Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret projektu Komisijas regulas projektu ,ar ko groza Regulu (ES) Nr. 142/2011 attiecībā uz dažu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu tranzītu no Bosnijas un Hercegovinas (D025828/03 – 2013/2598(RPS))

P7_TA(2013)0216 B7-0251/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas īstenošanas regulas projektu (D025828/03),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam(1), un jo īpaši tās 41. panta 3. punktu un 42. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā atzinumu, ko 2013. gada 5. martā sniedza Regulas (EK) Nr. 1069/2009 52. pantā minētā komiteja,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. maija vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret regulas projektu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas 2013. gada 21. maija vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā 5.a pantu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 88. panta 4. punkta d) apakšpunktu un 87.a panta 6. punktu,

–  ņemot vērā, ka Reglamenta 87.a panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kas beidzās 2013. gada 22. maijā, netika izteikti iebildumi,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret Komisijas regulas projektu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Komisijai un zināšanai Padomei.

(1) OV L 300, 14.11.2009., 1. lpp. (2) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru attiecībā uz piemērošanas datumu groza Regulu (EK) Nr. 450/2008, ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais muitas kodekss) (COM(2013)0193 – C7-0096/2013 – 2013/0104(COD))

P7_TA(2013)0217 A7-0170/2013

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2013)0193),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 33., 114., un 207. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0096/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 22. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 26. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A7-0170/2013),

A.  tā kā steidzamības dēļ ir pamats sākt balsošanu, pirms ir beidzies astoņu nedēļu termiņš, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 2. protokola (par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu) 6. pantā,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 23. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013, ar kuru attiecībā uz piemērošanas datumu groza Regulu (EK) Nr. 450/2008, ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais muitas kodekss)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 528/2013.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 552/97, ar ko uz laiku atsauc Mjanmas Savienības piekļuvi vispārējām tarifa preferencēm (COM(2012)0524 – C7-0297/2012 – 2012/0251(COD))

P7_TA(2013)0218 A7-0122/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0524),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. pantu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0297/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 27. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0122/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 23. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013, ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 552/97, ar ko uz laiku atsauc Mjanmas/Birmas piekļuvi vispārējām tarifa preferencēm

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 607/2013.)

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maijā pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido sistēmu tādas finansiālās atbildības pārvaldībai, kura saistīta ar ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas tribunāliem, kas izveidoti ar tādiem starptautiskiem nolīgumiem, kuros Eiropas Savienība ir līgumslēdzēja puse (COM(2012)0335 – C7-0155/2012 – 2012/0163(COD))(1)

P7_TA(2013)0219 A7-0124/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Regulas priekšlikums Virsraksts Eirops Parlamenta un Padomes regula, ar ko izveido sistēmu tādas finansiālās atbildības pārvaldībai, kura saistīta ar ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas tribunāliem, kas izveidoti ar tādiem starptautiskiem nolīgumiem, kuros Eiropas Savienība ir līgumslēdzēja puse (Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.) Grozījums Nr. 2 Regulas priekšlikums 1. apsvērums (1)  Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci slēgt starptautiskus nolīgumus par ieguldījumu aizsardzību. Savienība jau ir līgumslēdzēja puse Enerģētikas hartas nolīgumā, kurā paredzēta ieguldījumu aizsardzība. (1)  Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci slēgt starptautiskus nolīgumus par ieguldījumu aizsardzību. Savienība, tāpat kā dalībvalstis, jau ir līgumslēdzēja puse Enerģētikas hartas nolīgumā, kurā paredzēta ieguldījumu aizsardzība. Grozījums Nr. 3 Regulas priekšlikums 2. apsvērums (2)  Nolīgumos, kuros paredzēta ieguldījuma aizsardzība, parasti ir iekļauts tāds mehānisms ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanai, kas ļauj trešās valsts ieguldītājam celt prasību pret valsti, kurā viņš ir veicis ieguldījumu. Ieguldītāja un valsts strīda izšķiršanas rezultātā var tikt piešķirta monetāra kompensācija. Turklāt visās šādās lietās neizbēgami radīsies ievērojamas šķīrējtiesas pārvaldības izmaksas, kā arī ar aizstāvību saistītās izmaksas. (2)  Pamatotos gadījumos turpmākajos ieguldījumu aizsardzības nolīgumos, kurus noslēdz Savienība, var iekļaut tādu mehānismu ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanai, kas ļauj trešās valsts ieguldītājam celt prasību pret valsti, kurā viņš ir veicis ieguldījumu. Ieguldītāja un valsts strīda izšķiršanas rezultātā var tikt piešķirta monetāra kompensācija. Turklāt visās šādās lietās neizbēgami radīsies ievērojamas šķīrējtiesas pārvaldības izmaksas, kā arī ar aizstāvību saistītās izmaksas. Grozījums Nr. 4 Regulas priekšlikums 3.a apsvērums (jauns) (3.a)  Finansiālo atbildību nevar pienācīgi pārvaldīt, ja ieguldījumu nolīgumos pieļautie aizsardzības standarti ievērojami pārsniedz Savienībā un vairākumā dalībvalstu atzītās robežas. Tādējādi turpmākajos Savienības nolīgumos attiecībā uz ārvalstu ieguldītājiem būtu jāparedz tikpat augsts aizsardzības līmenis, taču ne augstāks aizsardzības līmenis, kā tas, ko attiecībā uz Savienības ieguldītājiem paredz Savienības tiesību akti un vispārējie principi, kas dalībvalstu tiesību aktos ir kopīgi. Grozījums Nr. 5 Regulas priekšlikums 3.b apsvērums (jauns) (3.b)  Finansiālās atbildības ārējo robežu noteikšana saskaņā ar šo regulu ir saistīta arī ar Savienības likumdošanas pilnvaru aizsardzību to kompetences ietvaros, kas noteikta līgumos un kuru tiesiskumu kontrolē Tiesa, un kuru nevar nepamatoti ierobežot ar potenciālajām saistībām ārpus līgumos noteiktās saskaņotās sistēmas. Tādējādi Tiesa ir skaidri apstiprinājusi, ka Savienības tiesisko aktu saistības, jo īpaši mijiedarbībā ar starptautiskajām tiesībām, ir jāizstrādā detalizēti un tās nevar izpildīt, skaidri nenorādot uz nepilnībām1. Turpmākajos ieguldījumu nolīgumus, kurus parakstīs Savienība, jāņem vērā minētā Savienības likumdošanas pilnvaru aizsardzība, un tajos nevajadzētu noteikt stingrākus saistību standartus, kas ļautu apiet Tiesas noteiktās normas. 1Tiesas 2008. gada 9. septembra spriedums apvienotajās lietās C-120/06 P un C/121/06 P, FIAMM un Defon pret Padomi un Komisiju, Recueil 2008, I-6513. Grozījums Nr. 6 Regulas priekšlikums 4. apsvērums (4)  Ja starptautiskā atbildība par attieksmi būs jānes Savienībai, tai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būs jāmaksā visas kompensācijas un jāsedz visi strīda izdevumi. Tomēr iespējams, ka kompensācijas pamatā ir vai nu attieksme, ko pieļāvusi pati Savienība, vai attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts. Tādējādi būtu netaisnīgi, ja kompensācija un šķīrējtiesas izmaksas būtu jāmaksā no Savienības budžeta gadījumā, kad attieksmi pieļāvusi dalībvalsts. Tāpēc, pamatojoties uz šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar Savienības tiesībām un neskarot Savienības starptautisko atbildību nepieciešams sadalīt finansiālo atbildību starp Savienību un dalībvalsti, kura atbildīga par attiecīgo attieksmi. (4)  Ja starptautiskā atbildība par attieksmi būs jānes Savienībai ‐ struktūrai, kas ir juridiska persona, tai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būs jāmaksā visas kompensācijas un jāsedz visi strīda izdevumi. Tomēr iespējams, ka kompensācijas pamatā ir vai nu attieksme, ko pieļāvusi pati Savienība, vai attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts. Tādējādi būtu netaisnīgi, ja kompensācija un šķīrējtiesas izmaksas būtu jāmaksā no Eiropas Savienības budžeta (Savienības budžets) gadījumā, kad attieksmi pieļāvusi dalībvalsts. Tāpēc, pamatojoties uz šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar Savienības tiesībām un neskarot Savienības starptautisko atbildību nepieciešams sadalīt finansiālo atbildību starp pašu Savienību un dalībvalsti, kura atbildīga par attiecīgo attieksmi. Grozījums Nr. 7 Regulas priekšlikums 6. apsvērums (6)  Finansiālā atbildība būtu jāparedz tam, kas ir atbildīgs par attieksmi, kura, kā konstatēts, neatbilst attiecīgajiem nolīguma noteikumiem. Tas nozīmē, ka Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi kāda Savienības iestāde, struktūra vai aģentūra. Attiecīgajai dalībvalstij būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi dalībvalsts. Tomēr gadījumos, kad dalībvalsts rīkojas Savienības tiesībās prasītajā veidā, piemēram, transponējot kādu Savienības pieņemtu direktīvu, Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība, ciktāl attiecīgā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās. Regulā arī jāparedz iespēja, ka atsevišķā lietā būtu aplūkota gan attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts, gan attieksme, kas prasīta Savienības tiesībās. Tā attieksies uz visām darbībām, ko veic dalībvalstis un Eiropas Savienība. (6)  Finansiālā atbildība būtu jāparedz tam, kas ir atbildīgs par attieksmi, kura, kā konstatēts, neatbilst attiecīgajiem nolīguma noteikumiem. Tas nozīmē, ka pašai Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi kāda Savienības iestāde, struktūra, aģentūra vai jebkura cita tiesiskā struktūra. Attiecīgajai dalībvalstij būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi šī dalībvalsts. Tomēr gadījumos, kad dalībvalsts rīkojas Savienības tiesībās prasītajā veidā, piemēram, transponējot kādu Savienības pieņemtu direktīvu, pašai Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība, ciktāl attiecīgā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās. Regulā arī jāparedz iespēja, ka atsevišķā lietā būtu aplūkota gan attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts, gan attieksme, kas prasīta Savienības tiesībās. Tā attieksies uz visām darbībām, ko veic dalībvalstis un Savienība. Šādā gadījumā dalībvalstīm un Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība par attieksmi, ko pieļāvusi viena no tām. Grozījums Nr. 8 Regulas priekšlikums 6.a apsvērums (jauns) (6.a)  Ja dalībvalsts rīcība neatbilst tai, kas paredzēta Savienības tiesību aktos, piemēram, tā nav transponējusi Savienības pieņemto direktīvu vai pārkāpj Savienības direktīvas noteikumus, to īstenojot savos tiesību aktos, minētajai dalībvalstij konsekventi jāuzņemas finansiālā atbildība par attiecīgo attieksmi. Grozījums Nr. 9 Regulas priekšlikums 8. apsvērums (8)  No otras puses, ja no strīda izrietošā iespējamā finansiālā atbildība būtu jāuzņemas dalībvalstij, principā ir lietderīgi ļaut, lai atbildētāja būtu šāda dalībvalsts, kas aizstāvētu attieksmi, ko tā pieļāvusi pret ieguldītāju. Šajā regulā ir paredzēti noteikumi šādam gadījumam. Tam ir tāda ievērojama priekšrocība, ka ne tiesāšanās izmaksas, ne arī attiecīgajai dalībvalstij piespriestais iespējamais kompensācijas maksājums neapgrūtinātu Savienības budžetu un Savienības līdzekļus, pat ne īslaicīgi. (8)  No otras puses, ja no strīda izrietošā iespējamā finansiālā atbildība būtu jāuzņemas dalībvalstij, principā ir taisnīgi un lietderīgi ļaut, lai atbildētāja būtu šāda dalībvalsts, kas aizstāvētu attieksmi, ko tā pieļāvusi pret ieguldītāju. Šajā regulā ir paredzēti noteikumi šādam gadījumam. Tam ir tāda ievērojama priekšrocība, ka ne tiesāšanās izmaksas, ne arī attiecīgajai dalībvalstij piespriestais iespējamais kompensācijas maksājums neapgrūtinātu Savienības budžetu un Savienības nefinansiālos līdzekļus, pat ne īslaicīgi. Grozījums Nr. 10 Regulas priekšlikums 10. apsvērums (10)  Lai nodrošinātu Savienības interešu pienācīgu aizsardzību, noteiktos apstākļos ir būtiski, lai strīdos par dalībvalstu pieļautu attieksmi atbildētāja būtu pati Savienība. Šādi gadījumi īpaši var būt tad, ja strīds attiecas arī uz Savienības pieļautu attieksmi, ja šķiet, ka dalībvalsts pieļautā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās, ja ir iespējams, ka līdzīgas prasības var tikt celtas arī pret citām dalībvalstīm vai tad, ja lieta attiecas uz neatrisinātiem tiesību jautājumiem, kuru atrisināšana varētu ietekmēt turpmākas iespējamas lietas pret citām dalībvalstīm vai Savienību. Ja strīds daļēji attiecas uz attieksmi, ko pieļāvusi Savienība, vai kas ir prasīta Savienības tiesībās, Savienībai, ņemot vērā iespējamo iesaistīto finansiālo atbildību un izvirzītos tiesību jautājumus attiecībā uz prasībām par dalībvalsts pieļautu attieksmi, būtu jābūt atbildētājai, ja vien prasība saistībā ar minēto attieksmi nav mazsvarīga. (10)  Lai nodrošinātu Savienības interešu pienācīgu aizsardzību, noteiktos apstākļos ir būtiski, lai strīdos par dalībvalstu pieļautu attieksmi atbildētāja varētu būt pati Savienība. Šādi gadījumi īpaši var būt tad, ja strīds attiecas arī uz Savienības pieļautu attieksmi, ja šķiet, ka dalībvalsts pieļautā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās, ja līdzīgas prasības ir iesniegtas arī pret citām dalībvalstīm vai tad, ja lieta attiecas uz tiesību jautājumiem, kuru atrisināšana varētu ietekmēt kārtējas vai turpmākas iespējamas lietas pret citām dalībvalstīm vai Savienību. Ja strīds daļēji attiecas uz attieksmi, ko pieļāvusi Savienība, vai kas ir prasīta Savienības tiesībās, Savienībai, ņemot vērā iespējamo iesaistīto finansiālo atbildību un izvirzītos tiesību jautājumus attiecībā uz prasībām par dalībvalsts pieļautu attieksmi, būtu jābūt atbildētājai, ja vien prasība saistībā ar minēto attieksmi nav mazsvarīga. Grozījums Nr. 11 Regulas priekšlikums 12. apsvērums (12)  Komisijai, ievērojot ar šo regulu noteikto sistēmu, būtu jālemj, vai atbildētājai būtu jābūt Savienībai vai dalībvalstij. (12)  Lai izstrādātu darboties spējīgu sistēmu, Komisijai, ievērojot ar šo regulu noteikto sistēmu, būtu jālemj, vai atbildētājai būtu jābūt Savienībai vai dalībvalstij, un savā gada pārskatā par šīs regulas īstenošanu jāinformē Eiropas Parlaments un Padome par šādu lēmumu. Grozījums Nr. 12 Regulas priekšlikums 14. apsvērums (14)  Tāpat arī tad, ja atbildētāja ir dalībvalsts, ir lietderīgi, ka tā informē Komisiju par lietas virzību un Komisija vajadzības gadījumā var pieprasīt, lai dalībvalsts, kas ir atbildētāja, ieņem konkrētu nostāju jautājumos, kas skar Savienības intereses. (14)  Tāpat arī tad, ja atbildētāja ir dalībvalsts, ir lietderīgi, ka tā informē Komisiju par lietas virzību un Komisija vajadzības gadījumā var pieprasīt, lai dalībvalsts, kas ir atbildētāja, ieņem konkrētu nostāju jautājumos, kas ietekmē Savienības primārās intereses. Grozījums Nr. 13 Regulas priekšlikums 15. apsvērums (15)  Dalībvalsts jebkurā brīdī var piekrist uzņemties atbildību, ja ir jāizmaksā kompensācija. Šajā gadījumā dalībvalsts un Komisija var vienoties par periodisku izdevumu atlīdzināšanu un visu kompensāciju izmaksāšanu. Šāda piekrišana nenozīmē, ka dalībvalsts atzīst, ka strīda prasība ir pamatota. Komisijai būtu jāpieņem lēmums, kas paredzētu, ka dalībvalstij jāveic avansa maksājums attiecībā uz šādiem izdevumiem. Ja šķīrējtiesa izdevumus piespriež par labu Savienībai, Komisijai būtu jānodrošina, lai visi avansā samaksātie izdevumi nekavējoties tiktu atmaksāti attiecīgajai dalībvalstij. (15)  Neskarot šķīrējtiesas procesa rezultātu, dalībvalsts jebkurā brīdī var piekrist uzņemties atbildību, ja ir jāizmaksā kompensācija. Šajā gadījumā dalībvalsts un Komisija var vienoties par periodisku izdevumu atlīdzināšanu un visu kompensāciju izmaksāšanu. Šāda piekrišana nekādā juridiski pamatotā veidā nenozīmē, ka dalībvalsts atzīst, ka strīda prasība ir pamatota. Komisija šādā gadījumā var pieņemt lēmumu, kas paredzētu, ka dalībvalstij jāveic avansa maksājums attiecībā uz šādiem izdevumiem. Ja šķīrējtiesa izdevumus piespriež par labu Savienībai, Komisijai būtu jānodrošina, lai visi avansā samaksātie izdevumi nekavējoties tiktu atmaksāti attiecīgajai dalībvalstij. Grozījums Nr. 14 Regulas priekšlikums 16. apsvērums (16)  Dažkārt var būt lietderīgi panākt izlīgumu, lai izvairītos no dārgiem un nevajadzīgiem šķīrējtiesas procesiem. Ir jānosaka šādu izlīgumu panākšanas procedūra. Ar šo procedūru Komisijai, kas darbojas saskaņā ar pārbaudes procedūru, būtu jāļauj panākt izlīgumu, ja tas ir Savienības interesēs. Ja lieta attiecas uz dalībvalsts pieļautu attieksmi, Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij būtu cieši jāsadarbojas un savstarpēji jāapspriežas. Dalībvalstij būtu jāļauj panākt izlīgumu jebkurā brīdī, ja tā uzņemas pilnu finansiālo atbildību un ja visi šādi izlīgumi ir saskaņā ar Savienības tiesībām un nav pretrunā Savienības interesēm. (16)  Dažkārt var būt lietderīgi panākt izlīgumu, lai izvairītos no dārgiem un nevajadzīgiem šķīrējtiesas procesiem. Ir jānosaka efektīva un ātra šādu izlīgumu panākšanas procedūra. Ar šo procedūru Komisijai, kas darbojas saskaņā ar pārbaudes procedūru, būtu jāļauj panākt izlīgumu, ja tas ir Savienības interesēs. Ja lieta attiecas uz dalībvalsts pieļautu attieksmi, Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij būtu cieši jāsadarbojas un savstarpēji jāapspriežas, tostarp par strīdu izšķiršanas procedūru un monetārās kompensācijas apjomu. Dalībvalstij būtu jāļauj panākt izlīgumu jebkurā brīdī, ja tā uzņemas pilnu finansiālo atbildību un ja visi šādi izlīgumi ir saskaņā ar Savienības tiesībām un nav pretrunā Savienības interesēm kopumā. Grozījums Nr. 15 Regulas priekšlikums 18. apsvērums (18)  Komisijai būtu pastāvīgi jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalsti, lai panāktu vienošanos par finansiālās atbildības sadalījumu. Ja Komisija konstatē, ka atbildīga ir dalībvalsts, un dalībvalsts šim konstatējumam nepiekrīt, Komisijai būtu jāsamaksā kompensācija un jāpieņem dalībvalstij adresēts lēmums, pieprasot to attiecīgās summas un piemērojamos procentus iemaksāt Eiropas Savienības budžetā. Maksājamie procenti būtu jānosaka saskaņā ar [71. panta 4. punktu grozītajā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam]. Ja dalībvalsts uzskata, ka lēmums neatbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, ir iespējams atsaukties uz Līguma 263. pantu. (18)  Komisijai būtu pastāvīgi jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalsti, lai panāktu vienošanos par finansiālās atbildības sadalījumu. Ja Komisija konstatē, ka atbildīga ir dalībvalsts, un dalībvalsts šim konstatējumam nepiekrīt, Komisijai būtu jāsamaksā kompensācija un jāpieņem dalībvalstij adresēts lēmums, pieprasot to attiecīgās summas un piemērojamos procentus iemaksāt Savienības budžetā. Maksājamie procenti būtu jānosaka saskaņā ar 78. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam1. Ja dalībvalsts uzskata, ka lēmums neatbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, ir iespējams atsaukties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu. ––––––––––––––––– 1 OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. Grozījums Nr. 16 Regulas priekšlikums 19. apsvērums (19)  Savienības budžetā būtu jāparedz līdzekļi tādu izdevumu segšanai, kuri izriet no nolīgumiem, kas noslēgti atbilstīgi LESD 218. pantam un kuros paredzēta ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršana. Ja dalībvalstīm saskaņā ar šo regulu ir finansiālā atbildība, Savienībai vajadzētu uzkrāt attiecīgās dalībvalsts maksājumus pirms attiecīgo izdevumu īstenošanas, vai arī vispirms īstenot attiecīgos izdevumus un pēc tam attiecīgā dalībvalsts Savienībai tos atlīdzinātu. Būtu jāparedz iespēja izmantot abus minētos budžeta režīmam piemērojamos mehānismus atkarībā no tā, kas ir iespējams, jo īpaši termiņu ziņā. Abu mehānismu gadījumā dalībvalstu veiktie maksājumi vai atlīdzināmās summas būtu jāuzskata par iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem Savienības budžetā. Apropriācijām, kas izriet no šiem iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem, būtu ne vien jānosedz attiecīgie izdevumi, bet arī jābūt pieejamiem citu Savienības budžeta daļu papildināšanai, no kurām tika nodrošinātas sākotnējās apropriācijas, lai īstenotu attiecīgos izdevumus saskaņā ar otro mehānismu. (19) (Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.). Ja dalībvalstīm saskaņā ar šo regulu ir finansiālā atbildība, Savienībai vajadzētu uzkrāt attiecīgās dalībvalsts maksājumus pirms attiecīgo izdevumu īstenošanas, vai arī vispirms īstenot attiecīgos izdevumus un pēc tam attiecīgā dalībvalsts Savienībai tos atlīdzinātu. Būtu jāparedz iespēja izmantot abus minētos budžeta režīmam piemērojamos mehānismus atkarībā no tā, kas ir iespējams, jo īpaši termiņu ziņā. Abu mehānismu gadījumā dalībvalstu veiktie maksājumi vai atlīdzināmās summas būtu jāuzskata par iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem Savienības budžetā. Apropriācijām, kas izriet no šiem iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem, būtu ne vien jānosedz attiecīgie izdevumi, bet arī jābūt pieejamiem citu Savienības budžeta daļu papildināšanai, no kurām tika nodrošinātas sākotnējās apropriācijas, lai īstenotu attiecīgos izdevumus saskaņā ar otro mehānismu. Grozījums Nr. 17 Regulas priekšlikums 2. pants – b punkts (b) “šķīrējtiesas procesā radušās izmaksas” ir šķīrējtiesas maksas un izmaksas, pārstāvības izmaksas un izdevumi, ko šķīrējtiesa ir piespriedusi par labu prasītājam; (b) “šķīrējtiesas procesā radušās izmaksas” ir šķīrējtiesas un šķīrējtiesas institūcijas maksas un izmaksas, pārstāvības izmaksas un izdevumi, ko šķīrējtiesa ir piespriedusi par labu prasītājam; Grozījums Nr. 18 Regulas priekšlikums 2. pants – c punkts (c) “strīds” ir prasība, ko prasītājs ir cēlis pret Savienību saskaņā ar nolīgumu, un par kuru šķīrējtiesa pieņems lēmumu; (c) “strīds” ir prasība, ko prasītājs ir cēlis pret Savienību vai dalībvalsti saskaņā ar nolīgumu, un par kuru šķīrējtiesa pieņems lēmumu; Grozījums Nr. 19 Regulas priekšlikums 2. pants – ja punkts (jauns) (ja) “Savienības primārās intereses” ir jebkurš no minētajiem gadījumiem: (i) pastāv nopietns apdraudējums vienotai un vienādai nolīgumos minēto ieguldījumu noteikumu piemērošanai vai īstenošanai, kas ir ieguldītāja un valsts strīda izšķiršanas objekts, ja Savienība ir līgumslēdzēja puse, (ii) dalībvalsts pasākumi var būt pretrunā ar Savienības turpmākās ieguldījumu politikas attīstību, (iii) strīds nozīmē varbūtēju ievērojamu finansiālu ietekmi uz Savienības budžetu konkrētajā gadā vai arī daļā no daudzgadu finanšu shēmas. Grozījums Nr. 20 Regulas priekšlikums 3. pants – 2. punkts 2.  Komisija šajā regulā paredzētajos gadījumos pieņem lēmumu, ar ko nosaka attiecīgās dalībvalsts finansiālo atbildību saskaņā ar 1. punktā noteiktajiem kritērijiem. 2.  Komisija šajā regulā paredzētajos gadījumos pieņem lēmumu, ar ko nosaka attiecīgās dalībvalsts finansiālo atbildību saskaņā ar 1. punktā noteiktajiem kritērijiem. Eiropas Parlamentu un Padomi informē par šādu lēmumu. Grozījums Nr. 21 Regulas priekšlikums 7. pants – 1. daļa Tiklīdz Komisija no prasītāja ir saņēmusi paziņojumu, kurā viņš norāda savu nolūku uzsākt šķīrējtiesas procesu saskaņā ar nolīguma noteikumiem, tā informē attiecīgo dalībvalsti. Tiklīdz Komisija no prasītāja ir saņēmusi paziņojumu, kurā viņš norāda savu nolūku uzsākt šķīrējtiesas procesu vai tiklīdz Komisija ir informēta par pieprasījumu sākt apspriešanos vai prasību pret dalībvalsti, tā 15 darba dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas informē attiecīgo dalībvalsti un Eiropas Parlamentu un Padomi par jebkuru iepriekšēju prasītāja pieprasījumu sākt apspriešanos un iesniedz ziņojumu, kurā prasītājs informē par savu nodomu sākt šķīrējtiesas procesu pret Savienību vai dalībvalsti, tostarp norādot informāciju par prasītāju, nolīguma noteikumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie tiek pārkāpti, iesaistīto ekonomikas nozari, attieksmi, par kuru tiek apgalvots, ka tā neatbilst nolīgumam, un norādīto zaudējumu apjomu. Grozījums Nr. 22 Regulas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – c apakšpunkts (c) ir iespējams, ka saskaņā ar to pašu nolīgumu tiks celtas līdzīgas prasības pret citu dalībvalstu pieļauto attieksmi un Komisija vislabāk varēs nodrošināt efektīvu un saskaņotu aizstāvību,vai vai, (c) saskaņā ar to pašu nolīgumu ir iesniegtas līdzīgas prasības vai pieprasījumi sākt apspriešanos par līdzīgām prasībām pret citu dalībvalstu pieļauto attieksmi un Komisija vislabāk varēs nodrošināt efektīvu un saskaņotu aizstāvību; vai, Grozījums Nr. 23 Regulas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – d apakšpunkts (d) strīds attiecas uz neatrisinātiem tiesību jautājumiem, kas var atkārtoties citos strīdos, kuri uzsākti saskaņā ar to pašu vai citiem Savienības nolīgumiem saistībā ar Savienības vai citu dalībvalstu pieļautu attieksmi. (d) strīds attiecas uz sensitīviem tiesību jautājumiem, kuru atrisināšana varētu ietekmēt turpmāku attiecīgā nolīguma vai citu nolīgumu interpretāciju. Grozījums Nr. 24 Regulas priekšlikums 8. pants – 2.a punkts (jauns) 2.a Ja Savienība saskaņā ar Komisijas lēmumu, kas pieņemts atbilstoši 2. pantam vai noteikumiem, kas izklāstīti 1. pantā, apņemas būt atbildētāja, šāds atbildētāja statusa konstatējums ir saistošs prasītājam un šķīrējtiesai. Grozījums Nr. 25 Regulas priekšlikums 8. pants – 4. punkts 4.  Komisija informē pārējās dalībvalstis un Eiropas Parlamentu par visiem strīdiem, kuriem tiek piemērots šis pants, un par tā piemērošanas veidu. 4.  Komisija informē Eiropas Parlamentu un Padomi par visiem strīdiem, kuriem tiek piemērots šis pants, un par tā piemērošanas veidu. Grozījums Nr. 26 Regulas priekšlikums 9. pants – 1. punkts – b apakšpunkts (b) informē Komisiju par visiem būtiskajiem procesa posmiem un regulāri un visos gadījumos, kad to pieprasījusi Komisija, apspriežas ar Komisiju; kā arī: (b) nekavējoties informē Komisiju par visiem būtiskajiem procesa posmiem un regulāri un visos gadījumos, kad to pieprasījusi Komisija, apspriežas ar Komisiju; kā arī: Grozījums Nr. 27 Regulas priekšlikums 9. pants – 2. punkts 2.  Komisija jebkurā brīdī var pieprasīt, lai attiecīgā dalībvalsts ieņemtu konkrētu nostāju par strīdā radušos tiesību jautājumu vai jebkuru citu aspektu, kas skar Savienības intereses. 2.  Ja to prasa Savienības primārās intereses, Komisija jebkurā brīdī, apspriežoties ar attiecīgo dalībvalsti, var pieprasīt, lai šī dalībvalsts ieņemtu konkrētu nostāju par strīdā radušos tiesību jautājumu vai jebkuru citu tiesību jautājumu, kura atrisināšana varētu ietekmēt turpmāku attiecīgā nolīguma vai citu nolīgumu interpretāciju. Grozījums Nr. 28 Regulas priekšlikums 9. pants – 2.a punkts (jauns) 2.a Ja attiecīgā dalībvalsts uzskata, ka Komisijas pieprasījums nevēlami ietekmē tās aizstāvības efektivitāti, tā uzsāk apspriešanos, lai tiktu rasts pieņemams risinājums. Ja šādu pieņemamu risinājumu neizdodas rast, Komisija var pieņemt lēmumu un pieprasīt, lai attiecīgā dalībvalsts ieņemtu konkrētu tiesisko pozīciju. Grozījums Nr. 29 Regulas priekšlikums 9. pants – 3. punkts 3.  Ja nolīgumā vai noteikumos, uz kuriem tas atsaucas, ir paredzēta iespēja atcelt, pārsūdzēt vai pārskatīt tiesību jautājumu, kas iekļauts šķīrējtiesas kompensācijas nolēmumā, Komisija, ja tā uzskata, ka nolīguma interpretācijas konsekvence vai pareizība to ļauj, var pieprasīt, lai dalībvalsts iesniegtu pieteikumu par šādu atcelšanu, pārsūdzību vai pārskatīšanu. Tādā gadījumā Komisijas pārstāvji tiek iekļauti delegācijas sastāvā un var paust Savienības viedokli par attiecīgo tiesību jautājumu. 3.  Ja nolīgumā vai noteikumos, uz kuriem tas atsaucas, ir paredzēta iespēja atcelt, pārsūdzēt vai pārskatīt tiesību jautājumu, kas iekļauts šķīrējtiesas kompensācijas nolēmumā, Komisija, ja tā uzskata, ka nolīguma interpretācijas konsekvence vai pareizība to ļauj, apspriežoties ar attiecīgo dalībvalsti, var pieprasīt, lai šī dalībvalsts iesniegtu pieteikumu par šādu atcelšanu, pārsūdzību vai pārskatīšanu. Tādā gadījumā Komisijas pārstāvji tiek iekļauti delegācijas sastāvā un var paust Savienības viedokli par attiecīgo tiesību jautājumu. Grozījums Nr. 30 Regulas priekšlikums 9. pants – 3.a punkts (jauns) 3.a Ja attiecīgā dalībvalsts atsakās iesniegt pieteikumu par atcelšanu, pārsūdzību vai pārskatīšanu, tai 30 dienu laikā jāinformē Komisija. Tādā gadījumā Komisija var pieņemt lēmumu un pieprasīt, lai attiecīgā dalībvalsts iesniegtu pieteikumu par atcelšanu, pārsūdzību vai pārskatīšanu. Grozījums Nr. 31 Regulas priekšlikums 10. pants – c punkts (c)  Komisija iesniedz dalībvalstij visus dokumentus, kas saistīti ar šo procesu, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku aizstāvību; kā arī: (c)  Komisija, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku aizstāvību, iesniedz dalībvalstij visus dokumentus, kas saistīti ar šo procesu, informē dalībvalsti par visām būtiskām procesuālajām rīcībām un apspriežas ar dalībvalsti jebkurā gadījumā, ja to pieprasa attiecīgā dalībvalsts; kā arī: Grozījums Nr. 32 Regulas priekšlikums 10. pants – 1.a punkts (jauns) Komisija regulāri informē Eiropas Parlamentu un Padomi par pirmajā punktā minētā šķīrējtiesas procesa norisi. Grozījums Nr. 33 Regulas priekšlikums 13. pants – 1. punkts 1.  Ja Savienība ir atbildētāja strīdā par attieksmi, kuru pilnībā vai daļēji pieļāvusi dalībvalsts, un Komisija uzskata, ka izlīgums būtu Savienības interesēs, tā vispirms apspriežas ar attiecīgo dalībvalsti. Arī dalībvalsts var uzsākt šādu apspriešanos ar Komisiju. 1.  Ja Savienība ir atbildētāja strīdā par attieksmi, kuru pilnībā vai daļēji pieļāvusi dalībvalsts, un Komisija uzskata, ka izlīgums būtu Savienības interesēs, tā vispirms apspriežas ar attiecīgo dalībvalsti. Arī dalībvalsts var uzsākt šādu apspriešanos ar Komisiju. Dalībvalstis un Komisija nodrošina to, ka pastāv savstarpēja sapratne par juridisko situāciju un iespējamām sekām, un izvairās no jebkādām domstarpībām attiecībā uz izlīguma panākšanu lietā. Grozījums Nr. 34 Regulas priekšlikums 13. pants – 3. punkts 3.  Ja dalībvalsts nepiekrīt izlīgumam strīdā, Komisija var panākt izlīgumu, ja to prasa primāras Savienības intereses. 3.  Ja dalībvalsts nepiekrīt izlīgumam strīdā, Komisija var panākt izlīgumu, ja to prasa primāras Savienības intereses. Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei attiecīgo informāciju par Komisijas lēmumu panākt izlīgumu lietā, jo īpaši par tā pamatojumu. Grozījums Nr. 35 Regulas priekšlikums 14. pants – 3.a punkts (jauns) 3.a Ja dalībvalsts ir atbildētāja strīdā, kas attiecas tikai uz tās varas iestāžu pieļautu attieksmi, un tā nolemj panākt izlīgumu, šī dalībvalsts paziņo Komisijai par izlīguma procedūras projektu un informē Komisiju par sarunām saistībā ar izlīgumu un tā īstenošanu. Grozījums Nr. 36 Regulas priekšlikums 17. pants – 1. punkts 1.  Ja saskaņā ar 8. pantu atbildētāja ir Savienība un Komisija uzskata, ka attiecīgā kompensācija vai maksājums saskaņā ar izlīgumu daļēji vai pilnībā būtu jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij, pamatojoties uz 3. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, tiek piemērota 2. līdz 5. punktā izklāstītā procedūra. 1.  Ja saskaņā ar 8. pantu atbildētāja ir Savienība un Komisija uzskata, ka attiecīgā kompensācija vai maksājums saskaņā ar izlīgumu daļēji vai pilnībā būtu jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij, pamatojoties uz 3. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, tiek piemērota šā panta 2. līdz 5. punktā izklāstītā procedūra. Šo procedūru piemēro arī tad, ja Savienība saskaņā ar 8. pantu ir atbildētāja un uzvar šķīrējtiesas procesā, tomēr tai ir jāsedz šķīrējtiesas procesā radušās izmaksas. Grozījums Nr. 37 Regulas priekšlikums 17. pants – 3. punkts 3.  Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad Komisija ir saņēmusi prasību samaksāt galīgo kompensāciju vai maksājumus saskaņā ar izlīgumu, tā pieņem attiecīgajai dalībvalstij adresētu lēmumu, nosakot summu, kas jāmaksā dalībvalstij. 3.  Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad Komisija ir saņēmusi prasību samaksāt galīgo kompensāciju vai maksājumus saskaņā ar izlīgumu, tā pieņem attiecīgajai dalībvalstij adresētu lēmumu, nosakot summu, kas jāmaksā dalībvalstij. Komisija informē Eiropas Parlamentu un Padomi par šādu lēmumu, norādot tā finansiālos iemeslus. Grozījums Nr. 38 Regulas priekšlikums 17. pants – 4. punkts 4.  Ja attiecīgā dalībvalsts viena mēneša laikā neiebilst Komisijas lēmumam, tā kompensē Savienības budžetā izmaksāto kompensāciju vai maksājumus ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas. Attiecīgajai dalībvalstij jāsamaksā procentmaksājumi, kas aprēķināti, piemērojot tādu likmi, kāda noteikta citām summām, kuras ir parādā Savienības budžetā. 4.  Ja attiecīgā dalībvalsts viena mēneša laikā neiebilst Komisijas lēmumam, tā līdzvērtīgā apmērā kompensē Savienības budžetā izmaksāto kompensāciju vai maksājumus ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas. Attiecīgajai dalībvalstij jāsamaksā procentmaksājumi, kas aprēķināti, piemērojot tādu likmi, kāda noteikta citām summām, kuras ir parādā Savienības budžetā. Grozījums Nr. 39 Regulas priekšlikums 18. pants – 1. punkts 1.  Komisija var pieņemt lēmumu, ar kuru attiecīgajai dalībvalstij tiktu uzlikts pienākums Savienības budžetā veikt maksājumus, kas segtu visas šķīrējtiesas procesā radušās izmaksas, ja tā uzskata, ka dalībvalstij saskaņā ar 3. pantā noteiktajiem kritērijiem būs jāmaksā kompensācija. 1.  Ja saskaņā ar 8. pantu atbildētāja ir Savienība un ja vien nav noslēgta vienošanās atbilstīgi 11. pantam, Komisija var pieņemt lēmumu, ar kuru attiecīgajai dalībvalstij tiktu uzlikts pienākums Savienības budžetā veikt maksājumus avansā, kas segtu šķīrējtiesas procesā paredzamās vai faktiski radušās izmaksas. Šāds lēmums par maksājumu veikšanu jāpieņem samērīgi, ņemot vērā 3. pantā noteiktos kritērijus. Grozījums Nr. 40 Regulas priekšlikums 19. punkts Tiek uzskatīts, ka summa, ko dalībvalsts atmaksā Savienības budžetam vai iemaksā Savienības budžetā ar nolūku izmaksāt piespriesto summu vai izlīgumā noteikto maksājumu, vai segt jebkuras izmaksas, ir iekšējs piešķirts ieņēmums tādā nozīmē, kā to paredz [18. pants Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam]. To var izmantot, lai segtu izdevumus, kas izriet no atbilstīgi LESD 218. pantam noslēgtajiem nolīgumiem, kuros paredzēta ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršana, vai lai papildinātu apropriācijas, ar kurām sākotnēji tika nodrošināta kompensācijas vai izlīguma summu samaksa, vai jebkādu izmaksu segšana. Tiek uzskatīts, ka summa, ko dalībvalsts atmaksā Savienības budžetam vai iemaksā Savienības budžetā ar nolūku izmaksāt piespriesto summu vai izlīgumā noteikto maksājumu, vai segt jebkuras izmaksas, tostarp šīs regulas 18. panta 1. punktā minētās izmaksas, ir iekšējs piešķirts ieņēmums tādā nozīmē, kā to paredz 21. panta 4. punkts Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012. To var izmantot, lai segtu izdevumus, kas izriet no atbilstīgi LESD 218. pantam noslēgtajiem nolīgumiem, kuros paredzēta ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršana, vai lai papildinātu apropriācijas, ar kurām sākotnēji tika nodrošināta kompensācijas vai izlīguma summu samaksa, vai jebkādu izmaksu segšana. Grozījums Nr. 41 Regulas priekšlikums 20. pants – 1. punkts 1.  Komisijai palīdz [ar Regulu [2010/197 COD] izveidotā Ieguldījumu nolīgumu komiteja]. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē. 1.  Komisijai palīdz Ieguldījumu nolīgumu komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1219/2012, ar ko nosaka pārejas pasākumus divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm1. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē. ––––––––––––––––– 1 OV L 351, 20.12.2012., 40. lpp. Grozījums Nr. 42 Regulas priekšlikums 21. pants – 1. punkts 1.  Komisija regulāri iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas darbību. Pirmo ziņojumu iesniedz ne vēlāk kā trīs gadus pēc regulas spēkā stāšanās. Turpmāko ziņojumu iesniedz reizi trijos gados. 1.  Komisija regulāri iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei detalizēti izstrādātu ziņojumu par šīs regulas darbību. Šajā ziņojumā ietver visu būtisko informāciju, tostarp norādot pret Savienību vai tās dalībvalstīm celto prasību uzskaitījumu, ar tām saistītos procesus, nolēmumus un finansiālo ietekmi uz attiecīgajiem budžetiem. Pirmo ziņojumu iesniedz ne vēlāk kā piecus gadus pēc regulas spēkā stāšanās. Turpmāko ziņojumu iesniedz reizi trijos gados, ja vien budžeta apstiprinātājiestāde, pie kuras pieder gan Eiropas Parlaments, gan Padome, nav nolēmusi citādāk. Grozījums Nr. 43 Regulas priekšlikums 20. pants – 1.a punkts (jauns) 1.a Komisija reizi gadā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei sarakstu, kurā ietverti no prasītājiem saņemtie pieprasījumi sākt apspriešanos, to prasības un šķīrējtiesas nolēmumi.

(1) Pēc tam jautājums tika nodots atpakaļ komitejai atkārtotai izskatīšanai  atbilstīgi 57. panta 2. punkta otrajai daļai (A7-0124/2013).

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu (COM(2012)0089 – C7-0060/2012 – 2012/0039(COD))

P7_TA(2013)0220 A7-0371/2012

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0089),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 43. panta 2. punktu un 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija ir iesniegusi Parlamentam priekšlikumu (C7-0060/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 23. maija atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 13. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A7-0371/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas iekļauts šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 23. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013 par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu un par Regulas (EK) Nr. 998/2003 atcelšanu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 576/2013.)

Normatīvās rezolūcijas pielikums

Komisijas paziņojums

Saskaņā ar Eiropas Savienības dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģiju(2) Komisija pētīs komercpraksē izmantoto suņu un kaķu labturību.

Ja pētījumā konstatēs, ka attiecīgā komercprakse apdraud veselību, Komisija apsvērs iespējas, kā pienācīgi aizsargāt cilvēku un dzīvnieku veselību, un arī ierosinās Eiropas Parlamentam un Padomei veikt pienācīgus pielāgojumus pašreizējos ES tiesību aktos par tirdzniecību ar suņiem un kaķiem, tostarp ieviest saderīgas šo dzīvnieku reģistrācijas sistēmas, kas būtu pieejamas visās dalībvalstīs.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija novērtēs, vai šādu reģistrācijas sistēmu izveide arī suņiem un kaķiem, kas marķēti un identificēti atbilstīgi ES tiesību aktiem par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu, ir iespējama un piemērota.

(1) OV C 229, 31.7.2012., 119. lpp. (2) COM(2012)0006 galīgā redakcija/2 “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Savienības dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģiju 2012.–2015. gadam.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 92/65/EEK attiecībā uz dzīvnieku veselības prasībām, kas reglamentē tirdzniecību ar suņiem, kaķiem un mājas seskiem Savienībā un to importu Savienībā (COM(2012)0090 – C7-0061/2012 – 2012/0040(COD))

P7_TA(2013)0221 A7-0366/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0090),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0061/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 23. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 13. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A7-0366/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 23. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/.../ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/65/EEK attiecībā uz dzīvnieku veselības prasībām, kas reglamentē suņu, kaķu un mājas sesku tirdzniecību Savienībā un to importu Savienībā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2013/31/ES.)

(1) OV C 229, 31.7.2012., 119. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par turpmākajiem priekšlikumiem tiesību aktiem par EMS ‐ reakcija uz Komisijas paziņojumiem (2013/2609(RSP))

P7_TA(2013)0222 B7-0250/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par svarīgāko ekonomikas politikas reformu plānu iepriekšēju koordinēšanu (COM (2013)0166) un par konverģences un konkurētspējas instrumenta ieviešanu (COM (2013)0165),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par turpmākajiem priekšlikumiem tiesību aktiem par EMS (O-000060/2013 – B7-0204/2013),

–  ņemot vērā 2012. gada 2. marta Starptautisko līgumu par stabilitāti, koordinēšanu un pārvaldību ekonomikas un monetārajā savienībā, turpmāk tekstā ‐ “Fiskālais pakts”,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 13. un 14. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra plānu attiecībā uz padziļinātu un patiesu ekonomisko un monetāro savienību,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2012. gada 5. decembra ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(1), turpmāk tekstā ‐ “Thyssen ziņojums”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā(2), turpmāk tekstā ‐ “Feio ziņojums”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 un (ES) Nr. 1175/2011, turpmāk tekstā ‐ sešu tiesību aktu kopums,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 1.decembra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. …/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai euro zonas dalībvalstīs un ņemot vērā Regulu (ES) Nr. .../2013 par to euro zonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kuras apdraud finansiālās stabilitātes grūtības, turpmāk tekstā ‐ divu tiesību aktu kopums,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Ž. M. Barrozu un priekšsēdētāja vietnieka O. Rēna 2013. gada 20. februāra kopīgo paziņojumu saistībā ar trīspusējās sanāksmes vienošanos attiecībā uz divu tiesību aktu kopumu par ekonomikas pārvaldību euro zonā (atsauce MEMO/13/126),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā ar Fiskālā pakta 11. pantu to parakstījušās dalībvalstis vienojās “nodrošināt, ka visas galvenās ekonomikas politikas reformas, ko tās plāno veikt, tiks apspriestas iepriekš un attiecīgā gadījumā savstarpēji koordinētas”, un turklāt vienojās, ka “šajā koordinācijā iesaista Eiropas Savienības iestādes saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām”;

B.  tā kā saskaņā ar Fiskālā pakta 15. pantu šis līgums ne ilgāk kā piecu gadu laikā būtu jāinkorporē ES tiesību aktos, “pamatojoties uz tā īstenošanā uzkrātās pieredzes novērtējumu”, un tā kā Komisijas paziņojumu COM(2013)0165 un COM(2013)0166, kā arī likumdošanas priekšlikumus, kas paredzami kā turpinājums, var uzskatīt par pasākumiem, lai to panāktu;

C.  tā kā jau 2010. gadā Feio ziņojumā Parlaments izteica priekšlikumu “noteikt īpašas procedūras un prasības dalībvalstīm, jo īpaši euro zonas dalībvalstīm, informēt citai citu un Komisiju, pirms pieņemt ar ekonomikas politiku saistītus lēmumus, kuri, kā sagaidāms, izraisīs ievērojamu domino efektu un var apdraudēt iekšējā tirgus un Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) vienmērīgu darbību”;

D.  tā kā deklarācijā, kas tika pievienota divu tiesību aktu kopumam, aicināts izveidot būtiski pastiprinātu ekonomikas un budžeta uzraudzības un kontroles sistēmu, turpināt attīstīt Eiropas fiskālo darbībspēju, lai paredzētajā termiņā īstenotu pastāvīgu izaugsmi nodrošinošas strukturālās reformas, kas atbalsta principu, saskaņā ar kuru pasākumi lielākas atbildības un ekonomikas disciplīnas panākšanai būtu jāapvieno ar lielāku solidaritāti, kā arī lēmumu pieņēmēju bezkompromisa integrēšanu tādās politikas jomās kā, piemēram, nodokļu uzlikšana un darba tirgu, kas ir nozīmīgs solidaritātes instruments; tā kā šajā deklarācijā uzsvērts princips, saskaņā ar kuru pasākumi labākai ekonomikas politikas koordinēšanai jāapvieno ar lielāku solidaritāti;

E.  tā kā Thyssen ziņojuma 11. punktā uzsvērts, ka “patiesu EMS” nevar sašaurināti uzskatīt par noteikumu sistēmu, un tai ir nepieciešama palielināta budžeta darbībspēja, kuras pamatā ir īpaši pašu resursi;

F.  tā kā Thyssen ziņojumā norādīts, ka augstas kvalitātes un ticamai Eiropas statistikai ir būtiska loma ekonomikas jaunās pārvaldības svarīgākajos pasākumos un īstenojot galvenos lēmumu pieņemšanas uzdevumus, ka Eiropas statistikas sistēmas efektīva neatkarība gan valstu, gan Eiropas līmenī ir neaizstājams priekšnoteikums un ka publisko norēķinu standartu ievērošanas panākšana visās dalībvalstīs būs būtisks papildinājums Komisijas plašākām izpildes pilnvarām, apstiprinot valsts statistikas resursu kvalitāti, kurus izmanto deficīta un parādu raksturojošo skaitļu noteikšanai pilnvērtīgā fiskālā savienībā,

Komisijas paziņojumu vispārīgs novērtējums

1.  atzīst Komisijas centienus, lai panāktu turpmāku progresu tādas makroekonomiskās pārvaldības jomā Savienībā, kuras pamatā ir sešu tiesību aktu kopums un divu tiesību aktu kopums; tomēr uzsver, ka jaunās sistēmas pilnīgai īstenošanai jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar jebkādu jaunu priekšlikumu iesniegšanu;

2.  norāda, ka uz stimuliem balstīta izpildes mehānisma radīšana ar mērķi palielināt solidaritāti, kohēziju un konkurētspēju ir jāapvieno ar vairāku līmeņu ekonomikas politikas koordināciju, kā norādīts divu tiesību aktu kopumam pievienotajā Komisijas deklarācijā, lai nodrošinātu atbilstību principam, ka “pasākumi lielākas atbildības un ekonomikas disciplīnas panākšanai tiek apvienoti ar lielāku solidaritāti”;

3.  uzsver, ka jebkādiem turpmākiem priekšlikumiem jānodrošina skaidra pievienotā vērtība salīdzinājumā ar spēkā esošajiem instrumentiem, piemēram, kā to nodrošina priekšlikumi kohēzijas politikas jomā;

4.  uzsver, ka koordinācijas centieni nedrīkst aizēnot attiecīgās kompetences dažādos lēmumu pieņemšanas līmeņos;

5.  atkārtoti pauž pārliecību, ka ES nedrīkst pārkāpt Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu prerogatīvas, jo īpaši gadījumos, kad vien ir paredzēta jebkāda suverenitātes nodošana; uzsver, ka pienācīgai leģitimitātei un atbildībai nepieciešami demokrātiski lēmumi un tie ir jānodrošina attiecīgi dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam gan valstu, gan ES līmenī; atgādina par Eiropadomes 2012. gada secinājumos norādīto principu, ka “visā šajā procesā galvenais mērķis paliek nodrošināt demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību tajā līmenī, kurā pieņem un pilda lēmumus”; uzsver, ka mehānismi iepriekšējai koordinācijai, kā arī konverģences un konkurētspējas instrumenti būtu jāpiemēro attiecībā uz visām dalībvalstīm, kuras pieņēmušas euro par savu valūtu, paredzot iespēju citām dalībvalstīm pastāvīgi pievienoties tiem; aicina Komisiju paredzēt šādu obligātu apstiprinājumu, kas dalībvalstu parlamentiem jāsniedz attiecībā uz turpmākajiem likumdošanas priekšlikumiem, kā arī nodrošināt nozares sociālo partneru pastiprinātu iesaistīšanu ekonomikas koordinācijā;

6.  uzskata, ka paziņojumu sniegšanas laika izvēle nav bijusi optimāla; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai saskaņā ar ES pusgada procesu pieņemtu konverģences kodeksu, kura pamatā būtu stratēģija “Eiropa 2020” un kurā būtu iekļauts spēcīgs sociālais pīlārs;

7.  atkārtoti pauž viedokli, ka Komisijai pilnībā jāņem vērā Parlamenta kā līdztiesīga likumdevēja loma; pauž vilšanos, ka nesen iesniegtajos paziņojumos par EMS nav atspoguļota Eiropas Parlamenta nostāja par tā padziļinātu iesaistīšanu sarunās par EMS, bet ir paredzēta vienīgi ļoti ierobežota parlamenta kontrole, ierosinot dialoga struktūru; uzsver, ka Parlaments ir likumdošanas un budžeta lēmējiestāde, kas ir līdztiesīga ar Padomi;

8.  pauž vilšanos, ka politikas jomas, uz kurām attiecas paziņojumi, koncentrējas galvenokārt uz cenu konkurētspēju, bet neietver nodokļu apiešanu vai sociālo un nodarbinātības dimensiju;

9.  uzsver, ka likumdošanas priekšlikumi, kas saistīti ar abiem paziņojumiem, būtu jāpieņem, ievērojot parasto likumdošanas procedūru;

Svarīgāko ekonomikas politikas reformu plānu iepriekšēja koordinēšana

10.  uzskata, ka ekonomikas politikas reformu formāla iepriekšēja koordinēšana ES līmenī ir svarīga, tā būtu jānostiprina, balstoties uz Kopienas metodi, un tai būtu jāattiecas uz galvenajām valsts ekonomikas reformām, kas paredzētas valsts reformu programmās, kurās parādītas iespējamas negatīvās sekas; uzskata, ka šāda iepriekšēja koordinācija jāpieskaņo ES ekonomikas politikas koordinācijas pusgada instrumentiem, kas minēti 2.a pantā Regulā (ES) Nr. 1175/2011 un vajadzības gadījumā tie būtu jāizstrādā saistībā ar jauniem stimulējošiem solidaritātes instrumentiem;

11.  uzskata, ka lēmumu pieņēmēju bezkompromisa integrēšanas pamatā politikas jomās Savienības līmenī jābūt stabilai statistikai un turpmākai budžeta koordinēšanai Savienībā un jo īpaši ir vajadzīgi konsolidēti dati par Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo iestāžu publiskajiem kontiem; tālab uzskata, ka Komisijai gaidāmajos likumdošanas priekšlikumos jāiekļauj norāde par šādu konsolidētu datu sagatavošanas nepieciešamību;

12.  pauž nožēlu par galveno ekonomikas politikas reformu ierosināto vērtēšanas kritēriju neskaidro formulējumu un ārkārtīgi nekonkrētajām definīcijām, piemēram, tādu kā “politiskās ekonomikas apsvērumi”; prasa pievienot jaunus un specifiskus kritērijus, kuru pamatā ir ES pusgada procesa un stratēģijas “Eiropa 2020” instrumenti, lai identificētu galvenās reformas, ņemot vērā valstu īpatnības un respektējot subsidiaritātes principu;

13.  uzskata, ka iepriekšējai koordinācijai nepieciešamie mehānismi būtu jāpiemēro attiecībā uz visām euro zonas dalībvalstīm Savienībā, vienlaicīgi ņemot vērā euro zonas dalībvalstu lielāku savstarpējo atkarību; uzskata, ka šo mehānismu īstenošanā būtu jāļauj brīvprātīgi piedalīties dalībvalstīm, kuras paredzējušas pievienoties šai zonai;

14.  aicina reformu plānus padarīt pārredzamus, iekļaujošus un pieejamus plašai sabiedrībai; turklāt aicina īstenot sociālu dialogu, iesaistot visas sabiedrības ieinteresētās aprindas, lai tam būtu nozīmīga un skaidra loma diskusijās par iepriekšēju koordināciju;

15.  aicina šajā procesā izmantot rūpīgu plānošanu, lai Komisija būtu informēta un spētu iepriekš komentēt plānotās reformas pirms to galīgas pieņemšanas;

16.  prasa iekļaut šo jauno instrumentu Eiropas pusgada procesā un piešķirt Eiropas Parlamentam pilnvaras demokrātiskas atbildības nodrošināšanā;

17.  uzsver, ka iepriekšējai koordinācijai būtu nevis jācenšas nomākt centienus panākt valsts līmeņa reformas, bet gan jānodrošina, ka reformas netiek novilcinātas, ja vien negatīvās sekas, ko šīs reformas varētu izraisīt, nav tik nozīmīgas, ka tās attaisnotu reformu pārvērtēšanu;

Konverģences un konkurētspējas instrumenta ieviešana

18.  uzskata, ka jebkādiem jauniem ierosinātiem konverģences un konkurētspējas instrumentiem būtu jābalstās uz nosacītību, solidaritāti un konverģenci; uzskata, ka šāda veida instrumentu būtu jāierosina tikai tad, ja, balstoties uz saskanības novērtējumu starp konverģences kodeksu un valsts izpildes plāniem, konstatēta sociāla nelīdzsvarotība un svarīgu ilgtermiņa, noturīgu un izaugsmi veicinošu strukturālo reformu nepieciešamība, pienācīgi oficiāli iesaistot Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstu parlamentus;

19.  uzsver, ka jaunais konverģences un konkurētspējas instruments būtu jāpiemēro attiecībā uz visām euro zonas dalībvalstīm Savienībā, vienlaicīgi ņemot vērā euro zonas dalībvalstu lielāku savstarpējo atkarību; uzskata, ka šo mehānismu īstenošanā būtu jāļauj brīvprātīgi piedalīties dalībvalstīm, kuras paredzējušas pievienoties šai zonai;

20.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, ka šis jaunais instruments tiek pieņemts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, tā pamatā ir Kopienas metode un tas paredz pienācīgu Eiropas Parlamenta veiktu rūpīgu pārbaudi, ļaujot pieņemt attiecīgās budžeta apropriācijas katrā konkrētā gadījumā atsevišķi;

21.  uzsver, ka gada pārskatu par valstu plāniem un šo plānu īstenošanas uzraudzības pamatā vajadzētu būt pilnveidotam Eiropas pusgada procesam, neietekmējot ES budžeta rūpīgas pārbaudes procedūru;

22.  uzskata, ka konverģences un konkurētspējas instrumentam jākļūst par palielinātas budžeta darbībspējas virzītājspēku un tam jābūt sasaistītam ar strukturālo reformu uz nosacījumiem pamatotu atbalstu ar mērķi uzlabot konkurētspēju, izaugsmi un sociālo kohēziju, nodrošinot ekonomikas politikas jomu ciešāku koordināciju un dalībvalstu stabilu saimnieciskās darbības konverģenci, kā arī risinot ar neatbilstību un sociālo diverģenci saistītās problēmas; uzskata, ka šādi instrumenti ir būtiski, lai veidotu patiesu fiskālo darbībspēju;

23.  uzsver, ka šādai budžeta darbībspējai būtu jānodrošina priekšrocības tikai tām dalībvalstīm, kas piedalījušās tās veidošanā;

24.  pauž vilšanos par to, ka paziņojumos, paredzot līgumus starp ES un dalībvalstīm, nav ņemts vērā vienotais Eiropas tiesiskais regulējums; uzskata, ka jēdziens “līgumiskas vienošanās” ir nepiemērots, jo paziņojumos paredzētais mehānisms patiesībā nav publisko tiesību vai civiltiesību reglamentēts “līgums”, bet gan ekonomikas politikas koordinācijas izpildes mehānisms, kura pamatā ir dažādi stimuli;

25.  uzsver, ka reformu plāni ir jāizstrādā dalībvalstīm, pienācīgi iesaistot to parlamentus saskaņā ar šo parlamentu iekšējiem konstitucionālajiem noteikumiem, kā arī sadarbībā ar Komisiju, vienlaicīgi pilnībā respektējot subsidiaritātes principu un nepieciešamību ikvienā dalībvalstī saglabāt atbilstošu politisku rīcības brīvību īstenošanai valsts līmenī un demokrātiskajiem procesiem;

26.  norāda, ka var mazināt iespējamās strukturālo reformu īstenošanas īstermiņa negatīvās sekas un jo īpaši sociālas un politiskas grūtības un pilsoņi tās var vieglāk akceptēt, ja ir izveidots reformu atbalsta stimulējošs mehānisms; turklāt konstatē, ka šis mehānisms būtu jāfinansē, izmantojot jaunu pozīciju, kuru ierosinātu un pārvaldītu ar Kopienas metodes starpniecību un kas būtu ES budžeta neatņemama daļa, tomēr pārsniedzot DFS maksimālo robežu, lai nodrošinātu, ka Eiropas Parlaments tiek iesaistīts kā likumdošanas un budžeta lēmējiestāde;

27.  norāda, ka veicamie pasākumi pat īstermiņā nedrīkstētu negatīvi ietekmēt sociālo integrāciju, strādājošo tiesības, veselības aprūpi un citus sociālos jautājumus;

28.  uzsver, ka ar instrumenta starpniecību būtu jāizvairās no “morālo risku” problēmām; uzskata, ka šajā sakarībā Komisijai būtu jānodrošina, ka reformas netiek novilcinātas līdz laikposma beigām, kurā tās ir tiesīgas saņemt finansiālu atbalstu, un ka ar instrumentu netiek paredzēti stimuli reformām, kuras būtu īstenotas arī bez Savienības atbalsta;

29.  uzsver, ka instrumentam nevajadzētu pārklāties ar kohēzijas politiku;

o
o   o

30.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0430. (2) OV C 70 E, 8.3.2012., 41. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0542.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par Sīrijas bēgļu stāvokli kaimiņvalstīs (2013/2611(RSP))

P7_TA(2013)0223 RC-B7-0199/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, it īpaši 2012. gada 16. februāra(1) un 2012. gada 13. septembra(2) rezolūciju, un par iedzīvotājiem, kas bēg no bruņotiem konfliktiem,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 23. marta, 23. aprīļa, 14. maija, 25. jūnija, 23. jūlija, 15. oktobra, 19. novembra un 10. decembra un 2013. gada 23. janvāra, 18. februāra, 11. marta un 22. aprīļa secinājumus par Sīriju; ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2012. gada oktobra sanāksmi, kurā tika atbalstīts ierosinājums, lai Komisija sagatavotu reģionālu aizsardzības programmu; ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 2. marta, 29. jūnija un 14. decembra un 2013. gada 8. februāra secinājumus par Sīriju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrīnas Eštones paziņojumus par Sīrijas bēgļiem un it īpaši viņas piezīmes 2013. gada 13. marta plenārsēdē Strasbūrā un viņas 2013. gada 8. maija paziņojumu; ņemot vērā par starptautisko sadarbību, humāno palīdzību un reaģēšanu krīzes situācijās atbildīgās komisāres Kristalinas Georgijevas paziņojumus par Sīrijas bēgļiem un ES reakciju, it īpaši viņas 2013. gada 12. maija paziņojumu, un ņemot vērā Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta ziņojumus un faktu lapas par situāciju Sīrijā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2012. gada 20. jūlija rezolūciju Nr. 2059, 2012. gada 21. aprīļa rezolūciju Nr. 2043 un 2012. gada 14. aprīļa rezolūciju Nr. 2042 un ANO Neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas 2013. gada 11. marta atjaunināto ziņojumu; ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra vietnieces humānās palīdzības jautājumos un ārkārtas palīdzības koordinatores Valerī Amosas izdotos ANO Drošības padomes informatīvos paziņojumus par Sīriju, it īpaši 2013. gada 18. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra paziņojumus un ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos Antonio Guteresa piezīmes ANO Drošības padomei, it īpaši tās, kas tika izteiktas 2013. gada 18. aprīlī; ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 2. decembra un 2013. gada 22. marta rezolūcijas par Sīrijas Arābu Republiku,

–  ņemot vērā Marakešā notikušo Sīrijas tautas draugu grupas sanāksmi un 2013. gada 28. janvārī Parīzē notikušo starptautisko konferenci,

–  ņemot vērā jaunāko Sīrijas reģionālo reaģēšanas plānu laikposmam no 2013. gada janvāra līdz jūnijam un visus ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos izdotos reģionālos reaģēšanas plānus, kas sekoja pirmajam ‐ 2012. gada martā izdotajam ‐ reaģēšanas plānam,

–  ņemot vērā 2012. gada 19. decembra Sīrijas humānās palīdzības reaģēšanas plānu (SHARP) 2013. gadam, kuru sagatavoja Sīrijas Arābu Republikas valdība, šo darbu koordinējot ANO sistēmai,

–  ņemot vērā 2012. gada pavasarī izveidoto Sīrijas humanitāro forumu un tā pēdējo sanāksmi, kas notika 2013. gada 19. februārī,

–  ņemot vērā ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) sagatavotos biļetenus par humanitāro situāciju Sīrijā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par Sīriju, it īpaši rezolūciju Nr. 46/182 par ANO ārkārtas humānās palīdzības koordinācijas pastiprināšanu un tās pielikumā pievienotos pamatprincipus, un rezolūciju Nr. 67/183 par situāciju cilvēktiesību jomā Sīrijā,

–  ņemot vērā 2013. gada 30. janvārī Kuveitā notikušās Sīrijas jautājumam veltītās augsta līmeņa starptautiskās humānās palīdzības sniedzēju konferences kopsavilkuma ziņojumu,

–  ņemot vērā Sīrijas jautājuma rīcības grupas 2012. gada 30. jūnija galīgo komunikē (Ženēvas komunikē),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, ANO Konvenciju par bērna tiesībām un tās fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā un ANO Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, kuriem visiem Sīrija ir pievienojusies,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā līdz 2013. gada 16. maijam ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) Sīrijas kaimiņvalstīs un Ziemeļāfrikā bija reģistrējis kopumā 1 523 626 Sīrijas bēgļus; tā kā tiek lēsts, ka kopējais, tai skaitā nereģistrēto, bēgļu skaits ir daudz lielāks; tā kā saskaņā ar UNHCR sniegto informāciju palīdzība nepieciešama 7 miljoniem sīriešu, tai skaitā 3,1 miljonam bērnu, un iekšzemē pārvietoto personu skaits 2013. gada 6. maijā sasniedza 4,25 miljonus; tā kā saskaņā ar to pašu informācijas avotu Sīrijas bēgļu (tai skaitā to, kas gaida reģistrāciju) skaitliskais izvietojums uzņemošajās valstīs 2013. gada 16. maijā bija šāds: Turcijā ‐ 347 815, Libānā ‐ 474 461, Jordānijā ‐ 474 405, Irākā ‐ 148 028, Ēģiptē ‐ 68 865 un Marokā, Alžīrijā un Lībijā kopā ‐ 10 052 (reģistrētie); tā kā uz kaimiņvalstīm ik dienu bēg tūkstošiem sīriešu un UNHCR lēš, ka līdz 2013. gada beigām Sīriju būs pametuši 3,5 miljoni bēgļu;

B.  tā kā, ar katru bruņotā konflikta dienu pasliktinoties politiskajai un humanitārajai situācijai valstī, strauji palielinās Sīrijas bēgļu un to iedzīvotāju skaits, kuriem nepieciešama palīdzība; tā kā kaimiņvalstīs un citās valstīs politisku patvērumu lūguši ne tikai civiliedzīvotāji, bet arī vairāki bijušie režīma politiskie un militārie vadītāji, kā arī vēstnieki; tā bruņotais konflikts Sīrijā nopietni apdraud jau tā trauslo drošību un stabilitāti visā reģionā; tā kā bruņotā konflikta domino efekts draud no nejauša kļūt par strukturālu; tā kā ES un starptautiskā sabiedrība nevar pieļaut vēl vienu katastrofu; tā kā visa reģiona politiskā, drošības un humanitārā katastrofa sagrautu starptautisko spēju reaģēt;

C.  tā kā tūkstošiem no Sīrijas aizbēgušo cilvēku ir dezertējuši no bruņotajiem spēkiem, lai nebūtu jāpastrādā kara noziegumi vai noziegumi pret cilvēci, vai arī līdzīgu iemeslu dēļ izvairās no militārā dienesta;

D.  tā kā 2013. gada martā ANO lēsa, ka Sīrijā vardarbības rezultātā bojā gājuši aptuveni 80 000 cilvēku, galvenokārt civiliedzīvotāji;

E.  tā kā svarīgu infrastruktūras objektu, tostarp skolu un slimnīcu, sagraušana, valūtas devalvācija, pārtikas preču cenu celšanās un degvielas, elektrības, ūdens, pārtikas un medikamentu trūkums skar lielāko daļu Sīrijas iedzīvotāju; tā kā trūkumā nonākušo Sīrijas iedzīvotāju fiziskā piekļuve palīdzībai joprojām ir būtiski ierobežota un ir atkarīga no Bashar al-Assad valdības sadarbības;

F.  tā kā ANO aģentūras ziņo, ka ir panākts progress starpaģentūru palīdzības konvoju organizēšanā pāri bruņotā konflikta līnijām uz valdības kontrolētajām, opozīcijas kontrolētajām un strīdus teritorijām; tā kā gan birokrātiskie šķēršļi, gan pārbaudes punkti visā valsts (gan valdības, gan opozīcijas spēku kontrolētajā) teritorijā apgrūtina efektīvu humanitāro reaģēšanu visā Sīrijā;

G.  tā kā bēgļu reģistrācija joprojām ir galvenais mehānisms, ar kura palīdzību tiek identificēti un aizsargāti cilvēki, kam nepieciešama palīdzība ‐ it īpaši jaunpienācēji ar specifiskām vajadzībām, tostarp personas ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēki, nepilngadīgie bez pavadības un nošķirti bērni ‐, lai noteiktu prioritātes palīdzības sniegšanā;

H.  tā kā bēgļus uzņemošās valstis visā bruņotā konflikta laikā ir saglabājušas atvērtas robežas politiku, tomēr ir izvēlējušās atšķirīgas bēgļu uzņemšanas metodes; tā kā to spēja un iespējas uzņemt un izmitināt arvien pieaugošo bēgļu straumi ir sasniegusi limitu, jo pie robežas regulāri notiek “incidenti”; tā kā Libāna ir izvēlējusies politiku, kas neparedz bēgļu nometņu izveidi, un lielāko daļu bēgļu ir izvietojusi vietējās kopienās; tā kā aptuveni trīs ceturtdaļas kaimiņvalstīs apmetušos Sīrijas bēgļu dzīvo ārpus nometnēm pilsētās; tā kā aptuveni 350.000 sīriešu uzturas 23 bēgļu nometnēs Turcijā, Jordānijā un Irākā;

I.  tā kā palīdzības sniegšanas organizācijas pašlaik risina Sīrijas bēgļu jautājumu Jordānijā, Libānā un Irākā, galveno uzmanību veltot sievietēm un bērniem, kam ir īpašas vajadzības, bet kam bēgļu kopienās pilsētās bieži vien netiek sniegta pietiekama palīdzība; tā kā, izvietojot bēgļus lauku apgabalos, ir nepieciešama sarežģīta urbāna reģistrācijas programma;

J.  tā kā bēgļus uzņemošās valstis pašas saskaras ar nopietnām iekšzemes problēmām, tostarp ekonomisko nestabilitāti, inflāciju un bezdarbu, un īpaši neaizsargātas šajā ziņā ir Libāna un Jordānija;

K.  tā kā daudziem Sīrijas bēgļiem aizvien lielākas problēmas sagādā īres maksa, jo pieaugošais bēgļu pieplūdums palielina konkurenci mājokļa iegūšanā un izraisa tā cenu celšanos; tā kā bēgļi saskaras ar būtisku ienākumu un izdevumu neatbilstību, ierobežotām darba iespējām, ietaupījumu izsīkšanu un augošiem parādiem; tā kā konkurence darba iegūšanā un augošās pārtikas cenas pastiprina saspīlējumu starp vietējiem iedzīvotājiem un bēgļiem, it īpaši Libānā un Jordānijā, kas kopā uzņēmušas vairāk nekā vienu miljonu bēgļu;

L.  tā kā ir jāīsteno neatslābstoši centieni palielināt atbalstu bēgļus uzņemošajām kopienām, lai tās varētu saglabāt savas robežas atvērtas, palīdzēt bēgļiem un nodrošināt nepieciešamo infrastruktūru, kā arī lai mazinātu saspīlējumu un atbrīvotu minētās kopienas no tām uzliktā sloga;

M.  tā kā savlaicīgu un efektīvu humānās pamatpalīdzības sniegšanu joprojām kavē finansējuma ierobežojumi; tā kā SHARP nepieciešams USD 563 miljonu finansējums, lai Sīrijā nodrošinātu cilvēku vajadzības pēc palīdzības; tā kā kopš 2013. gada 6. maija reaģēšanas plāns tiek finansēts tikai 61 % apmērā;

N.  tā kā tiek pārskatīts pašreizējais ANO reģionālais reaģēšanas plāns laikposmam līdz 2013. gada decembrim; tā kā 2013. gada 7. jūnijā ANO izsludinās jaunu aicinājumu sniegt finansējumu, kurš atspoguļos pieaugošo Sīrijas bēgļu skaitu un to pastāvīgās vajadzības, kā arī lielāka atbalsta nepieciešamību bēgļus uzņemošo valstu valdībām un kopienām, un tā kā, visticamāk, nepieciešamais finansējums sasniegs USD 3 miljardus;

O.  tā kā saskaņā ar palīdzības organizāciju sniegto informāciju no starptautiskās sabiedrības līdz šim solītā finansējuma faktiski ir nodrošināti tikai 30–40 %;

P.  tā kā pastāv risks, ka humānās palīdzības apmērs kļūs neilgtspējīgs; tā kā visiem iesaistītajiem humānās palīdzības sniedzējiem nepieciešams tāda apmēra finansiālais atbalsts, kas nav samērīgs ar tradicionālo līdzekļu devēju noteikto humānās palīdzības budžetu; tā kā ir jāizveido ārkārtas finansēšanas mehānismi, lai nodrošinātu Sīrijas krīzes izraisītās pamatvajadzības;

Q.  tā kā ES ir visbūtiskākā līdzekļu devēja; tā kā kopējais humānās palīdzības apmērs, ko ES sniegusi, reaģējot uz krīzi Sīrijā, 2013. gada 22. aprīlī sasniedza gandrīz EUR 473 miljonus, no kuriem EUR 200 miljonus nodrošināja pati ES un gandrīz EUR 273 miljonus ‐ dalībvalstis; tā kā 2013. gada 12. maijā Komisija paziņoja par papildu finansējumu EUR 65 miljonu apmērā;

R.  tā kā Sīrijas krīze skārusi aptuveni 400 000 šajā valstī dzīvojošu palestīniešu bēgļu; tā kā palestīnieši šajā konfliktā lielākoties ir saglabājuši neitralitāti; tā kā ANO Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem ir reģistrējusi gandrīz 50 000 palestīniešu bēgļu Libānā un gandrīz 5000 bēgļu ‐ Jordānijā; tā kā Jordānija ir slēgusi robežu palestīniešiem, kas bēg no konflikta Sīrijā, un tā kā viņiem lielā mērā tiek liegta iespēja strādāt Libānā; tā kā Irākas, Afganistānas, Somālijas un Sudānas bēgļi Sīrijā tiek atkārtoti pakļauti pārvietošanai;

S.  tā kā bēgļu nometnē, kas atrodas Jordānijas pilsētā Zātari, ir pasliktinājusies drošība un bieži notiek zādzības un ugunsgrēki; tā kā Zātari ir kļuvusi par Jordānijas ceturto lielāko pilsētu, kurā dzīvo vairāk nekā 170 000 cilvēku; tā kā nemierus un vardarbīgo protestu bēgļu nometnēs izraisa sliktie dzīves apstākļi un kavēšanās palīdzības saņemšanā; tā kā vispārējais drošības trūkums turpina apdraudēt cilvēku dzīvību nometnēs, skarot arī humanitāros darbiniekus; tā kā humānās palīdzības sniegšanas laikā ir notikuši uzbrukumi palīdzības sniedzējiem, kuru rezultātā viņi tikuši ievietoti slimnīcās vai pat nogalināti, un tā kā ir tikuši piekauti žurnālisti;

T.  tā kā saskaņā ar starptautisko organizāciju informāciju sievietes un meitenes bēgļu nometnēs cieš no arvien pieaugošas seksuālas vardarbības, jo izvarošana tiek izmantota par kara ieroci; tā kā seksuālas vardarbības aktos izdzīvojušām Sīrijas bēglēm nav pieejamas reālas medicīniskās aprūpes iespējas; tā kā neproporcionāli liels skaits meiteņu un sieviešu bēgļu nometnēs apprecas; tā kā saskaņā ar vairāku avotu informāciju bēgļu nometnēs ar Sīrijas bēglēm tiek noslēgtas pagaidu jeb “izpriecu” laulības (Mutah);

U.  tā kā ANO 2013. gada martā sāka neatkarīgu izmeklēšanu attiecībā uz apsūdzībām par ķīmisko ieroču iespējamu izmantošanu Sīrijā; tā kā šādas apsūdzības var izraisīt iedzīvotāju masveida pārvietošanu; tā kā Sīrijas režīms atteicās ielaist ANO izmeklēšanas grupu savā teritorijā,

1.  pauž lielas bažas par humanitāro krīzi, kas turpinās Sīrijā, un tās ietekmi kaimiņvalstīs; pauž bažas par to, ka Sīrijas bēgļu skaits joprojām pieaug; atgādina, ka Bashar-al-Assad valdība ir galvenā atbildīgā par savas tautas labklājību;

2.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu brutalitātei un nežēlībai, ko Sīrijas režīms īsteno pret valsts iedzīvotājiem; ir ļoti nobažījies par smagajiem plaši un sistemātiski īstenotajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un iespējamajiem noziegumiem pret cilvēci, ko pieļauj un/vai veic Sīrijas varas iestādes, Sīrijas armija, drošības spēki un saistītie grupējumi; nosoda tūlītēju ārpustiesas nāvessodu izpildi un visus citus cilvēktiesību pārkāpumu veidus, ko veic opozicionārās grupas un spēki, kas cīnās pret prezidenta Bashar al-Assad režīmu; atkārtoti prasa prezidentam Bashar al-Assad un viņa režīmam nekavējoties atkāpties, lai ļautu valstī uzsākt miermīlīgu, iekļaujošu un demokrātisku pašu sīriešu vadītu pārejas procesu;

3.  aicina visus bruņotos dalībniekus nekavējoties pārtraukt vardarbību Sīrijā; atkārtoti uzsver, ka visām krīzē iesaistītajām pusēm ir pilnībā jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības, kuru galvenais mērķis ir aizsargāt civiliedzīvotājus; uzsver, ka ir jāsauc pie atbildības un jānodod tiesai tie, kuri atbildīgi par plašajiem, sistemātiskajiem un rupjajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Sīrijā pēdējo 24 mēnešu laikā; šajā sakarībā stingri atbalsta ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos prasību nodot situāciju Sīrijā Starptautiskās krimināltiesas izskatīšanai;

4.  izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm; atzinīgi vērtē Sīrijas iedzīvotāju drosmi un atkārtoti pauž solidaritāti ar Sīrijas iedzīvotāju cīņu par brīvību, cieņu un demokrātiju;

5.  uzskata, ka konfliktu var atrisināt, izmantojot politiskos mehānismus, kas veicinātu Sīrijas valdības vadītu politisku procesu, kas sadarbībā ar tiem, kas patiesi apņēmušies nodrošināt pāreju, sekmēs ātru, ticamu un efektīvu politisko risinājumu, vienlaikus pilnībā ievērojot vispārējas demokrātijas vērtības, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības, īpašu uzmanību pievēršot etnisko, kultūras un reliģisko minoritāšu, ka arī sieviešu tiesībām; atkārtoti apstiprina, ka ir ļoti svarīgi arī turpmāk nošķirt humanitāro darbību un politisko kursu, lai atvieglotu palīdzības sniegšanu tiem, kam tā ir nepieciešama; prasa ES un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) izstrādāt ceļvedi par politisko pārvaldību atbrīvotajās teritorijās, tostarp par ekonomisko sankciju atcelšanas iespējamību;

6.  norāda, ka visām no Sīrijas aizbēgušajām personām ir tiesības uz papildu aizsardzību, jo viņi ir pakļauti cita veida draudiem, kas nav minēti UNHCR pamatnostādņu 26. punktā, proti, draudiem par pārmērīgu vai nesamērīgi smagu sodu, kas var ietvert spīdzināšanu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, vai pat patvaļīgu nāvessoda izpildi;

7.  aicina ANO Drošības padomes (ANO DP) locekļus, jo īpaši Krieviju un Ķīnu, pildīt to pienākumus un panākt, ka nekavējoties tiek pārtraukta vardarbība un represijas pret Sīrijas iedzīvotājiem, cita starpā pieņemot ANO Drošības padomes rezolūciju, pamatojoties uz ANO DP 2013. gada 18. aprīļa paziņojumu presei, un pilnvarot humāno palīdzību piegādāt visā Sīrijas teritorijā; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi darīt visu iespējamo, lai panāktu ANO Drošības padomes rezolūcijas pieņemšanu, izdarot iedarbīgu diplomātisko spiedienu uz Krieviju un Ķīnu; prasa ES ir ciešā sadarbībā ar ASV, Turciju un Arābu līgas valstīm turpināt pētīt ANO Drošības padomē, kā var izmantot visas pienākuma aizsargāt (R2P) iespējas, lai palīdzētu Sīrijas iedzīvotājiem un apturētu asinsizliešanu; pauž ciešu atbalstu neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas jautājumā darbam un atzinīgi vērtē tās atjaunināto ziņojumu;

8.  atbalsta ASV valsts sekretāra John Kerry un Krievijas ārlietu ministra Sergey Lavrov kopīgo apņemšanos, cik drīz vien iespējams sasaukt starptautisku miera konferenci Sīrijas jautājumā, kā Ženēvas 2012. gada jūnija konferences turpinājumu un izpildes izvērtējumu;

9.  pauž bažas par konflikta turpmāku militarizāciju un reliģiski motivētu vardarbību; norāda uz dažādu reģionālo dalībnieku ietekmi, tostarp ieroču piegādi, un ir nobažījies par to, ka Sīrijas konflikts varētu pārsviesties uz kaimiņvalstīm attiecībā uz humanitāro krīzi, drošību un stabilitāti; asi nosoda 2013. gada 11. maijā sarīkoto sprādzienu, ko izraisīja automašīnā ievietots spridzeklis, kas nogalināja un ievainoja vairākus desmitus cilvēku Sīrijas bēgļu nometnes tuvumā Reyhanli pilsētā dienvidaustrumu Turcijas Hatay provincē, un nosoda Sīrijas armijas spēku īstenoto kaimiņvalstu apšaudi; atbalsta Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves pausto nosodījumu par visa veida terora aktiem;

10.  uzsver, ka ES ir īpaši atbildīga par stabilitāti un drošību savās kaimiņvalstīs, un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas komisāru nodrošināt, ka ES uzņemas vadošo lomu, lai novērstu Sīrijas bruņotā konflikta izplatīšanos uz tās kaimiņvalstīm;

11.  pauž atzinību uzņēmējkopienām un Sīrijas kaimiņvalstīm, jo īpaši Jordānijai, Libānai, Turcijai un Irākai, par to spēju rīkoties grūtajā situācijā, sniedzot patvērumu un humāno palīdzību ģimenēm, kuras bēg no bruņotā konflikta Sīrijā, taču pauž patiesas bažas par bīstamo pārslodzi, kam šīs valstis tuvojas, ņemot vērā Sīrijas bēgļu pieplūdumu, kas varētu reģionā radīt iepriekš nepieredzētu nestabilitāti;

12.  atbalsta un atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu būtisko ieguldījumu starptautiskajās humānās palīdzības programmās un vadošo politisko lomu, ko uzņēmusies par starptautisko sadarbību, humāno palīdzību un reaģēšanu krīzes situācijās atbildīgā komisāre; atzinīgi vērtē Komisijas īstenoto humānās palīdzības partneru diversifikāciju Sīrijā nolūkā sniegt efektīvāku un plašāku palīdzību, it īpaši tajos reģionos, kurus nekontrolē valdība; aicina dalībniekus ES un dalībvalstīs labāk koordinēt savu darbību un palīdzību gan Sīrijas iekšienē, gan ārpus tās;

13.  mudina Komisiju nākt klajā ar visaptverošu palīdzības pasākumu kopumu ‐ kas kalpotu par paraugu citiem svarīgiem līdzekļu devējiem ‐, lai novērstu humanitāro krīzi Sīrijā un tās kaimiņvalstīs, pamatojoties uz šādiem trim pīlāriem: i) pastiprināta humānā palīdzība (ar Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta starpniecību), ii) atbalsts bēgļus uzņemošajām valstīm, lai tās varētu stiprināt vietējo kopienu veiktspēju un uzlabot infrastruktūru (ar Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorāta starpniecību) un iii) Libānai un Jordānijai paredzēta makrofinansiālu pasākumu kopuma ātra īstenošana;

14.  uzsver, cik svarīgi ir starptautiskās robežas saglabāt atvērtas un mudina starptautisko sabiedrību sniegt lielu atbalstu Libānai un Jordānijai pieaugošā bēgļu pieplūduma pārvaldīšanā; mudina visu bēgļus uzņemošos attiecīgā reģiona valstu valdības un pārējos dalībniekus atbalstīt neizraidīšanas un vienlīdzīgas attieksmes pret bēgļiem principus;

15.   prasa ES attiecīgi veikt atbildīgus pasākumus saistībā ar iespējamo bēgļu pieplūdumu ES dalībvalstīs;

16.  prasa dalībvalstīm nekavējoties pārtraukt pagarināto apcietinājuma periodu pielietojumu un izraidīšanas praksi, kas ir tiešs starptautisko un ES tiesību aktu pārkāpums;

17.  aicina nekavējoties sniegt humāno palīdzību visiem, kam tā vajadzīga Sīrijā, īpaši pievēršoties ievainotajiem, bēgļiem, iekšzemē pārvietotajiem, sievietēm un bērniem; uzteic Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas un UNRWA paveikto šajā sakarībā; prasa Bashar al-Assad valdībai atļaut humānās palīdzības organizācijām brīvi iekļūt valstī; uzsver, ka ir jāpalielina sadarbība starp dažādajiem dalībniekiem, kas veic darbības uz vietas, piemēram, vietējām iestādēm, starptautiskām organizācijām un NVO, tostarp jāuzlabo sadarbība uz robežām; uzskata, ka protokoli par palīdzību un uzraudzību uz robežām nodrošinātu pievienoto vērtību;

18.  aicina ES atbalstīt drošu patvēruma vietu izveidošanu gar Turcijas – Sīrijas robežu un, iespējams, arī drošu patvēruma vietu izveidošanu Sīrijā, kā arī humānās palīdzības koridoru izveidošanu, kurus izmantotu starptautiskās sabiedrības atbalsta sniegšanai;

19.  atzinīgi vērtē plašo humānās palīdzības operāciju, kurā ar OCHA un UNHCR atbalstu ieguldījumu sniedz starptautiskās un vietējās organizācijas, un pauž cieņas apliecinājumus visiem humānās palīdzības un medicīnas darbiniekiem ‐ gan starptautiskajiem, gan vietējiem ‐ par viņu drosmi un neatlaidību; aicina ES un starptautisko sabiedrību uzlabot civiliedzīvotāju, tostarp arī humanitāro darbinieku un medicīniskā personāla, aizsardzību; mudina starptautisko kopienu rast risinājumu pastāvīgajām drošības trūkuma problēmām un problēmām, kas saistītas ar likumu un sabiedriskās kārtības ievērošanu bēgļu nometnēs, cita starpā ieviešot tajās jaunu drošības iniciatīvu; mudina visas konfliktā iesaistītās puses ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un atvieglot iespējas sniegt humāno palīdzību, lai palīdzības sniedzēji valstī un ārpus tās varētu nodrošināt pieaugošās vajadzības;

20.  aicina visas valstis un it īpaši ES dalībvalstis ātri izpildīt solījumus, ko tās sniedza līdzekļu devēju konferencē Kuveitā 2013. gada 30. janvārī; prasa ES un starptautisko sabiedrību ieviest pārskatatbildības mehānismus, lai nodrošinātu, ka visi apsolītie līdzekļi sasniedz tās personas, kurām tie ir paredzēti;

21.  nosoda seksuālās vardarbības izmantošanu, tostarp kā karadarbības ieroci, Sīrijas bruņotajā konfliktā un kas tādējādi ir kara noziegums, mudina ES un starptautisko sabiedrību piešķirt īpašus līdzekļus seksuālās vardarbības izbeigšanai un aicina bēgļus uzņemošās kopienas nodrošināt pienācīgu medicīnisko aprūpi no seksuālās vardarbības cietušajām personām;

22.  ņemot vērā palestīniešu bēgļu arvien pieaugošās vajadzības Sīrijā un tās kaimiņvalstīs, aicina līdzekļu devējus atbilstīgi piešķirt līdzekļus UNRWA un UNRWA dāsni atbalstīt pašreizējos centienus stiprināt šo bēgļu izturību un pēc iespējas mazināt viņu ciešanas un pārvietošanu;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ANO ģenerālsekretāram, kā arī visām Sīrijas konfliktā iesaistītajām pusēm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0057. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0351.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par pārejas posmā esošo Arābu pavasara valstu aktīvu atguvi (2013/2612(RSP))

P7_TA(2013)0224 RC-B7-0188/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Arābu pavasara valstīm un par Savienību Vidusjūrai, jo īpaši 2013. gada 14. marta rezolūciju par stāvokli Ēģiptē(1) un 2012. gada 10. maija rezolūciju par tirdzniecību pārmaiņu veicināšanu ‐ ES tirdzniecības un ieguldījumu stratēģija Vidusjūras dienvidu reģionam pēc arābu valstu atmodas revolūcijām(2),

–  ņemot vērā Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas Politisko lietu, drošības un cilvēktiesību komitejas 2013. gada 12. aprīļa ieteikumus,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 26. novembra jauno regulu par jauna tiesiskā pamata pieņemšanu, lai sekmētu aktīvu atguvi Ēģiptē un Tunisijā,

–  ņemot vērā ES un Tunisijas darba grupas sanāksmes līdzpriekšsēdētāju 2011. gada 28.–29. septembra sanāksmes secinājumus un ES un Ēģiptes darba grupas līdzpriekšsēdētāju 2012. gada 14. novembra sanāksmes secinājumus, un jo īpaši to daļas attiecībā uz aktīvu atguvi,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 4. februāra Regulu (ES) Nr. 101/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Tunisijā, un Padomes Regulu (ES) Nr. 1100/2012, ar kuru groza pirmo minēto regulu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta Regulu (ES) Nr. 270/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē, un Padomes Regulu (ES) Nr. 1099/2012, ar kuru groza pirmo minēto regulu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. februāra Lēmumu 2011/137/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Lībijā un Padomes Lēmumu 2011/625/KĀDP un Lēmumu 2011/178/KĀDP, ar kuriem groza pirmo minēto lēmumu, kā arī Padomes 2011. gada 2. marta Regulu (ES) Nr. 204/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Lībijā un Padomes Regulu (ES) Nr. 965/2011, ar kuru groza iepriekš minēto regulu, un arī Padomes Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 364/2013 mērķi un (ES) Nr. 50/2013, ar ko īsteno 16. panta 2. punktu Regulā (ES) Nr. 204/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Lībijā,

–  ņemot vērā spēkā esošos ES tiesību instrumentus, kuru mērķis ir uzlabot konfiskāciju un aktīvu atguvi saskaņā ar Padomes lēmumiem 2001/500/TI, 2003/577/TI, 2005/212/TI, 2006/783/TI un 2007/845/TI, un 2012. gada 12. marta priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (COM(2012)0085),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC), kurai pievienojušas Ēģipte, Lībija un Tunisija, un kurai Eiropas Savienība pievienojās ar Padomes 2008. gada 25. septembra Lēmumu 2008/801/EK, turklāt jo īpaši ņemot vērā konvencijas 43. pantu par starptautisko sadarbību un tās V nodaļu par aktīvu atguvi,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (Palermo konvenciju),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2012. gada 19. aprīļa rezolūciju Nr. 19/38 par negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, ko rada nelikumīgas izcelsmes līdzekļu neatdošana to izcelsmes dalībvalstīm, un par starptautiskās sadarbības uzlabošanas nozīmi,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2007. gada 17. septembra mozagto aktīvu atguves iniciatīvu,

–  ņemot vērā nozagto aktīvu atguves iniciatīvu (StAR), kas ir Pasaules Bankas un ANO Noziedzības un narkotiku apkarošanas biroja kopīga programma,

–  ņemot vērā G8 grupas un pārejas posmā esošo arābu valstu Dovilas partnerības 2012. gada 21. maija rīcības plānu par aktīvu atguvi, kuram ES ir pievienojusies,

–  ņemot vērā Arābu valstu foruma 2012. gada 13. septembra noslēguma ziņojumu par līdzekļu atguvi,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu un 4. punktu,

A.  tā kā aktīvu iesaldēšana gan ir ES kompetencē, taču aktīvu atguve un atdošana izcelsmes valstij ir dalībvalstu pārziņā, un tā jāveic saskaņā ar valstu tiesību aktiem; tā kā ES iestādēm ir būtiska nozīme šā procesa veicināšanā un atvieglošanā;

B.  tā kā aktīvu atguve pārejas posmā esošajām Arābu pavasara valstīm ir morāls un juridisks pienākums un ļoti svarīgs politisks jautājums ES attiecībās ar tās dienvidu kaimiņvalstīm; tā kā tas ir arī svarīgs ekonomisks jautājums attiecīgajām dienvidu kaimiņvalstīm, ņemot vērā šo aktīvu potenciālu veicināt minēto valstu ekonomikas atlabšanu, ja tie tiktu atdoti un izmantoti pārredzamā un efektīvā veidā; tā kā ar aktīvu atguvi tiek stingri apliecināts, ka korupcijā un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā iesaistītie nepaliks nesodīti;

C.  tā kā šajā jomā jau pastāv visaptverošs starptautisks tiesisks regulējums, jo īpaši ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2003. gada Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC), kas tās dalībvalstīm uzliek precīzus pienākumus, tā kā UNCAC 51. pantā noteikts, ka aktīvu atguve ir konvencijas pamatprincips un tās dalībvalstis šajā jomā savstarpēji sadarbojas un cita citai sniedz visplašāko palīdzību;

D.  tā kā aktīvu atguve tiesas ceļā ir sarežģīts un ilgstošs process; tā kā šajā procesā nedrīkst apiet piemērojamās tiesiskās prasības valstīs, kurām atguve pieprasīta, un nedrīkst ierobežot likumīgās trešās puses juridiskās tiesības; tā kā atbilstošu juridisko zināšanu trūkums un ierobežotas institucionālās spējas pieprasījuma iesniedzējās valstīs ir papildu šķērslis veiksmīgām iniciatīvām šajā jomā; tā kā trūkst efektīvas sadarbības starp valstīm, kurām atguve pieprasīta, un pieprasījuma iesniedzējām valstīm;

E.  tā kā pēc Arābu pavasara revolūcijām Ēģiptē un Tunisijā ES nekavējoties iesaldēja tās bijušo diktatoru, viņu ģimeņu un vairāku citu ar režīmu saistītu personu aktīvus; tā kā saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1970 (2011) līdzīgs ES lēmums tika pieņemts attiecībā uz Lībiju;

F.  tā kā Padomes 2012. gada 26. novembrī pieņemtais jaunais tiesiskais regulējums ļauj ES dalībvalstīm atbrīvot iesaldētos aktīvus un atdot tos Ēģiptes un Tunisijas iestādēm, pamatojoties uz ES dalībvalstīs atzītu tiesas nolēmumu, kā arī veicina informācijas apmaiņu starp ES dalībvalstīm un attiecīgajām iestādēm;

G.  tā kā ES un Ēģiptes un ES un Tunisijas darba grupas uzsvēra, cik svarīgi ir atgūt nelegāli iegūtos aktīvus, kas vēl arvien ir iesaldēti vairākās trešās valstīs; tā kā darba grupas vienojās precizēt rīcības plānu, kurā varētu vienoties par aktīvu atguves grupas izveidi katrai valstij, kuras koordinētu Eiropas Ārējās darbības dienests (ĒĀDD);

H.  tā kā G8 atbalsta arābu pasaules valstis, kas uzsākušas pāreju uz brīvu, demokrātisku un tolerantu sabiedrību, izmantojot 2011. gada maijā iedibināto Dovilas partnerību; tā kā 2012. gada 21. maijā pieņemtajā rīcības plānā tiek atzīts, ka pēc Arābu pavasara norisēm aktīvu atguve ir kļuvusi par ļoti svarīgu jautājumu, kam uzmanība tiek pievērsta gan šajā reģionā, gan starptautiskajā sabiedrībā;

I.  tā kā Ēģipte, Lībija un Tunisija ir veltījušies ievērojamas centienus, lai nodrošinātu, ka bijušo diktatoru un viņu režīmu nelikumīgi iegūtie aktīvi tiktu atdoti šīm valstīm, tostarp izveidojot īpašas valsts izmeklēšanas komisijas, kuru uzdevums ir izsekot, identificēt un atgūt šādus aktīvus un uzsākt juridiskas procedūras ES dalībvalstu tiesās; tā kā vairāki galvenie starptautiskie dalībnieki, tostarp ES, G8 grupas valstis un Šveice, ir pozitīvi reaģējuši uz šiem centieniem, tā kā līdz šim šajā jomā tomēr izdevies sasniegt vien nelielus konkrētus rezultātus; tā kā tas rada arvien pieaugošu neapmierinātību pieprasījuma iesniedzēju valstu valdībās un pilsoniskajā sabiedrībā;

J.  tā kā komunikācija ir svarīgs aktīvu atguves centienu elements, lai izplatītu labāko praksi un radītu stimulus, publiskojot veiksmes stāstus; tā kā šādi varētu izvairīties no maldinošiem apgalvojumiem par atgūstamo aktīvu apjomu;

K.  tā kā aktīvu atguvi var panākt ar divpusēju tiesisko mehānismu palīdzību un daudzpusējā sadarbībā; tā kā aktīvu atguves pasākumiem vajadzētu norisināties gan valstu, gan starptautiskā līmenī,

L.  tā kā 2013. gada aprīlī Libānas iestādes atdeva Tunisijas kolēģiem gandrīz 30 miljonus ASV dolāru, kas bija nelegāli noguldīti iepriekšējo Tunisijas vadītāju banku kontos,

1.  uzsver, ka bijušo diktatoru un viņu režīmu nelikumīgi iegūto un nozagto aktīvu atdošana pārejas posmā esošajām Arābu pavasara valstīm ir gan ekonomiski nozīmīgs process, gan morāls un juridisks pienākums un politiski ļoti svarīgs jautājums, ņemot vēra tā ietekmi uz taisnīguma un atbildības atjaunošanu demokrātijas un tiesiskuma garā, un tādējādi arī tiek apliecināta ES politisko saistību izpilde un uzticamība, turklāt šis process ir svarīga daļa no Savienības partnerības ar tās dienvidu kaimiņvalstīm, jo īpaši Ēģipti, Lībiju un Tunisiju;

2.  atzīst, ka nozagto aktīvu atguve Arābu pavasara valstīm ir nozīmīga arī ekonomiskajā un sociālajā ziņā, jo šīm valstīm, kas saskaras ar nopietnām ekonomiskām problēmām, ir nepieciešami līdzekļi ekonomikas stabilizācijai, darbvietu radīšanai un izaugsmei;

3.  atzīmē, ka, neraugoties uz Ēģiptes, Lībijas un Tunisijas iestāžu ievērojamiem centieniem un visu iesaistīto pušu pausto stingro politisko gribu, nelikumīgi iegūto aktīvu praktiskā atguve līdz šim reti bijusi sekmīga, galvenokārt sakarā ar attiecīgo noteikumu un procedūru daudzveidību un sarežģītību dažādu valstu tiesību sistēmās, tiesisko neelastību, zināšanu trūkumu daļā Arābu pavasara valstu par juridiskām, finansiālām un administratīvām procedūrām Eiropas un citu valstu jurisdikcijās, kā arī resursu trūkumu Arābu pavasara valstīs;

4.  mudina ES un tās dalībvalstis veltīt ievērojamas papildu pūles, lai pieņemamā termiņa veicinātu to aktīvu atguvi, ko bijušo režīmu vadītāji ir nozaguši Arābu pavasara valstu tautām; mudina aktīvu atguves birojus visās dalībvalstīs cieši sadarboties un attīstīt attiecības ar attiecīgajām iestādēm Arābu pavasara valstīs, lai tām sniegtu atbalstu sarežģītajās tiesiskajās procedūrās; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu uzņemties aktīvu vadošo lomu, jo īpaši koordinējot dalībvalstu centienus, nodrošinot spēju veidošanu un veicinot sadarbību starp visām iesaistītajām valstīm;

5.  uzsver, ka aktīvu atguve ir būtiska daļa no Savienības atbalsta demokrātiskiem pārejas procesiem un ekonomikas atlabšanai un var stiprināt abu pušu savstarpējo uzticību partnerattiecību ar sabiedrību garā, kas ir pārstrādātās Eiropas kaimiņattiecību politikas stūrakmens;

6.  šajā saistībā atzinīgi vērtē Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Japānas, Šveices un ASV iniciatīvu izdot rokasgrāmatu, kurā tiktu ietverts visaptverošs šo valstu tiesisko sistēmu apraksts saistībā ar aktīvu atguvi, šādi attiecīgajām valstīm nodrošinot labāku izpratni par tiesiskajām iespējām, pieejamo informāciju, iespējamiem izmeklēšanas veidiem un par to, kā efektīvi atgūt aktīvus savstarpējās tiesiskās palīdzības ceļā; mudina visas dalībvalstis rīkoties līdzīgi un izveidot kopīgu ES principu apkopojumu;

7.  atzinīgi vērtē G8 grupas iniciatīvu ‐ Dovilas partnerības rīcības plānu par aktīvu atguvi, kurā paredzēti konkrēti pasākumi, lai veicinātu sadarbību un palīdzību konkrētos gadījumos, spēju veidošanas pasākumi un tehniskā palīdzība, un ierosina veidot reģionālu sadarbības iniciatīvu, proti, Eiropas un arābu valstu aktīvu atguves forumu, kurā varētu apspriest turpmākos pasākumus un sadarboties to īstenošanai;

8.  atzinīgi vērtē Padomes 2012. gada 26. novembrī pieņemto jauno tiesisko regulējumu, kas atvieglo nelikumīgi iegūto aktīvu atdošanu Ēģiptei un Tunisijai, ļaujot ES dalībvalstīm atbrīvot iesaldētos aktīvus, pamatojoties uz atzītu tiesas nolēmumu, kā arī veicina informācijas apmaiņu starp ES dalībvalstīm un Ēģipti un Tunisiju; tomēr uzsver, ka ir nepieciešams sasniegt konkrētus rezultātus un šajā procesā pilnībā iekļaut arī Lībiju;

9.  atzinīgi vērtē ciešo sadarbību starp ES iestādēm un citiem galvenajiem starptautiskajiem dalībniekiem Ēģiptes, Lībijas un Tunisijas aktīvu atguvē, jo īpaši saistībā ar nozagto aktīvu atguves iniciatīvu (StAR), kas ir Pasaules Bankas un ANO Noziedzības un narkotiku apkarošanas biroja kopīga programma; uzsver to, cik svarīgi ir pilnībā izmantot esošos mehānismus gan valstu, gan starptautiskā līmenī, līdztekus pieņemot nepieciešamos jaunos tiesību aktus un pielāgojot šajā jomā spēka esošos tiesību aktus valstu tiesību sistēmās;

10.  aicina Savienības Vidusjūrai parlamentāro asambleju ierosināt izskatīt aktīvu atguves jautājumu attiecīgo valstu parlamentos, lai deputātus abos Vidusjūras krastos varētu pārliecināt aktīvi atbalstīt tiesiskos pasākumus nolūkā nodrošināt ciešāku policijas un iesaistīto varas iestāžu sadarbību;

11.  aicina nekavējoties izveidot ES mehānismu, kura sastāvā būtu valstu un starptautiska mēroga izmeklētāji, prokurori, advokāti un citi eksperti, lai sniegtu juridiskas un tehniskas konsultācijas un palīdzību Arābu pavasara valstīm aktīvu atguves procesā; prasa šo mehānismu pienācīgi finansēt no Eiropas Savienības ārējo attiecību atbilstoša finanšu instrumenta; ņemot vērā to, ka tiesu procedūras var būt sarežģītas, jūtīgas un ilgstošas, uzsver šī ES mehānisma ilgtspējas nozīmi; aicina ES iestādes izdarīt secinājumus no šīs pieredzes un izmantot to turpmākajā darbībā; atzīmē arī papildu finansējuma iespējas šim mehānismam vēlākā posmā, izmantojot līdzfinansējuma līgumus ar pieprasījuma iesniedzējām valstīm;

12.  aicina Arābu līgu sagatavot, pieņemt un ātri ieviest sadarbības mehānismus aktīvu atguvei, un jo īpaši Persijas līča valstis aicina uzlabot sadarbību un piedāvāt juridisko palīdzību Arābu pavasara valstīm aktīvu atguves procesā;

13.  atzīst un pilnībā atbalsta pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījumu aktīvu atguves procesā gan pieprasījuma saņēmējā, gan iesniedzējā valstī, jo īpaši sniedzot informāciju attiecīgajām iestādēm, veicinot sadarbību starp galvenajiem valsts un starptautiskajiem dalībniekiem, uzraugot aktīvu atdošanu un nodrošinot, ka atdotie aktīvi pieprasījuma iesniedzējā valstī tiek izmantoti pārredzamā un efektīvā veidā;

14.  atkārtoti apliecina apņemšanos atbalstīt demokrātiskās pārejas procesu Arābu pavasara valstīs un aicina atbalstīt Arābu pavasara valstis un palīdzēt tām veidot spēcīgu un stabilu demokrātijas režīmu, kurā tiek ievērots tiesiskums, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp sieviešu tiesības un vārda brīvība, un vēlēšanas notiek saskaņā ar starptautiskiem standartiem; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES apliecinātu savu konkrēto un patieso apņemšanos šajā procesā;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Šveices valdībai un parlamentam, ASV Kongresam un ASV prezidentam, Savienības Vidusjūrai parlamentārajai asamblejai un Ēģiptes, Lībijas un Tunisijas parlamentiem un valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0095. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0201.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par Bosnijas un Hercegovinas 2012. gada progresa ziņojumu (2012/2865(RSP))

P7_TA(2013)0225 B7-0161/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 19. un 20. jūnija secinājumus par Rietumbalkāniem un to pielikumu “Saloniku darba kārtība Rietumbalkānu valstīm: ceļā uz Eiropas integrāciju”,

–  ņemot vērā 2008. gada 16. jūnijā parakstīto Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, ko ratificējušas visas ES dalībvalstis un Bosnija un Hercegovina,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/211/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas iekļauti Eiropas partnerībā ar Bosniju un Hercegovinu, un par Lēmuma 2006/55/EK atcelšanu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 18. jūlija Lēmumu 2011/426/KĀDP(2) un Padomes 2011. gada 21. marta, 2011. gada 10. oktobra, 2011. gada 5. decembra, 2012. gada 25. jūnija un 2012. gada 11. decembra secinājumus par Bosniju un Hercegovinu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2012.–2013. gadā” (COM(2012)0600) un Bosnijas un Hercegovinas 2012. gada progresa ziņojumu, kas pieņemts 2012. gada 10. oktobrī (SWD(2012)0335),

–  ņemot vērā 2012. gada 29. un 30. oktobrī Sarajevā notikušajā EP un Bosnijas un Hercegovinas parlamentārās asamblejas 14. kopīgajā sanāksmē pieņemto kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2012. gada 14. marta rezolūciju par Bosnijas un Hercegovinas progresa ziņojumu(3) un 2012. gada 22. novembra rezolūciju par paplašināšanos ‐ politikas pamatnostādnes, kritēriji un ES stratēģiskās intereses(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES ir vairākkārt apstiprinājusi apņemšanos uzņemt Eiropas Savienībā Rietumbalkānu valstis, tostarp Bosniju un Hercegovinu; tā kā ES joprojām stingri iestājas par suverēnu un vienotu Bosniju un Hercegovinu, kurai ir izredzes dalībai ES un tā kā šī iespēja ir viens no visvienojošākajiem faktoriem valsts iedzīvotājiem;

B.  tā kā, lai paātrinātu šīs valsts progresu attiecībā uz tās gatavību pievienoties ES un panāktu reālus rezultātus, kas nodrošinātu labumu visiem pilsoņiem, darboties spējīgas iestādes un skaidrus koordinācijas mehānismus visos līmeņos, ir nepieciešama šīs valsts politisko līderu stingra un konsekventa apņemšanās;

C.  tā kā konstitucionālā reforma ir svarīgākā reforma, lai pārveidotu Bosniju un Hercegovinu par pilntiesīgu un pilnvērtīgi funkcionējošu demokrātisku valsti; tā kā nepieciešams reāls progress valsts veidošanas galvenajās jomās, tostarp pārvaldē, tiesu iestādēs un tiesiskuma īstenošanā, kā arī cīņā pret korupciju un ES standartu ieviešanā;

D.  tā kā labākai sadarbībai ar ES ir steidzami nepieciešama efektīva koordinācijas mehānisma izveide;

E.  tā kā nodarbinātības izredžu trūkums, jo īpaši jauniešu vidū, turpina nopietni traucēt valsts sociāli ekonomisko un politisko attīstību;

F.  tā kā korupcija joprojām būtiski kavē valsts sociālekonomisko un politisko attīstību;

G.  tā kā reģionālā sadarbība un labas kaimiņattiecības ir galvenie elementi stabilizācijas un asociācijas procesā un tām ir izšķiroša loma procesā, kurā Rietumbalkāni tiek veidoti par reģionu, ko raksturo ilgtspējīga stabilitāte un attīstība; tā kā sadarbība ar citām šā reģiona valstīm labu kaimiņattiecību gaisotnē ir priekšnoteikums miermīlīgai līdzāspastāvēšanai un samierināšanās panākšanai Bosnijā un Hercegovinā un Rietumbalkānos;

H.  tā kā Eiropas Savienība tiesiskumu ir noteikusi par vienu no paplašināšanās procesa pamatelementiem,

Vispārēji apsvērumi

1.  atkārtoti pauž stingru atbalstu Bosnijas un Hercegovinas integrācijai Eiropā, kas sniegtu labumu visiem šīs valsts iedzīvotājiem;

2.  ir nobažījies par to, ka politiskajai elitei joprojām nav kopēja redzējuma par valsts kopējo virzību, kas tādējādi rada Bosnijai un Hercegovinai draudus vēl vairāk atpalikt no citām šā reģiona valstīm;

3.  ierosina izturēties miermīlīgi, brīvi un godīgi pašvaldību vēlēšanās; ņem vērā strīdus uzreiz pēc vēlēšanām Srebrenicā; atzīst Bosnijas un Hercegovinas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumus šajā sakarā; pauž bažas par to, ka Mostara ir vienīgā pilsēta, kur vēl nav notikušas vēlēšanas; mudina visas attiecīgās puses vienoties par Mostaras pilsētas statūtu maiņu saskaņā ar Bosnijas un Hercegovinas Konstitucionālās Tiesas attiecīgo lēmumu;

4.  atzinīgi vērtē starptautiskās pārraudzības pārtraukšanu Brčko apgabalā; aicina iestādes sasniegt vēl nesasniegtos mērķus un izpildīt nosacījumus, kas ļaus slēgt augstā pārstāvja biroju, lai vietējās pašvaldības varētu vairāk līdzdarboties un uzņemties lielāku atbildību;

5.  uzsver, ka ir svarīgi, lai Bosnija un Hercegovina ES integrācijas procesā būtu vienota; mudina politiskos līderus un ievēlētās amatpersonas strādāt kopā un koncentrēties uz ceļveža īstenošanu, kas veido augsta līmeņa dialoga daļu ar Komisiju, tādējādi radot iespēju pildīt prasības, kuras izriet no stabilizācijas un asociācijas nolīguma, lai tas beidzot stātos spēkā, un ļaujot iesniegt uzticamu pieteikumu dalībai ES; aicina politiskos līderus un visas iestādes pievienošanās procesā strādāt ciešā sadarbībā ar ES īpašo pārstāvi;

6.  atgādina Komisijai, ka ES paplašināšanās ir vairāk nekā ES acquis pārņemšana un tās pamatā jābūt patiesai un visaptverošai apņēmībai pieņemt Eiropas vērtības; ar bažām atzīmē, ka nesenā ekonomikas un finanšu krīze varētu būt samazinājusi ES “maigās varas” pārmaiņas nesošo spēku; tomēr mudina Komisiju, dalībvalstis un citas Rietumbalkānu valstis izvērtēt novatoriskus veidus, kā Bosnijā un Hercegovinā un reģionā veicināt kultūru un samierināšanās gaisotni;

7.  pauž nožēlu par to, ka Sejdić-Finci lietas virzības trūkuma dēļ tika atcelta ES un Bosnijas un Hercegovinas augsta līmeņa dialoga par pievienošanās procesu trešā sanāksme, kura bija paredzēta 2013. gada 11. aprīlī;

8.  norāda uz ES policijas misijas, kuras darbība tika izbeigta 2012. gada 30. jūnijā, būtisko ieguldījumu un atzinīgi vērtē pastiprinātu ES klātbūtni tiesiskuma jomā; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības daudzpusējo stabilizācijas spēku (EUFOR Althea) operācijas pilnvaru atjaunošanu un tās pārorientēšanu uz spēju veidošanu un apmācību;

Politiskā situācija

9.  atgādina, cik svarīga ir iestāžu darbība visos līmeņos, lai gūtu rezultātus valsts turpmākās integrācijas Eiropā procesā; atzinīgi vērtē atgriešanos pie dialoga un jaunu ministru ievēlēšanu Ministru padomē 2012. gada novembrī pēc koalīcijas sašķelšanās un piecu mēnešu ilgā strupceļa; ir nobažījies par bloķēšanu, ko radījusi nenoteiktība, kura saistīta ar valdības pārstrukturēšanos Bosnijas un Hercegovinas Federācijā; tomēr atzinīgi vērtē panākto progresu kandidātu izvēlē Federācijas Konstitucionālās Tiesas amatiem;

10.  aicina visas kompetentās iestādes izstrādāt stratēģiju/programmu integrācijai ES, kas nodrošinātu koordinētu un saskaņotu ES tiesību aktu un standartu transponēšanu, īstenošanu un izpildi visā valstī un tādējādi apliecinātu kopīgu redzējumu par valsts kopējo virzienu un vēlmi nodrošināt vispārēju labklājību saviem iedzīvotājiem;

11.  aicina veikt grozījumus Tautas palātas un Pārstāvju palātas reglamentos, lai ES tiesību aktiem nodrošinātu paātrinātu pieņemšanas procedūru;

12.  atzinīgi vērtē progresu, kas panākts 2012. gada pirmajā pusē un kopš oktobra, jo īpaši nozīmīgu tiesību aktu pieņemšanu par tautas skaitīšanu un valsts atbalstu, 2011., 2012. un 2013. gada valsts budžetu, fitosanitāro tiesību aktu kopuma pieņemšanu, progresu attiecībā uz Valsts atbalsta padomi un Pretkorupcijas aģentūru, kā arī politiskās vienošanās panākšanu par valsts un aizsardzības sektora īpašumiem; aicina šos pasākumus īstenot efektīvi un mudina Komisiju kopā ar ES īpašo pārstāvi cieši uzraudzīt īstenošanu, pilnībā ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas Konstitucionālās Tiesas 2012. gada 13. jūlija lēmumu; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes veidot un stiprināt attiecīgo struktūru, piemēram, Valsts atbalsta padomes un Pretkorupcijas aģentūras, spējas, jo īpaši attiecībā uz pietiekamu darbinieku skaitu;

13.  pauž bažas par tautas skaitīšanas kavēšanos; uzsver, ka ir svarīgi tautas skaitīšanu veikt 2013. gada oktobrī, un atzinīgi vērtē centienus nodrošināt, ka tā notiek oktobrī saskaņā ar starptautiskiem standartiem; mudina visas kompetentās iestādes novērst jebkādus šķēršļus un nepolitizēt tautas skaitīšanu, kuras mērķis ir nodrošināt objektīvus sociālekonomiskos datus; šajā sakarā aicina ievērot minoritāšu tiesības;

14.  aicina Bosnijas un Hercegovinas valsts iestādes ievērot Konstitucionālās tiesas lēmumu par nepieciešamību grozīt tiesību aktus par pilsoņu identitātes numuriem; norāda, ka kopš 2013. gada 12. februāra vairāku mēnešu rīcības trūkuma rezultātā jaunpiedzimušiem bērniem nav bijis iespējams piešķirt ne identitātes numuru, ne tā rezultātā arī tādus pamatdokumentus kā pasi un veselības apdrošināšanas karti; aicina steidzami veikt pasākumus, lai atrisinātu šīs problēmas;

15.  mudina iestādes izpildīt spriedumu Sejdić un Finci lietā, kas būtu pirmais solis vispusīgas konstitucionālās reformas īstenošanā, kura ir nepieciešama, lai izveidotu modernu un funkcionējošu demokrātiju, kurā ir izskausta jebkāda veida diskriminācija un visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu etniskās piederības ir vienādas tiesības un brīvības; atzinīgi vērtē to, ka Sarajevas kantona Asambleja kā pirmā Bosnijā un Hercegovinā jau ir vienbalsīgi grozījusi savu Konstitūciju, lai etniski nedeklarētām personām un etniskajām minoritātēm sniegtu iespēju rīkot pašiem savas sanāksmes Asamblejā saskaņā ar Sejdić un Finci lietas spriedumu, kas pieņemts atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijai;

16.  norāda uz Paplašināšanās un kaimiņattiecību komisāra lēmumu atcelt plānoto ES un Bosnijas un Hercegovinas augsta līmeņa dialoga par pievienošanās procesu trešo sanāksmi, ņemot vērā to, ka nav panākta politiska vienošanās par lēmuma Sejdić-Finci lietā īstenošanu; pauž bažas par to, ka neizdošanās panākt vienošanos var negatīvi ietekmēt pievienošanās procesu kopumā, un aicina politiskos līderus rast risinājumu;

17.  mudina ES īpašo pārstāvi un delegācijas vadītāju arī turpmāk stiprināt centienus, lai veicinātu vienošanos par sprieduma Sejdić un Finci lietā īstenošanu;

18.  norāda uz steidzamo vajadzību veikt būtiskas konstitucionālās reformas gan valsts, gan administratīvo vienību līmenī, lai visu līmeņu valsts struktūras būtu efektīvākas, funkcionālākas un pārredzamākas; atkārtoti norāda uz nepieciešamību vienkāršot Bosnijas un Hercegovinas Federācijas struktūru; aicina EĀDD un Komisiju sākt plašu un atklātu apspriešanos un sabiedrisko apspriešanos ar visām ieinteresētajām personām valstī par konstitucionālām pārmaiņām; uzsver, ka šajā procesā ir pilnībā jāiesaista visas puses un kopienas un tam beigās būtu jānoved pie konkrētiem rezultātiem;

19.  aicina visas kompetentās iestādes nodrošināt, ka tiek izveidota neatkarīga, objektīva un efektīva tiesu sistēma, kurai palīdzētu objektīvs un neatkarīgs policijas dienests, un efektīvi īstenot Tieslietu nozares reformas stratēģiju un Valsts stratēģiju kara noziegumu jautājumos; mudina saskaņot jurisprudenci krimināllietās un civillietās starp atšķirīgajām tiesu un kriminālvajāšanas sistēmām, kā arī īstenot visus ieteikumus, kas izstrādāti ES un Bosnijas un Hercegovinas strukturētā dialoga ietvaros tieslietu jautājumos;

20.  aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes panākt progresu valsts pārvaldes reformēšanā un administratīvās kapacitātes nostiprināšanā visos pārvaldes līmeņos, kuru kompetencē ir ES jautājumi; pauž bažas par valsts pārvaldes finansiālo ilgtspēju un politiskā atbalsta trūkumu tās reformai; uzsver nepieciešamību koncentrēties uz efektīvu koordinācijas mehānismu veidošanu, izmantojot ES atbalstu, un ierēdņu kvalifikācijas un kompetences celšanu, kas ir nozīmīgs elements, lai nodrošinātu efektīvu un produktīvu sadarbību ar ES;

21.  pauž bažas par augsto korupcijas līmeni, kas vērojama valstī, par korupcijas saikni ar politiskajām partijām un korupciju visos sabiedriskās dzīves līmeņos; mudina visu līmeņu kompetentās iestādes ierosināt un īstenot pretkorupcijas stratēģijas un plānus; aicina kompetentās iestādes demonstrēt politisko gribu šā jautājuma risināšanā un nodrošināt Pretkorupcijas aģentūrai līdzekļus, lai tā varētu pilnībā darboties un veidot izmeklēšanas rezultātu un notiesājošo spriedumu informācijas bāzi, un rosina Bosnijas un Hercegovinas iestādes pielāgot attiecīgos pretkorupcijas tiesību aktus GRECO ieteikumiem; uzsver nepieciešamību efektīvi apkarot cilvēku tirdzniecību, vēršot kriminālvajāšanu pret likumpārkāpējiem un nodrošinot aizsardzību un kompensāciju cietušajām personām;

22.  mudina kompetentās iestādes vairāk censties īstenot ceļvedi operatīvā nolīguma ar Eiropolu noslēgšanai, jo īpaši saskaņojot attiecīgos datu aizsardzības tiesību aktus un procedūras;

23.  mudina Bosnijas un Hercegovinas iestādes mudināt tādu neatkarīgu un daudzveidīgu plašsaziņas līdzekļu attīstību, kas būtu brīvi no politiskās ietekmes, etniskās šķelšanās un polarizācijas; uzsver sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu īpašo lomu demokrātijas un sociālās kohēzijas stiprināšanā un aicina iestādes nodrošināt šo plašsaziņas līdzekļu finansiālu ilgtspēju, neatkarību un atbilstību Eiropas standartiem; pauž nožēlu par to, ka turpinās pret žurnālistiem vērsts politiskais spiediens un draudi; pauž bažas par mēģinājumiem graut Komunikāciju regulatīvās aģentūras un sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību; atgādina, ka brīvi plašsaziņas līdzekļi ir stabilas demokrātijas būtiska sastāvdaļa;

24.  aicina visas politiskās partijas strādāt proaktīvi iekļaujošas un iecietīgas sabiedrības virzienā; aicina kompetentās iestādes īstenot pret diskrimināciju vērstus tiesību aktus un politiku un novērst trūkumus tiesību aktos un praksē, tostarp attiecībā uz personām ar invaliditāti; ir nobažījies par izteikumiem, draudiem un apspiešanu, kas vērsti pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām; aicina iestādes pilnībā īstenot Rīcības plānu attiecībā uz romiem, aktīvi veicināt romu tautības un visu citu minoritāšu iedzīvotāju efektīvu integrāciju, publiski nosodīt naida motivētus incidentus un nodrošināt pienācīgu policijas izmeklēšanu un kriminālvajāšanu; aicina iestādes aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas šajā jomā, sniedzot finansiālu un praktisku atbalstu, kā arī paužot politisku apņemšanos;

25.  atbalsta cilvēktiesību un pilsonisko tiesību aizstāvju darbu Bosnijā un Hercegovinā un aicina Komisiju izstrādāt finansēšanas mehānismus, kas ļautu arī pilsoniskajām organizācijām izmantot pirmspievienošanās palīdzības instrumenta finansējumu;

26.  aicina nodrošināt iespējas sievietēm, veicinot, aizsargājot un stiprinot viņu tiesības, uzlabojot sociālo un ekonomisko situāciju, palielinot klātbūtni darba tirgū, nodrošinot taisnīgu sieviešu pārstāvību politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanā un veicinot sieviešu uzņēmējdarbību; norāda, ka sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas parlamentos, valdībās un valsts pārvaldē un ka viņu tiesības uz nodarbinātību bieži tiek ignorētas; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes pielāgot to personu sociālā nodrošinājuma tiesības, kas izmanto pēcdzemdību, paternitātes vai bērnu kopšanas atvaļinājumu, augsta līmeņa standartam, tādējādi radot vienlīdzīgus apstākļus visiem iedzīvotājiem un izvairoties no diskriminācijas;

27.  pauž bažas par bieži sastopamu, neziņotu un nepietiekami izskaustu vardarbību ģimenē; aicina iestādes pieņemt un īstenot pasākumus, lai nodrošinātu sieviešu reālu aizsardzību; uzsver nepieciešamību stiprināt tiesībaizsardzības iestādes, lai veiksmīgi risinātu tādus jautājumus kā ar dzimumu saistīta vardarbība, vardarbība mājās, piespiedu prostitūcija un cilvēku tirdzniecība; uzsver to, cik svarīgi ir aizsargāt bērnus pret vardarbību, cilvēku tirdzniecību, kā arī visiem citiem ļaunprātīgas izmantošanas veidiem; mudina Komisiju izskatīt veidus, kā atbalstīt cīņu pret vardarbību mājās;

28.  atzinīgi vērtē projektu programmai, kas paredzēta izvarošanas, seksuālas vardarbības un spīdzināšanas upuriem kara laikā Bosnijā un Hercegovinā; mudina piešķirt pietiekamus resursus ar sistemātisku seksuālu vardarbību saistītos konfliktos cietušo rehabilitācijai, tostarp reparācijas, neatkarīgi no viņu sociālā statusa, kā arī medicīnisko un psiholoģisko aprūpi un adekvātus sociālos pakalpojumus; aicina visas kompetentās iestādes palielināt sabiedrības informētību par cietušo statusu;

29.  aicina Federāciju Kriminālkodeksā ieviest naida noziegumu regulējumu līdzīgi tam, kā to izdarījusi Serbijas Republika un Brčko apgabals 2009. gadā;

30.  norāda, ka 2011. gada beigās Bosnijā un Hercegovinā vēl bija palikušas aptuveni 113 000 iekšēji pārvietotas personas, tostarp aptuveni 8 000 uzturējās centros un 7 000 bija bēgļu statusā; mudina ‐ arī pamatojoties uz starptautiskās līdzekļu devēju sabiedrības apņemšanos, ko tā atjaunoja Sarajevas starptautiskajā līdzekļu devēju konferencē 2012. gada aprīlī, ‐ visas kompetentās iestādes visos līmeņos veicināt bēgļu un valsts robežās pārvietoto personu noturīgu atgriešanos, nodrošinot viņu piekļuvi mājokļiem, izglītībai, sociālajai aizsardzībai un nodarbinātībai; mudina šīs iestādes arī veicināt šo procesu, piešķirot finansiālo atbalstu visiem bēgļiem, kas atgriežas, taisnīgā un pienācīgā veidā, tostarp horvātu bēgļu atgriešanos Posavinā;;

31.  ar bažām norāda uz lielo skaitu personu Bosnijā un Hercegovinā, kuras cieš no posttraumatiskā stresa sindroma (PTSD), ko izraisījis karš; aicina iestādes novērst sociālās un psiholoģiskās aprūpes trūkumu attiecībā uz personām, kas cieš no PTSD;

32.  aicina pilnībā īstenot Mīnu rīcības stratēģiju, kā arī pieņemt likumu par pretmīnu darbībām, lai nepieļautu jaunus upurus nelaimes gadījumos ar kājnieku mīnām;

33.  kategoriski nosoda jebkādus mēģinājumus Bosnijā un Hercegovinā vai jebkur citur pasaulē mazināt vai noliegt Srebrenicā notikušo genocīdu;

Sociālekonomiskie jautājumi

34.  aicina visu līmeņu pārvaldes iestādes atbalstīt pareizu fiskālo politiku; ir nobažījies par ēnu ekonomikas apmēriem un augsto bezdarba līmeni, jo īpaši sieviešu un jauniešu vidū; pauž bažas par to, kā izaugsmi un investīcijas, kā arī uzņēmējdarbības vidi kopumā ietekmē politiskā nestabilitāte un zemais tiesiskuma līmenis; aicina valdību izveidot vienotu ekonomisko telpu valstī, lai izveidotu uzņēmējdarbības izplatīšanai labvēlīgus apstākļus, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un lai stiprinātu iekšzemes izaugsmes avotus, vienlaikus samazinot valdības dominanci ekonomikā un monopolu daļu, veicināt uz izaugsmi orientētus tēriņus un palielināt konkurētspēju;

35.  atzinīgi vērtē ES lēmumu piešķirt EUR 100 miljonus lielu makrofinansiālo palīdzību Bosnijai un Hercegovinai, kas būtu skaidra zīme par tās apņemšanos attiecībā uz šīs valsts integrācijas Eiropā izredzēm un tās iedzīvotāju labklājību;

36.  aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes, īpaši tās, kas reģistrē lielāko daļu Bosnijas un Hercegovinas uzņēmumu, pārskatīt un modernizēt spēkā esošos darba tiesību aktus un stiprināt sociālo dialogu un darba inspekciju;

37.  atzinīgi vērtē līguma parakstīšanu starp Bosniju un Hercegovinu un ES par Bosnijas un Hercegovinas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO); mudina Bosniju un Hercegovinu aktīvāk veikt sarunas ar citiem partneriem ar mērķi tuvākajā nākotnē kļūt par PTO locekli;

38.  norāda uz zināmiem panākumiem vispārējās izglītības sistēmas uzlabošanā, tomēr atkārtoti aicina Ministru padomi cita starpā uzlabot koordināciju 12 izglītības ministriju un Brčko apgabala izglītības departamenta starpā un mazināt izglītības sistēmas sadrumstalotību;

39.  uzsver, ka ir jāuzlabo vispārējā izglītības kvalitāte, lai tā atbilstu iekšējā un ārējā darba tirgus vajadzībām; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes likvidēt nepilnības profesionālajā izglītībā, lai piesaistītu ārvalstu tiešās investīcijas un ‐ arī ekonomiskās nepieciešamības labad ‐ nodrošinātu, ka tiek sākta izglītības iestāžu akreditācija un pilnībā darbojas zinātnisko grādu un diplomu atzīšanas aģentūras; atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti, lai sagatavotu un veicinātu jauniešu apmācības kursus un programmas ar mērķi atvieglot viņu piedalīšanos darba tirgū, un aicina šajā sakarā ierosināt vairāk iniciatīvu;

40.  mudina visas kompetentās iestādes izbeigt bērnu etnisko segregāciju (“divas skolas zem viena jumta”), kas joprojām notiek dažos Federācijas kantonos; turklāt aicina veicināt romu bērnu efektīvu iekļaušanu jo īpaši izglītībā, inter alia izmantojot skolu gatavības programmas; aicina iestādes sadarboties ar attiecīgajām NVO, lai iedrošinātu romu tautības ģimenes veicināt savu bērnu pieeju izglītībai; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes saskaņot dažādus regulējumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem bērniem; kopumā aicina pielikt vairāk pūļu, lai nepieļautu ģimeņu sadalīšanos un vairāk atbalstītu pakalpojumus, kas paredzēti riskam pakļautajām ģimenēm; aicina Komisiju izvērtēt, vai mērķtiecīga ES palīdzība varētu palīdzēt novērst izglītības sistēmas segregāciju;

41.  atzinīgi vērtē Komisijas plānus sasaukt augsta līmeņa sanāksmi par izglītību, lai veicinātu dialogu par dažādiem jautājumiem, tostarp par bērnu etnisko segregāciju skolās, un savestu kopā attiecīgu starptautisko organizāciju pārstāvjus un Bosnijas un Hercegovinas par izglītību atbildīgās iestādes;

42.  aicina iestādes saskaņot tiesību aktus ar tiesību aktu kopumu par ES profesionālo kvalifikāciju atzīšanu;

43.  mudina iestādes veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu nacionālo mantojumu un pievērstos attiecīgajam tiesiskajam regulējumam; turklāt aicina visas kompetentās iestādes visos līmeņos nodrošināt skaidras procedūras kultūras iestāžu finansēšanai, lai izvairītos no to slēgšanas;

44.  mudina Bosnijas un Hercegovinas iestādes īstenot atbilstošus pasākumus, lai novērstu turpmākus bezvīzu režīma pārkāpumus, un atrisināt ar organizētu noziedzību saistītus patvēruma piešķiršanas procedūru ļaunprātīgus pārkāpumus;

Reģionālā sadarbība un divpusējie jautājumi

45.  pauž atzinību par Bosnijas un Hercegovinas konstruktīvo lomu reģionālajā sadarbībā un aicina šo valsti strādāt pie robežu noteikšanas sadarbībā ar visām kaimiņvalstīm;

46.  mudina Bosnijas un Hercegovinas iestādes aktīvāk veikt sagatavošanās pasākumus Horvātijas pievienošanās procesam ES, saskaņojot Bosnijas un Hercegovinas tiesību aktus par pārtikas nekaitīgumu ar ES acquis; pauž bažas par Bosnijas un Hercegovinas iestāžu pasivitāti un par to, ka tas var novest pie Bosnijas un Hercegovinas eksporta tirgu zaudēšanas; atzinīgi vērtē līdz šim sasniegto un mudina kompetentās iestādes veicīgi būvēt nepieciešamo infrastruktūru nākotnes ES robežkontroles punktiem; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu rast risinājumus trīspusējās tikšanās ar Horvātiju un Bosniju un Hercegovinu neatrisinātajos robežu pārvaldības jautājumos, ņemot vērā Horvātijas pievienošanos ES, tostarp jautājumā par Neum/Ploče nolīguma īstenošanu; šajā sakarā aicina turpināt konstruktīvus centienus izveidot vairāk ES robežkontroles posteņu, ja tas ir nepieciešams; uzteic Bosniju un Hercegovinu par tās ieguldījumu panāktajā progresā neatrisināto jautājumu risināšanā, tostarp saistībā ar Vietējās robežas satiksmes nolīgumu, kura mērķis ir vienkāršot iedzīvotāju pārvietošanos pierobežu rajonos; uzskata, ka ir nepieciešams rast risinājumu, lai varētu saglabāt esošo identitāšu karšu režīmu starp šīm divām valstīm pēc 2013. gada jūlija, lai Bosnijas un Hercegovinas pilsoņi varētu arī turpmāk iebraukt Horvātijā;

47.  atkārtoti aicina atļaut Kosovas pilsoņu ieceļošanu, jo Bosnija un Hercegovina joprojām ir vienīgā valsts reģionā, kas tiem neļauj iebraukt; tādēļ mudina Bosnijas un Hercegovinas iestādes ‐ tāpat kā to izdarījušas Serbija un citas valstis ‐ pieņemt Kosovas pilsoņu ceļošanas pamatdokumentus, lai viņi varētu ieceļot valstī;

48.  atkārtoti norāda uz nepieciešamību turpināt stingri īstenot visus nepieciešamos kritērijus un pasākumus saistībā ar bezvīzu režīmu ar Šengenas valstīm, īstenot ilgtermiņa stratēģijas un sakārtot minoritāšu politiku; uzskata par nepieciešamu pienācīgi informēt iedzīvotājus par bezvīzu režīma ierobežojumiem, lai novērstu jebkādu ceļošanas brīvības un vīzu režīma liberalizācijas politikas ļaunprātīgu izmantošanu; norāda uz nemainīgi nelielo patvēruma meklētāju skaitu ES dalībvalstīs no Bosnijas un Hercegovinas; uzsver bezvīzu režīma nozīmīgumu Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotājiem;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju augstajai pārstāvei un Savienības priekšsēdētāja vietniecei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, Bosnijas un Hercegovinas prezidentam, Bosnijas un Hercegovinas Ministru padomei, Bosnijas un Hercegovinas Parlamentārajai asamblejai un Bosnijas un Hercegovinas Federācijas un Serbijas Republikas valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 80, 19.3.2008., 18. lpp. (2) OV L 188, 19.7.2011., 30. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0085. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0453.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par 2012. gada progresa ziņojumu par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (2013/2866(RSP))

P7_TA(2013)0226 B7-0186/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 16. decembra lēmumu piešķirt bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai ES kandidātvalsts statusu un ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras secinājumus 2006. gada 15.–16. jūnija un 2006. gada 14.–15. decembra sanāksmēs,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 13. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā ES un ASV misijas vadītāju 2013. gada 11. janvāra kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada progresa ziņojumu (SWD(2012)0332) un Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2012.-2013. gadā” (COM(2012)0600),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 845 (1993) un 817 (1993), kā arī ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 47/225 (1993) un 1995. gada pagaidu nolīgumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Tiesas spriedumu par 1995. gada 13. septembra pagaidu nolīguma piemērošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo iestāžu kongresa ieteikumu Nr. 329 (2012) par vietējo demokrātiju valstī,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, tostarp 2012. gada 22. novembra rezolūciju par paplašināšanos ‐ ‐ politikas pamatnostādnes, kritēriji un ES stratēģiskās intereses(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 7. jūnijā notikušo Apvienotās parlamentārās komitejas 10. sanāksmi,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā pret visām kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm būtu jāizturas saskaņā ar to gūtajiem panākumiem integrācijas procesā;

B.  tā kā augsta līmeņa dialogs par pievienošanos (HLAD) ir radījis jaunu dinamiku reformu procesos valstī;

C.  tā kā pievienošanās ES ir īpaši svarīga valsts ilgtermiņa stabilitātei un labām iekšējām etniskām attiecībām;

D.  tā kā Eiropadome ceturto gadu pēc kārtas nolēma neuzsākt pievienošanās sarunas ar šo valsti, neskatoties uz Komisijas pozitīvu ieteikumu šajā ziņā; tā kā turpmāka atlikšana palielina vilšanās sajūtu valsts sabiedriskajā domā par strupceļu integrācijas procesā ES un rada iekšēju problēmu un spriedzes rašanās risku; tā kā, lai arī divpusējiem jautājumiem nevajadzētu būt šķērslim pievienošanās sarunu oficiālai uzsākšanai, tie tomēr būtu jāatrisina līdz pievienošanās procesa noslēgumam;

E.  tā kā valsts ir gatava sākt pievienošanās sarunas ar ES;

F.  tā kā reģionālā sadarbība un labas kaimiņattiecības joprojām ir būtiskas paplašināšanās procesa sastāvdaļas;

G.  tā kā divpusējie jautājumi būtu jārisina konstruktīvā gaisotnē, ņemot vērā vispārējās ES intereses un vērtības;

Vispārēji apsvērumi

1.  atkārtoti aicina Padomi nekavējoties noteikt datumu pievienošanās sarunu sākšanai;

2.  pauž nožēlu par to, ka ceturto gadu pēc kārtas Padome tās pēdējā sanāksmē 2012. gada 11. decembrī nolēma nesekot Komisijas ieteikumam un vēl nav uzsākusi pievienošanās sarunas; tomēr uzskata, ka Eiropadomes secinājumi, kuros tika vienprātīgi atbalstīts lēmums ar termiņu, balstoties uz turpmāku Komisijas ziņojumu, ir patiess solis uz priekšu, atzīstot pietiekama progresa nozīmi galvenajās jomās, kas izklāstītas Eiropadomes 2012. gada decembra secinājumos; atzinīgi vērtē paplašināšanās komisāra iniciatīvas un aicina viņu gaidāmajā ziņojumā iekļaut novērtējumu par nepaplašināšanās izmaksām, tostarp būtiskākajiem riskiem šai valstij, ja pašreizējā situācija nemainīsies;  atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2013. gada 16. aprīļa Pavasara ziņojumu un aicina Īrijas prezidentūru pielikt ievērojamas diplomātiskas pūles, lai panāktu apmierinošu iznākumu nolūkā pieņemt Padomes lēmumu sākt sarunas līdz 2013.gada jūnija beigām;

3.  uzsver to, ka labas kaimiņattiecības ir pievienošanās ES procesa īpaši būtiski pīlāri; atzinīgi vērtē valsts kopējo konstruktīvo lomu attiecībās ar citām paplašināšanās valstīm; atzinīgi vērtē nepārtraukto diplomātisko saraksti starp Atēnām, Sofiju un Skopji un uzsver, ka visām pusēm ir svarīgi apliecināt skaidru apņemšanos ievērot “labas kaimiņattiecības”, jo īpaši balstoties uz draudzību, savstarpēju cieņu, konstruktīvu dialogu un patiesu vēlmi novērst pārpratumus un pārtraukt konfliktus; prasa atturēties no tādiem žestiem, paziņojumiem un darbībām, kas var negatīvi ietekmēt labas kaimiņattiecības; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen Skopjē un Sofijā notikušo pirmo sanāksmi starp valdību pārstāvjiem nolūkā panākt iespēju parakstīt vienošanās starp abām valstīm; prasa paplašināšanās komisāram ziņojumā pievērst īpašu uzmanību labām kaimiņattiecībām; aicina uz plašāku sociālkulturālo sadarbību, lai stiprinātu saites starp reģiona tautām;

4.  atgādina savu nostāju par to, ka divpusējie jautājumi pievienošanās procesā būtu jārisina pēc iespējas savlaicīgāk konstruktīvā un draudzīgu kaimiņattiecību gaisotnē, vēlams, pirms pievienošanās sarunu sākšanas; vēlreiz pauž viedokli, ka divpusējie jautājumi nebūtu jāizmanto, lai kavētu pievienošanās procesu ES;

5.  uzsver, ka pret visām kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm būtu jāizturas atbilstīgi to panākumiem integrācijas procesā;

6.  stingri uzskata, ka sarunu sākšana pati par sevi var mainīt situāciju, sniedzot pozitīvu impulsu un nodrošinot efektīvu instrumentu turpmākām reformām, uzlabot vietējo situāciju, veicināt iekšējo etnisko dialogu un sekmēt labvēlīgas attiecības ar kaimiņiem;

7.  uzskata, ka augsta līmeņa dialogs par pievienošanos (HLAD) ir svarīgs instruments, lai izietu no pašreizējā strupceļa un radītu jaunu dinamiku pievienošanās ES procesā; atzinīgi vērtē panākumus, kas konstatēti vairāk nekā 75 % politikas jomu; vēlreiz atgādina pilnīgas un neatgriezeniskas īstenošanas nozīmi; uzsver, ka HLAD nav pievienošanās sarunu aizstājējs; aicina Padomi prasīt Komisijai pēc iespējas drīzāk uzsākt atbilstības izvērtēšanas procesu, lai ļautu gūt turpmākus panākumus;

8.  atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta nesen panākto vienošanos, lai panāktu strupceļa pārvarēšanu iekšējās politiskajās norisēs valstī, un uzskata, ka pašreizējā vienošanās ļaus gūt turpmākus panākumus virzībā uz pievienošanos ES pirms diskusijām Eiropadomē; aicina puses turpināt politisko dialogu un uzsver nepieciešamību pēc plaša daudzpusēja atbalsta un saistībām ES darba kārtībā; uzsver to, ka valsts parlaments ir īpaši nozīmīga demokrātiska iestāde diskusijām un politisko domstarpību risināšanai, un prasa visiem valsts politiskajiem spēkiem rīkoties saskaņā ar šādu nostāju, ievērojot procedūras un demokrātiskās vērtības, kas ir tā dibināšanas pamatā; atbalsta iniciatīvas, kas paredz uzlabot parlamenta darbību, tostarp izmeklēšanas komisijas priekšlikumu, lai paredzētu atbildību par 2012. gada 24. decembra notikumiem, nāktu klājā ar ieteikumiem plašai parlamenta procedūru reformai ar visu politisko partiju atbalstu, palielinātu parlamenta autoritāti, neatkarību un likumību un nepieļautu šādu atgadījumu atkārtošanos; aicina iestādes nekavējoties izveidot izmeklēšanas komisiju, lai tā varētu sākt nozīmīgu darbu ar mērķi atjaunot normālu politisko procesu valstī; pauž nožēlu par to, ka žurnālisti arī tika izraidīti no parlamenta, un prasa atjaunot dialogu starp valdību un Žurnālistu asociāciju saskaņā ar nosacījumiem, kas ir pieņemami pašiem žurnālistiem;

9.  pauž dziļas bažas par saspīlētajām starpetniskajām attiecībām, kas ir aktualizējušās gada laikā; uzskata, ka pastiprināts politiskais dialogs ir īpaši būtisks turpmākā veiksmīgā virzībā uz miermīlīgas multietniskas, multikulturālas un multireliģiskas sabiedrības izveidi un sabiedrības etniskas polarizēšanās risku novēršanai; stingri nosoda visus etniskās neiecietības gadījumus un izpausmes, kas par to liecina;

10.  atzinīgi vērtē valdības ziņojumu par Ohridas pamatnolīguma (OFA) īstenošanu un sagaida, ka šis ziņojums tiks publiskots, lai nodrošinātu plašu sociālu un politisku atbalstu valsts multietniskai nākotnei; mudina valdību ātrāk virzīties uz pārskata nākamo posmu;

11.  atzinīgi vērtē 2011.–2014. gada decentralizācijas programmu un prasa pilnībā īstenot tiesību aktu par reģionālo attīstību; mudina valdību turpināt fiskālo decentralizāciju ar visdusposma mērķi 9 % no IKP tērēt vietējām un reģionālajām iestādēm; atzinīgi vērtē ANO Attīstības programmas sasniegto, darbojoties partnerībā ar valdību, lai veidotu vietējo pašvaldību spējas nolūkā nodrošināt labu pārvaldību un vienlīdzīgu piekļuvi visiem pilsoņiem;

12.  atzinīgi vērtē iestāžu pūliņus samierināties ar komunistisko pagātni, ar kādreizējās Dienvidslāvijas slepenajiem dienestiem saistīto aģentu vārdu atklāšanu un lustrācijas tiesību akta termiņa pagarināšanu līdz tiesību akta pieņemšanai par brīvu piekļuvi publiskai informācijai; tajā pašā laikā mudina iestādes atgūt Dienvidslāvijas slepeno dienestu datus no Serbijas un ietvert lustrācijas procesā slepeno un pretizlūkošanas dienestu darbiniekus; mudina stiprināt Datu pārbaudes komisijas pilnvaras, pastāvīgi nosūtot visus vajadzīgos slepeno un pretizlūkošanas dienestu dokumentus uz šīs komitejas telpām; uzsver nepieciešamību veikt drošības sektora reformu un stiprināt parlamenta uzraudzību pār slepenajiem un pretizlūkošanas dienestiem;

13.  uzskata, ka vislabākais veids, kā izveidot multietnisku sabiedrību ir padziļināts politiskais dialogs, uz vadība, kas balstās uz pieņemšanu un iecietību pret citām etniskajām grupām, un izglītības sistēma, kas māca multietniskas sabiedrības vērtības; tādēļ atzinīgi vērtē valdības multietniskās izglītības projektu un aicina visas skolas sekot tādu attiecīgās prakses aizsācēju kā Kumanovas skolas piemēram, kurās tiek mēģināts pārtraukt dažādo etnisko kopienu atsevišķas izglītības praksi;

14.  stingri mudina iestādes un pilsonisko sabiedrību veikt atbilstīgus pasākumus, lai panāktu vēsturisku samierināšanos nolūkā pārvarēt plaisu starp dažādām etniskām un nacionālām grupām un to iekšienē, tostarp attiecībā uz pilsoņiem ar bulgāru identitāti; atkārtoti prasa nodrošināt pozitīvu virzību uz kopīgu pasākumu svinēšanu un personu godināšanu kopā ar ES kaimiņvalstīm; mudina tiekties dibināt kopīgas ekspertu komitejas vēstures un izglītības jomā, lai sniegtu ieguldījumu objektīvā un uz faktiem balstītā vēstures interpretācijā, stiprinātu akadēmisko aprindu sadarbību un veicinātu jauniešu pozitīvu attieksmi pret kaimiņvalstīm; prasa iestādēm ieviest tādus izglītojošus materiālus, kuri ir brīvi no vēstures ideoloģiskām interpretācijām un kuru mērķis ir savstarpējās sapratnes uzlabošana; ar bažām norāda uz tā saukto “antikvizācijas” parādību; ir pārliecināts, ka kultūra un māksla būtu jāizmanto, lai tautas vienotu, nevis šķeltu; prasa valdībai sniegt skaidrus signālus sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem par to, ka diskriminācija, kas balstīta uz nacionālo identitāti, valstī nav pieļaujama, tostarp attiecībā uz tieslietu sistēmu, plašsaziņas līdzekļiem, nodarbinātību un sociālajām iespējām; uzsver šo darbību nozīmi valsts dažādo etnisko kopienu integrācijas un stabilitātes un integrācijas ES jomā;

15.  atzinīgi vērtē gūtos panākumus normatīvā regulējuma stiprināšanā bērnu tiesvedības jomā, tostarp grozījumus jauniešu tiesību likumā, uzraudzības sistēmas izveidi un valsts stratēģijas izstrādāšanu par jauniešu noziedzības novēršanu; ar bažām norāda uz joprojām esošajiem trūkumiem noziegumos cietušo bērnu aizsardzībā, jo īpaši no vardarbības cietušu bērnu aizsardzībā, nepietiekamu resursu, ierobežota speciālistu skaita un efektīvas reaģēšanas sistēmas cietušu bērnu aizsardzībai trūkuma dēļ; prasa uzlabot finanšu un cilvēku resursus sociālā darba centriem un izveidot daudzdisciplīnu grupas, kas var nodrošināt glābšanas, rehabilitācijas un reintegrācijas pakalpojumus cietušajiem bērniem;

Labas kaimiņattiecības un nosaukuma jautājums

16.  joprojām pauž nožēlu par to, ka nespēja vienoties strīdā par nosaukumu ir bloķējusi šīs valsts ceļu uz līdzdalību ES; piekrīt Eiropadomei par to, ka abām pusēm ir nekavējoties galīgi jāvienojas par nosaukuma jautājumu un ka Hāgas lēmumam, kas ir daļa no starptautiskajām tiesībām, ir jāstājas spēkā; stingri atbalsta ANO īpašā sūtņa centienus panākt kopīgi pieņemamu risinājumu; atzinīgi vērtē paplašināšanās komisāra priekšlikumu attiecībā uz trīspusējo sanāksmi starp Skopji, Atēnām un Briseli; uzskata, ka šī iniciatīva varētu palīdzēt stiprināt ANO vadītās sarunas; atzinīgi vērtē saprašanās memoranda radīto impulsu un neseno saziņu ar ANO starpnieku; aicina visas puses izmantot jebkuru iespēju, lai padarītu šo darbību veiksmīgu ar mērķi iesaistīties konstruktīvā dialogā nolūkā rast risinājumu un izeju no šīs situācijas; uzskata, ka šīs valsts vadībai un Eiropas Savienībai būtu jāpaskaidro sabiedrībai ieguvumi, ko sniedz risinājums, ja par tādu ir panākta vienošanās pirms referenduma par šo jautājumu;

17.  atgādina aicinājumu Komisijai un Padomei saskaņā ar ES līgumiem sākt izveidot vispārēji piemērojamu strīdu izšķiršanas mehānismu ar mērķi atrisināt divpusējos strīdus starp paplašināšanās valstīm un dalībvalstīm;

18.  atzinīgi vērtē termina “Maķedonijas” izmantošanu 2012. gada progresa ziņojumā, vienlaikus ievērojot valodu, identitāšu un kultūru dažādību šajā valstī un kaimiņos esošajās ES dalībvalstīs;

Politiskie kritēriji

19.  piekrīt Komisijas novērtējumam par to, ka šī valsts joprojām atbilst politiskajiem kritērijiem;

20.  prasa pastiprināt Parlamenta uzraudzības lomu pār valdību un uzlabot vēlēšanu kodeksu, kā arī palielināt politisko partiju finansēšanas pārredzamību; šajā sakarībā uzsver, ka EDSO/DICB ieteikumi pēc 2011.gada parlamenta vēlēšanām ir īstenoti tikai daļēji, un tādēļ aicina valdību grozīt tiesību aktus, lai pilnībā īstenotu šos ieteikumus, tostarp attiecībā uz vēlēšanu saraksta pārskatīšanu un atjaunināšanu;

21.  atzinīgi vērtē nepārtrauktos pūliņus attīstīt civildienesta un vispārējo administratīvo procedūru tiesisko regulējumu, jo īpaši attiecībā uz tiesību aktu par administratīvā dienesta darbiniekiem un tiesību aktu par vispārējām administratīvām procedūrām; prasa pielikt papildu pūles, lai garantētu publiskās pārvaldes pārredzamību, neitralitāti un profesionalitāti un nodrošinātu uz nopelniem balstītu pieņemšanu darbā, kā arī stiprinātu finanšu kontroli, stratēģisko plānošanu un cilvēkresursu pārvaldību;

22.  prasa pielikt turpmākas pūles, lai garantētu tiesu iestāžu darbības neatkarību un objektivitāti; uzskata, ka ir būtiski paredzēt skaidras prasības tiesnešu atcelšanai no amata, lai nepieļautu tiesu iestāžu neatkarības apdraudējumu; atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti, lai samazināto tiesu neizskatīto lietu kopējo skaitu, taču prasa veikt pasākumus, lai risinātu neizskatīto lietu problēmu Augstākajā tiesā un Administratīvajā tiesā; prasa pakāpeniski racionalizēt tiesu tīklu un turpināt atbalstīt Tiesnešu un prokuroru akadēmiju, ņemot vērā tās īpaši būtisko lomu, nodrošinot nepārtrauktu apmācību, karjeras attīstību un uz nopelniem balstītu pieņemšanu darbā;

23.  atzinīgi vērtē centienus palielināt tiesu sistēmas efektivitāti un pārredzamību un jo īpaši visu līmeņu tiesu spriedumu publicēšanu to attiecīgajās tīmekļa vietnēs; uzsver nepieciešamību plašāk vākt datus par veikto kriminālvajāšanu un piespriesto sodu gadījumiem, lai varētu noteikt sasniegto progresu; aicina unificēt tiesu praksi, lai nodrošinātu paredzamu tiesisko sistēmu un sabiedrības uzticēšanos;

24.  atbalsta EULEX Īpašo izmeklēšanas darba grupu (SITF) un mudina šo valsti pilnībā sadarboties ar SITF un sniegt atbalstu tās darbā;

25.  atzinīgi vērtē pretkorupcijas tiesiskā regulējuma stiprināšanu, tostarp izmaiņas tiesību aktā par interešu konfliktiem, taču pauž bažas par to, ka korupcija joprojām ir plaši izplatīta gan valsts iekšienē, gan reģionā kopumā; prasa pielikt lielākas pūles attiecībā uz pašlaik spēkā esošo tiesību aktu piemērošanu un prasa turpināt centienus izveidot uzskaiti par notiesāšanu nozīmīgās lietās; atzinīgi vērtē EDSO atbalstīto pretkorupcijas programmu, t. s. PrijaviKorupcija.org projektu, kas ļauj par korupcijas gadījumiem ziņot ar SMS ziņojuma starpniecību, un desmit pilsētu vadītāju paziņojumu par nulles līmeņa korupcijas mērķi viņu vadītajās pašvaldībās;

26.  norāda ‐ lai gan cietumsodi par nodarījumiem, kas saistīti ar korupciju, ir stingrāki, rīkojumi līdzekļu aizturēšanai un konfiskācijai joprojām tiek izdoti izņēmuma gadījumos; uzskata, ka līdzekļu aizturēšana un konfiskācija ir īpaši nozīmīgs instruments cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību; aicina šīs valsts iestādes pilnībā īstenot kriminālkodeksa noteikumus par paplašinātu konfiskāciju, materiālā stāvokļa nelikumīgu uzlabošanu un juridisku personu kriminālatbildību;

27.  atzinīgi vērtē tiesību aktā par politisko partiju finansēšanu veiktos grozījumus; jo īpaši norāda uz Valsts revīzijas birojam (VRB) piešķirtajām pilnvarām politiskās finansēšanas uzraudzībā; aicina valsts iestādes nodrošināt VRB pietiekamus līdzekļus, lai tas varētu proaktīvi un rūpīgi kontrolēt partiju un kampaņu finansēšanu, kā arī ievērojami uzlabot publiskā sektora izdevumu un politisko partiju finansēšanas pārredzamību;

28.  norāda, ka pašlaik tiek veikti pasākumi, lai izveidotu valsts izlūkdatu bāzi; mudina iestādes pabeigt iepirkuma procedūru un pēc iespējas drīzāk izlemt, kurš veidos valsts izlūkdatu bāzi, lai nodrošinātu pilnīgu atbalstu cīņā pret organizēto noziedzību, korupciju, krāpšanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un citiem smagiem nodarījumiem, tostarp pārrobežu nodarījumiem;

29.  atzinīgi vērtē kriminālatbildības atcelšanu par neslavas celšanu un dialoga padziļināšanu starp valdību un žurnālistiem par jautājumiem, kas attiecas uz vārda brīvību; aicina iestādes turpināt stiprināt un veicināt informācijas brīvību un plašsaziņas līdzekļu plurālismu, kuriem jābūt brīviem no jebkādu veidu politiskās ietekmes, un konsekventi īstenot šo brīvību un plurālismu; tomēr pauž bažas par to, ka organizācijas “Reportieri bez robežām” reitingā šī valsts ir būtiski kritusies, un prasa veikt turpmākus pasākumus, lai stiprinātu profesionālos standartus žurnālistikā un izmeklēšanas žurnālistikā, veicinātu plurālismu plašsaziņas līdzekļos, sabiedrisko pakalpojumu raidorganizāciju neatkarību, īstenotu plašsaziņas līdzekļu darbinieku tiesības uz nodarbinātību, pārredzamību attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem, ilgtspējību un atbilsmi Eiropas standartiem; ar bažām norāda uz plaši izplatīto pašcenzūru žurnālistu vidū un pašregulējošas plašsaziņas līdzekļu organizācijas neesamību; pauž bažas par to, ka lielākā daļa valsts finansētas reklāmas ir novirzīta uz plašsaziņas līdzekļiem, kas atbalsta valdību; atbalsta sociālo plašsaziņas līdzekļu aktīvistus, kas iestājās pret cenzūru internetā;

30.  pauž bažas par to, ka plašsaziņas līdzekļos netika analītiski un objektīvi atspoguļota gatavošanās 2013. gada marta pašvaldību vēlēšanām, jo īpaši attiecībā uz opozīcijas darbībām, par ko kampaņas laikā netika ziņots gandrīz vispār ne valsts, ne privātajos plašsaziņas līdzekļos; uzsver, ka rūpīgi un profesionāli plašsaziņas līdzekļi ir priekšnoteikums demokrātiskas kultūras un iestāžu turpmākai attīstībai valstī un politisko kritēriju izpildei;

31.  norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 13. decembra spriedumu K. El-Masri lietā, kurā tika atklāti vairākkārtēji Eiropas Konvencijas pārkāpumi ‐ Vācijas pilsoņa Khaled El-Masri nolaupīšana, ārkārtas pārsūtīšana un spīdzināšana 2003. gada 31. decembrī un viņa aizturēšana uz 23 dienām viesnīcā Skopjē pirms viņa nosūtīšanas no Skopjes lidostas uz Afganistānu; aicina valdību nekavējoties ievērot visus Eiropas Cilvēktiesību konvencijas aspektus, tostarp noteikumu par oficiālu atvainošanos K. El-Masri, izmaksāt tiesas prasīto kompensāciju un apņemties izveidot starptautisku izmeklēšanas komisiju;

32.  atzinīgi vērtē jauno tiesību aktu par vienlīdzīgām iespējām, sadarbībā ar ANO dzimumu jautājumu struktūru (UN Women) izstrādāto piecu gadu stratēģiju par dzimumu dimensijas ņemšanu vērā budžeta plānošanā, finansējuma piešķiršanu rīcības plānam par romu integrāciju un projektu, lai palīdzētu romiem legalizēt savu dzīvesvietu; atzinīgi vērtē jaunā Atbalsta biroja lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesībām izveidi, taču pauž bažas par vandālisma aktu, kas tika vērsts pret to; mudina valdību turpināt pūliņus stiprināt pretdiskriminācijas politikas virzienus, jo īpaši tos, kuri saistīti ar diskrimināciju, kas balstīta uz etnisko izcelsmi un nacionālo identitāti;

33.  aicina ministrus un ierēdņus publiski nosodīt diskrimināciju, kas vērsta pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT), nodrošināt, ka plānotais Gay Pride gājiens un citas LGBT kopienas aktivitātes var notikt droši un veiksmīgi, un apņemties nepieļaut diskrimināciju, kuras pamatā ir ES līgumā minētie iemesli; aicina plašsaziņas līdzekļus atturēties no retorikas, kas vērsta pret LGBT, tostarp naidīgiem izteikumiem un naida kurināšanas;

34.  pauž bažas par sliktas izturēšanās gadījumiem no policijas puses; prasa turpināt policijas darbinieku apmācību, profesionālo pilnveidi un depolitizāciju; uzskata, ka ir vajadzīgs neatkarīgs tiesībaizsardzības iestāžu uzraudzības mehānisms, lai apkarotu nesodāmību un nodrošinātu demokrātisku un atbildīgu policijas dienestu;

35.  uzsver, ka šai valstij un visām Rietumbalkānu valstīm piešķirtais bezvīzu režīms ir ārkārtīgi būtisks ieguvums integrācijas procesā ES un ļoti spēcīgs stimuls paātrināt reformas tieslietu un iekšlietu jomā;

36.  aicina iestādes veikt pasākumus un sadarboties ar ES dalībvalstīm, lai nepieļautu nepamatotus šīs valsts pilsoņu lūgumus pēc patvēruma ES, vienlaikus garantējot tiesības uz ceļošanu bez vīzas visiem pilsoņiem un nepieļaujot romu un etnisko minoritāšu grupu pārstāvju diskrimināciju un stigmatizāciju; aicina dalībvalstu valdības nemēģināt apstrīdēt vai kavēt tās pilsoņu bezvīzu ceļošanas režīmu, bet prasīt iestādēm īstenot politikas virzienus, kas nodrošinās visiem pilsoņiem pienācīgu nākotni savās valstīs;

37.  lai gan atzinīgi vērtē parlamentā ievēlēto sieviešu skaitu salīdzinājumā ar dažām dalībvalstīm, joprojām pauž bažas par sieviešu zemo līdzdalību darba tirgū; aicina iestādes stiprināt bērnu ar invaliditāti, ielu bērnu, bērnu narkomānu un bērnu, kas cietuši no vardarbības ģimenē, seksuālas izmantošanas vai cilvēku tirdzniecības, aprūpes pakalpojumus;

38.  atzinīgi vērtē Komitejas aizsardzībai pret diskrimināciju nepārtrauktos darbības panākumus; prasa to pilnībā nodrošināt ar darbiniekiem un uzskata, ka tās atzīšana no Līdztiesības atbalsta valsts struktūru Eiropas tīkla puses ir paraugs citām aģentūrām un organizācijām, kā veicināt pievienošanos ES, pašām integrējoties attiecīgajos Eiropas tīklos;

Pilsoniskā sabiedrība

39.  uzskata, ka tādas politiskās kultūras izveide, kas gūst labumu no neatkarīgas, plurālistiskas, starpetniskas, starpkulturālas un objektīvas pilsoniskās sabiedrības, ir īpaši svarīga turpmāka demokrātiskā progresa veicināšanā valstī un ka pilsoniskās sabiedrības atklājumi var uzlabot iespējas īstenot uz pierādījumiem balstītu politikas veidošanu; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) ir jāstiprina, tām jākļūst neatkarīgām no politiskām interesēm un jāpadara intensīvāki savstarpēji izdevīgi kopīgi projekti ar PSO no kaimiņvalstīm un arī no visas ES;

40.  atzinīgi vērtē ar PSO notikušās apspriedes attiecībā uz izmaiņām tiesību aktos par juridisko palīdzību un fondiem; prasa pilnībā un savlaicīgi apspriesties ar pilsonisko sabiedrību par visām attiecīgajām politiskajām iniciatīvām, tostarp augsta līmeņa dialogu par pievienošanos, un pārredzami izvēlētu novērotāju no pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vidus iekļaušanu visās valdības darba grupās;

41.  uzsver PSO būtisko lomu, padarot integrācijas procesu ES pārredzamāku, atbildīgāku un iekļaujošāku;

42.  uzskata, ka Parlamenta pētījums par pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) apliecina nepieciešamību valdībai apņemties īstenot “partnerattiecību” ar pilsonisko sabiedrību mērķi un izveidot valsts fondu, lai nodrošinātu līdzfinansējumu nolūkā mudināt PSO pilnībā līdzdarboties ES finansētās programmās; aicina PSO pilnībā iesaistīties nākamā pirmspievienošanās palīdzības instrumenta plānošanas lēmumos;

Ekonomiskie jautājumi

43.  pauž gandarījumu par to, ka valsts ir saglabājusi makroekonomisko stabilitāti; tomēr norāda, ka publiskā sektora parāds ir palielinājies, nodokļu pārvaldības kvalitāte ir pasliktinājusies un pasaules ekonomikas lejupslīde ir negatīvi ietekmējusi tiešus ārvalstu ieguldījumus šajā valstī;

44.  atzinīgi vērtē likumdošanas pasākumus, lai stiprinātu uzņēmējdarbības vidi, un pasākumu turpināšanu, lai izstrādātu stabilas vidēja termiņa makrofiskālās stratēģijas; mudina politiskos spēkus uzsākt pārredzamu politisko dialogu par fiskālo situāciju un valsts kredītsaistībām;

45.  ar bažām norāda uz to, ka bezdarba līmenis joprojām ir ļoti augsts un jauniešu vidū tas ir viens no augstākajiem pasaulē un ka sieviešu nodarbinātība joprojām ir ļoti zema; atzinīgi vērtē rīcības plānu par jaunatnes nodarbinātību, kurš izstrādāts saistībā ar SDO programmu “Pienācīgs darbs”; aicina valdību uzlabot koordināciju starp struktūrām, kas īsteno darba tiesību aktus, un izvērst Eiropas Arodbiedrību savienības rīkotās kopīgās mācības, lai stiprinātu sociālo partneru spējas iesaistīties efektīvā sociālajā dialogā; uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki ieguldījumi pētniecības, tehnoloģiskās attīstības un inovāciju spēju stiprināšanā, lai sekmētu uz zināšanām balstītu sabiedrību;

46.  atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti transporta, enerģētikas un telekomunikāciju tīklu jomā un jo īpaši pūliņus pabeigt X transporta koridora izveidi(2); ņemot vērā to, cik nozīmīgi ilgtspējīgā transporta sistēmā ir dzelzceļa posmi, atzinīgi vērtē valdības ieceri atjaunināt vai būvēt dzelzceļa posmus no Skopjes un kaimiņvalstu galvaspilsētām un prasa gūt vairāk panākumu, tostarp pabeigt dzelzceļa savienojumu izveidi VIII koridorā(3);

47.  uzsver, ka ir būtiski izveidot apspriežu mehānismu starp valdību un privātiem uzņēmumiem, kad tiek pieņemti lēmumi par cīņu pret ekonomikas krīzi; arī norāda, ka šāds mehānisms varētu būt risinājums, lai pielāgotu izglītības sistēmu tirgus vajadzībām, kas varētu samazināt bezdarbu jauniešu vidū;

48.  ņem vērā, ka valdība pieliek pūles, lai atjaunotu vietējo ceļu infrastruktūru valstī ar mērķi uzlabot alternatīvo tūrismu un pilsoņu dzīvi; šajā sakarībā mudina valsti īstenot dinamiskāku pieeju reģionālās attīstības projektos saskaņā ar pirmspievienošanās palīdzības instrumentu, kas palielinās pārrobežu sadarbības apjomu un uzlabos saikni starp reģiona valstīm;

49.  norāda, ka vides jomā ir nepieciešami būtiski centieni, jo īpaši attiecībā uz ūdens kvalitāti, dabas aizsardzību, rūpniecisko piesārņojumu un riska pārvaldību; uzsver to, ka būtiskus panākumus nav iespējams gūt, pietiekami nepastiprinot administratīvās spējas; aicina valsts valdību veikt šajā sakarībā vajadzīgos pasākumus;

50.  vēlreiz norāda uz atjaunojamās enerģijas potenciālu šai valstij un atzinīgi vērtē to, ka ir gūti panākumi, piešķirot 21 jaunu koncesiju mazajām hidroelektrostacijām, un ka viena hidroelektrostacija jau darbojas un notiek vēja ģeneratoru parka būvniecība; aicina valdību paaugstināt publisko debašu līmeni par klimata pārmaiņu ietekmi un pielikt lielākas pūles, lai saskaņotu valsts tiesību aktus ar ES acquis šajā jomā, kā arī īstenot valsts tiesību aktus, jo īpaši ūdens apsaimniekošanas, rūpnieciskā piesārņojuma kontroles, dabas aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā; uzsver nepieciešamību stiprināt administratīvās spējas gan centrālajā, gan vietējā līmenī;

51.  mudina iestādes pielikt lielākas pūles, lai ieviestu e-pārvaldi kā daļu no publiskās administrācijas reformām ar mērķi nodrošināt pilsoņiem un uzņēmumiem efektīvus, pieejamus un pārredzamus pakalpojumus;

Reģionālā un starptautiskā sadarbība

52.  atzinīgi vērtē to, ka šī valsts pašlaik vada Dienvidaustrumu Eiropas sadarbības procesu un sniedz tajā ieguldījumu, ar cerību, ka tas nostiprinās spēcīgu Eiropas darba kārtību, labas kaimiņattiecības un iekļautību; uzsver reģionālās sadarbības nozīmi saskaņā ar Eiropas darba kārtību un Eiropas vērtībām un prasa gūt turpmākus panākumus šajā jomā; atkārtoti iestājas par to, ka ir būtiski, lai ES turpinātu visu reģiona valstu bez izņēmuma pievienošanās procesu;

53.  uzskata, ka pārmaiņas uztverē, ko radītu jēdzieniska pāreja no “Rietumbalkāniem” uz “Dienvidaustrumu Eiropu”, varētu palīdzēt šajos centienos;

54.  atzinīgi vērtē valsts līdzdalību EUFOR misijā Althea un piekrišanu piedalīties KDAP krīzes pārvarēšanas operācijās; aicina valsti saskaņot savu nostāju ar ES nostāju par Starptautisko Krimināltiesu;

55.  aicina valdību un visas kompetentās organizācijas censties ievērot nepieciešamos kritērijus un nosacījumus bezvīzu režīma kārtības ieviešanai Šengenas zonā; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai sabiedrība tiktu pilnībā informēta par bezvīzu režīma ierobežojumiem un lai bezvīzu režīms vai vīzu režīma liberalizācijas politika netiktu ļaunprātīgi izmantota; uzsver, ka bezvīzu režīma apturēšana nevar nelabvēlīgi neietekmēt ekonomiku un sabiedrību;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī šīs valsts valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0453. (2) X transporta koridors ir viens no 10 Viseiropas transporta koridoriem un tas stiepjas no Zalcburgas (Austrija) līdz Tesalonīkai (Grieķija). Tā B atzars iekļaujas posmā Velesa - Prilepa - Bitola - Florina - Igumenica (caur Egnatiju). (3) VIII transporta koridors ir viens no 10 Viseiropas transporta koridoriem un tas stiepjas no Duresas (Albānija) līdz Varnai (Bulgārija). Tas arī šķērso Skopji.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par ES un ASV sarunām par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu (2013/2558(RSP))

P7_TA(2013)0227 B7-0187/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu augstākā līmeņa sanāksmes 2011. gada 28. novembrī publicēto kopīgo paziņojumu un Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu Transatlantiskās ekonomikas padomes (TEP) 2011. gada 29. novembrī publicēto kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā ES un ASV Augsta līmeņa darba grupas nodarbinātības un izaugsmes jautājumos (HLWG) 2013. gada 11. februāra galīgo ziņojumu(1),

–  ņemot vērā ASV prezidenta Barack Obama, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja José Manuel Barroso un Eiropadomes priekšsēdētāja Herman Van Rompuy 2013. gada 13. februāra kopīgo paziņojumu(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 7. un 8. februāra Eiropadomes secinājumus(3),

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm(4),

–  ņemot vērā 2012. gada 30. novembrī un 1. decembrī Vašingtonā notikušās Transatlantiskā likumdevēju dialoga (TLD) 73. starpparlamentārās sanāksmes pieņemto kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Londonas Ekonomikas politikas pētījumu centra 2013. gada marta galīgo ziņojumu par projektu “Transatlantisko šķēršļu mazināšana tirdzniecībā un ieguldījumos ‐ ekonomisks novērtējums”(5),,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES un ASV ir divas no pasaules ievērojamākajām tirdzniecības dalībniecēm un ieguldītājām, kopā veidojot gandrīz pusi no pasaules IKP un trešdaļu no pasaules tirdzniecības;

B.  tā kā ES un ASV tirgi ir spēcīgi savstarpēji integrēti un ik dienas divpusēji tiek tirgotas preces un pakalpojumi par vidēji gandrīz EUR 2 miljardiem, atbalstot daudzus miljonus darbvietu abās tautsaimniecībās, un tā kā ES un ASV ieguldījumi ir īsts transatlantisko attiecību dzinējspēks, divpusējiem ieguldījumiem 2011. gadā pārsniedzot EUR 2394 triljonus;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropas Komisijas ietekmes novērtējuma ziņojumu, kas sagatavots, pamatojoties uz Ekonomikas politikas pētījumu centra ziņojumu, tālejoša un visaptveroša transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerība ‐ tiklīdz tā tiks pilnībā īstenota ‐ varētu nodrošināt ievērojamu kopēju ekonomisku ieguvumu gan ES (EUR 119,2 miljardus gadā), gan ASV (EUR 94,9 miljardus gadā); ņemot vērā to, ka ES eksports uz ASV varētu palielināties par 28 % un kopējais ES eksports ‐ par 6%, nodrošinot ieguvumus ES preču un pakalpojumu eksportētājiem, kā arī ES patērētājiem;

D.  tā kā ES un ASV ir kopējas vērtības, salīdzināmas tiesiskās sistēmas un augsti, lai arī atšķirīgi standarti nodarbinātības, patērētāju un vides aizsardzības jomā;

E.  tā kā pasaules ekonomikā ir vērojamas grūtības un jaunu dalībnieku parādīšanās, un gan ES, gan ASV ir pilnībā jāizmanto ciešākas sadarbības potenciāls, lai starptautiskā tirdzniecība palīdzētu pārvarēt ekonomisko krīzi un lai panāktu ilgstošu pasaules ekonomikas atveseļošanos;

F.  tā kā pēc ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmes, kas notika 2011. gada novembrī, HLWG tika uzticēts uzdevums noteikt iespējas palielināt tirdzniecību un ieguldījumus, lai atbalstītu abpusēji izdevīgu darbvietu radīšanu, ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju;

G.  tā kā HLWG ir vienkopus analizējusi plašu potenciālo iespēju loku transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu paplašināšanai, savā galīgajā ziņojumā secinot, ka visaptverošs tirdzniecības un ieguldījumu nolīgums būtu izdevīgākais risinājums abām tautsaimniecībām;

H.  tā kā ES ir pārliecināta, ka daudzpusējās sistēmas attīstīšana un stiprināšana ir izšķirošs mērķis; tā kā tas neizslēdz divpusējos nolīgumus, kuros paredzēti plašāki nosacījumi nekā saskaņā ar PTO uzņemtās saistības, un kuri tādējādi papildina daudzpusējos noteikumus, jo gan reģionālo nolīgumu, gan brīvās tirdzniecības nolīgumu mērķis ir lielāka standartu saskaņošana un plašāka liberalizācija, kas ir labvēlīga daudzpusējai tirdzniecības sistēmai;

I.  tā kā Komisija 2013. gada 12. martā ierosināja dot atļauju uzsākt sarunas un izstrādāt sarunu norādījumus apspriešanai Padomē,

Stratēģiskais, politiskais un ekonomiskais konteksts

1.  uzskata, ka ir no jauna jāapstiprina un jāpadziļina ES un ASV ekonomisko attiecību stratēģiskā nozīme un ka ES un ASV ir jāizstrādā kopīgas pieejas globālajai tirdzniecībai, ieguldījumiem un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem, piemēram, standartiem, normām un noteikumiem, lai panāktu plašāku transatlantisku redzējumu un vienotu stratēģisko mērķu kopumu;

2.  uzskata, ka ES un ASV ir ārkārtīgi būtiski realizēt to neizmantoto potenciālu, kas piemīt patiesi transatlantiskai tirdzniecībai, lai maksimāli palielinātu pienācīgas kvalitātes darba vietu izveidi un sekmētu viedas, spēcīgas, ilgtspējīgas un līdzsvarotas izaugsmes potenciālu; uzskata, ka tas ir jo īpaši aktuāli, ņemot vērā ekonomikas pašreizējo krīzi, finanšu tirgu stāvokli un finansēšanas nosacījumus, augsto valsts parāda un bezdarba līmeni un sliktas izredzes izaugsmei abās Atlantijas okeāna pusēs, kā arī ieguvumus, kurus sniegtu patiesi saskaņoti atbildes pasākumi šo kopīgo problēmu risināšanā;

3.  uzskata, ka ES ir jāizmanto tās plašā pieredze, apspriežot nozīmīgus un visaptverošus divpusējas tirdzniecības nolīgumus, lai kopā ar ASV panāktu vēl tālejošākus mērķus;

HLWG galīgais ziņojums

4.  atzinīgi vērtē HLWG galīgā ziņojuma parādīšanos un pilnībā atbalsta ieteikumu uzsākt sarunas visaptveroša tirdzniecības un ieguldījumu nolīguma noslēgšanai;

5.  atzinīgi vērtē uzmanību, kas galīgajā ziņojumā pievērsta šādiem jautājumiem: i) mērķtiecīgi uzlabot savstarpēju tirgus pieejamību precēm, pakalpojumiem, ieguldījumiem un publiskajam iepirkumam visos valdības līmeņos; ii) samazināt beztarifu barjeras un palielināt regulatīvo režīmu saderību; un iii) izstrādāt kopīgus noteikumus kopīgo globālās tirdzniecības problēmu risināšanai un iespēju izmantošanai;

6.  atbalsta viedokli, ka, ņemot vērā jau zemās vidējās tarifu likmes, lielākā nozīme transatlantisko attiecību potenciāla atbrīvošanai ir to beztarifu barjeru samazināšanai, kas pamatā sastāv no muitas procedūrām, tehniskajiem standartiem un valsts iekšējiem normatīviem ierobežojumiem; atbalsta HLWG ierosināto mērķi pamazām virzīties uz vēl vairāk integrētu transatlantisko tirgu;

7.  atzinīgi vērtē ieteikumu izpētīt jaunas iespējas kā samazināt nevajadzīgus izdevumus un administratīvu kavēšanos, kas izriet no reglamentēšanas, vienlaikus panākot tādu veselības aizsardzības, drošības un vides aizsardzības līmeni, kas ir pieņemama abām pusēm, vai arī ievērojot likumā noteiktos regulatīvos mērķus;

Sarunu pilnvaras

8.  atkārto atbalstu dziļam un visaptverošam tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumam ar ASV, ar kuru tiktu veicināta augstas kvalitātes darbvietu radīšana Eiropas darba ņēmējiem, nodrošināti tieši ieguvumi Eiropas patērētājiem, radītas jaunas iespējas ES uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), pārdot savas preces un pakalpojumus ASV, nodrošināta pilna piekļuve publiskā iepirkuma tirgiem ASV un uzlabotas iespējas ES ieguldījumiem ASV;

9.  aicina Padomi uzraudzīt HLWG galīgajā ziņojumā pausto ieteikumu izpildi un atļaut Komisijai uzsākt sarunas, lai noslēgtu transatlantisku tirdzniecības un ieguldījumu partnerības nolīgumu (TTIP) ar ASV;

10.  uzsver, ka šādam nolīgumam ir jābūt tālejošam un saistošam visos valdības līmeņos abās Atlantijas okeāna pusēs, tostarp visu regulatoru un citu kompetento iestāžu līmenī; uzsver, ka nolīgumam ir jāpanāk noturīga un patiesa savstarpēja tirgus atvērtība un jāveicina tirdzniecība uz vietas, kā arī jāpievērš īpaša uzmanība strukturālām metodēm, kā panākt lielāku transatlantisko regulatīvo konverģenci; uzskata, ka nolīgums nedrīkst apdraudēt Savienības kultūras un valodu dažādību, tostarp audiovizuālo un kultūras pakalpojumu nozarē;

11.  uzskata, ka Savienībai un dalībvalstīm ir būtiska iespēja saglabāt un attīstīt savu kultūras un audiovizuālo politiku, un īstenot to esošo tiesību aktu, standartu un nolīgumu kontekstā; tāpēc prasa nodrošināt, lai sarunu pilnvarās ir skaidri noteikts, ka tās neietver kultūras un audiovizuālos, tostarp tiešsaistes, pakalpojumus;

12.  uzsver, ka intelektuālais īpašums ir viens no inovāciju un jaunrades veicinātājiem, kā arī uz zināšanām balstītas ekonomikas svarīga sastāvdaļa, un ka nolīgumā ir jāparedz spēcīga aizsardzība attiecībā uz precīzi un skaidri definētām intelektuālā īpašuma tiesību jomām, tostarp ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, un jāsaglabā konsekvence ar esošajiem starptautiskajiem nolīgumiem; uzskata, ka pārējās intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomu atšķirības ir jānovērš saskaņā ar starptautiskajiem aizsardzības standartiem;

13.  uzskata, ka nolīgumam būtu jāgarantē pilnīga ES pamattiesību standartu ievērošana; atkārto atbalstu augstai personas datu aizsardzībai, no kuras ir jāgūst labums patērētājiem abās Atlantijas okeāna pusēs; uzskata, ka nolīgumā ir jāņem vērā Vispārējās vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) personas datu aizsardzības noteikumi;

14.  atgādina, cik liela nozīme izaugsmē un darbvietu radīšanā ir transporta nozarei, jo īpaši aviācijas nozarei, kurā ES un ASV tirgi veido 60 % no gaisa satiksmes pasaulē; uzsver, ka sarunās ir jēgpilni jāapspriež pašreizējie ierobežojumi, kas tiek piemēroti tiem jūras un gaisa satiksmes pakalpojumiem, kurus piedāvā Eiropas uzņēmumi, tostarp saistībā ar ārvalstu īpašumtiesībām uz aviosabiedrībām un savstarpīgumu kabotāžas, kā arī jūras kravu pārbaudes jomā;

15.  uzsver, ka ir būtiski veikt riska novērtējumu un abām pusēm apmainīties ar informāciju par tirgus uzraudzību un viltotu produktu atklāšanu;

16.  jo īpaši atzinīgi vērtē HLWG ieteikumu ES un ASV risināt tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības vides un nodarbinātības aspektus; uzskata, ka jāņem vērā iepriekšējo ES tirdzniecības nolīgumu un ilgtermiņa ES un ASV saistību pieredze, lai stiprinātu nodarbinātības un vides aizsardzības tiesību aktu un politikas izstrādi un īstenošanu, kā arī lai veicinātu Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) noteiktos standartus un kritērijus, kā arī labas kvalitātes darba vietas un ilgtspējīgu attīstību; aicina saskaņot uzņēmumu sociālās atbildības standartus; atzīst, ka kopīgu standartu panākšanai, iespējams, vajadzēs atrisināt gan tehniskas, gan politiskas grūtības, un uzsver, ka vajadzētu ievērot kopīgu mērķi, proti, nodrošināt, ka netiek samazināti mērķi vides jomā;

17.  uzsver atsevišķu sarunu jomu, piemēram, attiecībā uz lauksaimniecības nozari, jutīgumu, jo atšķiras ASV un ES nostāja attiecībā uz ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO), klonēšanu un patērētāju veselību; saskata iespēju uzlabot sadarbību lauksaimniecības produktu tirdzniecības jomā un uzsver, cik liela nozīme šai saistībā ir tālejošiem un līdzsvarotiem rezultātiem; uzsver, ka nolīgumā nedrīkst apdraudēt nevienas puses pamatvērtības, piemēram, ES piesardzības principu; aicina ASV, lai palielinātu uzticību, atcelt tās aizliegumu importēt ES liellopu gaļu;

18.  uzsver, ka finanšu pakalpojumus ir jāiekļauj TTIP sarunās, un aicina šajā sakarībā īpašu uzmanību pievērst līdzvērtībai, savstarpējai atzīšanai, konverģencei un eksteritorialitātei, jo šie ir svarīgi jautājumi abām pusēm; uzsver, ka būtu lietderīgi panākt konverģenci, veidojot kopēju ES un ASV finanšu tiesisko regulējumu; uzsver ‐ kaut gan tirgus pieejamība ir jāuzskata par pozitīvu soli, pienācīgas konverģences panākšanai ir būtiski uzraudzības procesi; uzsver, ka iespējami jāsamazina eksteritorialitātes negatīvā ietekme, un nedrīkst pieļaut, ka tā novirza no konsekventas pieejas finanšu pakalpojumu reglamentēšanā;

19.  atkārto atbalstu nevajadzīgu regulatīvu barjeru nojaukšanai un mudina Komisiju un ASV valdību iekļaut nolīgumā mehānismus (tostarp agrīnu augšupēju sadarbību regulējuma jomā), kuru mērķis būtu turpmāku barjeru nepieļaušana; uzskata, ka labāka regulējums un regulatīvā un administratīvā sloga samazināšana ir jautājumi, kurus ir jāizvirza priekšplānā, apspriežot TTIP, un ka labākai transatlantiskā regulējuma konverģencei ir jāveicina vienkāršāks regulējums, kuru ir viegli izprast un piemērot, jo īpaši MVU;

20.  atkārtoti pauž pārliecību par to, ka ES un ASV visaptverošajam tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumam ir potenciāls, lai panāktu risinājumu, kas ir izdevīgs abām tautsaimniecībām, un ka ciešāka integrācija ievērojami vairotu abu tautsaimniecību ieguvumus; pauž pārliecību, ka, pēc iespējas saskaņojot ES un ASV regulatīvi tehniskos standartus, ES un ASV saglabātu savu pozīciju kā pasaules standartu noteicējas, un tas pavērtu ceļu starptautiskajiem standartiem; pauž ciešu pārliecību, ka šā nolīguma pozitīvajai ietekmei uz pasaules tirdzniecību un standartizāciju ir jābūt precīzi apsvērtai un formulētai;

21.  atgādina, ka Komisijai visā sarunu laikā ir aktīvi jāinformē un pastāvīgā un pārredzamā veidā jāiesaista plašs ieinteresēto personu loks, tostarp uzņēmumi, vides, lauksaimniecības, patērētāju, nodarbinātības un citu jomu pārstāvji, lai nodrošinātu ar faktiem pamatotas diskusijas, uzticību sarunām, iegūtu proporcionālu ieguldījumu no dažādām pusēm un sekmētu sabiedrības atbalstu, ņemot vērā ieinteresēto personu apsvērumus; aicina visas ieinteresētās personas aktīvi piedalīties un piedāvāt ierosmes un nodrošināt informāciju, kas ir būtiska sarunām;

22.  brīdina, ka priekšroka ir jādod sarunu kvalitātei, nevis ilgumam, un pauž cerības, ka sarunu vedēji nesteigsies panākt vienošanos, kas nenodrošina taustāmus un ievērojamus ieguvumus mūsu uzņēmumiem, darba ņēmējiem un iedzīvotājiem;

Parlamentu loma

23.  ar cerībām gaida sarunu uzsākšanu ar ASV un apņemas uzmanīgi sekot to virzībai un sniegt ieguldījumu veiksmīgu rezultātu panākšanā; atgādina Komisijai pienākumu nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu par visiem sarunu posmiem (pirms un pēc sarunu kārtām); pauž apņemšanos risināt likumdošanas un regulatīvās problēmas, kuras var rasties saistībā ar sarunām un nākamo nolīgumu; atkārto, ka tā galvenais pienākums ir pārstāvēt Eiropas Savienības iedzīvotājus, un cer veicināt iekļaujošas un atvērtas diskusijas sarunu procesā; pauž apņemšanos, ieviešot jaunus noteikumus, uzņemties aktīvu lomu sadarbībā ar ASV partneriem;

24.  pauž apņemšanos strādāt ciešā sadarbībā ar Padomi, Komisiju, ASV Kongresu, ASV valdību un ieinteresētajām personām, lai sasniegtu pilnu ekonomisko, sociālo un vides aizsardzības potenciālu transatlantiskajās ekonomiskajās attiecībās un stiprināt ES un ASV līderību tirdzniecības un ārvalstu ieguldījumu liberalizācijā un regulēšanā; pauž apņemšanos veicināt ciešāku divpusējo ES un ASV sadarbību, lai apstiprinātu abu partneru vadošo lomu starptautiskajā tirdzniecībā un ieguldījumos;

25.  atgādina, ka Parlamentam būs jāsniedz piekrišana gaidāmajam TTIP nolīgumam, kā paredzēts Līgumā par Eiropas Savienības darbību, un ka tādēļ tā nostāja ir pienācīgi jāņem vērā visos sarunu posmos;

26.  atgādina, ka Parlaments apņemas uzraudzīt gaidāmā nolīguma īstenošanu;

o
o   o

27.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ASV valdībai un Kongresam.

(1) http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2013/february/tradoc_150519.pdf (2) http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-13-94_en.htm (3) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/ec/135324.pdf. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0388. (5) http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2013/march/tradoc_150737.pdf

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par vispārējo tarifa preferenču pieejamības atjaunošanu attiecībā uz Mjanmu/Birmu (2012/2929(RSP))

P7_TA(2013)0228 B7-0198/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Birmu/Mjanmu, jo īpaši 2012. gada 20. aprīļa(1) un 2012. gada 22. novembra(2) rezolūciju, kā arī 2012. gada 13. septembra rezolūciju par rohingu musulmaņu vajāšanu Birmā/Mjanmā(3)3,

–  ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2012. gada 23. aprīļa secinājumus par Mjanmu/Birmu,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Ketrinas Eštones un ES tirdzniecības komisāra Karela de Gihta 2012. gada 15. jūnija kopīgo paziņojumu, kurā aicināts atjaunot tirdzniecības preferences Mjanmai/Birmai, kā arī ņemot vērā ES augstās pārstāves referenta 2013. gada 6. februāra paziņojumu, kurā norādīts uz iespējamo Mjanmas un ES īpašās darba grupas izveidi nolūkā nostiprināt ekonomisko sadarbību,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 552/97, ar ko uz laiku atsauc Mjanmas Savienības piekļuvi vispārējām tarifa preferencēm (COM (2012)0524),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 732/2008(4) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2012. gada 13. jūnijā pieņemto rezolūciju par pasākumiem, kas attiecībā uz Mjanmu pieņemti saskaņā ar SDO konstitūcijas 33. pantu,

–   ņemot vērā 2012. gada 5. jūlijā Mjanmas/Birmas iestāžu apstiprināto kopīgo Mjanmas un SDO stratēģiju piespiedu darba izskaušanai līdz 2015. gada 31. decembrim,

–  ņemot vērā ASV valdības 2012. gada 11. jūlijā noteiktās ziņošanas prasības par atbildīgu ieguldīšanu Birmā(5),

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta 2013. gada 6. marta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā/Birmā,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1998. gadā pieņemto Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā un SDO konvencijas, ar kurām nosaka vispārējus darba pamatstandartus attiecībā uz: piespiedu darba aizliegumu ((Nr. 29 (1930) un Nr. 105 (1957)); biedrošanās brīvību un tiesībām slēgt koplīgumus (Nr. 87 (1948) un Nr. 98 (1949)); bērnu darba aizliegumu ((Nr. 138 (1973) un Nr. 182 (1999)); un diskriminācijas aizliegumu darbā (Nr. 100 (1951) un Nr. 111 (1958)),

–  ņemot vērā Birmas/Mjanmas valdības un ANO 2012. gada 27. jūnijā parakstīto rīcības plānu nolūkā novērst bērnu rekrutēšanu un izmantošanu Mjanmas bruņotajos spēkos,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 38. pantu,

–  ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus(6) un Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus(7),

–  ņemot vērā ESAO pamatnostādnes starptautiskiem uzņēmumiem, kas tika atjauninātas 2011. gada maijā,

–  ņemot vērā Vispārējo ziņošanas iniciatīvu un tajā iekļautās Ilgtspējīgas ziņošanas pamatnostādnes(8),

–  ņemot vērā ANO Atbildīgas ieguldīšanas principus (UNPRI),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Dokumentu komplekts ”Atbildīgi uzņēmumi“” (COM(2011)0685),

–  ņemot vērā notiekošās sarunas par Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2004/109/EK (pārredzamības direktīvu) (COM(2011)0683) un Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem (COM(2011)0684), ar kuru groza Direktīvu 2003/51/EK (pārskatu direktīvu),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu(10), kā arī par korporatīvo sociālo atbildību: atbildīga un pārredzama uzņēmējdarbības prakse un noturīga izaugsme(11),

–  ņemot vērā EP un Mjanmas Pirmo starpparlamentāro sanāksmi, kas notika no 2012. gada 26. februāra līdz 2. martam, un tajā sagatavoto ziņojumu(12),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā, neraugoties uz prezidenta Thein Sein valdības veiktajiem pasākumiem, cilvēktiesību situācija Mjanmā/Birmā joprojām ir nestabila;

B.  tā kā Mjanma/Birma ģeogrāfiski atrodas reģionā, par kuru stratēģisku un ģeopolitisku interesi jo īpaši izrāda ES, Savienotās Valstis, Ķīna, Indija un Austrālija;

C.  tā kā šīs pašreizējās pārmaiņas rada nozīmīgas iespējas veidot daudz labākas attiecības starp ES un Mjanmu/Birmu, sniedzot atbalstu reformu procesā un sekmējot ekonomisko, politisko un sociālo izaugsmi;

D.  tā kā Komisija, ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) vērtējumu, ka SDO Piespiedu darba konvencijas pārkāpumi vairs nav uzskatāmi par smagiem un sistemātiskiem, ir ierosinājusi atjaunot Mjanmai/Birmai piekļuvi vispārējām tarifa preferencēm;

E.  tā kā saskaņā ar SDO aplēsēm Mjanmā/Birmā vēl aizvien ir ap 5000 bērnu karavīru;

F.  tā kā ir jāsaglabā piesardzība, paturot prātā, ka saskaņā ar ANO īpašā cilvēktiesību referenta Mjanmā ziņojumu joprojām ir apdraudēta cilvēktiesību ievērošana, tostarp konstatēta patvaļīga aizturēšana, piespiedu pārvietošana, zemes konfiskācija, bērnu karavīru izmantošana, agresīva rīcība pret mazākumtautībām un vāja tiesu sistēma;

G.  tā kā iepriekš vairākas Mjanmas/Birmas saimnieciskās darbības nozares, piemēram, kalnrūpniecība, kokmateriālu, naftas un gāzes ieguve un dambju izbūve, bija tieši saistītas ar būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem un vides iznīcināšanu un vienlaikus bija militārās valdības ieņēmumu galvenais avots;

H.  tā kā uzņēmumiem, kas darbojas ekonomiski nestabilās valstīs un vāji pārvaldītās zonās, kā, piemēram, Mjanmā/Birmā, ir lielāks risks izdarīt vai veicināt cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā līdz ar to ir vajadzīgi īpaši pasākumi, ar kuriem novērst šo risku, kā tas atzīts ASV valdības noteiktajās ziņošanas prasībās par atbildīgu ieguldīšanu Mjanmā/Birmā;

I.  tā kā Eiropas uzņēmumiem, to meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmējiem var būt liela nozīme sociālo un darba standartu veicināšanā un izplatīšanā visā pasaulē;

J.  tā kā ir jāprasa, lai visi uzņēmumi, kas darbojas Mjanmā/Birmā, pildītu savus pienākumus ievērot starptautiskos cilvēktiesību standartus un līdz ar to:

1.  atzinīgi vērtē prezidenta Thein Sein un citu reformu atbalstītāju nozīmīgos pasākumus Mjanmā/Birmā, pagājušajā gadā ieviešot demokrātiskas reformas, kā rezultātā Komisija ierosināja atjaunot Mjanmas/Birmas piekļuvi vispārējo preferenču sistēmai (VPS); mudina viņus steidzami turpināt šo procesu, lai virzība uz pilnīgu demokratizāciju, tiesiskuma konsolidāciju, kā arī visu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana kļūtu gan pastāvīga, gan noturīga;

2.  aicina turpināt miera sarunas ar etniskām grupām, jo īpaši kačiniem, un mudina Mjanmas/Birmas iestādes izstrādāt rīcības plānu, lai izbeigtu represijas pret rohingiem un citām apspiestām mazākumtautībām, tostarp piešķirot tiesības uz pilsonību, pievēršoties aizspriedumiem, kas ir dziļi iesakņojušies, un diskriminējošai attieksmei, pamatojoties uz etnisko izcelsmi un reliģiju, kā arī izstrādājot politiku pārvietoto kopienu integrācijai un samierināšanai;

3.  aicina Mjanmas/Birmas valdību ievērot labas pārvaldības principus un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus atlikušos politieslodzītos; turklāt aicina valdību nodrošināt vārda un uzskatu, biedrošanās un pulcēšanās brīvības ievērošanu un turpināt ciešo sadarbību ar tādām organizācijām kā SDO, lai izskaustu piespiedu darbu un nodrošinātu, ka tiesību akti par arodorganizācijām un miermīlīgām demonstrācijām un pulcēšanos atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

4.  mudina Mjanmas/Birmas valdību ratificēt Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tās fakultatīvo protokolu, piešķirt Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai un valstu uzraudzības grupām pilnu piekļuvi cietumiem un veikt nekavējošus un efektīvus pasākumus, lai novērstu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos;

5.  mudina Mjanmas/Birmas valdību drīzāk pārskatīt un reformēt tiesību aktus un tiesību normas, kas ir pretrunā starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, nosakot skaidrus plānotos datumus katras pārskatīšanas pabeigšanai; norāda, ka ar šīm reformām jānodrošina pilsoniskās sabiedrības grupu neierobežota līdzdalība un starptautisko cilvēktiesību iestāžu, piemēram, ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR), palīdzība; prasa, lai valdība nodrošinātu jauno un pārskatīto likumu efektīvu īstenošanu, tostarp veicot izpildinstitūciju darbinieku, juridiskās profesijas pārstāvju, tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku un tieslietu sistēmā strādājošo apmācību un pilnveidojot viņu spēju;

6.   pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz vairākkārtējiem prezidenta Thein Sein solījumiem, ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojam vēl nav izdevies izveidot pastāvīgu pārstāvību valstī;

7.   uzsver, ka ir svarīgi neatkarīgā veidā risināt visus apvainojumus par cilvēktiesību pārkāpumiem konflikta skartajos apgabalos un piešķirt ANO un citiem palīdzības un humanitārajiem darbiniekiem piekļuvi visiem tiem, kuriem vajadzīga humānā palīdzība, gan valdības kontrolētajās teritorijās, gan citur;

8.  aicina Mjanmas/Birmas valdību pilnībā un kopā ar SDO īstenot kopīgo rīcības plānu par piespiedu darba izskaušanu līdz 2015. gada 31. decembrim un turpināt cieši sadarboties ar tādām organizācijām kā SDO, lai izskaustu šādu piespiedu darbu, kā arī nodrošināt, lai, īstenojot tiesību aktus par arodorganizācijām un miermīlīgām demonstrācijām un pulcēšanos, tiktu nodrošināta atbilstība starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

9.  norāda, ka tiek īstenots 2012. gada novembra ārzemju ieguldījumu likums, kas paredz līdz šim nepieredzētu ekonomikas liberalizāciju; uzsver, ka ir svarīgi ratificēt Mjanmas Darba ministrijas parakstīto SDO saprašanās memorandu, lai līdz 2015. gadam izskaustu piespiedu darbu, un īstenot plānu, kas paredz pretkorupcijas un nodokļu tiesību aktu pieņemšanu;

10.  atzīst, ka ilgā militārās varas perioda dēļ, kas valdīja visos Birmas sabiedrības līmeņos un noteica tās uzbūvi, un neraugoties uz nozīmīgajām demokratizācijas iniciatīvām, pārmaiņas ir lēnas un tām vajadzīgs starptautisks atbalsts un palīdzība;

11.  ir ļoti nobažījies par ziņojumiem, kas norāda uz to, ka vēl aizvien nav pārtraukta bērnu piespiedu rekrutēšana Tatmadaw Kyi (Mjanmas armijas) rindās un robežapsardzes spēkos, un tāpēc aicina Mjanmas/Birmas valdību drīzumā īstenot visus aspektus, kas ietverti kopīgi ar ANO parakstītajā rīcības plānā par bērniem karavīriem, un panākt, ka bērnu aizsardzība kļūst par reformu programmas būtisku prioritāti;

12.  aicina Mjanmas/Birmas valdību nodrošināt, ka lauksaimniekus un kopienas aizsargā no zemes konfiskācijas un piespiedu padzīšanas, kā to paredz starptautiskie standarti; ar bažām norāda uz konstitūciju, Aramzemes likumu un Neapstrādātās zemes pārvaldības likumu, ar ko valdībai atļauj konfiscēt zemi ikviena projekta realizēšanai, ko valdība uzskata par atbilstīgu nācijas interesēm, un ļauj valdībai izmantot visu “brīvo” zemi, daļa no kuras patiesībā tiek apstrādāta un nodrošina iztiku vietējām kopienām; turklāt norāda, ka uzņēmēji ar labiem sakariem šo likumu izmanto, lai šādu zemi reģistrētu uz sava vārda;

13.  uzsver, cik svarīgi ir 2013. gadā sākt ar tirdzniecību saistīto Komisijas īstermiņa palīdzības programmu; aicina Mjanmas/Birmas valdību nostiprināt savas tirdzniecības iestādes un politiku, ņemot vērā to labvēlīgo ietekmi uz valsts ekonomiku, un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai gūtu maksimālu labumu no ar tirdzniecību saistītās ES palīdzības un no preferenču “viss, izņemot ieročus” atjaunošanas;

14.  aicina 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmā paredzēt vairāk līdzekļu ES divpusējo attīstības palīdzībai Mjanmai/Birmai un aicina Mjanmas/Birmas valdību veicināt un atbalstīt pasākumus galvenajās Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) jomās: demokrātijas konsolidācija, tiesiskums un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana; šajā sakarā norāda uz ES finansētā Mjanmas Miera centra darbību; sagaida, ka Mjanmas/Birmas valdība akceptēs un atvieglos ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos reģionālā biroja atvēršanu, kuram būs neierobežots mandāts, jo valstij ir nepieciešama ne tikai tehniskā palīdzība, bet arī mehānisms ciešai cilvēktiesību ievērošanas uzraudzībai;

15.  uzskata, ka Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas lēmums apstiprināt Mjanmas/Birmas pieteikumu 2014. gadā vadīt šo asociāciju liecina par to, ka šī valsts ir atguvusi uzticību;

16.  uzsver, ka Mjanmas/Birmas valdībai ir jānostiprina savas tirdzniecības iestādes un politika, jāizstrādā plāns pretkorupcijas un nodokļu tiesību aktu nostiprināšanai un jāizveido uzņēmumu darbības pamatsistēma, kas atbilstu starptautiskajiem standartiem par korporatīvo sociālo atbildību un ekoloģisko atbildību;

17.  atzinīgi vērtē Mjanmas/Birmas valdības apņemšanos īstenot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI), saskaņā ar kuru tai vajadzēs publiskot ieņēmumus, ko tā guvusi no kalnrūpniecības un saimnieciskās darbības; aicina Mjanmas/Birmas valdību pēc iespējas ātrāk sākt ievērot EITI un izpildīt attiecīgās prasības, vienlaikus pilnībā iesaistot šajā procesā pilsonisko sabiedrību;

18.  atzīst, ka atbildīga un ilgtspējīga tirdzniecība un ieguldījumi ‐ tostarp ar Savienību un no tās, ‐ var atbalstīt Mjanmas/Birmas centienus cīņā pret nabadzību un nodrošināt, ka pasākumi ietver plašākas iedzīvotāju grupas; tomēr norāda, ka šādi pasākumi jāīsteno, popularizējot augstāko integritātes un korporatīvās sociālās atbildības standartu praksi, kā noteikts ESAO pamatnostādnēs starptautiskiem uzņēmumiem, ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipos un ES Korporatīvās sociālās atbildības (KSA) stratēģijā 2011.–2014. gadam (COM(2011)0681);

19.  uzskata, ka informācijas sniegšana ieguldītājiem un patērētājiem ir galvenais korporatīvās sociālās atbildības (KSA) virzītājspēks un tās pamatā jābūt viegli piemērojamiem un izmērāmiem sociāliem un ekoloģiskiem principiem; uzsver, ka tas ir arī svarīgi nolūkā ilgtermiņā aizsargāt Eiropas ieguldījumu vērtību; prasa, lai šādas informācijas sniegšanas pamatā būtu stingri noteikts atbalsts ANO izvirzītajiem atbildīgas ieguldīšanas principiem un integrētās ziņošanas principam;

20.  norāda uz konstruktīvajiem pasākumiem, kas veikti saistībā ar pašreizējām Atklātības prasību direktīvas un Pārskatu direktīvas reformām KSA jautājuma risināšanā, vienlaikus likumīgos centienus nodrošināt atklātību un atbildību līdzsvarojot ar slogu, ko uzņēmumiem rada ziņošanas pienākums; stingri atbalsta tiesību akta priekšlikumu, ar ko paredz ziņojumu sagatavošanu atsevišķi par katru valsti, pamatojoties uz EITI standartiem, ziņojumus par pārdošanu un peļņu, kā arī par nodokļiem un ieņēmumiem, lai nepieļautu korupciju un novērstu nodokļu apiešanu; uzsver, ka ziņojumos par valstīm ir jāiekļauj nozares, kas Mjanmā/Birmā ir bijušas tieši saistītas ar smagiem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kaitējumu videi, piemēram, tādās jomās kā kalnrūpniecība, kokrūpniecība, naftas un gāzes ieguve;

21.  aicina lielos Eiropas uzņēmumus, kuri darbojas Mjanmā/Birmā, sniegt ziņojumus par to pienācīgo politiku un procedūrām attiecībā uz cilvēktiesībām, strādājošo tiesībām u vidi, kā arī īstenot šādu politiku un procedūras;

22.  aicina Komisiju saistībā ar tās paziņojumu par ES KAS stratēģiju uzraudzīt ES uzņēmumu apņemšanos attiecībā uz starptautiski atzītiem KSA principiem un pamatnostādnēm, kā arī jebkādas brīvprātīgas prasības, ko ES uzņēmumi var pieņemt vienpusēji, un izstrādāt cilvēktiesību pamatnostādnes naftas un gāzes ieguves nozarei;

23.  aicina Komisiju arī turpmāk uzraudzīt notikumu gaitu Mjanmā/Birmā attiecībā uz piespiedu darbu un visiem citiem smagiem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem un reaģēt uz tiem saskaņā ar spēkā esošajām procedūrām un mehānismiem, tostarp vajadzības gadījumā iesniedzot jaunus priekšlikumus par tirdzniecības preferenču atcelšanu;

24.   sagaida, ka EĀDD apspriedīsies ar Parlamentu un informēs to par cilvēktiesību dialoga ar Mjanmu/Birmu izveides gaitu;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Mjanmas/Birmas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0142. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0464. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0355. (4) OV L 211, 6.8.2008., 1. lpp. (5) http://www.humanrights.gov/wp-content/uploads/2012/07/Burma-Responsible-Investment-Reporting-Reqs.pdf. (6) “Uzņēmējdarbības pamatprincipi un cilvēktiesības: Apvienoto Nāciju Organizācijas satvara ”Aizsargāt, ievērot un labot“ īstenošana”, ko ANO Cilvēktiesību padome pieņēma 2011. gada 16. jūnijā,http://www.business-humanrights.org/media/documents/ruggie/ruggie-guiding-principles-21-mar-2011.pdf. (7) http://www.business-humanrights.org/SpecialRepPortal/Home/Protect Respect-Remedy-Framework un http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/111819.pdf. (8) Versija 3.1., 2011. gada marts:https://www.globalreporting.org/resourcelibrary/G3.1-Sustainability-Reporting-Guidelines.pdf (9) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0050. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0049. (12) http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2009_2014/documents/dase/cr/897/897838/897838en.pdf

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par Alpu makroreģionālo stratēģiju (2013/2549(RSP))

P7_TA(2013)0229 RC-B7-0190/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 192. pantu, 265. panta 5. punktu un 174. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam (COM(2009)0248),

–  ņemot vērā 1991. gada 7. novembra Alpu konvenciju,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu par Eiropas stratēģiju Donavas reģionam (COM(2010)0715) un orientējošo rīcības plānu, kas papildina stratēģiju (SEC(2009)0712),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par Donavas reģionam paredzētās ES stratēģijas īstenošanu(1),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus, kuros pausts aicinājums dalībvalstīm “sadarbībā ar Komisiju turpināt darbu ar iespējamām turpmākām makroreģionālām stratēģijām”,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (COM(2011)0611),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā makroreģionālās stratēģijas izstrādā, lai labāk izmantotu pieejamos resursus un risinātu teritoriālās attīstības jautājumus, kopīgi reaģējot uz kopīgām problēmām, pastiprinot teritoriālo integrāciju un atbalstot vairākas ES atbalstītu politiku u partnerību formas starp publisko pārvaldi un vietējām un reģionālām pašvaldībām un arī citām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

B.  tā kā Komisija ierosina pastiprināt teritoriālās sadarbības politikas transnacionālo daļu un īstenot pašreizējās un visas turpmākās makroreģionālās stratēģijas brīvprātīgi, tomēr pamatojoties uz iepriekšēju pieredzi un paraugpraksi;

C.  tā kā teritorijām, kas veido Alpu reģionu, ir daudz kopīgu iezīmju, piemēram, unikālā augstkalnu ģeogrāfiskā situācija un ciešā sadarbība ar Alpu tuvumā esošajām lielākām pilsētām;

D.  tā kā Alpu makroreģionālā stratēģija, kurai vajadzētu būt salīdzināmai ar ES pieņemtajām stratēģijām Baltijas jūras reģionam un Donavas reģionam, dos iespēju Alpu reģionam attīstīties un būt nozīmīgākam ES kontekstā attiecībā uz labāku finansējuma pieejamību;

E.  tā kā Alpu reģionā atrodas vairākas ES dalībvalstis un trešās valstis, un tas ir uzskatāms par savstarpēji saistītu makroreģionu, kurā ekonomiskās jaudas rādītāji ir atšķirīgi un kurā pieaug bažas par vides problēmām, demogrāfiskajām izmaiņām, transporta infrastruktūru, tūrismu un ar enerģētiku saistītiem jautājumiem, un tā kā visu ieinteresēto personu iekšējās un ārējās politikas koordinācija varētu dot labākus rezultātus un pievienoto vērtību;

F.  tā kā Alpi ir Eiropas un pasaules nozīmes kalni, to ekosistēma ir trausla, daudzus ledājus nopietni ietekmē klimata pārmaiņas un tajos ir daudzas aizsargātās dabas teritorijas un dažādas aizsargātās vietējās floras un faunas sugas;

G.  tā kā kohēzijas politikas mērķis ir panākt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju visā Eiropas Savienībā,

1.  uzskata, ka liela mēroga stratēģiju, piemēram, makroreģionālu stratēģiju izstrādei būtu jāveicina vietējā un reģionālā līmeņa lomas palielināšana ES politikas īstenošanā un ka Alpu stratēģija būtu jāplāno un jāīsteno, pamatojoties uz daudzlīmeņu pārvaldības principu;

2.  atgādina par Baltijas jūras stratēģijas un Donavas stratēģijas īstenošanā gūto pieredzi attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un ES finansējuma piešķiršanu; aicina Komisiju attiecībā uz šo reģionu iesniegt konkrētu rīcības plānu, kurā būtu ņemtas vērā kalnu apgabaliem raksturīgās strukturālās grūtības un ar kuru tiktu radīti pareizie apstākļi šā reģiona ekonomikas izaugsmei un sociālajai un teritoriālajai kohēzijai;

3.  uzsver ES tiesisko instrumentu, piemēram, Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) pozitīvo ietekmi saistībā ar makroreģioniem, jo šie instrumenti sniedz strukturālu atbalstu konkrētiem sadarbības aspektiem un apmaiņai ar labāko praksi, kā arī teritoriālo attīstības stratēģiju izstrādei un īstenošanai, dodot iespēju dažādu līmeņu varas iestādēm sadarboties;

4.  atzinīgi vērtē Alpu teritorijas reģionu pašreizējās tendences, kā arī pieņemto augšupējo pieeju, un šie reģioni ir atkārtoti pauduši vēlmi, lai Alpu stratēģija efektīvi risinātu visai Alpu teritorijai kopējās problēmas, lai šīs teritorijas ievērības cienīgais potenciāls būtu konsekventāk izmantots, kā arī, lai risinātu vajadzības, kas saistītas ar mobilitātes uzlabošanu, energoapgādes drošību, vides aizsardzību, sociālo un ekonomisko attīstību, apmaiņu kultūras jomā un civilo aizsardzību Alpu reģionā;

5.  uzskata, ka Alpu ilgtspējīgai attīstībai ir jābūt makroreģionālās stratēģijas vienam no galvenajiem mērķiem, ņemot vērā lielo skaitu ledāju, kurus skar klimata pārmaiņas;

6.  uzskata, ka šai stratēģijai arī jāveicina sadarbība Eiropas aizsargājamo teritoriju noteikšanā, par piemēru ņemot neseno Parc National du Mercantour (Francija) un Naturale delle Alpi Marittime (Itālija) kopīgo iniciatīvu;

7.  norāda uz to, cik nozīmīgi ir saskaņot Alpu stratēģijas saturu ar Alpu Konvenciju un tai pievienotajiem protokoliem, kā arī ņemt vērā jau notiekošo transnacionālo sadarbību un tīklus šajā jomā;

8.  uzsver, ka Alpu makroreģionālajā stratēģijā būtu jāņem vērā tradicionālie ‐ galvenokārt lauksaimnieciskie ‐ zemes izmantošanas veidi, lai veicinātu bioloģisko daudzveidību, kā arī lai saglabātu jau aizsargātās teritorijas;

9.  prasa nodrošināt, lai Komisija visaptveroši izvērtētu Alpu makroreģionālo stratēģiju, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un izmērāmiem rādītājiem;

10.  aicina Komisiju patiesi īstenot LESD 174. pantu, izstrādājot stratēģisko plānu kalnu reģionu strukturālo apgrūtinājumu pārvarēšanai un piemērotu apstākļu nodrošināšanai ekonomiskajai izaugsmei, kā arī efektīvai sociālajai un teritoriālajai kohēzijai Alpu reģionā;

11.  uzskata, ka, īstenojot stratēģijas teritoriālo aspektu, tiks nodrošināta teritoriālās kohēzijas konkrēta attīstība;

12.  uzsver, ka Alpu makroreģionālā stratēģija ir efektīvs līdzeklis Eiropas teritoriālās sadarbības veicināšanai attiecīgajā reģionā, piemērojot augšupēju pieeju un izvēršot sadarbību ar efektīvāku pieejamo resursu izmantošanu un tādējādi sekmējot pārnozaru politikas virzienu koordināciju;

13.  uzsver, ka Alpu makroreģionālā stratēģija nodrošinātu, ka ES dažādās iniciatīvas saistībā ar Alpu reģionu un kalnu teritorijām savstarpēji papildinātu viena otru, un nodrošinātu patiesu pievienoto vērtību konkrētiem projektiem;

14.  uzskata, ka Alpu makroreģionālajai stratēģijai jākoordinē pieejamie ES fondi, jo īpaši saistībā ar kohēzijas politiku, lai īstenotu projektus kopīgo problēmu risināšanai tādās jomās, kā vides aizsardzība, ieguldījumi konkurētspējā un inovācijās, lauksaimniecība un mežsaimniecība, ūdens, enerģija, vides un klimata jautājumi, kā arī transports;

15.  uzsver, ka iespējamā Alpu makroreģionālā stratēģija būtu saskaņā ar stratēģijas “ES 2020” mērķiem, tādējādi nodrošinot atbilstību ES saistībām attiecībā uz viedu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

16.  uzsver, cik nozīmīgi, izmantojot šādu stratēģiju, ir palielināt Alpu reģiona inovācijas spējas, efektīvi izmantojot šā reģiona darbaspēka prasmes, veidojot partnerības un sadarbību starp galvenajām iesaistītajām personām (no darba tirgus, izglītības, apmācības un pētniecības jomām, kā arī darba devējiem), nodrošinot, ka teritorijā paliek aktīvi jauni cilvēki, atbalstot radošumu un palielinot atšķirīgo reģionu veiktspēju izglītības, zinātnes un pētniecības jomā;

17.  uzsver, ka jaunajai makroreģionālajai sadarbības sistēmai ir jānodrošina, lai perifēro reģionu dabiskie apgrūtinājumi, piemēram, augstkalnu teritorijās, tiktu pārveidoti par vērtībām un iespējām, un lai tiktu stimulēta šo reģionu ilgtspējīga attīstība;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai un citām attiecīgajām iestādēm.

(1) OV C 188 E, 28.6.2012., 30. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par darba apstākļiem un veselības aizsardzības un drošības standartiem pēc nesenajiem rūpnīcu ugunsgrēkiem un ēkas sabrukšanas Bangladešā (2013/2638(RSP))

P7_TA(2013)0230 RC-B7-0223/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu, jo īpaši 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par cilvēku bojāeju nesenajos tekstilrūpnīcu ugunsgrēkos, jo īpaši Bangladešā(1), un 2013. gada 14. marta rezolūciju par stāvokli Bangladešā(2) un par ilgtspējības nodrošināšanu kokvilnas ražošanas ķēdē pasaules mērogā(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton un par tirdzniecības jautājumiem atbildīgā Komisijas locekļa Karel De Gucht 2013. gada 30. aprīļa kopējos paziņojumus, kurus viņi sniedza par neseno ēku sabrukšanas gadījumu Bangladešā,

–  ņemot vērā nolīgumu par ugunsdrošību un ēku drošību Bangladešā,

–  ņemot vērā SDO deklarāciju par pamata principiem un tiesībām, kas jāievēro darbavietā, Apvienoto Nāciju Globālo līgumu par uzņēmumiem un EDSO vadlīnijas, kas ir paredzētas daudznacionāliem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(4) un rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(5),

–  ņemot vērā Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Bangladešas Tautas Republiku par partnerību un attīstību(6),

–  ņemot vērā SDO Konvenciju par stimulējošu pamatu drošībai un veselības aizsardzībai darbā (2006, C-187) un Konvenciju par darba drošību un arodveselību (1981, C-155), kuras Bangladeša vēl nav ratificējusi, kā arī to attiecīgos ieteikumus (R-197); ņemot vērā arī Bangladešas parakstīto Darba inspekcijas konvenciju (1947, C-081), kā arī tās ieteikumus (R-164),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību ‐ atbildīga un pārredzama uzņēmējdarbības prakse un noturīga izaugsme(7), un par korporatīvo sociālo atbildību ‐ sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu(8),

–  ņemot vērā ANO Pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, ar kuriem valdībām un uzņēmumiem tiek noteikts cilvēktiesību aizsardzības un ievērošanas pamats un kurus Cilvēktiesību padome apstiprināja 2011. gada jūnijā,

–  ņemot vērā kampaņu “Tīrās drēbes”,

–  – ņemot vērā SDO augsta līmeņa misijas secinājumus par vizīti Bangladešā 2013. gada 1.–4. maijā;

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2013. gada 24. aprīlī vairāk nekā 1 100 cilvēku gāja bojā un aptuveni 2 500 tika ievainoti, sabrūkot apģērbu šūšanas ražotnei Rana Plaza ēkā Dakā, Bangladešā, kas ir lielākā traģēdiju globālās apģērbu šūšanas nozares vēsturē;

B.  tā kā 2012. gada 24. novembrī vismaz 112 cilvēku gāja bojā ugunsgrēkā, kas izcēlās Tazreen rūpnīcā Dakas Ashulia rajonā; tā kā astoņi cilvēki gāja bojā rūpnīcas ugunsgrēkā Dakā 2013. gada 8. maijā; un tā kā kopš 2005. gada Bangladešā vien ir gājuši bojā aptuveni 600 apģērbu šūšanas strādnieki, pirms notika traģēdija Rana Plaza ekā;

C.  tā kā tika arestēts Rana Plaza ēkas īpašnieks un astoņas citas personas un tā kā viņiem tika izvirzītas apsūdzības kriminālnoziegumu izdarīšanā, jo ēkā ir būvēta nelikumīgi un tajā laika gaitā ir radušās lielas konstrukcijas problēmas, kaut arī strādnieki bija spiesti turpināt darbu, neraugoties uz bailēm par drošību;

D.  tā kā apstākļi šādās tekstilrūpnīcās bieži vien ir slikti un tajās netiek pievērsta uzmanība darba ņēmēju tiesībām, kas ir atzītas SDO svarīgākajās konvencijās, un dažkārt netiek pievērsta nekāda vērība darba drošībai un, ja tiek, tad pavisam neliela; tā kā šādu rūpnīcu īpašnieki bieži vien nav saņēmuši sodu un tādēļ nav pielikuši lielas pūles, lai uzlabotu darba apstākļus;

E.  tā kā Tazreen rūpnīcas gadījumā, kaut arī valdības izmeklēšanas komiteja, kuras sastāvā darbojas Iekšlietu ministrijas un parlamentārā pastāvīgās komitejas par Darba ministriju pārstāvji, secināja, ka par neattaisnojamu nolaidību būtu jāizvirza kriminālapsūdzības pret īpašnieku, tomēr viņš joprojām nav apcietināts;

F.  tā kā Eiropas tirgus ir Bangladešas apģērbu un tekstilizstrādājumu lielākais eksporta noieta tirgus un lieli rietumvalstu uzņēmumi ir atzinuši, ka tie ir noslēguši līgumus ar Rana Plaza ēkā izvietotajām rūpnīcām par apģērbu piegādi;

G.  tā kā Bangladeša tūlīt aiz Ķīnas ir kļuvusi par pasaules otro lielāko gatavo apģērbu eksportētājvalsti, tā kā tajā darbojas vairāk par 500 tekstila rūpnīcām, kurās strādā aptuveni 4 miljoni cilvēku un tā kā apģērbi veido 75 % no šīs valsts eksporta;

H.  tā kā tekstila rūpniecība tiek uzskatīta par vienu no vispiesārņojošakajām rūpniecības nozarēm; tā kā rūpniecības šķiedru vērpšana, aušana un ražošana var pasliktināt gaisa kvalitāti un atmosfērā laist virkni nestabilu vielu, kas ir īpaši kaitējošas darbiniekiem, patērētājiem un videi;

I.  tā kā tiem, kas strādāja Rana Plaza ēkā, maksāja tikai EUR 29 mēnesī; tā kā saskaņā ar “Tīras drēbes” kampaņas datiem, darbaspēka izmaksas šajā nozarē veido 1 % līdz 3 % no produkta galējās cenas un tā kā pieaug spiediens uz cenu veidošanu;

J.  tā kā pēc plašas kritikas par starptautiskiem uzņēmumiem, kas sadarbojas ar vietējiem apģērbu ražotājiem, rietumvalstu uzņēmumi tagad ir parakstījuši vietējo darba organizāciju apstiprinātu juridiski saistošu vienošanos, kuras mērķis ir nodrošināt darbavietas drošības apģērbu ražotnēs Bangladešā,

1.  pauž nožēlu par traģisko vairāk nekā 1 100 dzīvību zaudējumu, kuru varēja novērst, un miesas bojājumiem, kurus papildus tam, sabrūkot Rana Plaza ēkai, ieguva tūkstošiem cilvēku; pauž līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm un ievainotajiem un nosoda tos, kas ir atbildīgi par kārtējo nespēju novērst dzīvību zudumu lielā apmērā;

2.  uzsver, ka šādi negadījumi traģiski norāda uz to, ka ražotnēs netiek ievēroti drošības standarti, un apliecina steidzamu nepieciešamību pēc rīcības, lai uzlabotu SDO pamatstandartu īstenošanu un panāktu, ka daudznacionālie tekstilrūpniecības nozares mazumtirdzniecības uzņēmumi percīzāk ievēro korporatīvās sociālās atbildības principus;

3.  atbalsta Bangladešas darba ņēmēju tiesības veidot un reģistrēt neatkarīgas arodbiedrības un iesaistīties tajās, nebaidoties par represijām; uzskata, ka demokrātisku arodbiedrību struktūru pastāvēšana ir īpaši svarīgs instruments cīņā par labākiem veselības un drošības standartiem un darba apstākļiem, tostarp augstākām darba algām; aicina Bangladešas valdību nodrošināt šīs pamattiesības;

4.  atzinīgi vērtē arodbiedrību, NVO un aptuveni 40 starptautisku tekstilrūpniecības nozares mazumtirdzniecības uzņēmumu 2013. gada 15. maijā noslēgto Bangladešas ugunsdzēsības un ēku drošības nolīgumu, kura mērķis ir uzlabot drošības standartus ražotnēs (un apņemties maksāt par šādiem pasākumiem), jo īpaši ieviešot neatkarīgu pārbaužu sistēmu, tostarp paredzot publisku ziņošanu un obligātus remontdarbus un renovāciju, un aktīvi atbalstot tādu veselības un drošības komiteju izveidi visās rūpnīcās, kurās piedalās darba ņēmēju organizāciju pārstāvji; aicina atbalstīt šos centienus visus attiecīgos tekstilizstrādājumu zīmolus, tostarp mazumtirdzniecības uzņēmumus Walmart, Metro, NKD un Ernstings, kas turpina noraidīt jebkādas saistošas vienošanās;

5.  atzinīgi vērtē rīcības plānu, par ko 2013.gada 4. maijā panāca vienošanos valdība, darba devēji, darba ņēmēji un SDO un kurā puses apņēmās jo īpaši veikt darba tiesību aktu reformu, kas ļautu darba ņēmējiem dibināt arodbiedrības bez rūpnīcu īpašnieku iepriekšējas atļaujas un slēgt koplīgumus, lai līdz 2013. gada beigām novērtētu drošību visās Bangladešas aktīvajās, uz eksportu orientētajās gatavo apģērbu rūpnīcās, pārceltu nedrošas rūpnīcas un pieņemtu darbā simtiem papildu inspektoru;

6.  cer, ka nolīgums un rīcības plāns tiks īstenots laikus un pilnībā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Bangladešas valdība 2013. gada 13. maijā apstiprināja grozīto 2013. gada Darba likumu, kurā ir paredzētas normas par grupveida apdrošināšanu un rūpnīcā sniegtajiem veselības pakalpojumiem; mudina Bangladešas parlamentu nākamajā sesijā nekavējoties pieņemt šo grozījumu; atzinīgi vērtē arī Bangladešas valdības lēmumu turpmākajās nedēļās palielināt minimālo algu un mudina šīs valsts valdību sodīt uzņēmumus, kas nelikumīgi samazina šo algu;

7.  atgādina, ka Bangladešai saskaņā ar vispārējo preferenču sistēmas “Viss, izņemot ieročus” shēmu ir beznodokļu un bezkvotu piekļuve ES tirgum un ka šīs preferences saskaņā ar vispārējo preferenču sistēmas regulējuma 15. panta 1. punktu var atcelt, ja tiek nopietni un regulāri pārkāpti principi, kas paredzēti A daļas III pielikumā minētajās konvencijās, ņemot vērā attiecīgo uzraudzības struktūru secinājumus;

8.  aicina Komisiju izmeklēt Bangladešas atbilstību šīm konvencijām un cer, ka tiks apsvērta iespēja veikt izmeklēšanu saskaņā ar vispārējo preferenču sistēmas regulējuma 18. pantu, ja Bangladešā tiks konstatēti nopietni un regulāri minētajās konvencijās noteikto principu pārkāpumi;

9.  uzskata, ka Bangladešas valdības nespēja kontrolēt valsts celtniecības normu ievērošanu izraisa dziļu nožēlu; aicina valdību un attiecīgās iestādes izmeklēt sūdzības par to, ka šo normu neīstenošana ir saistīta ar korumpētu amatpersonu un nekustamo īpašumu īpašnieku aizliegtu vienošanos par izmaksu samazināšanu;

10.  cer, ka tiks sodītas personas, kas atbildīgas par noziedzīgu nevērību vai par citiem krimināliem nodarījumiem attiecībā uz Rana Plaza ēkas sabrukumu, ugunsgrēku Tazreen rūpnīcā vai jebkādu citu ugunsgrēku; vēlas, lai vietējās pašvaldības un rūpnīcu vadība sadarbotos nolūkā nodrošināt visu cietušo neierobežotas iespējas panākt taisnību tiesībaizsardzības iestādēs un prasīt zaudējumu atlīdzību; sagaida, ka daudznacionālās tekstilnozares mazumtirdzniecības uzņēmumi, kas ražoja šajās rūpnīcās, piedalīsies finansiālās kompensācijas plāna izstrādē; atzinīgi vērtē Bangladešas valdības agrāk veiktos pasākumus, lai atbalstītu cietušos un viņu ģimenes;

11.  aicina visus uzņēmumus, jo īpaši apģērbu zīmolus, kam ir līgums vai apakšlīgums ar rūpnīcām Bangladešā un citās valstīs, pilnībā ievērot starptautiski atzītu korporatīvās sociālās atbildības praksi, sevišķi nesen atjauninātās ESAO pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionāliem, uzņēmumiem, ANO Globālā līguma par uzņēmumiem 10 principus, ISO 26000 pamatnostādņu standartu par sociālo atbildību, SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, un rūpīgi kontrolēt to piegādes ķēdes, lai nodrošinātu, ka to preces tiek ražotas vienīgi tādās rūpnīcās, kurās pilnībā ievēro drošības standartus un darba tiesības;

12.  aicina Komisiju aktīvi veicināt atbildīgas uzņēmējdarbības normu noteikšanu ES uzņēmumiem, kas darbojas ārvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai šie uzņēmumi stingri ievērotu visas savas juridiskās saistības, jo īpaši starptautiskos standartus un noteikumus cilvēktiesību, nodarbinātības un vides jomā;

13.  aicina mazumtirdzniecības uzņēmumus, NVO un visus citus iesaistītos dalībniekus, tostarp attiecīgā gadījumā Komisiju, sadarboties, lai izveidotu brīvprātīgu marķējuma standartu, kas liecinātu, ka produkts visā tā piegādes ķēdē ir ražots, ievērojot SDO darba tiesību pamatstandartus; aicina uzņēmumus, kas izmanto korporatīvo sociālo atbildību kā tirgzinības instrumentu, nodrošināt, lai visi apgalvojumi būtu patiesi;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atbalstījusi Bangladešas darba un nodarbinātības ministriju un Bangladešas apģērbu ražotāju un eksportētāju asociāciju; prasa šādu sadarbību stiprināt un attiecīgā gadījumā īstenot arī citās šā reģiona valstīs;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Cilvēktiesību padomei, Bangladešas valdībai un parlamentam un SDO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0027. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0100. (3) Pieņemtie teksti P7_TA(2013)0099. (4) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp. (5) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp. (6) OV L 118, 27.4.2001., 48. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0049. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0050.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par Gvantanamo ‐ ieslodzīto bada streiks (2013/2654(RSP))

P7_TA(2013)0231 B7-0221/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Gvantanamo,

–  ņemot vērā 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā(1),

–  ņemot vērā starptautiskos, Eiropas un valsts instrumentus par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām un par apzināti nelikumīgas apcietināšanas, cilvēku piespiedu nozušanas un spīdzināšanas aizliegumu, piemēram, 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un 1984. gada 10. decembra ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tai pievienotos attiecīgos protokolus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un Amerikas Savienoto Valstu 2009. gada 15. jūnija kopīgo paziņojumu par Gvantanamo līcī izvietotā aizturēšanas centra slēgšanu un turpmākajām pret terorismu vērstajām operācijām, pamatojoties uz kopējām vērtībām, starptautiskajām tiesībām un tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā ANO Augstās komisāres Cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay 2013. gada 5. aprīļa paziņojumu par Gvantanamo apcietināšanas režīmu, kurā viņa paziņoja, ka: “daudzu ieslodzīto ilgstošā ieslodzīšana uz nenoteiktu laiku ir uzskatāma par patvaļīgu aizturēšanu un ir nepārprotams starptautisko tiesību aktu un standartu pārkāpums”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos un Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktos principus,

–  ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 122. pantu,

A.  tā kā daudzi no 166 Gvantanamo līcī vēl joprojām turētajiem ieslodzītajiem ir sākuši bada streiku, lai protestētu pret aizturēšanas centrā pastāvošajiem apstākļiem;

B.  tā kā 86 no šiem ieslodzītajiem ir atzīti par atbrīvojamiem, bet joprojām tiek turēti ieslodzījumā uz nenoteiktu laiku;

C.  tā kā Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis kopīgi atzīst tādas pamatvērtības kā brīvība, demokrātija un starptautisko tiesību, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana;

D.  tā kā vismaz 10 no ieslodzītajiem, kas piedalās badastreikā ir baroti piespiedu kārtā, lai uzturētu viņus pie dzīvības; tā kā ārstu parakstītajos starptautiskajos nolīgumos ir iekļauta arī prasība izrādīt cieņu pret personu informētu un brīvprātīgu lēmumu piedalīties badastreikā;

E.  tā kā Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis kā kopēju vērtību atzīst reliģijas brīvību; tā kā ir saņemti daudzi ziņojumi par to, ka amerikāņu militārais personāls kameru pārmeklēšanas laikā necienīgi izturas pret ieslodzītajiem piederošajiem korāniem;

F.  tā kā ES un ASV 2009. gada 15. jūnija kopīgajā paziņojumā tika ņemta vērā prezidenta Obamas apņemšanās izdot pavēli slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru līdz 2010. gada 22. janvārim un atzinīgi tika vērtēts nodoms par to, ka “jāveic citi pasākumi, tostarp vispusīgi jāpārskata tajā piekopto aizturēšanas, pārsūtīšanas, tiesāšanas un pratināšanas politiskās nostādnes saistībā ar terorisma apkarošanu, par lielāku atklātību saistībā ar agrākajiem paradumiem, īstenojot šo politiku;

G.  tā kā ASV slēdz savu vienīgo civilo aviolīniju uz Gvantanamo, kas nozīmē, ka vienīgi pieejamie lidojumi ir militārie reisi, uz kuriem cilvēks var nokļūt vienīgi ar Pentagona atļauju, tādējādi tiek ierobežotas pieejas iespējas presei, juristiem un cilvēktiesību jomas darbiniekiem,

1.  norāda uz ciešajām transatlantiskajām attiecībām, kas pamatojas uz kopīgām pamatvērtībām un vispārējo neapstrīdamo pamata cilvēktiesību, piemēram, tiesību uz taisnīgu tiesu un patvaļīgas aizturēšanas aizlieguma, ievērošanu; atzinīgi vērtē ciešo transatlantisko sadarbību ļoti daudzos starptautisko cilvēktiesību jautājumos;

2.  aicina ASV iestādes pienācīgi izturēties pret ieslodzītajiem, ievērojot viņiem dabiski piemītošo cieņu, un atbalstīt viņu cilvēktiesības un pamatbrīvības;

3.  auž bažas par to ieslodzīto labklājību, kuri pieteikuši bada streiku un kuri tiek baroti ar varu, un aicina ASV ievērot viņu tiesības un lēmumus;

4.  mudina ASV pārskatīt savu nodomu par vienīgo civilo lidojumu pārtraukšanu uz Gvantanamo līci, kas ierobežotu preses un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju piekļuvi;

5.  mudina ASV obligāto pārmeklēšanas procedūru laikā ar pienācīgu rūpību un cieņu izturēties pret reliģiska satura materiāliem;

6.  uzsver, ka apcietinājuma vietā vēl joprojām turētajiem ieslodzītajiem jābūt tiesībām uz to, lai regulāri pārskatītu viņu turēšanas apcietinājuma likumību atbilstīgi Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. panta noteikumiem, kur noteikts, ka “Ikvienam, kuram, arestējot vai turot apcietinājumā, atņemta brīvība, ir tiesības uz viņa lietas izskatīšanu tiesā, lai tiesa nekavējoties varētu lemt par aizturēšanas likumību un dot norādījumu par viņa atbrīvošanu, ja aizturēšana ir nelikumīga”;

7.  atkārtoti pauž sašutumu par visiem teroristu uzbrukumiem un solidarizējas ar šādu uzbrukumu upuriem, kā arī izsaka līdzjūtību viņu ģimenēm, draugiem un radiniekiem par pārciestajām sāpēm un ciešanām; tomēr atkārtoti norāda, ka, cīnoties pret terorismu, nedrīkst ignorēt tādu kopīgi noteiktu pamatvērtību kā cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošana;

8.  pauž nožēlu par to, ka ASV prezidenta apņemšanās slēgt Gvantanamo līdz 2010. gada janvārim vēl nav izpildīta; atkārtoti aicina ASV iestādes pārskatīt militāro komisiju sistēmu, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu, slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru un jebkurā gadījumā aizliegt spīdzināšanas izmantošanu, sliktu izturēšanos un aizturēšanas uz neierobežotu laiku bez tiesas sprieduma;

9.  pauž nožēlu par ASV prezidenta 2011. gada 7. martā pieņemto lēmumu parakstīt rīkojumu par apcietināšanu un aizlieguma rīkot militāros tribunālus atcelšanu; ir pārliecināts, ka parasta krimināltiesa atbilstīgi civilajai jurisdikcijai ir labākais veids, kā atrisināt jautājumu par Gvantanamo turēto ieslodzīto statusu; pieprasa, lai ka šiem ieslodzītajiem tiktu laicīgi izvirzīta apsūdzība un viņi tiktu tiesāti, ievērojot tiesiskās garantijas atbilstoši starptautiskajiem standartiem, vai arī viņi nekavējoties jāatbrīvo; šajā sakarībā uzsver, ka šie paši standarti attiecībā uz taisnīgu tiesu ir nediskriminējoši jāattiecina uz visiem;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Militāro komisiju CA, ASV Valsts sekretāram, ASV prezidentam, ASV Kongresam un Senātam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai un ANO dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0126.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par Indiju ‐ nāvessoda izpilde Mohammad Afzal Guru un soda izpildes sekas (2013/2640(RSP))

P7_TA(2013)0232 RC-B7-0237/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 62/149, kurā izteikts aicinājums noteikt moratoriju nāvessoda izmantošanai, un ANO Ģenerālās asamblejas 2008. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 63/168, kurā izteikts aicinājums īstenot Ģenerālās asamblejas 2007. gadā pieņemto Rezolūciju Nr. 62/149,

–  ņemot vērā Ženēvā 2010. gada 24.–26. februārī notikušā ceturtā Pasaules kongresa dalībnieku pieņemto galīgo deklarāciju pret nāvessodu un tajā pausto prasību par vispārēju nāvessoda atcelšanu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2010. gada 11. augusta ziņojumu par moratoriju nāvessoda izmantošanai,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par nāvessoda atcelšanu, jo īpaši Parlamenta 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par iniciatīvu attiecībā uz vispasaules moratoriju nāvessodam(1),

–  ņemot vērā iesniegumu, ko 2012. gada jūlijā prezidentam iesniedza 14 atvaļinātie Indijas Augstākās tiesas un Augstās tiesas tiesneši, aicinot prezidentu aizstāt 13 ieslodzītajiem piespriesto nāvessodu, pamatojoties uz to, ka Augstākā tiesa spriedumu bija kļūdaini atstājusi spēkā iepriekšējo deviņu gadu laikā,

–  ņemot vērā Pasaules dienu pret nāvessodu un Eiropas dienas pret nāvessodu noteikšanu katru gadu 10. oktobrī,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2002. gadā tika piespriests nāvessods Mohammad Afzal Guru pēc tam, kad viņu notiesāja par sazvērestību saistībā ar 2001. gada decembra uzbrukumu Indijas parlamentam, un 2013. gada 9. februārī Indijas varas iestādes nāvessodu izpildīja;

B.  tā kā nāvessods ir visvardarbīgākais, visnecilvēcīgākais un pazemojošākais soda veids un ar to tiek pārkāptas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesības uz dzīvību;

C.  tā kā 154 valstis pasaulē ir atcēlušas nāvessodu de jure vai de facto; tā kā Indija, piesakot savu kandidatūru ANO Cilvēktiesību padomei pirms 2011. gada 20. maija vēlēšanām, solīja ievērot visaugstākos standartus cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā;

D.  tā kā Indija 2012. gada novembrī pārtrauca neoficiālo astoņu gadu moratoriju nāvessoda izpildei, kad nāvessods tika izpildīts Ajmal Kasab, kuru notiesāja par darbību 2008. gada uzbrukumu laikā Mumbajā;

E.  tā kā valsts un starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ir paudušas nopietnas bažas par Afzal Guru lietas izskatīšanas taisnīgumu;

F.  tā kā vairāk nekā 1 455 ieslodzīto Indijā patlaban gaida nāvessoda izpildi;

G.  tā kā iedzīvotāji protestēja pret Afzal Guru nāvessodu, lai gan lielā daļā Indijas pārvaldītajā Kašmirā ir noteikta komandantstunda,

1.  atkārtoti uzsver savu pastāvīgo nostāju pret nāvessodu, proti, tas nav jāpiespriež nekādos apstākļos, un atkārtoti aicina nekavējoties ieviest moratoriju nāvessoda izpildei tajās valstīs, kurās vēl joprojām piemēro nāvessodu;

2.  nosoda Indijas valdību par to, ka Ņūdeli Tihar cietumā 2013. gada 9. februārī slepeni tika izpildīts nāvessods Afzal Guru pretēji vispārējai tendencei pasaulē atcelt nāvessodu, un pauž nožēlu, ka Afzal Guru dzīvesbiedre un citi ģimenes locekļi netika informēti par paredzēto nāvessoda izpildi un apbedīšanu;

3.  prasa Indijas valdībai atdot Afzal Guru mirstīgās atliekas ģimenei;

4.  mudina Indijas iestādes stingri ievērot augstākos valsts un starptautiskos tiesu darbības standartus visu lietu izskatīšanas laikā un visos tiesas procesos un nodrošināt nepieciešamo juridisko palīdzību visiem ieslodzītajiem un personām, kuras gaida lietas izskatīšanu;

5.  pauž nožēlu par triju Kašmiras jauniešu nāvi saistībā ar protestiem pret Afzal Guru nāvessoda izpildi; aicina drošības spēkus atturēties no spēka piemērošanas pret miermīlīgiem protestētājiem; pauž bažas par iespējamajām negatīvajām sekām uz Kašmiras miera procesu;

6.  aicina Indijas valdību steidzami nodrošināt, ka turpmāk netiek apstiprināts neviens nāvessoda izpildes rīkojums;

7.  aicina Indijas valdību un parlamentu pieņemt tiesību aktu, ar ko ievieš pastāvīgu moratoriju attiecībā uz visu nāvessodu izpildi, ar mērķi tuvā nākotnē atcelt nāvessodu;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos, Indijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 775. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcija par Ruandu ‐ Victoire Ingabire lieta (2013/2641(RSP))

P7_TA(2013)0233 RC-B7-0243/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Ruanda ratificēja 1975. gadā,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu (ACHPR),

–  ņemot vērā ĀS hartu par demokrātiju, vēlēšanām un pārvaldību,

–  ņemot vērā ANO un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas instrumentus, jo īpaši ‐ Principus un pamatnostādnes par tiesībām uz taisnīgu tiesu un juridisko palīdzību Āfrikā,

–  ņemot vērā augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Catherine Ashton 2013. gada 4. februāra atbildi uz rakstisko jautājumu E-010366/2012 par Victoire Ingabire,

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā, un jo īpaši tā VII pielikumu, kurā aicināts veicināt cilvēktiesības un demokrātiju, balstoties uz tiesiskumu un pārredzamu un atbildīgu pārvaldību,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Amnesty International ziņojumu “Tiesiskums ir apdraudēts – Pirmās instances tiesas process pret Victoire Ingabire” (2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2010. gadā pēc 16 gadus ilgas trimdas Nīderlandē Victoire Ingabire, Apvienoto demokrātisko spēku (UDF(1)) ‐ Ruandas opozīcijas partiju koalīcijas ‐ prezidente, atgriezās Ruandā, lai kandidētu prezidenta vēlēšanās;

B.  tā kā Victoire Ingabire, kurai tika liegts kandidēt vēlēšanās, 2010. gada 14. oktobrī tika apcietināta; tā kā vēlēšanās ar 93 % balsu uzvarēja iepriekšējais prezidents Paul Kagame, Ruandas Patriotiskās frontes (RPF) vadītājs; tā kā UDF nebija iespējas reģistrēties kā politiskajai partijai pirms 2010. gada vēlēšanām; tā kā līdzīga attieksme bija pret citām opozīcijas partijām;

C.  tā kā V. Ingabire politiskā darbība koncentrējās, citu jautājumu starpā, uz tiesiskumu, politisko apvienību brīvību un sieviešu lomas palielināšanu Ruandā;

D.  tā kā RPF joprojām ir dominējošā politiskā partija Ruandā tās prezidenta P. Kagame vadībā, kurš kontrolē sabiedrisko dzīvi saskaņā ar vienpartijas sistēmu, kurā Ruandas valdošo iestāžu kritizētāji tiek vajāti, iebiedēti un ieslodzīti cietumā;

E.  tā kā 2012. gada 30. oktobrī Victoire Ingabire tika piespriests astoņu gadu cietumsods; tā kā viņa tika notiesāta ar divām atjauninātām apsūdzībām un attaisnota četrās citās apsūdzībās; tā kā viņu atzina par vainīgu sazvērestībā ar nolūku kaitēt varas iestādēm, izmantojot terorismu, un 1994. gada genocīda mazināšanā, pamatojoties uz pieņēmumu par viņas attiecībām ar Demokrātiskajiem Ruandas atbrīvošanas spēkiem (FDLR), hutu nemiernieku grupu; tā kā valsts prokurors pieprasīja piespriest mūža ieslodzījumu;

F.  tā kā 2013. gada 25. martā Victoire Ingabire stājās apelācijas tiesas priekšā un aicināja pārskatīt pierādījumus;

G.  tā kā Victoire Ingabire kriminālvajāšana par “genocīda ideoloģiju” un “šķeltnieciskumu” demonstrē to, ka Ruandas valdībai trūkst politiskā plurālisma iecietības;

H.  tā kā 2013. gada aprīlī viņas apelācijas gaitā Augstākajā tiesā, izskatot sešas apsūdzības, ko pret viņu izvirzījis prokurors, viņa tika notiesāta par jaunam apsūdzībām, kas netika balstītas uz juridiskiem dokumentiem un kas, kā to apgalvo viņas aizstāvības puse, netika iesniegti tiesas procesa laikā; tā kā divās jaunajās apsūdzībās ir iekļauts negatīvisms/revizionisms un valsts nodevība;

I.  tā kā 2013. gada maijā četri apsūdzības liecinieki un viens līdzvainīgi apsūdzētais, kas bija liecinājuši pret Victoire Ingabire 2012. gadā Ruandas Augstajā tiesā, paziņoja Augstākajai tiesai, ka viņu liecības ir safabricētas; tā kā ievērojama cilvēktiesību organizācija pauž bažas par viņu “ilgstošo ieslodzījumu bez iespējām sazināties” un “spīdzināšanu, lai panāktu atzīšanos”;

J.  tā kā tiesas prāvu, kas sākās 2011. gadā, daudzi novērotāji uzskata par politiski motivētu prāvu; tā kā Ruandas valsts tiesību akti un tiesiskā sistēma ir pretrunā starptautiskajām konvencijām, kurās Ruanda ir dalībniece, jo īpaši Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Ruanda parakstīja 1997. gada 16. jūlijā, konkrēti ‐ tās noteikumiem par vārda brīvību un domas brīvību;

K.  tā kā kopš 2012. gada 16. aprīļa V. Ingabire boikotē prāvu pret sevi, protestējot pret iebiedēšanas un nelegālo pratināšanu procedūrām, ko izmanto pret dažiem no viņas līdzdalības apsūdzētajiem, proti, bijušajiem FLDR dalībniekiem pulkvežleitnantu Tharcisse Nditurende, pulkvežleitnantu Noël Habiyaremye, kapteini Jean Marie Vianney Karuta un majoru Vital Uwumuremyi, kā arī pret tiesas lēmumu samazināt aizstāvības liecinieces Michel Habimana uzklausīšanu, kura apsūdzēja Ruandas varas iestādes liecību falsificēšanā; tā kā Ruandas iestādes nav apstiprinājušas šos apstākļus;

L.  tā kā Bernard Ntaganda, partijas PS-Imberakuri dibinātājam, tika piespriests četru gadu cietumsods, pamatojoties uz apsūdzībām valsts drošības apdraudēšanā, “šķeltnieciskumā” un centienos rīkot neatļautas demonstrācijas;

M.  tā kā 2012. gada 13. septembrī Victoire Ingabire ‐ kopā ar vēl divām personībām Ruandas politikā, Bernard Ntaganda un Deogratias Mushyayidi, visiem pašlaik atrodoties ieslodzījumā Kigali ‐ tika nominēta Eiropas Parlamenta Saharova prēmijai par domas brīvību;

N.  tā kā Ruanda ir parakstījusi Kotonū nolīgumu, kura teikts, ka cilvēktiesību ievērošana ir būtisks ES un ĀKK sadarbības elements;

O.  tā kā cilvēktiesību ievērošana, ieskaitot politisko plurālismu un vārda un biedrošanās brīvību, Ruandā tiek būtiski ierobežota, apgrūtinot opozīcijas partiju darbību un neļaujot žurnālistiem paust kritiskus uzskatus;

P.  tā kā demokrātijas konsolidēšanai ‐ tostarp nodrošinot tiesu varas neatkarību un opozīcijas partiju piedalīšanos ‐ ir būtiska nozīme, jo īpaši ņemot vērā 2013. gada parlamenta vēlēšanas un prezidenta vēlēšanas, kas tiks rīkotas 2017. gadā;

Q.   tā kā Ruandas genocīds un 1994. gada pilsoņu karš joprojām negatīvi ietekmē reģiona stabilitāti;

1.  pauž patiesas bažas par Victoire Ingabire sākotnējo tiesas prāvu, kas neatbilda ne starptautiskajiem standartiem, ne viņas tiesībām uz nevainīguma prezumpciju un kas balstījās uz safabricētiem pierādījumiem un citu tajā pašā lietā apsūdzēto personu atzīšanos, kuri bija turēti militārās aizturēšanas Kami nometnē un, domājams, tika spīdzināti, lai piespiestu viņus atzīties;

2.  stingri nosoda tiesas prāvas politisko raksturu, politisko pretinieku sodīšanu un prāvas rezultātu iepriekšēju paredzēšanu; aicina Ruandas tiesu iestādes steidzami nodrošināt Victoire Ingabire taisnīgu pārsūdzības procedūru, kas atbilstu Ruandas un starptautisko tiesību standartiem;

3.  prasa visos pasākumos iekļaut vienlīdzības principu, lai nodrošinātu, ka abas prāvā iesaistītās puses ‐ apsūdzība un aizstāvība ‐ saņem vienādus procesuālos līdzekļus un iespējas izvērtēt lietiskos pierādījumus, kas pieejami tiesas procesā, un tām tiek dota vienlīdzīga iespēja paust savus argumentus; mudina labāk iepazīties ar pierādījumiem, tostarp ar iespējām nodrošināt, ka tie nav iegūti spīdzināšanas rezultātā;

4.  aicina ES nosūtīt novērotājus Victoire Ingabire pārsūdzības procedūras novērošanai;

5.  uzsver, ka tas ciena Ruandas tiesu sistēmas neatkarību, tomēr atgādina Ruandas iestādēm, ka saistībā ar oficiālo politisko dialogu ar Ruandu saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. pantu Savienībai ir radušās bažas par pienācīgu cilvēktiesību un tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu;

6.  atgādina, ka pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvība ir svarīgi ikvienas demokrātijas elementi, un uzskata, ka šo principu piemērošana Ruandā tiek būtiski ierobežota;

7.  nosoda visa veida represijas, iebiedēšanu un aizturēšanu, kas vērstas uz politiskajiem aktīvistiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem; mudina Ruandas varas iestādes nekavējoties atbrīvot visas personas un pārējos aktīvistus, kas aizturēti vai notiesāti tikai par to, ka izmantojuši savas tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību; šajā sakarībā mudina Ruandas iestādes pielāgot valsts tiesību aktus tā, lai garantētu vārda brīvības ievērošanu;

8.  mudina Ruandas valdību ievērot starptautiskās tiesības un Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Āfrikas Hartu par cilvēktiesībām un tautu tiesībām;

9.   atgādina, ka liecību iegūšana, izmantojot spīdzināšanu vai cita veida sliktu izturēšanos, ir nepieņemama jebkurā tiesvedībā;

10.  aicina Ruandas tiesu iestādes efektīvi izmeklēt iespējamās spīdzināšanas gadījumus un cita veida cilvēktiesību pārkāpumus un saukt par šādiem nodarījumiem atbildīgās personas pie atbildības, jo visatļautība nav pieļaujama;

11.  pauž bažas par to, ka 19 gadus pēc Ruandas patriotiskās frontes (RPF) nākšanas pie varas un divus gadus pēc prezidenta P. Kagame atkārtotas ievēlēšanas Ruandā vēl nedarbojas neviena politiskās opozīcijas partija;

12.  aicina Ruandas iestādes nodrošināt administratīvās, likumdošanas un tiesu varas nodalīšanu, jo īpaši tiesu iestāžu neatkarību, un kā daļu no demokrātiskā procesa veicināt opozīcijas partiju līdzdalību, kas balstīta uz savstarpēju cieņu un iekļaujošu dialogu;

13.  uzskata, ka 2008. gadā pieņemtais genocīda ideoloģijas likums, kuru izmantoja, lai apsūdzētu Victoire Ingabire, ir kalpojis par politisko instrumentu, lai apklusinātu pret valdību vērsto kritiku;

14.  aicina Ruandas valdību pārskatīt genocīda ideoloģijas likumu, lai to pieskaņotu Ruandas saistībām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, un grozīt likumu, kas paredz sodu par pārkāpumiem saistībā ar diskrimināciju un sektantismu, lai to saskaņotu ar Ruandu saistībām atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesību normām;

15.  uzsver, ka Victoire Ingabire krimināllieta, kas ir viena no ilgākajām Ruandas vēsturē, ir gan politiski, gan juridiski svarīga, jo tā ir pārbaude Ruandas tiesu varas spējai taisnīgi un neatkarīgi izskatīt augsta līmeņa politiskās lietas;

16.  atgādina Ruandas iestādēm, ka demokrātija ir balstīta uz plurālistisku valdību, darboties spējīgu opozīciju, neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un tiesu varu, cilvēktiesību ievērošanu un tiesību uz vārda un pulcēšanās brīvību ievērošanu; šajā sakarībā aicina Ruandu ievērot minētos standartus un veikt uzlabojumus cilvēktiesību jomā;

17.  uzsver, ka saistībā ar Ruandas darbu starptautiskās attīstības jomā daudz svarīgāka prioritāte būtu jāpiešķir cilvēktiesībām, tiesiskumam un pārredzamai un atsaucīgai pārvaldībai; aicina ES sadarbībā ar citiem starptautiskajiem donoriem izdarīt nepārtrauktu spiedienu, lai veicinātu cilvēktiesību reformas Ruandā;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, Austrumāfrikas Kopienai, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Victoire Ingabire aizstāvjiem un Ruandas prezidentam.

(1) franču valodā: Forces Démocratiques Unifiées (FDU-Inkingi).