, kas pamatotu šos apgalvojumus. Kad tika sākta procedūra, sūdzības iesniedzējs sniedza pietiekamus pierādījumus par izmeklējamā ražojuma izmaksām un cenām. Tas, ka pastāv dažādi ražojuma veidi, kam var būt atšķirīgi ražošanas procesi, izmaksas un pārdošanas cenas, automātiski nenozīmē, ka pastāv tirgus segmentācija. Tiek norādīts, ka saskaņā ar pamatregulas 10. panta 2. punktu sūdzības iesniedzējam jāsniedz informācija, kas tam ir pamatoti pieejama. Ķīnā ražoto ražojumu veidu izmaksas un cenas pēc būtības ir konfidenciālas un nav pieejamas sūdzības iesniedzējam, tāpēc Komisija uzskatīja, ka sūdzībā ir iekļauta pietiekama sūdzības iesniedzējam pamatoti pieejama informācija, lai sāktu izmeklēšanu.

(21)

Turklāt informācija, ko izmeklēšanā vāca un saņēma Komisija, liecināja, ka Savienības SŠA tirgus nav segmentēts. Apgalvojums, ka trim ražojuma veidiem – AG, MAA un KM – ir atšķirīgas fizikālās un tehniskās īpašības, kas savukārt nosaka to galīgo izmantojumu, ir faktu ziņā nepareizs. Sūdzībā un 129.–138. apsvērumā ir skaidrots – un ĶV to nav apstrīdējusi –, attiecīgo ražojumu izmanto kompozītmateriālu ražošanas nozarē termoplastisko un termocietināto sveķu stiegrošanai. Lietojumi bieži pārklājas; izvēlētais auduma veids būs atkarīgs no virsmas izskata, sveķu plūsmas, spiediena, kas iedarbosies uz gatavo ražojumu, un pielietojuma paņēmiena. Daži ražojuma veidi ir īpaši noderīgi slēgtu veidņu un manuālas ieklāšanas (hand lay-up) veidņu ražošanas paņēmieniem.

(22)

Trim ražojuma veidiem ir šādi galvenie lietojumi, kas pārklājas: AG izmanto ar termocietināšanu, it sevišķi manuālo ieklāšanu, saistītiem pielietojumiem, jūrniecības ražojumiem (kuģu korpusiem un klājiem), transportlīdzekļu (piemēram, kravas automobiļu, vilcienu) virsbūves paneļiem, vējturbīnu lāpstiņām, caurulēm un tvertnēm. MAA izmanto jūrniecības ražojumu būvniecībai (kuģu korpusiem un klājiem), transportlīdzekļu (piemēram, kravas automobiļu, vilcienu) virsbūvei un paneļiem, vējturbīnu lāpstiņām un vējagregāta gondolām, slēpēm un sniegadēļiem, caurulēm un tvertnēm. KM izmanto slēgtu veidņu pielietojumos transpotlīdzekļu virsbūvei un paneļiem, jūrniecības ražojumiem (kuģu korpusiem un klājiem), vējagregāta gondolām un atpūtas transportlīdzekļiem.

(23)

Visbeidzot, Komisija norāda, ka saistībā ar attiecīgo ražojumu nav neparasti, ja ražojuma veidiem ir atšķirīga izmaksu struktūra un cenas. Tieši šā iemesla dēļ Komisija vāc datus, pamatojoties uz detalizētu ražojuma veidu klasifikāciju. Bez auduma formas šī klasifikācija izšķir pārdošanas formātus, izmantotā stikla veidus, grīstes virsmas svaru un blīvumu. Cenu samazinājuma aprēķins tika balstīts uz salīdzinājumu par ražojuma veidiem, tādējādi visas šīs īpašības tika ņemtas vērā, salīdzinot importu no ĶTR ar Savienības ražotāju SŠA. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(24)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja arī, ka būtiskas atšķirības starp SŠA importa cenām no dažādiem avotiem arī skaidri parāda, ka Savienības tirgus dažādiem ražojuma veidiem ir segmentēts un imports no dažādām valstīm ir paredzēts dažādiem tirgus segmentiem.

(25)

Kā jau norādīts, informācija, ko izmeklēšanas gaitā vāca Komisija, apstiprināja, ka Savienības SŠA tirgus nav segmentēts. Turklāt izmeklēšanā atklājās, ka Ķīnas ražotāji eksportētāji un Ēģiptes ražotāji eksportētāji neeksportē pilnīgi atšķirīgas formas SŠA. ĶTR un Ēģiptes ražotāju eksportētāju pārdotais ražojums sakrita par aptuveni 90 %. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(26)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja arī, ka Ķīnas importa cenu salīdzinājums un cenu samazinājuma aprēķins sūdzībā ir balstīts uz nesalīdzināmiem īpaši atlasītiem datiem, kas bija nepareizi koriģēti.

(27)

Kā jau minēts, pamatregulas 10. panta 2. punktā noteikts standarts, kādi pierādījumi sūdzības iesniedzējam jāsniedz sūdzībā. Tādējādi, informācijai jābūt gan pietiekamai, gan arī pamatoti pieejamai sūdzības iesniedzējam. Tā kā informācija par izmaksām un cenām pēc būtības ir konfidenciāla, tad procedūras sākšanas posmā sūdzības iesniedzējam nav pamatoti pieejami precīzi dati par izmaksām un cenām pa ražojuma veidiem, ko eksportējuši uzņēmumi trešās valstīs. Tomēr sniegtā informācija tika uzskatīta par pietiekamu, lai sāktu izmeklēšanu, jo tās pamatā bija Eurostat statistika par importa cenām no Ķīnas.

(28)

Komisija, kā norādīts 965. apsvērumā, bez tam norādīja, ka cenu samazinājuma aprēķins izmeklēšanā galvenokārt tika balstīts uz izlasē iekļauto Savienības ražotāju un ražotāju eksportētāju faktiskajiem detalizētajiem datiem, kas, pamatojoties uz Eurostat statistiku, apstiprināja sūdzībā ietvertos apgalvojumus par cenu samazinājumu. Tāpēc šis arguments tika uzskatīts par apspriežamu arī attiecībā uz izmeklēšanā izmantotajiem datiem.

(29)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka SŠA imports no Ķīnas neizraisīja cenu spiedienu. Šis apgalvojums nav pamatots ar pierādījumiem.

(30)

Turpretī sūdzībā ir sniegta informācija par subsidētā importa ietekmi uz līdzīgā ražojuma cenām Savienības tirgū un no tā izrietošo importa ietekmi uz Savienības ražošanas nozari, un tā tika uzskatīta par pietiekamu, lai sāktu izmeklēšanu. Sūdzībā sniegtie pierādījumi liecināja, ka Savienības cenas bijušas ievērojami zemākas gan par Ēģiptes, gan Ķīnas importa cenām.

(31)

Turklāt apgalvojums ir faktu ziņā aplams. Kā Komisija konstatēja izmeklēšanā un kā skaidrots 966. apsvērumā, izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju cenas IP laikā bija ievērojami zemākas par Savienības ražošanas nozares cenām. Tāpēc šis arguments tika noraidīts.

(32)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka Ķīnas un Ēģiptes izcelsmes importa kumulācija kaitējuma analīzei šajā lietā nav pamatota. Tas ir tāpēc, ka konkurences apstākļi starp importu no šīm valstīm un importu no šīm valstīm un līdzīgo ražojumu, ko ražo un Savienības tirgū pārdod Savienības ražošanas nozare, ir ļoti atšķirīgi. ĶV apgalvoja, ka Ķīnas SŠA nekonkurē ar Ēģiptes SŠA, jo i) Ēģiptes SŠA importa līdz 2017. gadam praktiski nebija; ii) SŠA importam no Ķīnas un Ēģiptes bija pilnīgi pretējas tendences; iii) Ēģiptes importam ir citādi noteiktas cenas; iv) sūdzības iesniedzēja paša aprēķini liecina, ka no Ēģiptes importēti tikai MAA, un tāpēc imports no Ēģiptes nekonkurē ar SŠA, ko Savienības tirgū pārdevusi Savienība un Ķīna.

(33)

Pirmkārt, Komisija norādīja, ka sūdzībā bija pietiekami pierādījumi, kas varētu liecināt, ka attiecīgā ražojuma imports ticis subsidēts, importa apjomi bijuši ievērojami un izraisījuši kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Tajā bija ietverti arī vairāki elementi, kas attiecas uz importa no abām attiecīgajām valstīm novērtējumu kopumā (proti, tas, ka katrai valstij aplēstais subsidēšanas apjoms nav minimāls (9), ka katrai valstij importa apjomi ir ievērojami (10) un ka attiecīgās valstis ar līdzīgo ražojumu konkurē savā starpā un trešām valstīm un ka šo valstu eksportētajiem ražojumiem ar līdzīgajiem ražojumiem ir vienādas īpašības un galalietojumi (11)), un tika konstatēts, ka tie atbilst procedūras sākšanas posmā izpildāmajām prasībām. Izmeklēšanas gaitā šie pierādījumi tika analizēti sīkāk, un Komisija apstiprināja, ka ir izpildīti nosacījumi, lai veiktu novērtējumu kopumā, kā tas detalizēti skaidrots 947.–950. apsvērumā.

(34)

ĶV apgalvoja arī, ka importa apjoms no Ķīnas attiecīgajā periodā ir samazinājies un nevarēja radīt kaitējumu Savienības ražotājiem.

(35)

Kā jau minēts, sūdzībā bija pietiekami pierādījumi, ka SŠA imports no Ķīnas un Ēģiptes būtu jānovērtē kopumā. Sūdzībā ietvertie pierādījumi liecina, ka SŠA imports no abām valstīm konkurē savā starpā un ar līdzīgo ražojumu, kā arī ar importu no trešām valstīm. Importam no ĶTR un Ēģiptes ir vienādas ražojuma īpašības un lietojumi, un to pārdod klientiem visā Savienībā, tam tieši konkurējot ar SŠA, ko ražo Savienības ražošanas nozare un trešās valstis.

(36)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis ticamus datus par Savienības ražošanas nozari kopumā, jo dati par uzņēmumiem, kas nav sūdzības iesniedzēji, nav uzticami. Turklāt sūdzības iesniedzējs nav sniedzis informāciju par vairākiem kaitējuma rādītājiem.

(37)

ĶV nepaskaidroja, kādā veidā dati nav uzticami. Tiek atkārtots, ka sūdzības iesniedzējam nebija pieejama konfidenciāla informācija par to Savienības ražotāju pārdošanas un ražošanas datiem, kuri nebija sūdzības iesniedzēji. Tāpēc sūdzības iesniedzējs sniedza aplēses, kas tika uzskatītas par pamatotām, pietiekami precīzām un atbilstošām pamatregulas 10. panta 2. punktam. Lai sniegtu pietiekamus pierādījumus par kaitējumu, nav pienākuma sniegt datus par visiem pamatregulas 8. panta 4. punktā minētajiem kaitējuma rādītājiem; visiem kaitējuma rādītājiem nav arī jāuzrāda lejupēja tendence.

(38)

Komisija norādīja, ka izmeklēšanas laikā izveidotajā Savienības ražotāju izlasē bija iekļauts lielākais ražotājs, kas nebija sūdzības iesniedzējs, un tas deva Komisijai iespēju salīdzināt datus ar sūdzības iesniedzēja sniegtajiem makrodatiem. Turklāt Komisija izmeklēšanā apsvēra visus attiecīgos kaitējuma rādītājus. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(39)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka Savienības ražotājiem nav nodarīts kaitējums un katrā ziņā Ķīnas importa dēļ ne. ĶV apgalvoja, ka laikā no 2015. gada līdz sūdzības IP Savienības ražošanas nozare darbojusies sekmīgi un lielākoties visiem kaitējuma rādītājiem bijusi pozitīva dinamika vai tie palikuši stabili.

(40)

Sūdzībā sniegtie dati skaidri liecināja, ka subsidēts SŠA imports no attiecīgajām valstīm par cenām, kas bija zemākas nekā Savienības ražošanas nozarei, ir nodarījis tai būtisku kaitējumu. Savienības ražošanas nozares ražošanas apjoms, pārdošanas apjoms un tirgus daļa bija ievērojami samazinājušies. Sūdzības iesniedzēji bija spiesti samazināt ieguldījumus un nodarbinātību. To Savienības ražotāju krājumi, kuri atbalstīja sūdzību, palielinājās un rentabilitāte samazinājās.

(41)

Komisija norādīja, ka izmeklēšanas laikā kaitējuma rādītāji, kas noteikti, pamatojoties uz faktiskajiem pārbaudītajiem datiem, kurus sniedza izlasē iekļautie Savienības ražotāji, liecināja par būtisku kaitējumu, ko izraisījis imports no attiecīgajām valstīm. ĶV savās piezīmēs par galīgo izpausto informāciju (12) sniedza piezīmes par šiem rādītājiem. Piezīmes ir aplūkotas šīs regulas 5.4. iedaļā.

(42)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts kaitējums tādēļ, ka noticis tās saistītais imports no trešām valstīm un Savienības tirgū ir samazinājies pieprasījums.

(43)

Komisija tam nepiekrita. Sūdzības iesniedzējs parādīja, ka saistītajam importam no trešām valstīm apjomi bija zemi un tādēļ tie nevarēja radīt būtisku kaitējumu. Bez tam sūdzības iesniedzēja veiktā kaitējuma rādītāju analīze parādīja, ka kaitējumu nevar izskaidrot ar pieprasījuma samazināšanos Savienības tirgū, jo tā tirgus daļas zaudējumi liecina, ka tā pārdošanas apjoms nepārprotami ir samazinājies daudz lielākā mērā nekā patēriņš.

(44)

Sūdzības iesniedzējs sniedza pietiekamus pierādījumus par cēloņsakarību starp importu no attiecīgajām valstīm un kaitējumu. Turklāt sūdzības iesniedzējs analizēja citus potenciālos kaitējuma cēloņus, piemēram, Savienības ražotāju darbību, Savienības ražotāju eksporta rādītājus un importu no citām trešām valstīm.

(45)

Izmeklēšanas gaitā imports no trešām valstīm un pieprasījuma samazināšanās Savienības tirgū ir aplūkoti tālāk 6.2. iedaļā. Pēc galīgās informācijas izpaušanas ĶV piezīmēs par procedūras sākšanu netika sniegti jauni argumenti. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(46)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka vertikāli integrēti Savienības ražotāji cietuši kaitējumu ar “atpakaļēju integrāciju” saistītu izmaksu dēļ un to spēja pārdot atvērtā tirgū samazinājusies “lejupējās integrācijas” dēļ.

(47)

Kad tika sākta procedūra, no Savienības ražošanas nozares nebija pieejama informācija par acīmredzamiem neizdevīgiem konkurences apstākļiem. Turklāt Savienības ražotāji pārsvarā nav vertikāli integrēti.

(48)

Bez tam Komisija norādīja, ka izmeklēšanā netika konstatētas pārmērīgas izmaksas vertikālās integrācijas dēļ. Papildus tam visi izlasē iekļautie Savienības ražotāji pārdeva galvenokārt nesaistītiem klientiem. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(49)

Piezīmēs par procedūras sākšanu ĶV apgalvoja, ka atšķirīgas pārdošanas tendences ražotājiem, kas iesniedza sūdzību, un ražotājiem, kuri sūdzību neiesniedza, laikposmā no 2015. gada līdz sūdzības IP liecina, ka abas ražotāju apakšgrupas konkurē, sacenšoties par pārdošanas apjomiem un klientiem. Tādējādi tas, ka ražotāji sūdzības iesniedzēji zaudēja pārdošanas apjomus un tirgus daļu ražotājiem, kuri sūdzību neiesniedza, arī varētu būt bijis iemesls, kāpēc sūdzības izmeklēšanas periodā pirmie minētie zaudēja pārdošanas apjomus un nespēja palielināt cenas.

(50)

Konkurence Savienības ražotāju starpā ir brīvā tirgus darbības rezultāts, un parasti tas ir pieņēmums (ja vien, piemēram, nav pierādījumu, ka notiek pret konkurenci vērstas darbības, un šajā gadījumā tādu nav), nevis faktors, kas izskaidro kaitējuma pastāvēšanu. Tādējādi ne tikai sūdzības iesniedzēji Savienības ražotāji un tie, kuri sūdzību neiesniedza, savstarpēji konkurē Savienības tirgū, bet arī sūdzības iesniedzēji Savienības ražotāji konkurē savā starpā. Nevarētu uzskatīt, ka tas vājinātu cēloņsakarību starp subsidētu importu un visai Savienības ražošanas nozarei nodarīto būtisko kaitējumu. Konstatējumi par būtisku kaitējumu ir izdarīti, izmantojot derīgu izlasi, un to pamatā ir ražošanas nozares kopējs novērtējums, kas ietver datus (mikrodatus un makrodatus) gan no sūdzības iesniedzējiem, gan ražotājiem, kuri sūdzību neiesniedza.

(51)

Kā norādīts 2019. gada 21. jūnija paziņojumā, kas pievienots lietas materiāliem, kas pieejami ieinteresētajām personām par Savienības ražotāju galīgo izlasi, Savienības ražotāju izlasē ietilpa gan sūdzības iesniedzēji Savienības ražotāji, gan tie, kuri sūdzību neiesniedza. Turklāt kaitējuma noteikšana aptvēra ne tikai sūdzības iesniedzējus Savienības ražotājus, bet visu Savienības ražošanas nozari kopumā. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(52)

Visbeidzot, piezīmēs, ko ĶV sniedza pēc procedūras sākšanas, tā apgalvoja, ka tādai nozīmīgai informācijai kā sūdzības atbalstītāji un galvenie ar kaitējumu saistītie dati piešķirta pārmērīga konfidencialitāte. ĶV apgalvoja, ka tas ir liedzis tai pienācīgi atspēkot sūdzības iesniedzēja apgalvojumus par kaitējumu.

(53)

Komisija uzskatīja, ka ieinteresētajām personām pieejamajos sūdzības materiālos ir visi būtiskie pierādījumi un to datu nekonfidenciālie kopsavilkumi, kuri atzīti par konfidenciāliem, lai ieinteresētas personas varētu izmantot savas tiesības uz aizstāvību visā procedūras gaitā. Tiek atgādināts, ka pamatregulas 29. pants ļauj aizsargāt konfidenciālu informāciju apstākļos, kad tās nodošana atklātībā radītu ievērojamas konkurences priekšrocības konkurentam vai ļoti negatīvi ietekmētu to personu, kura šādu informāciju sniegusi, vai to personu, no kuras minētā persona ir informāciju ieguvusi. Tāpēc ĶV apgalvojumi par šo jautājumu tika noraidīti.

(54)

ĒV apgalvoja, ka izmeklēšanu nevajadzētu sākt, jo sūdzība neatbilst PTO Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 11. panta 2. punktā un pamatregulas 10. panta 2. punktā noteiktajām prasībām par pierādījumiem. ĒV uzskatīja, ka nav pietiekamu pierādījumu par kompensējamām subsīdijām, kaitējumu un cēloņsakarību starp subsidēto importu un kaitējumu. Komisija noraidīja šo apgalvojumu to pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti 6. apsvērumā.

(55)

Apspriežoties pirms procedūras sākšanas, ĒV norādīja, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis pierādījumus, kas liecinātu, ka Ēģiptes valdība ir piešķīrusi apgalvotos preferenciālos aizdevumus. Tomēr, ņemot vērā sūdzībā sniegto pierādījumu kopumu un jo īpaši vienošanās starp Ķīnu un Ēģipti, kā arī šo vienošanos mērķus, Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs ir sniedzis pietiekamus tam pamatoti pieejamus pierādījumus, kas apliecina, ka ĒV varētu būt piešķīrusi subsīdijas ar preferenciālu aizdevumu starpniecību.

(56)

Turklāt ĒV apgalvoja, ka apgalvotie nodokļu atvieglojumi 2015. gadā tika svītroti no tiesību aktiem un ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis pierādījumus, ka tie joprojām tiktu piemēroti esošajiem projektiem. Tomēr Komisija konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs ir sniedzis pietiekamus pierādījumus, kas tam bija pamatoti pieejami, par tiesībām saglabāt iepriekš spēkā esošos nosacījumus attiecībā uz šādiem nodokļu atvieglojumiem.

(57)

ĒV ir arī paziņojusi, ka atbrīvojums no ievedmuitas par izejvielām nav subsīdija, ja šie importētie ražojumi tiek reeksportēti kā tādi vai kā pārstrādāti lejupēji ražojumi. Ievedmuitas pārmērīgu atmaksu par izejvielām pašu par sevi Komisija atzina par kompensējamu subsīdiju, un izmeklēšanā tai pievērsa īpašu uzmanību. Bez tam Komisija konstatēja, ka ĒV piezīme neattiecas uz ražošanas iekārtām.

(58)

ĒV apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis pierādījumus par ieguvumu saistībā ar zemes nodrošināšanu par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo. Tomēr Komisija konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs par ieguvumu ir sniedzis pietiekamus pierādījumus, kas tam bija pamatoti pieejami.

(59)

Visbeidzot, ĒV norādīja, ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis pierādījumus par īpašajām iezīmēm attiecībā uz elektroenerģijas nodrošināšanu par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo, jo gadījumā, ja piekļuve subsīdijai ir atkarīga no objektīviem nosacījumiem, īpašu iezīmju nav. Komisija konstatēja, ka ĒV apspriešanās laikā pirms procedūras sākšanas pierādījumus par šādiem objektīviem nosacījumiem nesniedza.

(60)

Tāpēc Komisija secināja, ka sūdzībā ir sniegti pietiekami pierādījumi, lai sāktu izmeklēšanu par apgalvotajām kompensējamajām subsīdijām, ko tieši vai netieši piešķīrusi ĒV.

(61)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas Yuntianhua grupa apgalvoja, ka atsevišķajā antidempinga izmeklēšanā veiktā ražošanas faktoru aizstāšana nav atbilstoša, un pieprasīja, lai Komisija veiktu dempinga starpības aprēķinu grupas ražotājiem eksportētājiem, nepiemērojot 2. panta 6.a punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (“antidempinga pamatregula”) (13). Yuntianhua grupa apgalvoja, ka antisubsidēšanas izmeklēšanā nav gūti pierādījumi, ka SŠA izejresursi tiktu nodrošināti par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo. Līdzīgi tā apgalvoja, ka antisubsidēšanas izmeklēšanā tika pieņemts, ka SŠA izejresursi ir iegādāti par neizkropļotām tirgus vērtībām, jo, aprēķinot ieguvumus no subsīdijām, ir izmantots izejresursu un izejmateriālu apgrozījums.

(62)

Komisija, pirmkārt, norādīja, ka piezīmes par aprēķiniem un metodiku, kas izmantota atsevišķajā antidempinga izmeklēšanā, neietilpst šīs procedūras tvērumā. Tāpēc piezīmes par dempinga noteikšanai izmantoto metodiku būtu jāsniedz minētās izmeklēšanas kontekstā.

(63)

Otrkārt, 3. iedaļā aprakstītajā izmeklēšanā tika apliecināts, ka galvenie ražotāju eksportētāju piegādātāji saņēmuši lielu ieguvumu no valdības subsīdijām. Komisija atgādināja, ka to saistīto uzņēmumu apgrozījuma izmantošana, kuri piegādā izejresursus un izejvielas, nenozīmē, ka šo piegāžu vērtība tiek pieņemta par neizkropļotu tirgus vērtību. Gluži pretēji, apgrozījums ir sadales skala, kas ļauj pareizi sadalīt noteiktās subsīdijas, no kurām ražotāji eksportētāji ir saņēmuši ieguvumu.

(64)

Visbeidzot, Komisija norādīja, ka konstatējumi, kas izdarīti saskaņā ar antidempinga pamatregulas 2. panta 6.a punktu, attiecas uz nozīmīgiem kropļojumiem, kad cenas vai izmaksas ietekmē būtiska valdības iejaukšanās. Šajā kontekstā vispusīgi tiek izvērtēti dažādi elementi. Tādējādi tas, ka antidempinga izmeklēšanā, ko veic saskaņā ar 2. panta 6.a punktu, netiek izmantoti pierādījumi, kas attiecas uz izejvielu vai attiecīgā ražojuma subsidēšanu, nav šķērslis Komisijai atsevišķi un saskaņā ar piemērojamajiem pamatregulas noteikumiem izmeklēt, vai notiek subsidēšana. Tāpēc Yuntianhua grupas argumenti tika noraidīti.

(65)

Pēc noslēguma papildinformācijas izpaušanas Yuntianhua grupa apgalvoja, ka tajā ir jauni konstatējumi par: i) SŠA tirgus segmentācijas trūkumu; ii) ražojuma fizikālajām un tehniskajām īpašībām; iii) izmaksu un cenu struktūru; iv) divkāršu pieskaitīšanu sakarā ar antidempinga un antisubsidēšanas maksājumu vienlaicīgu noteikšanu, kas ir ietekmējis 2020. gada 7. aprīlī noteikto galīgo antidempinga maksājumu līmeni; un v) faktu, ka antidempinga izmeklēšanā attiecībā uz šo personu konstatētā dempinga starpība bijusi nepareiza un tā būtu jāsamazina par visu subsidēšanas apjomu, kas noteikts ĶTR, lai izvairītos no dubultas pieskaitīšanas. Šie elementi nav iekļauti paralēlās antidempinga procedūras galīgajā izpaustajā informācijā, kurā tādējādi nav šo svarīgo konstatējumu un apsvērumu. Rezultātā, pēc minētās personas uzskatiem, Galīgā antidempinga regula (ES) 2020/492 ir acīmredzami nepamatota un nelikumīga un Antidempinga regulā (ES) 2020/492 norādītā dempinga starpība 64,7 % ir nepareiza.

(66)

Komisija sākumā norādīja, ka skaidrojumi, kas šajā procedūrā ietverti izpaustajā noslēguma papildinformācijā, ir reakcija uz piezīmēm, ko ieinteresētās personas saņēmušas pēc minētās informācijas izpaušanas, un tādējādi tie ietver sīkāku informāciju par Komisijas izdarītajiem konstatējumiem. Tādējādi tie nav jauni konstatējumi, bet tikai aplūko ieinteresēto personu piezīmes.

(67)

Turklāt attiecībā uz i)–iii) punktu, ko izvirzījusi minētā persona, proti, SŠA tirgus segmentācijas trūkumu, ražojuma īpašībām un izmaksu un cenu struktūru, Komisija norādīja, ka piezīmes izpaustajā papildinformācijā par šiem trim punktiem bija domātas, lai aplūkotu personu izvirzītos jaunos apgalvojumus. Šie jaunie apgalvojumi tika iesniegti tikai saistībā ar šo antisubsidēšanas procedūru. Vienīgais apgalvojums, kas tika izvirzīts antidempinga procedūrā par segmentāciju, bija tāds, ka Savienības ražotāji ražojuši ražojumus tikai īpaši konkrētiem OEM klientiem un OEM segmentā nebūtu jānosaka pasākumi. Šie argumenti ir pilnībā aplūkoti antidempinga regulas (14) 409. apsvērumā. Tāpēc Komisija nemaz nebūtu spējusi aplūkot šīs jaunās piezīmes jau antidempinga informācijas izpaušanas kontekstā. Galīgā antidempinga regula ietvēra visus būtiskos konstatējumus un apsvērumus, uz kuru pamata Komisija pieņēma lēmumu saistībā ar minēto procedūru, un pilnībā aplūkoja visus argumentus, kas tika izvirzīti minētajā procedūrā. Antisubsidēšanas procedūras konstatējumi neietekmē pamatojumu, kas sniegts galīgajā antidempinga regulā.

(68)

Turklāt pēc būtības šie aspekti nekādā veidā neietekmē un nemaina ne antidempinga, ne antisubsidēšanas izmeklēšanas konstatējumus. Tāpēc šiem elementiem nav nekādas ietekmes uz situāciju, kādā ir persona, kura izvirzījusi šo apgalvojumu, vai citas personas. Neraugoties uz to, Komisija nolēma dot ieinteresētajām personām papildu iespēju sniegt piezīmes par šiem elementiem. Patiešām, lai gan tie paši neieviesa nekādas izmaiņas (un tādējādi Komisijai principā nebija pienākuma tos aplūkot izpaustajā papildinformācija, bet gan galīgajā regulā), tie tika iekļauti izpaustajā noslēguma papildinformācijā. Visu šo iemeslu dēļ minētie apgalvojumi tika noraidīti.

(69)

Starp abu izmeklēšanu konstatējumiem nekādā ziņā nav pretrunu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka personām vēlākā posmā bija iespēja iesniegt piezīmes un tās šajās procedūrās iesniedza papildu piezīmes. Komisijai bija pienākums atbildēt uz minētajām piezīmēm, un tā to ir izdarījusi šajā regulā.

(70)

Jo īpaši attiecībā uz diviem pēdējiem punktiem 67. apsvērumā, proti, iv) un v), par iespējamu divkāršu pieskaitīšanu un dempinga starpību, Komisija norādīja turpmāk minēto. Pirmkārt, kā jau skaidrots atbildē uz personu piezīmēm par šīs procedūras noslēguma informācijas izpaušanu, jo īpaši 1137. apsvērumā, Komisija ir pilnībā aplūkojusi iespējamo jautājumu par divkāršo pieskaitīšanu un šīs procedūras gaitā devusi visām personām plašas iespējas iesniegt piezīmes. Tolaik notiekošās antidempinga procedūras kontekstā tas nebija tai iespējams. Otrkārt, Komisija norāda, ka atsevišķas antidempinga un antisubsidēšanas procedūras kontekstā, kuras attiecas uz vienu un to pašu vienas un tās pašas valsts izcelsmes ražojumu, ja kompensācijas maksājumi tiek noteikti vēlāk nekā antidempinga maksājumi, vienīgā iespēja ir grozīt iepriekš noteiktos antidempinga maksājumus. Tas ir jādara, lai ņemtu vērā jaunos kompensācijas maksājumus, vienlaikus nepieļaujot divkāršu pieskaitīšanu un ievērojot mazākā maksājuma noteikumu, ja tas ir piemērojams un vajadzīgs. Tālab šajās lietās likumdošanas metode ir noteikt attiecīgos kompensācijas maksājumus un tad vienlaikus ar to pašu regulu attiecīgi grozīt attiecīgos piemērojamos antidempinga maksājumus. Tāpēc pretēji tam, ko apgalvo šī persona, Antidempinga regula 2020/492 nav acīmredzami nepareiza un nepamatota. Attiecīgie novērtējumi un apgalvojumi ir pilnībā aplūkoti šajā regulā, kas arī ir galīgās antidempinga regulas grozījumu pamatā. Tā kā attiecīgais Yuntianhua grupai piemērojamais antidempinga maksājums arī ir attiecīgi grozīts saskaņā ar šo regulu, kā sīkāk skaidrots 8. iedaļā, arī šīs personas apgalvojums, ka tās antidempinga maksājuma līmenis Regulā 2020/492 ir nepareizs, ir gan faktu, gan juridiskā ziņā nepareizs. Visu šo iemeslu dēļ Yuntianhua grupas apgalvojumi tiek noraidīti.

(71)

Sūdzības iesniedzējs 2019. gada 31. jūlijā iesniedza pieprasījumu reģistrēt attiecīgo valstu izcelsmes SŠA importu saskaņā ar pamatregulas 24. panta 5. punktu. Sūdzības iesniedzējs 2019. gada 21. novembrī saskaņā ar pamatregulas 24. panta 5. punktu atkārtoti iesniedza reģistrācijas pieprasījumu ar atjauninātiem importa rādītājiem.

(72)

Atbilstīgi pamatregulas 24. panta 5. punktam attiecīgā ražojuma imports ir jāreģistrē, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja izmeklēšanā tiktu gūti konstatējumi, kuru dēļ tiktu noteikti galīgie kompensācijas maksājumi, šos maksājumus reģistrētajam importam varētu piemērot ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem, ja būtu izpildīti vajadzīgie nosacījumi.

(73)

Atbildot uz reģistrācijas pieprasījumu, ieinteresētās personas iesniedza piezīmes, kurām Komisija pievērsās reģistrēšanas regulā. Komisijas rīcībā bija pietiekami pierādījumi, kas pamatoja nepieciešamību reģistrēt importu.

(74)

Komisija 2020. gada 21. janvārī publicēja Īstenošanas regulu (ES) 2020/44 (“reģistrēšanas regula”) (15), ar ko nosaka, ka no 2020. gada 22. janvāra jāreģistrē ĶTR un Ēģiptes izcelsmes SŠA imports.

(75)

Izmeklēšanā kļuva skaidrs, ka daži ekonomikas dalībnieki, iespējams, nav pieteikušies, jo tiem ir bijusi nepareiza izpratne par izmeklējamā ražojuma definīciju. Šā iemesla dēļ Komisija 2019. gada 18. septembrī, publicējot paziņojumu (“skaidrojošais paziņojums”) (16), precizēja ražojuma tvēruma apraksta formulējumu, kas bija iekļauts paziņojumā par procedūras sākšanu. Skaidrojošajā paziņojumā tika dota arī iespēja personām noteiktā termiņā atsaukties, lai informētu par sevi un pieprasītu anketu, ja tie to vēlētos. Neviena ieinteresētā persona neiesniedza piezīmes par skaidrojošo paziņojumu un nepieprasīja anketu.

(76)

Pēc skaidrojošā paziņojuma publicēšanas un turpmākajā izmeklēšanā tika apstiprināts, ka neviens ekonomikas dalībnieks nav pieteicies, jo, iespējams, tie ir pārpratuši attiecīgā ražojuma definīciju paziņojumā par procedūras sākšanu.

(77)

Subsidēšanas un kaitējuma izmeklēšana aptvēra periodu no 2018. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. decembrim (“izmeklēšanas periods” jeb “IP”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra periodu no 2015. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām (“attiecīgais periods”).

(78)

Gan šai antisubsidēšanas izmeklēšanai, gan 4. apsvērumā minētajai antidempinga izmeklēšanai, ir viens un tas pats izmeklēšanas periods un viens un tas pats attiecīgais periods.

(79)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija aicināja pieteikties ieinteresētās personas, kuras vēlas piedalīties izmeklēšanā. Bez tam Komisija par izmeklēšanas sākšanu atsevišķi informēja sūdzības iesniedzēju, ĒV, ĶV, citus zināmos Savienības ražotājus, zināmos ražotājus eksportētājus, zināmos importētājus un lietotājus un aicināja tos piedalīties.

(80)

Ieinteresētajām personām bija iespēja sniegt piezīmes par izmeklēšanas sākšanu un prasīt, lai tās uzklausītu Komisija un/vai tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersona. Lai paustu bažas par termiņu, kas noteikts atbildei uz vēstuli par nepilnībām, Yuntianhua grupa prasīja uzklausīšanas amatpersonas iesaistīšanos. Uzņēmums apgalvoja, ka nav pamanījis vēstuli par nepilnībām, jo tā IT serveris kļūdas pēc uzskatījis Komisijas e-pastu par liekpastu, un pieprasīja pagarinājumu par 18 dienām. Uzklausīšanas amatpersona aicināja Komisiju pagarināt termiņu par 6 dienām.

(81)

Kā minēts 1.3. iedaļā, Komisija izmeklēšanas gaitā sniedza paskaidrojumus par ražojuma tvērumu un ieinteresētajām personām, uz kurām attiecas paskaidrojums vai kuras varētu nebūt bijušas informējušas par sevi, jo varētu būt uzskatījušas, ka uz tām neattiecas procedūra, deva iespēju noteiktajā termiņā pieteikties un pieprasīt anketu. Citas personas nepieteicās.

(82)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija ir norādījusi, ka saskaņā ar pamatregulas 27. pantu tā varētu veikt ieinteresēto personu atlasi.

(83)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija ir norādījusi, ka ir nolēmusi ierobežot izmeklēšanu līdz pietiekamam skaitam Savienības ražotāju, izmantojot atlasi. Tā ir piebildusi, ka ir provizoriski izveidojusi Savienības ražotāju izlasi, pamatojoties uz paziņoto līdzīgā ražojuma ražošanas apjomu Savienībā periodā no 2017. gada oktobra līdz 2018. gada septembrim, ņemot vērā arī ģeogrāfisko izkliedi. Izlasē bija četri Savienības ražotāji, kas saražo vairāk nekā 40 % no lēstā kopējā SŠA ražošanas apjoma Savienībā. Neviena no ieinteresētajām personām nav sniegusi piezīmes, un tāpēc tiek apstiprināta pagaidu izlase. Izlase ir Savienības ražošanas nozarei reprezentatīva.

(84)

Lai lemtu par to, vai ir jāveic atlase, un vajadzības gadījumā veidotu izlasi, Komisija lūdza nesaistītos importētājus sniegt informāciju, kas norādīta paziņojumā par procedūras sākšanu.

(85)

Tikai viens nesaistītais importētājs (Euroresins UK Ltd.) sniedza prasīto informāciju un piekrita iekļaušanai izlasē. Ņemot vērā, ka sadarbojās maz importētāju, Komisija nolēma, ka atlase nav vajadzīga.

(86)

Lai lemtu, vai ir vajadzīga atlase, un vajadzības gadījumā veidotu izlasi, Komisija aicināja visus zināmos ĶTR ražotājus eksportētājus sniegt paziņojumā par procedūras sākšanu norādīto informāciju. Turklāt Komisija lūdza Ķīnas Tautas Republikas pārstāvniecību Eiropas Savienībā apzināt citus tādus ražotājus eksportētājus, kas vēlētos piedalīties izmeklēšanā (ja tādi būtu), un/vai ar tiem sazināties.

(87)

Prasīto informāciju sniedza un iekļaušanai izlasē piekrita astoņi ražotāji eksportētāji vai to grupas ĶTR. Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punktu Komisija izveidoja izlasi no divām ražotāju eksportētāju grupām, pamatojoties uz lielākajiem reprezentatīvajiem eksporta apjomiem uz Savienību, kurus atvēlētajā laikā varēja pienācīgi izmeklēt. Izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas pārstāvēja vairāk nekā 79 % no ziņotā SŠA eksporta no ĶTR uz Savienību izmeklēšanas periodā.

(88)

Ražotāju eksportētāju un ražotāju eksportētāju grupu izlasē ietilpst:

(89)

Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 2. punktu ar visiem zināmajiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem un ĶTR iestādēm notika apspriešanās par izlases veidošanu.

(90)

Piezīmes par atlasi tika saņemtas no diviem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem – Jushi un Hengshi –, kas pieder pie CNBM grupas. Jushi un Hengshi neapstrīdēja faktu, ka ir saistīti uzņēmumi, tomēr apgalvoja, ka nav saistīti ar Taishan. Jushi apgalvoja, ka Komisija nevar mehāniski izmantot Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris) (17) (“Savienības Muitas kodeksa īstenošanas akts”) 127. panta 1. punkta d) vai f) apakšpunktu, lai uzskatītu Hengshi, Jushi un Taishan par vienu subjektu. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Jushi atsaucās uz PTO ekspertu grupas nolēmumu lietā Korea – Certain Paper (18) un dokumentu Guidelines for related transactions of listed companies of Shanghai Stock Exchange.

(91)

Tas uzsvēra, ka i) tiem nav kopīgu tiešu kapitāla daļu, ii) to valdes locekļi nav vieni un tie paši, iii) starp Hengshi/Jushi un Taishan nav saistītu darījumu un iv) tirgū tie ir konkurenti.

(92)

2019. gada 13. novembrī pēc atlases notika Taishan uzklausīšana, kurā no jauna tika izvirzīti iepriekš minētie argumenti.

(93)

Izmeklēšanā atklājās, ka China National Building Material (“CNBM”) ir uzņēmums, kurš ir Ķīnas valsts īpašumā, un 41,27 % no tā tieši un netieši pieder mātesuzņēmumam CNBM, kas savukārt pilnībā pieder Valsts padomes Valsts īpašumā esošo aktīvu uzraudzības un administrēšanas komisijai (SASAC). Uzņēmumam CNBM pieder 26,97 % daļu uzņēmumā China Jushi Co., Ltd. (“China Jushi”), kas ir vienīgais Jushi (19) daļu īpašnieks.

(94)

CNBM 2017. gada septembrī noslēdza apvienošanās līgumu (20) ar Sinoma, un tā tika pabeigta 2018. gada maijā. Sinoma ar sava meitasuzņēmuma Sinoma Science & Technology Co. starpniecību bija Taishan īpašnieks. Pēc apvienošanās Sinoma tika apvienots ar CNBM un iekļauts tajā. Tādējādi uzņēmumam CNBM pieder 26,97 % daļu uzņēmumā China Jushi (vienīgajā Jushi daļu īpašniekā) un 60,24 % daļu uzņēmumā Sinoma Science & Technology Co., Ltd. (vienīgajā Taishan daļu īpašniekā).

(95)

Muitas kodeksa īstenošanas akta 127. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikts, ka divas personas ir saistītas, ja trešai personai tieši vai netieši pieder, tā pārvalda vai tur 5 % vai vairāk no abu personu balsstiesīgajām apgrozībā esošajām akcijām vai daļām. Uzņēmumam CNBM pieder 26,97 % daļu uzņēmumā China Jushi (vienīgajā Jushi daļu īpašniekā) un 60,24 % daļu uzņēmumā Sinoma Science & Technology Co., Ltd. (vienīgajā Taishan daļu īpašniekā). Tāpēc tiek konstatēts, ka uzņēmumi ir saistīti.

(96)

Turklāt Ķīnas brokeru uzņēmuma Guotai Junan Securities 2019. gada pārskats (21) liecina, ka CNBM kopš 2017. gada ir reorganizējis savas darbības nodrošināšanas struktūras, lai uzlabotu reģionālo koordināciju un likvidētu horizontālo konkurenci biržā kotēto meitasuzņēmumu starpā. Turklāt CNBM plāno līdz 2020. gadam atrisināt horizontālās konkurences jautājumus. Pārskatā sniegtā publiski pieejamā informācija liecina, ka CNBM plānoja sākt šo procesu, konsolidējot savu ar stikla šķiedru saistīto darījumdarbību, veicot aktīvu iepludināšanu starp China Jushi un Sinoma Science & Technology (Taishan vienīgo daļu īpašnieku). Tādējādi izmeklēšanā savāktie pierādījumi neapstiprina uzņēmumu argumentu, ka kopīgām kapitāla daļām nav praktiskas ietekmes un ka uzņēmumi darbojas neatkarīgi. Gluži pretēji, šie pierādījumi liecina, ka minētajiem trijiem uzņēmumiem bija ne tikai kopīgas kapitāla daļas (tas pats par sevi var būt izšķirīgi, lai secinātu, ka uzņēmumi ir saistīti), bet tie spēj arī būtiski ietekmēt cits cita darījumdarbības lēmumus un ka uzņēmums, kas tos kontrolē (CNBM), cenšas vismaz koordinēt vai pat integrēt savu darbību (“atrisināt horizontālās konkurences jautājumus”). Tas nozīmē, ka subsīdijas, ko saņēmis kāds no šiem uzņēmumiem, nepārredzamā veidā var izmantot par labu attiecīgajam ražojumam. Tāpēc Komisija noraidīja apgalvojumu, ka tās secinājums uzskatīt trīs uzņēmumus par saistītiem neatbilst faktiem un ekonomiskajai realitātei.

(97)

Attiecībā uz argumentu, ka Komisija nevarēja uzskatīt Hengshi, Jushi un Taishan par vienu grupu, lai aprēķinātu attiecīgajam ražojumam piešķirto subsidēšanas apjomu, Komisija atgādināja, ka, lai nodrošinātu pasākumu efektīvu izpildi, jo īpaši lai izvairītos no eksporta novirzīšanas ar saistīta uzņēmuma starpniecību, kuram noteikts viszemākais maksājums, Komisijas prakse ir noteikt saistību starp ražotājiem eksportētājiem, izmantojot kritērijus, kas noteikti Savienības Muitas kodeksa īstenošanas akta 127. pantā. Sākot procedūru, paziņojumā par procedūras sākšanu tas tika skaidri paziņots visām ieinteresētajām personām. Turklāt atsauce uz Savienības Muitas kodeksa īstenošanas akta 127. pantu ir skaidri norādīta antidempinga pamatregulas (22) 2. panta 1. punktā, un gan antidempinga, gan antisubsidēšanas lietās Komisijai pret personām būtu jāizturas vienādi (23). Bez tam saskaņā ar pamatregulas 7. panta 1. punktu subsidēšanas apjomu aprēķina uz vienu subsidētā ražojuma vienību, ko eksportē uz Savienību. Kompensējamo subsīdiju apjoma aprēķins, kura pamatā ir uz Savienību eksportētais attiecīgais ražojums, nozīmē, ka gadījumos, kad uzņēmumi ir saistīti, ņemot vērā, ka nauda ir aizstājama, tie neatkarīgi no konkrētā ražotāja eksportētāja var neskaidrā veidā izmantot iegūtos naudas līdzekļus par labu attiecīgajam ražojumam. Tā kā Henghsi, Jushi un Taishan izgatavo un eksportē attiecīgo ražojumu, tad šajā gadījumā tiem piešķirto kompensējamo subsīdiju apjomā būtu jāņem vērā fakts, ka šo uzņēmumu saistības dēļ tie pēc saviem ieskatiem spēj novirzīt šos iegūtos līdzekļus uz attiecīgo ražojumu, ko eksportē uz Savienību. Tādējādi no šiem ražotājiem eksportētājiem piešķirtajiem līdzekļiem attiecībā uz attiecīgo ražojumu rezultātā būtu jāiegūst vienots apjoms visai grupai.

(98)

Visbeidzot, 90. apsvērumā minētā PTO lieta (24), uz kuru atsaucas Jushi, nepamato uzņēmuma apgalvojumu. Faktiski, pretēji tam, ko mēģina secināt Jushi, PTO ekspertu grupa minētajā lietā ir apstiprinājusi, ka, lai noteiktu dempingu antidempinga izmeklēšanās, PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta noteikums (kur dempinga starpība jāaprēķina katram ražotājam eksportētājam) ne vienmēr liedz uzskatīt atsevišķus tiesību subjektus par vienu eksportētāju vai ražotāju. Ekspertu grupa ir norādījusi, ka šāda pieeja būtu pieļaujama, “ja strukturālā un komerciālā saistība starp konkrētajiem uzņēmumiem ir pietiekami cieša, lai tos varētu uzskatīt par vienu eksportētāju” (25). Piemērojot šo apsvērumu, ekspertu grupa nenoteica kritērijus, kas izmeklēšanas iestādēm būtu jāpiemēro, lai novērtētu, vai uzņēmumi ir saistīti. Ekspertu grupa tikai aplūkoja konkrētus elementus (tādus kā kapitāla daļas, direktoru padome, pārdošanas kanāli), ko izmeklēšanas iestāde šajā lietā bija saņēmusi. Apelācijas institūcija lietā EC – Fasteners ir apstiprinājusi iespēju uzskatīt vairākus eksportētājus par vienu subjektu, uzskaitot arī elementus, kas var būt būtiski, piemēram, tādas korporatīvas un strukturālas saistības pastāvēšanu starp eksportētājiem kā i) kopīga kontrole, kapitāla daļas un pārvaldība; ii) korporatīvas un strukturālas saistības pastāvēšanu starp valsti un eksportētājiem, piemēram, kopīgu kontroli, kapitāla daļām un pārvaldību; un iii) valsts kontroli vai materiālu ietekmi uz cenu noteikšanu un produkcijas izlaidi (26). Šajā ziņā, ņemot vērā šīs lietas juridiskos un faktu elementus, nevar apstrīdēt, ka starp Jushi, Hengshi un Taishan pastāv korporatīva saistība.

(99)

Pamatojoties uz minēto, Komisija secināja, ka šajā izmeklēšanā uzņēmumi ir saistīti, un tādējādi noraidīja visus apgalvojumus par šo jautājumu.

(100)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas Taishan iebilda, ka kompensācijas maksājumu tam piemēro kopā ar Hengshi/Jushi. Šī ieinteresētā persona apgalvoja, ka kopīgajam galīgajam kapitāla daļu īpašniekam CNBM bija tikai ļoti ierobežota kontrole pār Jushi vai Hengshi lēmumiem par darījumiem un darbību. Tā atkārtoja, ka Taishan un Hengshi/Jushi ir konkurenti tirgū, un norādīja, ka iepriekš ir iesniegusi pierādījumus, lai pamatotu šos apgalvojumus. Taishan piedāvāja rakstiskas saistības, kas faktiski izjauktu jebkādu komerciālu saistību starp Taishan un Hengshi/Jushi un tādējādi SŠA eksportu uz Savienību no Hengshi/Jushi neļautu novirzīt caur Taishan.

(101)

Kā aprakstīts 96. apsvērumā, izmeklēšanā ir atklājies, ka trīs uzņēmumi ar savu kopīgo kapitāla daļu īpašnieku starpniecību spēj būtiski ietekmēt cits cita lēmumus par darījumdarbību. Pierādījumi lietas materiālos liecina, ka uzņēmumi pašlaik konsolidē un koordinē ar stikla šķiedru saistītās darbības. Nav iesniegta jauna informācija vai pierādījumi, kuru dēļ šie konstatējumi būtu jāatzīst par nederīgiem. Faktiski Taishan neapstrīd sava galvenā kapitāla daļu īpašnieka plānus konsolidēt savu darījumdarbību stikla šķiedras nozarē. Šādi plāni ir acīmredzamā pretrunā jebkādām saistībām saraut komerciālo saistību starp Taishan un Hengshi/Jushi. Turklāt un nepaužot nostāju par to, vai Komisija varētu pieņemt šādas saistības, uzņēmums acīmredzami nespēj uzņemties nekādas saistības bez tā augstāko kontrolējošo struktūru piekrišanas. Tāpēc Taishan apgalvojumi un saistību pieprasījums tika noraidīti.

(102)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas CNBM grupa apgalvoja, ka saistītā tirgotāja Jushi Hong Kong Co. Ltd. saņemtās subsīdijas nevar kompensēt, jo uzņēmums atrodas Honkongā, nevis Ķīnā. Honkonga ir neatkarīga PTO locekle, un tāpēc saskaņā ar PTO tiesību aktiem un Savienības tirdzniecības aizsardzības izmeklēšanās to uzskata par neatkarīgu jurisdikciju. Tā kā šī antisubsidēšanas procedūra nav sākta pret Honkongu, tad subsīdijas, ko, kā apgalvots, saņēmis Jushi Hong Kong, nebūtu jāņem vērā. Komisija norādīja, ka CNBM grupa neapstrīdēja Komisijas konstatējumus par šā saistītā tirgotājam subsidēšanu. Neatkarīgi no Honkongas statusa šajā izmeklēšanā reālais uzņēmuma Jushi Hong Kong darbības un kontroles centrs faktiski atradās kontinentālajā Ķīnā. Pats uzņēmums ir norādījis: “Faktiski Jushi Hong Kong ir čaulas uzņēmums, kam nav savu darbinieku, nav zemes, nav fizisku biroju un atvieglojumu, nedz nodokļu programmu un dotāciju”. Grāmatvedības dokumenti atradās pie Jushi Group Co. Ltd., tur atradās arī attiecīgie darbinieki, ar kuriem notika kontakti pārbaudes vajadzībām, un subsīdijas, kas tika saņemtas par labu attiecīgajam ražojumam, piešķīra Ķīnas subjekti. Turklāt, kā apstiprinājusi Apelācijas institūcija lietā United States - Anti-Dumping and Countervailing Measures on Large Residential Washers from Korea, subsīdijas, kas piešķirtas saņēmējiem valstīs, kuras nav subsidētājas locekles, var būt būtiskas, lai aprēķinātu subsidēšanas ad valorem apjomu (27). Tādēļ uzņēmuma apgalvojums tika noraidīts.

(103)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas Yuntianhua grupa apgalvoja, ka tās subsīdiju starpība ir palielināta, pieskaitot subsīdijas, kuras piešķirtas uzņēmumiem, kas nav piegādājuši attiecīgā ražojuma ražošanā izmantotos izejresursus, un tāpēc pieprasīja, lai kompensācijas maksājuma aprēķinā netiktu ņemtas vērā šiem uzņēmumiem piešķirtās subsīdijas.

(104)

Pamatregulas 1. pantā paredzēts, ka kompensācijas maksājumu drīkst piemērot, lai kompensētu jebkuru subsīdiju, kas tieši vai netieši piešķirta par jebkura tāda izstrādājuma (ražojuma) izgatavošanu, ražošanu, eksportu vai pārvadāšanu, kura laišana brīvā apgrozībā Savienībā rada kaitējumu. Komisijai ir pierādījumi, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas izmeklēšana un kuru saņemto subsīdiju dēļ grupai ir nosakāms maksājums, piegādājot izmantotos izejresursus, pakalpojumus, materiālus vai aktīvus, ir tieši vai netieši piedalījušies attiecīgā ražojuma ražošanā, kā aprakstīts pamatregulas 1. pantā. Šajā ziņā Yuntianhua grupas piezīmes nepamato konkrēti pierādījumi.

(105)

Tomēr Komisija konstatēja, ka viens no saistītajiem uzņēmumiem, kura subsīdijas tika kompensētas, sākotnēji tika aicināts piedalīties izmeklēšanā, jo tas iznomāja iekārtas vienam no ražotājiem eksportētājiem. Tomēr, ņemot vērā saņemtās piezīmes, Komisija pārskatīja sadales skalu attiecībā uz uzņēmuma nomas darbībām, kas bija saistītas ar attiecīgo ražojumu. Tā kā ieguvumi, ko varēja iedalīt nomas darbību rezultātā, tika uzskatīti par nenozīmīgiem, Komisija nolēma tos neņemt vērā.

(106)

Pieci no Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kas iesniedza atbildes uz atlases veidlapas jautājumiem, informēja Komisiju par savu nodomu pieprasīt individuālu pārbaudi, kas paredzēta pamatregulas 27. panta 3. punktā. Procedūras sākšanas dienā Komisija anketu darīja pieejamu tiešsaistē. Turklāt Komisija informēja izlasē neiekļautos ražotājus eksportētājus, ka tie ir aicināti sniegt atbildes uz anketas jautājumiem, ja vēlas, lai tos pārbaudītu individuāli. Tomēr neviens no uzņēmumiem nesniedza atbildes uz anketas jautājumiem. Rezultātā individuālas pārbaudes nebija iespējamas.

(107)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija aicināja visus Ēģiptes ražotājus eksportētājus ar to sazināties. Pieteicās divi saistīti ražotāji eksportētāji, kas pārstāv 100 % no eksporta uz Savienību un 100 % no SŠA ražošanas apjoma Ēģiptē:

(108)

Procedūras sākšanas dienā Savienības ražotājiem, importētājiem, lietotājiem un ražotājiem eksportētājiem ĶTR un Ēģiptē tiešsaistē (28) tika darītas pieejamas anketas.

(109)

Komisija saņēma atbildes uz anketas jautājumiem no divām izlasē iekļautām Ķīnas ražotāju eksportētāju grupām, diviem Ēģiptes ražotājiem eksportētājiem, četriem izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem, pieciem lietotājiem un viena nesaistīta importētāja. Neviens no izlasē neiekļautajiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem neiesūtīja atbildes uz anketas jautājumiem.

(110)

Komisija nosūtīja anketu arī ĶV un ĒV. ĶV adresētajā anketā bija iekļautas īpašas anketas Ķīnas Attīstības bankai (China Development Bank) (“CDB”), Ķīnas Eksporta un importa bankai (Export Import Bank of China) (“EXIM”) un Sinosure. Sūdzībā bija konkrēti minēts, ka šīs finanšu iestādes ir valsts iestādes vai organizācijas, kam uzticēts vai kas norīkotas piešķirt subsīdijas. Turklāt ĶV tika lūgts, lai tā pārsūta finanšu iestādēm īpaši paredzēto anketu ikvienai citai finanšu iestādei, kas piešķīrusi aizdevumus vai eksporta kredītus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem vai izlasē iekļauto uzņēmumu klientiem. Administratīvas ērtības labad tika lūgts, lai ĶV savāktu atbildes, ko sniedz minētās finanšu iestādes, un nosūtītu tās tieši Komisijai.

(111)

ĒV adresētajā anketā bija iekļautas īpašas anketas Ēģiptes Valsts bankai, Ahli Bank un Bank Misr. Sūdzībā bija konkrēti minēts, ka šīs finanšu iestādes ir valsts iestādes vai organizācijas, kam uzticēts vai kas norīkotas piešķirt subsīdijas. Administratīvas ērtības labad tika lūgts, lai ĒV pārsūta finanšu iestādēm īpašo anketu visām pārējām finanšu iestādēm, kas piešķīrušas aizdevumus vai eksporta kredītus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. ĒV adresētajā anketā bija iekļautas arī īpašās anketas Egypt-TEDA Investment Company (“Egypt TEDA”) un Egyptian Chinese JV Company for Investment (“ECCI”), kas sūdzībā bija identificēti kā valsts īpašumā esoši subjekti, kuri darbojas SETS zonā. ĒV tika arī lūgts apkopot visas atbildes, ko sniegušas minētās finanšu iestādes un citi subjekti, un nosūtīt tās tieši Komisijai.

(112)

Komisija saņēma atbildes uz anketas jautājumiem no ĶV, tās ietvēra EXIM un Sinosure sniegtās atbildes uz īpašās anketas jautājumiem, kā arī atbildes no ĒV, un tās ietvēra Ēģiptes Valsts bankas, Bank Misr un Egypt TEDA sniegtās atbildes uz īpašās anketas jautājumiem.

(113)

Neskarot pamatregulas 28. panta piemērošanu, Komisija ievāca un pārbaudīja visu informāciju, ko uzskatīja par vajadzīgu un ko darīja pieejamu puses, laikus, lai noteiktu subsīdijas, kaitējumu un Savienības intereses. Ķīnas Tirdzniecības ministrijas telpās notika pārbaudes apmeklējums, un tajā piedalījās arī ierēdņi no citām atbildīgajām ministrijām. Minētajā pārbaudes apmeklējumā piedalījās arī pārstāvji no EXIM, CDB un Sinosure.

(114)

Pārbaudes apmeklējums notika arī Egypt TEDA telpās, kā arī šādu Ēģiptes valsts iestāžu telpās:

(115)

Turklāt Komisija saskaņā ar pamatregulas 26. pantu veica pārbaudes apmeklējumus šādu uzņēmumu telpās.

(116)

Sakarā ar COVID-19 pārneses draudiem un turpmākiem pasākumiem, kas tika veikti, lai novērstu uzliesmojumu (30), Komisija nevarēja pārbaudīt datus, kurus bija iesnieguši vairāki uzņēmumi, kas pieder pie grupas, kurā ietilpst viens no ražotājiem eksportētājiem, kuri atrodas ĶTR. Ņemot vērā to, ka šī neparedzētā situācija radās ļoti vēlā procedūras posmā un ka nebija iespējams cits risinājums, Komisija izņēmuma kārtā subsīdijas aprēķināšanai izmantoja šo uzņēmumu iesniegto informāciju, kura tika pārbaudīta, pamatojoties uz pieejamo informāciju.

(117)

Komisija 2020. gada 24. janvārī saskaņā ar pamatregulas 29.a panta 2. punktu informēja ieinteresētās personas, ka tai ir nodoms nenoteikt pagaidu pasākumus un turpināt izmeklēšanu.

(118)

Komisija turpināja vākt un pārbaudīt visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu galīgo konstatējumu izdarīšanai.

(119)

Komisija 2020. gada 27. februārī informēja visas personas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā plānoja noteikt galīgo antisubsidēšanas maksājumu attiecīgā ražojuma importam Savienībā (“noslēguma informācijas izpaušana”).

(120)

Visām personām tika atvēlēts 15 dienu termiņš, kurā tās varēja sniegt piezīmes par izpausto noslēguma informāciju. Vairākas ieinteresētās personas pieprasīja termiņa pagarinājumu. Komisija minētajām personām piešķīra termiņa pagarinājumu piezīmju iesniegšanai līdz 2020. gada 20. martam un 23. martam. Ieinteresētajām personām bija iespēja sniegt piezīmes par izmeklēšanas sākšanu un prasīt, lai tās uzklausītu Komisija un/vai tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersona.

(121)

Atsevišķajā antidempinga izmeklēšanā 2019. gada 19. decembrī personas galīgās informācijas izpaušanā tika informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā plānoja noteikt galīgo antidempinga maksājumu attiecīgā ražojuma importam Savienībā. Turklāt 2020. gada 10. februārī ieinteresētajām personām tika izpausta papildinformācija.

(122)

Šajā regulā Komisija ir aplūkojusi piezīmes, kas iesniegtas antisubsidēšanas procedūrā. Piezīmes, kas iesniegtas saistībā ar atsevišķo antidempinga izmeklēšanu, šajā regulā nav aplūkotas, ja vien personas nav skaidri norādījušas, ka iesniegtās piezīmes attiecas uz abām procedūrām.

(123)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas neviena persona nepieprasīja uzklausīšanu pie uzklausīšanas amatpersonas.

(124)

Turklāt ieinteresētās personas 2020. gada 17. aprīlī saņēma noslēguma papildinformāciju, un tām tika dots laiks līdz 2020. gada 22. aprīlim, lai varētu iesniegt piezīmes (“noslēguma papildinformācijas izpaušana”).

(125)

Turklāt ieinteresētās personas 2020. gada 24. aprīlī saņēma otro noslēguma papildinformāciju, un tām tika dots laiks līdz 2020. gada 27. aprīlim, lai iesniegtu piezīmes (“otrā noslēguma papildinformācijas izpaušana”).

(126)

Komisija uzklausīja Savienības ražošanas nozari, ražotājus eksportētājus Jushi/Hengshi China un Ēģiptes ražotājus eksportētājus Jushi/Hengshi Egypt, kā arī ĒV.

(127)

Attiecīgais ražojums (31) ir ĶTR un Ēģiptes izcelsmes austi un/vai sašūti audumi no nepārtrauktas stikla elementāršķiedras grīstēm un/vai pavedieniem, ar vai bez citiem elementiem, izņemot impregnētus vai priekšpiesūcinātus (pre-preg) izstrādājumus un izņemot sieta audumus, kam gan garumā, gan platumā sieta acs izmērs ir lielāks par 1,8 mm un kas sver vairāk nekā 35 g/m 2 (“SŠA”), pašlaik klasificēti ar KN kodiem ex 7019 39 00, ex 7019 40 00, ex 7019 59 00 un ex 7019 90 00 (Taric kodi 7019390080, 7019400080, 7019590080 un 7019900080) (“attiecīgais ražojums”).

(128)

SŠA ir plašs pielietojumu klāsts, piemēram, vējturbīnu lāpstiņu ražošanai, kuģu, kravas automobiļu un sporta aprīkojuma ražošanai, kā arī cauruļu rehabilitācijas sistēmās.

(129)

Izmeklēšana ir parādījusi, ka visiem turpmāk minētajiem ražojumiem ir vienādas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās pamatīpašības un vieni un tie paši pamatlietojumi:

(130)

Tādēļ Komisija ir nolēmusi, ka minētie ražojumi ir līdzīgi ražojumi pamatregulas 2. panta c) punkta nozīmē.

(131)

Viens ražotājs eksportētājs un Ēģiptes Arābu Republikas Tirdzniecības ministrija apgalvoja, ka izmeklēšanas tvērumā nebūtu jāiekļauj piegriezti SŠA komplekti. Tie apgalvoja, ka piegriezti SŠA komplekti ir lejupējs ražojums, kam nepieciešami papildu ražošanas posmi, kam ir atšķirīgas fizikālās īpašības un daudz mazāks izmērs. Tiem ir atšķirīgas formas, tie ir atšķirīgos iepakojumos un sastāv no vairākiem mazākiem stepētiem audumu gabaliem. Turklāt tika apgalvots, ka, izslēdzot komplektus, nepastāvētu apiešanas risks, jo piegriešana ir neatgriežams process un ražojumu nav iespējams aizstāt ar nepiegrieztu SŠA.

(132)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka piegrieztu SŠA komplektiem un nepiegrieztiem SŠA ir vienas un tās pašas pamatīpašības un galalietojums. Ja SŠA izmanto par stiegrojuma materiāliem, tad tos nepieciešams piegriezt atbilstoši stiegrojamo ražojumu formai, bet tas nemaina SŠA pamatīpašības pašas par sevi. Piegriešanu var veikt SŠA ražotājs, neatkarīgs rūpnieciskais piegriezējs vai pats klients. Tā ir ļoti vienkārša un lēta darbība. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja arī, ka lietotāji neuzskata piegrieztos SŠA par citādiem kā pārējie SŠA, jo SŠA parasti tiek ražoti atbilstoši lietotāju specifikācijām. Ja piegriešana mainītu SŠA īpašības, konkrētajam klientam tie kļūtu nederīgi.

(133)

Izmeklēšanā ir atklāts, ka piegriešana un komplekta veidošana nemaina SŠA fizikālās, tehniskās vai ķīmiskās pamatīpašības vai to pamatgalalietojumus. Abu ražojumu klienti lielākoties ir vieni un tie paši, un tie abi tiek pārdoti vienos un tajos pašos izplatīšanas kanālos.

(134)

Izmeklēšanā arī apstiprinājās, ka lielākajā daļā lietojumu SŠA tiek ražoti pēc pasūtījuma atbilstoši klientu specifikācijām. Piegrieztu SŠA komplekti ir tikai papildu specifikācija klienta pasūtījumā. Arī tas, ka piegriezto SŠA komplekti tiek citādi iepakoti, nemaina īpašības. Tā kā SŠA arvien vairāk tiek pasūtīti piegrieztu SŠA komplektu veidā un komplektu izveidei arvien vairāk tiek izmantoti ārpakalpojumi, tad gadījumā, ja piegrieztus SŠA izslēgtu no izmeklēšanas tvēruma, būtu augsts apiešanas risks. Tāpēc Komisija secināja, ka izslēgt piegrieztus SŠA no izmeklēšanas tvēruma nebūtu lietderīgi.

(135)

Cits ražotājs eksportētājs apgalvoja, ka stikla šķiedras pavedieni būtu jāuzskata par izslēgtiem no izmeklēšanas tvēruma. Šis ražotājs eksportētājs apgalvoja, ka stikla šķiedras pavedieni nav tieši minēti ne anketā, ne sūdzībā, ne paziņojumā par procedūras sākšanu, tātad neietilpst ražojuma tvērumā. Tas apgalvoja arī, ka SŠA no pavedieniem nevar klasificēt pēc ražojuma kontroles numura (“RKN”) īpašībām, ka SŠA no pavedieniem tiktu importēts ar citiem KN kodiem, nevis tiem, kas minēti sūdzībā, un ka uz stikla šķiedras pavedieniem arī citās procedūrās neattiecas pasākumi, kas noteikti stikla šķiedras grīstēm.

(136)

Sūdzības iesniedzējs un vēl cits Savienības ražotājs (kas nav sūdzības iesniedzējs) apgalvoja, ka izmeklēšana būtu jāattiecina tikai uz SŠA no negrodotiem stikla šķiedras pavedieniem vai nulles groduma pavedieniem, savukārt grodotus pavedienus varētu izslēgt no izmeklēšanas tvēruma. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka negrodotiem stikla šķiedras pavedieniem vai nulles groduma pavedieniem ir tādas pašas īpašības kā stikla šķiedras grīstēm tādā ziņā, ka tie sastāv no negrodotu filamentu vai saišķu kūļa un tiek izmantoti tādiem pašiem nolūkiem kā grīstes, un to diametrs parasti ir 13–24 mikrometri un lineārais blīvums – 300–4 800 teksi.

(137)

Attiecībā uz stikla šķiedras pavedienu SŠA iekļaušanu ražojuma tvērumā paziņojumā par procedūras sākšanu izmeklējamais ražojums definēts šādi: “austi un/vai sašūti audumi no nepārtrauktas stikla elementāršķiedras grīstēm un/vai pavedieniem, [..]”  (32). Izmeklēšanā tika konstatēts, ka negrodotiem vai nulles groduma stikla šķiedras pavedieniem ir tādas pašas pamatīpašības kā stikla šķiedras grīstēm, proti, tie sastāv no negrodotu filamentu vai saišķu kūļa un tiek izmantoti tādiem pašiem nolūkiem. Abiem diametrs parasti ir 13–24 mikrometri un lineārais blīvums – 300–4 800 teksi. Tādējādi nebūtu lietderīgi izslēgt šos ražojuma veidus no izmeklēšanas tvēruma.

(138)

Attiecībā uz SŠA, kas izgatavoti lielākoties no grodotiem stikla šķiedras pavedieniem, Komisija norāda, ka šis ražojums, kuram ir citādas pamatīpašības un arī citādi galalietojumi, piemēram, to izmanto iespiedshēmu platēs, nekad nav bijis iekļauts attiecīgā ražojuma tvērumā. Šo aspektu Komisija ir skaidri izklāstījusi skaidrojošajā paziņojumā.

(139)

Pirms Komisija analizēja apgalvojumu par subsidēšanu subsīdiju vai subsīdiju programmu veidā, tā novērtēja valdības plānus, projektus un citus dokumentus, kuri attiecās uz vairāk nekā vienu no subsīdijām vai subsīdiju programmām. Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija konstatēja, ka visas izvērtējamās subsīdijas vai subsīdiju programmas ir vērstas uz ĶV centrālo plānošanas dokumentu īstenošanu ar mērķi veicināt SŠA ražošanas nozari.

(140)

ĶTR Valsts ekonomiskās un sociālās attīstības 12. piecgades plānā (“12. piecgades plāns”) uzsvērts jauno materiālu nozares svarīgums – un tie ietver SŠA kā “stratēģisku jaunveidoto nozari” – un paredzēts ka, izmantojot visaptverošu politikas atbalstu un vadību, tā būtu jāattīsta par “vadošo pīlārnozari” (33). Turklāt ĶTR Valsts ekonomiskās un sociālās attīstības 13. piecgades plānam (“13. piecgades plāns”), kas aptver laikposmu no 2016. līdz 2020. gadam, mērķis ir attīstīt jauno materiālu nozares, stiprinot pētniecību un izstrādi un uzlabojot apstrādes rūpniecības inovācijas spējas (34).

(141)

13. piecgades plānā ir uzsvērts ĶV stratēģiskais redzējums galveno nozaru uzlabošanai un veicināšanai. Tajā uzsvērta tehnoloģiskās inovācijas nozīme ĶTR ekonomikas attīstībā, kā arī tas, cik svarīgi joprojām ir “zaļās” attīstības principi. Tāpat kā 12. piecgades plānā, arī šā plāna 5. nodaļā ir noteikts, ka viens no galvenajiem attīstības virzieniem ir veicināt tradicionālo rūpniecības nozaru struktūras modernizāciju. Šī ideja ir plašāk izklāstīta 22. nodaļā, kurā ir skaidrota stratēģija, kā modernizēt tradicionālās rūpniecības nozares ĶTR, veicinot to tehnoloģisko pārveidi. Šajā ziņā 13. piecgades plānā ir norādīts, ka uzņēmumiem tiks sniegts atbalsts, lai “veiktu visaptverošus uzlabojumus tādās jomās kā ražošanas tehnoloģijas, rūpniecības iekārtas, vides aizsardzība un energoefektivitāte”.

(142)

13. piecgades plānā jaunie materiāli minēti pāris gadījumos: ”Mēs rīkosimies straujāk, lai panāktu revolucionārus sasniegumus tādās svarīgāko tehnoloģiju jomās kā nākamās paaudzes informācijas un sakaru tehnoloģijas, jaunā enerģija, jaunie materiāli [..]’ (35). Plāns paredz arī, ka tiks īstenoti ar galveno jauno materiālu pētniecību, izstrādi un lietojumu saistīti projekti (36).

(143)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV atkārtoti pauda savu pamatnostāju par Ķīnas piecgades plāniem, apgalvojot, ka tie nav obligāti vai juridiski saistoši, bet ir tikai ievirzes dokumenti, jo tajos nav ietverti reāli tiesību akti, sankcijas vai noteikumi par piemērojamību. ĶV arī norādīja, ka 12. piecgades plāns vairs nav piemērojams un, pat ja 13. piecgades plāns būtu juridiski saistošs, kas tā nav, tajā nav minēti SŠA. Turklāt, lai gan plānā ir atsauce uz “jaunajiem materiāliem”, tajā šis termins nav definēts. Visbeidzot, 13. piecgades plāns neattiecas tikai uz SŠA ražošanas nozari vai “jauno materiālu nozari”, bet aptver gandrīz visu ekonomiku.

(144)

Komisija šai nostājai nepiekrita. 13. piecgades plāna 17. nodaļā ir teikts, ka “nacionālā attīstības stratēģija un plāns sāks darboties, īstenojot vadošu un ierobežojošu lomu.” Tādējādi šis plāns izmanto formulējumus, kas liecina par tā saistošo raksturu, nevis sniedz tikai vispārīgus pamudinošus apgalvojumus.

(145)

Lai gan 12. piecgades plāns vairs nav piemērojams, taču tas ir iepriekšējais plāns, kurā uzsvērts, cik svarīga ir jauno materiālu nozare kā “stratēģiska jaunveidota nozare”, ko tālāk virza 13. piecgades plāns. Kā minēts 148. un 149. apsvērumā, jauno materiālu nozare ietver SŠA ražošanas nozari. Kā minēts 141. apsvērumā, 13. piecgades plānā ir uzsvērts ĶV stratēģiskais redzējums galveno nozaru uzlabošanai un veicināšanai; tāpēc tajā dota priekšroka konkrētām nozarēm un tehnoloģijām, ieskaitot SŠA.

(146)

Tāpēc ĶV apgalvojumi par šo jautājumu tika noraidīti.

(147)

Jauno materiālu nozare tiek veicināta arī ar iniciatīvu Made in China 2025 (37), tādēļ tai ir tiesības uz ievērojamu valsts finansējumu. Lai atbalstītu iniciatīvu Made in China 2025 un tādējādi netieši atbalstītu SŠA ražošanas nozari, ir izveidoti vairāki fondi, piemēram, Valsts integrālo shēmu fonds, Progresīvās ražošanas fonds un Investīciju fonds jaunveidotajām nozarēm (38).

(148)

Turklāt SŠA bieži tiek vispārīgi dēvēti par “jaunajiem materiāliem”. Ceļvedī Made in China 2025 (39) ir minētas 10 stratēģiskās nozares, ko ĶV uzskata par galvenajām nozarēm. Tajā 9. sektorā ir aprakstīti “jaunie materiāli” un to apakškategorijas, ieskaitot progresīvus pamatmateriālus (9.1. punkts), galvenos stratēģiskos materiālus (9.2. punkts), ieskaitot augstas veiktspējas šķiedras un kompozītmateriālus, kā arī jaunos energomateriālus (40). Tādējādi jauno materiālu nozare gūst labumu no priekšrocībām, ko sniedz dokumentā minētie atbalsta mehānismi, kuri citustarp ietver finansiālā atbalsta politiku, fiskālo un nodokļu politiku, Valsts padomes pārraudzību un atbalstu (41).

(149)

Turklāt papildus ceļvedim Made in China 2025 2016. gada novembrī 10 stratēģisko nozaru saraksts tika pārveidots par “Četru būtisko elementu katalogu”, ko izdevusi Valsts ražošanas stratēģiskā padomdevēja komiteja – konsultatīvā grupa Valsts vadošajai mazajai grupai valsts ražošanas spēju veidošanā. Minētajā katalogā katra no 10 stratēģiskajām nozarēm ir iedalīta četrās nodaļās: i) svarīgākās būtiskās rezerves daļas, ii) galvenie būtiskie materiāli, iii) progresīvie būtiskie procesi/tehnoloģijas un iv) nozares tehnoloģiskās platformas. Stikla šķiedra ir iekļauta 7. nozares (elektroiekārtas) II punkta (galvenie būtiskie materiāli) 16. apakšpunktā (stikla šķiedras izolācijas plāksnes) un 9. nozares (jaunie materiāli) II punkta (galvenie būtiskie materiāli) 10. apakšpunktā (augstas veiktspējas šķiedras, monomēri un kompozītmateriāli) un 24. apakšpunktā (materiāli uz stikla bāzes).

(150)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka SŠA nav minēts iniciatīvā Made in China 2025, kas ir plaši pieejama visā ekonomikā, un ka Made in China 2025 nav obligāts, bet ir tikai ievirzes dokuments.

(151)

Šajā sakarā Komisija atgādina, ka iniciatīva Made in China 2025 nepārprotami attiecas uz jauno materiālu nozarēm, kurās ietilpst SŠA ražošanas nozare, kā tas jau ir parādīts. Tā nodrošina stratēģisku atbalstu un garantijas, citustarp ar uzlabotu finansiālā atbalsta politiku un palielinātu atbalstu fiskālajai un nodokļu politikai. Piemēram, tajā skaidri paredzēts “palielināt atbalstu jaunās paaudzes informācijas tehnoloģijai, augstas klases iekārtām, jauniem materiāliem utt.”

(152)

Iniciatīvā Made in China 2025 ir teikts, ka tā ir “rīcības programma pirmajiem desmit gadiem, kuros īsteno ražošanas spēju stratēģiju”, un tajā ir noteikta skaidri stratēģiskie politikas virzieni un mērķi. Iniciatīvā Made in China 2025 ir paredzēts arī, ka “dažādi reģioni izstrādā īpašu īstenošanas programmu un precizē politikas pasākumus, lai nodrošinātu dažādu uzdevumu īstenošanu”, un bez tam tur ir norādīts, ka “Rūpniecības un informācijas ministrija kopā ar attiecīgiem departamentiem stiprina izsekošanas analīzi, uzraudzību un vadību un laikus ziņo Valsts padomei par nozīmīgiem notikumiem”. Turklāt iniciatīvu Made in China 2025 atbalsta tādi īstenošanas pasākumi kā ceļvedis Made in China 2025 un Rūpniecības un informācijas tehnoloģiju ministrijas Galvenā biroja paziņojums par 2017. gada Rūpnieciskās pārveides un modernizācijas (Made in China 2025) finansēšanas vadlīniju izdošanu (42), kurā ir paredzēti finanšu līdzekļi, no kuriem saņēma ieguvumu konkrēti SŠA ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās. Turklāt 153. apsvērumā minētais Celtniecības materiālu nozares attīstības plāns (2016–2020) “ir sagatavots, pamatojoties uz Ķīnas Tautas Republikas Valsts ekonomikas un sociālās attīstības 13. piecgades plāna tēzēm un stratēģiju Made in China 2025”. Ņemot vērā iepriekš minēto, nešķiet, ka iniciatīva Made in China 2025 būtu tikai ievirzes dokuments; gluži pretēji, tai ir de facto obligāts raksturs, un tā tiek īstenota plašā mērogā. Tāpēc ĶV apgalvojumi tika noraidīti.

(153)

Turklāt Celtniecības materiālu nozares attīstības plānā (2016–2020) paredzēts veicināt arī SŠA ražošanas nozari. Plāns pauž aicinājumu optimizēt nozares struktūru, citustarp attīstot tādas jaunveidotās nozares kā materiālu uz stikla bāzes, rūpnieciskās keramikas, intraokulāro lēcu, augstas veiktspējas šķiedru un kompozītmateriālu, grafēnu un modificētu materiālu nozari. Tas jāpanāk, izmantojot valdības finansējumu, nodokļu sistēmu, finanšu, cenu noteikšanas, enerģētikas un vides aizsardzības politiku un atbalstu kapitāla ieguldīšanai, lai piedalītos celtniecības materiālu uzņēmumu apvienošanā, iegādē un pārstrukturēšanā, izmantojot dažādus līdzekļus, arī aizdevumus (43).

(154)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka Celtniecības materiālu nozares attīstības plāns attiecas uz visiem celtniecības materiāliem un tādējādi ir plaši pieejams visā ekonomikā. Turklāt šis plāns attiecas tikai uz vispārīgu informāciju par valdības politiku.

(155)

Celtniecības materiālu nozares attīstības plānā ir paredzēti īpaši pasākumi, kas vērsti uz celtniecības materiālu nozari, kurā, kā skaidrots 166. apsvērumā, ietilpst SŠA ražošanas nozare. Tāpēc Komisija nepiekrīt ĶV apgalvojumam, ka tas ir pieejams visā ekonomikā.

(156)

Lai gan Celtniecības materiālu nozares attīstības plāns varētu šķist tikai ievirzes dokuments, kā minēts 152. apsvērumā, ar to ir paredzēts īstenot 13. piecgades plānu un stratēģiju Made in China 2025. Tā mērķis ir “veicināt celtniecības materiālu nozares pārveidi un modernizāciju, veicinot to, lai celtniecības materiālu nozare no lielas nozares kļūtu par spēcīgu nozari un 13. piecgades plāna periodā tās attīstība kļūtu ilgtspējīga”, un tajā noteikti skaidri uzdevumi un projekti, kas realizējami, lai noteiktā konkrētā piecgadē sasniegtu izvirzītos mērķus (44). Tāpēc ir apšaubāms, ka tas būtu tikai ievirzes dokuments, vēl jo vairāk tad, ja tiek aplūkots plašāks konteksts.

(157)

Uz SŠA ražošanas nozari attiecas arī Ķīnas Rūpniecības un informācijas tehnoloģiju ministrijas (“MIIT”) publicētais Intelektiskās ražošanas attīstības plāns (2016–2020), kurā noteikti 10 galvenie uzdevumi, kam mērķis ir saīsināt ražojuma izstrādes ciklu, uzlabot ražošanas efektivitāti, ražojumu kvalitāti, mazināt darbības izmaksu, resursu un enerģijas patēriņu un paātrināt intelektiskās ražošanas attīstību. Valsts padome 2018. gadā paziņoja Ķīnas plānus paplašināt viedās ražošanas programmu un tajā pašā gadā pievienoja aptuveni 100 izmēģinājuma projektus, un publiski pieejama informācija liecina, ka viens no ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, proti, Taishan Fiberglass, Inc., 2015. gadā tika iekļauts MIIT“Intelektisko ražotņu” sarakstā (45).

(158)

ĶV apgalvoja, ka Intelektiskās ražošanas attīstības plāns (2016–2020) nav būtisks, jo tas neattiecas tikai uz SŠA ražošanas nozari, bet gan uz visu apstrādes rūpniecību. Turklāt ĶV apgalvoja, ka plāns nav obligāts, bet tikai ievirzes dokuments.

(159)

Intelektiskās ražošanas attīstības plāns (2016–2020) “ir sagatavots, pamatojoties uz Ķīnas Tautas Republikas Valsts ekonomikas un sociālās attīstības 13. piecgades plāna tēzēm un stratēģiju Made in China 2025” (46). Tāpēc tas īsteno minētajos dokumentos izklāstīto stratēģiju. Kā jau skaidrots iepriekš, 13. piecgades plāns un stratēģija Made in China 2025 ir īpaši vērsti uz konkrētām nozarēm, ieskaitot SŠA ražošanas nozari, kas pieder pie jauno materiālu nozarēm. Turklāt daudzos gadījumos Intelektiskās ražošanas attīstības plānā ir atsauces uz desmit galvenajām stratēģijas Made in China 2025 jomām. Konkrēti, īpašajā 6. slejā “Galvenās jomas intelektiskās pārveides akcents” paredzēts: “lai radītu jaunas paaudzes informācijas tehnoloģijas, (…) jaunos materiālus, (…) celtniecības materiālus (…), tiek veicināta intelektisko un digitālo tehnoloģiju dziļa pielietošana pētniecībā, izstrādē un dizainā, ražošanā, loģistikā un glabāšanā, darbībā un vadībā, pēcpārdošanas apkopē un citos nozīmīgos sakaros starp uzņēmumiem”. Tāpēc Intelektiskās ražošanas attīstības plāns (2016–2020) ir īpašs galvenajām nozarēm, kas noteiktas stratēģijā Made in China 2025, un citustarp aptver jauno materiālu un celtniecības materiālu nozari, pie kuras pieder SŠA ražošanas nozare.

(160)

Komisija norāda arī, ka formulējumi, kas lietoti Intelektiskās ražošanas attīstības plānā (2016–2020), liek domāt, ka dokuments ir obligāts. Konkrēti, II (III) iedaļā “Attīstības mērķi” noteikts: “Līdz 2025. gadam, lai veicinātu intelektiskās ražošanas attīstību, tiek īstenota divu posmu stratēģija: pirmais posms – līdz 2020. gadam – acīmredzot tiks veicināts intelektiskās ražošanas attīstības pamats un atbalsta spēja, digitālā ražošana galvenokārt tiks realizēta tradicionālās ražošanas galvenajā nozarē, galvenās nozares intelektiskajā pārveidē ar nosacījumiem un pamatu tiks gūts acīmredzams progress; otrais posms – līdz 2025. gadam – būtībā ir izveidota intelektiskās ražošanas atbalsta sistēma, galvenajā nozarē ir sākotnēji realizēta intelektiskā pārveide”. Turklāt V iedaļā “Organizācija un īstenošana” paredzēts: “Rūpniecības un informācijas tehnoloģiju ministrija un Finanšu ministrija atbild par plāna organizēšanu un īstenošanu, līderības stiprināšanu, rūpīgu organizēšanu, plāna īstenošanas gaitā radušos problēmu savlaicīgu risināšanu un dažādu uzdevumu un pasākumu īstenošanas veicināšanu”, un “kompetentie rūpniecības un informācijas tehnoloģiju un finanšu departamenti dažādos reģionos atbilstoši uzticētajai atbildībai ātri sagatavo ar plānu saistīto īstenošanas shēmu, īsteno attiecīgu atbalsta politiku un veic darbu informatīvas atgriezeniskās saites uzturēšanai”. Tāpēc Komisija secināja, ka Intelektiskās ražošanas attīstības plānā ir skaidri izvirzīti mērķi, kas iesaistītajiem uzņēmumiem ir obligāti.

(161)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem konstatējumiem, ĶV apgalvojumi tika noraidīti.

(162)

Turklāt Ķīnas augsto tehnoloģiju eksporta ražojumu katalogā, ko izdevusi Zinātnes un tehnoloģiju ministrija, Ārējās tirdzniecības ministrija un Galvenā muitas pārvalde, ir uzskaitīti 1900 augsto tehnoloģiju ražojumi 8 kategorijās, kuriem ĶV piemēro preferenciālu eksporta politiku. Viena no kategorijām ir “jauno materiālu” kategorija, kas ietver SŠA (47). Bez tam Ķīnas augsto tehnoloģiju ražojumu katalogā, ko izdevusi Zinātnes un tehnoloģiju ministrija, Finanšu ministrija un Valsts nodokļu administrācija, ir minētas 11 jomas, ieskaitot “jauno materiālu kategoriju”. Turklāt ĶTR likumā par zinātnes un tehnoloģiju progresu augsto tehnoloģiju uzņēmumi, kas dibināti augsto tehnoloģiju attīstības zonās, savā labā var izmantot preferenciālus politikas virzienus, kas ietver i) uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi 15 % parastās 25 % likmes vietā; ii) ja eksporta ražojumu izlaides vērtība sasniedz 70 % no kopējās vērtības attiecīgajā gadā, tad UIN likmi samazina līdz 10 %; iii) jaundibinātie augsto tehnoloģiju uzņēmumi ir atbrīvoti no UIN pirmos divus gadus no ražošanas sākuma dienas; iv) jaunizveidoti augsto tehnoloģiju uzņēmumi ir atbrīvoti no būvniecības nodokļa; v) jauno tehnoloģiju izstrādei un ražošanai un to ekspluatācijas ēkām, pētniecībai un izstrādei zeme ir atbrīvota no nodokļiem; vi) iekārtām, ko izmanto augsto tehnoloģiju uzņēmumi augsto tehnoloģiju ražošanai un izstrādei, piemēro paātrinātu amortizāciju; vii) eksporta ražojumi, ko ražo augsto tehnoloģiju uzņēmumi, ir atbrīvoti no eksporta tarifiem, izņemot tos, ko ierobežo valsts vai kas attiecas uz konkrētiem ražojumiem utt. (48).

(163)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka Ķīnas augsto tehnoloģiju ražojumu katalogs, ko lasa saistībā ar ĶTR likumu par zinātnes un tehnoloģiju progresu, nav īpašs konkrētām nozarēm, jo minētajos dokumentos noteikti automātiski piemērojami objektīvi kritēriji, pēc kuriem nosaka, kā iegūstamas tiesības uz atbalstu.

(164)

Šajā ziņā, kā jau minēts 162. apsvērumā, Ķīnas augsto tehnoloģiju eksporta ražojumu katalogā augsto tehnoloģiju ražojumi iedalīti 8 kategorijās, kas ietver “jaunos materiālus”. Komisija norāda arī, ka Ķīnas augsto tehnoloģiju ražojumu katalogā norādītas 11 jomas, starp tām “6. Jaunie materiāli”. Ņemot vērā, ka abi katalogi attiecas tikai uz noteiktu skaitu jomu, nevar secināt, ka tie attiecas uz visām nozarēm. Tāpēc ĶV apgalvojums tika noraidīts.

(165)

Pagaidu noteikumos par rūpnieciskās struktūras pielāgošanas veicināšanu (Valsts Padomes Lēmums Nr. 40, 2005) (“Lēmums Nr. 40”) III nodaļā ir atsauce uz “Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogu”, kurā ir triju veidu saturs, proti, veicināto projektu saturs, ierobežoto projektu saturs un likvidēto projektu saturs. Saskaņā ar lēmuma XVII pantu, ja “ieguldījumu projekts pieder pie veicināmajiem projektiem, tā saturu pārbauda, apstiprina un reģistrē saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem par ieguldījumiem; visas finanšu iestādes sniedz kreditēšanas atbalstu saskaņā ar kreditēšanas principiem; automātiskas iekārtas, kas tiek importētas par kopējo ieguldījumu summu, izņemot preces, kuras ietilpst iekšzemes ieguldījumu projektu importēto preču sarakstā un nav atbrīvotas no nodokļiem (grozījumi 2000. gadā), izdevusi Finanšu ministrija, var atbrīvot no ievedmuitas un importam piesaistītā pievienotās vērtības nodokļa, ja vien nav jaunu noteikumu par ieguldījumu projektu saturu, kas nav atbrīvots no nodokļiem. Citi iecienītākie politikas virzieni, kas attiecas uz veicinātajiem rūpniecības projektiem, tiek īstenoti atbilstoši attiecīgiem valsts tiesību aktiem ”.

(166)

Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogā (2011. gada redakcija) (2013. gada grozījumi (49)) I kategorijā “Veicināšana” minēts:

“XII.   Celtniecības materiāli:

[…]

(167)

ĶV apgalvoja, ka Lēmums Nr. 40 nav īpašs uzņēmumam vai nozarei, kā to prasa SKP nolīguma 2.1. pants, bet attiecas uz konkrētiem veicinātiem projektiem. Turklāt Lēmums Nr. 40 nav obligāts. ĶV apstiprināja, ka Komisijas minētajam Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogam nav nozīmes, jo Komisija atsaucas uz šā kataloga 2011. gada redakciju, kura vairs nav spēkā. ĶV uzskata, ka šā kataloga jaunajā redakcijā SŠA nav minēti.

(168)

Pirmkārt, Komisija norāda, ka tā atsaucās uz Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogu (2011. gada redakciju) (2013. gada grozījumiem). Tādējādi tā atsaucās nevis uz 2011. gada redakciju, bet gan uz 2013. gada grozīto redakciju. Cik Komisijai zināms, kataloga jaunākie grozījumi ir apstiprināti ar Ķīnas Tautas Republikas Valsts attīstības un reformu komisijas 2019. gada 27. augusta dekrētu Nr. 29 un tie stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī (50). Ar jauno Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogu (2019. gada redakciju) tik tiešām ir atcelts Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogs (2011. gada redakcija) (Grozījumi)”. Tomēr tas tika pieņemts un stājās spēkā pēc izmeklēšanas perioda. Tāpēc izmeklēšanas periodā bija piemērojams Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogs (2011. gada redakcija) (2013. gada grozījumi). Katrā ziņā, pretēji ĶV apgalvojumam, Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes kataloga 2019. gada redakcijas I iedaļā “Veicinātās nozares” SŠA ir minēti šādi:

“XII.   Celtniecības materiāli

[…]

(169)

Otrkārt, Komisija nepiekrīt, ka Lēmumam Nr. 40 nav obligāts raksturs. Lēmumā Nr. 40 faktiski ir paredzēti pagaidu noteikumi, kas veicina rūpniecības pārstrukturēšanu, un tajā ir atsauce uz Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogu, kurā ir noteikti trīs satura veidi: veicināto projektu saturs, ierobežoto projektu saturs un likvidēto projektu saturs. Tomēr Lēmuma Nr. 40 XVII pantā ir noteikta attieksme pret ieguldījumu projektiem, kuri pieder pie obligātā veidā veicinātā satura, piemēram, “visas finanšu iestādes sniedz kreditēšanas atbalstu saskaņā ar kreditēšanas principiem“, “citus atbalstošus politikas virzienus, kas vērsti uz veicinātiem rūpniecības projektiem, īsteno saskaņā ar attiecīgiem nacionāliem tiesību aktiem”. Turklāt XXI pantā noteikts, ka “attiecīgie preferenciālas politikas virzieni, kas tiek īstenoti saskaņā ar To nozaru, ražojumu un tehnoloģiju saturu, kuras patlaban īpaši veicina valsts (grozīts 2000. gadā) tiek pielāgoti, lai tos varētu īstenot atbilstoši Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes kataloga veicinātajam saturam”. Tādēļ Lēmumam Nr. 40 šajā ziņā ir obligāts raksturs. Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes kataloga I kategorijā “Veicināšana” ir uzskaitīti konkrēts skaits projektu konkrētā skaitā nozaru. Kā paskaidrots 166. apsvērumā, tas ietver celtniecības materiālu nozari un konkrētus projektus, kas saistīti ar SŠA ražošanas nozari. Tādējādi Lēmumā Nr. 40, kuru lasa kopā ar Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogu, ir paredzēta īpaša attieksme pret konkrētiem projektiem konkrētās veicinātās nozarēs. Tāpēc, lai gan minētie dokumenti attiecas uz konkrētiem projektiem, tie vispirms nosaka konkrētas veicinātas nozares un pēc tam konkrētus projektus šajās nozarēs, kuri varētu saņemt ieguvumu no Lēmumā Nr. 40 paredzētās preferenciālās attieksmes. Tāpēc Komisija noraidīja ĶV apgalvojumus.

(170)

Turklāt uz SŠA attiecas Celtniecības materiālu nozares attīstības plāns (2016–2020) (51), kurā citustarp paredzēts celtniecības materiālu nozari pārveidot no lielas nozares par spēcīgu nozari. Tajā paredzēta arī celtniecības nozares struktūru optimizācija, galveno materiālu piegādes drošības uzlabošana, koncentrācijas paaugstināšana nozarē, kā arī starptautiskās konkurētspējas palielināšana. Plāns paredz kvantitatīvus attīstības mērķus, valdības kontroli pār ražošanas jaudu, sīki izstrādātus ražošanas mērķus, nozaru ģeogrāfisko sadalījumu pa ĶTR provincēm, piegādes drošību, konkrētu nozaru attīstību, valdības kontroli un ietekmi pār uzņēmumiem, kā arī nozares atbalsta pasākumus (52). Minētais apliecina spēcīgu valsts klātbūtni un iejaukšanos stikla šķiedras nozarē.

(171)

Šķiedras un kompozītmateriālu nozares 13. piecgades plānā (53) īpaša uzmanība pievērsta šķiedras materiālu nozarei. Tajā skaidri tiek doti norādījumi nozares attīstībai, piemēram, III.3. iedaļā ir noteikts šāds mērķis:

(172)

“Aktīvi integrēt un uzlabot nozares ķēdes augšupējo un lejupējo posmu, lai nodrošinātu veselīgu un stabilu šķiedras un kompozītmateriālu nozares attīstību: mudināt lielapjoma vannas un krāšņu uzņēmumus neatlaidīgi īstenot attīstības stratēģiju“go global”, ieviest globālas ražošanas jaudas modeļus. Pamatojoties uz to: - saglabāt nelielu kontroli pār stikla šķiedras iekšzemes ražošanas apjoma pieauguma tempu; - vienlaikus samazināt iekšzemes stikla šķiedras un tās ražojumu eksporta daļu; - aktīvi pielāgot ražojumu struktūras; [..] - aktīvi koriģēt ražojumu struktūru un vadīt uzņēmumus, lai tie īstenotu diferencētu attīstību, aktīvi attīstītu stikla šķiedras ražojumu dziļo apstrādi, paplašinātu šķiedras un kompozītmateriālu ražojumu tirgu vidējas un augstas klases pielietojumu jomās, kā arī uzlabotu ražojumu kvalitāti un pievienoto vērtību. Nodrošināt, lai gada pieauguma rādītājs šķiedras un kompozītmateriālu nozares ienākumiem no pamatdarbības būtu par aptuveni 5–6 procentpunktiem augstāks nekā valsts vidējais IKP pieauguma rādītājs, proti, līdz 2020. gadam kopējiem to uzņēmumu ienākumiem, kuru lielums pārsniedz noteiktu rādītāju, jābūt 500 miljardiem juaņu, respektīvi, divkāršotiem salīdzinājumā ar dominējošo situāciju 12. piecgades beigās.” (54)

(173)

Turklāt minētā plāna IV.3.4. iedaļā ir izklāstīts uzņēmumu un visas nozares valsts vadības pamats:

(174)

“Vadīt dažādu veidu uzņēmumus, lai tie iesaistītos dažādās darbībās, ņemot vērā to individuālās priekšrocības un konkrētos tirgus segmentus. Proti, ir jāvirza mazo un vidējo uzņēmumu darbība tā, lai izaugsmes pamatā būtu konkrētu nišu aizpildīšana, mazie uzņēmumi papildinātu lielos un tiktu radīta izpratne, ka specializācija ir ceļš uz veiksmi. Darbības dažādošana rada iespēju izvairīties no apjoma noteiktas konkurences starp lieliem uzņēmumiem, kā arī starp līdzīgiem uzņēmumiem, tādējādi likvidējot tirgu, kurā konkurence notiek ar zemām izmaksām. Vienlaikus, specializējot ražošanu, mazie un vidējie uzņēmumi var izpelnīties lielu uzņēmumu cieņu un uzmanību, izveidot ciešas sadarbības attiecības ar lieliem uzņēmumiem, kā arī efektīvi atbalstīt un veicināt lielu uzņēmumu attīstību.”

(175)

Nozaru apvienības ir cieši saistītas ar valsti – to nosaka galvenokārt ĶKP nozīmīgums šajās apvienībās (55). Tā paša plāna IV.3.6. iedaļa arī liecina par valsts iejaukšanos šķiedru ražošanā, ieskaitot SŠA nozari:

(176)

ĶTR ir aktīvi atbalstījusi SŠA nozares dažādos valdības līmeņos, piemēram, Dzjudzjanas ekonomiskās un sociālās attīstības 13. piecgades plānā ir atrodams vietējās iniciatīvas piemērs, kas ietver vienu no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem:

(177)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka šķiedras un kompozītmateriālu nozares 13. piecgades plānā un Dzjudzjanas 13. piecgades plānā ir tikai vispārīga informācija par valdības politiku, kam nav tiešas saistības ne ar vienu no attiecīgajām apgalvotajām subsīdiju programmām, un tādējādi tie nav “pietiekami pierādījumi” par īpašajām iezīmēm.

(178)

Komisija šim apgalvojumam nepiekrita. Kā paskaidrots 171. un 172. apsvērumā, šķiedras un kompozītmateriālu nozares 13. piecgades plāns ir īpaši vērsts uz šķiedras materiālu nozari, un tas skaidri virza nozares attīstību. Pat ja šim dokumentam varētu nebūt tiešas saistības ar apgalvotajām subsīdiju programmām, kā to norāda ĶV, tas liecina par konkrētiem pasākumiem, kas veicina šķiedru un kompozītmateriālu ražošanas nozari. Turklāt, kā minēts 176. apsvērumā, Dzjudzjanas ekonomiskās un sociālās attīstības 13. piecgades plāns ir īpaši vērsts uz Jushi grupu – vienu no ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojās. Tāpēc šie dokumenti liecina, ka Ķīnas iestādes īpaši pievēršas konkrētai nozarei, kurā ietilpst SŠA ražošanas nozare, un konkrētiem šīs nozares uzņēmumiem. Tādējādi ĶV apgalvojumi tika noraidīti.

(179)

Ņemot vērā iepriekš minēto, SŠA ražošanas nozare tiek uzskatīta par galveno/stratēģisko nozari, kuras attīstību ĶV aktīvi realizē, jo atzinusi to par politikas mērķi.

(180)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV iebilda pret Komisijas novērtējumu, ka SŠA ražošanas nozare ir veicināta nozare un ka Komisijas apgalvojums par to, ka SŠA ražošanas nozare Ķīnā tiek veicināta, nepierāda, ka attiecīgie pasākumi ir īpaši SKP nolīguma 2. panta nozīmē.

(181)

Komisija ĶV apgalvojumam nepiekrita. Konstatējumi, kas atspoguļoti 140.–178. apsvērumā, liecina, ka uz SŠA ražošanas nozari, kas pieder pie “celtniecības materiālu” un “jauno materiālu” nozares, ir vērsta īpaša uzmanība un tā tiek veicināta, izmantojot dažādus politikas un regulatīvos instrumentus, un tā ir iekļauta veicināto nozaru katalogos. Tas, ka minētajos dokumentos ir paredzēti īpaši pasākumi attiecībā uz konkrētām nozarēm, ieskaitot SŠA ražošanas nozari, pietiekami apliecina, ka tie ir īpaši SKP nolīguma 2. panta nozīmē.

(182)

Administratīvas ērtības labad Komisija lūdza ĶV pārsūtīt īpašās anketas divām konkrētām valsts īpašumā esošām bankām, kas minētas sūdzībā, kā arī Sinosure un visām pārējām finanšu iestādēm, kuras sniegušas aizdevumus vai eksporta kredītus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem.

(183)

Ķīnas valdība īpašās anketas patiešām nosūtīja bankām. 15 banku filiāles apstiprināja, ka IP laikā sniegušas vēl neatmaksātus aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, bet atbildes uz anketas jautājumiem nesniedza. Tikai viena ražotāja eksportētāja iekšējā banka (CNBM Finance) un viena valsts īpašumā esoša banka (Ķīnas Eksporta un importa banka) tiešām atbildēja uz anketas jautājumiem. Turklāt CDB neatbildēja uz anketas jautājumiem, bet pārbaudes apmeklējuma laikā tai varēja uzdot jautājumus.

(184)

ĶV informēja, ka tai nav tiesību prasīt informāciju no valsts īpašumā esošām bankām, kuras nebija atbildējušas uz anketas jautājumiem, jo tās darbojas neatkarīgi no ĶV.

(185)

Komisija nepiekrīt šādam ieskatam. Pirmkārt, Komisija uzskata, ka ĶV ir pieejama informācija, kas tika lūgta no valsts īpašumā esošajiem subjektiem (uzņēmumiem vai valsts/finanšu iestādēm), par visiem subjektiem, kuros ĶV ir galvenā vai vairākuma daļu īpašniece. Saskaņā ar Ķīnas Tautas Republikas Likumu par valsts īpašumā esošiem uzņēmumu aktīviem (57) valsts īpašumā esošu aktīvu uzraudzības un administrēšanas aģentūras, ko izveidojusi Valsts padomes Valsts īpašumā esošo aktīvu uzraudzības un administrēšanas komisija un vietējās tautas valdības, valdības vārdā pilda valsts ieguldījumu uzņēmuma kapitāla ieguldītāja pienākumus un uzņemas atbildību. Tādējādi šādām aģentūrām ir tiesības saņemt peļņu no aktīviem, piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā un atlasīt valsts ieguldījumu uzņēmumu vadošos darbiniekus. Turklāt saskaņā ar iepriekš minētā Likuma par valsts īpašumā esošiem uzņēmumu aktīviem 17. pantu valsts ieguldījumu uzņēmumi atzīst, ka tos administrē un uzrauga valdība un attiecīgas valdības struktūrvienības un aģentūras, tie atzīst valsts uzraudzību un ir atbildīgi pret kapitāla ieguldītājiem.

(186)

Turklāt ĶV ir arī nepieciešamās pilnvaras mijiedarboties ar finanšu iestādēm, pat ja tās nav valsts īpašumā, jo tās atrodas Ķīnas banku regulējuma iestādes jurisdikcijā. Piemēram, saskaņā ar Banku uzraudzības likuma (58) 33. un 36. pantu Ķīnas Banku un apdrošināšana regulēšanas komisijai (“CBIRC”) ir tiesības pieprasīt, lai visas ĶTR dibinātās finanšu iestādes iesniegtu informāciju, piemēram, finanšu pārskatus, statistikas pārskatus un informāciju par darījumdarbību un vadību. CBIRC var arī uzdot finanšu iestādēm izpaust informāciju sabiedrībai.

(187)

Turklāt, lai gan vienīgā valsts īpašumā esošā banka, kas sadarbojās, sniedza dažus vispārīgus paskaidrojumus par savu aizdevumu apstiprināšanas un riska pārvaldības sistēmu darbību, tā nesniedza konkrētu informāciju par aizdevumiem, kas sniegti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Tā apgalvoja, ka tai ir saistošas normatīvajos aktos noteiktās prasības un līgumu noteikumi attiecībā uz tās informācijas konfidencialitāti, kas skar izlasē iekļautos uzņēmumus.

(188)

Tāpēc Komisija lūdza izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas piešķirt piekļuvi konkrētai informācijai par uzņēmumiem, kura bija visu to valsts un privātā īpašumā esošo banku rīcībā, no kurām tie bija saņēmuši aizdevumus. Lai gan izlasē iekļautie uzņēmumi piekrita nodrošināt piekļuvi ar tiem saistītajiem bankas datiem, banka, kas sadarbojās, atteicās sniegt nepieciešamo detalizēto informāciju.

(189)

Galu galā Komisija saņēma informāciju tikai par korporatīvo struktūru un atrašanos īpašumā no vienas valsts īpašumā esošas bankas, kas sadarbojās, bet ne no citām finanšu iestādēm, kas bija sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Turklāt neviena no finanšu iestādēm nesniedza informāciju, kas konkrēti attiektos uz izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām piešķirto aizdevumu riska novērtējumu.

(190)

Tā kā Komisijai nebija informācijas par lielāko daļu valsts īpašumā esošo banku, kas bija sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, un netika sniegta konkrēta informācija par aizdevumiem, ko bija sniegušas bankas, kuras sadarbojās, tā uzskatīja, ka tā nav saņēmusi būtisku informāciju par šo izmeklēšanas aspektu.

(191)

Tāpēc Komisija informēja ĶV, ka, pārbaudot apgalvojumu par preferenciālu aizdevumu veidā īstenotas subsidēšanas pastāvēšanu un apjomu, tai varētu būt vajadzīgs izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu.

(192)

Atbildē uz Komisijas vēstuli ĶV iebilda pret pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu. Vispārīgi tā apgalvoja, ka pieprasītā konkrētā informācija nemaz nav nepieciešama, jo procedūras pamatā esot sūdzība, kas neatbilst SKP nolīguma un pamatregulas prasībām par pietiekamiem pierādījumiem. Komisija uzskatīja, ka sūdzībā ietverto pierādījumu pietiekamība jau ir aplūkota 1.1.1. iedaļā, un tādējādi aizstāvēja secinājumu, ka sūdzībā ir sniegti pietiekami pierādījumi, kas liecina, ka ĶV varētu īstenot subsidēšanu, kā tas tiek apgalvots.

(193)

Konkrētāk ĶV iebilda arī pret pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu preferenciāliem aizdevumiem. ĶV atkārtoti norādīja, ka tai nav attiecīgu tiesību pret bankām. ĶV uzskatīja arī, ka tā ir sadarbojusies, cik vien bija iespējams, un ka Komisija tai bija uzlikusi nesamērīgu papildu slogu un ka trūkstošā informācija nebija “vajadzīga” pamatregulas 28. panta nozīmē, jo tā jau bija pieejama no atbildēm uz anketas jautājumiem. Līdzīgus apgalvojumus ĶV atkārtoti izteica pēc noslēguma informācijas izpaušanas.

(194)

Komisija aizstāvēja savu nostāju, ka ĶV ir tiesības pieprasīt informāciju no bankām, pamatojoties uz iemesliem, kas jau izskaidroti 185. un 186. apsvērumā. Tā atzina, ka ĶV ir nosūtījusi attiecīgās anketas bankām un ka Komisija ir saņēmusi jēgpilnas atbildes no vienas valsts īpašumā esošas bankas. Komisija izmantoja sniegto informāciju un papildināja to ar pieejamajiem faktiem tikai attiecībā uz tām daļām, kuru trūka.

(195)

Trūkst informācijas galvenokārt par diviem aspektiem. Pirmkārt, trūkt informācijas par to, kas ir īpašnieks bankām, kuras nesadarbojās, un kas ir to pārvaldības struktūra, – šī informācija Komisijai bija nepieciešama, lai noteiktu, vai bankas ir valsts iestādes. Otrkārt, trūkst konkrētas informācija par uzņēmumiem no bankas, kas sadarbojās, piemēram, par bankas iekšējo aizdevuma apstiprināšanas procesu un banku kredītspējas novērtējumu attiecībā uz izlasē iekļautajiem uzņēmumiem sniegtajiem aizdevumiem – tas bija vajadzīgs pamatregulas 28. panta nozīmē, lai noteiktu, vai izlasē iekļautajiem uzņēmumiem ir piešķirti aizdevumi ar preferenciālām likmēm. Turklāt šādus iekšējos dokumentus var sniegt tikai bankas, un tāpēc tos nevar sniegt, izlasē iekļautajiem uzņēmumiem atbildot uz anketas jautājumiem.

(196)

ĶV apgalvoja arī, ka regulējuma dēļ nevar sniegt konkrētu informāciju par uzņēmumiem. Kaut arī Komisijai bija vispārēja rakstiska piekrišana no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, ka tie atsakās no konfidencialitātes tiesībām, ĶV apgalvoja, ka attiecīgajām bankām vai finanšu iestādēm no katra aizdevuma darījuma pusēm būtu jālūdz tieša atļauja attiecībā uz katru konkrēto aizdevuma darījumu un ka attiecīgajām finanšu iestādēm šīs atļaujas būtu jāpārbauda.

(197)

Tomēr Komisija norādīja, ka attiecībā uz katras konkrētās bankas aizdevumu darījumiem piekrišana tika lūgta no katra uzņēmuma atsevišķi. Komisija uzskatīja, ka šādai konkrētai piekrišanai vajadzētu būt pietiekamai, lai piešķirtu piekļuvi reģistriem, kas saistīti ar izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Turklāt dažas bankas faktiski sniedza pārskatu par saviem vēl neatmaksātajiem aizdevumiem, kas sniegti uzņēmumiem, tādējādi parādot, ka tām nav ierobežojumu par konkrētiem darījumiem sniegt informāciju pašu par sevi. Tomēr neviena no šīm bankām nesniedza informāciju, kas saistīta ar pašu iekšējo novērtējumu par darījumiem, par kuriem informācija jau bija izpausta.

(198)

Visbeidzot, Komisija neuzskatīja, ka būtu uzlikusi nesamērīgu slogu Ķīnas valdībai. No paša sākuma Komisija noteica, ka tās veiktā izmeklēšana attiecas tikai uz tām finanšu iestādēm, kas bija sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Komisija arī neuzlika slogu Ķīnas valdībai identificēt šīs finanšu iestādes, jo pašā izmeklēšanas sākumā 2019. gada jūnijā Ķīnas valdībai tika iesniegts saraksts ar banku nosaukumiem un adresēm, kā arī lūgums nosūtīt anketas. Tādējādi Ķīnas valdībai bija pietiekami daudz laika, lai izpildītu Komisijas lūgumu. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka ir darījusi visu iespējamo, lai atvieglotu uzdevumus, kurus lūdza veikt ĶV.

(199)

Tādējādi Komisija joprojām uzskatīja, ka, pārbaudot apgalvojumu par preferenciālu aizdevumu veidā īstenotas subsidēšanas pastāvēšanu un apjomu, tai daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem.

(200)

Sinosure daļēji atbildēja uz īpašo anketu par eksporta kredītu apdrošināšanu, kas tika sniegta izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Konkrēti, Sinosure arī nesniedza konkrētu informāciju par SŠA ražošanas nozarei sniegto eksporta kredītu apdrošināšanu, prēmiju līmeni vai detalizētus skaitļus par tās eksporta kredīta apdrošināšanas darījumdarbības rentabilitāti.

(201)

Turklāt Sinosure nesniedza no tās lūgtos pamatojošos dokumentus par tās korporatīvo pārvaldību, piemēram, statūtus, apgalvojot, ka tā ir konfidenciāla informācija.

(202)

Tā kā šādas informācijas nebija, Komisija uzskatīja, ka tā nav saņēmusi būtisku informāciju, kas attiecas uz šo izmeklēšanas aspektu.

(203)

Komisija uzskata, ka Ķīnas valdībai ir pieejama informācija, kas tika lūgta no valsts īpašumā esošajiem subjektiem (uzņēmumiem vai valsts/finanšu iestādēm), par visiem subjektiem, kuros ĶV ir galvenā vai vairākuma daļu īpašniece. Tas attiecas arī uz Sinosure, kas ir subjekts, kurš pilnībā ir valsts īpašumā. Tāpēc Komisija informēja ĶV, ka, pārbaudot apgalvojumu par eksporta kredītu apdrošināšanas veidā īstenotas subsidēšanas pastāvēšanu un apjomu, tai varētu būt vajadzīgs izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu.

(204)

Atbildē uz Komisijas vēstuli ĶV iebilda pret pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu attiecībā uz eksporta kredītu apdrošināšanu, norādot uz faktu, ka Sinosure bija sniegusi atbildes uz anketas jautājumiem un pārbaudes apmeklējuma laikā bija atbildējusi uz Komisijas jautājumiem.

(205)

Sinosure patiešām sniedza atbildes uz anketas jautājumiem, un Sinosure pārstāvji arī piedalījās pārbaudē ĶV telpās. Tomēr, kā jau minēts 200. un 201. apsvērumā, sniegtā informācija bija nepilnīga. Piemēram, Sinosure sniedza vispārējus skaitliskos rādītājus par savu rentabilitāti, bet ne par pašu īstermiņa eksporta kredītu apdrošināšanas darījumdarbības rentabilitāti. Sniegtā informācija tādējādi neļāva Komisijai izdarīt secinājumus par būtiskām izmeklēšanas daļām attiecībā uz eksporta kredītu apdrošināšanu, proti, par to, vai Sinosure ir valsts iestāde un vai prēmijas, kas tika iekasētas no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, atbilst tirgus prasībām.

(206)

Tādējādi Komisija secināja, ka tai, lai izdarītu konstatējumus par eksporta kredītu apdrošināšanu, daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem.

(207)

Atbildot uz ražotājiem eksportētājiem nosūtītās subsidēšanas anketas jautājumiem, pārvaldītājsabiedrībām ir jāsniedz atbildes uz anketas A un E sadaļas jautājumiem. Tomēr China National Building Materials Co. Ltd. (“CNBM”), kas ir ražotāju eksportētāju Jushi, Hengshi un Taishan faktiskais īpašnieks, minētās atbildes nesniedza.

(208)

CNBM uzskatīja, ka nav iesaistīts stikla šķiedras audumu darījumdarbībā un ka tam nav tiešu darījumu ar ražotājiem eksportētājiem. Tomēr Komisija konstatēja, ka CNBM finansējis ievērojamu kapitāla pieaugumu vienam no ražotājiem eksportētājiem. Turklāt Komisija guva pierādījumus tam, ka dažiem grupā ietilpstošiem subjektiem piešķirtās dotācijas ir pārskaitītas caur CNBM bankas kontiem un ka dažas dotācijas ir iedalītas vairākiem grupas subjektiem, izmantojot kapitāla rezervju kontus.

(209)

Komisija uzskata, ka situācijā, kad nav saņemtas atbildes uz anketas jautājumiem no mātesuzņēmuma CNBM, nav iespējams noteikt subsīdiju kopapjomu, ko saņēmusi CNBM grupa. Ņemot to vērā, Komisija uzskatīja, ka nav saņēmusi būtisku informāciju par šo izmeklēšanas aspektu.

(210)

Tāpēc Komisija informēja CNBM grupu, ka, pārbaudot apgalvojumu par CNBM – CNBM grupas mātesuzņēmuma – subsidēšanas pastāvēšanu un apjomu, tai varētu būt vajadzīgs izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu.

(211)

Atbildē uz Komisijas vēstuli Jushi iebilda pret pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu attiecībā uz CNBM. Jushi atkārtoti norādīja, ka CNBM ir pašu kapitāla ieguldītājs un faktiski nekontrolē China Jushi, ka tas neveic ar stikla šķiedras audumiem saistītu darījumdarbību un ka tam nav tiešu darījumu ar ražotājiem eksportētājiem. Turklāt, lai gan CNBM ir lielākais China Jushi daļu īpašnieks, tam pieder tikai 26,97 % daļu.

(212)

Attiecībā uz kapitāla pieaugumu Jushi norādīja, ka CNBM kapitāla daļas uzņēmumā China Jushi samazinājušās no 60,25 % 1998. gadā līdz 26,97 % IP beigās. Pēdējo triju gadu laikā China Jushi reģistrētais kapitāls tika palielināts tikai ar tā paša kapitāla rezervēm, tāpēc CNBM kapitāla daļa palika nemainīga, proti, 26,97 %.

(213)

Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka neatkarīgi no apstākļiem pārvaldītājsabiedrībām būtu jāsniedz atbildes uz anketas jautājumiem, lai viestu skaidrību, vai ir sniegtas subsīdijas mātesuzņēmuma līmenī, kas var būt saistītas ar ražotāju eksportētāju. Bez atbildēm uz anketas jautājumiem nav iespējams noteikt to subsīdiju kopapjomu, kuras attiecas uz ražotājiem eksportētājiem.

(214)

Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumiem, ka CNBM faktiski kontrolē uzņēmumu Jushi, Komisija atsaucās uz pamatojumu, kas jau izklāstīts 93.–98. apsvērumā par Jushi un Taishan saistību. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šie apgalvojumi tika noraidīti.

(215)

Treškārt, attiecībā uz kapitāla pieaugumu, lai gan CNBM kapitāla daļa laika gaitā relatīvā izteiksmē tik tiešām ir samazinājusies, tomēr absolūtā izteiksmē tā no 2010. līdz 2018. gadam faktiski ir palielinājusies.

(216)

Visbeidzot, 208. apsvērumā minētie elementi attiecas ne tikai uz Jushi un Hengshi, bet arī uz Taishan. Tādējādi, pat ja Komisija pieņemtu Jushi piezīmes, tas nemainītu Komisijas konstatējumus par CNBM grupu pašu par sevi.

(217)

Tādējādi Komisija secināja, ka tai, lai izdarītu konstatējumus par CNBM – CNBM grupas mātesuzņēmumu – daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem.

(218)

Yunnan Yuntianhua Group Co., Ltd. savlaicīgi nesniedza pilnīgu informāciju par līdzekļiem, ko daži uzņēmuma kapitāla daļu īpašnieki saņēmuši, izmantojot citus pašu kapitāla instrumentus.

(219)

Lai gan Komisija bija atkārtoti iesniegusi pieprasījumus, pārbaudē uz vietas un pēc tās uzņēmums nesniedza prasīto informāciju. Tāpēc Komisija attiecīgajam uzņēmumam paziņoja, ka apsver iespēju saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu konstatējumus daļēji balstīt uz pieejamajiem faktiem (t. i., ja tie skar informāciju, kas saistīta ar citiem pašu kapitāla instrumentiem). Atbildē Komisijai uzņēmums norādīja, ka sakarā ar oficiālo darbības slēgšanu Ķīnā janvāra pēdējā nedēļā un februāra pirmajā nedēļā tas nevarēja atbildēt uz Komisijas informācijas pieprasījumu noteiktajā termiņā.

(220)

Tā kā šajā posmā nebija papildu pierādījumu par līdzekļiem, kas saņemti, izmantojot citus pašu kapitāla instrumentus, kas minēti 218. apsvērumā, Komisija, lai izdarītu konstatējumus par šiem līdzekļiem, kas saņemti, konkrētiem uzņēmumam kapitāla daļu īpašniekiem izmantojot citus pašu kapitāla instrumentus, kā tas detalizēti aplūkots tālāk 3.4.3.4. iedaļā, turpināja daļēji izmantot pieejamos faktus.

(221)

Pamatojoties uz sūdzībā, paziņojumā par procedūras sākšanu un atbildēs uz Komisijas anketas jautājumiem sniegto informāciju, tika izmeklēta iespējama subsidēšana, aplūkojot šādas subsīdijas:

(222)

Spriežot pēc divu izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupu sniegtās informācijas, 36 finanšu iestādes, kas atrodas ĶTR, tām bija sniegušas finansējumu. No šīm 36 finanšu iestādēm 29 bija valsts īpašumā esošas bankas (59). Pārējās finanšu iestādes bija vai nu privātas (četras iestādes), vai arī Komisija nevarēja noteikt, vai tās ir valsts vai privātā īpašumā (trīs iestādes). Tomēr tikai viena valsts īpašumā esoša banka atbildēja uz īpašās anketas jautājumiem, kaut arī Ķīnas valdībai iesniegtais pieprasījums attiecās uz visām finanšu iestādēm, kuras sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem.

(223)

EXIM Ķīnas uzņēmumiem, kas ražo jauno un augsto tehnoloģiju ražojumus, ražojumus, uz kuriem attiecas vietējas intelektuālā īpašuma tiesības, ražojumus ar savu zīmolu, ražojumus ar augstu pievienoto vērtību un programmatūras produktus, kas reģistrēti rūpniecības un tirdzniecības jomas iestādēs, ar preferenciālām likmēm sniedz aizdevumus, kuru nosacījums ir eksports (60). Komisijai pieejamā informācija liecina, ka Ķīnas SŠA ražotāji ir tiesīgi saņemt uz eksportu orientētus aizdevumus kā jauno un augsto tehnoloģiju ražojumu un ražojumu ar savu zīmolu ražotāji, ņemot vērā, ka vairāki ražotāji ir atzīti par “valsts augsto tehnoloģiju uzņēmumiem” vai tiem ir piešķirts slavena zīmola, augstākā līmeņa zīmola u. c. statuss.

(224)

Turklāt EXIM palīdz eksportētājiem arī ar eksporta pircēju kredītiem. Eksporta pircēju kredīti tiek piešķirti ārvalstu uzņēmumiem, lai finansētu Ķīnas ražojumu, tehnoloģiju un pakalpojumu importu (61).

(225)

Komisija pārbaudīja, vai valsts īpašumā esošas bankas darbojās kā valsts iestādes pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē. Šajā ziņā kritērijs, ko piemēro, lai noteiktu, vai valsts īpašumā esošs uzņēmums ir valsts iestāde, ir šāds (62): “Svarīgi ir, vai subjektam ir piešķirtas pilnvaras veikt valdības funkcijas, nevis tas, kā to panāk. Ir daudz veidu, kā valdība šaurā izpratnē var piešķirt subjektiem pilnvaras. Attiecīgi, lai pierādītu, ka konkrētam subjektam ir piešķirtas šādas pilnvaras, nozīme var būt dažādiem pierādījumiem. Pierādījums, ka subjekts faktiski veic valdības funkcijas, var kalpot par pierādījumu, ka tam ir vai ir bijušas piešķirtas valdības pilnvaras, jo īpaši, ja minētie pierādījumi liecina par ilgstošu un sistemātisku praksi. Tādējādi mēs uzskatām, ka pierādījums, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār kādu subjektu un tā darbību, konkrētos apstākļos ir uzskatāms par pierādījumu, ka attiecīgajam subjektam ir valdības pilnvaras un tas izmanto šīs pilnvaras valdības funkciju veikšanai. Tomēr uzsveram, ka, izņemot pilnvaru tiešu deleģēšanu ar tiesību aktu, ar to vien, ka starp subjektu un valdību šaurā izpratnē pastāv formāla saikne, visticamāk nepietiek, lai konstatētu, ka tam ir valdības pilnvaras. Tādēļ, piemēram, tikai fakts, ka valdība ir kāda subjekta vairākuma kapitāla daļu īpašnieks, neapliecina, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār šo subjektu, nemaz nerunājot par to, ka valdība tai būtu piešķīrusi valdības pilnvaras. Tomēr dažos gadījumos, ja pierādījumi liecina, ka uz valdības kontroli norāda daudzveidīgas formālas norādes, un ir arī pierādījumi, ka šī kontrole tiek izmantota būtiski, tad šie pierādījumi ļauj secināt, ka attiecīgais subjekts īsteno valdības pilnvaras.”

(226)

Komisija ievāca informāciju par valsts īpašumtiesībām, kā arī formālas norādes par valdības kontroli pār valsts īpašumā esošajām bankām. Tā analizēja arī, vai tiek īstenota būtiska kontrole. Šim nolūkam Komisijai bija daļēji jāpaļaujas uz pieejamiem faktiem, jo ĶV un valsts īpašumā esošās bankas atteicās sniegt pierādījumus par lēmumu pieņemšanas procesu, uz kura pamata tika piešķirts preferenciāls aizdevums.

(227)

Lai veiktu šo analīzi, Komisija vispirms pārbaudīja informāciju no valsts īpašumā esošajām bankām, kas bija atbildējušas uz īpašās anketas jautājumiem un ļāvušas veikt pārbaudi.

(228)

Tikai viena valsts īpašumā esoša banka, proti, EXIM, sniedza atbildes uz anketas jautājumiem, kuras tika pārbaudītas uz vietas.

(229)

Pamatojoties uz informāciju, kas tika saņemta no atbildēm uz anketas jautājumiem un kas tika iegūta pārbaudes apmeklējumā, Komisija konstatēja, ka Ķīnas valdībai tieši vai netieši piederēja vairāk nekā 50 % kapitāla daļu šajā finanšu iestādē.

(230)

Attiecībā uz formālām norādēm par valdības kontroli pār valsts īpašumā esošo banku, kas sadarbojās, Komisija to kvalificēja pie “galvenajām valsts īpašumā esošajām finanšu iestādēm”. Konkrēti, paziņojumā “Pagaidu noteikumi par galveno valsts īpašumā esošo finanšu iestāžu uzraudzības padomēm” ir noteikts: “Šajos noteikumos minētās valsts īpašumā esošās finanšu iestādes ir valsts īpašumā esošas politikas bankas, komercbankas, finanšu aktīvu pārvaldības sabiedrības, vērtspapīru sabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības u. c. (tālāk – valsts īpašumā esošas finanšu iestādes), kurām Valsts padome ieceļ uzraudzības padomes”.

(231)

Galveno valsts īpašumā esošo finanšu iestāžu uzraudzības padomes tiek ieceltas saskaņā ar “Pagaidu noteikumiem par galveno valsts īpašumā esošo finanšu iestāžu uzraudzības padomēm” (Valsts padomes dekrēts Nr. 282). Pamatojoties uz minēto pagaidu noteikumu 3. un 5. pantu, Komisija konstatēja, ka uzraudzības padomes locekļus ieceļ Valsts padome un uzraudzības padome tai atskaitās – tas liecina par valsts institucionālu kontroli pār darījumdarbību, ko veic valsts īpašumā esošā banka, kura sadarbojās. Papildus šīm vispārējām norādēm Komisija izdarīja turpmāk izklāstītos konstatējumus attiecībā uz EXIM.

(232)

EXIM tika izveidota un darbojas saskaņā ar Valsts padomes pieņemto Paziņojumu par Ķīnas Eksporta un importa bankas izveidošanu, kā arī EXIM statūtiem. Saskaņā ar tās statūtiem valsts tieši izvirza EXIM vadību. Uzraudzības padomi ieceļ Valsts padome saskaņā ar Pagaidu noteikumiem par galveno valsts īpašumā esošo finanšu iestāžu uzraudzības padomēm un citiem normatīvajiem aktiem, un tā ir pakļauta Valsts padomei.

(233)

Statūtos ir arī minēts, ka EXIM partijas komitejai ir vadoša un politiska kodola loma, lai nodrošinātu, ka EXIM īsteno liela apmēra politiskus partijas un valsts uzdevumus. Partijas administratīvā funkcija ir integrēta visos korporatīvās pārvaldības aspektos.

(234)

Statūtos ir norādīts arī, ka EXIM uzdevums ir atbalstīt ārējās tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības attīstību, pārrobežu ieguldījumus, iniciatīvu “One Belt One Road”, sadarbību starptautiskās jaudas jomā un iekārtu ražošanā. Tās darbības jomā ietilpst īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa aizdevumi, kuri apstiprināti un ir saskaņā ar valsts ārējās tirdzniecības politiku un politiku Go out, piemēram, eksporta kredīti, importa kredīti, aizdevumi ar ārvalstu subjektiem noslēgtiem inženierpakalpojumu līgumiem, aizdevumi ieguldījumiem ārvalstīs, Ķīnas valdības aizdevumi ārvalstu atbalstam un eksporta pircēju kredīti.

(235)

Komisija konstatēja arī, ka valsts īpašumā esošās finanšu iestādes 2017. gadā ir mainījušas statūtus, lai palielinātu Ķīnas Komunistiskās partijas (“ĶKP”) lomu banku lēmumu pieņemšanā augstākajā līmenī.

(236)

Minētie jaunie statūti paredz, ka:

(237)

Šie pierādījumi liecina, ka valdība īstenojusi būtisku kontroli pār minētās iestādes darbību.

(238)

Komisija arī ievāca informāciju par to, vai ĶV īsteno būtisku kontroli pār valsts īpašumā esošās bankas darbību attiecībā uz tās aizdošanas politiku un riska novērtējumu gadījumos, kad tā sniegusi aizdevumus SŠA ražošanas nozarei. Šajā sakarā tika ņemti vērā šādi normatīvie dokumenti:

(239)

Iepazīstoties ar minētajiem normatīvajiem dokumentiem, Komisija tālāk izklāstīto iemeslu dēļ konstatēja, ka ĶTR finanšu iestādes darbojas tādā vispārējā tiesiskajā vidē, kas liek tām, pieņemot finanšu lēmumus, tos pielāgot ĶV rūpniecības politikas mērķiem.

(240)

Attiecībā uz EXIM – tās sabiedriskās politikas pilnvaras ir noteiktas Paziņojumu par Ķīnas Eksporta un importa bankas izveidošanu, kā arī kā arī EXIM statūtos.

(241)

Vispārīgi 34. pants Banku likumā, kas attiecas uz visām finanšu iestādēm, kuras darbojas Ķīnā, paredz, ka “komercbankas aizdošanas darījumus veic atbilstoši valsts ekonomikas attīstības un sociālās attīstības vajadzībām, vadoties pēc valsts rūpniecības politikas”. Lai gan Banku likuma 4. pantā ir noteikts: “Komercbankas likumā noteiktajā kārtībā veic darījumdarbību, kurā neiejaucas neviena struktūra un privātpersona. Komercbankas neatkarīgi uzņemas civiltiesisko atbildību ar visu savu juridiskās personas mantu,” izmeklēšanā tika konstatēts, ka Banku likuma 4. pants tiek piemērots, ievērojot Banku likuma 34. pantu, t. i., ja valsts noteikusi sabiedrisko politiku, tad bankas to īsteno un ievēro valsts norādījumus.

(242)

Turklāt Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 15. pants paredz: “Saskaņā ar valsts politiku attiecīgie departamenti var subsidēt aizdevumu procentus ar mērķi veicināt konkrētu nozaru izaugsmi un dažu teritoriju ekonomisko attīstību.”

(243)

Līdzīgi Lēmums Nr. 40 visām finanšu iestādēm uzdod sniegt kreditēšanas atbalstu konkrēti “veicinātajiem” projektiem. Kā jau skaidrots 3.1. iedaļā un detalizētāk – 166. apsvērumā, SŠA ražošanas nozares projekti ietilpst “veicināto” projektu kategorijā. Tādējādi Lēmums Nr. 40 apliecina iepriekš konstatēto par Banku likumu, ka bankas īsteno valdības pilnvaras preferenciālas kreditēšanas veidā. Komisija konstatēja arī, ka CBIRC ir plašas apstiprināšanas pilnvaras attiecībā uz visiem ĶTR dibināto finanšu iestāžu (arī privātā un ārvalstu īpašumā esošu finanšu iestāžu) vadības aspektiem, piemēram (63):

(244)

Banku likums ir juridiski saistošs. Piecgades plānu un Lēmuma Nr. 40 obligātais raksturs jau ir konstatēts 3.1. iedaļā. CBIRC normatīvo dokumentu obligātais raksturs izriet no tās banku regulatora pilnvarām. Citu dokumentu obligāto raksturu apliecina tajos ietvertās uzraudzības un novērtēšanas klauzulas.

(245)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka neviens no Komisijas izmantotajiem normatīvajiem dokumentiem nav bijis pietiekams, lai pierādītu, ka ĶV faktiski īstenojusi būtisku kontroli pār EXIM. Konkrētāk, ĶV apgalvoja, ka Ķīnas Banku likuma 34. pantā ir tikai vispārīgs apgalvojums bez kādas praktiskas ietekmes. ĶV piebilda, ka 34. pantu nevajadzētu lasīt izolēti, bet gan saistībā ar Banku likuma 4., 5. un 41. pantu, kas, kā tiek apgalvots, attiecas uz bankas autonomiju un subjektu, privātpersonu vai valdību neiejaukšanos. ĶV arī prasīja neņemt vērā Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 15. pantu, jo tas nav obligāts. Visbeidzot, ĶV norādīja, ka Valsts padomes Lēmums Nr. 40 nav saistošs, un atsaucās uz minētā lēmuma 17. pantu, kurā noteikts, ka visām finanšu iestādēm ir jāpieņem lēmumi par aizdevumiem, pamatojoties uz tirgus principiem.

(246)

Komisija vispirms atgādināja, kā minēts iepriekšējā apsvērumā, ka tā uzskata Banku likumu un Lēmums Nr. 40 par obligātiem. Turklāt šīs izmeklēšanas rezultāti (kā arī Komisijas konstatējumi iepriekšējās izmeklēšanās par to pašu subsīdiju programmu (64)) neatbalstīja apgalvojumu, ka bankas neņem vērā valdības politiku un plānus. Turpretim izmeklēšana atklāja, ka Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 15. pants faktiski tika piemērots praksē un Banku likuma 4., 5. un 41. pants tika piemērots, ievērojot Banku likuma 34. pantu, t. i., ja valsts noteikusi sabiedrisko politiku, tad bankas to īsteno un ievēro valsts norādījumus. Šīs izmeklēšanas konstatējumi nepamato apgalvojumu, ka bankas, pieņemot lēmumus par aizdevumu piešķiršanu, neņem vērā valsts politiku un plānus. Piemēram, Komisija konstatēja, ka ražotāji eksportētāji, izmantojot preferenciālus aizdevumus, saņem ieguvumu no līdzīgi zemām procentu likmēm.

(247)

Komisija norādīja arī, ka Valsts padomes Lēmums Nr. 40 visām finanšu iestādēm uzdod sniegt kreditēšanas atbalstu tikai veicinātajiem projektiem un apsola īstenot “citus preferenciālas politikas virzienus attiecībā uz veicinātajiem projektiem”. Pamatojoties uz iepriekš minēto, bankām ir jāsniedz kreditēšanas atbalsts SŠA ražošanas nozarei. Lai gan minētā lēmuma 17. pantā ir arī prasīts bankām ievērot kreditēšanas principus, Komisija izmeklēšanā nespēja konstatēt, ka tas notiek praksē. Tādējādi Lēmums Nr. 40 apliecināja iepriekš konstatēto par Banku likumu, ka bankas īsteno valdības pilnvaras preferenciālas kreditēšanas veidā.

(248)

Pamatojoties uz minēto, Komisija secināja, ka ĶV izveidojusi normatīvu satvaru, kas jāievēro vadītājiem un uzraugiem, kurus iecēlusi ĶV un kuri atskaitās ĶV. Tāpēc ĶV, lai īstenotu būtisku kontroli pār tās valsts īpašumā esošās bankas darbību, kura sadarbojās, kad tā piešķīra aizdevumus SŠA ražošanas nozarei, pamatojās uz minēto normatīvo satvaru.

(249)

Pamatojoties uz konkrētiem aizdevumiem, Komisija arī ievāca konkrētus pierādījumus par to, ka ir īstenota būtiska kontrole. Pārbaudes apmeklējumā valsts īpašumā esošā banka apgalvoja, ka praksē, piešķirot konkrētos aizdevumus, tā izmantojusi sarežģītas kredītriska novērtēšanas politikas un modeļus. Tomēr, kā jau ir norādīts 187.–190. apsvērumā, netika sniegti konkrēti piemēri attiecībā uz izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Valsts īpašumā esošā banka, kas sadarbojās, regulatīvu un līgumisku iemeslu dēļ atteicās sniegt informāciju, arī tās īpašos kredītriska novērtējumus, kas saistīti ar izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, lai gan Komisija tai bija nosūtījusi izlasē iekļauto uzņēmumu rakstisku piekrišanu, ka tie atsakās no konfidencialitātes tiesībām.

(250)

Konkrētu pierādījumu par kredītspējas novērtējumiem nebija, tāpēc Komisija novērtēja vispārējo tiesisko vidi, kā jau izklāstīts 238.–245. apsvērumā, kā arī tās valsts īpašumā esošās bankas rīcību, kura sadarbojās, saistībā ar aizdevumiem, kuri tika sniegti izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Pārbaudes apmeklējuma laikā šī rīcība neatbilda tās oficiālajai nostājai, jo praksē tā nerīkojās, pamatojoties uz rūpīgiem tirgus riska novērtējumiem.

(251)

Pārbaudes apmeklējumi atklāja, ka ar vienu izņēmumu, kas attiecas uz konkrētiem aizdevumiem ārvalstu valūtā, abām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām aizdevumi sniegti ar procentu likmēm, kas ir tuvas Ķīnas Tautas bankas (“PBOC”) standarta procentu likmēm, neatkarīgi no uzņēmumu finansiālā un kredītriska stāvokļa. Tādējādi, salīdzinot ar likmi, kas atbilst izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju riska profilam, piešķirto aizdevumu likmes bija zemākas par tirgus likmēm. Turklāt izlasē iekļautie uzņēmumi bija saņēmuši atjaunojamus aizdevumus, kuri tiem nodrošina iespēju atmaksāto kapitālu atmaksas termiņa beigās nekavējoties aizstāt ar jaunu kapitālu no jauniem aizdevumiem.

(252)

Komisija secināja arī, ka valsts īpašumā esošā banka, kas darbojās, ne vienmēr ir ziņojusi valsts centrālajam kredītu reģistram par aizdevumiem, par kuriem bankai būtu bijis jāziņo kā par “normai neatbilstošiem”. Pienākums paziņot par šādiem “normai neatbilstošiem aizdevumiem” jāpilda jo īpaši tad, kad aizdevumi ir pārstrukturēti, ja aizņēmējs nav pildījis maksājumu saistības vai ja sniegti atjaunojamie aizdevumi. Šādi gadījumi konstatēti abām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām. Atbilstoši CBRC“Pamatnostādnēm par aizdevumu klasifikāciju pēc riska” visi šie gadījumi būtu bijuši jānorāda centrālajā kredītreģistrā. Tā kā finanšu iestādes nebija to paziņojušas, tad centrālais kredītreģistrs rada nepareizu priekšstatu par uzņēmumu kredītsituāciju, jo kredītreģistrs neparāda reālo uzņēmuma kredītspēju. Tādējādi, pat ja finanšu iestādei būtu bijis jāpiemēro uz tirgu balstīts riska novērtējums, tas būtu bijis darīts, pamatojoties uz neprecīzu informāciju.

(253)

Tāpēc Komisija secināja, ka ĶV ir īstenojusi būtisku kontroli pār tās valsts īpašumā esošās banku rīcību, kuras sadarbojās, attiecībā uz tās aizdošanas politiku un riska novērtējumu saistībā ar SŠA ražošanas nozari.

(254)

Komisija konstatēja, ka valsts īpašumā esošā finanšu iestāde, kas sadarbojās, ir īstenojusi iepriekš izklāstīto tiesisko regulējumu, veicot valdības funkcijas attiecībā uz SŠA ražošanas nozari. Tāpēc tā bija rīkojusies kā valsts iestāde nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar pamatregulas 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta i) punktu un saskaņā ar attiecīgo PTO judikatūru.

(255)

Kā jau izklāstīts 3.2. iedaļā, neviena no citām valsts īpašumā esošajām bankām, kas bija sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, nebija atbildējušas uz īpašās anketas jautājumiem. CDB neatbildēja uz anketas jautājumiem, bet pārbaudes apmeklējuma laikā tai varēja uzdot jautājumus MOFCOM telpās. Šā apmeklējuma laikā CDB norādīja, ka paziņojumi, ko tā bija sniegusi iepriekšējās ES veiktajās antisubsidēšanas izmeklēšanas 2012. gadā, joprojām ir derīgi un ka kopš tā laika nav notikušas būtiskas izmaiņas. CDB nesniedza sīkāku informāciju par savu pārvaldības struktūru, riska novērtējumu vai piemērus saistībā ar konkrētiem aizdevumiem SŠA ražošanas nozarei.

(256)

Tādējādi atbilstoši 182.–199. apsvēruma secinājumiem Komisija nolēma izmantot pieejamos faktus, lai noteiktu, vai minētās valsts īpašumā esošās bankas atzīstamas par valsts iestādēm.

(257)

Iepriekšējās antisubsidēšanas izmeklēšanās (65) Komisija konstatēja, ka šādas bankas, kas konkrētajā izmeklēšanā bija piešķīrušas aizdevumus izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, daļēji vai pilnībā bija valsts vai valsts juridisko personu īpašumā: China Development Bank, China Construction Bank, Industrial and Commercial Bank of China, Bank of Communications, China Everbright Bank, Postal Savings Bank, China Merchants Bank, Shanghai Pudong Development Bank, China Industrial Bank, Shenyang Rural Commercial Bank, Bank of Shanghai, Ningbo Bank, China CITIC Bank, China Guangfa Bank, China Bohai Bank, Huaxia Bank, Hankou Bank, Hubei Bank, Huishang Bank, Dongying Bank, Bank of Tianjin, Bank of Kunlun, Shanghai Rural Commercial Bank, China Industrial International Trust Limited, Daye Trust Co., Ltd., Sinotruk Finance Co., Ltd.

(258)

Izmantojot publiski pieejamu informāciju, piemēram, informāciju banku tīmekļa vietnēs, gada pārskatus, informāciju, kas pieejama banku direktorijos vai internetā, Komisija konstatēja arī, ka tālāk minētās bankas, kuras sniegušas aizdevumus vai finanšu līzingu abām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, pilnībā vai daļēji bija valsts vai valsts juridisko personu īpašumā.

(259)

Bez tam apstākļos, kad no attiecīgajām finanšu iestādēm netika saņemta konkrēta informācija, kas liecinātu par pretējo, Komisija to pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti 3.4.1.2. iedaļā, konstatēja, ka formālās norādes liecina par atrašanos ĶV īpašumā un tās īstenotu kontroli. Konkrēti, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, šķiet, ka to valsts īpašumā esošo banku vadītājus un uzraugus, kuras nesadarbojās, ieceļ ĶV un tie atskaitās ĶV tādā pašā veidā kā to valsts īpašumā esošo banku vadītājus un uzraugus, kuras sadarbojās.

(260)

Attiecībā uz būtiskas kontroles īstenošanu Komisija uzskatīja, ka konstatējumus par finanšu iestādēm, kas sadarbojās, var atzīt par reprezentatīviem arī attiecībā uz valsts īpašumā esošajām finanšu iestādēm, kas nesadarbojās. Uz tām tieši tāpat attiecas normatīvais satvars, kas analizēts iepriekš 3.4.1.2. iedaļā. Bez norādēm par pretējo un pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, attiecībā uz tām ir tikpat pamatoti atzīt, ka nav konkrētu pierādījumu par kredītspējas izvērtēšanu, kā attiecībā uz valsts īpašumā esošo baku, kas sadarbojās, tādējādi uz tām tieši tāpat attiecas iepriekš 3.4.1.2. iedaļā minētā normatīvā satvara konkrētās piemērošanas analīze.

(261)

Turklāt Komisija novēroja, ka lielākajā daļā aizdevumu līgumu, kurus Komisija bija ieguvusi no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, bija līdzīgi nosacījumi un ka aizdevumu likmes, kas bija saskaņotas, bija līdzīgas un daļēji pārklājās ar likmēm, ko piedāvāja valsts īpašumā esošā banka, kas sadarbojās.

(262)

Tāpēc, ņemot vērā minētās aizdevumu nosacījumu un aizdevumu likmju līdzības, Komisija uzskatīja, ka konstatējumi par valsts īpašumā esošo banku, kas sadarbojās, ir atzīstami par pieejamajiem faktiem pamatregulas 28. panta nozīmē, pēc kuriem novērtējamas pārējās valsts īpašumā esošās bankas.

(263)

Ņemot to vērā, Komisija secināja, ka pārējās valsts īpašumā esošās bankas, kas sniedz aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, ir valsts iestādes nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar un 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta i) punktu.

(264)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka Komisija, lai noteiktu, vai valsts īpašumā esošās bankas, kas nesadarbojās, ir darbojušās kā valsts iestādes, ir balstījusies tikai uz iepriekšējām izmeklēšanām un norādēm par formālu kontroli. Par katru banku nav veikta atsevišķa analīze. Turklāt, tā kā EXIM ir politikas banka, tās situāciju nevarēja attiecināt uz komercbankām.

(265)

Šajā sakarā Komisija atgādināja, ka citas valsts īpašumā esošās bankas nesadarbojās, tāpēc Komisijai bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem. Komisija secināja, ka informācija no iepriekšējām izmeklēšanām kopā ar formālām norādēm par kontroli un pašas izmeklēšanas konstatējumiem attiecībā uz EXIM un banku faktisko rīcību pret ražotājiem eksportētājiem ir labākie pieejamie fakti šajā lietā. Katrā ziņā ĶV nav sniegusi pierādījumus vai argumentus, lai atspēkotu Komisijas secinājumus attiecībā uz faktu, ka pārējās valsts īpašumā esošās bankas, kas sniedza aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, ir valsts iestādes nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar un 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta i) punktu. Tāpēc Komisija saglabāja savu nostāju.

(266)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisija konstatēja, ka visas valsts īpašumā esošās Ķīnas finanšu iestādes, kas bija sniegušas aizdevumus vai finanšu līzingu divām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, kuras sadarbojās, ir valsts iestādes nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar un 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta i) punktu.

(267)

Turklāt, pat ja valsts īpašumā esošās finanšu iestādes nebūtu uzskatāmas par valsts iestādēm, Komisija konstatēja, ka tās ir uzskatāmas par tādām, kam ĶV uzticējusi vai ko ĶV norīkojusi veikt funkcijas, kas parasti atrodas valdības kompetencē pamatregulas 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti tālāk 269.–272. apsvērumā. Tādējādi katrā ziņā to rīcība ir saistāma ar ĶV.

(268)

Pēc tam Komisija pievērsās pārējām finanšu iestādēm. Pamatojoties uz konstatējumiem, kas tika izdarīti iepriekšējās antisubsidēšanas izmeklēšanās (67) un ko papildināja arī publiski pieejama informācija, tika uzskatīts, ka šādas finanšu iestādes ir privātā īpašumā: China Minsheng Bank, Sumitomo Mitsui Banking (China) Co., Ltd, Standard Chartered Bank, Ping An Bank. Attiecībā uz turpmāk norādītajām finanšu iestādēm – tā kā tās nesadarbojās un tā kā nebija pietiekamas publiski pieejamas informācijas, Komisija nevarēja pārbaudīt, vai tās ir valsts vai privātā īpašumā: Chongqing Runyin Financial Leasing Co., Ltd., Wuxi International Platinum Co., Ltd., Liangjiang Financial Leasing Co., Ltd., Taian Bank un Taian Daiyue Rural Commercial Bank Co., Ltd. Ievērojot piesardzīgu pieeju, Komisija analizēja minētās bankas tāpat kā privātās finanšu iestādes, un turpmāk tekstā tās dēvētas par “privātām finanšu iestādēm”. Komisija analizēja, vai šīm finanšu iestādēm Ķīnas valdība bija uzticējusi vai tās norīkojusi pamatregulas 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē SŠA ražošanas nozarē piešķirt subsīdijas.

(269)

Apelācijas institūcija ir atzinusi, ka “uzticēšana” notiek tad, kad valdība nodod atbildību privātai organizācijai, un “norīkošana” attiecas uz situācijām, kad valdība īsteno savu varu pār privātu organizāciju (68). Abos gadījumos valdība izmanto privātu organizāciju par pilnvaroto finansiāla ieguldījuma veikšanai, un “lielākoties ir paredzams, ka uzticēšana privātai organizācijai vai privātas organizācijas norīkošana būs saistīta ar zināmiem draudiem vai pamudinājumiem” (69). Tajā pašā laikā iv) punkts neļauj dalībniekiem noteikt kompensācijas pasākumus ražojumiem, ja “valdība tikai īsteno savas vispārējās regulatīvās pilnvaras” (70) vai ja valdības iejaukšanās “var radīt vai neradīt konkrētu rezultātu konkrētos faktiskajos apstākļos un tirgus dalībniekiem šajā tirgū īstenojot izvēles brīvību (71)”. Uzticēšana vai norīkošana drīzāk nozīmē “aktīvāku valdības rīcību, nevis tikai veicināšanas pasākumus” (72).

(270)

Komisija ņēma vērā, ka SŠA ražošanas nozares normatīvais satvars, kas minēts iepriekš 238.–245. apsvērumā, attiecas uz visām finanšu iestādēm ĶTR, ieskaitot privātā īpašumā esošās finanšu iestādes. To ilustrē tas, ka Banku likums un dažādi CBIRC rīkojumi attiecas uz visām Ķīnas finansētajām un ārvalstu ieguldījumu bankām, ko pārvalda CBIRC.

(271)

Turklāt pārbaudes apmeklējumos izlasē iekļautajos uzņēmumos atklājās, ka lielākajā daļā aizdevumu līgumu, kurus Komisija bija ieguvusi no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, bija līdzīgi nosacījumi un ka aizdevumu likmes, ko piedāvāja privātās finanšu iestādes, bija līdzīgas un daļēji pārklājās ar likmēm, ko piedāvāja publiskā sektora īpašumā esošās finanšu iestādes.

(272)

No privātajām finanšu iestādēm netika saņemta citāda informācija, tāpēc Komisija secināja, ka attiecībā uz SŠA ražošanas nozari visām finanšu iestādēm (ieskaitot privātās finanšu iestādes), kuras darbojās Ķīnā CBIRC uzraudzībā, valsts bija uzticējusi vai tās norīkojusi 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta iv) punkta pirmā ievilkuma nozīmē SŠA ražošanas nozarē īstenot valdības politiku un sniegt aizdevumus ar preferenciālām likmēm.

(273)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas viena no personām apgalvoja, ka tas, ka katra no izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām izmeklēšanas periodā ir saņēmusi ieguvumu no dažādu veidu aizdevumiem vai finanšu līzinga, kuri atšķīrās, piemēram, atmaksas termiņa, nodrošinājuma, garantiju un citu saistītu nosacījumu ziņā, kā minēts 281. apsvērumā, liecina, ka valsts tām nav uzticējusi vai tās norīkojusi pildīt attiecīgas funkcijas. Šī persona apgalvoja arī, ka likmju pārklāšanās privātu un valsts īpašumā esošu banku starpā liecina par to, ka valsts īpašumā esošas bankas sniedz aizdevumus pēc tirgus noteikumiem, nevis pretējo. Komisija arī centusies izvairīties no pierādīšanas pienākuma, norādot, ka tās secinājumi tika piemēroti, jo “[n]o privātajām finanšu iestādēm netika saņemta citāda informācija”. Tomēr Komisijai vispirms būtu bijis jākonstatē pirmšķietamības lieta.

(274)

Atbildot uz šiem apgalvojumiem, Komisija atgādināja, ka banku nesadarbošanās dēļ Komisijai bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem. Tādējādi tā neizvairījās no pierādīšanas pienākuma. Turklāt, tā kā sadarbojās tikai viena valsts īpašumā esoša banka, Komisija izmantoja informāciju no personas, kas sadarbojās un tika uzskatīta par valsts iestādi, lai salīdzinātu tās nosacījumus ar nosacījumiem, ko piedāvāja privātas bankas, kuras nesadarbojās. Tas, ka likmes pārklājās, liecina, ka arī privātās bankas sniedza aizdevumus, izvirzot noteikumus, kas nebija tik stingri kā tirgus noteikumi, nevis pretēji. Izmantot šīs personas pamatojumu būtu līdzvērtīgi kā secināt, ka informācija, kuras pamatā ir pieejamie fakti, ir uzticamāka nekā secinājumi, kas izdarīti, balstoties uz pārbaudītu informāciju. Tas, ka uzņēmumi izmeklēšanas periodā saņēma ieguvumu no dažādu veidu aizdevumiem ar atšķirīgiem nosacījumiem, to nemaina. Katrā ziņā šī persona nav sniegusi pierādījumus vai argumentus, lai atspēkotu Komisijas konstatējumus. Tādējādi šie apgalvojumi tika noraidīti.

(275)

Turklāt normatīvais satvars, kas attiecas uz visām Ķīnas bankām, ir daudz plašāks par tikai diviem CBIRC normatīvajiem dokumentiem, kas norādīti iepriekš 238. apsvērumā, un viss normatīvo dokumentu kopums ir juridiski saistošs, kā paskaidrots iepriekš 244. apsvērumā, un tādējādi tiem ir lielāka nozīme nekā tikai veicināšanas pasākumiem. Turklāt pārbaudes apmeklējumos izlasē iekļautajos uzņēmumos neatklājās būtiskas atšķirības starp privāto finanšu iestāžu un publiskā sektora īpašumā esošo finanšu iestāžu sniegto aizdevumu nosacījumiem un likmēm.

(276)

Pēc informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka tiesību akti, uz kuriem atsaucas Komisija, dod tikai ievirzi un ka tikai valdības dotās ievirzes pašas par sevi nav pietiekamas, lai izdarītu konstatējumu par uzticēšanu vai norīkošanu. Šajā kontekstā ĶV uzsvēra, ka Ķīnas Banku likuma 34. pantā ir tikai vispārīgs apgalvojums bez kādas praktiskas ietekmes.

(277)

Arī Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 15. pantā nav noteikts obligāts pienākums, bet tas tikai ļauj finanšu iestādēm ņemt vērā valsts politiku. Arī Lēmums Nr. 40 arī nav saistošs dokuments, un tas skaidri pilnvaro finanšu iestādes sniegt finansiālu atbalstu “saskaņā ar kreditēšanas principiem”.

(278)

Komisija nepiekrita šim viedoklim, jo normatīvais satvars, kas attiecas uz visām bankām Ķīnā, ir juridiski saistošs, kā paskaidrots iepriekš 244. apsvērumā, tāpēc tas ir vairāk nekā tikai valdības dots pamudinājums vai ievirze. Attiecībā uz Lēmumu Nr. 40 Komisija jau iepriekš 247. apsvērumā ir konstatējusi, ka Lēmums Nr. 40 uzdod visām finanšu iestādēm sniegt kreditēšanas atbalstu tikai veicinātiem projektiem, lai gan arī minētā lēmuma 17. pantā ir noteikts, ka bankai jāievēro kreditēšanas principi. Tāpēc Komisija saglabāja savu nostāju.

(279)

Iepriekšējās antisubsidēšanas izmeklēšanās, pamatojoties uz Starptautiskā Valūtas fonda publicēto pētījumu (73), kurā parādīta neatbilstība starp starptautiskajiem un Ķīnas kredītreitingiem kopā ar izmeklēšanas konstatējumiem attiecībā uz izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, Komisija jau ir konstatējusi, ka iekšzemes kredītreitingi, kas piešķirti Ķīnas uzņēmumiem, nav ticami. SVF informācija patiešām liecina, ka vietējās kredītreitinga aģentūras vairāk nekā 90 % no Ķīnas obligācijām piešķir reitingu no AA līdz AAA. Tas nav salīdzināms ar citiem tirgiem, kā ES vai ASV. Piemēram, ASV tirgū mazāk nekā 2 % no uzņēmumiem saņem šādus augstākā līmeņa reitingus. Tādējādi Ķīnas kredītreitinga aģentūras ir lielā mērā novirzītas uz reitingu skalas augstāko līmeni. Tām ir ļoti plaša vērtējuma skala, un tās parasti vienā plašā reitinga kategorijā apvieno obligācijas, kuru saistību neizpildes riski lielā mērā atšķiras (74).

(280)

Turklāt ārvalstu reitinga aģentūras, piemēram, Standard and Poor’s un Moody’s, novērtējot Ķīnas obligācijas, kas emitētas ārzemēs, parasti piemēro pieaugumu virs emitenta sākotnējā kredītreitinga, pamatojoties uz novērtējumu par uzņēmuma stratēģisko nozīmīgumu Ķīnas valdībai un ikvienas netiešās garantijas spēku (75). Piemēram, aģentūra Fitch attiecīgā gadījumā skaidri norāda, ka šādas garantijas ir galvenais virzītājspēks, kas pamato kredītreitingu, ko tā piešķir Ķīnas uzņēmumiem (76).

(281)

Komisija ieguva papildu informāciju, kas papildināja šo analīzi. Pirmkārt, Komisija konstatēja, ka valsts var īstenot zināmu ietekmi kredītreitingu tirgū. Divi 2016. gadā publicēti pētījumi liecina, ka Ķīnas tirgū darbojas aptuveni 12 kredītreitinga aģentūras, no kurām lielākā daļa ir valsts īpašumā. Kopumā 60 % no visām to uzņēmumu obligācijām, kuriem piešķirts kredītreitings Ķīnā, bija novērtējusi kredītreitinga aģentūra, kas ir valsts īpašumā (77).

(282)

ĶV ir apstiprinājusi, ka izmeklēšanas periodā Ķīnas obligāciju tirgū darbojušās 15 kredītreitinga aģentūras, no kurā 12 iekšzemes reitinga aģentūras, ieskaitot Shanghai Brilliance Credit Rating & Investors Service Co., Ltd, Dagong Global Credit Rating Co., Ltd, Golden Credit Rating International Co., Ltd, China Bond Rating Co., Ltd, CSCI Pengyuan Credit Rating Co., Ltd, Fareast Credit Rating Co., Ltd, China Chengxin Securities Rating Co., Ltd, United Credit Ratings Co., Ltd, Shanghai Credit Information Services Co., Ltd, China Securities Index Co., Ltd, Beijing North Joint Credit Evaluation Co., Ltd un Sichuan Dapu Credit Rating Limited Company. Lielākā daļa iekšzemes kredītreitinga aģentūru bija valsts īpašumā. Bija arī 3 kredītreitinga aģentūras, kas bija Ķīnas un ārvalstu kopuzņēmumi, proti, China Lianhe Credit Rating Co. Ltd, S&P Global China Rating un China Chengxin International Credit Rating Co., Ltd.

(283)

Otrkārt, Ķīnas kredītreitinga tirgū nav iespējams brīvi iekļūt. Tas būtībā ir slēgts tirgus, jo kredītreitinga aģentūrām, pirms tās var sākt darbu, ir jābūt apstiprinātām Ķīnas Vērtspapīru regulēšanas komisijā (“CSRC”) vai PBOC (78). PBOC 2017. gada vidū paziņoja, ka ārvalstu kredītreitinga aģentūrām noteiktos apstākļos tiks atļauts veikt kredītreitingus daļā iekšzemes obligāciju tirgus. Tomēr izmeklēšanas periodā neviena ārvalstu kredītreitingu aģentūra vēl nebija atzīta (79). Neraugoties uz to, šajā laikposmā ārvalstu aģentūras izveidoja kopuzņēmumus ar dažām vietējām kredītreitinga aģentūrām, kuras sniedz iekšzemes obligāciju emisiju kredītreitingus. Tomēr, kā jau ir skaidrots iepriekš, šie reitingi atbilst Ķīnas reitingu skalai, tāpēc tie nav tieši salīdzināmi ar starptautiskajiem reitingiem.

(284)

Visbeidzot, nesens pašas PBOC veikts pētījums apstiprina Komisijas konstatējumus, jo tā secinājumu daļā ir norādīts: “ja ir noteikts, ka ārvalstu obligāciju ieguldījumu līmenis atbilst BBB un augstākam starptautiskajam reitingam, tad iekšzemes obligāciju ieguldījumu kategorijai var piešķirt AA un augstāku līmeni, ņemot vērā atšķirību starp vidējo iekšzemes reitingu un starptautisko reitingu par 6 vai vairāk pakāpēm” (80).

(285)

Ņemot vērā situāciju, kas aprakstīta iepriekš 279.–284. apsvērumā, Komisija secināja, ka Ķīnas kredītreitingi nenodrošina ticamu bāzes aktīvu kredītriska novērtējumu. Pamatojoties uz minēto, kaut arī Ķīnas kredītreitinga aģentūra dažiem izlasē iekļautajiem uzņēmumiem piešķīrusi labu kredītreitingu, Komisija secināja, ka šāds reitings nav uzticams. Šos reitingus ir izkropļojuši arī politikas mērķi veicināt galvenās stratēģiskās nozares, kā SŠA ražošanas nozari.

(286)

Spriežot pēc KVP un riepu izmeklēšanās (81) gūtajiem konstatējumiem, atjaunojamie aizdevumi ir aizdevumi, kuri uzņēmumam nodrošina iespēju atmaksāto kapitālu atmaksas termiņa beigās aizstāt ar jaunu kapitālu no jauniem aizdevumiem. Atjaunojamie aizdevumi parasti liecina par aizņēmēja īstermiņa likviditātes problēmām un ir saistīti ar lielāku risku bankām, kuras tos piešķir. Tāpēc atjaunojamo aizdevumu izmantošana attiecīgajā uzņēmumā tika uzskatīta par norādi, ka uzņēmums ir sliktākā finansiālā stāvoklī, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka īstermiņa likviditātes problēmas ir saistītas ar papildu risku.

(287)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka atjaunojamie aizdevumi ne vienmēr liecina par likviditātes problēmām. Tas ir skaidri redzams vadošo Eiropas banku tīmekļa vietnēs. Piemēram, atjaunojamās kredītlīnijas un aizdevumi pieder pie tādu banku kā ING (82) un BNP Paribas (83) standarta darījumiem un nav saistīti ar augstākām procentu likmēm.

(288)

Komisija nepiekrita ĶV vērtējumam. Ķīnas iestādes pašas atjaunojamos aizdevumus uzskata par papildu kredītriska faktoru. Kā norādīts CBRC“Pamatnostādnēs par aizdevumu klasifikāciju pēc riska”, atjaunojamie aizdevumi būtu klasificējami vismaz pie “nedrošiem” aizdevumiem (84). Aizdevums, kas ietilpst šajā kategorijā, nozīmē, ka pat tad, ja aizņēmējs patlaban var samaksāt aizdevuma pamatsummas un procentu maksājumu, ir daži faktori, kas var negatīvi ietekmēt tā atmaksu.

(289)

Eiropā patiešām pastāv tādas kredītiespējas kā atjaunojamie kredīti, bet to nosacījumi ļoti atšķiras no Ķīnas atjaunojamiem aizdevumiem. Atjaunojamie kredīti Savienībā parasti ir kredītlīnijas ar iepriekš noteiktu maksimālo summu, ko var izņemt un atmaksāt vairākos maksājumos iepriekš noteiktā termiņā. Turklāt šādas kredītiespējas rada papildu izmaksas – līgumā noteiktu starpību papildus parastajām īstermiņa tirgus likmēm (85) vai iepriekšnoteiktu pārvaldības maksu. Turklāt, ĶV minētais BNP Paribas piemērs arī paredz maksu par neizmantoto kapitālu visā kredītiespēju periodā.

(290)

No otras puses, atjaunojamajos aizdevumos, kas tika konstatēti pārbaudes apmeklējumos izlasē iekļautajos Ķīnas uzņēmumos, nebija nosacījumu, kas atšķirtos no citiem īstermiņa aizdevumiem. Tie nebija marķēti kā kredītlīnijas vai atjaunojamie kredīti, un ar tiem nebija saistītas papildu maksas vai starpības. No pirmā acu uzmetiena tie šķiet parasti īstermiņa aizdevumi. Tomēr dažreiz aizdevuma mērķī ir norādīts “aizdevumu atmaksa”. Turklāt, pārbaudes apmeklējumā pārbaudot šo aizdevumu atmaksas, kļuva skaidrs, ka kapitāla summa faktiski tika atmaksāta ar jauniem aizdevumiem, kas saņemti no tās pašas bankas par to pašu summu nedēļas laikā pirms vai pēc sākotnējā aizdevuma atmaksas termiņa beigām. Pēc tam Komisija paplašināja savu analīzi, ietverot arī citus aizdevumus aizdevumu tabulās, un vairākumā gadījumu konstatēja tieši to pašu situāciju ar tieši tādām pašām iezīmēm. Visu šo iemeslu dēļ Komisija saglabāja savu nostāju attiecībā uz atjaunojamiem aizdevumiem.

(291)

Izmeklēšanas gaitā Komisija konstatēja, ka konkrēti izlasē iekļautie uzņēmumi emitējuši obligācijas tieši tam, lai atmaksātu parādu, proti, aizdevumus. Komisija konstatēja, ka, pārstrukturējot savu parādu ar šā instrumenta palīdzību, daži uzņēmumi varēja pārkārtot un atlikt savas saistības, kā arī iegūt finanšu līdzekļus, bez kuriem tie nebūtu varējuši izpildīt savas atmaksāšanas saistības, tāpēc tas apliecina grūtības piesaistīt līdzekļus.

(292)

Obligāciju izmantošana šim mērķim rada bažas par attiecīgā uzņēmuma spēju samaksāt parādus, un tas liek apšaubīt ne tikai tā īstermiņa likviditāti, bet arī maksātspēju ilgtermiņā. Tāpēc tas, ka uzņēmums emitē obligācijas, lai atmaksātu aizdevumus, tiek uzskatīts par norādi, ka tas ir sliktākā finansiālā stāvoklī, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka ar īstermiņa un ilgtermiņa finansējumu ir saistīts papildu risks.

(293)

Kā parādīts 238.–245. apsvērumā, vairāki juridiskie dokumenti, kas ir konkrēti vērsti uz nozares uzņēmumiem, norīko finanšu iestādes sniegt aizdevumus ar preferenciālām likmēm SŠA ražošanas nozarei. Minētie dokumenti apliecina, ka finanšu iestādes piešķir preferenciālus aizdevumus tikai ierobežotam skaitam nozaru/uzņēmumu, kas ievēro attiecīgo ĶV politiku.

(294)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apstrīdēja secinājumus par īpašajā iezīmēm attiecībā uz preferenciāliem aizdevumiem. ĶV norādīja, ka Banku likuma 4. un 34. pantā ir sniegti tikai vispārīgi norādījumi attiecībā uz komercbanku darbību un nav minēts, kuriem uzņēmumiem vai nozarēm būtu piešķirami aizdevumi. Turklāt Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 15. pants neparedz skaidrus un nepārprotamus ierobežojumus, ka šīs īpašās subsīdijas būtu pieejamas tikai SŠA nozares uzņēmumiem. Lēmums Nr. 40 neattiecas tikai uz uzņēmumu vai nozari, bet gan uz konkrētiem veicinātiem projektiem, un tie nav sinonīmi. Turklāt Lēmums Nr. 40 nav obligāts, un, ņemot vērā, ka ekonomikas apakšnozaru un nozaru loks, uz kuru attiecas Lēmums Nr. 40, ir ļoti plašs, nevar secināt, ka minētais dokuments noteiktu skaidru ierobežojumu, kuriem uzņēmumiem konkrēti ir pieejama subsīdija.

(295)

Šajā sakarā Komisija norādīja, ka, lai gan Banku likumā un Vispārīgajos noteikumos par aizdevumiem SŠA paši par sevi nav norādīti, tie attiecas uz valsts rūpniecības politiku, kura ir izklāstīta iepriekš 3.1. iedaļā uzskaitītajos dokumentos. Tādējādi Komisija atsaucās uz iepriekš 3.1. iedaļā uzskaitītajiem dokumentiem un izdarītajiem secinājumiem. Turklāt tā uzskatīja, ka norādes uz SŠA ražošanas nozari ir pietiekami skaidras, jo nozare ir identificēta vai nu pēc nosaukuma, vai ar norādi uz tās izgatavotajiem ražojumiem vai ražošanas nozaru grupu, pie kuras tā pieder. Turklāt subsīdija ir īpaša tāpēc, ka ĶV atbalsta ierobežotu grupu atbalstāmo nozaru, kurās ietilpst SŠA ražošanas nozare. Tādējādi Komisija saglabāja savus secinājumus.

(296)

Tāpēc Komisija secināja, ka subsīdijas preferenciālu aizdevumu veidā nav vispārēji pieejamas, bet ir īpašas pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Turklāt neviena ieinteresētā persona nav sniegusi pierādījumus, ka šie preferenciālie aizdevumi tiktu piešķirti, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

(297)

Pēc tam Komisija aprēķināja kompensējamās subsīdijas apjomu. Lai veiktu šo aprēķinu, tā novērtēja ieguvumu, kas izmeklēšanas periodā piešķirts saņēmējiem. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta b) punktu saņēmējam piešķirtais ieguvums ir starpība starp procentu summu, ko uzņēmums maksā par preferenciālu aizdevumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizdevumu, kuru tas faktiski varēja saņemt tirgū.

(298)

Šajā ziņā Komisija ir novērojusi vairākas Ķīnas SŠA tirgus īpatnības. Kā paskaidrots iepriekš 3.4.1.1.–3.4.1.7. iedaļā, Ķīnas finanšu iestāžu piešķirtie aizdevumi liecina par ievērojamu valdības iejaukšanos un neatspoguļo likmes, kādas parasti tiek noteiktas funkcionējošā tirgū.

(299)

Izlasē iekļautās uzņēmumu grupas atšķiras to vispārējā finansiālā stāvokļa ziņā. Izmeklēšanas periodā katra no tām saņēma dažādu veidu aizdevumus vai finanšu līzingu, kuri atšķīrās, piemēram, atmaksas termiņa, nodrošinājuma, garantiju un citu saistītu nosacījumu ziņā. Šo abu iemeslu dēļ katram uzņēmumam, spriežot pēc tā saņemtajiem aizdevumiem, bija citādā vidējā procentu likme.

(300)

Lai atspoguļotu šīs īpatnības, Komisija individuāli novērtēja katras izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas finansiālo stāvokli. Šajā ziņā Komisija izmantoja aprēķinu metodiku, kas preferenciāliem aizdevumiem tika noteikta antisubsidēšanas izmeklēšanā, kura attiecās uz ĶTR izcelsmes karsti velmētiem plakaniem tērauda velmējumiem, kā arī antisubsidēšanas izmeklēšanā, kas attiecās uz ĶTR izcelsmes riepām (86), un ir izskaidrota nākamajos apsvērumos. Rezultātā Komisija aprēķināja ieguvumu no preferenciālās aizdošanas prakses individuāli katrai izlasē iekļautajai ražotāju eksportētāju grupai un iedalīja ieguvumu attiecīgajam ražojumam.

(301)

Kā minēts iepriekš 250.–252. apsvērumā, Ķīnas aizdevējas finanšu iestādes nav sniegušas kredītspējas novērtējumu. Tādējādi, lai noteiktu ieguvumu, Komisijai bija jānovērtē, vai procentu likmes aizdevumiem, kas tika piešķirti CNBM grupai, atbilda tirgus līmenim.

(302)

Spriežot pēc šo CNBM grupas ražotāju eksportētāju finanšu pārskatiem, to finansiālais stāvoklis kopumā ir bijis rentabls. Vienam no ražotājiem eksportētājiem aizdevumu nebija. Tomēr Komisija konstatēja, ka 65 % no saviem pirkumiem tas ir finansējis ar sava veida preferenciālu īstermiņa finanšu instrumentu (bankas akceptētām tratām). Kā paskaidrots tālāk 3.4.3.2. iedaļā, bankas akceptētas tratas ir parāda instrumentu veids; tāpēc to plaša izmantošana norāda uz īstermiņa likviditātes problēmām. Otrais ražotājs eksportētājs laikposmā no 2016. līdz 2018. gadam guva pastāvīgu peļņu, un no pirmā acu uzmetiena tam bija veselīgi finanšu rādītāji, piemēram, zema parāda attiecība pret aktīviem. Tomēr izrādījās, ka tam ir īstermiņa likviditātes problēmas šādu iemeslu dēļ: uzņēmuma īstermiņa neatmaksātais parāds veidoja gandrīz 100 % no tā apgrozījuma; tas ir emitējis obligācijas, lai atmaksātu banku aizdevumus; tas ir izmantojis lielu skaitu bankas akceptētu tratu, lai finansētu savus pirkumus, un ir izmantojis atjaunojamos aizdevumus, kas liecina, ka uzņēmums varētu būt nestabilākā finansiālā stāvoklī, kā no pirmā acu uzmetiena varētu šķist pēc finanšu pārskatiem. Līdzīgi bija ar trešo ražotāju eksportētāju, kura situācija bija rentabla, bet kurš plaši izmantoja bankas akceptētas tratas un obligācijas, kas emitētas, lai atmaksātu bankas aizdevumus.

(303)

Pirmais mātes starpniekuzņēmums China Jushi laikposmā no 2016. līdz 2017. gadam un izmeklēšanas periodā bija rentabls, bet savu pirkumu finansēšanai plaši izmantoja bankas akceptētas tratas. Turklāt Komisija konstatēja, ka daži aizdevumi, kas bija sniegti China Jushi līmenī, bija atjaunojamie aizdevumi un China Jushi bija emitējis divas obligācijas, lai atmaksātu bankas aizdevumus. Atjaunojamie aizdevumi tika konstatēti arī otram mātesuzņēmuma starpniekuzņēmumam Sinoma Technology.

(304)

Kā jau minēts 207.–217. apsvērumā, mātesuzņēmums CNBM nesadarbojās. Tomēr, ņemot vērā tā publiski pieejamo 2018. gada pārskatu, redzama līdzīga aina: uzņēmumam ir augsts parādsaistību īpatsvars, tā neto parāda attiecība ir 130 % un parāda attiecība pret aktīviem ir 68 %. Izmeklēšanas periodā uzņēmums noslēdza vienošanos par parādsaistību kapitalizāciju ar valsts īpašuma esošām bankām, lai uzlabotu parāda struktūru. Saskaņā ar minēto vienošanos uzņēmums varētu apmainīt daļu sava parāda valsts īpašumā esošajās bankās pret kapitāla daļām un tādējādi samazināt saistības savā bilancē.

(305)

Komisija konstatēja, ka Ķīnas kredītreitinga aģentūra dažādiem CNBM grupas uzņēmumiem ir piešķīrusi reitingus no AA - līdz AA+. Ņemot vērā 279.–285. apsvērumā minētos vispārējos kropļojumus Ķīnas kredītreitingos, Komisija secināja, ka šis reitings nav uzticams.

(306)

Komisija uzskatīja, ka grupas vispārējais finansiālais stāvoklis atbilst BB kredītreitingam, kas ir augstākais reitings, kurš vairs neatbilst “investīciju kategorijai”. “Investīciju kategorija” nozīmē, ka uzņēmuma emitētās obligācijas kredītreitinga aģentūra uzskata par pietiekamām, lai tas varētu izpildīt maksājuma saistības, ta ka bankām tiek atļauts tajās ieguldīt.

(307)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas CNBM grupa apgalvoja, ka Komisija piešķīrusi kopēju kredītreitingu visai CNBM grupai, pamatojoties galvenokārt uz CNBM kredītreitingu, lai gan CNBM parādsaistību līmenis nevarēja negatīvi ietekmēt China Jushi, kurā tam pieder tikai 27 % daļu. Turklāt CNBM nevarēja nodot savas parādsaistības uzņēmumam China Jushi, jo grupas uzņēmumi ir atsevišķi tiesību subjekti ar ierobežotu atbildību, kas nozīmē, ka kapitāla daļu īpašnieku vai meitasuzņēmumu parādus nevarēja nodot. Turklāt, tā kā CNBM grupa uzskata, ka bankas akceptētas tratas nav līdzvērtīgas īstermiņa aizdevumiem, tad arī tās nebūtu jāņem vērā, novērtējot uzņēmumu kredītreitingu.

(308)

Komisija nepiekrita šiem apgalvojumiem. Kā jau ir parādīts 301.–304. apsvērumā, Komisija ir individuāli novērtējusi katru šajās grupās ietilpstošo uzņēmumu. Konkrēti attiecība uz CNBM grupu neatkarīgi no situācijas, kas aprakstīta CNBM līmenī, lielākajā daļā pārbaudīto uzņēmumu redzama līdzīga aina, ko raksturo atjaunojamie aizdevumi, plaša bankas akceptu izmantošana un obligāciju emisija aizdevumu atmaksai. Turklāt pretēji tam, ko apgalvoja uzņēmums, parāds faktiski tika nodots starp dažādiem grupas uzņēmumiem, izmantojot starpuzņēmumu aizdevumus. Tāpēc Komisija nolēma piešķirt grupai vienotu kredītreitingu. Visbeidzot, kā minēts tālāk 3.4.3.2. iedaļā, Komisija uzskatīja bankas akceptētas tratas par cita veida finanšu instrumentu, kas līdzvērtīgs īstermiņa aizdevumam un ko tādējādi var izmantot kredītreitingu noteikšanai. Tādējādi uzņēmuma apgalvojumi tika noraidīti.

(309)

Pēc tam, lai noteiktu tirgus likmi, PBOC standarta aizdevumu likmei tika piemērota prēmija, kas gaidāma no obligācijām, ko emitējušas firmas ar šādu reitingu (BB).

(310)

Šis uzcenojums tika noteikts, pēc Bloomberg datiem par rūpniecības segmentiem aprēķinot relatīvo starpību starp ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligāciju un ASV BB kredītreitinga uzņēmumu obligāciju indeksiem. Šādi aprēķinātā relatīvā starpība pēc tam tika pieskaitīta standarta procentu likmēm, ko PBOC bija publicējusi aizdevuma piešķiršanas dienā (87), attiecībā uz to pašu laiku, uz kuru attiecās konkrētais aizdevums. Tas tika darīts atsevišķi attiecībā uz katru aizdevumu, kas piešķirts uzņēmumam.

(311)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas vairākas personas apgalvoja, ka relatīvā starpība izmantota aplami. Tās visas apgalvoja, ka Komisijai būtu bijis jāizmanto absolūtā, nevis relatīvā starpība starp ASV AA un ASV BB kredītreitinga obligācijām. Tika minēti šādi iemesli:

(312)

Šie jautājumi jau ir aplūkoti iepriekšējā izmeklēšanā (88). Kā redzams 175.–187. apsvērumā par KVP lietu un 256. apsvēruma par riepu lietu, Komisija noraidīja minētos argumentus ar tālāk izklāstīto pamatojumu.

(313)

Pirmkārt, lai gan Komisija atzina, ka komercbankas parasti izmanto absolūtā izteiksmē noteiktu uzcenojumu, tā norādīja, ka šī prakse, šķiet, galvenokārt ir balstīta uz praktiskiem apsvērumiem, jo procentu likme galu galā ir absolūts skaitlis. Taču šis absolūtā izteiksmē izteiktais skaitlis atspoguļo riska novērtējumu, kas balstīts uz relatīvu novērtējumu. BB kredītreitinga kategorijā ietvertais uzņēmuma saistību neizpildes risks ir par X % lielāks nekā valsts vai bezriska uzņēmuma saistību neizpildes risks. Tas ir relatīvs novērtējums.

(314)

Otrkārt, procentu likmes atspoguļo ne tikai uzņēmuma riska profilu, bet arī konkrētos valsts un valūtas riskus. Tādējādi relatīvā starpība aptver izmaiņas pamatā esošajos tirgus apstākļos, kuras netiek aptvertas, ja ievēro absolūtās starpības loģiku. Bieži – tāpat kā šajā lietā – valsts un valūtas īpašie riski laika gaitā mainās, un atšķirības dažādās valstīs ir dažādas. Rezultātā bezriska likmes laika gaitā ievērojami atšķiras, un dažkārt tās ir zemākas ASV, dažkārt – Ķīnā. Šīs atšķirības ir saistītas ar tādiem faktoriem kā IKP reālais un paredzamais pieaugums, ekonomikas sentiments un inflācijas līmeņi. Tā kā bezriska likmes laika gaitā mainās, viena un tā pati nominālā absolūtā starpība var liecināt par ļoti atšķirīgu riska novērtējumu. Piemēram, ja banka lēš konkrēta uzņēmuma saistību neizpildes risku par 10 % lielāku nekā bezriska likmei (relatīvā aplēse), izrietošā absolūtā starpība var būt no 0,1 % (ar bezriska likmei 1 %) līdz 1 % (ar bezriska likmi 10 %). Ieguldītāja skatījumā, relatīvā starpība tādējādi ir labāks radītājs, jo tā atspoguļo ienesīguma starpības apmēru un kā to ietekmē bāzes procentu likmes līmenis.

(315)

Treškārt, relatīvā starpība ir neitrāla arī valsts ziņā. Piemēram, ja ASV bezriska likme ir zemāka par bezriska likmi Ķīnā, tad ar šo metodi tiks iegūti augstāki absolūtie uzcenojumi. Turpretī, ja bezriska likme Ķīnā ir zemāka par bezriska likmi ASV, tad ar šo metodi tiks iegūti zemāki absolūtie uzcenojumi.

(316)

Trešajā punktā vēsturiskie dati, kas parāda absolūtās un relatīvās starpības dinamiku laika gaitā, jau ir analizēti riepu lietā. Komisijas analīzē ir konstatēts, ka absolūtā starpība nav tik stabila, kā apgalvots, bet laika gaitā tā svārstās no 1 % līdz 4,5 %. Turklāt relatīvā starpība sekoja tieši tādai pašai tendencei kā absolūtā starpība pēdējo 23 gadu laikā, t. i., kad relatīvā starpība palielinās, palielinās arī absolūtā starpība un otrādi. Attiecībā uz iespējamo relatīvās starpības svārstīgumu izmaiņu lielums bija līdzīgs, proti, starpība starp augstākajiem un zemākajiem skaitliskajiem rādītājiem bija 530 % attiecībā uz relatīvo starpību un 450 % attiecībā uz absolūto starpību (89).

(317)

ĶV arī iebilda pret ārpusvalsts standarta izmantošanu pašu par sevi. Šajā ziņā ĶV norādīja, ka Komisijai vispirms būtu vajadzējis meklēt salīdzināmus komerciālus aizdevumus, ko ražotāji eksportētāji faktiski būtu varējuši saņemt tirgū. Citādi standarts būtu bijis jābalsta uz pozitīviem pierādījumiem un pamatotiem skaidrojumiem par to, ka visus aizdevumus attiecīgajā tirgū izkropļojusi tāda valdības iejaukšanās, ka iekšzemes tirgū nav bijis salīdzināmu aizdevumu.

(318)

Šajā ziņā, kā skaidrots iepriekš 3.4.1.7. iedaļā, Komisija konstatēja, ka iekšzemes kredītreitingi, kas piešķirti Ķīnas uzņēmumiem, paši par sevi nav ticami un ka tos arī izkropļojuši politikas mērķi veicināt galvenās stratēģiskās nozares, piemēram, SŠA. Rezultātā Ķīnas kredītreitingi nesniedz ticamu aplēsi par pamatā esošā aktīva kredītrisku, un Komisijai bija jāmeklē standarts, kura pamatā ir neizkropļoti kredītreitingi. Turklāt Komisija norādīja, ka BB kredītreitinga uzņēmumiem aprēķinātā procentu likme aptuveni 9 % apmērā nav nesamērīga, ņemot vērā to, ka BB kredītreitinga uzņēmumu obligāciju ienesīgums Ķīnas iekšzemes tirgū izmeklēšanas perioda beigās bija 21 % (90). Tādējādi šie apgalvojumi tika noraidīti.

(319)

ĶV apgalvoja arī, ka ārpusvalsts standarta izmantošana nav piemērota, jo standarts neveic nepieciešamās korekcijas, lai atspoguļotu dominējošos apstākļus Ķīnas finanšu tirgū, un ka Komisija citu faktoru starpā nav ņēmusi vērā aizdevumu apjoma, atmaksas noteikumu atšķirības un to, vai aizdevumi ir garantēti.

(320)

Komisija nepiekrita šim viedoklim, jo par aprēķina sākumpunktu izmantota PBOC standarta likme. Turklāt relatīvās starpības izmantošana aptver izmaiņas pamatā esošajos valstij raksturīgajos tirgus apstākļos, kuras netiek aptvertas, ja ievēro absolūtās starpības loģiku, kā skaidrots iepriekšējā apsvērumā. Bez tam Komisija norādīja, ka aizstājējvērtībā nav iespējams iekļaut visus bankas individuālā riska novērtējuma faktorus. Tomēr Komisijas aprēķinu metodikā ir ņemti vērā atsevišķu aizdevumu parametri, piemēram, aizdevuma sākuma datums un termiņš, kā arī procentu likmes mainīgums. Tādējādi ĶV apgalvojumi tika noraidīti.

(321)

Tāda pati situācija attiecībā uz tirgus kropļojumiem un derīgu kredītreitingu trūkums ir arī ĶTR ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu gadījumā, jo arī šos aizdevumus piešķir tās pašas Ķīnas finanšu iestādes. Tāpēc, kā konstatēts iepriekš, lai noteiktu atbilstīgu tirgus standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības BB kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas periodā.

(322)

Turklāt, kā skaidrots 3.4.2.1. iedaļā, atjaunojamo aizdevumu izmantošana attiecīgajā uzņēmumā tiek uzskatīta par norādi, ka uzņēmums ir sliktākā finansiālā stāvoklī, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka īstermiņa likviditātes problēmas ir saistītas ar papildu risku. Faktiski atjaunojamos aizdevumus parasti ņem uz īsiem termiņiem. Maz ticams, ka atjaunojama aizdevuma atmaksas termiņš pārsniegtu divus gadus, un izlasē iekļautajos uzņēmumos pārbaudītie pierādījumi par aizdevumiem pamatoja šādu secinājumu.

(323)

Tāpēc, lai ņemtu vērā to, ka bankas, kuras uzņēmumiem sniedza īstermiņa finansējumu atjaunojamo aizdevumu veidā, bija pakļautas palielinātam riskam, Komisija riska novērtējuma skalā piešķīra par vienu pakāpi zemāku novērtējumu un pielāgoja relatīvās starpības aprēķinu visam attiecīgo uzņēmumu īstermiņa finansējumam. Tādējādi Komisija salīdzināja ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligācijas un ASV B (nevis BB) kredītreitinga uzņēmumu obligācijas ar vienādu termiņu. Saskaņā ar Standard & Poor’s kredītreitingu definīcijām parādnieks ar B reitingu ir neaizsargātāks kā parādnieks ar BB reitingu, bet parādnieks konkrētajā laikā joprojām spēj izpildīt savas finanšu saistības. Tomēr nelabvēlīgi darījumdarbības, finanšu vai ekonomiskie apstākļi var mazināt parādnieka spēju vai vēlmi izpildīt finanšu saistības. Tāpēc šis standarts tiek uzskatīts par piemērotu, lai atspoguļotu papildu risku, ko rada atjaunojamo aizdevumu izmantošana par īstermiņa finansējumu.

(324)

Tādējādi Komisija to izmantoja par attiecīgo standartu visiem īstermiņa parādiem, ieskaitot aizdevumus ar 2 gadu vai īsāku atmaksas termiņu, kuri sniegti uzņēmumiem, kas izmanto atjaunojamos aizdevumus.

(325)

Attiecībā uz atlikušajiem aizdevumiem, kuru atmaksas termiņš pārsniedz 2 gadus, ja uzņēmumiem nebija atjaunojamo aizdevumu, tad Komisija atgriezās pie parastā standarta, kas ļauj piešķirt augstāko kategoriju spekulatīvās kategorijas obligācijām, kā paskaidrots 306. apsvērumā.

(326)

Komisija konstatēja, ka daži grupas uzņēmumi emitējuši obligācijas, lai pārstrukturētu parādu. Šajā gadījumā, kā izskaidrots 3.4.2.2. iedaļā, Komisija uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi ir sliktākā finansiālā stāvoklī, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka ar īstermiņa un ilgtermiņa finansējumu ir saistīts papildu risks. Tāpēc, lai ņemtu vērā pakļautību palielinātam riskam, Komisija riska novērtējuma skalā piešķīra par vienu pakāpi zemāku novērtējumu un, salīdzinot ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligācijas ar ASV B kredītreitinga uzņēmumu obligācijām, pielāgoja relatīvās starpības aprēķinu arī to ilgtermiņa finansējumam, ieskaitot aizdevumus.

(327)

Visbeidzot, tā kā mātesuzņēmums CNBM nesadarbojās, tad ieguvums no preferenciāliem aizdevumiem CNBM līmenī tika noteikts, izmantojot šajā iedaļā izskaidroto metodiku, kas piemērota publiski pieejamai informācijai šā uzņēmuma 2018. gada pārskatā, piemēram, nenokārtotās saistības, vidējās kapitāla izmaksas un vidējais aizņēmumu ilgums.

(328)

Kā minēts iepriekš 250.–252. apsvērumā, Ķīnas aizdevējas finanšu iestādes nav sniegušas kredītspējas novērtējumu. Tādējādi, lai noteiktu ieguvumu, Komisijai bija jānovērtē, vai procentu likmes aizdevumiem, kas tika piešķirti Yuntianhua grupai, atbilda tirgus līmenim.

(329)

Spriežot pēc šo Yuntianhua grupas ražotāju eksportētāju finanšu pārskatiem, to finansiālais stāvoklis kopumā ir bijis rentabls.

(330)

Tomēr īstermiņa likviditātes analīze rada bažas abiem eksportētajiem uzņēmumiem, jo īstermiņa parādi IP laikā veido no 90 līdz vairāk nekā 100 % no uzņēmumu apgrozījuma, un tiem ir tendence pieaugt attiecībā pret iepriekšējo gadu. Abos uzņēmumos ir būtiski izmantot īstermiņa parādus. Lai gan vienam no ražotājiem eksportētājiem IP laikā nebija aizdevumu, tas lielāko daļu savu pirkumu, kā arī daļu no citām izmaksām, kas nav darbības izmaksas, finansēja, izmantojot bankas akceptētas tratas – instrumentu, kura atmaksas termiņš parasti ir mazāks par gadu.

(331)

CPIC, pirmais tiešais kapitāla daļu īpašnieks un galvenais piegādātājs ražotājiem eksportētājiem, IP laikā bija rentabls. Tomēr tam samazinājās kapitāla atdeve no iepriekšējā gada. Turklāt uzņēmumam ir likviditātes problēmas, jo tā īstermiņa parādi veido 80 %–90 % no kopējā parāda. Salīdzinot uzņēmuma apgrozāmos līdzekļus ar tā īstermiņa saistībām, iegūstams apgrozāmā kapitāla rādītājs (91), kuras vērtība ir maza – mazāka par 1, kas rada bažas par uzņēmuma spēju atmaksāt īstermiņa parādus. Līdzīgi Komisija ir konstatējusi, ka uzņēmums savu pirkumu finansēšanai plaši izmanto bankas akceptētas tratas.

(332)

Yunnan Yuntianhua Group Co., Ltd. – Yuntianhua grupas mātesuzņēmums, kas iesaistīts izmeklējamā ražojuma piegādes ķēdē, IP laikā strādāja ar zaudējumiem. Uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu salīdzinājums ar tā īstermiņa saistībām, kad apgrozāmā kapitāla rādītājs ir mazāks par 1, rada nopietnas bažas par uzņēmuma likviditāti un spēju atmaksāt īstermiņa parādus. Turklāt izmeklēšanā atklājās, ka uzņēmums emitējis obligācijas ar skaidru mērķi atmaksāt parādu. Līdzīgi tika noteikta atjaunojamo aizdevumu izmantošana.

(333)

Komisija konstatēja, ka Ķīnas kredītreitinga aģentūra Yuntianhua grupai ir piešķīrusi AA kredītreitingu. Ņemot vērā 279.–285. apsvērumā minētos vispārējos izkropļojumus Ķīnas kredītnovērtējumos, Komisija secināja, ka šāds kredītnovērtējums nav uzticams.

(334)

Komisija uzskatīja, ka grupas vispārējais finansiālais stāvoklis atbilst BB kredītreitingam, kas ir augstākais reitings, kurš vairs neatbilst “investīciju kategorijai”. “Investīciju kategorija” nozīmē, ka uzņēmuma emitētās obligācijas kredītreitinga aģentūra uzskata par pietiekamām, lai tas varētu izpildīt maksājuma saistības, tā ka bankām tiek atļauts tajās ieguldīt.

(335)

Pēc tam, lai noteiktu tirgus likmi, PBOC standarta aizdevumu likmei tika piemērota prēmija, kas gaidāma no obligācijām, ko emitējušas firmas ar šādu reitingu (BB).

(336)

Šis uzcenojums tika noteikts, pēc Bloomberg datiem par rūpniecības segmentiem aprēķinot relatīvo starpību starp ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligāciju un ASV BB kredītreitinga uzņēmumu obligāciju indeksiem. Šādi aprēķinātā relatīvā starpība pēc tam tika pieskaitīta standarta procentu likmēm, ko PBOC bija publicējusi aizdevuma piešķiršanas dienā (92), attiecībā uz to pašu laiku, uz kuru attiecās konkrētais aizdevums. Tas tika darīts atsevišķi attiecībā uz katru aizdevumu un finanšu līzingu, kas piešķirts uzņēmumam.

(337)

Tāda pati situācija attiecībā uz tirgus kropļojumiem un derīgu kredītreitingu trūkums ir arī ĶTR ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu gadījumā, jo arī šos aizdevumus piešķir tās pašas Ķīnas finanšu iestādes. Tāpēc, kā konstatēts iepriekš, lai noteiktu atbilstīgu tirgus standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības BB kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas periodā.

(338)

Turklāt, kā skaidrots 3.4.2.1. iedaļā, atjaunojamo aizdevumu izmantošana attiecīgajā uzņēmumā tiek uzskatīta par norādi, ka uzņēmums ir sliktākā finansiālā stāvoklī, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka īstermiņa likviditātes problēmas ir saistītas ar papildu risku. Faktiski atjaunojamos aizdevumus parasti ņem uz īsiem termiņiem. Maz ticams, ka atjaunojama aizdevuma atmaksas termiņš pārsniegtu divus gadus, un izlasē iekļautajos uzņēmumos pārbaudītie pierādījumi par aizdevumiem pamatoja šādu secinājumu.

(339)

Tāpēc, lai ņemtu vērā to, ka bankas, kuras uzņēmumiem sniedza īstermiņa finansējumu atjaunojamo aizdevumu veidā, bija pakļautas palielinātam riskam, Komisija riska novērtējuma skalā piešķīra par vienu pakāpi zemāku novērtējumu un pielāgoja relatīvās starpības aprēķinu visam attiecīgo uzņēmumu īstermiņa finansējumam. Tādējādi Komisija salīdzināja ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligācijas un ASV B (nevis BB) kredītreitinga uzņēmumu obligācijas ar vienādu termiņu. Saskaņā ar Standard & Poor’s kredītreitingu definīcijām parādnieks ar B reitingu ir neaizsargātāks kā parādnieks ar BB reitingu, bet parādnieks konkrētajā laikā joprojām spēj izpildīt savas finanšu saistības. Tomēr nelabvēlīgi darījumdarbības, finanšu vai ekonomiskie apstākļi var mazināt parādnieka spēju vai vēlmi izpildīt finanšu saistības. Tāpēc šis standarts tiek uzskatīts par piemērotu, lai atspoguļotu papildu risku, ko rada atjaunojamo aizdevumu izmantošana par īstermiņa finansējumu.

(340)

Tādējādi Komisija to izmantoja par attiecīgu standartu visiem īstermiņa parādiem, ieskaitot aizdevumus ar 2 gadu vai īsāku atmaksas termiņu, kuri sniegti uzņēmumiem, kas izmanto atjaunojamos aizdevumus.

(341)

Attiecībā uz atlikušajiem aizdevumiem, kuru atmaksas termiņš pārsniedz 2 gadus, ja uzņēmumiem nebija atjaunojamo aizdevumu, tad Komisija atgriezās pie parastā standarta, kas ļauj piešķirt augstāko kategoriju spekulatīvās kategorijas obligācijām, kā paskaidrots 306. apsvērumā.

(342)

Komisija konstatēja, ka daži grupas uzņēmumi emitējuši obligācijas, lai pārstrukturētu parādu. Šajā gadījumā, kā izskaidrots 3.4.2.2. iedaļā, Komisija uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi ir sliktākā finansiālā stāvoklī, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka ar īstermiņa un ilgtermiņa finansējumu ir saistīts papildu risks. Tāpēc, lai ņemtu vērā pakļautību palielinātam riskam, Komisija riska novērtējuma skalā piešķīra par vienu pakāpi zemāku novērtējumu un, salīdzinot ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligācijas ar ASV B kredītreitinga uzņēmumu obligācijām, pielāgoja relatīvās starpības aprēķinu arī to ilgtermiņa finansējumam, ieskaitot aizdevumus.

(343)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka visas izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas izmeklēšanas periodā bija saņēmušas preferenciālus aizdevumus. Ņemot vērā finansiālā ieguldījuma esību, ražotāju eksportētāju ieguvumus un īpašās iezīmes, preferenciālus aizdevumus Komisija uzskatīja par kompensējamu subsīdiju.

(344)

Attiecībā uz preferenciāliem aizdevumiem konstatētais subsīdiju apjoms izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām izmeklēšanas periodā ir šāds.

Preferenciāls finansējums: aizdevumi

(345)

Izmeklēšana parādīja, ka saistībā ar finansējuma piešķiršanu katram izlasē iekļautajam uzņēmumam Ķīnas finanšu iestādes ar preferenciāliem nosacījumiem ir piešķīrušas arī kredītlīnijas. Tās sastāvēja no pamatnolīgumiem, uz kuru pamata banka ļāva izlasē iekļautajiem uzņēmumiem noteiktā maksimālā apmērā izmantot dažādus parāda instrumentus, piemēram, apgrozāmā kapitāla aizdevumus, bankas akceptētas tratas, dokumentārus vekseļus, citus tirdzniecības finansējuma veidus utt.

(346)

Kredītlīnijas mērķis ir noteikt aizņēmuma limitu, ko uzņēmums jebkurā laikā var izmantot, lai finansētu savas kārtējās darbības, tādējādi padarot apgrozāmā kapitāla finansēšanu elastīgu un vajadzības gadījumā tūlītēji pieejamu. Izmeklēšanā tika atklāts, ka abiem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem ar dažādām bankām bijuši kredītlīniju līgumi, kas aptvēra dažādus īstermiņa finansēšanas instrumentus ar mērķi finansēt darbības izdevumus. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka principā uz visu izlasē iekļauto uzņēmumu īstermiņa finansējumu būtu jāattiecina sava veida kredītlīnijas instruments, ieskaitot bankas akceptētas tratas, kuras regulāri izdod kārtējo darbību finansēšanai.

(347)

Tāpēc, lai noteiktu, vai visu īstermiņa finansējumu sedza kredītlīnija, Komisija salīdzināja uzņēmumiem, kas sadarbojās, izmeklēšanas periodā pieejamo kredītlīniju summu ar īstermiņa finansējuma summu, ko šie uzņēmumi izmantoja tajā pašā periodā. Ja īstermiņa finansējuma summa pārsniedza kredītlīnijas limitu, tad Komisija palielināja esošās kredītlīnijas summu par ražotāju eksportētāju faktiski izmantoto summu, kas pārsniedza kredītlīnijas limitu.

(348)

Normālos tirgus apstākļos kredītlīnijām tiek piemērota tā saucamā “administrēšanas” vai “saistību” maksa, lai kompensētu bankas izmaksas un riskus, kas ir saistīti ar kredītlīnijas atvēršanu, kā arī tiek piemērota atjaunošanas maksa, kas katru gadu tiek iekasēta par kredītlīniju atjaunošanu. Tomēr Komisija konstatēja, ka visi izlasē iekļautie uzņēmumi bez maksas izmantojuši sniegtās kredītlīnijas.

(349)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka Komisijas apgalvojums, ka normālos tirgus apstākļos kredītlīnijām piemēro saistību maksu, nav pamatots, ņemot vērā tās izmantoto apsvērumu gaisa kuģu lietās. ĶV apgalvoja, ka saistību maksas ir piemērojamas tikai piešķirto kredītlīniju gadījumā. Tomēr Komisija nav konstatējusi, ka attiecīgās kredītlīnijas ir piešķirtās kredītlīnijas. ĶV atgādināja, ka lietā EC – Aircraft ES pati ir apgalvojusi, ka tas, ka EIB neiekasēja saistību maksu, ir pamatoti, jo “.. i) “atvērtās likmes” līgumiem (t. i., līgumiem, kuriem likmes nav noteiktas iepriekš) nav noteiktības par laiku, kad būs pieejami naudas līdzekļi, un EIB neuzņemas saistības par precīzu procentu likmi”.

(350)

Atbildot uz šo apgalvojumu, Komisija norādīja, ka ES arguments EC-Aircraft procedūrās attiecībā uz saistību maksu ekspertu grupas konstatējumos netika aplūkots. Konkrēti, ekspertu grupa lēma, ka tas, ka EIB neiekasē saistību maksu, lai kompensētu EIB saistības darīt pieejamu finansējumu, bija izdevīgāk nekā tas, ka komercaizdevējs sniedz līdzīgu aizdevums, un piešķīra ieguvumu (93). Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(351)

Saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu starpību starp summu, ko uzņēmums samaksājis kā maksu par kredītlīnijas atvēršanu vai atjaunošanu Ķīnas finanšu iestādēs, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu kredītlīniju, kuru uzņēmums varētu saņemt tirgū, Komisija uzskatīja par saņēmējiem šādi piešķirto ieguvumu.

(352)

Pēc informācijas izpaušanas vairākas personas apgalvoja, ka Komisija nav veikusi kredītlīniju īpašo iezīmju analīzi. Turklāt ĶV atkārtoja savas piezīmes, kas izklāstītas iepriekš 3.1. iedaļā, norādot, ka SŠA nav veicināta nozare un neviens no dokumentiem, uz ko šajā sakarā atsaucas Komisija, neliecina, ka SŠA nozarei piešķirtās kredītlīnijas ir īpašas SKP nolīguma 2. panta nozīmē.

(353)

Komisija neveica atsevišķu īpašo iezīmju analīzi, jo kredītlīnijas pēc savas būtības ir saistītas ar citiem preferenciālas aizdošanas veidiem, piemēram, aizdevumiem, un tādējādi uz to attiecināma tā pati īpašo iezīmju analīze, kas izvērsta iepriekš 3.4.2.3. iedaļā par aizdevumiem. Rezultātā šie apgalvojumi tika noraidīti.

(354)

Atsaucoties uz publiski pieejamiem datiem (94) par līdzīgu kredītlīniju atvēršanu līdzīgās (bet kropļojumu neskartās) situācijās, atbilstīgais administrēšanas maksas tirgus standarts tika noteikts 1,5 % līmenī. Administrēšanas maksas summa, atverot kredītlīniju, ir maksājama vienreizēja maksājuma veidā. Tāpēc Komisija šo standartu piemēroja izmeklēšanas periodā atvērto kredītlīniju summai.

(355)

Kredītlīnijām, kas pastāvēja pirms IP un kas atjaunotas IP laikā, pamatojoties uz to pašu avotu, par standartu tika izmantota atjaunošanas maksa 1,25 % līmenī. Atjaunošanas maksas summa, atjaunojot kredītlīniju, ir maksājama reizi gadā vienreizēja maksājuma veidā. Tāpēc Komisija šo standartu piemēroja izmeklēšanas periodā atjaunoto kredītlīniju summai.

(356)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas viena no personām norādīja, ka bankas parasti atsakās no izmaksām, kas saistītas ar vienošanos un atjaunošanas maksām, lai nodrošinātu lielus komercklientus. Uzņēmums sniedza arī piemēru par banku Amerikas Savienotajās Valstīs, kura neiekasēja vienošanās maksu un iekasēja tikai 0,25 % gada atjaunošanas maksu par piešķirto kredītlīniju 100 001–3 milj. USD vērtībā (95). Turklāt, ņemot vērā to, ka Amerikas Savienotās Valstis ir daudz lielāks tirgus nekā Apvienotā Karaliste un ka Komisija kredītspējas noteikšanai paļāvās uz Amerikas Savienoto Valstu obligāciju reitingiem, šāds standarts tika uzskatīts par daudz piemērotāku nekā Komisijas izmantotais Apvienotās Karalistes standarts mazajiem uzņēmumiem.

(357)

Komisija norādīja, ka apgalvojumi par to, ka bankas parasti atsakās no izmaksām, kas saistītas ar vienošanos un atjaunošanas maksām, lai nodrošinātu lielus komercklientus, nebija pamatoti ar pierādījumiem. Turklāt Komisija pārskatīja uzņēmuma ierosināto standartu un konstatēja, ka tas īpaši attiecas uz kredītlīnijām maziem uzņēmumiem ar maksimālo summu 3 milj. USD un konkrētāk – uz īstermiņa apgrozāmā kapitāla vajadzībām. Gluži pretēji, Komisijas izmantotajam standartam minimālā, nevis augšējā robeža bija 25 000 GBP, attiecībā uz nodrošinātā kapitāla izmantošanu vai termiņu nebija ierobežojumu, un tas bija nošķirts no cita finanšu produkta, kas minēts tajā pašā dokumentā, bet bija īpaši pielāgots mazajiem uzņēmumiem. Tādējādi Komisijas noteiktais standarts bija piemērotāks lieliem klientiem. Turklāt ASV banka, kas izsniedza kredītlīnijas minētajā piemērā, bija banka, kas darbojas tikai ASV tirgū, savukārt HSBC (Komisijas izmantotais standarts) ir globāla banka, kas darbojas arī Ķīnas tirgū. Komisijai nav pierādījumu, kas liecinātu, ka HSBC atsakās no maksas atkarībā no klienta lieluma. Arī šajā ziņā Komisijas standarts šķita piemērotāks. Tādējādi uzņēmuma apgalvojumi tika noraidīti.

(358)

Bankas akceptētas tratas ir finanšu produkts, kura mērķis ir aktivizēt iekšzemes naudas tirgu, paplašinot kredītiespējas. Tas ir īstermiņa finansējuma veids, kas var “samazināt” tratas devēja “finansējuma izmaksas un uzlabot kapitāla efektivitāti” (96).

(359)

Bankas akceptētas tratas var izmantot tikai tam, lai norēķinātos par īstiem tirdzniecības darījumiem, un tratas devējam šajā sakarā ir jāsniedz pietiekami pierādījumi, piemēram, ar pirkuma/pārdevuma līgumu, rēķinu un piegādes rīkojumu u. c. Pirkuma līgumos bankas akceptētas tratas var izmantot par standarta maksāšanas līdzekli kopā ar citiem līdzekļiem, piemēram, naudas pārvedumu vai maksājuma uzdevumu.

(360)

Bankas akceptētas tratas sagatavo prasītājs (tratas devējs, kas ir arī pamatā esošā komercdarījuma pircējs), un to akceptē banka. Akceptējot tratu, banka piekrīt norādītajā datumā (atmaksas termiņa beigās) veikt tratā norādītās naudas summas beznosacījumu maksājumu tratas ņēmējam/uzrādītājam.

(361)

Parasti bankas akcepta līgumos ir ietverts to darījumu saraksts, uz kuriem attiecas tratas summa, ar maksājuma termiņa norādi piegādātājam un bankas akceptētas tratas atmaksas termiņa norādi.

(362)

Komisija konstatēja, ka bankas akceptētas tratas parasti izdod bankas akcepta līguma ietvaros, kurā norāda bankas, piegādātāju un pircēja identitāti, bankas un pircēja saistības un precīzi norāda vērtību katram piegādātājam, ar pārdevēju saskaņoto maksājuma termiņu un sniegto garantiju un bankas akceptētās tratas atmaksas termiņu.

(363)

Komisija konstatēja arī, ka kredītlīniju līgumos bankas akceptētas tratas parasti uzskaita kopā ar citiem īstermiņa finanšu instrumentiem, piemēram, apgrozāmā kapitāla aizdevumiem, kā iespēju izmantot finanšu limitu.

(364)

Atkarībā no katras bankas izvirzītajiem nosacījumiem var būt tā, ka tratas devējam jāveic neliels noguldījums īpašā kontā, jāiesniedz ķīla un jāmaksā pieņemšanas komisijas nauda. Katrā ziņā tratas devēja pienākums ir visu bankas akceptētas tratas summu pārskaitīt uz īpašo kontu ne vēlāk kā bankas akceptētās tratas atmaksas termiņa beigās.

(365)

Kad banka to ir akceptējusi, tratas devējs indosē bankas akceptēto tratu un kā rēķina maksājumu nodod to tratas ņēmējam, kurš pamatā esošajā komercdarījumā ir arī piegādātājs. Tādējādi tiek atceltas pircēja (tratas devēja) maksājuma saistības pret piegādātāju (tratas ņēmēju). Rodas jaunas pircēja maksājuma saistības pret akceptējošo banku par tādu pašu summu (tratas devējam ir pienākums samaksāt bankai naudas līdzekļus līdz bankas akceptētās tratas atmaksas termiņa beigām). Tāpēc bankas akceptēto tratu izdošana aizstāj tratas devēja pienākumu pret piegādātāju ar pienākumu pret banku.

(366)

Bankas akceptēto tratu atmaksas termiņš ir atkarīgs no katras bankas noteiktajiem nosacījumiem un var ilgt līdz 1 gadam.

(367)

Bankas akceptētās tratas ņēmējam (vai uzrādītājam) pirms atmaksas termiņa ir trīs iespējas:

(368)

Bankas akceptētās tratas izdošanas datums parasti atbilst ar piegādātāju saskaņotajam maksājuma termiņam, bet tas var būt arī datums pirms vai pēc maksājuma termiņa. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka attiecībā uz izlasē iekļautajiem uzņēmumiem izdošanas datums parasti bijis pirms maksājuma termiņa, kas saskaņots ar piegādātāju, un dažos gadījumos pat pēc maksājuma termiņa. Komisija konstatēja, ka izlasē iekļauto uzņēmumu bankas akceptēto tratu atmaksas termiņš lielākoties ir no 6 mēnešiem līdz 12 mēnešiem pēc rēķina maksājuma termiņa beigām.

(369)

Attiecībā uz bankas akceptēto tratu uzskaiti, tratas devēju uzskaitē, t. i., izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju uzskaitē, tos atzīst par saistībām pret banku.

(370)

Ķīnas Tautas bankas Kredītatsauču centrs (“CRCP”) atzīst bankas akceptētas tratas par “neatmaksātu kredītu”, ko sniegušas bankas tādā pašā līmenī kā aizdevumus, akreditīvus vai tirdzniecības finansējumu. Būtu arī jānorāda, ka CRCP finansētājas ir finanšu iestādes, kas piešķir dažādu veidu aizdevumus, un ka šādas finanšu iestādes tādējādi ir atzinušas bankas akceptētas tratas par saistībām, kas ir izpildāmas pret tām. Turklāt izmeklēšanas laikā iegūtie bankas akcepta līgumi paredz, ka tad, ja pircējs bankas akceptētas tratas termiņa beigu dienā nav veicis maksājumu pilnībā, tad banka nesamaksāto summu uzskata par nokavētu aizdevumu, kas jāatmaksā bankai.

(371)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas viens ražotājs eksportētājs no CNBM grupas apgalvoja, ka CRCP kredīta pārskatos neatzīst bankas akceptētas tratas par saistībām pret banku. Šī ieinteresētā persona atsaucās uz piezīmi par saistībām CRCP kredīta pārskatā, kur precizēts: “Parāda bilance ietver nenokārtotus avansus, aizdevumus, klasificētos aizdevumus, tirdzniecības finansējumu, faktoringu, vekseļu diskontēšanu, garantijas un kompensētus trešo personu parādus un parādus, ko statistikas vākšanas laikā apkalpo aktīvu pārvaldīšanas sabiedrība.” Turklāt tā piebilda, ka vienā no grupas uzņēmumiem “Informācijas kopsavilkums” kredīta pārskatā attiecas uz “pašreizējo saistību bilanci”, kas neietver bankas akceptēto tratu summas, bet tikai aizdevumu summu.

(372)

Šajā sakarā Komisija norāda, ka kredīta pārskatos “Informācijas kopsavilkumā par neatmaksātajiem kredītiem” bankas akceptētās tratas norādītas tajā pašā līmenī, kurā aizdevumi, akreditīvi, diskontēti vekseļi, faktorings vai tirdzniecības finansējums. Tas, ka bankas akceptētas tratas konkrētā laikā, kad tika izdots pārskats, netiek ieskaitītas “parāda bilancē” vai “pašreizējo saistību bilancē” neietekmē to klasificēšanu pie kredīta, ko CRCP ir skaidri atzinis kredīta pārskatā.

(373)

Kā jau minēts 358. apsvērumā, bankas akceptētas tratas ir īstermiņa finansējuma veids. Turklāt, kā savā tīmekļa vietnē norādījusi Ķīnas Tautas banka, “ar bankas akceptētu tratu var garantēt pircēja un pārdevēja līguma izveidi un izpildi, kā arī veicināt kapitāla apgrozījumu, iesaistot Ķīnas Bankas kredītu  (97)”. Bez tam savā tīmekļa vietnē DBS banka reklamē bankas akceptētas tratas kā līdzekli, ar ko “uzlabot apgrozāmo kapitālu, atliekot maksājumus” (98).

(374)

Komisija konstatēja, ka bankas akceptētas tratas plaši izmanto par maksāšanas līdzekli komercdarījumos, ar tām aizstājot maksājuma uzdevumu un tādējādi veicinot naudas līdzekļu apgrozījumu un tratas devēja apgrozāmo kapitālu. No naudas līdzekļu viedokļa instruments de facto tratas devējam dod 6 mēnešu vai 1 gada atliktu maksājuma termiņu, jo darījuma summas faktiskais maksājums naudas līdzekļu veidā notiek bankas akceptētas tratas atmaksas termiņa beigās, nevis brīdī, kad vekseļa devējam bija jāveic maksājums savam piegādātājam. Ja šāda finanšu instrumenta nebūtu, tad tratas devējs vai nu izmantotu savu apgrozāmo kapitālu, kam ir izmaksas, vai arī noslēgtu līgumu ar banku par īstermiņa apgrozāmā kapitāla aizdevumu, lai samaksātu saviem piegādātājiem, – un arī tam ir izmaksas. Faktiski, maksājot ar bankas akceptētu tratu, tratas devējs izmanto piegādātās preces vai sniegtos pakalpojumus no 6 mēnešiem līdz 1 gadam bez naudas līdzekļu avansiem un bez jebkādām izmaksām. Bankas akceptētu tratu izmantošanu īstermiņa aizdevumu aizstāšanai ilustrē Komisijas konstatējums, ka vienam no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem nebija aizdevumu. Tomēr šā ražotāja eksportētāja izdotās bankas akceptētās tratas IP laikā veidoja 70 % no tā darbības izmaksām. Līdzīgi, bankas akceptētās tratas IP beigās veidoja vairāk nekā 53 % no tā kopējām saistībām.

(375)

Normālos tirgus apstākļos bankas akceptētas tratas kā finanšu instruments tratas devējam nozīmētu finansēšanas izmaksas. Izmeklēšanā atklājās, ka visi izlasē iekļautie uzņēmumi, kas izmeklēšanas periodā izmantoja bankas akceptētas tratas, par bankas sniegto akcepta pakalpojumu maksāja tikai komisijas naudu, kura svārstījās no 0,05 % līdz 0,1 % no tratas nominālvērtības. Tomēr, atlikdami naudas līdzekļu maksājumu par preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, izlasē iekļautie uzņēmumi nemaksāja ar bankas akcepta tratu saistītās finansēšanas izmaksas. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka izmeklētie uzņēmumi ir saņēmuši ieguvumu no finansējuma bankas akceptētu tratu veidā, par kurām tie nesedz nekādas izmaksas.

(376)

Ņemot vērā iepriekš minēto, saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta i) punktu un 3. panta 2) punktu Komisija secināja, ka ĶTR ieviestā bankas akceptu sistēma ir nodrošinājusi visiem ražotājiem eksportētājiem bezmaksas finansējumu to kārtējām darbībām un tādā veidā tika piešķirts kompensējams ieguvums, kas aprakstīts tālāk 395.–399. apsvērumā.

(377)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas abi ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, nāca klajā ar piezīmi, ka bankas akceptētas tratas nav aizdevums vai kāda cita veida finansiāla palīdzība un ka Komisija ir kļūdaini pieņēmusi, ka bankas akceptētu tratu izmantošanai ir tāda pati ietekme kā īstermiņa aizdevumam. Tie apgalvoja, ka pagarinātais maksājuma termiņš bankas akceptētas tratas izmantošanas gadījumā nav bezprocentu īstermiņa aizdevums, ko piešķīrusi banka, bet gan maksājuma termiņa pagarinājums, ko nolemj piešķirt pārdevējs. Yuntianhua grupa apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi finansiāla ieguldījuma esību bankas akceptētu tratu gadījumā. Abi ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, uzstāja, ka bankas akceptētas tratas nav saistītas ne ar kādu finansējumu, jo nevienai personai nav pārskaitīta nauda no bankas.

(378)

Viens CNBM grupas uzņēmums apgalvoja, ka bankas akcepts tiek izmantots tikai tam, lai atvieglotu darījumus starp nepazīstamām personām tā, lai banka pievienotu pati savu garantiju, ka atmaksas termiņa beigās tiks veikts maksājums. Turklāt bankas akceptēta trata nemaina pārdošanas līgumā sākotnēji paredzēto maksājuma termiņu, un tāpēc banka, akceptējot tratu, nesniedz īstermiņa aizdevumu. Bez tam tas norādīja, ka veids, kā bankas akceptētās tratas tiek grāmatotas uzņēmuma iekšējā uzskaitē, nemaina secinājumu, ka bankas akceptētas tratas nav īstermiņa finansējums. Šī persona apgalvoja arī, ka, tā kā saskaņā ar pārdošanas līgumu pārdevējs maksājumu saņem tikai reizi 6 mēnešos vai 1 gadā, tad pircējam nav jāizmanto savs apgrozāmais kapitāls vai jānoslēdz īstermiņa aizdevuma līgums, lai veiktu maksājumu pēc pieprasījuma, jo pārdevējs jau ir piekritis, ka maksājums tiks atlikts.

(379)

Šajā sakarā Komisija norādīja, ka tā nav konstatējusi, ka bankas akceptētas tratas būtu aizdevumi. Tomēr Komisija secināja, ka to ekonomiskā ietekme ir līdzīga kā īstermiņa finansējumam.

(380)

Kā norādīts 374. apsvērumā, Komisija konstatēja, ka bankas akceptētas tratas plaši izmanto par maksāšanas līdzekli komercdarījumos, ar tām aizstājot maksājuma uzdevumu un tādējādi veicinot naudas līdzekļu apgrozījumu un tratas devēja apgrozāmo kapitālu. Komisija konstatēja arī, ka no naudas līdzekļu viedokļa instruments atliek naudas līdzekļu maksājumu līdz bankas akceptētas tratas termiņa beigām. Faktiski piegādātājam maksājuma termiņā, kas saskaņots līgumā, tiek samaksāts nevis ar naudas līdzekļiem, bet ar bankas akceptētu tratu. Atmaksas termiņa beigās tratas devējs veic naudas līdzekļu maksājumu bankai atbilstoši līgumattiecībām, kas radušās starp tratas devēju un banku bankas akceptētas tratas satvarā. Piegādātāji var arī indosēt bankas akceptētās tratas, lai samaksātu citiem preču/pakalpojumu nodrošinātājiem (naudas līdzekļu vietā). Tāpēc, kā norādīts 374. apsvērumā, bankas akceptēto tratu izmantošana ir ļāvusi tratas devējiem izmantot piegādātās preces vai sniegtos pakalpojumus no 6 mēnešiem līdz 1 gadam bez naudas līdzekļu avansiem un bez jebkādām izmaksām. Komisija atkārtoti norādīja arī, ka Ķīnas Tautas banka pasniedz bankas akceptētas tratas kā instrumentu, kas var “samazināt” tratas devēja “finansējuma izmaksas un uzlabot kapitāla efektivitāti”, “kā arī veicināt kapitāla apgrozījumu, iesaistot Ķīnas Bankas kredītu” (99), un DBS banka reklamē bankas akceptētas tratas kā līdzekli, ar ko “uzlabot apgrozāmo kapitālu, atliekot maksājumus” (100). Turklāt ĶV nav apstrīdējusi Komisijas secinājumu, ka bankas akceptētas tratas ir finansējuma veids. Nesen turklāt CBIRC ir izdevis paziņojumu, kurā tas norāda, ka ar nolūku stiprināt kreditēšanas atbalstu svarīgāko uzņēmumu lejupējiem uzņēmumiem, banku finanšu iestādes var sniegt kreditēšanas atbalstu lejupējiem uzņēmumiem, lai saņemtu preces un maksātu par precēm, noformējot bankas akceptētas tratas, iekšzemes akreditīvi, avansa finansējumu utt. (101) Tas ir vēl viens pierādījums, kas liecina, ka ĶV atzīst bankas akceptētas tratas par vienu no kreditēšanas atbalsta veidiem.

(381)

Tas, ka laikā, kad tiek izdota bankas akceptēta trata, nenotiek naudas pārskaitījums no bankas nevienai personai, nemaina iepriekš izklāstīto pamatojumu un secinājumus. Kā jau skaidrots, ĶTR ieviestās bankas akceptētās tratas ir maksāšanas līdzeklis komercdarījumos, kas atbalsta tratas devējus, uzlabojot tiem naudas līdzekļu apgrozījumu un apgrozāmo kapitālu. No ekonomiskā un finansiālā viedokļa šā instrumenta izmantošana ļauj tratas devējam nomaksāt savas saistības, neizmantojot uzņēmuma finanšu resursus, un tādējādi tas ir veids, kā finansēt tā saimniecisko darbību. Pretēji tam, ko apgalvo ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, šo finansējumu piešķir nevis piegādātājs, bet banka. Kā paskaidrots 365. apsvērumā, kad banka ir akceptējusi bankas akceptēto tratu un kad tā ir indosēta tratas ņēmējam (t. i., piegādātājam), pircēja (tratas devēja) maksājuma saistības pret piegādātāju (tratas ņēmēju) tiek izbeigtas. Tratas ņēmējam (piegādātājam) faktiski tiek samaksāts ar bankas akceptētu tratu laikā, par ko panākta vienošanās pārdošanas līgumā (t. i., maksājuma termiņā). Pārbaudes apmeklējuma laikā to papildus apstiprinājusi ĶV, proti, kad uzņēmums samaksā piegādātājam ar bankas akceptētu tratu, tam vairs nav saistību pret piegādātāju, bet gan pret banku, jo tam, kurš lūdzis izdot bankas akceptētu tratu, atmaksas termiņa beigās būs jāsamaksā bankai summa pilnā apmērā. Turklāt piegādātājs var izmantot bankas akceptētu tratu, lai samaksātu savas saistības pret citām personām, jo tā ir maksāšanas līdzeklis. Tāpēc piegādātājs nepagarina maksājuma termiņu. Gluži pretēji, faktiskajam naudas līdzekļu maksājumam darījumā, uz kuru attiecas bankas akceptēta trata, banka piešķir pagarinājumu par 6 mēnešiem vai 1 gadu un tādējādi ļauj tratas devējam izvairīties no visām finansēšanas izmaksām.

(382)

Komisija nepiekrita piezīmei, ka, tā kā saskaņā ar pārdošanas līgumu pārdevējs maksājumu saņem tikai reizi 6 mēnešos vai 1 gadā, tad pircējam nav jāizmanto savs apgrozāmais kapitāls vai jānoslēdz īstermiņa aizdevuma līgums, lai veiktu maksājumu pēc pieprasījuma. Komisija nepiekrita arī apgalvojumam, ka nav nozīmes veidam, kā izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji bankas akceptētās tratas grāmato savā iekšējā uzskaitē. Faktiski, kā jau minēts iepriekš, bankas akceptētas tratas ir maksāšanas līdzeklis, ko tratas devējs izmanto, lai izpildītu savas saistības pret tratas ņēmēju. Apgalvojums, ka “pārdevējs maksājumu saņem tikai reizi 6 mēnešos vai 1 gadā”, ir faktu ziņā nepareizs, jo maksājuma termiņā, kas saskaņots līgumā, pārdevējs saņem maksājumu bankas akceptētas tratas veidā. Kā jau norādīts 374. apsvērumā, bankas akceptētas tratas ir paredzētas kā maksāšanas līdzeklis komercdarījumos, nevis kā naudas līdzekļu maksājums, un tam ir piekritis kā pārdevējs, tā pircējs. Tomēr naudas līdzekļu samaksa par precēm un pakalpojumiem tiek atlikta līdz bankas akceptētās tratas atmaksas termiņam, un šo atlikšanu nodrošina banka. Kā jau paskaidrots 365. apsvērumā, ja pārdevējam maksā ar bankas akceptētu tratu, tad tratas devēja saistības pret pārdevēju tiek izbeigtas un rodas divas jaunas saistības: tratas devēja saistības pret akceptējošo banku un akceptējošās bankas saistības pret pārdevēju (tratas ņēmēju) vai bankas akceptētās tratas uzrādītāju. Pretēji tam, kas tiek apgalvots, veids, kā izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji bankas akceptētās tratas grāmato savā iekšējā uzskaitē, ir svarīgs elements, kas parāda, ka, no vienas puses, samaksājot ar bankas akceptētu tratu, saistības pret pārdevēju ir izbeigtas un, no otras puses, tratas devējam ir radušās jaunas saistības pret banku. Tas ir papildu pierādījums tam, ka, izmantojot bankas akceptētas tratas par maksāšanas līdzekli, ko ļauj banka, kura akceptējusi tratu, tratas devējam nav jāmaksā piegādātājam (tratas ņēmējam) naudas līdzekļi maksājuma termiņā, kas saskaņots līgumā. Tratas devēja pienākums toties ir samaksāt bankai naudas līdzekļus bankas akceptētās tratas atmaksas termiņā, kas ir vai nu 6 mēneši, vai 1 gads. ĶV to ir apstiprinājusi pārbaudes apmeklējuma laikā, norādīdamas, ka bankas akceptētas tratas “ir izdevīgs veids, kā atvieglot slogu uzņēmuma naudas plūsmai”.

(383)

Komisija arī nepiekrita piezīmei, ka, akceptējot bankas akceptētu tratu, banka tikai pievieno savu garantiju, ka atmaksas termiņā tiks veikts maksājums. Pirmkārt, kā jau norādīts iepriekš, bankas akceptēta trata ir maksāšanas līdzeklis, ar kuru tratas devējs izpilda savas saistības pret tratas ņēmēju (piegādātāju). Tāpēc tratas devējs samaksā tratas ņēmējam tad, kad bankas akceptētā trata tiek indosēta, savukārt atmaksas termiņa beigās tratas ņēmējs izpilda savas maksājuma saistības pret banku. Otrkārt, bankas akceptētu tratu nevar klasificēt tikai kā papildu garantiju nākotnes maksājumam, jo bankas akceptēta trata ir maksāšanas līdzeklis, kas atzīts pārdošanas līgumos, un tratas devēja maksājuma saistības pret piegādātāju tiek izbeigtas, samaksājot ar bankas akceptētu tratu. Naudas līdzekļu maksājums bankai atmaksas termiņa beigās nenozīmē, ka piegādātājs ir pagarinājis maksājuma termiņu, bet gan liecina par saistībām pret banku. Turklāt to ir apstiprinājusi ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā, apgalvodama, ka no juridiskā viedokļa atšķirība starp bankas garantiju un bankas akceptētu tratu ir tāda, ka “garantijas gadījumā par maksājumu galvenais atbildīgais ir uzņēmums A, savukārt bankas akceptu gadījumā – izdevējbanka”.

(384)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija atkārtoja savu secinājumu, ka bankas akceptētas tratas ietekmes ziņā ir īstermiņa finansējums tādā ziņā, ka tās ražotājiem eksportētājiem ļauj finansēt savus pirkumus. Ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, piešķirtais ieguvums ir finansēšanas izmaksu ietaupījumi, ko nodrošināja bankas akceptētu tratu izmantošana bez atlīdzības.

(385)

Ņemot vērā, ka bankas akceptētām tratām ir tāds pats nolūks un ietekme kā īstermiņa apgrozāmā kapitāla aizdevumiem un ka ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, savas kartējās darbības finansēšanai ir plaši izmantojuši tās, nevis īstermiņa apgrozāmā kapitāla aizdevumus, tiem būtu jāsedz izmaksas, kas līdzvērtīgas īstermiņa apgrozāmā kapitāla aizdevuma finansējumam. Šo secinājumu apstiprināja arī ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā, kurā tā norādīja, ka izvēle starp bankas akceptētu tratu un īstermiņa aizdevumu ir uzņēmuma ziņā, taču “pēc būtības tie ir līdzīgi”.

(386)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija noraidīja apgalvojumus, ka bankas akceptētas tratas nav īstermiņa finansējuma veids.

(387)

Attiecībā uz īpašajām iezīmēm, kas minētas 165. apsvērumā, saskaņā ar Lēmumu Nr. 40 finanšu iestādes sniedz kreditēšanas atbalstu veicinātajam nozarēm.

(388)

Komisija uzskatīja, ka bankas akceptētas tratas ir vēl viens preferenciāla finansiāla atbalsta veids, ko finanšu iestādes sniedz veicinātajām nozarēm, piemēram, SŠA nozarei. Patiešām, kā jau ir norādīts iepriekš 3.1. iedaļā, SŠA nozare ir viena no veicinātajām nozarēm un tāpēc tā ir tiesīga saņemt visu iespējamo finansiālo atbalstu. Nav sniegti pierādījumi, ka kāds uzņēmums Ķīnas Tautas Republikā (kurš nedarbojas veicinātā nozarē) varētu saņemt ieguvumu no bankas akceptētām tratām ar tādiem pašiem preferenciāliem noteikumiem.

(389)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas CNBM grupa apgalvoja, ka Ķīnas Tautas Republikā bankas akceptēta trata ir parasta komercprakse, kas pieejama visām nozarēm un ka vienīgais likumā noteiktais ierobežojums bankas akceptētu tratu izmantotājam ir ietverts Ķīnas Tautas Republikas Likuma par apgrozāmiem instrumentiem 6. pantā, proti,”ja persona, kurai nav rīcībspējas vai ir ierobežota rīcībspēja veikt civiltiesiskus aktus, paraksta apgrozāmus instrumentus, paraksts nav derīgs”. Tā apgalvoja arī, ka ražotājiem eksportētājiem nav jāatspēko pieņēmums, ka apgalvotā subsīdiju programma ir īpaša, un ka pamatot noteiktās īpašās iezīmes, balstoties uz apstiprinošiem pierādījumiem, jo īpaši salīdzinot izlasē iekļautajiem uzņēmumiem piedāvātos noteikumus ar citiem Ķīnas uzņēmumiem piedāvātajiem noteikumiem, ir Komisijas pienākums. Visbeidzot, viens uzņēmums no CNBM grupas lūdza Komisiju izskaidrot, kāpēc līdzīga sistēma Kanādā, uz ko Komisija atsaucās e-velosipēdu lietā, netiek uzskatīta par īpašu subsīdiju programmu, bet ĶTR sistēmu tā atzīst par īpašu subsīdiju.

(390)

Šajā sakarā Komisija atsaucās uz 165. apsvērumu, kurā tā sniegusi pierādījumus, ka saskaņā ar Lēmumu Nr. 40 finanšu iestādēm ir jāsniedz kreditēšanas atbalsts veicinātajām nozarēm. Bankas akceptētas tratas, būdamas finansējuma veids, pieder pie finanšu iestāžu realizētās preferenciālā finansiālā atbalsta sistēmas tādām veicinātajām nozarēm kā SŠA ražošanas nozarei.

(391)

Komisija norādīja, ka savu novērtējumu par subsīdiju shēmas īpašajām iezīmēm tā balstījusi uz pieejamiem valdības dokumentiem, tādiem kā plāniem un noteikumiem, par veicinātajam nozarēm. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka ĶV ir skaidri definējusi, kuras nozares tiek veicinātas, paredzot, ka ieguvums no īpašā preferenciālā finansējuma piešķirams tikai šīm nozarēm. Tāpēc, lai gan zināmam skaitam citu nozaru, par kurām konkrēti noteikts, kas tās ir veicinātas, arī ir tādi paši vai līdzīgi preferenciāli nosacījumi kā SŠA ražošanas nozarei, tas nenozīmē, ka preferenciālais finansējums, jo īpaši bankas akceptētas tratas, būtu vispārēji pieejamus visām nozarēm.

(392)

Turklāt, pat ja finansējuma veids principā varētu būt pieejams visu nozaru uzņēmumiem, konkrētie nosacījumi, ar kuriem šāds finansējums tiek piedāvāts konkrētas nozares uzņēmumiem, piemēram, atlīdzība par finansējumu un finansējuma apjoms, varētu to padarīt īpašu. Faktiski attiecībā uz iepriekš minētajiem ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, Komisija konstatēja, ka tie visi saņēmuši ieguvumu no īstermiņa finansējuma, izmantojot bankas akceptētas tratas bez nekādām izmaksām, un ka dažiem no tiem, salīdzinājumā ar citiem īstermiņa finansējuma veidiem, piemēram, īstermiņa aizdevumiem, piešķirts ieguvums no ievērojama apjoma bankas akceptētu tratu. Neviena ieinteresētā persona nav sniegusi pierādījumus, kas liecinātu, ka šis preferenciālais finansējums, kas SŠA nozares uzņēmumiem sniegts ar bankas akceptētām tratām, tiktu piešķirts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

(393)

Attiecībā uz piezīmi par bankas akceptētu tratu sistēmu Kanādā Komisija norādīja, ka saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punktu subsīdiju programmas īpašās iezīmes novērtē tikai attiecībā uz izmeklējamām subsīdijām. Tāpēc Komisijai nav jāpierāda, ka līdzīgas sistēmas citās valstīs arī ir īpašas.

(394)

Ņemot vērā iepriekš minētos argumentus, ražotāju eksportētāju, kas sadarbojās, apgalvojumi par bankas akceptētu tratu īpašajām iezīmēm tika noraidīti.

(395)

Lai aprēķinātu kompensējamās subsīdijas apjomu, Komisija novērtēja izmeklēšanas periodā saņēmējiem piešķirto ieguvumu.

(396)

Kā jau minēts 358. un 373. apsvērumā, bankas akceptētas tratas ir īstermiņa finansējuma veids, kas uzlabo tratas devēja kapitāla efektivitāti, veicinot tā apgrozāmo kapitālu un apmierinot vajadzības pēc naudas līdzekļiem, jo tos plaši izmanto par maksāšanas līdzekli komercdarījumos naudas līdzekļu vietā. Komisija konstatēja, ka izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, nemaksājot atlīdzību, ir izmantojuši bankas akceptētas tratas, lai apmierinātu savas vajadzības pēc īstermiņa finansējuma. Turklāt, kā norādīts 346. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka visu izlasē iekļauto uzņēmumu īstermiņa finansējums, ieskaitot bankas akceptētas tratas, būtu jāsaista ar kredītlīniju. Ieguvums, kas attiecināms uz kredītlīnijām, ir noteikts iepriekš 3.4.3.1. iedaļā.

(397)

Tādējādi Komisija secināja, ka bankas akceptētu tratu devējiem būtu jāmaksā atlīdzība par finansēšanas periodu. Aprēķinu vajadzībām Komisija uzskatīja, ka finansēšanas periods sākās vai nu maksājuma termiņā, par ko panākta vienošanās ar piegādātāju, gadījumos, kad bankas akceptēta trata bija izdota pirms maksājuma termiņa beigām, vai arī bankas akceptētas tratas izdošanas dienā gadījumos, kad bankas akceptēta trata bija izdota maksājuma termiņa dienā vai pēc tās. Tika uzskatīts, ka finansēšanas periods beidzas bankas akceptētās tratas atmaksas termiņa beigās.

(398)

Saskaņā ar pamatregulas 6. panta b) punktu Komisija uzskatīja, ka saņēmējiem tādējādi piešķirtais ieguvums ir starpība starp summu, ko uzņēmums faktiski bija samaksājis kā atlīdzību par finansējumu ar bankas akceptētām tratām, un summu, kas tam būtu jāmaksā, piemērojot īstermiņa finansējuma procentu likmi.

(399)

Komisija noteica ieguvumu no īstermiņa finansēšanas izmaksu nemaksāšanas. Šajā sakarā, kā jau minēts 358. apsvērumā, bankas akceptētas tratas ir īstermiņa finansējuma veids. Tām faktiski ir tāds pats mērķis kā īstermiņa apgrozāmā kapitāla aizdevumiem. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka bankas akceptētajām tratām ir jāsedz izmaksas, kas līdzvērtīgas īstermiņa aizdevuma finansējumam. Tāpēc Komisija izmantoja to pašu iepriekš 3.4.2.4. iedaļā aprakstīto metodiku, kuru izmantoja īstermiņa aizdevumu finansējumam, izteiktam RMB.

(400)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas viens uzņēmums no CNBM grupas nāca klajā ar piezīmi, ka, tā kā bankas akceptēta trata ir kredīts, ko pārdevējs sniedz pircējam, Komisijai būtu jāaprēķina ieguvums saistībā ar subsīdiju programmu “preču un pakalpojumu nodrošināšana par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo” un vispirms jānosaka, vai piegādātāji ir “valsts iestādes” pamatregulas 2. panta b) punkta nozīmē.

(401)

Kā jau skaidrots 379.–383. apsvērumā, Komisija nepiekrita tam, ka bankas akceptētas tratas ir pārdevēja sniegts kredīts, un secināja, ka bankas akceptētas tratas ir preferenciāla finansējuma veids, ko banka sniedz tratas devējam. Tādēļ minētais apgalvojums tika noraidīts.

(402)

Cits CNBM grupas uzņēmums apgalvoja, ka Komisijai būtu bijis jāatskaita faktiskais piešķirtais maksājuma termiņš no domājamā bankas finansējuma perioda.

(403)

Kā skaidrots 397. apsvērumā, Komisija, aprēķinot finansēšanas periodu, uzskatīja, ka maksājuma termiņš ir saskaņots ar piegādātāju. Attiecībā uz CNBM grupas uzņēmumu, kas nāca klajā ar apgalvojumu, izmeklēšanā atklājās, ka praksē pamatā esošo rēķinu maksājuma termiņš vai nu jau bija beidzies, kad tika izdotas attiecīgās bankas akceptētās tratas, vai arī nebija iespējams noteikt saikni starp iesniegtajiem rēķiniem un bankas akceptētām tratām. Tādējādi šis apgalvojums tiek noraidīts.

(404)

Viens CNBM grupas uzņēmums apgalvoja, ka Komisijai no apgalvotā ieguvuma būtu jāatskaita maksas, ko faktiski samaksājuši izlasē iekļautie ražotāji. Turklāt Yuntianhua grupa apgalvoja, ka saskaņā ar pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu Komisijai ir jāatskaita pieteikšanās maksa vai citas izmaksas, kas noteikti rodas, lai panāktu atbilstību subsīdijas saņemšanai vai to saņemtu.

(405)

Komisija 375. apsvērumā jau ir norādījusi, ka ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, par bankas sniegto akcepta pakalpojumu maksāja tikai komisijas naudu, kura svārstījās no 0,05 % līdz 0,1 % no bankas akceptētās tratas nominālvērtības. Faktiski šī komisijas nauda, ko banka ir samaksājusi par bankas akceptētās tratas apstrādi, ir atsevišķs elements no bankas piešķirtā finansējuma, par kuru ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, nesedza nekādas izmaksas. Šo maksu maksā, lai segtu bankas administratīvās izmaksas par bankas akceptēto tratu apstrādi. Komisija kompensēja tikai bankas akceptēto tratu finansēšanas daļu (proti, daļu, kas ir līdzvērtīga īstermiņa finansējumam); tā neanalizēja, vai arī pieņemšanas komisijas nauda būtu saistāma ar kompensējamu subsīdiju. Katrā ziņā šīs maksas ietekme uz subsīdiju apjomu ir 0,01 %–0,04 % robežās atkarībā no ražotāja eksportētāja, tāpēc tā nav būtiska. Tāpēc Komisija neuzskatīja par vajadzīgu analizēt šo apgalvojumu pēc būtības un novērtēt, vai šis ieguvums būtu kompensējams.

(406)

Viens CNBM grupas uzņēmums apgalvoja, ka no ieguvuma aprēķina bāzes būtu jāatskaita summa, kas vienāda ar noguldījumiem, kurus tas veicis kā garantiju par bankas akceptētajām tratām.

(407)

Šajā sakarā, kā Komisija ir secinājusi iepriekšējās izmeklēšanās (102), vispirms būtu jānorāda, ka parasti bankas, piešķirot finansējumu, no saviem klientiem prasa garantijas un nodrošinājumus. Turklāt būtu jānorāda, ka šādas garantijas tiek izmantotas, lai nodrošinātu, ka ražotājs eksportētājs uzņemas finansiālu atbildību pret banku, nevis pret piegādātāju. Izmeklēšanā arī atklājās, ka Ķīnas bankas šīs garantijas nepieprasa sistemātiski un ne vienmēr tās ir saistītas ar konkrētām bankas akceptētām tratām. Šajā ziņā apgalvoto noguldījumu summa neatbilst tratas devēja avansa maksājumam bankām, bet tikai papildu garantijai, ko bankas dažkārt prasa un kas nekādi neietekmē bankas lēmumu tratas devējam izdot bankas akceptētas tratas bez papildu aizņēmuma procentiem. Turklāt tās var izpausties dažādos veidos, ieskaitot termiņnoguldījumus un ķīlas. Tratas devējs saņem procentus par noguldījumiem, tādēļ tie nerada izmaksas bankas akceptētās tratas devējam. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums tika noraidīts.

(408)

Viens CNBM grupas uzņēmums apgalvoja, ka Komisijai būtu jāizslēdz no saviem aprēķiniem bankas akceptētās tratas, kas izdotas saistītām personām, jo maksājuma termiņa pagarināšana saistītai personai ar bankas akceptētu tratu nepiešķir ieguvumu tratas devējam, ņemot vērā, ka tādējādi par proporcionālu summu tiek samazināta šā saistītā līgumslēdzēja likviditāte.

(409)

Šajā sakarā Komisija atgādina, kā jau minēts iepriekš, ka bankas akceptēta trata ir maksāšanas līdzeklis un tāpēc ar to netiek pagarināts ar piegādātāju saskaņotais maksājuma termiņš, bet gan tiek atlikts naudas līdzekļu maksājums. Tratas ņēmējs (piegādātājs) var indosēt bankas akceptētu tratu, lai samaksātu savas saistības pret citām personām, jo tā ir maksāšanas līdzeklis. Tāpēc to saistīto personu likviditāte, kuras saņēmušas bankas akceptēto tratu, proporcionāli nesamazinās. Tādējādi apgalvojums tika noraidīts.

(410)

Yuntianhua grupa apgalvoja, ka dažiem saistītajiem uzņēmumiem ar bankas akceptētajām tratām saistītajā aprēķinā Komisija nav izmantojusi datus, kas sniegti atbildēs uz anketas jautājumiem.

(411)

Komisija norādīja, ka aprēķins tika veikts, pamatojoties uz pēdējiem uzņēmumu sniegtajiem datiem, kas tika pārbaudīti apmeklējumā uz vietas. Tāpēc apgalvojums tika noraidīts.

(412)

Visbeidzot, viens CNBM grupas uzņēmums, lai nepieļautu divkāršu pieskaitīšanu, iesniedza īpašu apgalvojumu par bankas akceptētām tratām, ko izdevis saistīts uzņēmums. Komisija šo apgalvojumu noraidīja. Tomēr, tā kā šā apgalvojuma detaļas ir konfidenciālas, Komisija to aplūkoja informācijā, kas tika izpausta vienīgi attiecīgajam uzņēmumam.

(413)

Izmeklēšanā atklājās, ka Ķīnas finanšu iestādes diskontējušas debitoru parādus dažiem izlasē iekļautiem uzņēmumiem apmaiņā pret naudas līdzekļiem.

(414)

Ar šīs operācijas palīdzību finanšu starpnieki avansā izmaksājuši uzņēmumiem debitoru parādu summas pirms to termiņa beigām. Nododot finanšu iestādēm tiesības uz nākotnes debitoru parādiem pēc maksu un piemērojamo diskonta likmju atskaitīšanas, uzņēmumi saņēma līdzekļus pirms termiņa.

(415)

Piemērojamajai diskonta likmei būtu jākompensē tieši saistību neizpildes risks, ko lielā mērā ietekmē kredītreitings pēdējam subjektam, kurš ir atbildīgs par maksājuma saistību izpildi.

(416)

Izmeklēšanā atklātajiem diskontētajiem debitoru parādiem bija dažādi veidi, piemēram, vekseļi, obligācijas, faktūrkreditēšana, bankas akcepti un komercakcepti. Uz katru veidu attiecas savi nosacījumi, un līdzīgā veidā tie ir saistīti ar dažādu pakāpju pamatā esošo risku. Attiecībā uz bankas akceptētajām tratām pēdējais atbildīgais subjekts ir bankas akceptētās tratas izdevējs, proti, banka. Tomēr cita veida debitoru parādiem, piemēram, vekseļiem, akreditīviem, pēdējais atbildīgais subjekts parasti būtu komercuzņēmums.

(417)

Normālos tirgus apstākļos piemērojamajai diskonta likmei būtu jākompensē bankas izmaksas un riski. Tomēr Komisija konstatēja, ka konkrētiem izlasē iekļautiem uzņēmumiem varētu būt piešķirtas preferenciālas likmes, ar kurām piešķirts kompensējams ieguvums.

(418)

Tādējādi saņēmējiem piešķirtais ieguvums būtu starpība starp diskonta likmi, ko piemēro Ķīnas finanšu iestādes, un diskonta likmi, kas piemērojama līdzīgai operācijai tirgū, piemēram, īstermiņa aizdevumiem.

(419)

Tomēr lietas materiālos ietvertā informācija neļauj noteikt dažādās piemērojamās diskonta likmes. Turklāt šajā izmeklēšanā Komisija aplēsa, ka ieguvums, kas tiek piešķirts ar šo subsidēšanas veidu, ir bijis niecīgs. Tāpēc tā nolēma to nekompensēt.

(420)

Komisija, pamatojoties uz publiski pieejamu informāciju, konstatēja, ka izmeklēšanas periodā CNBM ar Ķīnas Lauksaimniecības banku (“ABC”) un Sakaru banku (“COMM”) ir veikusi parādsaistību kapitalizāciju 4 miljardu RMB vērtībā. Kā jau ir norādīts 208.–217. apsvērumā, CNBM neatbildēja uz anketas jautājumiem un izmeklēšanā nesadarbojās. Tāpēc Komisijai, novērtējot šo darījumu, bija jāizmanto pieejamie fakti.

(421)

ABC un COMM ir valsts īpašumā esošas bankas, kas, kā norādīts3.4.1.4. iedaļā, tiek uzskatītas par valsts iestādēm un/vai par tādām, kam uzticēts vai kas norīkotas pildīt attiecīgas funkcijas. Turklāt iepriekšējas antisubsidēšanas izmeklēšanās ir konstatēts, ka gan ABC, gan COMM ir valsts iestāde vai ka tām ir uzticēts vai tās ir norīkotas pildīt funkcijas, kam parasti vajadzētu atrasties valdības kompetencē (103). Šīs izmeklēšanas lietas materiālos nav pierādījumu, kas būtu pretrunā šiem iepriekšējiem konstatējumiem.

(422)

Komisija uzskatīja, ka normālos tirgus apstākļos banka nepārvērstu savu parādu pašu kapitālā bez papildu kompensācijas. Pašu kapitāls faktiski ir daudz riskantāks instruments nekā parāds, jo nav pārliecības, ka banka saņems atpakaļ savus kapitālieguldījumus. Turklāt pašu kapitāls, pretēji aizdevuma procentu likmei, ne vienmēr garantē ienākumu no ieguldījumiem. Paaugstināto risku, ko bankas uzņemas šādas parādsaistību kapitalizācijas dēļ, pamato pierādījumi par vāju finansiālo stāvokli uzņēmuma 2018. finanšu gada pārskatā: uzņēmumam ir ļoti augsta neto parāda attiecība (120 %–145 %), īstermiņa aizdevumi, kas jāatmaksā viena gada laikā, ir divreiz lielāki par uzņēmuma gada bruto peļņu, un kopējās saistības atbilst 2/3 no tā gada apgrozījuma. Visbeidzot, presē publicētā rakstā, kas pieejams CNBM tīmekļa vietnē, norādīts, ka kapitalizācijas iemesls ir rūpniecības politikas mērķi un CNBM un abu banku stratēģiskās sadarbības lielā nozīme. Konkrēti, presē publicētajā rakstā teikts, ka kapitalizācija palīdzēs CNBM sasniegt “piedāvājuma strukturālo reformu” kā rūpniecisku mērķi.

(423)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija secināja, ka izmeklēšanas periodā parādsaistību kapitalizācija ir piešķīrusi ieguvumu CNBM, jo to ar preferenciāliem nosacījumiem nodrošinājušas valsts iestādes vai subjekti, kam valsts uzticējusi vai ko tā norīkojusi sasniegt rūpniecības politikas mērķus.

(424)

Komisija uzskatīja, ka preferenciālais finansējums, kas piešķirts ar parādsaistību kapitalizāciju, ir īpašs pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, jo ieguldītāji ir subjekti, kas darbojas saskaņā ar valsts politikas pamatnostādnēm, kurās SŠA nozare atzīta par veicinātu. Katrā ziņā pieejamā informācija liecina, ka uzņēmumam CNBM ir piešķirta šī ad hoc subsīdija, tādēļ tā ir īpaša uzņēmumam.

(425)

Tā kā nesadarbošanās dēļ nebija papildu pierādījumu, Komisijai nebija pieejami nolīgumi starp CNBM un bankām. Tādējādi Komisija nevarēja novērtēt, vai būtiskie riski, ko uzņemas bankas, ir kaut kādā veidā kompensēti. Tomēr visi 422. apsvērumā izskaidrotie elementi liecina par CNBM sarežģīto finansiālo stāvokli un par to, ka ar šo darījumu ir sasniedzami rūpniecības mērķi, un tādējādi pamato secinājumu, ka tam nav tirgus loģikas, kas atspoguļotu būtiskos faktiskos riskus. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka darījums ir līdzvērtīgs parāda atlaišanai, un to uzskatīja par dotāciju izmeklēšanas periodā. Tā kā dotācija pilnībā tika ņemta izmeklēšanas periodā, tā tika aprēķināta, pamatojoties uz visas grupas kopējo apgrozījumu. Rezultātā iegūtais subsidēšanas apjoms ir 1,83 %.

(426)

Izmeklēšanas periodā izlasē iekļautais uzņēmums (Yunnan Yuntianhua Group Co., Ltd) saņēma līdzekļus, ko nodrošināja valsts kontrolēti subjekti, veicot konkrētu veidu kapitāla iepludināšanu.

(427)

Šie līdzekļi tika pārskaitīti kapitāla palielinājuma veidā, kas tomēr automātiski nenodrošināja ieguldītājiem pilnīgas kapitāla daļu īpašnieku tiesības. Šajā ziņā līdzekļi tika pārskatīti apmaiņā pret saņēmēja uzņēmuma nākotnes kapitāla daļu, kura būs tikai pēc nenoteikta laika.

(428)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka tad, kad uzņēmums saņēma līdzekļus, tie tika iegrāmatoti kā citi pašu kapitāla instrumenti bez gaidāmām izmaiņām uzņēmuma īpašumtiesību daļā. Kaut arī ieguldītāji bija pārskaitījuši līdzekļus, tiem nebija iespējams pilnībā izmantot kapitāla daļu īpašnieku tiesības un tie arī nesaņēma apmaiņā procentu maksājumus. Tikai pēc nenoteikta laika, bet parasti tas ir ilgāks par gadu, un pēc SASAC apstiprinājuma daļa līdzekļu tika pārskaitīta uz iemaksāto pamatkapitālu. Tikai tad ieguldītāji ieguva pilnīgas kapitāla daļu īpašnieku tiesības.

(429)

Komisija arī konstatēja, ka laikposms starp kapitāla iepludināšanu un kapitāla īpašnieku tiesību piešķiršanu var būt ilgāks par gadu. Šajā sakarā Komisija konstatēja, ka visā izmeklēšanas periodā iepludinātas būtiskas kapitāla summas, kas nedeva kapitāla daļu īpašnieku tiesības.

(430)

Tādējādi praksē uz laiku, kas pārsniedz gadu, līdz tiek atzītas kapitāla daļu īpašnieku tiesības, uzņēmuma rīcībā bez nekādām izmaksām ir līdzekļi apmaiņā pret īpašumtiesību nodošanu nākotnē.

(431)

Parastos tirgus apstākļos, lai kompensētu līdzekļu izmantošanu, uzņēmums nodotu daļu no uzņēmuma īpašumtiesībām neilgi pēc līdzekļu saņemšanas vai uzskaitē šos līdzekļus norādītu kā parādu. Tomēr, ņemot vērā šādas kārtības konkrētos apstākļus šajā gadījumā, šis hibrīdais finansējuma veids faktiski ir tuvāks klasiskam kapitāla daļu īpašnieka bezprocentu aizdevumam uz ilgu laiku nekā pašu kapitāla instrumentam.

(432)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija uzskatīja, ka izmeklēšanas periodā uzņēmumam Yunnan Yuntianhua Group Co., Ltd., kas pieder pie Yuntianhua grupas, ilgstoši bija pieejamas ievērojamas finansējuma summas, par kurām tam neradās nekādas izmaksas. Tā kā šis konkrētais pašu kapitāla iepludināšanas veids ieguldītājiem automātiski nepiešķir kapitāla daļu īpašnieku tiesības, Komisija uzskatīja, ka tā ietekme ir līdzīga kā bezprocentu aizdevumam.

(433)

Lai noteiktu, vai ieguldītājus var uzskatīt par valsts iestādēm vai ka ĶV tiem ir uzticējusi funkcijas vai tos norīkojusi tās pildīt, Komisija lūdza no Yuntianhua grupas konkrētu informāciju par kapitāla daļu īpašniekiem, kas bija nodrošinājuši līdzekļus, izmantojot citus pašu kapitāla instrumentus. Ieguldītāji bija Kunming Heze Investment Center; Yunnan Jinrun Zhonghao Investment Center; Yunnan State-owned Enterprise Reform No.2 Equity Investment Fund Partnership (Fonds valsts īpašuma esošo uzņēmumu reformai).

(434)

Informācija, ko lūdza Komisija, ietvēra informāciju par uzņēmumu, piemēram, lielāko kapitāla daļu īpašnieku nosaukumus, vārdus un uzvārdus un katra ieguldītāja direktoru padomes sastāvu un noteikumus. Komisijai bija vajadzīga arī informācija par minēto ieguldītāju ieguldījumu politiku un sīkāka informācija par konkrētiem līdzekļu pārskaitījumiem ar citiem pašu kapitāla instrumentiem.

(435)

Turklāt Komisija sazinājās ar ĶV un lūdza to pašu informāciju, kas aprakstīta 434. apsvērumā. ĶV atbildēja, ka tās rīcībā nav informācijas par konkrētiem uzņēmumiem un par visiem tiem subjektiem Ķīnā, kuros tai varētu būt kapitāla daļas. Tāpēc tā atteicās tieši atbildēt, bet atsaucās uz atbildi, ko sniegšot attiecīgais izlasē iekļautais uzņēmums.

(436)

Kā liecina, 218.–220. apsvērums, netika saņemta pilnīga atbilde, tāpēc, lai noteiktu, vai šie ieguldītāji ir kvalificējami par valsts iestādēm, Komisija nolēma izmantot pieejamos faktus.

(437)

Izmantojot publiski pieejamu informāciju, piemēram, gada pārskatus, informāciju, kas pieejama uzņēmumu uzziņu krājumos vai ieguldītāju tīmekļa vietnēs, vai publiski pieejamās datubāzēs, Komisija konstatēja, ka ieguldītāji, kas Yuntianhua grupai bija nodrošinājuši līdzekļus, izmantojot citus pašu kapitāla instrumentus, daļēji vai pilnībā bija valsts īpašumā.

(438)

Attiecībā uz Kunming Heze Investment Center Komisija konstatēja, ka vairāk nekā 98 % kapitāla daļu galu galā piederēja vietējai valdībai un VU (104). Konkrētāk, Komisija konstatēja, ka vairāk nekā 24 % kapitāla daļu piederēja VU Yunnan State Owned Capital Operations Ltd (Yunnan guoyou ziben Yunying youxian gongsi). Komisija arī konstatēja, ka vairāk nekā 74 % no Kunming Heze Investment Center kapitāla daļām piederēja China Fortune International (Huaxin International Trust) – VU China Huadian Group Co., Ltd. finanšu uzņēmumam. Turklāt subjektu Kunming Heze Investment Center pārvalda ieguldījumu fonds, kas izveidots, lai ieguldītu publiskos provinces uzņēmumos. Bez tam Komisijas konstatēja, ka tajā un subjektos, kas ir tā kapitāla daļu īpašnieki, padomju pārstāvji un locekļi iepriekš ieņēmuši vadošus amatus Juņnaņas SASAC, kā arī ĶKP biedri (105).

(439)

Attiecībā uz Yunnan Jinrun Zhonghao Investment Center (106) Komisija konstatēja, ka vismaz 46 % kapitāla daļu galīgais īpašnieks ir vietējā valdība un VU. Konkrēti, tā kapitāla daļu īpašumtiesību struktūrā Komisija konstatēja China Construction Bank Trust un Juņnaņas provinces valsts īpašumā esošo kapitāla operāciju Jinrun kapitāla ieguldījumu fonda pārvaldību.

(440)

Līdzīgi, Komisija konstatēja, ka Yunnan State-owned Enterprise Reform No.2 Equity Investment Fund Partnership (Fonds valsts īpašuma esošo uzņēmumu reformai) pieder valsts īpašumā esošam uzņēmumam Yunnan Energy Investment Group.

(441)

Turklāt Komisija konstatēja, ka pastāv formālas norādes par valsts kontroli pār šiem ieguldītājiem. Konkrēti, tā kā nav konkrētas informācijas, kas liecinātu par pretējo, tad, pamatojoties uz 3.4.1.5. un 3.4.1.6. iedaļā izdarītajiem secinājumiem, Komisija uzskatīja, ka to valsts īpašumā esošo uzņēmumu vadītājus un uzraugus, kuru īpašumā ir attiecīgie subjekti, ieceļ valsts un tie atskaitās valstij.

(442)

Turklāt, kā paskaidrots 431. apsvērumā, Komisija konstatēja, ka to darbība neatbilst tikai tirgus loģikai un neatspoguļo faktiskos tirgus riskus, kas saistīti ar izmeklētajiem darījumiem. Atbilstoši valdības politikai veicināt konkrētas nozares, kā tā konstatēta iepriekš 3.1. iedaļā, šie ieguldītāji, finansiāli atbalstīdami ražotāju eksportētāju, drīzāk ir darbojušies iracionāli.

(443)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisija konstatēja, ka valsts kontrolētie subjekti, kas ar citu pašu kapitāla instrumentu bija snieguši finanšu līdzekļus Yuntianhua grupai, ir valsts iestādes nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar un 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta i) punktu.

(444)

Turklāt, pat ja valsts kontrolētie subjekti nebūtu uzskatāmi par valsts iestādēm, Komisija to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti 269. apsvērumā, konstatēja, ka tie ir uzskatāmi par tādiem, kam ĶV uzticējusi vai ko ĶV norīkojusi veikt funkcijas, kas parasti atrodas valdības kompetencē pamatregulas 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē. Tādējādi katrā ziņā to rīcība ir saistāma ar ĶV.

(445)

Komisija uzskatīja, ka preferenciālais finansējums, kas piešķirts, iepludinot pašu kapitālu, ir īpašs pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, jo ieguldītāji ir subjekti, kas darbojas saskaņā ar valsts politikas pamatnostādnēm, kurās SŠA nozare atzīta par veicinātu. Katrā ziņā pieejamā informācija liecina, ka Yunnan Yuntianhua Group Co., Ltd ir piešķirta šī ad hoc subsīdija, tādēļ tā ir īpaša uzņēmumam.

(446)

Kā paskaidrots 432. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka Yunnan Yuntianhua Group Co., Ltd. saņēma ieguvumu no ievērojama finansējuma, kas tika nodrošināts, iepludinot kapitālu, kura ietekme bija līdzīga kā bezprocentu aizdevuma finansējumam. Tāpēc Komisija nolēma ievērot iepriekš 3.4.2. iedaļā aprakstīto aprēķinu metodiku, kas izmantojama aizdevumiem. Tas nozīmē, ka ieguvuma noteikšanai nepieciešamo uz tirgu balstīto procentu likmi aizdevumiem, kuru pēc tam salīdzina ar faktisko procentu likmi, ko uzņēmums samaksājis, nosaka, standarta procentu likmēm, ko publicē PBOC, piemērojot relatīvo starpību starp ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligācijām un piemērojamā ASV BB vai ASV B kredītreitinga uzņēmumu obligācijām ar to pašu termiņu. Rezultātā iegūtais subsidēšanas apjoms ir 0,3 %.

(447)

Visi izlasē iekļautie uzņēmumi saņēma preferenciālu finansējumu obligāciju veidā.

(448)

Ķīnā obligāciju tirgus dalībnieki būtībā ir tie paši subjekti, kas darbojas aizdevumu tirgū. Uzņēmumiem, kas vēlas emitēt obligācijas, ir jānolīgst tādas finanšu iestādes pakalpojumi, kura darbotos kā pirmparakstītājs. Pirmparakstītāji organizē obligāciju emisiju un piedāvā procentu likmes, ar kādam obligācija tiks piedāvāta ieguldītājiem. Tāpēc Komisija nolēma ievērot iepriekš 3.4.2. iedaļā aprakstīto aprēķinu metodiku, kas izmantojama aizdevumiem. Turklāt ieguldītāji, kas pērk obligācijas, galvenokārt ir arī Ķīnas (valsts īpašumā esošas) bankas, jo vairāk nekā 95 % no kopējā obligāciju tirdzniecības apjoma notiek starpbanku tirgū (107).

(449)

Kā aprakstīts iepriekš 3.4.1.1. iedaļā, šajās finanšu iestādēs ir raksturīga spēcīga valsts klātbūtne un ĶV spēj tās būtiski ietekmēt.

(450)

Iepriekš 3.4.1. iedaļā aprakstītais vispārējais tiesiskais regulējums, kurā šīs finanšu iestādes darbojas, ir piemērojams arī obligācijām. Turklāt tieši uz obligācijām attiecas arī tālāk minētie normatīvie dokumenti:

(451)

Tiesiskajā regulējumā noteikts, ka obligācijas Ķīnā nav iespējams brīvi emitēt vai tirgot. Atkarībā no obligācijas un emitenta veida dažādām valsts iestādēm, piemēram, PBOC, NDRC vai CSRC, ir jāapstiprina katras obligācijas emisija. Turklāt saskaņā ar Uzņēmumu obligāciju pārvaldības noteikumiem ir noteiktas gada kvotas uzņēmumu obligāciju emisijai.

(452)

Turklāt saskaņā ar Vērtspapīru likuma 16. pantu obligāciju publiskai emisijai obligāti jāatbilst šādām prasībām: “piesaistīto līdzekļu ieguldījums atbilst valsts rūpniecības politikai [..]” un “piesaistītos līdzekļus [..] izmanto atbilstoši apstiprinātajam mērķim”. Uzņēmumu obligāciju pārvaldības noteikumu 12. pantā atkārtots, ka piesaistīto līdzekļu nolūkam jāatbilst valsts rūpniecības politikai.

(453)

Saskaņā ar “Administratīvajiem pasākumiem uzņēmumu obligāciju emisijai un tirdzniecībai” publiskai emisijai drīkst piedāvāt tikai konkrētas obligācijas, kas atbilst stingriem kvalitātes kritērijiem, piemēram, tām ir AAA kredītreitings. Tādēļ lielākā daļa obligāciju tiek emitētas privāti tā dēvētajiem atbilstoši kvalificētajiem ieguldītājiem, kurus ir apstiprinājusi CSRC un kuri būtībā ir Ķīnas institucionālie ieguldītāji.

(454)

Visbeidzot, uzņēmumu obligāciju procentu likmes nav brīvi noteiktas, jo Uzņēmumu obligāciju pārvaldības noteikumu 18. pantā teikts, ka “procentu likme nevienai uzņēmumu obligācijai nedrīkst pārsniegt 40 % no dominējošās procentu likmes, ko bankas maksā fiziskām personām par fiksēta termiņa krājnoguldījumiem ar tādu pašu atmaksas termiņu”.

(455)

Pamatojoties uz konkrētām obligāciju emisijām, Komisija arī vāca konkrētus pierādījumus tam, ka ir īstenota būtiska kontrole. Tādēļ tā pārbaudīja vispārējo tiesisko vidi, kā izklāstīts iepriekš 450.–454. apsvērumā, kopā ar konkrētiem izmeklēšanas konstatējumiem.

(456)

Pārbaudes apmeklējumos tika atklāts, ka obligācijas parasti emitēja divas izlasē iekļautas ražotāju eksportētāju grupas ar procentu likmēm, kas ir tuvas Ķīnas Tautas bankas (“PBOC”) standarta procentu likmēm, neatkarīgi no uzņēmumu finansiālā un kredītriska stāvokļa.

(457)

Praksē, līdzīgi kā aizdevumiem, obligāciju procentu likmes ietekmē kredītreitings. Tomēr, kā aprakstīts iepriekš 279.–285. apsvērumā, vietējais kredītreitingu tirgus ir izkropļots un kredītreitingi nav ticami. To apliecina fakts, ka obligāciju emisijas obligāciju prospekti un kredītreitingu ziņojumi par izlasē iekļauto uzņēmumu emitētajām obligācijām neatbilda uzņēmumu faktiskajai situācijai.

(458)

Vienā gadījumā, piemēram, detalizētais obligāciju prospekts brīdināja, ka uzņēmuma peļņas līmenis ir samazinājies, ka ievērojama neto aktīvu daļa ir ieķīlāta iekšējā finansējuma garantijām, ka īstermiņa parāda atmaksa rada lielu spiedienu un ka uzņēmums ir paredzējis dažus plašus kapitālietilpīgus projektus, lai gan tam jau ir augsta parāda attiecība. Tomēr ziņojuma noslēgumā obligāciju piedāvājumam tika piešķirts AA+ kredītreitings.

(459)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija konstatēja, ka Ķīnas finanšu iestādes, kas organizē obligāciju emisiju izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, ir valsts iestādes vai valdība tām uzticējusi vai tās norīkojusi pildīt attiecīgas funkcijas pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē, kā jau tas izskaidrots 3.4.1.5. un 3.4.1.6. iedaļā. Turklāt izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem tika piešķirts ieguvums, jo emitēto obligāciju likmes bija zemākas par tirgus likmēm, kas atbilst to faktiskajam riska profilam.

(460)

Komisija uzskatīja, ka preferenciālais finansējums, kas tiks piešķirts, izmantojot obligācijas, uzskatāms par īpašu pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, jo obligācijas nevar emitēt bez valdības iestāžu apstiprinājuma un ĶTR Vērtspapīru likums nosaka, ka obligāciju emisijām jāatbilst valsts rūpniecības politikai. Kā jau minēts 140.–177. apsvērumā, SŠA nozare tiek uzskatīta par galveno/stratēģisko nozari.

(461)

Tā kā obligācijas būtībā ir tikai cita veida parāda instruments, kas līdzīgs aizdevumiem, un tā kā aizdevumu aprēķināšanas metodika jau ir balstīta uz obligāciju grozu, tad Komisija nolēma izmantot iepriekš 3.4.2. iedaļā aprakstīto aizdevumu aprēķināšanas metodiku. Tas nozīmē, ka ieguvuma noteikšanai nepieciešamo uz tirgu balstīto procentu likmi obligācijām, kuru pēc tam salīdzina ar faktisko procentu likmi, ko uzņēmums samaksājis, nosaka, standarta procentu likmēm, ko publicē PBOC, piemērojot relatīvo starpību starp ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligācijām un ASV BB kredītreitinga uzņēmumu obligācijām ar to pašu termiņu.

(462)

Kā skaidrots 291. apsvērumā, Komisija konstatēja, ka konkrēti uzņēmumi emitējuši obligācijas, lai pārstrukturētu parādu. Šajos gadījumos, kā izskaidrots 3.4.2.2. iedaļā, Komisija uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi ir sliktākā finansiālā stāvoklī, nekā no pirmā acu uzmetiena liek domāt finanšu pārskati, un ka ar īstermiņa un ilgtermiņa finansējumu ir saistīts papildu risks. Tāpēc, lai ņemtu vērā pakļautību palielinātam riskam, Komisija riska novērtējuma skalā piešķīra par vienu pakāpi zemāku novērtējumu un pielāgoja relatīvās starpības aprēķinu arī to finansējumam, arī obligācijām, salīdzinot ASV AA kredītreitinga uzņēmumu obligācijas ar ASV B kredītreitinga uzņēmumu obligācijām.

(463)

Izmeklēšanā atklājās, ka visas izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas ir saņēmušas preferenciālu finansējumu bankas akceptētu tratu un obligāciju veidā un ka divi no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem izmeklēšanas periodā ir saņēmuši preferenciālu finansējumu pašu kapitāla iepludināšanas veidā. Ņemot vērā finansiālā ieguldījuma esību, ražotāju eksportētāju ieguvumus un īpašās iezīmes, šos preferenciālā finansējuma veidus Komisija uzskatīja par kompensējamu subsīdiju.

(464)

Attiecībā uz CNBM, tā kā tas nesadarbojās, tad ieguvums no preferenciāliem aizdevumiem CNBM līmenī tika noteikts, izmantojot katrā no iepriekšējām iedaļām izskaidroto metodiku, kas piemērota publiski pieejamai informāciju šā uzņēmuma 2018. gada pārskatā, piemēram, obligāciju emisija un par maksājamajām parādzīmēm nesamaksātās summas.

(465)

Attiecībā uz iepriekš aprakstīto preferenciālo finansējumu konstatētais subsīdiju apjoms izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām izmeklēšanas periodā ir šāds.

Preferenciāls finansējums: citi finansējuma veidi

(466)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Sinosure līdztekus citiem pakalpojumiem veicinātajām nozarēm sniedz īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa eksporta kredītu apdrošināšanu, ieguldījumu apdrošināšanu un obligāciju garantijas ar izdevīgiem noteikumiem. Nesen veikts Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (“ESAO”) pētījums liecina, ka Ķīnas augsto tehnoloģiju nozare, kurā ietilpst SŠA nozare, ir saņēmusi 21 % no kopējās Sinosure nodrošinātās eksporta kredītu apdrošināšanas (108). Turklāt Sinosure aktīvi piedalījās iniciatīvas Made in China 2025 īstenošanā, mudinot uzņēmumus izmantot valsts kredītresursus, veicot zinātnisko un tehnoloģisko inovāciju un tehnoloģisko modernizāciju un palīdzot uzņēmumiem, kas saistīti ar politiku Go out, kļūt konkurētspējīgākiem globālajā tirgū (109).

1)

Paziņojums par tirdzniecības veicināšanas stratēģijas īstenošanu ar zinātnes un tehnoloģiju starpniecību, izmantojot eksporta kredīta apdrošināšanu (Shang Ji Fa [2004], Nr. 368), ko kopīgi izdevusi MOFCOM un Sinosure

2)

“Plāns 840”, kas iekļauts Valsts padomes 2009. gada 27. maija paziņojumā

3)

Paziņojums par Valsts padomes atbalsta un attīstības pasākumiem stratēģiskas nozīmes jaunveidoto nozaru paātrināšanai (GuoFa [2010], Nr. 32, 2010. gada 18. oktobris), ko izdevusi Valsts padome, un tā īstenošanas pamatnostādnes (GuoFa [2011], Nr. 310, 2011. gada 21. oktobris)

4)

Paziņojums par 2006. gada Ķīnas augsto tehnoloģiju ražojumu eksporta kataloga izdošanu, Guo Ke Fa Ji Zi [2006] Nr. 16

5)

Zinātnes un tehnoloģiju ministrijas paziņojums par Ķīnas augsto tehnoloģiju ražojumu ievirzes kataloga sastādīšanu, G.K.B.J. [2009] Nr. 61, 2009. gada 9. oktobris

(467)

Abas izlasē iekļautās uzņēmumu grupas izmeklēšanas periodā bija noslēgušas eksporta apdrošināšanas līgumus ar Sinosure.

(468)

Kā minēts iepriekš 201. apsvērumā, Sinosure no tās lūgtos pamatojošos dokumentus par tās korporatīvo pārvaldību, piemēram, statūtus.

(469)

Turklāt, kā norādīts 200. apsvērumā, Sinosure arī nesniedza konkrētāku informāciju par SŠA ražošanas nozarei sniegto eksporta kredītu apdrošināšanu, prēmiju līmeni vai detalizētus skaitļus par tās eksporta kredīta apdrošināšanas darījumdarbības rentabilitāti.

(470)

Tādēļ Komisijai bija jāpapildina sniegtā informācija ar pieejamajiem faktiem.

(471)

Iepriekšējās antisubsidēšanas izmeklēšanās sniegtā informācija (110) liecina, ka Sinosure ir valsts īpašumā esoša apdrošināšanas sabiedrība, ko izveidojusi un atbalsta valsts, lai atbalstītu ĶTR ārējo ekonomisko un tirdzniecības attīstību un sadarbību. Tā simtprocentīgi pieder valstij. Tai ir direktoru padome un uzraudzības padome. Valdībai ir pilnvaras iecelt un atlaist uzņēmuma augstākā līmeņa vadītājus. Pamatojoties uz šo informāciju, Komisija secināja, ka pastāv oficiālas norādes par valdības kontroli attiecībā uz Sinosure.

(472)

Komisija arī ievāca informāciju par to, vai ĶV īstenojusi būtisku kontroli pār Sinosure darbību attiecībā uz SŠA ražošanas nozari. Šajā kontekstā Komisija norādīja, ka Ķīnas augsto un jauno tehnoloģiju ražojumu eksporta katalogā ir konkrēti uzskaitīti stikla šķiedras ražojumi, ieskaitot SŠA, kuru eksports tiek veicināts (111).

(473)

Papildus tam, kā minēts “Paziņojumā par tirdzniecības veicināšanas stratēģijas īstenošanu ar zinātnes un tehnoloģiju starpniecību, izmantojot eksporta kredīta apdrošināšanu”, Sinosure būtu jāpalielina atbalsts galvenajām ražošanas nozarēm un ražojumiem, stiprinot vispārējo atbalstu augsto tehnoloģiju ražojumu eksportam. Savas darījumdarbības centrā tai būtu jānostāda tādas nozares kā “jauno materiālu” un citu augsto un jauno tehnoloģiju nozares, kas uzskaitītas Ķīnas augsto un jauno tehnoloģiju ražojumu eksporta katalogā, un būtu jāsniedz visaptverošs atbalsts pirmparakstīšanas procedūru, robežvērtību apstiprināšanas, pieprasījumu apstrādes ātruma un likmju elastīguma ziņā. Likmju elastīguma ziņā tai būtu jāpiešķir ražojumiem maksimālās prēmijas likmes atlaide kredītu apdrošināšanas sabiedrības noteiktā mainīgā diapazona ietvaros. Kā minēts 148. un 162. apsvērumā, SŠA nozare ir iekļauta vispārīgākā “jauno materiālu” kategorijā. Turklāt Sinosure 2017. gada pārskatā ir norādīts, ka Sinosure ir aktīvi apdrošinājusi darījumus ar tādām stratēģiskām jaunveidotām nozarēm kā jauno materiālu nozare (112).

(474)

Pamatojoties uz minēto, Komisija secināja, ka ĶV izveidojusi normatīvu satvaru, kas jāievēro vadītājiem un uzraugiem, ko iecēlusi ĶV un kas atskaitās ĶV. Tāpēc, lai īstenotu būtisku kontroli pār Sinosure darbību, ĶV balstījās uz normatīvo satvaru.

(475)

Pamatojoties uz konkrētiem apdrošināšanas līgumiem, Komisija arī ievāca konkrētus pierādījumus par to, ka ir īstenota būtiska kontrole. Pārbaudes apmeklējumā Sinosure apgalvoja, ka praksē tās prēmijas bijušas orientētas uz tirgu un balstītas uz riska novērtēšanas principiem. Tomēr netika iesniegti konkrēti piemēri attiecībā uz SŠA ražošanas nozari vai izlasē iekļautajiem uzņēmumiem.

(476)

Tā kā nebija konkrētu pierādījumu, tad Komisija tāpēc pārbaudīja Sinosure konkrēto rīcību attiecībā uz izlasē iekļautajiem uzņēmumiem sniegto apdrošināšanu. Šī rīcība neatbilda to oficiālajai nostājai, jo šie uzņēmumi nebija rīkojušies, pamatojoties uz tirgus principiem.

(477)

Pēc tam, kad, pamatojoties uz datiem Sinosure 2017. gada pārskatā (113), Komisija bija salīdzinājusi visas izmaksātās summas ar visām apdrošinātajām summām, tā secināja, ka vidēji Sinosure būtu vajadzējis prēmijā iekasēt 0,26 % no apdrošinātās summas, lai segtu pieprasīto summu izmaksas (pat neņemot vērā pieskaitāmās izmaksas). Tomēr praksē apdrošināšanas prēmijas, ko maksājuši izlasē iekļautie uzņēmumi, bijušas daudz zemākas par minimālo maksu, kas būtu nepieciešama darbības izmaksu segšanai.

(478)

Turklāt Komisija konstatēja, ka daži ražotāji eksportētāji bija izmantojuši un saņēmuši ieguvumu no daļējas vai pilnīgas apdrošināšanas sabiedrībai Sinosure samaksāto eksporta kredītu apdrošināšanas prēmiju atmaksas.

(479)

Tāpēc Komisija secināja, ka Sinosure īsteno iepriekš izklāstīto tiesisko regulējumu, pildot valdības funkcijas attiecībā uz SŠA nozari. Sinosure bija rīkojusies kā valsts iestāde nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar pamatregulas 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta i) punktu un saskaņā ar attiecīgo PTO judikatūru. Papildus tam, izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji ir saņēmuši ieguvumu, jo apdrošināšana tika sniegta par zemākām likmēm nekā minimālā maksa, kas bija nepieciešama uzņēmumam Sinosure, lai segtu darbības izmaksas.

(480)

Komisija arī noteica, ka subsīdijas, kas piešķirtas eksporta apdrošināšanas programmas ietvaros, ir īpašas, jo tās nevar iegūt, neveicot eksportu, un tādējādi to nosacījums ir eksports pamatregulas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

(481)

Pārbaudes apmeklējuma laikā Sinosure norādīja, ka tirgū ir pieci tirgus dalībnieki un ka tai nav informācijas par savu tirgus daļu. Tomēr informācija, kas sniegta iepriekšējā antisubsidēšanas izmeklēšanā, kurā izmeklēšanas periods bija no 2016. gada 1. jūlija līdz 2017. gada 30. jūnijam (114), liecina, ka Sinosure tajā laikā pārstāvēja aptuveni 90 % no ĶTR eksporta apdrošināšanas iekšzemes tirgus un tādējādi tai bija dominējošs stāvoklis tirgū. Komisija nevarēja noskaidrot uz tirgu balstītu iekšzemes apdrošināšanas prēmiju. Tāpēc, tāpat kā iepriekšējās antisubsidēšanas izmeklēšanās, Komisija tādējādi izmantoja visatbilstošāko ārējo standartu, par kuru bija viegli pieejama informācija, t. i., prēmiju likmes, ko Amerikas Savienoto Valstu Eksporta un importa banka (“Ex-Im banka”) piemēro ASV nefinanšu iestādēm eksportam uz ESAO valstīm.

(482)

Eksporta apdrošināšanas prēmiju atmaksas, kas tika piešķirtas izmeklēšanas periodā, tika uzskatītas par dotāciju. Tā kā nebija pierādījumu par papildu izmaksām, kas radušās uzņēmumiem un par kurām būtu vajadzīga korekcija, ieguvums tika aprēķināts kā visa izmeklēšanas periodā saņemtā atmaksātā summa.

(483)

Šai shēmai konstatētais subsīdiju apjoms izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem izmeklēšanas periodā ir šāds.

Preferenciāls finansējums un apdrošināšana: eksporta kredītu apdrošināšana

(484)

Tā kā izmeklētās uzņēmumu grupas bija vertikāli integrētas, tad Komisijas veiktā izmeklēšana tika attiecināta uz galvenajiem izejvielu piegādātājiem un šo saistīto piegādātāju līmenī saņemtās subsīdijas tika iekļautas aprēķinos, kas attiecās uz katru subsīdiju shēmu.

(485)

No otras puses, Komisija neguva pietiekamus pierādījumus, kas pamatotu apgalvojumu, ka nesaistīti piegādātāji SŠA ražotājiem piegādājuši preces par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo.

(486)

Visa zeme Ķīnas Tautas Republikā ir vai nu valsts vai kolektīva – ciema vai mazpilsētas – īpašumā, un īpašumtiesības un zemi vai tām pielīdzināmas tiesības var nodot vai piešķirt uzņēmumiem vai privātpersonām. Visi zemes gabali urbanizētās teritorijās pieder valstij, savukārt visi zemes gabali lauku reģionos pieder ciemiem vai nelielām pilsētām.

(487)

Tomēr saskaņā ar ĶTR konstitucionālajām tiesībām un zemes izmantošanas tiesību aktiem uzņēmumi un privātpersonas var iegādāties “zemes izmantošanas tiesības”. Rūpniecības zemi parasti iznomā uz 50 gadiem, un nomas tiesības var pagarināt vēl uz 50 gadiem.

(488)

ĶV norādīja, ka Ķīnas Tautas Republikas Īpašuma likuma 137. pantā noteikts: “zeme, ko izmanto rūpniecības, darījumdarbības, izklaides vajadzībām vai komerciālām dzīvojamajām mājām utt., vai zeme, kurai ir divi vai vairāk paredzētie lietotāji, tiek nodota izsoles, piedāvājumu konkursa vai kāda citāda publiska konkursa ceļā”. Turklāt ĶV atsaucas uz 3. pantu Ķīnas Tautas Republikas Pagaidu noteikumos par valsts īpašumā esošas zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu un nodošanu pilsētu teritorijās. Minētajā pantā teikts, ka “ikviena sabiedrība, uzņēmums, citāda organizācija un privātpersona Ķīnas Tautas Republikā vai ārpus tās, ja vien likumā nav noteikts citādi, var iegūt tiesības izmantot zemi un iesaistīties zemes apbūvē, izmantošanā un apsaimniekošanā saskaņā ar šo noteikumu noteikumiem”.

(489)

ĶV uzskata, ka ĶTR ir zemes brīvais tirgus un ka cena, ko maksā rūpniecības uzņēmums par zemes nomas tiesībām, atbilst tirgus cenai.

(490)

Zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu Ķīnā reglamentē Ķīnas Tautas Republikas Zemes pārvaldības likums. Turklāt pie juridiskā pamata pieder arī šādi dokumenti:

(491)

Saskaņā ar 10. pantu “Noteikumos par valsts īpašumā esošās apbūves zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu piedāvājumu konkursā, izsolē un kotēšanā” vietējās pārvaldes iestādes nosaka cenas atbilstoši pilsētu zemes novērtēšanas sistēmai, kuru atbilstoši valsts rūpniecības politikai atjaunina reizi trijos gados.

(492)

Pārbaudes apmeklējuma laikā ĶV norādīja, ka 2019. gada maijā Finanšu ministrija publicējusi Pamatnostādnes par rūpniecības zemes izmantošanu, lai tirgus dalībniekiem sniegtu labāku informāciju par ZIT un nodrošinātu piegādi atbilstoši tirgus vajadzībām. Minētajās pamatnostādnēs ir noteikts, ka tiek radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi un ka visiem tirgus dalībniekiem ar vienādiem nosacījumiem ir piekļuve rūpniecības zemei. Tomēr minētās pamatnostādnes nebija piemērojamas izmeklēšanas periodā un laikā, kad ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, iegādājās ZIT.

(493)

Iepriekšējās izmeklēšanās Komisija konstatēja, ka cenas, ko Ķīnas Tautas Republikā maksā par ZIT nav reprezentatīvas tirgus cenas, kuru brīvā tirgū nosaka piedāvājums un pieprasījums, jo bija konstatēts, ka izsoļu sistēma ir neskaidra, nepārredzama, praksē nedarbojas un cenas patvaļīgi nosaka iestādes. Kā jau minēts iepriekšējā apsvērumā, iestādes nosaka cenas atbilstoši pilsētu zemes novērtēšanas sistēmai, kas, tām nosakot cenu rūpniecības zemei, bez citiem kritērijiem liek ņemt vērā arī rūpniecības politiku.

(494)

Šajā izmeklēšanā netika novērotas būtiskas ar to saistītas pārmaiņas. Piemēram, Komisija konstatēja, ka tikai daži no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem bija piedalījušies konkursā vai tamlīdzīgā publiskā piedāvājumu procedūrā par tiem piešķirtajām ZIT, pat par nesen iegūtām zemes izmantošanas tiesībām. Lielākajai daļai izlasē iekļauto uzņēmumu vietējās iestādes ZIT iedalīja par pārrunās nolīgtām cenām.

(495)

Komisija norādīja, ka papildus pilsētu zemes uzraudzības sistēmai pastāv arī dinamiska zemes uzraudzības sistēma. Termiņbeigu pārskatīšanā, kas attiecās uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes saules enerģijas paneļiem (115), Komisija konstatēja, ka šīs cenas ir augstākas nekā pilsētu zemes novērtēšanas sistēmas noteiktās minimālās standartcenas, kuras izmanto vietējās valdības, jo pilsētu zemes novērtēšanas sistēmas standartcenas tiek atjauninātas tikai reizi trijos gados, savukārt dinamiskās uzraudzības cenas – reizi ceturksnī. Tomēr nekas neliecināja, ka zemes cenas būtu balstītas uz dinamiskās uzraudzības cenām. Izmeklēšanā, kas attiecās uz saules enerģijas paneļiem, ĶV faktiski apstiprināja, ka pilsētas zemes cenu svārstības konkrētās ĶTR teritorijās (t. i., 105 pilsētās) uzrauga pilsētu zemes cenas dinamiskās uzraudzības sistēma, kas ir paredzēta zemes cenu dinamikas novērtēšanai. Tomēr piedāvājumu konkursu un izsoļu sākumcenas tika balstītas uz zemes novērtēšanas sistēmas noteiktajiem standartiem. IP laikā situācija vēl aizvien bija tāda. Turklāt šajā lietā lielākā daļa no izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām saņēma zemes gabalus un zemi, kas tām tika iedalīti.

(496)

Attiecībā uz zemes gabaliem, kas tika piešķirti konkursa kārtībā, Komisija konstatēja, ka katrā gadījumā bija tikai viens piedāvājuma iesniedzējs, kas pieteicās uz zemi, un samaksātā cena atbilda konkursa procesa sākumcenai. Tā kā nebija sīkākas papildinformācijas par izsoles faktisko norisi, nebija skaidrs, vai sākotnējā cena tika noteikta neatkarīgi un atbilda zemes izmantošanas tiesību tirgus vērtībai.

(497)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV apgalvoja, ka piedāvājumu konkursu mehānismā galu galā iegūtā cena ne tikai atspoguļo cenu, par kādu pārdevējs vēlas pārdot, vai sākotnējo cenu, par kādu tiek izteikts piedāvājums, bet arī atspoguļo cenu, ko pircēji vēlas maksāt, un cenu, kas galu galā tiek noteikta, izmantojot šādu mehānismu, un tādējādi cena atspoguļo gan pieprasījumu, gan piedāvājumu. Ja pēc piedāvājumu konkursu mehānisma izmantošanas galīgā cena “atbilst piedāvājumu konkursa procesa sākumcenai”, tad tas vienkārši nozīmē, ka tā ir cena, kura atspoguļo pieprasījumu un piedāvājumu attiecīgajā brīdī. Komisija piekrita ĶV par aprakstīto piedāvājumu konkursu mehānismu pamatprincipiem, bet norādīja, ka šāds mehānisms var darboties tikai tad, ja attiecībā uz konkrētu zemes gabalu ir vairāki piedāvātāji. Tomēr Komisija šajā izmeklēšanā un arī iepriekšējās izmeklēšanās neatklāja nevienu gadījumu, kad attiecībā uz zemi būtu bijis vairāk nekā viens piedāvājuma iesniedzējs, un tādējādi būtu novērota pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbība. Tādējādi šis apgalvojums tika noraidīts.

(498)

Turklāt Komisija arī konstatēja, ka daži uzņēmumi bija saņēmuši atmaksas no vietējām iestādēm, lai kompensētu cenas, ko tie maksāja par ZIT. Bez tam dažos gadījumos par ZIT, ko bija ieguvuši CNBM grupas uzņēmumi, bija jāmaksā vairākus gadus pēc zemes lietošanas sākšanas.

(499)

Minētie pierādījumi ir pretrunā ĶV apgalvojumiem, ka Ķīnas Tautas Republikā par ZIT maksātās cenas ir reprezentatīvas tirgus cenas, ko brīvā tirgū nosaka piedāvājums un pieprasījums.

(500)

Izmeklēšanas konstatējumi liecina, ka situācija Ķīnas Tautas Republikā ZIT iegādes ziņā ir nepārredzama un ka iestādes nosaka cenas patvaļīgi.

(501)

Tāpēc zemes izmantošanas tiesību piešķiršana, ko veic ĶV, būtu jāuzskata par subsīdiju pamatregulas 3. panta 1) punkta a) apakšpunkta iii) punkta un 3. panta 2) punkta nozīmē tādas preču piegādes veidā, kas piešķir ieguvumu saņēmējuzņēmumiem. Kā skaidrots 491.–499. apsvērumā, Ķīnas Tautas Republikā nav funkcionējoša zemes tirgus, un ārēja standarta izmantošana (sk. tālāk 506.–515. apsvērumu) pierāda, ka summa, ko par zemes izmantošanas tiesībām maksā izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, ir ievērojami zemāka nekā parastā tirgus likme.

(502)

Saistībā ar tādu uzņēmumu preferenciālu piekļuvi rūpniecības zemei, kuri darbojas konkrētās nozarēs, Komisija norādīja, ka, kā jau minēts 493. apsvērumā, vietējām pārvaldes iestādēm, nosakot cenu, jāņem vērā valsts rūpniecības politika. Šajā rūpniecības politikā SŠA ražošanas nozare ir minēta pie veicinātajām nozarēm (116). Turklāt Valsts padomes Lēmumā Nr. 40 noteikts, ka valsts iestāžu pienākums ir nodrošināt zemi veicinātajām nozarēm. Lēmuma Nr. 40 18. pantā skaidri norādīts, ka nozarēm, kas ir “ierobežotas”, zemes izmantošanas tiesības nebūs pieejamas. No tā izriet, ka saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu subsīdija ir īpaša, jo zemi preferenciālā kārtā piešķir tikai tiem uzņēmumiem, kas darbojas konkrētās nozarēs, šajā gadījumā – SŠA ražošanas nozarē, un valdības prakse šajā jomā ir neskaidra un nepārredzama.

(503)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas ĶV atkārtoja piezīmes, kas jau sniegtas 3.1. iedaļā, arī attiecībā uz ZIT, norādot, ka nevienam no Komisijas minētajiem dokumentiem nav tiešas saiknes ar SŠA un neviens no tiem neierobežo apgalvotās preferenciālo ZIT nodrošināšanu konkrētiem uzņēmumiem. Turklāt Valsts padomes Lēmumā Nr. 40 nav minēts, ka valsts iestāžu pienākums ir nodrošināt zemi veicinātajām nozarēm.

(504)

Atbildot uz to, Komisija atsaucās uz argumentiem, kas jau izklāstīti 3.1. iedaļā, uzsverot, ka SŠA nozare patiešām ir veicināta nozare. Papildus tam Valsts padomes Lēmuma Nr. 40 XII pantā ir minēts, ka svarīgs atsauces avots ieguldījumu virzīšanai, valdības veiktajai ieguldījumu projektu vadībai un nodokļu, kredītu, zemes (izcēlums pievienots) un importa un eksporta politikas formulēšanai un īstenošanai ir “Rūpniecības pārstrukturēšanas ievirzes katalogs”. Bez tam Lēmuma Nr. 40 ievadā teikts, ka “Visi attiecīgie departamenti paātrina attiecīgas politikas formulēšanu nodokļu, kredītu, zemes (izcēlums pievienots), importa un eksporta u. c. jomās un stiprina koordināciju ar rūpniecības politiku, lai turpinātu pilnīgot politikas sistēmu rūpniecības pārstrukturēšanai”. A contrario Lēmuma Nr. 40 XVIII pantā noteikts, ka nozares, kas ietilpst ierobežotajā kategorijā, “departamenti, kas pārvalda ieguldījumus, nepārbauda, neapstiprina un nereģistrē, finanšu iestādes tām nevar piešķirt aizdevumu, citi departamenti, kas pārvalda zemes apsaimniekošanu , pilsētu plānošanu un būvniecību, vides aizsardzību, kvalitates inspicēšanu, ugunsdzēsību, muitu, rūpniecību un tirdzniecību utt., nevar veikt attiecīgas procedūras” (izcēlums pievienots). Tādējādi pastāv skaidra saikne starp rūpniecības politiku veicinātajām nozarēm un zemes nodrošināšanas politiku. Tāpēc ĶV apgalvojumi tika noraidīti.

(505)

Tādējādi Komisija šo subsīdiju uzskatīja par kompensējamu.

(506)

Tāpat kā iepriekšējās izmeklēšanās (117) un saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu par ārējo standartu tika izmantotas zemes cenas Taivānas, Penhu, Kinmenas un Macu atsevišķajā muitas teritorijā (“Ķīnas Taibeja”) (118). Saņēmējiem piešķirtais ieguvums tiek aprēķināts, ņemot vērā starpību starp summu, ko katrs izlasē iekļautais ražotājs eksportētājs faktiski samaksājis (t. i., faktisko samaksāto summu, kas norādīta līgumā, un attiecīgā gadījumā līgumā norādīto cenu, no kuras atņemta vietējās valdības piešķirtās atmaksas/dotācijas summa) par zemes izmantošanas tiesībām, un summu, kas parasti būtu jāmaksā, pamatojoties uz Ķīnas Taibejas standartu.

(507)

Komisija uzskata Ķīnas Taibeju par piemērotu ārējo standartu šādu iemeslu dēļ:

(508)

Atbilstoši iepriekšējās izmeklēšanās (119) izmantotajai metodikai Komisija izmantoja Ķīnas Taibejā noteikto vidējo zemes cenu par vienu kvadrātmetru, kas koriģēta, ņemot vērā inflāciju un IKP izmaiņas kopš attiecīgo zemes izmantošanas tiesību līgumu noslēgšanas. Informācija par rūpniecības zemes cenām no 2015. gada tika iegūta no Taivānas Ekonomikas lietu ministrijas Rūpniecības biroja tīmekļa vietnes (120). Attiecībā uz iepriekšējiem gadiem cenas tika koriģētas, izmantojot SVF par 2015. gadu publicētos inflācijas rādītājus un IKP izmaiņas uz vienu iedzīvotāju pašreizējās cenās ASV dolāros Taivānā.

(509)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas vairākas personas apgalvoja, ka Ķīnas Taibeja nav piemērots ārējs standarts. Viena persona Ķīnas Taibejas vietā ierosināja izmantot Indiju šādu iemeslu dēļ:

(510)

Tomēr minētās personas apgalvojumā analīzē nav ņemts vērā viens būtisks elements, proti, ekonomikas attīstības līmenis šajās provincēs. Kā liecina publiski pieejami avoti, IKP uz vienu iedzīvotāju minētajās Indijas provincēs ir daudz mazāks nekā pilsētās/provincēs, kur atrodas ražotāji eksportētāji. Faktiski IKP uz vienu iedzīvotāju Mahārāštrā (121), kur tas ir vislielākais no trim minētajām provincēm, 2018.–2019. gadā bija tikai 3 000 USD, savukārt Džedzjanas provincē (ko salīdzinājumam izmantojusi persona, kas nāca klajā ar apgalvojumu) 2018. gadā tas bija 14 907 USD (122). Ņemot vērā iepriekš izklāstīto un 507. apsvērumā uzskaitītos faktorus, šis apgalvojums bija jānoraida.

(511)

Turklāt ĶV piebilda, ka šajā gadījumā būtu jāizmanto valsts iekšējās cenas, jo Ķīnā arī privāti uzņēmumi nodarbojas ar ZIT apakšnomu vai nodošanu un tādējādi ĶV nav vienīgais dalībnieks šajā tirgū. Lai pārbaudītu šo apgalvojumu, Komisijai vispirms būtu jānosaka zemes tirgus raksturs un lielums privātiem tirgus dalībniekiem salīdzinājumā ar valdības vadīto tirgu, kā arī ikviena iespējama centrālo un vietējo iestāžu iejaukšanās tajā zemes tirgū, kurā, kā tiek apgalvots, darbojas privāti dalībnieki. Turklāt vajadzētu būt pieejamiem visaptverošiem un atjauninātiem datiem par darījumu cenu noteikšanu. Tomēr ĶV nav sniegusi statistiku vai datus, kas ļautu Komisijai izskatīt ierosinājumu, un Komisija arī nevarēja atrast publiski pieejamus datus par šo tematu. Turklāt, pat ja šāda informācija tiktu saņemta, tā attiektos tikai uz sekundāro, proti, nodošanas, tirgu, jo primārajā tirgū ir tikai viens dalībnieks (t. i., sākotnējo ZIT sadali vienmēr veic ĶV). Tik tiešām primārais tirgus, kurā notiek sākotnējā sadale uz 50 gadiem, atšķiras no sekundārajā tirgū īstenotās nomas, kam parasti vajadzētu būt uz daudz īsāku termiņu, vai arī vismaz pārvērtēšanas, izbeigšanas noteikumiem vajadzētu atšķirties. Tāpēc Komisija turpināja izmantot informāciju, kas pieejama par primāro tirgu, kurš šajā lietā ir izmeklējamais tirgus.

(512)

ĶV apgalvoja arī, ka gadījumā, ja Komisija izvēlētos izmantot ārēju standartu, būtu jāveic korekcija attiecībā uz iedzīvotāju blīvuma faktoru, kas savukārt ietekmē pieprasījumu un tādējādi arī cenas. Laikā no 2015. līdz 2018. gadam iedzīvotāju blīvums Ķīnas Taibejā tik tiešām bija 4,4 reizes lielāks nekā Ķīnā. Konkrēti, lai gan Ķīnas iedzīvotāju blīvums laikposmā no 2015. līdz 2018. gadam bija aptuveni 147 cilvēki uz kvadrātkilometru zemes, Ķīnas Taibejas iedzīvotāju blīvums tajā pašā laikposmā bija aptuveni 650 cilvēki uz km2 zemes. Tādējādi zemes stāvoklis un cenas šajās divās valstīs nav salīdzināmas.

(513)

Tomēr Komisija norādīja, ka ĶV salīdzināja iedzīvotāju blīvuma rādītājus visas valsts līmenī. Tuvāk aplūkojot iedzīvotāju blīvumu ražotāju eksportētāju faktiskajās atrašanās vietās, redzams, ka iedzīvotāju blīvuma rādītāji faktiski ir diezgan līdzīgi. Piemēram, Džedzjanā iedzīvotāju blīvums 2018. gadā bija 560 cilvēki uz km2 un Šaņdunā iedzīvotāju blīvums bija 640 cilvēki uz km2 (123). Tāpēc Komisija uzskatīja, ka korekcija nav pamatota.

(514)

ĶV arī lūdza Komisiju sniegt papildu informāciju par to iepriekš 507. apsvērumā minēto zemes veidu un darījumu līdzību, kurus izmanto attiecīgā standarta aprēķinā. Šajā sakarā Komisija uzsvēra, ka abos gadījumos darījumi attiecas uz noteikta lieluma rūpniecības zemi, kas atrodas rūpniecības rajonos.

(515)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 3. punktu subsīdiju apjoms tika iedalīts izmeklēšanas periodam, izmantojot parasto rūpniecības zemes tiesību izmantošanas termiņu Ķīnā, t. i., 50 gadus. Šis apjoms pēc tam tika sadalīts uz attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu izmeklēšanas periodā, jo subsīdiju nosacījums nav eksports un tās netika piešķirta atkarībā no izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai pārvadātajiem daudzumiem.

(516)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas Yuntianhua grupa apgalvoja, ka konkrētajā ZIT līgumā izmantotajā vērtībā ir pieļauta pārrakstīšanās kļūda. Komisija piekrita šim apgalvojumam un attiecīgi laboja vērtību.

(517)

Pēc noslēguma informācijas izpaušanas CNBM grupa apgalvoja, ka viens no ZIT līgumiem būtu jāizslēdz, jo tas saņemts pēc izmeklēšanas perioda. Turklāt ieguvums no 2018. gadā nopirktajām ZIT izmeklēšanas periodam būtu jāaprēķina proporcionāli. Visbeidzot, CNBM grupa norādīja, ka attiecībā uz citu zemes gabalu, ko 1998. gadā bija nopircis saistīts uzņēmums, kurš 2004. gadā bija ieguldīts ražotājā eksportētājā, Komisijai, lai aprēķinātu ieguvumu, būtu bijis jāizmanto 2004. gada darījuma dati. Komisija noraidīja pirmo apgalvojumu, jo attiecīgais ZIT pirkuma līgums 2018. gadā jau bija parakstīts un tādējādi izmeklēšanas periodā uzņēmumam bija nodotas īpašumtiesības. Komisija pieņēma otro apgalvojumu par proporcionālo aprēķinu un attiecīgi koriģēja ieguvuma aprēķinu visiem uzņēmumiem, kas 2018. gadā bija nopirkuši ZIT. Pēdējais apgalvojums tika noraidīts, jo 2004. gada darījums attiecās uz nodošanu starp uzņēmumiem un tādējādi neatspoguļoja reālo vērtību, par kādu grupa zemi bija iegādājusies sākotnēji.

(518)

Pēc noslēguma papildinformācijas izpaušanas CNBM grupa apgalvoja, ka Komisijai par izejas punktu ieguvuma aprēķinam būtu bijis jāizmanto datums, kurā tika saņemti zemes gabali. Tomēr, kā minēts iepriekšējā apsvērumā, īpašumtiesības uz zemi kopā ar attiecīgajām tiesībām un pienākumiem uzņēmumam pirkuma līguma noslēgšanas dienā jau bija radušās. Turklāt zemes cena, kas ir ieguvuma aprēķina pamatā, ir noteikta arī pirkuma līgumā. Tādējādi uzņēmuma apgalvojumi tika noraidīti.

(519)

Šai subsīdijai konstatētais subsīdiju apjoms izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem izmeklēšanas periodā ir šāds.

Zemes izmantošanas tiesību piešķiršana par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo

(520)

Visi izlasē iekļautie uzņēmumi iegādājās elektroenerģiju.

(521)

Dažiem izlasē iekļautajiem uzņēmumiem elektroenerģijas iegādes cenas no energotīkla atbilda oficiālajiem cenu līmeņiem, kas noteikti provinces līmenī lieliem rūpnieciskiem klientiem. Kā jau konstatēts iepriekšējās izmeklēšanās (124), šis līmenis lielajiem rūpnieciskajiem klientiem nenodrošināja īpašas priekšrocības. Tomēr Komisija konstatēja, ka izmeklētie uzņēmumi divās izlasē iekļautajās grupās ir saņēmuši ieguvumu no daļējas elektroenerģijas izmaksu samazināšanas vai atmaksas dotāciju veidā.