ZIŅOJUMS par ECB 2010. gada pārskatu

par ECB 2010. gada pārskatu

(2011/2156(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2010. gada pārskatu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 284. pantu,

–   ņemot vērā Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 15. pantu,

–   ņemot vērā 1998. gada 4. maija rezolūciju par demokrātisko pārskatatbildību EMS trešajā posmā[1],

–   ņemot vērā 2010. gada 23. novembra rezolūciju par ECB 2009. gada pārskatu[2],

–   ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0361/2011),

A. tā kā pēc IKP straujās samazināšanās 2009. gadā uz –4,2 % 2010. gadā euro zonas valstis atlaba, uzrādot IKP pieaugumu 1,7 % apmērā, un ir sagaidāms, ka 2011. gadā tas būs 1,6 %, lai gan dažas starptautiskās iestādes ir izteikušas brīdinājumu par iespējamu pasaules ekonomikas attīstības palēnināšanos;

B.  tā kā 2010. gadā vidējais vispārējais valsts budžeta deficīts euro zonā pieauga līdz 6,0 % no IKP un vidējais parāda slogs bija 85,1 % no IKP salīdzinājumā ar attiecīgi 0,7 % un 66,2 % 2007. gadā un salīdzinājumā ar parāda slogu 101,1 % no IKP apmērā ASV un 212,71 % Japānā;

C. tā kā 2010. gadā euro zonā gada vidējais SPCI inflācijas līmenis bija 1,6 % un M3 pieaugums joprojām saglabājās zems — vidēji 0,6 %;

D. tā kā 2010. gada 10. maijā ECB paziņoja, ka Eirosistēma veiks īslaicīgu intervenci euro zonas valsts parāda otrreizējos tirgos, īstenojot vērtspapīru tirgu programmu, saistībā ar kuru to pirkumu uzskaites vērtība, par kuriem veikti norēķini, 2011. gada septembrī sasniedza EUR 129 miljardus; tā kā šie vērtspapīri tika iegādāti ar atlaidi;

E.  tā kā ECB nolēma 2009. gada 4. jūnijā sākt nodrošināto obligāciju pirkšanas programmu sākotnējos un otrreizējos tirgos EUR 60 miljardu apmērā un bija paredzēts, ka šī programma pilnībā tiks īstenota līdz 2010. gada jūnija beigām;

F.  tā kā 2010. gada beigās ECB rīcībā bija ar aktīviem nodrošināti vērtspapīri EUR 480 miljardu apmērā un netirgojami finanšu instrumenti EUR 360 miljardu vērtībā un abu šo kategoriju vērtība kopumā sasniedza 44 % no visiem ECB aktīviem;

G. tā kā pastāvīgās baumas par parāda pārstrukturēšanu un tās ietekmi uz finanšu tirgiem un plašāka mēroga ekonomiku atkal var aizkavēt ECB nestandarta pasākumu izbeigšanu; tomēr uzskata, ka, lai pārvaldītu valsts parādu, būtu jāmeklē visaptverošs un ilgtspējīgs risinājums, neiesaistot ECB;

H. tā kā procentu likmes euro zonā saglabājās 1 % apmērā visu 2010. gadu, bet pēc tam, 2011. gada aprīlī, palielinājās par 25 bāzes punktiem un vēl par 25 bāzes punktiem 2011. gada jūlijā, izraisot likmes palielinājumu līdz 1,5 %;

I.   tā kā LESD 282. pants nosaka, ka ECB galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti un ka tai jāatbalsta vispārējā ekonomikas politika, lai veicinātu šā mērķa sasniegšanu, un arī norāda uz darbu finanšu stabilitātes jomā, ko ESRK veic ECB aizgādībā,

Ievads

1.  atzinīgi vērtē to, ka līdz šim ECB ir diezgan veiksmīgi uzturējusi SPCI inflācijas līmeni tuvu 2 %, neraugoties uz vairākiem makroekonomikas triecieniem, nestabilajām preču cenām un to, ka šajā laikā vidējais IKP pieaugums Savienībā ir bijis zems;

2.  pauž bažas par procentu likmes pieauguma ietekmi uz ekonomikas izaugsmi euro zonā; piebilst, ka tas varētu kavēt jau tā lēno euro zonas un jo īpaši tās vājāko valstu atlabšanu

3.  uzsver, ka, lai gan kopš 2010. gada sākuma SPCI inflācijas līmenis katru mēnesi visumā ir bijis virs 2 %, monetārajā politikā svarīgs ir nākotnē prognozējamais inflācijas zemais līmenis, kas liecina par ECB augsto uzticamību un neatkarību;

4.  uzsver, ka pirms finanšu krīzes pārmērīgi palielinājās privātais parāds, kredīta „burbuļi” un dažos gadījumos arī valsts parāds un ka risku radīja privātā parāda „burbuļi”; turklāt norāda, ka valsts parāda palielināšanās notika tādēļ, ka bija nepieciešamība glābt privāto sektoru, jo īpaši finanšu sektoru;

5.  uzskata, ka, īstenojot efektīvu finansiālās stabilitātes pārraudzību EMS un plašāk visā ES, ļoti svarīgi rādītāji ES un dalībvalstīs ir ne tikai SPCI, bet arī aktīvu cenu tendences un kredītu pieaugums;

6.  norāda, ka valsts parāds attiecībā pret IKP līmeni euro zonā ir daudz zemāks, nekā tas ir ASV un Japānā;

7.  uzticas euro zonas ekonomikas stabilitātei un uzskata, ka euro ir nozīmīga starptautiska valūta;

8.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 282. pantu ECB galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti un ka šis mērķis veicina finanšu stabilitāti un finanšu tirgu pienācīgu likviditāti; norāda, ka finanšu nestabilitāte nopietni apdraud cenu stabilitāti vidējā termiņā, jo tā ir traucēklis pareizai monetārās politikas pārneses mehānismu darbībai; atzinīgi vērtē to, ka 2011. gada 1. janvārī ECB aizgādībā tika izveidota ESRK; uzteic ECB par tās izšķirīgo lomu, kāda tai ir bijusi ārkārtas pasākumu veikšanā, lai saglabātu tirgus stabilitāti;

9.  uzsver, ka, pamatojoties uz LESD 127. panta 6. punktu, Padome, pieņemot regulas saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru vienprātīgi un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un Eiropas Centrālo banku, var noteikt Eiropas Centrālajai bankai konkrētus uzdevumus saistībā ar politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu (izņemot apdrošināšanas sabiedrības) konsultatīvu uzraudzību;

10. uzsver, ka obligāciju pārpirkšanu otrreizējos tirgos attaisno mērķis atjaunot tādu monetāro politiku, kuras darbība būtu efektīva šajā laikā, kad noteiktu tirgus sektoru darbība ir ārkārtīgi apgrūtināta; norāda, ka šīs obligāciju pārpirkšanas programmas papildina ar programmām, kas neitralizē likviditāti;

11. pauž lielu satraukumu par atkārtotiem finanšu satricinājumu gadījumiem ES un par to, ka joprojām starp euro zonas valstīm pastāv ievērojama makrofinansiāla nelīdzsvarotība, turklāt daudzās euro zonas dalībvalstīs ir vērojams deflācijas spiediens;

12. atgādina, ka pastāvīgais un situāciju pat pasliktinošais ekonomikas konverģences trūkums joprojām ir strukturāla vienotās monetārās politikas problēma euro zonā; uzsver, ka euro zonas dalībvalstīs būtiski atšķiras monetārās politikas ietekme; uzskata, ka šī monetārās politikas asimetriskā ietekme visdrīzāk kļūs vēl izteiktāka, ja ECB turpinās paaugstināt likmes, ņemot vērā, ka vairākās dalībvalstīs lielākajai daļai aizdevumu ir noteiktas indeksētas īstermiņa procentu likmes; tādēļ pauž pārliecību, ka ir nepieciešama kopīga ES fiskālā pārvaldība;

13. aicina Komisiju izveidot Eiropas kredītreitingu iestādi un izvērtēt, kādas priekšrocības un trūkumi būtu to valstu kredītreitingu apturēšanai, kuras īsteno ES un SVF korekciju programmu; turklāt pauž nožēlu par pašreizējo kredītreitingu oligopolu un prasa īstenot pasākumus, lai veicinātu kredītreitingu aģentūru konkurenci un palielinātu šādu aģentūru skaitu;

14. aicina Komisiju īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai izveidotu Eiropas Monetāro fondu, panākot, ka nav nepieciešamības iesaistīt SVF Eiropas turpmākās kredītu politikas īstenošanā, un tādējādi mazinot dalībvalstu atkarību no citām starptautiskām iestādēm un tirgiem;

15. atzinīgi vērtē Igaunijas pievienošanos euro zonai un uzskata to par vienotās valūtas projekta izturības apliecinājumu;

16. pauž bažas par notikumiem monetārajā jomā pasaulē un par euro ārējo vērtību, jo vairākumā ESAO valstu nestandarta „likviditātes injekcijas” ir izraisījušas nozīmīga apmēra domino efektu; uzskata, ka ir nepieciešama daudz stingrāka starptautiskā koordinācija, lai pasaules monetārā sistēma kļūtu stabilāka;

Krīzes pārvarēšana

17. atzinīgi vērtē ECB noteikto un proaktīvo nostāju visā krīzes laikā kopš 2007. gada un jo īpaši satraucošās situācijas laikā finanšu tirgos 2007., 2008. un 2010. gadā, kā arī pavisam nesen, 2011. gada vasarā, kad dažas ekonomiski spēcīgākās ES dalībvalstis nokļuva grūtībās citu dalībvalstu ilgstošās neizlēmības dēļ, kas lika ECB uzņemties acīmredzami politisku lomu, reaģējot uz pašreizējo parādu krīzi;

18. norāda, ka, ņemot vērā gadiem ilgušo nestabilo kredītu pieaugumu, kas galu galā izraisīja krīzi, monetārajai politikai jāuzņemas daļa atbildības par aktīvu „burbuļu” rašanos;

19. ņem vērā ECB ierosinājumus krīzes pārvarēšanai gan attiecībā uz ekonomikas pārvaldību, gan attiecībā uz banku darbības noregulējuma mehānismu;

20. pauž nožēlu par to, ka krīzes pārvaldībai nav izveidota piemērota ES ekonomikas politikas sistēma un ka Komisija un dalībvalstis, jo īpaši tās, kurās ir nepieciešamas reformas, vilcinās īstenot krīzes pārvaldību, un mudina Padomi un Komisiju steidzami ierosināt plašus un tālejošus pasākumus, lai aizsargātu euro stabilitāti;

21. pauž satraukumu par pastāvīgo spriedzi euro zonas valdību obligāciju tirgos, par ko liecina peļņas likmju starpības palielināšanās divos iepriekšējos gados; norāda, ka riskantāko ieguldījumu instrumentu pārdošana, ko veicināja pašreizējās finanšu krīzes laikā piedzīvotā panika, ir radījuši būtiskus traucējumus tirgū un dārgi izmaksājošu pakārtoto ietekmi; uzteic ECB par tās centieniem ar vērtspapīru tirgu programmu mazināt peļņas likmju starpību neaizsargātajās dalībvalstīs;

22. ņem vērā Grieķijas parāda restrukturizāciju ar ES koordinēta brīvprātīga apmaiņas piedāvājuma palīdzību; uzskata, ka Grieķijas parāda sloga mazināšana, par ko tika panākta vienošanās 2011. gada 21. jūlija augstākā līmeņa sanāksmē, nav nekādi līdzējusi atjaunot ilgtspējību attiecībā uz valsts parāda ilgtspējību;

23. norāda — lai gan daļā privātā sektora uzņēmumu un vairākumā dalībvalstu turpinās parādsaistību samazināšana, publiskajā sektorā joprojām izplatīta parādība ir pārlieku liels parāda līmenis, ko izraisīja arī finanšu krīzes seku likvidēšanai paredzētie pasākumi;

24. atgādina, ka pirms finanšu krīzes euro zonā valsts parāda līmenis attiecībā pret IKP pazeminājās attiecīgi no 72 % no IKP 1999. gadā līdz 67 % no IKP 2007. gadā, turpretī mājsaimniecību un uzņēmumu parāda līmenis un aizņemto līdzekļu īpatsvars finanšu sektorā šajā pašā laika posmā ievērojami paaugstinājās; jo īpaši atgādina, ka mājsaimniecību parāds euro zonas valstīs tajā pašā laika posmā pieauga no 52 % līdz 70 % no IKP un ka finanšu iestāžu parāds no mazāk nekā 200 % no IKP palielinājās līdz vairāk nekā 250 %; atzīst, ka dažas dalībvalstis, piemēram, Grieķija un Itālija, bija zīmīgi izņēmumi no šīs vispārējās tendences;

25. atzīmē, ka ECB aizņemto līdzekļu īpatsvars ir strauji paaugstinājies, ņemot vērā kapitāla un rezerves kapitāla attiecību pret tās aktīviem, lai gan aizņemto līdzekļu īpatsvaru centrālajām bankām nevar piemērot tādā pašā veidā kā komercbankām; tomēr norāda, ka līdz 2011. gada augusta vidum ECB bilances rādītāji jau bija samazinājušies par 10 % no labākā apjoma, lai gan pēc tam tie atkal ātri palielinājās; norāda — lai gan arī citu centrālo banku bilancēs ir vērojams aizņemto līdzekļu palielinājums, ECB aizņemto līdzekļu īpatsvars pārsniedz citu līdzīgu centrālo banku aizņemto līdzekļu īpatsvaru, izņemot tās bankas, kas ir īstenojušas kvantitatīvās mīkstināšanas programmas, un šīs bankas ir, piemēram, Federālo rezervju sistēma un Anglijas Banka;

26. norāda un atzinīgi vērtē to, ka ECB bilances palielināšana nav izraisījusi inflāciju; uzsver, ka arvien palielinās tās nozīme kā euro zonas banku galvenajai darījumu partnerei, ko atspoguļo gan īslaicīga starpniecības pāreja no starpbanku tirgus uz Eirosistēmu, gan Eirosistēmas rīcībā esošo to euro zonas aktīvu palielinājums, kuri laika gaitā tiks dzēsti; turklāt norāda, ka likviditātes nodrošināšana maksātspējīgām bankām nav obligāti saistīta ar apgrozībā esošo naudas līdzekļu palielināšanu, un atzīmē, ka nestandarta pasākumiem ir īslaicīgs raksturs; pauž pārliecību, ka visas šīs norises un ārēji faktori ir nodrošinājuši inflācijas nemainīgu noturību aptuveni 2 % līmenī;

27. atkārtoti vērš uzmanību uz daudzu euro zonas banku pārmērīgo paļaušanos uz ECB nodrošināto likviditāti laikā, kad neeksistē pilnībā funkcionējošs starpbanku tirgus; atzīmē, ka 2010. gadā, kad Eirosistēma kā nodrošinājumu pieņēma ar aktīviem nodrošinātus vērtspapīrus EUR 488 miljardu apmērā, atbilstības kritēriji Eirosistēmas kredītoperācijām ar vērtspapīriem, kuri nodrošināti ar aktīviem, kļuva daudz stingrāki, kam laika gaitā vajadzētu izraisīt šīs summas samazināšanos;

28. uzsver, ka Eirosistēma ir atteikusies atklāt metodi, ko izmantoja, lai noteiktu to samazinātas vērtības aktīvu „teorētisko cenu”, kuri saskaņā ar pastiprināto kreditēšanas atbalsta programmu atbilst Eirosistēmas likviditātes operāciju veikšanai; uzsver, ka tādēļ nav iespējams pārbaudīt, vai ECB darbībām ir bijusi kvazifiskāla nozīme; tādēļ aicina ECB atklāt vērtēšanas metodes, kuras tā ir izmantojusi visā krīzes laikā;

29. uzsver — tā kā nebija pienācīgas sistēmas krīzes risināšanai euro zonā, ECB bija spiesta uzņemties tādas ar risku saistītas darbības, kuras neietilpa tās pilnvarās;

30. aicina ECB būt atklātākai par tās rīcībā esošo vērtspapīru kvalitāti un kvantitāti, tostarp par vērtspapīriem, kas nodrošināti ar aktīviem un ir pieņemti kā nodrošinājums, kā arī monetāriem nolūkiem paredzētiem citiem tirgojamiem un netirgojamiem vērtspapīriem, un vērtspapīriem, kuri nav paredzēti monetāriem nolūkiem;

31. atzīst nepieciešamību pēc nestandarta monetārās politikas pasākumiem un norāda, ka tiem jābūt pagaidu pasākumiem, tomēr aicina pakāpeniski pārtraukt šīs programmas, tiklīdz būs stabilizējušies finanšu tirgi un būs atrisināta valsts parāda krīze, ar noteikumu, ka tiek izveidota Kopienas sistēma, kas pienācīgi pievērsīsies finanšu stabilitātes problēmu risināšanai; prasa īstenot pasākumus, lai izveidotu integrētāku ekonomikas pārvaldību;

32. aicina ECB vērtspapīru tirgu programmā ietvert pazeminātu likmju mehānismu, ko būtu iespējams koriģēt, ja konkrētajam vērtspapīram vairākums kredītreitinga aģentūru turpina pazemināt reitingu, tādējādi nodrošinot, ka ECB neiepērk pārmērīgi daudz riskanto aktīvu; turklāt uzskata, ka ECB būtu jāapsver iespēja plašāk izmantot tādu pieeju, ka jābūt vismaz diviem kredītreitingiem, pirms tā pieņem vērtspapīru kā aizņēmuma nodrošinājumu un tā jāattiecina ne tikai uz vērtspapīriem, kuri nodrošināti ar aktīviem, bet arī uz visiem pārējiem nodrošinājuma veidiem, attiecībā uz kuriem šobrīd tiek prasīts tikai viens vērtējums, un aicina ECB izstrādāt pašai savu riska novērtēšanas sistēmu;

33. uzsver, ka nosacījumi, kas izvirzīti bankām, kuras savā labā izmanto ar Target-2 norēķinu sistēmu saistītos nosacījumus un plašākā mērā ECB likviditātes nodrošināšanas iespējas, rada bažas par kredītrisku pašai ECB; tādēļ, lai panāktu lielāku pārredzamību un lai rastos pareizs priekšstats par aktuālajām norisēm, aicina ECB biežāk publiskot informāciju par naudas plūsmām starp euro zonas bankām, izmantojot Target-2 norēķinu sistēmas datus, lai šīs plūsmas netiktu kļūdaini uzskatītas par pastāvīgiem pārvedumiem no valstīm, kuru tekošajā kontā ir pārpalikums, uz valstīm, kurās ir iztrūkums;

34. pauž bažas par liela apmēra parādsaistībām un valūtu neatbilstības augsto līmeni, kāds vērojams vairākās attiecīgās sistēmiskās un nesistēmiskās banku iestādēs euro zonā;

35. uzskata, ka pašreizējā ārkārtas situācijā steidzami ir jānosaka un jādara zināmi stingri papildu noteikumi, kas papildinātu ECB likviditātes noteikumus, tostarp uzraudzības nosacījumus, kas neattiecas tikai uz iekšējiem un neizpaužamiem noteikumiem, kā arī diskonti saistībā ar pieņemto nodrošinājumu refinansēšanas operācijām;

36. aicina ECB izpētīt, vai līdztekus procentu likmei prasības par obligātajām rezervēm varētu būt papildu līdzeklis, lai saglabātu finanšu stabilitāti, nekavējot atlabšanu;

37. norāda, ka īstenotās monetārās politikas sekas ASV un ES pirms krīzes un krīzes laikā izpaudās kā stāvas ienesīguma līknes veidošana, kas palīdz ātrāk rekapitalizēt banku sistēmu ar noguldītāju un īstermiņa aizdevēju palīdzību;

38. uzsver ilgus gadus saglabāto noturīgo un stingro ECB nostāju jautājumā par ekonomikas pārvaldības stiprināšanu eiropiešu interesēs;

Ekonomikas un finanšu pārvaldība

39. prasa īstenot finanšu sistēmas makroprudenciālo uzraudzību, kura ir labāk integrēta monetārajā politikā un kurā ņemtas vērā atšķirības starp euro zonas valstīm un valstīm, kas neietilpst euro zonā; prasa nepārtraukt centienus izstrādāt integrētu analītisko sistēmu, lai kopīgi novērtētu makroprudenciālās uzraudzības un monetārās politikas sekas, un turpināt izstrādāt ESRK makroprudenciālās uzraudzības politikas instrumentu kopumu, ņemot vērā valstu, tiesiskās un citas ar finanšu sistēmām saistītas īpatnības;

40. prasa būtiski palielināt resursus, kas pieejami jaunajai finanšu pārraudzības struktūrai, lai uzlabotu tās efektivitāti, un prasa arī nepārtraukti analizēt jaunās finanšu pārraudzības struktūras efektivitāti un izvērtēt iespēju ilgtermiņā izveidot vienotu Eiropas finanšu pārraudzības iestādi, kurā tiktu apvienotas pašreizējās Eiropas pārraudzības iestādes un Eiropas Sistēmisko risku kolēģija;

41. ņemot vērā 2011. gada 2. jūnija sanāksmē Āhenē Jean-Claude Trichet izteikto priekšlikumu, uzsver nepieciešamību izveidot atsevišķu Eiropas finanšu ministra amatu, kura kandidātu izraudzītos no Komisijas; uzskata, ka pienācīgi jāizskata jautājums par šā priekšlikuma demokrātisko leģitimitāti; šajā sakarībā atzīmē, ka monetārajā savienībā fiskālā politika neattiecas tikai uz dalībvalstīm, bet tai ir ievērojama blakusietekme pārrobežu mērogā, un ka pašreizējā krīze ir parādījusi 100 % decentralizētu fiskālo politiku robežas; uzskata, ka kopējam Eiropas finanšu ministram ir demokrātiski jāatskaitās Eiropas Parlamentam; uzsver, ka, lai turpinātu virzību uz fiskālu savienību saskaņā ar Kopienas metodi, ir vajadzīga uzlabota demokrātiska piederība un ilgtermiņā ir jāparedz iespēja pārskatīt Līgumu, tomēr atzīst, ka pašreizējā sistēma īstermiņā pieļauj īstenot spēcīgāku ekonomikas pārvaldību;

42. uzsver nepieciešamību izveidot vienotu Eiropas Kasi, lai ECB nevajadzētu vairs pildīt kvazifiskālās funkcijas; uzskata, ka šo Eiropas Kasi varētu izveidot, izdarot izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību;

43. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas stabilitātes mehānismam (ESM) ir piešķirtas tiesības iepirkt valstu obligācijas sekundārajā tirgū, jo pašreizējos apstākļos tas varētu atvieglot ECB darbu;

44. šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka ESM izveide nav noteikta ES līgumos, un tāpēc aicina Komisiju ierosināt pastāvīgu krīzes pārvaldības mehānismu, kas pamatotos uz Kopienas noteikumiem (piem., Eiropas Monetāro fondu);

45. uzsver absolūto nepieciešamību ātri īstenot un piemērot ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopuma noteikumus; šajā sakarībā prasa konsekventi un līdzsvaroti piemērot Eiropas Stabilitātes un izaugsmes paktu un automātisku mehānismu, lai noteiktu sankcijas valstīm, kurās ir budžeta deficīts;

46. vēlas, lai Komisija līdz 2011. gada beigām iesniegtu ziņojumu par Eiropas valsts obligāciju vai euro vērtspapīru vienotās emisijas sistēmas izveidi, ievērojot solidāru atbildību un vajadzības gadījumā iesniedzot likumdošanas priekšlikumus;

Ārējā dimensija

47. tā kā ECB, SVF un Komisija veic kopīgas misijas dažās dalībvalstīs, aicina Komisiju atbilstīgi LESD 138. pantam iesniegt priekšlikumus par vienotu ārējo euro zonas pārstāvniecību, jo īpaši SVF;

Pārredzamība un atbildība

48. iesaka ECB palielināt darbības pārredzamību, lai vairotu tās leģitimitāti un paredzamību; atkārto savu sen izteikto lūgumu publiskot ECB Padomes sanāksmju protokolu kopsavilkumu;

49. ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumus, prasa lielāku pārredzamību un atbildību gadījumos, kad tiek dokumentēti lēmumi par pieņemšanu darbā, kā arī par algu un piemaksu pārskatīšanu;

50. atzinīgi vērtē ECB apņemšanos būt atbildīgai attiecībā pret Eiropas Parlamentu un uzsver, ka koplēmuma procedūrā ECB un tās personālam ir bijusi ārkārtīgi konstruktīva un augstā līmenī īstenota loma;

51. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eurogrupai un Eiropas Centrālajai bankai.

• [1]  OV C 138, 4.5.1998., 177. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0418.

Tā kā es šo paskaidrojumu sagatavoju par ECB 2010. gada pārskatu, jāsaka, ka Itālijas un Spānijas riska prēmijas ir sasniegušas vēl nepieredzētu apmēru, un šā gada 11. un 12. jūlijā tās šķiet tuvojas bezpeļņas līmenim, jo ECB intervence ir tikai nomierinājusi finanšu tirgus un bijusi īslaicīga palīdzība.

Tātad šodien un jo īpaši šodien ir ļoti svarīgi atcerēties, ka euro veiksme ir bijusi arī visas Eiropas idejas veiksme. Vēl 1989. gadā mūris sadalīja Eiropu divos pretējos blokos. Šodien euro zonā ietilpst 17 valstis ar ļoti dažādu pagātni: Īrija, Kipra un Malta reiz bija Britu impērijas sastāvā, Slovākija, Slovēnija un Igaunija ir bijušās komunistiskās valstis, euro zonā ietilpst arī neitrālā Austrija un Somija un tādas valstis kā Spānija, Grieķija un Portugāle, kur agrāk bija militārā diktatūra. Ja euro pārvarēs šo grūto laiku, iespējams, ka arī citas Eiropas valstis vēlēsies pievienoties euro zonai. Lai gan nesenais saspīlējums var liecināt par pretējo, kopš 2008. gada euro ir bijusi „stabilitātes saliņa nestabilajā un pasaules finanšu krīzes sabangotajā jūrā”, kā nesen atzina Lielbritānijas finansists David Marsh.

Šajā laikā, kad pieaug spiedieni uz šo Eiropas projektu, ko simbolizē mūsu valūta, ir svarīgi atcerēties, ka vismaz pirmajos desmit gados tas ir bijis ļoti veiksmīgs, jo 1) bez euro pasaules finanšu krīze būtu daudz smagāk skārusi visas Eiropas valstis — to pierāda pastāvīgā vērtības samazināšana kopš 2008. gada sterliņu mārciņai, kas gadsimtiem ilgi ir bijusi stipra valūta, un ar to saistītā inflācija; 2) bez euro Eiropas ziemeļu valstīm atgūšanās nebūtu bijusi tik ātra, kāda tā šīm valstīm izdevās kopš 2009. gada, izmantojot savu modeli, kura pamatā ir eksports. Patiesībā, ja mūsdienās joprojām pastāvētu Vācijas marka, tā būtu tik stipra attiecībā pret dolāru un citu valstu valūtām, ka tas kaitētu pašas Vācijas izaugsmei; 3) bez euro dažas Eiropas valstis, jo īpaši tās, kuru fiskālās politikas nav tik stingras un nav tik ļoti orientētas uz konkurences palielināšanu, iespējams, būtu piedzīvojušas corralito. Tas savukārt radītu morālo un ekonomikas katastrofu, kas atstātu briesmīgas sekas uz visām iesaistītajām valstīm.

Protams, euro ir ietekmējis pašreizējos notikumus: bez negatīvajām nekustamā īpašuma procentu likmēm, kādas bija dažās valstīs Eiropas perifērijā pirmajos gados pēc euro ieviešanas, aktīvu cenu burbulis tajās nebūtu bijis tik liels. Tomēr akadēmiskās aprindas šodien ir vienisprātis, ka bez euro šī finanšu krīze Eiropu būtu skārusi daudz smagāk. Pastāv arī kopējs viedoklis, ka bez euro, iespējams, būtu samazinājies vienotais tirgus un brīva personu pārvietošanās, kas ir lielākie ES panākumi.

Tomēr pastāvīgais satraukums finanšu tirgos ir gandrīz novedis euro zonu pie sabrukuma. Valsts pēc valsts, glābšana pēc glābšanas, parādsaistību krīze draud inficēt pat daudz lielākas valstis, un Spānija un Itālija nav bijusi imūna pret to.

Euro ir izdevies nodrošināt „mīkstu piezemēšanos” lielas banku krīzes vietā; euro ir izpildījis savu „enkura” funkciju, apturot inflāciju, un ECB ir veiksmes garants šajā jomā; un, visbeidzot, euro ir bijis arī veiksmīgs integrācijas mehānisms, ar kura palīdzību ir padziļināts vienotais tirgus, ko pierāda pieaugošās komerciālās plūsmas starp valstīm kopš tā izveides brīža.

Tomēr kaut kas noteikti nav izdevies. Šis „kaut kas” neapšaubāmi ir euro zonas pārvaldība. Ekonomikas teorija mums māca, ka vienotās valūtas dzīvotspēja ir atkarīga no tās spējas samazināt lielu makroekonomikas nelīdzsvarotību, ja tāda pastāv. Nav bijusi veiksmīga arī euro zonas iekšējā disciplīna, īpaši atbilstības nodrošināšana Stabilitātes un izaugsmes paktam, jo kopš 1999. gada daudzās valstīs, tostarp Vācijā un Francijā, ir konstatēti vairāki desmiti pārkāpumu, un nekad nav bijuši uzlikti nekādi naudas sodi. Visbeidzot, ļoti brīvi ir interpretēts neglābšanas noteikums, kas aizliedz ECB pirkt valstu parādzīmes. Tā visa dēļ euro zona ir kļuvusi neaizsargāta pret spekulatīviem uzbrukumiem, kas vērsti galvenokārt uz mazāk efektīvo un mazāk konkurētspējīgo valstu parādiem. Šie spekulatīvie procesi atbalsosies nākotnē, kamēr nebūs atrisināts euro zonas pārvaldības jautājums. Ja nebūs finansiālās stabilitātes, reformas euro zonas perifērajās valstīs būs neiespējamas un neefektīvas.

Līdz šim Eiropas iestādes ir īstenojušas „bundžas pasperšanas tālāk” stratēģiju, kura ir bijusi lietderīga vienīgi, lai iegūtu nedaudz laika, gaidot uz ekonomikas atlabšanu, kas var stiprināt banku bilances, un cerot, ka ekonomikas izaugsme, kas centrālajā un ziemeļu Eiropā ir bijusi sešus ceturkšņus, beidzot sāksies arī euro zonas perifērijas valstīs. Šī stratēģija var būt veiksmīga, bet ir riskanta. Spekulatīvu uzbrukumu rezultātā tādā veidā var novirzīties no pareizā ceļa un novest euro ļoti tuvu bezdibeņa malai. Varbūt ir pienācis laiks apšaubīt oficiālo paziņojumu, ka Grieķijai nav maksātnespējas problēmas, jo šī tēze ar katru dienu kļūst aizvien mazāk ilgtspējīga: tā nevis apvalda spekulācijas, bet gan palielina šaubas par citu valstu korekcijas plāniem.

2010. gada maijā ECB sāka vērtspapīru tirgu programmu (VTP), veicot gandrīz „kvazifiskālas” funkcijas, kam bija jāaizstāj Eiropas mērogā neesošā kopējā fiskālā politika. Tomēr šo stratēģiju nevar īstenot bezgalīgi ilgi, un tā stiprina tos, kas ir apšaubījuši ECB neatkarību, vienu no pīlāriem, uz kuriem balstās vienotā valūta euro, turklāt tā nenodrošina galveno lēmumu pārskatāmību. Tieši tādēļ savā ziņojumā es lūdzu publiskot ECB Padomes sanāksmju protokolus, kas var samazināt neatbilstību ietekmi uz mēdijiem. Es uzskatu, ka šī nepubliskošana liecina par Eiropas integrācijas vājumu, jo obligātā individuālā pārskatatbildība arī turpmāk būs iemesls dalībvalstu savstarpējiem strīdiem.

Euro ieviešanas dēļ dažas perifērijas valstis, kas vēsturiski ir samazinājušas savas valūtas vērtību, lai atgūtu konkurētspēju, ir bijušas spiestas īstenot bargus taupības pasākumus, lai pārvarētu krīzi. Tomēr tā bija pareizā izvēle, jo ir jāsaglabā euro stabilitāte un ES nevajadzētu izvēlēties inflācijas vai pārmērīgas ekonomikas pārdalīšanas ceļu.

Eiropas Monetārās savienības uzdevums ir kontrolēt inflāciju un aizsargāt valūtas pirktspēju. Turklāt tai ir jāsamazina morālais kaitējums, kas var ietvert slēptu pārdalīšanu par labu valstīm, kuru valdības ātrāk nekā citas „uzpūš” savas valūtas, nekontrolējot kreditēšanas palielināšanos. Šī pārdalīšana tiek veicināta, ja ECB pārāk bieži pieņem parāda vērtspapīrus, ko dalībvalstis izlaidušas kā garantiju, un vēl vairāk tad, ja ECB pērk šos vērtspapīrus.

Lai euro arī turpmāk būtu dzīvotspējīgs projekts, ir jāizveido skaidrs satvars, kas valstīm palīdzētu novērst likviditātes problēmas un tajā pašā laikā spētu stimulēt finansiālo atbildību un stiprināt konkurences līmeņu konverģenci dalībvalstu vidū. Visu šo laiku sistēma ir vienīgi reaģējusi uz tirgus disciplīnu, un glābšana ir organizēta vienīgi tad, kad kāda valsts jau ir nonākusi grūtībās.

Tomēr ir iespējams arī citādi: panākt progresu, uzlabojot fiskālo integrāciju un nododot kompetenci pār atbilstošajām jomām no dalībvalstīm Eiropas Savienībai. Protams, tas ir sarežģīti, un tādēļ ir svarīgi paturēt prātā, ka pastāv vidusceļš, kas īstermiņā ir reālāks un vienlaicīgi nodrošina arī iespēju integrēt dalībvalstu tirgus disciplīnu un nepieciešamo ārējo fiskālo disciplīnu — šis vidusceļš var būt efektīvs, bet tas ir jāizstrādā ļoti rūpīgi.

Pašreizējās neveiksmes euro zonā ir vērtīga pieredze, kas jāizvērtē, lai neatkārtotu tās pašas kļūdas. Šajā ziņā es ierosinu izveidot Eiropas finanšu ministra amatu un Eiropas Kasi, kas var izdot eiroobligācijas. Es apzinos, ka šis priekšlikums var kļūt par realitāti vienīgi pēc tam, kad būs veikta tik ļoti nepieciešamā Stabilitātes un izaugsmes pakta reforma, kas nodrošinās iespēju labāk kontrolēt nefunkcionējošas budžeta politikas euro zonas dalībvalstīs.

Īstenojot sarkano un zilo obligāciju modeli, eiroobligācijas var vienlaicīgi būt vērā ņemams finanšu avots valstīm ar zemu parāda līmeni un ļoti dārgs finansējums valstīm, kas pārkāpj noteikumus. Visbeidzot eiroobligācijas var būt stimuls veidot euro kā pasaules rezervju valūtu, jo, tās ieviešot, tiktu izveidots parāda obligāciju tirgus Eiropas mērogā, kas būtu piecas reizes lielāks nekā Vācijas tirgus un gandrīz tikpat liels kā Ziemeļamerikas tirgus.

Euro arhitekti izveidoja monetāro savienību, apzinoties, ka valstīs ar ļoti atšķirīgu ekonomikas un ražošanas struktūru vienota valūta radīs nestabilitāti. Iespējams, šie arhitekti domāja, ka soļi pretim lielākai politiskajai savienībai tiks sperti tad, kad tie būs patiešām nepieciešami. Šodien, kad euro zonā valda pilnīga parādu krīze, šis laiks beidzot ir pienācis.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS