Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Ķīnā ieslodzītā izdevēja Gui Minhai lietu (2016/2990(RSP))

P8_TA(2016)0444 RC-B8-1256/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Ķīnā, jo īpaši 2016. gada 4. februāra rezolūciju par Honkongā bezvēsts pazudušo grāmatu izdevēju lietu(1), 2015. gada 16. decembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(2) un 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju(3),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2016. gada 7. janvāra paziņojumu par bezvēsts pazudušām personām, kas saistītas ar Mighty Current izdevniecību Honkongā,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta 2014. gada aprīļa 18. ikgadējo ziņojumu par Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabalu (ĪPA),

–  ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, ko sāka 1995. gadā, un 34. sarunu kārtu, ko 2015. gada 30. novembrī un 1. decembrī rīkoja Pekinā,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2016. gada 16. februāra paziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par elementiem jaunai ES stratēģijai attiecībā uz Ķīnu,

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala Pamatlikumu, jo īpaši tā pantus par personas brīvību un preses brīvību, kā arī Honkongas Tiesību hartas dekrētu,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Ķīnas Nacionālā tautas kongresa Pastāvīgās komitejas 2015. gada 1. jūlijā pieņemto jauno valsts drošības likumu, Nacionālā tautas kongresa 2016. gada 28. aprīlī pieņemto jauno likumu par ārzemju NVO pārvaldību un 2016. gada 7. novembrī pieņemto jauno likumu par kiberdrošību,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2015. gada 17. oktobrī Pataijā, Taizemē bez pēdām pazuda grāmatu izdevējs un izdevniecības un grāmatnīcas, kurā pārdod Pekinu kritizējošus literāros darbus, akcionārs Gui Minhai;

B.  tā kā laika posmā no 2015. gada oktobrim līdz decembrim pazuda arī četri citi Honkongas iedzīvotāji (Lui Bo, Zhang Zhiping, Lam Wing-Kee un Lee Bo), kuri strādāja tajā pašā grāmatnīcā;

C.  tā kā Gui Minhai ir ķīniešu izcelsmes Zviedrijas valstspiederīgais un tādēļ ir ES pilsonis;

D.  tā kā 2016. gada 17. janvārī Gui Minhai piedalījās Ķīnas televīzijas pārraidē un acīmredzami atzina, ka viņš ir brīvprātīgi atgriezies kontinentālajā Ķīnā, lai stātos tiesas priekšā par iespējamu noziegumu saistībā ar satiksmes negadījumu 2003. gadā; tā kā ir pamatoti apsvērumi uzskatīt, ka viņa dalība televīzijas pārraidē bija iestudēta un ka viņam vajadzēja nolasīt priekšā uzrakstītu tekstu;

E.  tā kā Gui Minhai apcietinājumā bez iespējām sazināties ir pavadījis vairāk nekā gadu un viņa uzturēšanās vieta nav zināma; tā kā Gui Minhai ir vienīgais no grāmatu tirgotāju grupas, kurš joprojām atrodas cietumā;

F.  tā kā Zviedrijas iestādes ir lūgušas Ķīnas iestāžu pilnu atbalstu, aizsargājot minētā pilsoņa, kā arī citu “pazudušo” personu tiesības; tā kā ne Gui Minhai ģimene, ne Zviedrijas valdība nav informēta par viņam izvirzītām oficiālām apsūdzībām vai par oficiālo vietu, kur viņš ir ieslodzīts;

G.  tā kā Lui Bo un Zhang Zhiping tika atļauts atgriezties Honkongā attiecīgi 2016. gada 4. martā un 8. martā pēc ieslodzījuma kontinentālajā Ķīnā; tā kā viņi lūdza policiju neierosināt pret viņiem lietu un atgriezās kontinentālajā Ķīnā tajā pašā dienā, kad ieradās; tā kā Lee Bo atgriezās Honkongā 2016. gada 24. martā un noliedz, ka bijis nolaupīts; tā kā Lam Wing-Kee atgriezās Honkongā 2016. gada 16. jūnijā;

H.  tā kā 29016. gada jūnijā viens no izdevējiem Lam Wing-Kee atgriezās Honkongā nolūkā izbeigt izmeklēšanu par savu pazušanu, taču tā vietā, lai atgrieztos kontinentālajā daļā, viņš pastāstīja plašsaziņas līdzekļiem, ka Ķīnas drošības spēki viņu nolaupīja, turēja viņu izolācijā un televīzijas kameru priekšā piespieda atzīties noziegumos, kurus viņš nebija izdarījis;

I.  tā kā Honkonga ievēro un aizsargā vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību; tā kā jebkura Ķīnas vadību kritizējoša materiāla publicēšana ir legāla Honkongā, lai gan ir aizliegta kontinentālajā Ķīnā; tā kā princips “viena valsts, divas sistēmas” garantē Honkongas autonomiju no Pekinas attiecībā uz minētajām brīvībām, kas ir noteiktas Pamatlikuma 27. pantā;

J.  tā kā 2015. gada ziņojumā par Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabalu EĀDS un Komisija norāda, ka lieta par pieciem grāmatu izdevējiem ir visnopietnākais Honkongas Pamatlikuma un principa “viena valsts, divas sistēmas” pārkāpums, kopš Honkonga no jauna tika iekļauta Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR) 1997. gadā; tā kā juridiskas pilnvaras īstenot tiesību aktus Honkongā ir tikai Honkongas tiesībaizsardzības iestādēm;

K.  tā kā ANO Komiteja pret spīdzināšanu ir paudusi nopietnas bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem, kas saņemti no dažādiem avotiem, saistībā ar ierasto praksi nelikumīgi turēt personas nezināmās un neoficiālās ieslodzījuma vietās, tā sauktajos “melnajos cietumos”; tā kā minētā komiteja ir arī paudusi nopietnas bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem, kuros norādīts, ka spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās prakse joprojām ir dziļi iesakņojusies krimināltiesību sistēmā, kurā soda noteikšana pārāk lielā mērā balstās uz atzīšanos;

L.  tā kā Ķīna ir parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), bet vēl nav ratificējusi to; tā kā Ķīna nav ne parakstījusi, ne ratificējusi Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

M.  tā kā ES un Ķīnas 17. samitā, kas notika 2015. gada 29. jūnijā, divpusējās attiecības sāka risināt jaunā līmenī un tā kā samita stratēģiskajā cilvēktiesību un demokrātijas pamatprogrammā ES apņemas cilvēktiesības izvirzīt priekšplānā visās attiecībās ar trešām valstīm, tostarp ES stratēģiskajiem partneriem; tā kā ES un Ķīnas 18. samits, kas notika 2016. gada 12. un 13. jūlijā, noslēdzās ar paziņojumu par to, ka līdz 2016. gada beigām starp ES un Ķīnu tiks rīkota vēl viena cilvēktiesību dialoga kārta,

1.  pauž dziļas bažas par to, ka trūkst informācijas par Gui Minhai atrašanās vietu; prasa nekavējoties publicēt detalizētu informāciju par viņa atrašanās vietu un prasa nekavējoties viņu droši atbrīvot un nodrošināt viņam saziņas tiesības;

2.  ar bažām norāda uz apgalvojumiem par to, ka Honkongā darbojas kontinentālās Ķīnas tiesībaizsardzības iestādes; atgādina Ķīnas iestādēm, ka jebkāda Ķīnas tiesībaizsardzības iestāžu darbība Honkongā nav atbilstoša principam “viena valsts, divas sistēmas”;

3.  mudina attiecīgās iestādes Taizemē, Ķīnā un Honkongā atbilstoši tiesiskuma principam noskaidrot pazušanas apstākļus;

4.  stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši patvaļīgos arestus, aizturēšanu, piespiedu atzīšanos, slepenu ieslodzīšanu, turēšanu apcietinājumā bez tiesībām sazināties un publicēšanās un vārda brīvības pārkāpumus; atgādina, ka ir jānodrošina redaktoru, žurnālistu un emuāristu neatkarība; prasa nekavējoties izbeigt cilvēktiesību pārkāpumus un politisko iebiedēšanu;

5.  nosoda vārda brīvības ierobežojumus un kriminalizāciju un pauž nožēlu par vārda brīvības ierobežojumu pastiprināšanu; aicina Ķīnas valdību pārtraukt informācijas brīvas aprites ierobežošanu, tostarp ierobežojot interneta izmantošanu;

6.  pauž bažas par 2016. gada 7. novembrī pieņemto jauno kiberdrošības likumu, kas atbalstīs un padarīs par likumīgu kibertelpas cenzūru un uzraudzību, kā arī par pieņemto valsts drošības likumu un terorisma apkarošanas likumprojektu; norāda uz Ķīnas reformas aizstāvošo juristu un pilsonisko tiesību aizstāvju bažām, ka šie likumi vēl vairāk ierobežos vārda brīvību un pieaugs pašcenzūra;

7.  aicina Ķīnu atbrīvot miermīlīgos valdības kritizētājus, pretkorupcijas aktīvistus, juristus un žurnālistus un atsaukt pret viņiem izvirzītās apsūdzības;

8.  pauž bažas par jauno ārvalstu NVO pārvaldības likumu, kas drīzumā, 2017. gada 1. janvārī, stāsies spēkā, jo tas ievērojami apgrūtinās Ķīnas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes un valstī stingri ierobežos biedrošanās un vārda brīvību, tostarp tiks aizliegtas tās ārvalstu NVO, kas nav reģistrētas Ķīnas Valsts drošības ministrijā, un provinču valsts drošības departamentiem tiks aizliegts finansēt jebkādas Ķīnas privātpersonas vai organizācijas, kā arī Ķīnas grupām netiks ļauts veikt darbības nereģistrētu ārzemju NVO vārdā vai uzdevumā, tostarp attiecinot šo aizliegumu uz NVO, kas atrodas Honkongā un Makao; aicina Ķīnas iestādes nodrošināt drošus un taisnīgus apstākļus un pārredzamus procesus, kas ļautu NVO brīvi un efektīvi darboties Ķīnā:

9.  uzsver Eiropas Savienības apņemšanos stiprināt demokrātiju, tostarp tiesiskumu, tiesu iestāžu neatkarību, pamattiesības un pamatbrīvības, pārredzamību un informācijas un vārda brīvību Honkongā;

10.  aicina Ķīnu nekavējoties ratificēt ICCPR un parakstīt un ratificēt Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

11.  uzsver Eiropas Savienības apņemšanos stiprināt tiesiskumu, tiesu iestāžu neatkarību, pamatbrīvības un pamattiesības, jo īpaši pārredzamību un vārda brīvību, visās valstīs, ar kurām tai ir divpusējas attiecības; uzskata, ka jāveido jēgpilns un atklāts dialogs par cilvēktiesībām, balstoties uz savstarpēju cieņu; pauž pārliecību, ka stiprām pašreizējām ES un Ķīnas attiecībām ir jānodrošina efektīvs pamats nopietnam, jēgpilnam un atklātam dialogam par cilvēktiesībām, balstoties uz savstarpēju cieņu;

12.  uzstāj uz to, ka attiecības tirdzniecības un ekonomikas jomā ir svarīgas, lai uzlabotu ES un Ķīnas labklājību; atgādina, ka šādas attiecības var attīstīties tikai tad, ja nodomi ir labticīgi un ja ir savstarpēja cieņa; uzsver, ka cilvēktiesību ievērošana un pārredzamība ir mūsdienu tirdzniecības nolīgumu daļa;

13.  mudina attiecīgās ES iestādes rīkoties ātri un iekļaut Gui Minhai jautājumu nākamā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga darba kārtībā;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam un Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala gubernatoram un asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0045. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0458. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0252.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Guarani-Kaiowá cilts stāvokli Matugrosu du Sulas štatā Brazīlijā (2016/2991(RSP))

P8_TA(2016)0445 RC-B8-1260/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par nepieciešamību aizsargāt pirmiedzīvotāju tautu tiesības Brazīlijā, jo īpaši 1996. gada 15. februāra rezolūciju par Brazīlijas pirmiedzīvotāju konstitucionālo tiesību pārkāpumiem(1),

–  ņemot vērā 1995. gada 12. oktobra rezolūciju par pirmiedzīvotāju tautu stāvokli Brazīlijā(2),

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP), ko 2007. gada 13. septembrī pieņēma Ģenerālā asambleja,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2015. gada septembrī pieņemtos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,

–  ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un ANO Globālo līgumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1989. gada 27. jūnijā pieņemto Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautu tiesībām, kuru parakstījusi arī Brazīlija,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2016. gada 9. augusta deklarāciju sakarā ar Starptautisko pasaules pirmiedzīvotāju dienu,

–  ņemot vērā ANO 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR),

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes pirmiedzīvotāju tautu tiesību jautājumos Victoria Tauli Corpuz ziņojumu par viņas Brazīlijas apmeklējumu no 2016. gada 7. marta līdz 17. martam (A/HRC/33/42/Add.1),

–  ņemot vērā Pirmiedzīvotāju misijas padomes (CIMI) 2016. gada ziņojumu,

–  ņemot vērā ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos paziņojumus ES un Brazīlijas cilvēktiesību dialoga laikā,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā spēkā esošajā Brazīlijas Konstitūcijā, kas pieņemta 1988. gadā un par kuru notika apspriešanās ar pirmiedzīvotāju tautām, ir atzītas pirmiedzīvotāju tautu tiesības uz savu kultūras tradīciju saglabāšanu, kā arī atzītas viņu sākotnējās tiesības uz viņu senču apdzīvotajām teritorijām; tā kā reglamentēt un aizsargāt šo tiesību ievērošanu ir valsts pienākums;

B.  tā kā saskaņā ar ANO īpašās referentes pirmiedzīvotāju tautu tiesību jautājumos sniegto informāciju pēdējo astoņu gadu laikā ir ziņots, ka gandrīz nekas netiek darīts, lai īstenotu ANO ieteikumus un rezolūcijas attiecībā uz ieilgušām problēmām, kas sāpīgi skar Brazīlijas pirmiedzīvotāju tautas, piemēram, attiecībā uz atļauju piešķiršanu viņu teritoriju izmantošanai, kā arī attiecībā uz satraucošu stāvokļa pasliktināšanos pirmiedzīvotāju tautu tiesību aizsardzības jomā;

C.  tā kā — saskaņā ar Īpašā Sekretariāta pirmiedzīvotāju veselības jautājumos (SESAI) un Matugrosu du Sulas pirmiedzīvotāju veselības apgabala iestādes (DSEI-MS) sniegtajiem datiem par Guarani-Kaiowá noslepkavošanu Matugrosu du Sulas štatā — pēdējo 14 gadu laikā ir tikuši noslepkavoti vismaz 400 pirmiedzīvotāji un 14 viņu līderi, tostarp Simiao Vilharva un Clodiodi de Souza, kamēr viņi ar miermīlīgiem protestiem centās atgūt savu senču zemi;

D.  tā kā saskaņā ar Valsts Apsekojumu par pirmiedzīvotāju veselību un uzturu Brazīlijā, kas tika veikts 2008.-2009. gadā, 26 % pirmiedzīvotāju bērnu bija hroniska uztura nepietiekamība, savukārt citu iedzīvotāju bērnu gadījumā šis rādītājs bija vidēji 5,9 %; tā kā saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, ko veica Brazīlijas FIAN un pirmiedzīvotāju misijas padome (CIMI) 42 % iedzīvotāju Guarani un Kaiowá kopienās cieš no hroniskas uztura nepietiekamības;

E.  tā kā jauniešu pašnāvības un bērnu mirstības rādītājus ietekmē tas, ka netiek nodrošināta pienācīga veselības aprūpe, izglītības un sociālie pakalpojumi un netiek noteiktas pirmiedzīvotāju teritoriju robežas; tā kā pēdējos 15 gados vismaz 750 cilvēki, lielākoties jauni cilvēki, izdarīja pašnāvību un vairāk nekā 600 bērni mira, nesasniedzot 5 gadu vecumu, lielākoties no novēršamām, viegli ārstējamām slimībām;

F.  tā kā 98, 33 % no Brazīlijas pirmiedzīvotāju teritorijām atrodas Amazones reģionā, kur pirmiedzīvotāju kopienas palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību un tādējādi viņiem ir būtiska loma cīņā pret klimata pārmaiņām; tā kā saskaņā ar 2016. gada 1. novembrī publicēto pētījumu "Ceļā uz globālu pamatscenāriju oglekļa dioksīda uzglabāšanai kolektīvās teritorijās — atjaunināta analīze par pirmiedzīvotāju tautu un vietējo kopienu ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā", kuru veica Tiesību un resursu iniciatīva, Woods Hole pētniecības centrs un Pasaules Resursu institūts, pirmiedzīvotāju tiesību uz zemi nostiprināšana var būt svarīgs faktors mežu, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzībā;

G.  tā kā Federālā Valsts ministrija un Valsts atbalsta fonds pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībai (FUNAI) 2007. gadā parakstīja Noteikumus par kodeksa pielāgošanu (TAC), ar mērķi līdz 2009. gadam konstatēt 36 Guarani-Kaiowá kopienu teritorijas Matugrosu du Sulas štatā un noteikt šo teritoriju robežas;

H.  tā kā pašlaik tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, kas saistītas ar Brazīlijas Federālās Konstitūcijas reformēšanu, interpretēšanu un piemērošanu, un tā kā iespējamās izmaiņas var apdraudēt pirmiedzīvotāju tiesības, kas noteiktas Konstitūcijā;

1.  atzīst ES un Brazīlijas ilgo partnerību, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un demokrātijas principu un vērtību ievērošana; izsaka atzinību Brazīlijas valdībai par sasniegto, piemēram, par FUNAI konstruktīvo lomu, par vairākiem Federālās Augstākās tiesas lēmumiem, lai novērstu izlikšanu no mājokļiem, par vairākiem centieniem sniegt diferencētus pakalpojumus veselības aprūpes un izglītības jomā, par būtiskiem panākumiem saistībā ar zemes robežu noteikšanu Amazones reģionā, par valsts pirmās konferences organizēšanu par politiku attiecībā uz pirmiedzīvotājiem, kā arī par Valsts Padomes Pirmiedzīvotāju jautājumos izveidi;

2.  stingri nosoda vardarbību pret pirmiedzīvotāju kopienām Brazīlijā; pauž sašutumu par nabadzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem cieš Guarani-Kaiowá kopienas Matugrosu du Sulas štatā;

3.  aicina Brazīlijas varas iestādes nekavējoties rīkoties, lai aizsargātu pirmiedzīvotāju drošību un nodrošināt, ka tiek veiktas neatkarīgas izmeklēšanas un tiek saukti pie atbildības tie, kas vainojami pirmiedzīvotāju noslepkavošanā un uzbrukumos pirmiedzīvotājiem, kad viņi cenšas aizsargāt savas cilvēktiesības un teritoriālās tiesības;

4.  atgādina Brazīlijas varas iestādēm, ka tām ir pienākums uzturēt spēkā un pilnībā piemērot attiecībā uz Guarani-Kaiowá kopienām Brazīlijas Konstitūcijas noteikumus par individuālo tiesību, kā arī minoritāšu un neaizsargātu etnisko grupu tiesību aizsardzību;

5.  atgādina Brazīlijas varas iestādēm par pienākumu ievērot starptautiskos cilvēktiesību standartus attiecībā uz pirmiedzīvotājiem, kā tas jo īpaši noteikts Brazīlijas federālajā Konstitūcijā un Likumā 6.001/73 par "Indiāņu statūtiem";

6.  atzīst Brazīlijas Federālās Augstākās tiesas nozīmi, turpinot aizsargāt pirmiedzīvotāju sākotnējās un konstitucionālās tiesības, un aicina Nacionālo Padomi izstrādāt mehānismus un pasākumus, ar kuriem varētu nodrošināt labāku aizsardzību mazaizsargātām iedzīvotāju grupām;

7.  aicina Brazīlijas varas iestādes pilnībā īstenot ANO īpašās referentes pirmiedzīvotāju tautu tiesību jautājumos ieteikumus, kurus viņa iesniedza pēc Brazīlijas apmeklējuma 2016. gada martā;

8.  aicina Brazīlijas varas iestādes izstrādāt darba plānu, lai prioritāti piešķirtu visu to teritoriju robežu noteikšanai, kuras par savām pieprasa Guarani-Kaiowá kopienas un nodrošināt tehniski darbību veicinošus apstākļus šā mērķa sasniegšanai, ņemot vērā ka daudzu slepkavību gadījumi ir saistīti ar atriebību par centieniem atgūt senču teritorijas;

9.  iesaka Brazīlijas varas iestādēm piešķirt pietiekamus budžeta līdzekļus FUNAI darbam un nostiprināt šo organizāciju ar vajadzīgajiem resursiem, lai sniegtu pirmiedzīvotājiem tik nepieciešamos pamatpakalpojumus;

10.  pauž bažas par ierosināto konstitucionālo grozījumu Nr. 215/2000 (PEC 215), pret kuru kategoriski iestājas Brazīlijas pirmiedzīvotāju tautas, ņemot vērā, ka apstiprināšanas gadījumā tiks apdraudētas pirmiedzīvotāju tiesības uz zemi, jo tas dos iespēju grupējumiem, kuru intereses ir vērstas pret pirmiedzīvotājiem saistībā ar agrorūpniecisko, koksnes ieguves, kalnrūpniecības un enerģētikas nozari, bloķēt jaunu teritoriju atzīšanu par pirmiedzīvotāju teritorijām; pauž stingru pārliecību, ka uzņēmumus vajadzētu saukt pie atbildības par jebkādu kaitējumu videi un cilvēktiesību pārkāpumiem, un ka ES un dalībvalstīm šo vajadzētu atbalstīt kā pamatprincipu, nosakot to par saistošu noteikumu visos tirdzniecības politikas virzienos;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, Brazīlijas prezidentam un valdībai, Brazīlijas Nacionālā Kongresa priekšsēdētājam, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un ANO Pastāvīgajam pirmiedzīvotāju lietu forumam.

(1) OV C 65, 4.3.1996., 164. lpp. (2) OV C 287, 30.10.1995., 202. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par Krievijā pārliecības dēļ ieslodzītā Ildar Dadin lietu (2016/2992(RSP))

P8_TA(2016)0446 RC-B8-1261/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējos ziņojumus, ieteikumus un rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2012. gada 23. oktobra ieteikumus Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņicka lietā(1), tās 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par tiesiskumu Krievijā(2) un 2014. gada 13. marta rezolūciju par Krieviju — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšanu(3), 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņicka lietā(4), kā arī 2014. gada 23. oktobra rezolūciju par nevalstiskās organizācijas „Memoriāls” (Saharova balvas 2009. gada laureātes) slēgšanu Krievijā(5), 2015. gada 12. marta rezolūciju par Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavību un demokrātijas stāvokli Krievijā(6), 2015. gada 10. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām(7) un 2015. gada 10. septembra rezolūciju par Krieviju, it īpaši Estona Kohvera, Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko lietām(8),

–  ņemot vērā ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2013. gada 3. un 4. jūnijā, un 2013. gada 19. maijā notikušās apspriedes par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Krievijas konstitūciju un jo īpaši tās 29. pantu, kas aizsargā vārda brīvību, un 31. pantu, kurā iekļautas tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos;

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2015. gada decembra sākumā Krievijas opozīcijas aktīvistam Ildaram Dadinam (Ildar Dadin) piesprieda triju gadu cietumsodu par to, ka viņš bija organizējis vairākus mierīgus pret karu vērstus protesta pasākumus un pulcēšanos, un tādējādi viņš ir kļuvis par pirmo personu, kuram Krievijā piespriests sods, piemērojot 2014. gadā pieņemto stingro sabiedriskas pulcēšanās likumu;

B.  tā kā Ildaram Dadinam tika piespriests triju gadu cietumsods, kas bija stingāks par prokurora ieteikto divu gadu cietumsodu; tā kā pēc apelācijas šis sods tika samazināts līdz divarpus gadiem;

C.  tā kā ieslodzījuma laikā Karēlijas 7. soda kolonijā I. Dadinu Krievijas amatpersonas ir atkārtoti spīdzinājušas, piekāvušas, pret viņu ir necilvēcīgi izturējušās un izteikušas slepkavības draudus;

D.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir apstiprinājusi I. Dadina advokāta prasību un likusi Krievijas Federācijai nodrošināt efektīvu izmeklēšanu, pārvietot I. Dadinu uz citu soda izciešanas vietu un nodrošināt viņa saziņu ar juridisko pārstāvi;

E.  tā kā Ildara Dadina gadījums nav vienīgais, un ticamos cilvēktiesību ziņojumos ir norādīts, ka Krievijas sodu sistēmā tiek sistemātiski izmantota spīdzināšana, slikta un necilvēcīga izturēšanās; tā kā tās personas, kas spīdzina cietumos vai ieslodzījuma un aizturēšanas vietās esošās personas un vardarbīgi izturas pret tām, un tās personas, kas par to ir atbildīgas, bieži ir nesodāmas;

F.  tā kā 2016. gada 3. novembrī Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Thorbjørn Jagland pauda bažas Krievijas Federācijas Tieslietu ministram Aleksandram Konovalovam par iespējamu sliktu izturēšanos pret I. Dadinu;

G.  tā kā Krievijas politieslodzīto skaits pēdējo gadu laikā ir ievērojami palielinājies un saskaņā ar Cilvēktiesību centra „Memoriāls” sniegtajiem datiem to skaits pašlaik ir sasniedzis 102 personas, kuru starpā ir Aleksandrs Kostenko Fedorovičs, Ivans tā kā 2015. gadā tika atzīts, ka Krievija ir 109 reizes pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kas ir vairāk nekā jebkura cita valsts;

H.  tā kā 2015. gadā tika reģistrēti 197 gadījumi, kad personas ir gājušas bojā, atrodoties policijas apcietinājumā, tostarp 109 personas ir mirušas “pēkšņa veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ” un 62 personas ir izdarījušas pašnāvību, kas norāda uz Krievijas Federācijas sodu sistēmā plaši izplatīto praksi pielietot vardarbību, spīdzināt ieslodzītos un slikti izturēties pret tiem;

I.  tā kā 2016. gada 26. oktobrī Maskavas tiesa piesprieda 300 000 rubļu naudassodu Jurija Levadas Analītiskajam centram (Levadas centrs) — vienai no trijām galvenajām organizācijām, kas pēta Krievijas sabiedrisko domu —, jo tā nebija reģistrējusies kā ārvalstu aģents;

J.  tā kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir nesen parakstījis rīkojumu, ka Krievija turpmāk atsakās piedalīties Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos; tā kā Krievijas ārlietu ministrs savā paziņojumā ir Starptautiskās Krimināltiesas darbu raksturojis kā “neefektīvu un vienpusēju” un pauda bažas par tās veikto izmeklēšanu attiecībā uz Dienvidosetijas 2008. gada augusta notikumiem; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas prokurori ir tiesas tīmekļa vietnē publicējuši ziņojumu, kurā ir konstatēts, ka “līdztekus Krievijas īstenotajai okupācijai ir notikusi Krimas tatāru vajāšana un iebiedēšana”;

K.  tā kā 2016. gada oktobrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome nolēma atkārtoti neievēlēt Krieviju par tās locekli pēc tam, kad vairāk nekā 80 cilvēktiesību un starptautiskās palīdzības organizāciju parakstīja vēstuli, kurā ANO locekļi tika mudināti bloķēt Krievijas ievēlēšanu šajā struktūrā,

1.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Ildaru Dadinu un visas personas, kas ir aizturētas, izmantojot nepatiesas vai nepamatotas apsūdzības, vai par to, ka ir izmantojušas vārda un pulcēšanās brīvību;

2.  pauž dziļas bažas par to, ka Krievijas Federācijas Kriminālkodekss ir grozīts, iekļaujot pantu, kurā ir noteikti jauni publiskās pulcēšanās ierobežojumi un paredzēts, ka šādu pulcēšanos var uzskatīt par krimināli sodāmu darbību;

3.  mudina Krievijas varas iestādes veikt visaptverošus un pārredzamu izmeklēšanu, piedaloties neatkarīgiem cilvēktiesību ekspertiem, saistībā ar Ildara Dadina iespējamu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret viņu; prasa neatkarīgi izmeklēt apgalvojumus par valsts ierēdņu veiktu spīdzināšanu, vardarbības pielietošanu un pazemojošu un necilvēcīgu izturēšanos Krievijas ieslodzījuma vietās, darba nometnēs un cietumos;

4.  šajā sakarībā aicina Krievijas Federāciju veikt visaptverošu sodu sistēmas izvērtēšanu nolūkā veikt padziļinātas reformas un pilnībā īstenot standartus, par kuriem ir panākta vienošanās attiecīgajās starptautiskajās konvencijās;

5.  pauž solidaritāti ar personām, tostarp Krimas tatāriem, kas apcietinātas Krievijā un uz laiku okupētajās Ukrainas teritorijās, pamatojoties uz nepatiesām vai nepamatotām apsūdzībām, un prasa šīs personas nekavējoties atbrīvot;

6.  atgādina Krievijai kā Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas loceklei, ka ir svarīgi pilnībā ievērot tās starptautiskās juridiskās saistības un pamata cilvēktiesības un tiesiskumu, kā tas ir paredzēts dažādos starptautiskajos līgumos un nolīgumos, kurus Krievija ir parakstījusi un kuriem tā ir pievienojusies; uzsver, ka Krievijas Federāciju var uzskatīt par uzticamu partneri starptautiskās sadarbības jomā vienīgi tad, ja tā ievēro savas starptautiskajās tiesībās paredzētās saistības; šajā sakarībā pauž bažas par Krievijas prezidenta dekrētu, ar kuru Krievija izstājas no Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem;

7.  aicina Krievijas valdību veikt konkrētus un tūlītējus pasākumus, lai ņemtu vērā visus ECT spriedumus pret Krieviju; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka Krievijas Federācija ar 2015. gada decembrī pieņemto tiesību aktu ir pilnvarojusi Konstitucionālo tiesu atcelt ECT spriedumus;

8.  mudina Padomi attiecībā uz Krieviju izstrādāt vienotu politiku, kas uzliktu saistības visām 28 ES dalībvalstīm un ES iestādēm paust stingru kopēju nostāju par cilvēktiesību lomu ES un Krievijas attiecībās un starptautisko tiesību ievērošanu; aicina PV/AP kopā ar EĀDD un Komisiju izstrādāt plašu un konkrētu stratēģiju, ar ko atbalstītu Krievijas pilsonisko sabiedrību un organizācijas, izmantojot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu;

9.  aicina Padomi pieņemt vairākas mērķtiecīgas sankcijas, lai sodītu personas, kas ir atbildīgas par sliktu izturēšanos pret Ildaru Dadinu un citiem cilvēktiesību aktīvistiem;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, kā arī Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 68 E, 7.3.2014., 13. lpp. (2) OV C 65, 19.2.2016., 150. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0253. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0258. (5) OV C 274, 27.7.2016., 21. lpp. (6) OV C 316, 30.8.2016., 126. lpp. (7) OV C 407, 4.11.2016., 35. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0314.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par turpmāku makrofinansiālo palīdzību Jordānijas Hāšimītu Karalistei (COM(2016)0431 – C8-0242/2016 – 2016/0197(COD))

P8_TA(2016)0447 A8-0296/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0431),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 212. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0242/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgo paziņojumu, kas pieņemts vienlaikus ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Lēmumu Nr. 778/2013/ES, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai(1),

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas vēstuli un Budžeta komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 4. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A8-0296/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2016/... par turpmāku makrofinansiālo palīdzību Jordānijas Hāšimītu Karalistei

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2016/2371.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgais paziņojums

Ņemot vērā fiskālās problēmas un ārkārtas apstākļus, ar kuriem Jordānija saskaras saistībā ar vairāk kā 1,3 miljonu sīriešu uzņemšanu, Komisija 2017. gadā vajadzības gadījumā iesniegs jaunu priekšlikumu par MFA paplašināšanu un palielināšanu Jordānijai pēc tam, kad tiks sekmīgi pabeigta otrā MFA programma, un ar noteikumu, ka tiek izpildīti parastie šāda veida palīdzības priekšnosacījumi, tostarp atjaunināts Komisijas novērtējums attiecībā uz Jordānijas ārējā finansējuma nepieciešamību. Šis Jordānijai būtiskais atbalsts palīdzētu valstij uzturēt makroekonomikas stabilitāti, vienlaikus cenšoties panākt rezultātus attīstības jomā un turpinot īstenot valsts reformu plānu.

(1) OV L 218, 14.8.2013., 15. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (pārstrādāta redakcija) (COM(2014)0167 – C7-0112/2014 – 2014/0091(COD))

P8_TA(2016)0448 A8-0011/2016

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0167),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 53., 62. un 114. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija Parlamentam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0112/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniegusi Nīderlandes parlamenta Otrā palāta un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2014. gada 4. septembra vēstuli Ekonomikas un monetārajai komitejai, kura nosūtīta saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 2016. gada 30. jūnija vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesību komitejas atzinumus (A8‑0011/2016),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās grupas atzinumu Komisijas priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu negrozītajiem noteikumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai šo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/... par arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju (AKUI) darbību un uzraudzību (pārstrādāta redakcija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2016/2341.)

(1) OV C 451, 16.12.2014., 109. lpp. (2) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Sīrijā (2016/2933(RSP))

P8_TA(2016)0449 RC-B8-1249/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, tostarp 2016. gada 6. oktobra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos paredzētos principus,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Da’esh un Jabhat al-Nusra fronti un rezolūcijas par konfliktu Sīrijas Arābu Republikā, jo īpaši Rezolūcijas Nr. 2118 (2013), Nr. 2139 (2014), Nr. 2165 (2014), Nr. 2191 (2014), Nr. 2199 Nr. (2015), Nr. 2254 (2015), Nr. 2258 (2015) un Nr. 2268 (2016),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 17. oktobra secinājumus un Eiropadomes 2016. gada 18. un 19. februāra un 2016. gada 20. un 21. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Hrista Stiljanida kopīgos paziņojumus, proti, 2016. gada 16. septembra paziņojumu par Sīriju, 2016. gada 20. septembra paziņojumu par aviācijas uzlidojumiem ANO/ Sīrijas Sarkanā Pusmēness humānās palīdzības autokolonnai, 2016. gada 24. septembra paziņojumu par stāvokli Alepo, 2016. gada 2. oktobra paziņojumu par Alepo paredzēto ārkārtas humanitāro iniciatīvu, un 2016. gada 25. oktobra paziņojumu par steidzamo vajadzību piegādāt Alepo humāno palīdzību,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes izveidotās neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas Arābu Republikas jautājumā ziņojumus un ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 27. septembra un 2016. gada 21. oktobra rezolūcijas par Sīrijas Arābu republiku,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves Federikas Mogerīni 2016. gada 17. novembra paziņojumu par Krieviju un Starptautisko Krimināltiesu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā sešus gadus ilgajā galējas vardarbības un nežēlības pārpilnajā konfliktā Sīrijā ir nogalināti vairāk nekā 400 000 cilvēku un vairāk nekā 13 miljoniem cilvēku ir vajadzīga humānā palīdzība; tā kā tiek lēsts, ka 8,7 miljoni cilvēku varētu būt pārvietoti Sīrijā 2016. gadā, bet 4,8 miljoni cilvēku ir aizbēguši no valsts;

B.  tā kā Sīrijā joprojām nerimstas kaujas un bombardēšana, un humanitārā situācija ir vēl vairāk pasliktinājusies; tā kā Alepo joprojām ir Sīrijas konflikta epicentrs, bet kaujas turpinās arī Hamā, Idlibā, Sīrijas ziemeļrietumos, Damaskas piepilsētās un Deir ez Zorā; tā kā vairāk nekā četri miljoni cilvēku dzīvo aplenktās pilsētās un grūti sasniedzamos apvidos, kur iznīcināta ļoti svarīga ūdensapgādes un elektrības infrastruktūra; tā kā, neraugoties uz vienpusējiem humanitārajiem karadarbības pārtraukumiem, kurus pasludināja Asada režīms un Krievija, Alepo austrumdaļas un citu aplenkto pilsētu, piemēram, nemiernieku kontrolētās pilsētas Zabadani un valdības spēku kontrolēto Idlibas provinces Kefrajas un Fuas ciematu, iedzīvotājus joprojām skar nopietns pirmās nepieciešamības pārtikas un medicīnas preču trūkums; tā kā aplenktajām Alepo austrumdaļas apkaimēm nav bijis iespējams piegādāt humāno palīdzību kopš 2016. gada jūlija;

C.  tā kā Alepo un visur Sīrijā ir radusies pastāvīga veselības aizsardzības krīze; tā kā pēc UNICEF rīcībā esošajiem datiem vairāk nekā divām trešdaļām Sīrijas valstspiederīgo, kuri uzturas reģionā, nav regulāri pieejams ūdens, un gandrīz 6 miljoniem bērnu ir steidzami vajadzīga palīdzība dzīvības glābšanai;

D.  tā kā visas konfliktā iesaistītās puses ir izdarījušas nopietnus cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, tomēr vissmagākos pārkāpumus ir izdarījis Krievijas un Irānas atbalstītais Asada režīms, starp kura pārkāpumiem var minēt ieroču, degbumbu, tvertņveida bumbu un pretbunkuru bumbu neselektīvu izmantošanu civiliedzīvotāju teritorijās un tādu vielu izmantošanu, kas Konvencijā par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu ir uzskaitītas kā ķīmiskie ieroči; tā kā nav tikuši ievēroti piesardzības un proporcionalitātes principi; tā kā ir mērķtiecīgi uzbrukts civiliedzīvotāju teritorijām, skolām, slimnīcām, humānās palīdzības darbiniekiem un bēgļu nometnēm; tā kā noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi nedrīkst palikt nesodīti;

E.  tā kā neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija Sīrijas Arābu Republikas jautājumā, kura darbojas ar ANO mandātu, un cilvēktiesību aizstāvju grupas ir ievākušas pierādījumus tam, ka Sīrijas valdība necilvēcīgos apstākļos apcietinājumā tur vismaz 200 000 cilvēku; tā kā Sīrijas valdības ieslodzījuma vietās pēdējos gados no spīdzināšanas un slimībām ir miruši tūkstošiem apcietinājumā turēto Sīrijas iedzīvotāju; tā kā ir plaši izplatīta piespiedu pazušanas prakse un šausminoša vardarbība pret ieslodzītajiem; tā kā Sīrijas iestādes ir mēģinājušas paturēt slepenībā informāciju par savām ieslodzījuma vietām, liedzot tām piekļūt starptautiski atzītiem aizturēšanas apstākļu uzraudzītājiem; tā kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (SSKK) kopš 2011. gada ir saņēmusi atļauju apmeklēt tikai dažus cietumus;

F.  tā kā pasauli regulāri šausmina Da’esh un citu džihādistu grupējumu pastrādātie nežēlīgie noziegumi, brutālu nāvessodu izpilde un neaprakstāmi nežēlīga seksuāla vardarbība, nolaupīšanas, spīdzināšana, piespiešana pāriet citā ticībā un sieviešu un meiteņu paverdzināšana; tā kā bērni ir tikuši savervēti un nosūtīti teroristu uzbrukumos; tā kā Da’esh joprojām kontrolē plašas Sīrijas un Irākas daļas; tā kā Da’esh pastrādā genocīdu pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, ārkārtīgi nežēlīgas spīdzināšanas un iznīcina kultūras mantojumu; tā kā pastāv nopietnas bažas par Da’esh patlaban kontrolētajās teritorijās dzīvojošo iedzīvotāju labklājību un viņu iespējamu izmantošanu kā „dzīvo vairogu” atbrīvošanas kampaņā;

G.  tā kā Jabhat Fateh al-Sham (bijusī Al-Nusra fronte), kas ir Al-Qaeda sabiedrotais Sīrijā, ir teroristu organizācija, kas noraida sarunās panāktu politisko pāreju un iekļaujošu demokrātisko nākotni Sīrijā;

H.  tā kā Sīrija ir parakstījusi, bet nav ratificējusi Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) Romas statūtus; tā kā ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns ir vairākkārt aicinājis ANO Drošības padomi jautājumu par stāvokli Sīrijā nodot izskatīšanai Starptautiskajai Krimināltiesai; tā kā Krievija un Ķīna bloķē virzību uz atbildības nodrošināšanu Sīrijā, izmantojot savas veto tiesības attiecībā uz Drošības padomes rezolūciju, kura piešķirtu Tiesai pilnvaras izmeklēt par šausmīgajiem noziegumiem, kas pastrādāti konflikta laikā Sīrijā; tā kā 2016. gada 16. novembrī Krievija nolēma atsaukt savu parakstu Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos; tā kā šāda nesaukšana pie atbildības vēl vairāk pastiprina ļaunprātības un upuru ciešanas;

I.  tā kā ir nepieciešams atgādināt konfliktā iesaistītajām valstīm un pusēm to pienākumus, kas izriet no ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 2254(2015), jo īpaši pienākumu izbeigt visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, un pienākumu nodrošināt humānās palīdzības piekļuvi visā valsts teritorijā; tā kā, lai nodrošinātu to, ka visas puses pilnībā ievēro šo rezolūciju, Eiropas Savienībai ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie instrumenti, tostarp ierobežojoši pasākumi;

J.  tā kā ES ir viens no galvenajiem humānās palīdzības piegādātājiem cilvēkiem, kas bēg no vēl nepieredzētas vardarbības un posta Sīrijā; tā kā starptautiskās vienotības trūkuma dēļ ir ievērojami grūtāk sarunu ceļā panākt risinājumu Sīrijas karam;

1.  atkārtoti pauž dziļas bažas par to, ka Sīrijā joprojām nerimst kaujas un bombardēšana un ir pasliktinājusies humanitāro situācija; stingri nosoda visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, visu aplenkumu turpināšanu Sīrijā un nespēju nodrošināt humānās palīdzības piekļuvi tiem Sīrijas iedzīvotājiem, kuriem tā ir nepieciešama; aicina visas puses nodrošināt netraucētu un nepārtrauktu humanitāro piekļuvi un ārkārtējām situācijām paredzēto preču piegādi, jo īpaši aplenktās un grūti sasniedzamās teritorijās; uzsver, ka iedzīvotāju tīša mērdēšana badā starptautiskajās humanitārajās tiesībās ir aizliegta, un mudina visas puses nekavējoties atļaut veikt medicīnisko evakuāciju no Alepo un visām citām aplenktajām teritorijām;

2.  visstingrākajā veidā nosoda ļaunprātības un plašos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko pieļāvuši Asada režīma spēki ar Krievijas un Irānas atbalstu, kā arī cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko izdara nevalstiski bruņoti teroristu grupējumi, jo īpaši Da’esh, Jabhat Fateh al-Sham/Al-Nusra fronte un citi džihādistu grupējumi;

3.  prasa nekavējoties pārtraukt bombardēšanu un ļaunprātīgus uzbrukumus civiliedzīvotājiem; uzsver, ka visām pusēm ir jāpievērš maksimāla uzmanība un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, neatkarīgi no viņu etniskās identitātes vai reliģiskās un konfesionālās piederības; stingri nosoda to, ka bruņotās opozīcijas grupas ir nekontrolēti izšāvušas lielu skaitu raķešu, tās mērķējot uz civiliedzīvotāju apdzīvotajām piepilsētām Alepo rietumdaļā; uzsver, ka ir ziņots par daudziem civiliedzīvotājiem, tostarp bērniem, kas tika ievainoti un nogalināti; aicina visas konflikta puses veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām aizsargātu civiliedzīvotājus, tostarp — izbeidzot uzbrukums civilobjektiem, piemēram, medicīnas iestādēm, skolām un ūdens stacijām, nekavējoties demilitarizējot šādus objektus, izvairoties no militāro pozīciju izveides blīvi apdzīvotās vietās un ļaujot evakuēt ievainotos un visus civiliedzīvotājus, kas vēlas pamest aplenktās teritorijas; uzsver, ka galvenā atbildība par Sīrijas iedzīvotāju aizsardzību ir Sīrijas režīmam;

4.  atzinīgi vērtē humānās palīdzības darbinieku centienus nodrošināt tik nepieciešamo atbalstu, pārtiku, ūdeni un medikamentus tiem, kuri kļuvuši par konflikta ķīlniekiem, un mudina visas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt drošu un netraucētu humānās palīdzības aģentūru piekļuvi kara skartajiem civiliedzīvotājiem;

5.  aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu atbalstu ANO un Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai (OPCW), lai turpinātu izmeklēt ķīmisko ieroču lietošanas un iznīcināšanas gadījumus saistībā ar visām Sīrijas konfliktā iesaistītajām pusēm; stingri uzstāj, ka personas, kas ir atbildīgas par ķīmisko ieroču izmantošanu, ir jāsauc pie atbildības; atbalsta OPCW kopīgā izmeklēšanas mehānisma mandāta pagarināšanu, lai noteiktu atbildību par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā;

6.  pauž bažas par nelikumīgu aizturēšanu, spīdzināšanu, cietsirdīgu izturēšanos, piespiedu pazušanu un režīma cietumos un ārvalstu atbalstīto kaujinieku grupējumu uzturētos slepenos aizturēšanas centros ieslodzīto cilvēku nogalināšanu; aicina Sīrijas varas iestādes, kuras pārvalda šos aizturēšanas centrus, pārtraukt visu nāvessodu izpildi un necilvēcīgu izturēšanos;

7.  prasa nekavējoties atbrīvot patvaļīgi aizturētās personas un izbeigt spīdzināšanas un citas nežēlīgas izturēšanās izmantošanu, kā arī piespiedu pazušanas piemērošanu saskaņā ar ANO Drošības padomes 2014. gada 22. februāra Rezolūciju Nr. 2139; prasa nekavējoties nodrošināt starptautiskiem aizturēšanas apstākļu uzraudzītājiem, piemēram, SSKK, netraucētu piekļuvi šīm ieslodzījuma vietām, lai uzraudzītu visu to personu situāciju, kam Sīrijā atņemta brīvība, un sniegtu informāciju un atbalstu viņu ģimenēm;

8.  atgādina, ka stingri nosoda zvērības, kuras pastrādājis Asada režīms, Da’esh, Jabhat Fateh al-Sham/Al-Nusra un citas teroristu organizācijas un kuras var uzskatīt par smagiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci; atbalsta QUINT valstu (ASV, Francija, Vācija, Itālija un Apvienotā Karaliste) un PV/AP aicinājumu visām bruņotajām grupām, kas cīnās Sīrijā, pārtraukt sadarbību ar Jabhat Fateh al-Sham; uzsver, cik svarīgi ir efektīvi ierobežot Da’esh piekļuvi finansējumam, aizturēt ārvalstu kaujiniekus un apturēt ieroču piegādes džihādistu grupējumiem; aicina Sīrijas opozīciju skaidri distancēties no šādiem ekstrēmistu elementiem un ideoloģijas; atgādina, ka galvenie centieni jāvelta Da’esh un citu ANO sarakstā iekļauto teroristu grupējumu sakaušanai; prasa rīkoties, lai nepieļautu, ka materiālais un finansiālais atbalsts nonāk pie privātpersonām, grupām, uzņēmumiem un organizācijām, kas saistītas ar teroristu grupām, kuras par tādām noteikusi ANO;

9.  atkārto prasību, ka personām, kas ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, ir jāsaņem sods un viņas ir jāsauc pie atbildības; uzsver, ka pie atbildības ir jāsauc arī tie, kas izdarījuši noziegumus pret reliģiskajām, etniskajām un citām grupām un minoritātēm; saglabā pārliecību, ka ne efektīva konflikta noregulēšana, ne ilgtspējīgs miers Sīrijā nav iespējami, ja nenotiek saukšana pie atbildības par veiktajiem noziegumiem; uzskata, ka jautājumu par saukšanu pie atbildības par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci nevajadzētu politizēt:  pienākums ievērot starptautiskās humanitārās tiesības jebkuros apstākļos attiecas uz visām konfliktā iesaistītajām pusēm un visiem, kuri pastrādā šādus noziegumus, ir jāapzinās, ka agrāk vai vēlāk viņi tiks saukti pie atbildības;

10.  mudina ES un dalībvalstis nodrošināt, ka visas personas, kuras ir atbildīgas par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, stātos tiesas priekšā, piemērojot vispārējās jurisdikcijas principu un izmantojot pienācīgu, objektīvu starptautisko kriminālās tiesvedības mehānismu vai valsts tiesas; atkārtoti pauž atbalstu tam, ka jautājumu par situāciju Sīrijā būtu jānodod izskatīt Starptautiskajai Krimināltiesai, tomēr, tā kā Drošības padome šo jautājumu nespēj apspriest, atkārto aicinājumu ES un tās dalībvalstīm, kamēr nav pieņemts lēmums jautājumu par situāciju Sīrijā nodot izskatīt Starptautiskajai Krimināltiesai, ieņemt vadošo lomu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā un izvērtēt iespēju izveidot Sīrijas kara noziegumu tribunālu; uzsver, cik svarīgi ir tas, lai par šo procesu pēc konflikta beigām nolūkā veicināt izlīgumu atbildētu pati Sīrija;

11.  atzinīgi vērtē un uzsver vietējo un starptautisko pilsoniskās sabiedrības organizāciju izšķiroši svarīgo darbu, dokumentējot pierādījumus par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kā arī citiem pārkāpumiem, tostarp kultūras mantojuma iznīcināšanu; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt sniegt pilnīgu atbalstu šiem dalībniekiem;

12.  pauž nožēlu par Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmumu atteikties no dalības ICC, vienlaikus norādot, ka Krievijas Federācija tā arī nebija ratificējusi Romas Statūtus un ka brīdis, kurā tā pieņēma šo lēmumu, mazina uzticību šai valstij un liek izdarīt secinājumus par to, cik nopietna ir tās apņemšanos ievērot starptautisko tiesiskumu;

13.  atzinīgi vērtē Padomes 2016. gada 17. oktobra secinājumus par Sīriju un Eiropadomes 2016. gada 20. un 21. oktobra secinājumus par Sīriju; atbalsta ES prasību pārtraukt militāros uzlidojumus Alepo pilsētai, nekavējoties pārtraukt karadarbību, procesu uzraugot ar spēcīgu un pārredzamu mehānismu, izbeigt aplenkumus un nodrošināt, lai visas puses piešķirtu pilnīgu, netraucētu un ilgtspējīgu piekļuvi humānajai palīdzībai visā valstī;

14.  atzinīgi vērtē to, ka ES ir pārskatījusi savus ierobežojošus pasākumus pret Sīriju un personām, kuras ir daļēji atbildīgas par represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem; uzsver, ka ES būtu jāapsver visas pieejamās iespējas, tostarp iespēja gaisa telpu virs Alepo noteikt kā lidojumu aizlieguma zonu, lai gadījumā, ja vardarbība un humanitāro tiesību klaja neievērošana nerimtos, visnežēlīgāko cilvēktiesību pārkāpumos vainīgajiem nāktos saskarties ar savas rīcības sekām;

15.  prasa, lai visi ievērotu Sīrijā dzīvojošo etnisko un reliģisko minoritāšu, tostarp kristiešu, tiesības turpināt savā vēsturiskajā un tradicionālajā zemē dzīvot cieņpilni, līdztiesīgi un drošībā un pilnībā praktizēt savu reliģiju un ticību bez jebkādas piespiešanas, vardarbības vai diskriminācijas; atbalsta starpreliģiju dialogu nolūkā veicināt savstarpējo sapratni un novērst fundamentālismu;

16.  mudina visus Starptautiskās Sīrijas atbalsta grupas (SSAG) dalībniekus atsākt sarunas, lai sekmētu stabila pamiera noslēgšanu, un pastiprināt darbu pie ilgtermiņa politiskā noregulējuma panākšanas Sīrijā; uzsver, ka reģionālajiem dalībniekiem, jo īpaši kaimiņvalstīm, ir īpaša atbildība;

17.  atkārto aicinājumu priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei atjaunot centienus panākt vienotu ES stratēģiju Sīrijai; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta PV/AP Federikas Mogerīni nesenās ar Eiropadomes pilnvarojumu īstenotās diplomātiskās iniciatīvas, kuru nolūks ir panākt to, ka konfliktā iesaistītās puses atgriežas pie sarunu galda un atsākt politisko procesu Ženēvā; ar interesi atzīmē viņas reģionālās sarunas ar Irānu un Saūda Arābiju un uzskata, ka viņas darbības papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā sūtņa Stafana de Misturas centienus un dod lietderīgu ieguldījumu tajos; mudina visas konfliktā iesaistītās puses pēc iespējas ātrāk atsākt un padziļināt politiskās sarunas, sagaidot, ka tiks panākts jauns un noturīgs pamiers, kurā būtu paredzētu noteikumi, kas nodrošinātu pārejas perioda tiesiskumu pēckonflikta Sīrijā; uzsver, ka šo miera sarunu rezultātā būtu jāizbeidz karadarbība un jāsāk politiska pāreja, kuru vadītu un par kuru atbildētu pati Sīrija; uzsver, ka ES varētu būt nozīmīga dalībniece pēckonflikta atjaunošanā un izlīguma procesā;

18.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu humanitārajai iniciatīvai, ko Alepo īsteno Eiropas Savienība, un mudina visas puses sekmēt tās īstenošanu;

19.  atzinīgi vērtē partnerības prioritātes un ar Jordāniju noslēgto paktu par 2016.–2018. gada periodu un ar Libānu noslēgto paktu par 2016.–2020. gada periodu; norāda, ka šādi pakti veido satvaru, saskaņā ar kuru rīcībā tiek īstenotas savstarpējās apņemšanās, kas paustas 2016. gada 4. februārī Londonā notikušajā konferencē “Atbalsts Sīrijai un reģionam”; norāda, ka attiecībā uz humāno palīdzību Sīrijas kaimiņvalstīm palielinās finansiālās vajadzības un pastāv finansējuma nepietiekamība; aicina ES dalībvalstis pildīt savus solījumus un sniegt ANO, tās īpašajām aģentūrām un citiem humānās palīdzības sniedzējiem tik ļoti nepieciešamo atbalstu humānās palīdzības sniegšanā miljoniem sīriešu, kas ir pārvietoti iekšzemē vai nonākuši uzņēmējvalstīs un kopienās;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Starptautiskās Sīrijas atbalsta grupas locekļiem un visām konfliktā iesaistītajām pusēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0382.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES un Turcijas attiecībām (2016/2993(RSP))

P8_TA(2016)0450 RC-B8-1276/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par žurnālistu stāvokli Turcijā(1) un 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par 2015. gada ziņojumu par Turciju(2),

–  ņemot vērā 2016. gada ziņojumu par Turciju, ko Komisija publicēja 2016. gada 9. novembrī (SWD(2016)0366),

–  ņemot vērā 2005. gada 3. oktobra ES sarunu programmu Turcijai,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. jūlija secinājumus par Turciju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 231/2014, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II)(3),

–  ņemot vērā tiesības uz vārda brīvību, kas noteiktas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECHR) un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuriem Turcija ir pievienojusies,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra memorandus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2016. gada 26. jūlija paziņojumu par pasākumiem, kas veikti, īstenojot ārkārtas stāvokli Turcijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība un Eiropas Parlaments ir stingri nosodījuši neveiksmīgo militāro apvērsumu Turcijā un atzinuši, ka Turcijas iestādēm ir leģitīms pienākums saukt pie atbildības tos, kuri ir vainojami un bija iesaistīti šajā apvērsuma mēģinājumā;

B.  tā kā Turcija ir svarīgs partneris un tiek sagaidīts, ka tā kā kandidātvalsts ievēros visaugstākos standartus attiecībā uz demokrātiju, tostarp cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, pamatbrīvībām un vispārējām tiesībām uz taisnīgu tiesu; tā kā Turcija kopš 1950. gada ir Eiropas Padomes dalībvalsts, tādēļ ECHR tai ir saistoša;

C.  tā kā Turcijas valdības represīvie ārkārtas stāvokļa pasākumi ir nesamērīgi un pārkāpj pamattiesības un pamatbrīvības, kas ir aizsargātas ar Turcijas konstitūciju, demokrātijas vērtības, kuras ir Eiropas Savienības pamatā, un ICCPR; tā kā kopš apvērsuma mēģinājuma varas iestādes ir apcietinājušas 10 Turcijas Lielās nacionālās asamblejas locekļus, kas ir opozīcijas partijas HDP biedri, un aptuveni 150 žurnālistus (lielākais šādu arestu skaits visā pasaulē); tā kā ir apcietināti 2386 tiesneši un prokurori, kā arī 40 000 citu cilvēku, no kuriem vairāk nekā 31 000 joprojām atrodas apcietinājumā; tā kā saskaņā ar Komisijas 2016. gada ziņojumu par Turciju 129 000 valsts ierēdņu ir vai nu atcelti no amata (66 000), vai arī atlaisti (63 000), un pret viņiem līdz šim brīdim lielākā daļā gadījumu nav izvirzītas apsūdzības;

D.  tā kā prezidents Erdogans un Turcijas valdības locekļi vairākkārt ir snieguši paziņojumus par nāvessoda atjaunošanu; tā kā Padome 2016. gada 18. jūlija secinājumos par Turciju atgādināja, ka nāvessoda vienprātīga noraidīšana ir būtisks Savienības acquis elements;

E.  tā kā pastāv nopietnas bažas par apstākļiem, kādos pēc apvērsuma mēģinājuma tiek turētas aizturētās un apcietinātās personas, un par stingrajiem ierobežojumiem attiecībā uz vārda brīvību un preses un plašsaziņas līdzekļiem Turcijā;

F.  tā kā sarunu programmas 5. punktā paredzēts, ka gadījumā, ja Turcijā nopietni un ilgstoši pārkāps brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, kā arī tiesiskuma principus, kas ir Savienības pamatā, Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, ko izteikusi trešdaļa dalībvalstu, ieteiks apturēt sarunas un ierosinās nosacījumus to atsākšanai;

G.  tā kā sarunu pagaidu apturēšana nozīmētu, ka pašreizējās sarunas tiek iesaldētas, netiek atvērtas jaunas sarunu sadaļas un netiek īstenotas nekādas jaunas iniciatīvas saistībā ar Turcijas ES sarunu programmu,

1.  stingri nosoda nesamērīgos represīvos pasākumus, kas Turcijā veikti kopš neveiksmīgā militārā apvērsuma mēģinājuma 2016. gada jūlijā; joprojām ir apņēmības pilns saglabāt Turcijas saikni ar ES; tomēr aicina Komisiju un dalībvalstis sākt ar Turciju notiekošo sarunu pagaidu iesaldēšanu;

2.  apņemas savu nostāju pārskatīt, kad nesamērīgie pasākumi, kas pieņemti ārkārtas stāvokļa laikā Turcijā, tiks atcelti; pārskatīšanā tas balstīsies uz to, vai visā valstī ir atjaunots tiesiskums un tiek ievērotas cilvēktiesības; uzskata, ka piemērots laiks, kad sākt šādu pārskatīšanu, būtu pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas;

3.  uzsver, ka gadījumā, ja Turcijas valdība atjaunos nāvessodu, pievienošanās process būtu oficiāli jāaptur;

4.  norāda, ka Turcija līdz šim nav izpildījusi 7 no 72 vīzu režīma liberalizācijas ceļveža kritērijiem, daži no kuriem ir īpaši svarīgi;

5.  norāda, ka Turcijai ir svarīgi sekmēt muitas savienību; uzsver, ka darba pārtraukšana saistībā muitas savienības sekmēšanu valstij radītu nopietnas ekonomiskas sekas;

6.  pauž dziļas bažas par paziņojumiem, kas apstrīd Lozannas līgumu, ar kuru ir noteiktas mūsdienu Turcijas robežas un kurš ir palīdzējis jau gandrīz gadsimtu reģionā nodrošināt mieru un stabilitāti;

7.  aicina Komisiju jaunākos notikumus Turcijā apskatīt vidusposma novērtēšanas ziņojumā par IPA, kuru paredzēts publicēt 2017. gadā; aicina Komisiju izskatīt iespēju palielināt atbalstu Turcijas pilsoniskajai sabiedrībai no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta;

8.  mudina Eiropas Komisiju, Eiropas Padomi un Venēcijas komisiju piedāvāt papildu tiesisko palīdzību Turcijas iestādēm;

9.  uzsver, ka ES un Turcijas attiecības ir stratēģiski svarīgas abām pusēm; atzīst — lai gan Turcija ir svarīgs ES partneris, politiskajai gribai sadarboties ir jānāk no abām partnerības pusēm; uzskata, ka Turcija neizrāda šādu politisko gribu, jo valdības rīcība Turciju vēl vairāk attālina no virzības uz Eiropu;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Turcijas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0423. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0133. (3) OV L 77, 15.3.2014., 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (2016/2966(RSP))

P8_TA(2016)0451 B8-1235/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 19., 157. un 216. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24. un 25. pantu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembra Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko 1979. gada 18. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar Rezolūciju Nr. 34/180,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(2), 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(3) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2011. gada martā,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu(6),

–  ņemot vērā Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmu 2014.‒2020. gadam,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu Strategic engagement for gender equality 2016–2019 (“Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”) (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumu „Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums”, kas publicēts 2014. gada martā,

–  ņemot vērā Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus(7),

–  ņemot vērā Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(8) un Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(9),

–  ņemot vērā Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību(10) un Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(11);

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada oktobra ceļvedi par iespējamu ES pievienošanos Stambulas konvencijai,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumus Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016)0111 un COM(2016)0109),

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (O-000121/2016 – B8-1805/2016 un O-000122/2016 – B8-1806/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām, kura ir ietverta Līgumos un Pamattiesību hartā un kuru ES ir apņēmusies integrēt visās darbībās, un tā kā dzimumu līdztiesība ir būtiska kā stratēģiskais mērķis nolūkā sasniegt kopējos stratēģijas “Eiropa 2020” izaugsmes, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas mērķus;

B.  tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nedriskriminēšanu ir izšķirošas pamattiesības, kas atzītas Eiropas Savienības līgumos un kas dziļi sakņojas Eiropas sabiedrībā, ir nozīmīgas un tā kā šīs tiesības ir obligāti nepieciešamas tās tālākai attīstībai un ir vienlīdz jāīsteno likumdošanā, praksē, judikatūrā un reālajā dzīvē;

C.  tā kā Direktīvā 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, ar dzimumu saistīta vardarbība ir definēta kā vardarbība, kas ir vērsta pret personu minētās personas dzimuma, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai kas nesamērīgā pārsvarā skar konkrēta dzimuma personas; tā kā tas var radīt fizisku, seksuālu, emocionālu vai psiholoģisku kaitējumu vai ekonomiskus zaudējumus cietušajiem, vienlaikus ietekmējot viņu ģimenes, radiniekus un sabiedrību kopumā; tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība ir radikāla diskriminācijas forma un cietušo pamattiesību un brīvības pārkāpums, kas reizē ir gan dzimumu nevienlīdzības cēlonis, gan sekas; un tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm izpaužas arī kā vardarbība tuvās attiecībās, seksuāla vardarbība (tostarp izvarošana, seksuāli uzbrukumi un uzmākšanās), cilvēku tirdzniecība, verdzība, tostarp jaunu veidu vardarbība pret sievietēm un meitenēm, izmantojot internetu, un dažāda veida kaitējoša prakse, piemēram, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošana un tā sauktie goda aizstāvēšanas noziegumi;

D.  tā kā vardarbība pret sievietēm un ar dzimumu saistīta vardarbība joprojām ir Eiropas Savienībā izplatītas parādības; tā kā Pamattiesību aģentūras 2014. gada pētījumā par vardarbību pret sievietēm, kā arī citos esošajos pētījumos tiek lēsts, ka viena trešdaļa no visām sievietēm Eiropā ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību vismaz reizi savā pieauguša cilvēka dzīvē, 20 % jauno sieviešu (18–29 vecumā) ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos tiešsaistē, katra piektā sieviete (18 %) ir tikusi vajāta, katra divdesmitā sieviete ir tikusi izvarota un vairāk nekā katra desmitā ir cietusi no seksuālas vardarbības bez piekrišanas vai ar spēka pielietošanu; tā kā šis pētījums skaidro arī to, ka par lielāko daļu vardarbības gadījumu netiek ziņots nekādām iestādēm, un liecina par to, ka apsekojumiem par pakļaušanu netaisnībai ir būtiska nozīme līdzās administratīvajai statistikai, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par dažāda veida vardarbību pret sievietēm; un tā kā ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai mudinātu sievietes, kas ir cietušas no vardarbības, ziņot par savu pieredzi un meklēt palīdzību, un lai nodrošinātu, ka pakalpojumu sniedzēji var apmierināt cietušo vajadzības un informēt viņus par viņu tiesībām un pastāvošajiem atbalsta veidiem;

E.  tā kā saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu Eiropas Savienībai radītās gada izmaksas vardarbības pret sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības dēļ 2011. gadā tika vērtētas EUR 228 miljardu apmērā (t. i., 1,8 % no ES IKP), no kuriem EUR 45 miljardus saņēma sabiedriskie un valsts dienesti un EUR 24 miljardi bija neiegūtie ekonomiskie rezultāti;

F.  tā kā Komisija savā dokumentā “Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” uzsvēra, ka vardarbība pret sievietēm un ar dzimumu saistīta vardarbība, kas kaitē sieviešu veselībai un labklājībai, darba dzīvei un finansiālajai neatkarībai, kā arī ekonomikai, ir viena no galvenajām problēmām, kas jārisina, lai panāktu patiesu dzimumu līdztiesību;

G.  tā kā vardarbība pret sievietēm pārāk bieži tiek uzskatīta par privātu problēmu un pret to izturas pārāk iecietīgi; tā kā faktiski tas ir pamattiesību pārkāpums un smags noziegums, par ko ir jāpiemēro sods; tā kā ir jāizbeidz vainīgo personu nesodāmība, lai pārrautu to sieviešu un meiteņu klusēšanas un vientulības apburto loku, kas cietušas no vardarbības;

H.  tā kā vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami uzlabot izpratni un mazināt šādu vardarbību un tās radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, kultūras, izglītojošus un sociālus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītas darbības;

I.  tā kā tādu faktoru dēļ kā tautība, reliģija vai pārliecība, veselība, ģimenes stāvoklis, mājoklis, migrācijas statuss, vecums, invaliditāte, šķira, seksuālā orientācija, dzimuma identitāte un dzimuma izpausmes, sievietēm var būt īpašas vajadzības, viņas var būt vairāk pakļautas vairākkārtējai diskriminācijai un tādēļ viņām būtu jāpiešķir īpaša aizsardzība;

J.  tā kā tas, ka ir pieņemtas ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu un ka ES Stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām un rīcības plānā ir iekļauta īpaša nodaļa par sieviešu aizsardzību pret vardarbību saistībā ar dzimumu, parāda ES nepārprotamo politisko gribu risināt jautājumu par sieviešu tiesībām kā prioritāti un šajā jomā īstenot ilgtermiņa rīcību; tā kā cilvēktiesību politikas virzienu iekšējās un ārējās dimensijas saskaņošana dažreiz var atklāt plaisu starp vārdiem un rīcību;

K.  tā kā pilsoņi un iedzīvotāji Savienībā nav vienādi aizsargāti pret vardarbību saistībā ar dzimumu, jo nav vienotas sistēmas un dalībvalstīs ir spēkā atšķirīga politika un tiesību akti, cita starpā, attiecībā uz pārkāpumu definīciju un tiesību aktu darbības jomu, tādēļ viņi ir mazāk aizsargāti pret vardarbību;

L.  tā kā Komisija 2016. gada 4. martā ierosināja ES pievienošanos Stambulas konvencijai, kas ir pirmais juridiski saistošais instruments vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai starptautiskā līmenī;

M.  tā kā visas ES dalībvalstis ir parakstījušas konvenciju, taču tikai četrpadsmit no tām to ir ratificējušas;

N.  tā kā – ja netiks nodrošināta pienācīga konvencijas izpilde un netiks piešķirti atbilstoši finanšu līdzekļi un cilvēkresursi tam, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu cietušos, konvencijas ratifikācijai nebūs rezultātu;

O.  tā kā Stambulas konvencijas pamatā ir holistiska pieeja – tajā jautājumu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītu vardarbību risina no tādām dažādām perspektīvām kā novēršana, cīņa pret diskrimināciju, krimināltiesiski pasākumi nesodāmības novēršanai, cietušo aizsardzība un atbalsts viņiem, bērnu aizsardzība, sieviešu patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzība, kā arī labāka datu vākšana; tā kā šāda pieeja nozīmē integrētas politikas pieņemšanu, apvienojot dažādu jomu pasākumus, kurus vada vairākas ieinteresētās personas (tiesu, policijas un sociālās iestādes, NVO, vietējās un reģionālās apvienības, valdības utt.) visos pārvaldības līmeņos;

P.  tā kā Stambulas konvencija ir jaukts nolīgums, kas ļauj ES un dalībvalstīm tai pievienoties vienlaicīgi, jo ES ir kompetences tādās jomās kā cietušo tiesības un aizsardzības rīkojumi, patvērums un migrācija, kā arī tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās,

1.  atgādina, ka ar LES 2. pantu un Pamattiesību hartu Komisijai ir pienākums garantēt, veicināt un veikt pasākumus dzimumu līdztiesības uzlabošanai;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu parakstīt un noslēgt ES pievienošanos Stambulas konvencijai, bet pauž nožēlu par to, ka sarunas Padomē nevirzās tādā pašā tempā;

3.  uzsver, ka ES pievienošanās nodrošinās saskaņotu Eiropas tiesisko regulējumu, ar kuru novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargāt vardarbībā cietušos; uzsver, ka tas nodrošinās ES iekšējās un ārējās politikas lielāku saskaņotību un efektivitāti, ES tiesību aktu, programmu un fondu, kas saistīti ar konvenciju, labāku uzraudzību, interpretāciju un īstenošanu un atbilstošāku un labāku salīdzināmo sadalīto datu vākšanu par vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību ES līmenī, un pastiprinās ES atbildību starptautiskā līmenī; turklāt uzsver, ka ES pievienošanās radīs jaunu politisko spiedienu dalībvalstīm ratificēt šo instrumentu;

4.  aicina Padomi un Komisiju paātrināt sarunas par Stambulas konvencijas parakstīšanu un noslēgšanu;

5.  atbalsta ES pievienošanos Stambulas konvencijai kopumā un bez ierunām;

6.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai pēc ES pievienošanās Stambulas konvencijai Parlaments būtu pilnībā iesaistīts konvencijas uzraudzības procesā, kā paredzēts LESD 218. pantā;

7.  atgādina, ka ES pievienošanās Stambulas konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no konvencijas ratifikācijas valsts līmenī; tādēļ aicina visas dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju, to nekavējoties izdarīt;

8.  aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu konvencijas izpildi un piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu cietušos;

9.  uzskata, ka ES centieniem izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm ir jābūt daļai no visaptveroša plāna, ar kuru apkaro visa veida dzimumu nevienlīdzību; prasa izstrādāt ES stratēģiju vardarbības pret sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai;

10.  atkārtoti mudina Komisiju, tāpat kā tā tika mudināta 2014. gada 25. februāra rezolūcijā ar ieteikumiem vardarbības pret sievietēm apkarošanai, iesniegt tiesību aktu, kurš nodrošinātu saskaņotu sistēmu statistikas datu ieguvei un dalībvalstu pastiprinātu pieeju jebkāda veida vardarbības pret meitenēm un sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai un apkarošanai, padarot iespējamu vieglu piekļuvi tiesai;

11.  aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu ar dzimumu saistīta vardarbība) ir nozieguma veids, kā minēts LESD 83. panta 1. punktā;

12.  atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju svarīgāko darbu, novēršot un apkarojot vardarbību pret sievietēm un meitenēm un aizsargājot un atbalstot vardarbībā cietušos;

13.  aicina dalībvalstis un ieinteresētās personas, kas sadarbojas ar Komisiju, sieviešu NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, palīdzēt izplatīt informāciju par konvenciju, ES programmām un tajās pieejamo finansējumu vardarbības pret sievietēm apkarošanai un cietušo aizsardzībai;

14.  aicina Komisiju un Padomi sadarboties ar Parlamentu, lai konstatētu dzimumu līdztiesības jomā panākto progresu, un aicina prezidentvalstu trijotni veikt būtiskus pasākumus, lai pildītu savas saistības šajā jomā; prasa ES augstākā līmeņa sanāksmē par dzimumu līdztiesību un sieviešu un meiteņu tiesībām uzņemties jaunas saistības;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp. (2) OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp. (3) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp. (4) OV C 24, 22.1.2016., 8. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126. (6) PE 504.467. (7) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp. (8) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp. (9) OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp. (10) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. (11) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2015. gadā (2016/2150(INI))

P8_TA(2016)0452 A8-0331/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2015. gadā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 43. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2001. gada 6. septembrī pieņemto Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksu(2),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par sadarbību, kas tika noslēgts starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Ombudu 2006. gada 15. martā un stājās spēkā 2006. gada 1. aprīlī,

–  ņemot vērā lobēšanas pārredzamības un integritātes principus, ko publicējusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību,

–  ņemot vērā Reglamenta 220. panta 2. punkta otro un trešo teikumu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0331/2016),

A.  tā kā 2016. gada 3. maijā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli iesniedza gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2015. gadā un tā kā 2016. gada 20. jūnijā Briselē ombude Emily O’Reilly iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu;

B.  tā kā LESD 15. pantā ir paredzēts, ka ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām jādarbojas iespējami atklāti, lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

C.  tā kā LESD 24. pantā ir noteikts princips, ka ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie Ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu;

D.  tā kā ar LESD 228. pantu Eiropas ombuds tiek pilnvarots pieņemt sūdzības par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa;

E.  tā kā LESD 258. pants nosaka Komisijas kā Līgumos paredzēto pienākumu izpildes uzraudzītājas funkcijas; tā kā šā pienākuma neuzņemšanos varētu uzskatīt par pārvaldības kļūmi;

F.  tā kā saskaņā ar LESD 298. pantu ES iestādes, struktūras, biroji un aģentūras „saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu” un tā kā šajā pantā noteikts, ka šim nolūkam paredz pieņemt īpašus sekundāros tiesību aktus, proti, regulas, kas piemērojamas visās ES pārvaldības jomās;

G.  tā kā Pamattiesību hartas 41. pants nosaka: „ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

H.  tā kā Hartas 43. pantā noteikts: „ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”;

I.  tā kā ar Māstrihtas līgumu izveidotais Eiropas Ombuda birojs, kurš 2015. gadā atzīmēja savas dibināšanas 20. gadadienu, kopš 2005. gada ir izskatījis 48 840 sūdzību;

J.  tā kā saskaņā ar 2015. gada oktobra Eirobarometra zibensaptauju par ES pilsoņu tiesībām 83 % Eiropas iedzīvotāju apzinās, ka ES iedzīvotājiem ir tiesības sūdzēties Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam vai Eiropas Ombudam;

K.  tā kā administratīva kļūme atbilstoši Eiropas Ombuda definīcijai ir nekvalitatīva vai nesekmīga administratīva darbība, kas notiek gadījumos, kad kāda iestāde vai publiska struktūra nerīkojas saskaņā ar tai saistošu likumu, noteikumu vai principu, neievēro labas pārvaldības principus vai pārkāpj cilvēktiesības;

L.  tā kā labas administratīvās prakses kodeksa mērķis ir nepieļaut administratīvas kļūmes; tā kā šī instrumenta lietderība ir ierobežota, jo tas nav saistošs;

M.  tā kā nolūkā panākt leģitimitāti un sabiedrības uzticēšanos tam, ka lēmumus pieņem, balstoties uz vispārējām sabiedrības interesēm, augsts pārredzamības līmenis ir izšķirīgi svarīgs;

N.  tā kā nepārredzamība lietās ar lielu ietekmi uz ES sociālekonomisko modeli, nereti ar ievērojamu ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi, bieži rada neuzticēšanos atsevišķu iedzīvotāju vidū un sabiedrībā kopumā;

O.  tā kā trauksmes cēlēji ir izšķiroši svarīgi administratīvu kļūmju un dažos gadījumos pat politiskas korupcijas atklāšanā; tā kā šīs parādības ievērojami grauj mūsu demokrātijas kvalitāti; tā kā trauksmes cēlēji pēc faktu atklāšanas bieži saskaras ar ievērojamām grūtībām un pārāk bieži cieš no dažādām darbībām, kas vērstas personīgi pret viņiem — tiek ne tikai negatīvi ietekmēta viņu karjera, bet pret viņiem izmanto arī noziedzīgus līdzekļus; tā kā, ja netiks ieviesti papildus aizsardzības pasākumi, šī pagātnes pieredze varētu atturēt turpmākos iespējamos trauksmes cēlējus no šādas ētiskas rīcības;

P.  tā kā 2014. gadā ir ņemti vērā 90 % Eiropas Ombuda biroja lēmumu un/vai ieteikumu, kas ir par 10 procentu punktiem vairāk nekā 2013. gadā;

Q.  tā kā attiecībā uz izmeklēšanas procedūrām, kas 2015. gadā ierosinātas pēc Ombuda iniciatīvas, var identificēt šādas svarīgākās tēmas: pārredzamība ES iestādēs, ētikas jautājumi, sabiedrības līdzdalība ES lēmumu pieņemšanā, ES konkurences noteikumi un pamattiesības;

R.  tā kā Lūgumrakstu komiteja ir Eiropas ombudu tīkla aktīva locekle; tā kā, pildot šīs funkcijas, Komiteja no Eiropas Ombuda ir saņēmusi 42 sūdzības turpmākai izskatīšanai lūgumrakstu formā,

1.  apstiprina 2015. gada ziņojumu, ko iesniedzis Eiropas Ombuds;

2.  uzteic Emily O’Reilly lielisko darbu un nebeidzamos centienus uzlabot pakalpojumu kvalitāti, ko iedzīvotājiem sniedz Eiropas administrācija; atzīst pārredzamības kā uzticēšanās radīšanas un administrācijas pamatelementa nozīmīgumu, ko apliecina arī lielais to sūdzību īpatsvars, kuras attiecās uz pārredzamības jautājumiem (22,4 % — vairāk nekā par jebkuru citu jomu); atzīst stratēģisko pētījumu nozīmi labas pārvaldības nodrošināšanā un atbalsta tos stratēģiskos pētījumus, kurus šajā jomā līdz šim ir veicis Eiropas Ombuda birojs;

3.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda pastāvīgos centienus palielināt TTIP sarunu pārredzamību, iesniedzot priekšlikumus Komisijai; atzinīgi vērtē to, ka Komisija tā rezultātā ir publiskojusi daudzus dokumentus par TTIP, līdz ar to veicinot pārredzamību kā vienu no Komisijas jaunās tirdzniecības stratēģijas trim pīlāriem; atkārtoti uzsver pilnīgas un uzlabotas pārredzamības nepieciešamību tādos starptautiskajos nolīgumos kā TTIP, CETA un citos, kā to daudzos Lūgumrakstu komitejai adresētos lūgumrakstos pieprasījuši nobažījušies iedzīvotāji; prasa pastiprināt un paplašināt centienus šajā jomā, lai nodrošinātu Eiropas iedzīvotāju uzticēšanos;

4.  aicina Eiropas Ombudu noskaidrot, kādā mērā drošu lasītavu izveide atbilst tiesībām piekļūt dokumentiem un labas pārvaldības principiem;

5.  atgādina, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ir balstīta uz “visplašākās iespējamās piekļuves” principu; tāpēc uzsver — lai nodrošinātu to, ka iedzīvotāji var pilnībā izmantot savas demokrātiskās tiesības, pārredzamība un ES iestāžu rīcībā esošo dokumentu pilnīga pieejamība ir jāpadara par normu; uzsver — kā jau nolēmusi Eiropas Savienības Tiesa, izņēmumi attiecībā uz minēto normu ir jāinterpretē pareizi, ņemot vērā sabiedrības īpašo interesi par pieejamību un demokrātijas prasībām, pilsoņu ciešāku iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā, pārvaldes leģitimitāti, efektivitāti un pārskatatbildību pret pilsoņiem;

6.  mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt Eiropas Ombudam pilnvaras pieņemt paziņojumu gadījumā, ja kāda ES iestāde neievēro Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ja šie dokumenti neietilpst minētās regulas 4. panta un 9. panta 1. punkta piemērošanas jomā; atbalsta ideju, ka Ombudam ir jābūt pilnvarām pieņemt lēmumu par attiecīgo dokumentu publiskošanu pēc tam, kad ir veikta izmeklēšana par neievērošanu;

7.  pauž nožēlu par to, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšana ir bloķēta; uzskata, ka bez turpmākas kavēšanās ir jāpanāk virzība, jo minētā regula vairs neatspoguļo pašreizējo juridisko situāciju un institucionālo praksi;

8.  atzīst pārredzamības nepieciešamību ES lēmumu pieņemšanā un atbalsta Eiropas Ombuda veiktās izmeklēšanas par neoficiālajām sarunām starp trim galvenajām ES iestādēm („trialogiem”) un sabiedriskās apspriešanas uzsākšanu par šo jautājumu; atbalsta trialogu dokumentu publiskošanu, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. un 9. pantu;

9.  pauž nožēlu par to, ka Parlamenta Izmeklēšanas komiteja saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (EMIS) no Komisijas saņēma nepilnīgu dokumentāciju, kas sastādīta, neietverot informāciju, ko Komisija uzskatīja par nebūtisku; aicina Komisiju savā darbā nodrošināt visaugstāko precizitāti un pilnīgu pārredzamību attiecībā uz iesniegto dokumentāciju, pilnībā ievērojot lojālas sadarbības principu, lai garantētu, ka EMIS komiteja var pilnībā un iedarbīgi izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras;

10.  atbalsta Eiropas Ombuda apņēmību padarīt pārredzamākus un augstiem pārvaldības standartiem atbilstošus Eiropas Centrālās bankas darbības mehānismus, jo īpaši attiecībā uz tās dalību trijotnē/četrotnē, kura pārrauga fiskālās konsolidācijas programmas ES valstīs; atzinīgi vērtē ECB lēmumu publiskot tās Valdes locekļu sanāksmju sarakstus; atbalsta jaunos pamatprincipus, kas reglamentē publiskas uzstāšanās un t. s. klusā perioda noteikšanu sensitīvas tirgus informācijas apritei pirms ECB Padomes sanāksmēm;

11.  ņem vērā apstākli, ka ECB ir gan monetārā iestāde, gan trijotnes/četrotnes dalībniece, un mudina Eiropas ombudu aizsargāt labas pārvaldības intereses vienā no Eiropas svarīgākajām finanšu iestādēm;

12.  prasa palielināt Eurogrupas sanāksmju pārredzamību papildus tiem pasākumiem, kurus pēc Eiropas Ombuda iejaukšanās jau ir veicis tās priekšsēdētājs;

13.  atzinīgi vērtē Ombuda izmeklēšanu par Komisijas ekspertu grupu sastāvu un darba pārredzamību; norāda uz Komisijas centieniem padarīt šīs grupas atklātākas sabiedrībai un uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību; atkārto aicinājumu Padomei, tostarp tās dokumentu sagatavošanas struktūrām, iespējami drīz pievienoties lobistu reģistram un uzlabot to darba pārredzamību;

14.  atbalsta Ombuda centienus padarīt lobēšanu pārredzamāku; pauž nožēlu par Komisijas nevēlēšanos publiskot sīku informāciju par sanāksmēm ar tabakas nozares lobistiem; mudina Komisiju padarīt savas darbības mehānismus pilnībā pārredzamas, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos Komisijas darbam;

15.  aicina Komisiju vienā centralizētā datubāzē bez maksas, sabiedrībai pilnībā saprotamā un viegli pieejamā veidā sniegt visu informāciju par lobiju ietekmi;

16.  aicina Komisiju vēlākais 2017. gadā iesniegt priekšlikumu pilnīgi obligātam un juridiski saistošam lobiju reģistram, kuru mērķis būtu novērst visas nepilnības un nodrošināt, ka pilnīgi visiem lobistiem ir obligāti jāreģistrējas;

17.  atbalsta centienus ieviest pamatnostādnes par lobēšanas pārredzamību, kuras attiektos ne tikai uz ES iestādēm, bet arī valstu pārvaldes iestādēm;

18.  norāda uz iedzīvotāju bažām par to, kā Komisija ierosina ES Tiesā prasības par pārkāpuma procedūras sākšanu un to, ka attiecīgie procesa posmi ir nepārredzami; uzsver, ka ES Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību ietver pienākumu sniegt pietiekamu pamatojumu gadījumos, kad Komisija nolemj ES Tiesā neierosināt pienākumu neizpildes procedūru; atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda stratēģisko analīzi par sistēmiskajām problēmām EU Pilot mehānismā;

19.  atzinīgi vērtē Ombuda izmeklēšanas (Lieta Nr. OI/5/2016/AB) uzsākšanu par to, kā Komisija, pildot Līgumos paredzēto pienākumu izpildes uzraudzītājas funkcijas, izskata sūdzības par pārkāpumiem saskaņā ar EU Pilot procedūru; atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja jau agrāk ir prasījusi nodrošināt piekļuvi ar EU Pilot un pienākumu neizpildes procedūrām saistītiem dokumentiem, jo saistībā ar lūgumrakstiem bieži tiek uzsāktas minētās procedūras;

20.  atzinīgi vērtē Ombuda izmeklēšanas saistībā ar t. s. virpuļdurvju efekta gadījumiem Komisijā; pieņem zināšanai to, ka Komisija minēto izmeklēšanu rezultātā ir sniegusi vairāk informācijas par to augsto amatpersonu vārdiem, kuras ir atstājušas savu amatu Komisijā un devušās strādāt privātajā sektorā; mudina biežāk publicēt šādu personu vārdus un citus datus par tām; pauž cerību, ka šim piemēram sekos citas Eiropas iestādes un aģentūras; atzinīgi vērtē Komisijas gatavību publiskot informāciju par bijušo komisāru nodarbošanos pēc pilnvaru termiņa beigām; pauž lielas bažas par to, ka bijušais Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso ir ticis izraudzīts par Goldman Sachs International konsultantu un vadītāju bez izpildpilnvarām; aicina Ombudu uzsākt stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija izskatījusi lietu par J. M. Barroso “virpuļdurvju efekta” gadījumu, tostarp to, kā formulēti ieteikumi attiecībā uz Rīcības kodeksa reformēšanu atbilstīgi labas pārvaldības principiem un LESD 245. pantā paredzētajām prasībām;

21.  atgādina, ka interešu konflikts ir plašāks jēdziens un neattiecas tikai uz t.s. virpuļdurvju efekta gadījumiem; uzsver, ka visu iespējamo interešu konflikta cēloņu efektīva risināšana ir izšķirīgi svarīga labas pārvaldības panākšanai un politisko un tehnisko lēmumu pieņemšanas uzticamības nodrošināšanai; uzskata, ka ES līmenī īpaša uzmanība jāpievērš kandidātu iecelšanai amatā Savienības iestādēs, aģentūrās un struktūrās, šajā procesā piemērojot augstus standartus un veicot konkrētus pasākumus, lai novērstu jebkādas šaubas par interešu konfliktiem;

22.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gadā visas ES iestādes saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. panta c) punktu ieviesa iekšējos noteikumus trauksmes cēlēju aizsardzībai, tādējādi rosinot reglamentētu trauksmes celšanu; norāda — vēlams, lai trauksmes cēlēju aizsardzība pret atriebību būtu iedarbīgāka; šajā nolūkā mudina pieņemt kopējus noteikumus par trauksmes celšanas atbalstīšanu un ieviest obligātas garantijas un aizsardzības pasākumus trauksmes cēlējiem;

23.  prasa attiecībā uz trauksmes celšanu pieņemt direktīvu, kurā būtu noteikti atbilstīgi kanāli un procedūras ziņošanai par visu veidu pārkāpumiem, kā arī pienācīgu garantiju un tiesisko garantiju minimums gan publiskajā, gan privātajā sektorā strādājošiem trauksmes cēlējiem;

24.  atzinīgi vērtē to, ka pēc pašlaik notiekošas Ombuda izmeklēšanas par Frontex aģentūras un dalībvalstu rīcību, kad tās kopīgi veic neatbilstīgo imigrantu piespiedu atgriešanu, ir ieviests mehānisms sūdzību iesniegšanai par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem Frontex aģentūrā; uzteic tāda paša mehānisma iekļaušanu jaunajā Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulā;

25.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda izmeklēšanu par to, vai ir ievērota Pamattiesību harta, ja dalībvalstis ES Kohēzijas fondu finansējumu tērē, piemēram, projektiem, lai ievietotu iestādēs cilvēkus ar invaliditāti, nevis viņus integrētu sabiedrībā; mudina Eiropas Ombudu turpināt šādas izmeklēšanas, lai garantētu projektu pārredzamību un pievienoto vērtību;

26.  atzinīgi vērtē Ombuda un Eiropas Parlamenta sadarbību saistībā ar ES satvaru ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, jo īpaši pieprasījumu pilnībā īstenot konvenciju ES līmenī un šim nolūkam piešķirt pietiekamus līdzekļus; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu konvencijas īstenošanai un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt konvencijas pilnīgu īstenošanu ES līmenī;

27.  atbalsta Ombuda centienus risināt diskriminācijas lietas un jautājumus par minoritāšu grupu un gados vecāku cilvēku tiesībām Eiropas ombudu tīkla seminārā „Ombudi pret diskrimināciju”;

28.  atbalsta Ombuda centienus nodrošināt objektivitāti Komisijas lēmumu pieņemšanas procesā par konkurences jautājumiem;

29.  atzīst, ka iedzīvotāju tiesības uz līdzdalību ES politikas veidošanā tagad ir svarīgākas nekā jebkad; atzinīgi vērtē Ombuda ierosinātās vadlīnijas Eiropas Pilsoņu iniciatīvas (EPI) darbības uzlabošanai, jo īpaši par to, ka noraidītās EPI Komisijai ir nopietni jāpamato; taču atzīst, ka ir būtiski trūkumi, kas jānovērš un jārisina, lai EPI kļūtu vēl efektīvāka; uzstāj — vairāk iekļaujot iedzīvotājus ES politikas veidošanā, palielināsies uzticēšanās Eiropas iestādēm;

30.  atzinīgi vērtē Ombuda pastāvīgo dialogu un ciešās attiecības ar dažādām ES iestādēm, tostarp Eiropas Parlamentu, kā arī ar citām struktūrām, nolūkā nodrošināt administratīvo sadarbību un kohēziju; uzteic arī Ombuda centienus nodrošināt pastāvīgu un atklātu komunikāciju ar Lūgumrakstu komiteju;

31.  atzīst to, ka ES aģentūrām ir jāievēro tie paši augstie pārredzamības, pārskatatbildības un ētikas standarti, kas visām pārējām iestādēm; ar gandarījumu norāda uz svarīgo darbu, ko Eiropas Ombuds ir veicis vairākās aģentūrās visā ES; atbalsta Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) izteikto priekšlikumu, ka reģistrētājiem ir jāpierāda, ka viņi ir darījuši visu iespējamo, lai neveiktu izmēģinājumus ar dzīvniekiem, un jāsniedz informācija par to, kā izvairīties no izmēģinājumiem ar dzīvniekiem;

32.  atbalsta Ombuda ieteikumus par to, ka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei būtu jāpārskata savi noteikumi un procedūras attiecībā uz interešu konfliktiem, lai nodrošinātu pienācīgu sabiedrisko apspriešanu un sabiedrības līdzdalību;

33.  atgādina, ka Ombudam ir arī pilnvaras un līdz ar to pienākums kontrolēt Parlamenta darbu ar mērķi ES iedzīvotājiem nodrošināt labu pārvaldību;

34.  prasa iedarbīgi uzlabot labas administratīvās prakses kodeksu, šā sasaukuma laikā pieņemot saistošu regulējumu šajā jomā;

35.  aicina Eiropas Ombudu turpmākajos gada ziņojumos papildus ietvert Ombuda biroja kompetencē neietilpstošo sūdzību iedalījumu kategorijās, tādējādi sniedzot Eiropas Parlamenta deputātiem pārskatu par problēmām, kas skar ES iedzīvotājus;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp. (2) OV C 72 E, 21.3.2002., 331. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par virzību uz galīgu PVN sistēmu un cīņu ar krāpšanu PVN jomā (2016/2033(INI))

P8_TA(2016)0453 A8-0307/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par rīcības plānu PVN jomā (COM(2016)0148),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 3. marta Īpašo ziņojumu Nr. 24/2015 „Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošana Kopienā: jārīkojas aktīvāk”,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu,

–   ņemot vērā 2011. gada 13. oktobra rezolūciju par PVN nākotni(1),

–   ņemot vērā priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(2),

–  ņemot vērā priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535),

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0307/2016),

A.  tā kā ar vienotā tirgus izveidi 1993. gada 1. janvārī tika atcelta robežkontrole Kopienas iekšējai tirdzniecībai un tā kā kopš 1993. gada pastāvošais Eiropas Savienības PVN režīms saskaņā ar patlaban spēkā esošās PVN direktīvas 402.–404. pantu tika ieviests kā pagaidu risinājums un darbojas kā pārejas posma režīms;

B.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 113. pantu Padome ar vienprātīgu lēmumu pieņem direktīvas attiecībā uz kopējās PVN sistēmas izveides pabeigšanu un it sevišķi attiecībā uz šīs sistēmas atkāpju pakāpenisku ierobežošanu vai atcelšanu;

C.  tā kā Komisijai ir pienākums reizi četros gados iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par pastāvošās PVN sistēmas, it sevišķi pārejas posma pasākumu, darbību;

D.  tā kā dalībvalstīm PVN ir nozīmīgs, arvien augošs ieņēmumu avots, no kura gūtie līdzekļi 2014. gadā sasniedza gandrīz EUR 1 triljonu un kurš veido daļu no ES pašu resursiem, proti, 2014. gadā ES kopējie ieņēmumi no PVN pašu resursiem bija EUR 17 667 miljoni un veidoja 12,27 % no ES kopējiem ieņēmumiem(4);

E.  tā kā pastāvošā PVN sistēma, it sevišķi veids, kā lielās korporācijas to piemēro pārrobežu darījumiem, nav pasargāta no krāpšanas, no nodokļu nemaksāšanas stratēģijām, no nodokļu neiekasēšanas maksātnespējas situācijās vai no nepareiziem aprēķiniem; tā kā ir aplēsts, ka negūto PVN ieņēmumu apmērs gadā ir aptuveni EUR 170 miljardi, un tā kā arvien vairāk ir pieejamas labākas digitālās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību varētu samazināt šo negūto ieņēmumu apmēru;

F.  tā kā saskaņā ar Komisijas pētījumu(5) iekšēji Kopienā realizētas „pazudušā tirgotāja” krāpšanas shēmas (ko parasti dēvē par karuseļveida krāpšanu) gadā vien rada PVN ieņēmumu zaudējumus aptuveni EUR 45–53 miljardu apmērā;

G.  tā kā dalībvalstu spējas efektīvi cīnīties ar krāpšanu PVN jomā un izvairīšanos no PVN maksāšanas ir atšķirīgas — tiek lēsts, ka negūto PVN ieņēmumu apmērs atkarībā no valsts svārstās no mazāk nekā 5 % līdz vairāk nekā 40 %;

H.  tā kā saskaņā ar Eiropola aplēsēm organizētu noziedzīgo grupējumu darbību rezultātā negūtie PVN ieņēmumi dalībvalstīm ik gadu rada zaudējumus EUR 40–60 miljardu apmērā un 2 % šo grupu ir atbildīgas par 80 % „pazudušā tirgotāja” krāpnieciskajām darbībām;

I.  tā kā pārrobežu PVN krāpšanas rezultātā negūto ieņēmumu apmēra noteikšana ir ļoti sarežģīts uzdevums, ņemot vērā to, ka tikai divas dalībvalstis, proti, Apvienotā Karaliste un Beļģija, apkopo un izplata statistikas datus par šo jautājumu;

J.  tā kā vairākas dalībvalstis Eurojust un Eiropola vadībā nesen secīgi veica trīs sekmīgas ātrās operācijas, kurās tika atklāta karuseļveida krāpšanas shēma kopumā EUR 320 miljonu apmērā;

K.  tā kā pašreizējā PVN sistēma rada lielas administratīvās izmaksas, it sevišķi saistībā ar pārrobežu darījumiem, un tās būtu iespējams ievērojami samazināt, īpaši attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, cita starpā ar vienkāršošanas pasākumiem, izmantojot digitālos ziņošanas rīkus un kopējas datubāzes;

L.  tā kā ir daudz iespēju veikt uzlabojumus, lai mazinātu administratīvos un nodokļu šķēršļus, kuri īpaši skar pārrobežu sadarbības projektus;

M.  tā kā PVN ir patēriņa nodoklis, kura pamatā ir dalītu maksājumu sistēma, kas ļauj nodrošināt nodokļa maksātāju pašuzraudzību, un šis nodoklis būtu jāsedz tikai galapatērētājam, lai nodrošinātu neitrālu attieksmi pret uzņēmumiem; tā kā dalībvalstu ziņā ir noteikt PVN iekasēšanas praktisko kārtību, lai nodrošinātu, ka šo nodokli sedz galapatērētājs;

N.  tā kā t. s. nogaidīšanas atkāpes 23 gadus pēc PVN direktīvas ieviešanas vairs neatbilst mūsdienu situācijai, it sevišķi raugoties uz moderno digitālo ekonomiku;

O.  tā kā aizvadītajos divos gadu desmitos Komisija ir uzsākusi vairāk nekā 40 pārkāpuma procedūru pret vairāk nekā divām trešdaļām dalībvalstu, kuras ir pārkāpušas direktīvas prasības;

P.  tā kā galīgā PVN režīma noteikšanai pēc izcelsmes valsts principa nav iespējams panākt vairākuma atbalstu, jo tādā gadījumā būtu nepieciešama nodokļa likmju lielāka saskaņošana, lai nepieļautu milzīgus konkurences kropļojumus;

Q.  tā kā cīņa pret krāpšanos ar nodokļiem ir viens no lielākajiem ar nodokļiem saistītajiem problemātiskajiem jautājumiem, ar ko saskaras dalībvalstis;

R.  tā kā krāpšana PVN jomā ir ārkārtīgi kaitējoša prakse, kuras rezultātā dalībvalstu budžetu ieņēmumos nenonāk ievērojamas naudas summas, un tas savukārt kavē dalībvalstu publisko finanšu konsolidēšanas centienus;

S.  tā kā pārrobežu krāpšana PVN jomā dalībvalstīm un Eiropas nodokļu maksātājiem ik gadu izmaksā gandrīz EUR 50 miljardus;

T.  tā kā krāpšanai PVN jomā ir daudzi paveidi, kas pastāvīgi attīstās un skar daudzas tautsaimniecības nozares, un līdz ar to ir nepieciešams strauji pielāgot attiecīgos tiesību aktus, lai nonāktu pie ilgtspējīgas un vienkāršas PVN sistēmas, kura ļautu novērst krāpšanu un potenciālos nodokļu ieņēmumu zaudējumus;

U.  tā kā apgrieztās maksāšanas sistēmas izmēģinājuma projekti nedrīkst būt par iemeslu galīgā PVN režīma novēlotai ieviešanai, novirzoties no Komisijas rīcības plānā paredzētā grafika, vai izraisīt šādu novēlošanos;

V.  tā kā izplatītākais krāpšanas paņēmiens PVN jomā ir t. s. karuseļveida krāpšana; tā kā, izmantojot šo krāpšanas paveidu, kas visai bieži vērojams elektronisko komponentu, mobilo tālruņu un tekstilizstrādājumu tirdzniecībā, preču aprite tiek īstenota starp vairākiem uzņēmumiem dažādās dalībvalstīs, izmantojot to, ka iekšējas preču piegādes Eiropas Savienībā netiek apliktas ar nodokli;

W.  tā kā ir steidzami vajadzīga pastiprināta un pastāvīga dalībvalstu sadarbība, lai izstrādātu visaptverošas un integrētas stratēģijas cīņai pret krāpšanu, it sevišķi ņemot vērā pašreizējos ES budžeta ierobežojumus un e-komercijas un interneta vidē īstenotas tirdzniecības apjomu palielināšanos, kas ir vājinājusi PVN iekasēšanas teritoriālo kontroli;

X.  tā kā Eiropas Savienības un tās dalībvalstu finansiālo interešu aizsardzība ir būtisks Savienības politiskās darba kārtības elements, kura mērķis ir stiprināt un palielināt iedzīvotāju uzticēšanos un nodrošināt to, ka viņu nauda tiek izlietota pienācīgi;

Y.  tā kā ar PVN saistītas krāpšanas dēļ dalībvalstis — un līdz ar to Eiropas Savienība — zaudē ieņēmumus un tādēļ veidojas izkropļota fiskālā vide, kas īpaši kaitē mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un to izmanto noziedzīgas organizācijas, kas gūst priekšrocības no trūkumiem likumdošanā, kuri pastāv starp ES dalībvalstīm un dalībvalstu uzraudzības iestādēm;

Z.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta savā Īpašajā ziņojumā Nr. 24/2015 ir secinājusi, ka ar PVN saistīta krāpšana lielākoties tiek klasificēta kā krimināli sodāma rīcība, kas ir jāaptur;

AA.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā Taricco un citi (C-105/14) ir norādīts, ka Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 1. pantā definētais jēdziens „krāpšana” attiecas arī uz PVN ieņēmumiem,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas ieceri līdz 2017. gadam nākt klajā ar priekšlikumu par galīgas PVN sistēmas izveidi, kura būtu vienkārša, taisnīga, stabila, efektīva un pieļautu mazāk krāpšanas iespēju;

2.  uzsver, ka digitālā vienotā tirgus pienācīgai darbībai ir vajadzīga vienkārša PVN sistēma ar mazāku skaitu atkāpju;

3.  uzskata, ka speciālistu sagatavotajā atzinumā, kurā ir balstīti Komisijas rīcības plānā ietvertie priekšlikumi, ir sniegti vairāki vērtīgi ieteikumi; uzsver, ka uzskaitījums, kurā minēti Komisijas priekšlikumi, kā panākt stabilu, vienkāršu PVN sistēmu, kura pieļautu mazāk krāpšanas iespēju, nav pilnīgs;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu un ieceri veikt vēl citus pasākumus, lai novērstu krāpšanu un turpinātu uzlabot pastāvošo PVN sistēmu;

5.  uzskata, ka svarīgi ir arī uzlabot pašreizējo sistēmu, un prasa veikt reformas pašos pamatos, lai likvidētu vai vismaz ievērojami mazinātu pašreizējās sistēmas problēmas, it sevišķi Eiropā vērojamo PVN iekasēšanas problēmu;

6.  uzskata, ka Komisijai būtu vienādā mērā un bez iepriekš nolemta iznākuma jāizskata visi iespējamie varianti un jāietver tie likumdošanas procesā;

7.  norāda — lai vienotos par galīgu PVN sistēmu, dalībvalstīm ir jāpieliek kopīgi pūliņi;

8.  atzīst, ka vienprātība būs obligāts priekšnoteikums tam, lai vienotos par labāk funkcionējošu PVN sistēmu, un tādēļ aicina attīstīt skaidru redzējumu attiecībā uz vienkāršību un mazāku skaitu atbrīvojumu, vienlaikus īstenojot pragmatisku pieeju, kurā ņemtas vērā strauji plaukstošās digitālās ekonomikas intereses;

9.  norāda, ka ir būtiski nepieciešams, lai dalībvalstis pieņemtu koordinētu nodokļu politiku un ātrāk un regulārāk apmainītos ar informāciju par iekšējo tirdzniecību Kopienā nolūkā efektīvāk cīnīties pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un beidzot likvidēt pastāvošo PVN iztrūkumu;

10.  mudina Komisiju un valdības aģentūras, īstenojot RegTech programmu, izpētīt un izmēģināt jaunas tehnoloģijas, piemēram, „dalītās virsgrāmatas” tehnoloģiju un uzraudzību reāllaikā, tiecoties Savienībā ievērojami samazināt pašreizējo ievērojamo PVN iztrūkumu;

11.  uzsver, ka par to, lai PVN tiktu nomaksāts un lai tas notiktu vienkāršā, MVU pretimnākošā veidā, ir atbildīga katras dalībvalsts nodokļu administrācija, un šo procesu var sekmēt, palielinot sadarbību starp valstu iestādēm;

12.  uzskata, ka pagātnē sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstu nodokļu administrācijām nav bijusi pietiekama un ka arī Eurofisc darbības līdz šim nav devušas apmierinošus rezultātus; uzskata, ka, apmainoties ar informāciju Eurofisc ietvaros, ir rūpīgāk jāpievēršas krāpšanas jautājumam; gaida topošo Komisijas priekšlikumu par Eurofisc darbības uzlabošanu;

13.  norāda, ka ir apliecinājusies PVN informācijas apmaiņas sistēmas (VIES) lietderība cīņā pret krāpšanu, jo šī sistēma ļauj nodokļu administrācijām salīdzināt datus par tirgotājiem dažādās valstīs, taču joprojām ir vērojamas nepilnības sistēmas īstenošanā, it sevišķi attiecībā uz to, cik savlaicīgi tiek sniegta informācija, cik ātri — atbildes uz uz pieprasījumiem un cik drīza ir reakcija uz norādītajām kļūdām; tādēļ iesaka dalībvalstīm veltīt pienācīgu uzmanību šo nepilnību risināšanai;

14.  norāda, ka dati, ko valstu iestādes sniedz Eurofisc, netiek filtrēti tā, lai notiktu tikai aizdomas raisošo gadījumu nosūtīšana, un tādējādi tiek kavēta optimāla grupas darbība; atbalsta vairāku dalībvalstu iniciatīvu, kuras uzskata, ka būtu jāizveido valstu riska analīzes instrumenti, kas ļautu filtrēt datus, vienlaikus nevienā dalībvalstī nepieļaujot risku, ka aizdomas raisošie gadījumi paliktu nepamanīti, un ļautu Eurofisc ātri reaģēt uz pārrobežu krāpšanu PVN jomā;

15.  uzsver, ka katras dalībvalsts nodokļu administrācijas uzdevums ir nodrošināt PVN nomaksu pienācīgā un vienkāršā veidā;

16.  atgādina — lai dalībvalstis savā teritorijā varētu iekasēt PVN, tās ir lielā mērā atkarīgas no citu dalībvalstu sniegtās informācijas par ES iekšējo tirdzniecību; aicina atbildīgās struktūras automātiski apmainīties it īpaši ar PVN un muitas informāciju un izmantot uzticamus un lietotājdraudzīgus informācijas tehnoloģiju risinājumus, piemēram, elektroniskas standarta veidlapas, lai reģistrētu preču un pakalpojumu pārrobežu piegādes galapatērētājiem; šajā sakarībā uzskata, ka lietderīgs instruments varētu būt PVN koda sistēmas ieviešana, kas klientiem neļautu atskaitīt priekšnodokli, ja PVN ir uzrādīts rēķinā bez derīga PVN koda;

17.  uzskata, ka salīdzināmu datu un atbilstīgu aktuālu rādītāju trūkums attiecībā uz dalībvalstu snieguma novērtēšanu ietekmē to, cik efektīvi ES sistēma spēj cīnīties pret PVN krāpšanu ES iekšienē, tādēļ aicina nodokļu administrācijas, sazinoties ar Komisiju, izveidot kopīgu sistēmu, lai aplēstu krāpšanas apjomu ES iekšienē un noteiktu mērķus tās samazināšanai, jo šādi būtu iespējams novērtēt dalībvalstu sniegumu šīs problēmas risināšanā;

18.  aicina dalībvalstis, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, sekmēt arī informācijas apmaiņu ar tādām tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm kā Eiropols un Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF);

19.  norāda, ka ir apliecinājies, ka 42. muitas procedūra, kas paredz atbrīvot no PVN preces, kuras tiek importētas vienā dalībvalstī, ja tās pēc tam tiek nogādātas uz citu dalībvalsti, nav pasargāta no krāpnieciskām darbībām; norāda, ka ir ļoti svarīgi veikt efektīvas datu kontrolpārbaudes, salīdzinot datus, kas ir nodokļu administrāciju rīcībā, ar muitas iestāžu datiem, lai atklātu un novērstu šāda veida krāpšanu; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, rīkoties, lai sekmētu informācijas plūsmu starp nodokļu administrācijām un muitas iestādēm par importu, kas norisinās saskaņā ar 42. muitas procedūru;

20.  atbalsta rīcības plānā pausto mērķi izveidot vienotu Eiropas PVN telpu, kas kalpotu par pamatu padziļinātam un taisnīgākam vienotajam tirgum un palīdzētu veicināt taisnīgu nodokļu režīmu, ilgtspējīgu patēriņu, nodarbinātību, izaugsmi, investīcijas un konkurētspēju, vienlaikus arī ierobežojot krāpšanas iespējas PVN jomā;

21.  šajā saistībā aicina iespējami drīz jaunajā sistēmā pilnībā ietvert pakalpojumus un prasa piemērot PVN jo īpaši finanšu pakalpojumiem;

22.  ir vienisprātis ar Komisiju, ka galīgās PVN sistēmas pamatā vajadzētu būt principam, kas paredz nodokļa uzlikšanu preču un pakalpojumu galamērķa valstī, ņemot vērā, ka izcelsmes valsts principu nav iespējams īstenot;

23.  atbalsta galamērķa valsts principa vispārēju piemērošanu tālpārdošanas darījumos ar privātpersonām un saskaņotu pasākumu ieviešanu mazajiem uzņēmumiem;

24.  prasa, lai, ieviešot galīgo PVN sistēmu, pastāvošajos nodokļu modeļos tiktu iestrādāti digitālās pasaules tehniskie sasniegumi, tādējādi nodrošinot PVN sistēmas piemērotību 21. gadsimta situācijai;

25.  norāda, ka tas, ka patlaban paralēli pastāv daudzas atšķirīgas PVN likmes, rada lielu nenoteiktību tiem uzņēmumiem, kuri savu komercdarbību izvērš pārrobežu mērogā, jo īpaši pakalpojumu nozarē, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; norāda, ka nenoteiktību rada arī jautājums par to, kurš ir atbildīgs par PVN iekasēšanu, apliecinājumi par Kopienas iekšējām piegādēm, iesaistīšanās risks „pazudušā tirgotāja” krāpnieciskajās shēmās, naudas plūsmas jautājumi un atšķirīgās PVN likmes dažādām produktu kategorijām vienas un tās pašas valsts robežās; tādēļ aicina Komisiju līdz 2017. gada vidum izpētīt „pazudušā tirgotāja” krāpniecisko shēmu ietekmi; aicina dalībvalstis vienoties par PVN likmju konverģences palielināšanu;

26.  aicina Komisiju novērtēt ietekmi, kāda būtu nodokļu likmju nesaskaņošanai Savienības līmenī, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darbībām, un aicina izvērtēt minēto šķēršļu likvidēšanas iespējas;

27.  atbalsta Komisijas ierosināto variantu regulāri pārskatīt preču un pakalpojumu sarakstu, kuriem varētu piemērot samazinātas likmes, par ko jāvienojas Padomei; prasa, lai šajā sarakstā tiktu ņemtas vērā politiskās prioritātes, piemēram, sociālie un ar dzimumu, veselību, vidi, uzturu un kultūru saistītie aspekti;

28.  uzskata, ka Komisijas ierosinātais alternatīvais risinājums, kas paredz pilnībā atcelt minimālās nodokļa likmes, varētu radīt ievērojamus konkurences izkropļojumus un problēmas vienotajā tirgū; uzskata, ka būtu jāņem vērā tas, ka pienācīgai vienotā tirgus darbībai ir nepieciešama lielāka saskaņotība;

29.  prasa izskatīt iespēju izveidot vienotu Eiropas sarakstu, uzskaitot tajā preces un pakalpojumus, kuru gadījumā pieļaujams samazināts PVN, lai rastu alternatīvu pašreizējai samazināto PVN likmju sistēmai, jo tādējādi būtu iespējams ievērojami uzlabot PVN sistēmas efektivitāti, ieviešot strukturētāku sistēmu nekā pašreizējā;

30.  uzskata — lai cīnītos pret krāpšanu PVN jomā, ir svarīgi, lai būtu mazāk atbrīvojumu, un labākais un efektīvākais krāpšanas apkarošanas veids ir vienkārša PVN sistēma ar iespējami zemu likmi;

31.  uzskata, ka pašreizējo sarežģīto sistēmu būtu iespējams ievērojami vienkāršot, samazinot to preču un pakalpojumu klāstu, kuru gadījumā ir atļauts piemērot samazinātu PVN likmi, un dalībvalstīm kopīgi ES līmenī nosakot dažas preces un pakalpojumus, kuru gadījumā ir pieļaujama samazināta PVN likme, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm lemt par nodokļu likmju apmēru tiktāl, ciktāl tiek ievērota atbilstība PVN direktīvā noteiktajām minimālajām likmēm, un ar nosacījumu, ka netiek radīts negodīgas konkurences risks;

32.  prasa, lai, piemērojot galamērķa valsts principu, produktiem tiktu uzlikts vienāds nodoklis neatkarīgi no tā, kādā formā vai ar kādas platformas starpniecību tie tikuši iegādāti un vai tie tikuši piegādāti kā materiāli objekti vai digitālā formātā;

33.  norāda, ka patlaban lielu problēmu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem rada tas, ka dalībvalstis atšķirīgi interpretē, kas ir produkts vai pakalpojums; tādēļ aicina Komisiju sniegt skaidrākas un konkrētākas definīcijas;

34.  aicina dalībvalstis vienādi piemērot PVN privātuzņēmumiem un publiskā sektora uzņēmumiem jomās, kurās šie uzņēmumi savstarpēji konkurē;

35.  atgādina, ka dalīto PVN maksājumu sistēma tika izvēlēta kā atsauce netiešo nodokļu jomā ESAO nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas projekta ietvaros (1. darbība), jo tā nodrošina nodokļu iekasēšanas efektivitāti un pēc savas būtības ļauj dalībniekiem veikt pašuzraudzību;

36.  norāda, ka PVN direktīvas 199. un 199.a pants paredz dalībvalstīm iespēju attiecībā uz pārrobežu darījumiem un konkrētām vietējām nozarēm, kurās pastāv augsts riska līmenis, uz noteiktu laiku mērķtiecīgi piemērot apgrieztās maksāšanas mehānismu;

37.  aicina Komisiju rūpīgi izpētīt apgrieztās maksāšanas mehānisma sekas un to, vai šī procedūra vienkāršos situāciju MVU un samazinās krāpšanu PVN jomā;

38.  aicina Komisiju izvērtēt —turklāt neaprobežojoties tikai ar atsevišķām nozarēm, kurās pastāv īpaši augsts PVN krāpšanas risks —, kāda būtu vispārējas apgrieztās maksāšanas sistēmas ietekme, raugoties uz ieguvumiem, atbilstības izmaksām, krāpšanu, efektivitāti un ieviešanas problēmām un ilgtermiņa priekšrocībām un trūkumiem, īstenojot izmēģinājuma projektus, ko prasījušas īstenot dažas dalībvalstis un Komisija jau ir nepārprotami apstiprinājusi, tomēr uzsver, ka šādi izmēģinājuma projekti nekādā gadījumā nedrīkst būt par iemeslu pastāvīgā PVN režīma novēlotai izstrādei un īstenošanai, novirzoties no Komisijas rīcības plānā paredzētā grafika, vai izraisīt šādu novēlošanos;

39.  uzskata, ka, vispārēji ieviešot galamērķa valsts principu, dalībvalstu nodokļu administrācijām ir jāuzņemas lielāka atbildība par nodokļu saistību ievērošanu un nodokļa apiešanas iespēju samazināšanu; piekrīt Komisijai, ka joprojām ir daudz iespēju uzlabot ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanu, īstenojot tradicionālus administratīvos pasākumus un uzlabojot dalībvalstu personāla spējas un prasmes nodokļu iekasēšanas un inspekciju veikšanas jomā; uzsver, ka ir jāpastiprina nodokļu pārbaudes un sankcijas lielākajiem nodokļu krāpniekiem; aicina Komisiju šajā saistībā sniegt pietiekamu finansiālo un tehnisko atbalstu;

40.  uzskata, ka Komisijai būtu cieši jāuzrauga valstu nodokļu administrāciju sniegums un jāuzlabo to savstarpējā koordinācija;

41.  atzinīgi vērtē Komisijas pausto ieceri par vienas pieturas miniaģentūras paplašināšanu, izveidojot pilnvērtīgu vienas pieturas aģentūru; norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai tā būtu lietotājdraudzīga un vienlīdz efektīva visās 28 dalībvalstīs; norāda, ka vienas pieturas aģentūras izveide mazinātu administratīvos šķēršļus, kas uzņēmumiem liedz iesaistīties pārrobežu darījumos, un samazinātu izmaksas MVU (COM(2016)0148);

42.  norāda, ka vienas pieturas aģentūra ir būtiski nepieciešama, lai panāktu galamērķa principa ieviešanu un mazinātu krāpšanas risku; prasa, lai, pilnveidojot vienas pieturas aģentūru, pamatā tiktu ņemta digitālo produktu vienas pieturas miniaģentūras līdzšinējā pieredze; norāda — pat pastāvot vienas pieturas miniaģentūrai, jaunais galamērķa princips var radīt ievērojamu administratīvo slogu mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas PVN rīcības plānā pausto priekšlikumu ieviest kopēju ES mēroga vienkāršošanas pasākumu (PVN slieksni); prasa skaidri definēt, kura dalībvalsts ir atbildīga par nodokļu inspekcijām pārrobežu darījumu gadījumos; atzinīgi vērtē Komisijas PVN rīcības plānā pausto ieceri atcelt nosacījumu par mazas vērtības sūtījumu atbrīvošanu no nodokļa;

43.  atzīst, ka atšķirīgos PVN režīmus Eiropas Savienībā varētu uzskatīt arī par beztarifu šķērsli vienotajā tirgū, un uzsver, ka PVN vienas pieturas miniaģentūra ir labs veids, kā palīdzēt likvidēt šo šķērsli un it sevišķi — kā atbalstīt MVU, tiem iesaistoties pārrobežu darbībās; atzīst, ka saistībā ar PVN vienas pieturas miniaģentūru joprojām pastāv daži nelieli problēmjautājumi; aicina Komisiju turpināt vienkāršot PVN saistību nomaksu uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā;

44.  norāda uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-97/09 (Ingrid Schmelz pret Finanzamt Waldviertel); pieņem zināšanai 28 atšķirīgos sliekšņus atbrīvojumam no PVN; pieņem zināšanai no tā izrietošos finansiālos sarežģījumus, ar ko saskaras MVU un mikrouzņēmumi, kuri saņemtu atbrīvojumu saskaņā ar savas valsts sistēmu; aicina Komisiju veikt papildu pētījumus par sliekšņa noteikšanu mikrouzņēmumu atbrīvošanai no PVN maksāšanas;

45.  prasa izskatīt visus priekšlikumus, lai maksimāli samazinātu administratīvo slogu, ko mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem rada apgrozījuma nodokļi; mudina Komisiju šajā saistībā izskatīt arī labāko starptautisko praksi, piemēram, „zelta kartes” shēmas, ko piemēro Singapūrā un Austrālijā, šādi atzīstot, ka dažu piegādātāju gadījumā krāpšanas risks ir ļoti neliels;

46.  atzinīgi vērtē Komisijas pausto nodomu 2017. gadā nākt klajā ar MVU PVN likumdošanas paketi; tomēr iesaka jauno sistēmu ieviest pakāpeniski, jo tā radīs papildu administratīvās izmaksas (piemēram, IT infrastruktūra vai PVN procedūras);

47.  norāda uz sarežģīto uzskaites sistēmu, kas MVU rada lielu slogu un tādējādi attur no pārrobežu tirdzniecības; aicina Komisiju MVU likumdošanas paketē ietvert priekšlikumu par vienotu PVN datu uzskaiti un saskaņotām ziņošanas prasībām un termiņiem;

48.  uzsver, ka ir jāsaskaņo PVN nosacījumi attiecībā uz tālpārdošanas darījumiem starp uzņēmumiem un starp uzņēmumiem un patērētājiem; norāda, ka dalībvalstīm neizdodas vienlīdz sekmīgi piemērot PVN slieksni, jo to starpā trūkst koordinācijas;

49.  uzsver, ka ir jāizstrādā jauna, vienkāršota PVN sistēma, kas ļautu MVU bez grūtībām ievērot pārrobežu tirdzniecības noteikumus un ikvienā dalībvalstī saņemt atbalstu ne tikai attiecībā uz to, kā šiem noteikumiem pielāgoties, bet arī attiecībā uz ar PVN procedūru izpildi;

50.  prasa tuvākajā laikā izveidot visaptverošu un publiski pieejamu interneta portālu, kurā uzņēmumi un galapatērētāji varētu vienkāršā un pārskatāmā veidā iegūt detalizētu informāciju par spēkā esošajām PVN likmēm, kādas dalībvalstīs tiek piemērotas konkrētām precēm un pakalpojumiem; uzsver, ka šajā portālā būtu jāizmanto viegli saprotama valoda un tam jābūt pārskatāmam; atkārtoti pauž pārliecību, ka, palīdzot uzņēmumiem gūt labāku izpratni par dalībvalstīs piemērotajiem PVN noteikumiem, vēl vairāk tiks nostiprināti pasākumi ar PVN saistītas krāpšanas novēršanai; norāda arī, ka sertificēta nodokļu programmatūra varētu palīdzēt ierobežot konkrētu krāpšanas veidu un citu pārkāpumu risku, kā arī nodrošināt skaidrību godīgiem uzņēmumiem, kas veic iekšzemes un pārrobežu darījumus; turklāt aicina Komisiju sniegt pamatnostādnes valstu nodokļu administrācijām par darījumu klasifikāciju saistībā ar piemēroto PVN likmi, lai samazinātu atbilstības izmaksas un juridiskus strīdus; aicina dalībvalstis izveidot publiskas informācijas sistēmas, piemēram, PVN tīmekļa portālu, lai darītu pieejamu uzticamu informāciju;

51.  aicina Komisiju sagatavot sarakstu ar aktualizētu informāciju par PVN noteikumiem ikvienā dalībvalstī; vienlaikus uzver, ka dalībvalstis pašas ir atbildīgas par savu noteikumu un likmju paziņošanu Komisijai;

52.  pieņem zināšanai, ka nesaskaņoti PVN sliekšņi e-komercijas jomā nozīmē augstas darījumu izmaksas e-komercijā iesaistītajiem MVU, kad tie netīši vai neapzināti pārsniedz attiecīgo slieksni;

53.  aicina dalībvalstis steidzami informēt Komisiju par savām PVN likmēm, īpašajām prasībām un atbrīvojumiem; aicina Komisiju apkopot šo informāciju un darīt to pieejamu uzņēmumiem un patērētājiem;

54.  uzskata, ka Komisijas rīcības programmā izklāstītajām PVN reformu iecerēm ir nepieciešami plaši, kvalitātes ziņā uzticami ietekmes novērtējumi, kuri sagatavoti, iesaistoties zinātniekiem, ES dalībvalstu nodokļu administrācijām un Eiropas Savienības MVU un citiem uzņēmumiem;

55.  uzsver, ka likumdošana nodokļu jomā ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē; uzsver, ka saskaņā ar LESD 329. panta 1. punktu vismaz deviņu dalībvalstu grupa var iesaistīties ciešākā sadarbībā; aicina Komisiju atbalstīt ciešākas sadarbības priekšlikumus, kuru mērķis ir apkarot krāpšanu un samazināt administratīvo slogu saistībā ar PVN;

56.  uzskata, ka risinājums ESAO regulējuma ietvaros ir vēlamāks par atsevišķiem pasākumiem, kas ir jāsaskaņo ar ESAO ieteikumiem un nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas rīcības plānu;

57.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam: pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” (COM(2016)0179);

58.  norāda, ka jaunajā rīcības plānā ir ietverti turpmāki pasākumi virzībā uz efektīvāku un no krāpšanas pasargātu galīgo režīmu, kas digitālās ekonomikas un e-komercijas laikmetā būs uzņēmumiem draudzīgāks;

59.  atbalsta Komisijas priekšlikumu, kurā ierosināts, ka pārrobežu tirdzniecībā (gan preču, gan pakalpojumu gadījumā) PVN iekasētu izcelsmes valsts nodokļu iestāde, piemērojot patēriņa valstī spēkā esošo nodokļa likmi, un nosūtītu iekasēto nodokli uz preču vai pakalpojumu galapatēriņa valsti;

60.  uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu iesniegts likumdošanas priekšlikums par vienotā elektroniskā instrumenta darbības jomas paplašināšanu (attiecībā uz PVN reģistrāciju un nomaksu pārrobežu darījumos), attiecinot to uz materiālu preču pārdošanu patērētājiem tiešsaistē, lai tādējādi mazinātu administratīvo slogu, kas ir viens no galvenajiem šķēršļiem, ar kuru uzņēmumi saskaras, īstenojot pārrobežu darbību;

61.  aicina Komisiju pievērsties jautājumam par sadrumstalotā PVN režīma radīto administratīvo slogu uzņēmumiem, šajā nolūkā nākot klajā ar likumdošanas priekšlikumiem par pašreizējās vienas pieturas miniaģentūras darbības jomas paplašināšanu, lai iekļautu tajā arī materiālu preču pārdošanu tiešsaistē, tā dodot uzņēmumiem iespēju iesniegt tikai vienu deklarāciju un veikt PVN maksājumus savā dalībvalstī;

62.  aicina dalībvalstis vienkāršot savas nodokļu sistēmas un padarīt tās konsekventākas un stabilākas, lai veicinātu atbilstības ievērošanu, novērstu krāpšanos ar nodokļiem un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, atturētu no minētajām darbībām un sodītu par tām, un uzlabotu PVN iekasēšanas efektivitāti;

63.  pauž bažas par to, ka nav pilnībā sasniegts mērķis vienkāršot pārskatatbildības sistēmu attiecībā uz PVN veidotajiem pašu resursiem; atgādina par nepieciešamību turpināt ar pašu resursiem saistītās pārvaldības sistēmas vienkāršošanu, lai mazinātu kļūdu rašanās un krāpšanas iespējas; pauž nožēlu par to, ka jaunajā rīcības plānā nav aplūkota ietekme uz PVN veidotajiem pašu resursiem;

64.  norāda, ka 2015. gadā PVN iztrūkums dalībvalstīs un neiekasētā PVN radītie zaudējumi Savienībā saskaņā ar aplēsēm veidoja EUR 170 miljardus, un uzsver, ka no 2014. gadā pārbaudītajām 26 dalībvalstīm vidējie aplēstie PVN zaudējumi 13 dalībvalstīs pārsniedza 15,2 %; aicina Komisiju pilnībā īstenot savas izpildvaras pilnvaras, lai kontrolētu dalībvalstis un lai tām palīdzētu; norāda — lai uz PVN iztrūkuma mazināšanu vērstā rīcība būtu efektīva, ir vajadzīga saskaņota vairākdisciplīnu pieeja, jo PVN iztrūkums neveidojas tikai krāpšanas rezultātā vien, bet gan vairāku faktoru iedarbībā, tostarp saistībā ar bankrotiem un maksātnespēju, statistikas kļūdām, samaksas termiņu kavējumiem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu; atkārtoti norāda uz Komisijai adresēto aicinājumu strauji virzīt tiesību aktu pieņemšanu par trauksmes cēlēju minimālo aizsardzības līmeni ES, lai labāk izmeklētu un novērstu krāpšanu, un paredzēt finansiālu atbalstu pārrobežu pētnieciskajai žurnālistikai, kuras efektivitāte ir nepārprotami apliecinājusies LuxLeaks, Dieselgate un „Panamas dokumentu” lietās;

65.  pauž nožēlu par to, ka ar PVN saistītā krāpšana un it sevišķi t. s. karuseļveida krāpšana jeb „pazudušā tirgotāja” krāpšanas shēma rada konkurences izkropļojumus, atņem valstu budžetiem būtiskus resursus, kā arī kaitē Savienības budžetam; pauž bažas par to, ka Komisijas rīcībā nav uzticamu datu par karuseļveida krāpšanu PVN jomā; tādēļ aicina Komisiju dot ievirzi koordinētiem dalībvalstu centieniem izveidot kopīgu sistēmu statistikas datu vākšanai par karuseļveida krāpšanu PVN jomā; norāda, ka šādu sistēmu varētu veidot, balstoties uz dažās dalībvalstīs jau izmantotu praksi;

66.  mudina Komisiju uzsākt vienotas sistēmas izveidi, kura būtu izmantojama, lai, apkopojot statistikas datus par PVN krāpšanu ES iekšienē, precīzāk aplēstu šādas krāpšanas apmērus, un kura ļautu dalībvalstīm individuāli novērtēt savu sniegumu šajā ziņā, pamatojoties uz precīziem un ticamiem rādītājiem par ES iekšienē notiekošas PVN krāpšanas mazināšanu, krāpšanas atklāšanas uzlabošanu un ar to saistīto atgūtā nodokļa apmēru palielināšanu; uzskata, ka jaunās revīzijas pieejas, piemēram, vienotā revīzija vai kopīgas revīzijas, būtu jāizmanto plašāk, attiecinot tās arī uz pārrobežu darījumiem;

67.  uzsver, ka ir svarīgi ieviest jaunas stratēģijas un efektīvāk izmantot pastāvošās ES struktūras, lai sparīgāk cīnītos pret krāpšanu PVN jomā; uzsver, ka lielāka pārredzamība, kas dara iespējamu pienācīgu kontroli, un strukturētākas, uz risku balstītas pieejas pieņemšana ir izšķirīgi faktori krāpšanas shēmu un korupcijas atklāšanā un novēršanā;

68.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu administratīvā sadarbība attiecībā uz krāpšanas apkarošanu PVN jomā joprojām nav pietiekami efektīva, lai spētu cīnīties pret izvairīšanos no PVN maksāšanas ES iekšienē, apkarot krāpšanas mehānismus vai pārvaldīt pārrobežu darījumus vai tirdzniecību; uzsver nepieciešamību pēc vienkāršotas, efektīvas un pieejamas PVN sistēmas, kas ļautu visām dalībvalstīm samazināt PVN slogu un apkarot ar PVN saistīto krāpšanu; tādēļ aicina Komisiju, lai tā, izvērtējot administratīvās sadarbības nolīgumus, veiktu vairāk uzraudzības apmeklējumu dalībvalstīs, kuras izvēlētas, pamatojoties uz riska analīzi; turklāt lūdz Komisiju, lai tā, veicot administratīvo pasākumu izvērtēšanu, koncentrētos uz juridisko šķēršļu novēršanu, kuri liedz īstenot informācijas apmaiņu starp dalībvalstu un ES administratīvajām, tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm; turklāt aicina Komisiju ieteikt dalībvalstīm ieviest vienotu riska analīzi, tostarp izmantojot sociālo tīklu analīzi, lai nodrošinātu, ka informācijas apmaiņa ar Eurofisc starpniecību mērķtiecīgi attiecas uz krāpšanu; aicina dalībvalstis noteikt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas un uzlabot pašreizējo informācijas apmaiņas sistēmu;

69.  uzsver, ka ir jānostiprina Eurofisc, lai paātrinātu informācijas apmaiņu; norāda, ka joprojām ir vērojamas problēmas saistībā ar informācijas pareizību, pilnīgumu un savlaicīgu sniegšanu; uzskata, ka ir nepieciešams saistīt dalībvalstu nodokļu, tiesu un policijas iestāžu un tādu Eiropas struktūru kā Eiropols, Eurojust un OLAF īstenotās darbības un koordinēt to stratēģijas saistībā ar krāpšanas un organizētās noziedzības apkarošanu un cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu; mudina visas iesaistītās personas turpināt apsvērt, kādi varētu būt vienkārši un saprotami modeļi informācijas apmaiņai reāllaikā, lai pavērtu iespēju strauji reaģēt vai veikt ietekmes mazināšanas pasākumus cīņā pret pastāvošajām krāpšanas shēmām vai jaunu shēmu rašanos;

70.  uzskata, ka visām dalībvalstīm ir būtiski piedalīties Eurofisc, iesaistoties ikvienā tā darbības jomā, lai būtu iespējams veikt efektīvus ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanas pasākumus;

71.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, kas ļautu efektīvi veikt datu kontrolpārbaudes, salīdzinot muitas un nodokļu iestāžu rīcībā esošos datus, un, uzraugot dalībvalstis, galveno uzmanību pievērst pasākumiem, kas liecinātu par uzlabojumiem attiecībā uz to, cik savlaicīgi dalībvalstis sniedz atbildes uz informācijas pieprasījumiem, un par PVN informācijas apmaiņas sistēmas (VIES) uzticamību;

72.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis, kuras vēl nav ieviesušas divpakāpju PVN identifikācijas numuru (tas nozīmē, ka tirgotājiem, kuri vēlas īstenot iekšēju tirdzniecību Kopienā, tiek piešķirts PVN numurs, kas ir atšķirīgs no PVN identifikācijas numura, kāds tiek lietots tirdzniecības īstenošanai iekšzemē), to izdarīt un veikt Regulas (ES) Nr. 904/2010 22. pantā paredzētās pārbaudes, paralēli sniedzot bezmaksas konsultācijas tirgotājiem;

73.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ar dalībvalstu elektroniskajām muitošanas sistēmām ir iespējams automātiski pārbaudīt PNV identifikācijas numurus un ka šādas automātiskas pārbaudes tiek īstenotas;

74.  mudina Komisiju ierosināt grozījumus PVN direktīvā, lai vēl vairāk saskaņotu dalībvalstu prasības attiecībā uz ziņojumu sniegšanu par PVN piemērošanu preču un pakalpojumu iekšējām piegādēm Eiropas Savienībā;

75.  pauž nožēlu par to, ka Padome nav pieņēmusi Komisijas priekšlikumu attiecībā uz solidāro atbildību pārrobežu tirdzniecībā; norāda, ka tādējādi tiek samazināta preventīvā ietekme, kas atturētu no iesaistīšanās darījumos ar negodīgiem tirgotājiem; uzskata, ka PVN direktīvas īstenošana dalībvalstīs, raugoties uz kopsavilkuma paziņojumu iesniegšanas termiņiem, nenorisinās vienoti un ka tas palielina administratīvo slogu tirgotājiem, kuri darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī; tādēļ mudina Padomi apstiprināt Komisijas priekšlikumu attiecībā uz solidāro atbildību;

76.  mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvāk darboties starptautiskajā līmenī, nostiprināt sadarbību ar trešām valstīm un efektīvi īstenot PVN iekasēšanu, lai izveidotu sadarbības stratēģijas un standartus, kas galvenokārt balstīti pārredzamības, labas pārvaldības un informācijas apmaiņas principos; mudina dalībvalstis savstarpēji apmainīties ar informāciju, kas saņemta no trešām valstīm, nolūkā atvieglot PVN iekasēšanas izpildi, it sevišķi e-komercijas kontekstā;

77.  mudina Padomi iekļaut direktīvas par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības („PIF direktīva”), darbības jomā PVN, tiecoties pēc iespējas ātrāk panākt vienošanos šajā jautājumā;

78.  aicina Komisiju turpināt izvērtēt noziedzīgo organizāciju gūtos ienākumus no krāpšanas, kas saistīta ar PVN, un iesniegt visaptverošu, kopīgu daudznozaru stratēģiju attiecībā uz to, kā vērsties pret noziedzīgo organizāciju uzņēmējdarbības modeļiem, kuru pamatā ir ar PVN saistīta krāpšana, tostarp vajadzības gadījumā veidojot kopējas izmeklēšanas grupas;

79.  uzskata, ka ir būtiski nodrošināt vienotas, spēcīgas un neatkarīgas Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi, kura spētu izmeklēt lietas, saukt pie kriminālatbildības un sākt tiesvedību pret personām, kas izdarījušas kriminālpārkāpumus, kuri skar Savienības finanšu intereses, tostarp attiecībā uz iepriekš minētajā PIF direktīvā definēto krāpšanu, kas saistīta ar PVN, un uzskata, ka jebkāds mazāk ietekmīgs risinājums radītu izmaksas Savienības budžetā; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai kompetenču sadalījums starp EPPO un dalībvalstu izmeklēšanas iestādēm neradītu situāciju, ka pārkāpumi, kuriem ir ievērojama ietekme uz ES budžetu, neietilptu EPPO kompetencē;

80.  aicina visas dalībvalstis publicēt aplēses par zaudējumiem, kas radušies Eiropas Savienībā iekšēji īstenotas ar PVN saistītas krāpšanas rezultātā, novērst Eurofisc nepilnības un labāk koordinēt savu politiku attiecībā uz apgriezto PVN iekasēšanu par precēm un pakalpojumiem;

81.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai dalībvalstis izmantotu daudzpusējas kontroles (t. i., koordinētas kontroles, ko veic divas vai vairākas dalībvalstis attiecībā uz viena vai vairāku savstarpēji saistītu nodokļu subjektu nodokļu saistību izpildi), jo tās ir noderīgs instruments ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanai;

82.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV C 94 E, 3.4.2013., 5. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0234. (3) OV C 346, 21.9.2016., 27. lpp. (4) Eiropas Komisijas 2014. gada finanšu pārskats. (5) http://ec.europa.eu/taxation_customs/sites/taxation/files/resources/documents/common/publications/studies/ey_study_destination_principle.pdf

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai (2016/2076(INI))

P8_TA(2016)0454 A8-0303/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES rīcības plāns savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai” (COM(2016)0087),

–  ņemot vērā savu 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par noziegumiem pret savvaļas dzīvniekiem(1),

–  ņemot vērā Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES), kura ES īstenota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un Komisijas Regulu (EK) Nr. 865/2006, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz Padomes Regulas (EK) Nr. 338/97 ieviešanu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 6. marta Lēmumu (ES) 2015/451 par Eiropas Savienības pievienošanos Konvencijai par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES)(2),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2003. gada Pretkorupcijas konvenciju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību,

–  ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD) un Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencija),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) 2016. gada ziņojumu par noziegumiem pret dzīvo dabu pasaulē,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 30. jūlija Rezolūciju Nr. 69/314 par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanu,

–  ņemot vērā ANO Vides asamblejas Rezolūciju Nr. 2/14 par savvaļas dzīvnieku un augu un to produktu nelikumīgu tirdzniecību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) 2015.–2030. gadam,

–  ņemot vērā to, ka ir izveidots Starptautiskais konsorcijs noziegumu pret dzīvo dabu apkarošanai (ICCWC), kuru veido CITES, Interpols, UNOCD, Pasaules Banka un Pasaules Muitas organizācija,

–  ņemot vērā deklarāciju, kas parakstīta 2014. gadā Londonā notikušajā konferencē par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību,

–  ņemot vērā Bakingemas pils 2016. gada deklarāciju par pasākumiem, kas īstenojami, lai nepieļautu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību transporta nozarē,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus(3), un Komisijas 2016. gada ziņojumu par minētās regulas īstenošanu,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju(4) (NNN zveja),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 605/2013, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1185/2003 par haizivju spuru atdalīšanu uz kuģiem(5), un Komisijas 2009. gada 5. marta Regulu (EK) Nr. 206/2009(6), ar kuru ir atļauts ievest 20 kg zivsaimniecības produktu personīgam patēriņam,

–  ņemot vērā to, ka ar Padomes Regulu (EK) Nr. 768/2005 izveidotā Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra ir svarīga cīņai pret ūdenī mītošo sugu īpatņu nelikumīgu gūstīšanu un pārdošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību(7),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 29. marta Direktīvu 1999/22/EK attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvu 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību(9),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību(10),

–  ņemot vērā pētījumu par noziegumiem pret dzīvo dabu, ko attiecīgais Parlamenta politikas departaments 2016. gada martā ir publicējis Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas uzdevumā,

–  ņemot vērā to, ka ir izveidots Natura 2000 tīkls, kurš aptver svarīgākās retu un apdraudētu sugu vairošanās un uzturēšanās vietas un dažas reti sastopamas dabiskās dzīvotnes, kas pašas par sevi ir aizsargājamas;

–  ņemot vērā ziņojumu par 2014. gadā uzsākto pētniecības projektu saistībā ar pasākumiem, kas ES jāveic, lai apkarotu noziegumus pret vidi (EFFACE projekts),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra secinājumus par cīņu pret terorisma finansēšanu,

–  ņemot vērā ANO Noziedzības novēršanas un kriminālās tiesvedības komisijas ģenerālsekretāra 2003. gada 4. marta ziņojumu par aizsargājamu savvaļas augu un dzīvnieku sugu nelikumīgu tirdzniecību un nelikumīgi pieejamiem ģenētiskajiem resursiem,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai,

–  ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) un Interpola 2016. gadā sagatavoto ātrās reaģēšanas novērtējumu „Noziegumi pret vidi pieņemas spēkā” (“The Rise of Environmental Crime”),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Zivsaimniecības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0303/2016),

A.  tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir starptautiska organizētā noziedzība un tiek lēsts, ka tās apjoms skaitliskā izteiksmē ir EUR 20 miljardi gadā, un tā kā šī noziedzība pēdējos gados visā pasaulē ir vērsusies plašumā, kļūstot par vienu no lielākajiem un ienesīgākajiem organizētās pārrobežu noziedzības veidiem; tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība nodrošina finansējumu citiem smagiem un organizētiem noziegumiem un ir ar tiem cieši saistīta;

B.  tā kā visā pasaulē tik ļoti sarūk bioloģiskā daudzveidība, ka to var uzskatīt par sesto sugu masveida izzušanas vilni;

C.  tā kā planētas bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus apdraud zemes izmantošanas maiņa, ilgtspējībai neatbilstoša dabas resursu izmantošana, piesārņojums un klimata pārmaiņas; tā kā straujas urbanizācijas, dzīvotņu izzušanas un savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības dēļ daudzām apdraudētajām sugām izdzīvot ir kļuvis vēl grūtāk nekā līdz šim;

D.  tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ārkārtīgi nelabvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību, ekosistēmas, izcelsmes valstu dabas mantojumu, dabas resursus un sugu saglabāšanu;

E.  tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība aizvien nopietnāk apdraud vispārējo drošību, politisko stabilitāti, ekonomikas attīstību, vietējo iedzīvotāju iztiku un arīdzan tiesiskumu un tāpēc ES līmenī ir vajadzīga stratēģiska un koordinēta pieeja, kas nodrošina visu attiecīgo personu līdzdalību;

F.  tā kā ANO noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanas nolūkā ir būtiski apturēt apdraudēto augu un dzīvnieku sugu un no šo sugu īpatņiem iegūtu produktu nelikumīgu tirdzniecību;

G.  tā kā CITES konvencija ir ietekmīgs starptautisks nolīgums, kurš attiecas uz 35 000 dzīvnieku un augu sugām un ir spēkā kopš 1975. gada, un to ir parakstījušas 183 puses (tostarp visas ES dalībvalstis, un kopš 2015. gada jūlija konvencijas puse ir arī pati ES);

H.  tā kā tirdzniecības un attīstības politika cita starpā būtu jāizmanto, arī lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, dzīvnieku labturību un vides aizsardzību;

I.  tā kā ES tīmekļa vietne informācijas apmaiņai par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību (EU-TWIX) kopš 2005. gada ir nodrošinājusi iespēju uzraudzīt savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību un tajā ir izveidota konfiskāciju datubāze un saziņas kanāli informācijas apmaiņai starp amatpersonām visās Eiropas valstīs;

J.  tā kā izpratnes un politiskās apņēmības trūkums ir galvenie iemesli, kādēļ nav iespējams efektīvi apkarot savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

K.  tā kā Eiropas Drošības programmā 2015.–2020. gadam noziegumi pret dzīvo dabu ir klasificēti kā organizētā noziedzība, pret kuru ir jācīnās ES līmenī, apsverot iespēju piemērot vēl arī citus kriminālsodus visā Eiropas Savienībā un šajā nolūkā pārskatot spēkā esošos tiesību aktus par noziegumiem pret vidi;

L.  tā kā 2015. gada maijā īstenotā operācija COBRA III bija līdz šim vērienīgākā cīņai pret apdraudēto sugu nelikumīgu tirdzniecību saskaņoti īstenotā starptautisko tiesībaizsardzības iestāžu operācija, kuras rezultātā tika veikti 139 aresti un vairāk nekā 247 konfiskācijas un cita starpā tika konfiscēts ziloņkauls, ārstniecības augi, degunradžu ragi, zvīņneši, dalberģiju sugas, bruņurupuči un daudz citu augu un dzīvnieku;

M.  tā kā pieprasījums pēc nelikumīgi iegūtiem savvaļas dzīvnieku un augu produktiem galamērķa tirgos veicina korupciju visā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības piegādes ķēdē;

N.  tā kā Eiropas Savienība ir ne vien ievērojams savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības galamērķa tirgus un tranzīta teritorija, bet arī reģions, no kura nelikumīgas tirdzniecības nolūkā tiek izvesti atsevišķu apdraudēto Eiropas sugu augi un dzīvnieki;

O.  tā kā ANO Noziedzības novēršanas un kriminālās tiesvedības komisijas 2013. gada aprīļa rezolūcijā, kuru 2013. gada 25. jūlijā apstiprināja ANO Ekonomikas un sociālo lietu padome, ANO dalībvalstis ir aicinātas gadījumos, kad ar aizsargājamu savvaļas dzīvnieku un augu sugu nelikumīgu tirdzniecību nodarbojas organizētas noziedzīgas grupas, atzīt to par smagu noziegumu, tādējādi pielīdzinot to cilvēku tirdzniecībai un narkotiku tirdzniecībai,

Vispārīgas piezīmes

1.  atzinīgi vērtē Komisijas sagatavoto rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kurā akcentēta nepieciešamība pēc saskaņotas rīcības, lai izskaustu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības iemeslus, efektīvi īstenotu spēkā esošos noteikumus un panāktu to izpildi un veidotu spēcīgāku sadarbību starp izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm;

2.  aicina Komisiju, dalībvalstis, Eiropas Ārējās darbības dienestu un ES aģentūras — Eiropolu un Eurojust — atzīt, ka noziegumi pret dzīvo dabu rada nopietnus un aizvien lielākus draudus, un cīņu ar noziegumiem pret dzīvo dabu īstenot kā politiski vissteidzamāk risināmo jautājumu; uzsver, ka ir vajadzīga visaptveroša un saskaņota pieeja visās politikas jomās, tostarp tirdzniecības, attīstības, ārlietu, transporta un tūrisma, kā arī tieslietu un iekšlietu jomā;

3.  uzsver, ka rīcības plāna īstenošanai būtisks faktors ir spēja atrast un atvēlēt atbilstošu finansējumu un cilvēkresursus; vērš uzmanību uz to, ka minētā plāna efektīvai īstenošanai pienācīgā apjomā ir jāpiešķir finanšu līdzekļi no ES budžeta un no valstu budžetiem;

4.  atzīst rīcības plāna nozīmību, tomēr uzsver, ka ūdenī mītošo sugu iekļaušanas ziņā tas ir nepilnīgs;

5.  uzstāj, ka ir jāpanāk visu rīcības plāna elementu pilnīga un savlaicīga īstenošana, tā atspoguļojot steidzamo nepieciešamību izbeigt nelikumīgu un ilgtspējībai neatbilstošu praksi un nepieļaut sugu turpmāku iznīcību; aicina Komisiju katru gadu rakstiski iesniegt Parlamentam un Padomei jaunāko informāciju par īstenošanu un izveidot pastāvīgu detalizētas uzraudzības un vērtēšanas mehānismu, ar ko mērīt panākto progresu, cita starpā izvērtējot arī dalībvalstu veiktās darbības;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmīgāk palielināt mērķsugu dzīvotņu aizsardzību un uzsver, ka lielāka aizsardzība būtu jānodrošina teritorijām, kas atzītas par jutīgu jūras ekosistēmu, ekoloģiski vai bioloģiski nozīmīgu jūras teritoriju vai Natura 2000 tīkla teritoriju;

7.  aicina Komisiju izveidot īpašu Koordinācijas biroju savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības jautājumos, līdzīgu tam, kāds ir izveidots cīņai pret cilvēku tirdzniecību, un tā nodrošināt dažādu Komisijas dienestu un dalībvalstu vienotu rīcību;

8.  atgādina Komisijai, ka arī daudzām ūdenī mītošām sugām draud izzušana un ka tas ietekmēs daudzu ekosistēmu ilgtspēju;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veikt zinātniskus pētījumus par iespējām tehniski pielāgot zvejas rīkus tā, lai izvairītos no piezvejas, jo vairākām sugām (tostarp bruņurupučiem) apdraudējumu rada gan piezveja, gan savvaļas dzīvnieku nelikumīga tirdzniecība;

Pasākumi, kas veicami, lai nepieļautu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību un novērstu tās pamatcēloņus

10.  prasa, lai ES, trešās valstis, ieinteresētās personas un pilsoniskā sabiedrība saskaņoti īstenotu vairākas konkrētam nolūkam paredzētas izpratnes veicināšanas kampaņas ar mērķi mazināt ar savvaļas dzīvnieku un augu produktu nelikumīgu tirdzniecību saistīto tirgus pieprasījumu, šajā nolūkā cenšoties panākt patiesu un noturīgu uzvedības maiņu gan individuālā, gan kolektīvā līmenī; atzīst, ka pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalsts varētu būt svarīgs rīcības plāna īstenošanai;

11.  aicina ES atbalstīt iniciatīvas, ar ko vietējiem iedzīvotājiem, kuri mīt attiecīgās savvaļas dzīvnieku un augu valsts tuvumā, palīdz rast citus ilgtspējīgus risinājumus iztikas iegūšanai un ar ko nodrošina, ka dabas aizsardzības pasākumi sniedz vairāk ieguvumu vietējā līmenī, līdz minimumam samazina cilvēka un dzīvās dabas konfliktus un popularizē dzīvo dabu kā vietējo iedzīvotāju ienākumiem svarīgu vērtību; uzskata — ja šādas iniciatīvas tiks īstenotas, apspriežoties ar vietējiem iedzīvotājiem, varēs panākt lielāku atbalstu dabas aizsardzībai un veicināt savvaļas dzīvnieku un augu populāciju un to dzīvotņu atveseļošanu, saglabāšanu un ilgtspējīgu pārvaldību;

12.  uzsver, ka dzīvās dabas aizsardzībai ir jākļūst par ES globālo nabadzības mazināšanas stratēģiju pamatelementu, un pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka tieši vietējiem iedzīvotājiem ir izdevīgi piedalīties dzīvās dabas aizsardzībā, pieprasa iekļaut dažādos sadarbības nolīgumos, kas tiek apspriesti ar trešām valstīm;

13.  atgādina Komisijai, ka ūdenī mītošo sugu nelikumīga tirdzniecība ietekmē arī piekrastes kopienu tautsaimniecisko attīstību un mūsu ūdeņu vides ilgtspējību;

14.  prasa, lai ES steidzami pievērstos cīņai pret korupciju un trūkumu novēršanai starptautisko pārvaldības pasākumu kontekstā visā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības ķēdē; pieprasa ES un tās dalībvalstīm sadarboties ar partnervalstīm Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) un citos forumos, lai problēmu risinātu izcelsmes, tranzīta un galamērķa tirgos; aicina visas dalībvalstis rīkoties pilnīgā saskaņā ar UNCAC noteikumiem un tos efektīvi īstenot; atzinīgi vērtē starptautisko apņemšanos apkarot korupciju saskaņā ar 10. pantu ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada jūlija Rezolūcijā Nr. 69/314;

15.  atzīst, ka ir jāsniedz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu iestādēm palīdzība, ieteikumi un apmācība attiecībā uz to, kā vietējā, reģionālā un valsts līmenī īstenot izmeklēšanas, tiesībaizsardzības un tiesvedības procedūras; uzsver, ka visu šajā darbā iesaistīto iestāžu centieni ir efektīvi jākoordinē; prasa, lai vajadzības gadījumā ES atbalstītu labākās prakses apmaiņu un piedāvātu iespējas saņemt specializētu aprīkojumu un zinātību;

16.  ņem vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kuros atzīts, ka noziegumi pret dzīvo dabu aizvien nopietnāk apdraud ne vien bioloģisko daudzveidību un vidi, bet arī vispārējo drošību, tiesiskumu, cilvēktiesības un ilgtspējīgu attīstību; pauž dziļu nožēlu, ka dalībvalstis nav uzņēmušās konkrētas saistības; uzsver, ka dalībvalstu rīcībai ir izšķiroša nozīme, lai rīcības plāns būtu pilnībā un saskaņoti īstenots valsts līmenī un lai būtu sasniegti tajā izklāstītie mērķi;

17.  mudina izcelsmes valstu valdības: i) veicināt tiesiskumu un izveidot efektīvus atturēšanas mehānismus, nostiprinot kriminālizmeklēšanas, apsūdzības celšanas un notiesāšanas procesus; ii) piemērot stingrākus likumus, kas paredz, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir smags noziegums, kuram jāpievērš tāda pati uzmanība un jāpiemēro tikpat bargi sodi kā citiem transnacionālās organizētās noziedzības veidiem; iii) piešķirt vairāk resursu cīņai ar noziegumiem pret dzīvo dabu, jo īpaši ar mērķi panākt savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzības tiesību aktu stingrāku izpildi, tirdzniecības kontroli, uzraudzību, kā arī pārbaudes un konfiscēšanas darbības, ko veic muitas dienests; iv) apņemties īstenot pilnīgas neiecietības politiku pret korupciju;

Pasākumi, kas veicami, lai panāktu efektīvāku īstenošanu un izpildi

18.  aicina dalībvalstis sagatavot rīcības plānus savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kuros būtu sīki izklāstītas tiesībaizsardzības politikas nostādnes un sankcijas, kā arī publicēt informāciju par konfiskācijas un aresta faktiem, kas saistīti ar noziegumiem pret dzīvo dabu, un īstenot šādas informācijas apmaiņu, un tā nodrošināt konsekventu un saskaņotu pieeju starp dalībvalstīm; atbalsta ierosmi veidot mehānismu, kas ļautu Komisijai regulāri saņemt datus un jaunāko informāciju par konfiskācijām un arestiem dalībvalstīs un sekmētu labākās prakses apmaiņu;

19.  uzstāj, ka ir svarīgi pilnībā īstenot regulējumu, ar ko nosaka savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un panākt šī regulējuma pilnīgu izpildi;

20.  ierosina noteikt, ka sodiem par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, jo īpaši apgabalos ar jutīgām jūras ekosistēmām vai Natura 2000 tīkla teritorijās, vajadzētu būt pietiekami stingriem, lai atturētu potenciālos likumpārkāpējus;

21.  mudina dalībvalstis garantēt, lai tiesībaizsardzības iestāžu, prokuratūras dienestu un valstu tiesu iestāžu rīcībā būtu vajadzīgie finanšu un cilvēkresursi un atbilstoša zinātība, kas ļauj apkarot noziegumus pret dzīvo dabu; stingri iesaka Komisijai un dalībvalstīm strādāt intensīvāk, lai nodrošinātu apmācību un palielinātu informētību visās attiecīgajās aģentūrās un iestādēs;

22.  atzinīgi vērtē pasākumus, ko cenšas īstenot Eiropas Savienības tīkls vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL), Eiropas prokuroru tīkls vides tiesībaizsardzībai (ENPE), ES tiesnešu tīkls vides tiesībaizsardzībai (EUFJE), kā arī policijas spēku sadarbības tīkls cīņai ar noziegumiem pret vidi (Eiropas tīkls noziegumu pret vidi apkarošanai — EnviCrimeNet);

23.  atzīmē, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir iekļauta Eiropas Drošības programmā 2015.–2020. gadam, kurā atzīts, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība apdraud bioloģisko daudzveidību izcelsmes reģionos un ka tā apdraud ilgtspējīgu attīstību un reģionālo stabilitāti;

24.  ierosina dalībvalstīm ieņēmumus no sodiem par nelikumīgu tirdzniecību, ieguldīt savvaļas augu un dzīvnieku aizsardzībā un saglabāšanā;

25.  prasa panākt, lai saistībā ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību dalībvalstīs un citās galamērķa un tranzīta valstīs būtiski uzlabotos informācijas vākšana, likumdošana un tiesībaizsardzība, kā arī cīņa pret korupciju; tāpēc prasa Komisijai ļoti rūpīgi pievērsties šiem aspektiem, nodrošinot starptautisko standartu izpildes pārvaldību un uzraudzību saistībā ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

26.  uzsver — lai nepieļautu noziegumiem pret dzīvo dabu organizēto tīklu „migrēšanu”, ir jo īpaši svarīgi saskaņot politikas nostādnes un tiesisko regulējumu, kas attiecas uz noziegumiem pret dzīvo dabu;

27.  uzsver, ka ir jāuzlabo aģentūru savstarpējā sadarbība un jāpanāk, lai būtu spēkā un savlaicīgi notiktu datu apmaiņa starp valsts un ES līmeņa īstenošanas un izpildes aģentūrām; pieprasa izveidot stratēģisku izpildmehānismu tīklu gan ES, gan dalībvalstu līmenī, lai šādu sadarbību atvieglotu un pilnveidotu; aicina visas dalībvalstis izveidot vienības cīņai ar noziegumiem pret dzīvo dabu, tā sekmējot īstenošanu dažādās iesaistītajās aģentūrās;

28.  aicina dalībvalstis pastāvīgi sniegt Eiropolam attiecīgu informāciju un datus; mudina Eiropolu nākamajā smagās un organizētās noziedzības draudu novērtēšanas (SOCTA) procesā izvērtēt noziegumus pret dzīvo dabu; prasa Eiropola struktūrā izveidot īpašu Noziegumu pret dzīvo dabu apkarošanas nodaļu, kurai būtu transnacionālas pilnvaras un pienākumi un pietiekami finanšu un cilvēkresursi, kas ļauj nodrošināt centralizētu informācijas apmaiņu un analīzi, kā arī koordinēt tiesībaizsardzības stratēģiju un izmeklēšanas procesu norisi;

29.  aicina Komisiju popularizēt EU-TWIX sistēmu kā pārbaudītu un labi funkcionējošu instrumentu, kas ļauj dalībvalstīm apmainīties ar datiem un informāciju, un panākt, ka ir spēkā šīs sistēmas ilgtermiņa finansēšanas saistības; uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām varētu būt nozīmīga loma, nodrošinot izpildes uzraudzību un ziņošanu par noziegumiem pret dzīvo dabu; prasa ES un dalībvalstīm vēl ciešāk sadarboties ar NVO, lai atbalstītu šādus NVO centienus;

30.  atzīmē, ka noziegumi pret dzīvo dabu ir saistīti ar citiem organizētās noziedzības veidiem, tostarp ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un ar paramilitāru grupējumu un teroristu grupējumu finansēšanu, un starptautisko sadarbību uzskata par prioritāti cīņā pret nelikumīgām finanšu plūsmām; prasa, lai ES un dalībvalstis izmantotu visus iespējamos līdzekļus, tostarp sadarbību ar finanšu sektoru, un lai tās uzraudzītu un veiktu pētījumus par ietekmi, ko radītu topošo finanšu produktu un prakses iesaiste nelikumīgās finanšu plūsmās;

31.  mudina dalībvalstis panākt, lai pilnībā būtu īstenota Direktīva 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību un lai būtu noteiktas atbilstoša līmeņa sankcijas par noziegumiem pret dzīvo dabu; ir nobažījies, ka dažas dalībvalstis direktīvu vēl nav pilnībā īstenojušas, un aicina Komisiju izvērtēt direktīvas īstenošanu katrā dalībvalstī, jo īpaši sodu ziņā, un sniegt ieteikumus; aicina Komisiju Eiropas Drošības programmā noteiktajā laikposmā pārskatīt Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību, jo īpaši izvērtējot, cik efektīvi ar to var apkarot noziegumus pret dzīvo dabu, un attiecīgā gadījumā iesniegt priekšlikumu par direktīvas pārskatīšanu; aicina Komisiju turpināt darbu, lai saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu izstrādātu un īstenotu vienotu noteikumu minimumu ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību saistītu noziedzīgu nodarījumu un attiecīgu sankciju definēšanai īpaši smagiem pārrobežu noziegumiem;

32.  uzskata, ka rīcības plānā ir jāpievērš lielāka uzmanība muitas jautājumiem — gan attiecībā uz sadarbību ar partnervalstīm, gan labāku un efektīvāku īstenošanu pašā Savienībā; tāpēc gaida Komisijas 2016. gada pārskatu par ES spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošanu un izpildi un prasa šajā pārskatā izvērtēt arī muitas procedūras;

33.  mudina dalībvalstis efektīvi īstenot ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (UNTOC) un to ievērot, lai konvencija kļūtu par pamatu starptautiskiem pasākumiem un savstarpējai tiesiskajai palīdzībai un par nozīmīgu soli ceļā uz vienotu un saskaņotu pieeju pret dzīvo dabu vērstu noziegumu apkarošanai; šajā sakarībā pauž dziļu nožēlu par to, ka vienpadsmit dalībvalstis UNTOC vēl nav īstenojušas; aicina attiecīgās dalībvalstis konvenciju pēc iespējas drīzāk īstenot;

34.  uzskata, ka ir konsekventi un efektīvi jāpiemēro preventīvas iedarbības kriminālsodi, lai apkarotu noziegumus pret dzīvo dabu; mudina dalībvalstis saskaņā ar UNTOC 2. panta b) punktu noteikt, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir smags noziegums;

35.  atzīst, ka dalībvalstu tiesu iestādēm un prokuroriem ir vajadzīgi ieteikumi par to, kā celt apsūdzību un piemērot sodu, un ka ir jānodrošina apmācība muitas un tiesībaizsardzības struktūru personālam ES robežpunktos; uzskata, ka par paraugu ir jāņem ANO Vides programmas (UNEP) sadarbības projekti „Pasaules tiesnešu programma” un „Videi labvēlīgas muitas iniciatīva”;

36.  aicina Komisiju, attiecīgās ES aģentūras un dalībvalstis atzīt, ka vērienīga ir kļuvusi savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība tiešsaistē, un aicina tās pilnveidot cīņai ar noziegumiem pret vidi izveidoto vienību un attiecīgo muitas dienesta vienību spējas, nodrošināt kibernoziedzības apkarošanas vienību koordināciju un veidot sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai panāktu, ka ir izveidoti kanāli, pa kuriem pēc pieprasījuma var saņemt palīdzību no specializētajām kibernoziegumu apkarošanas pārrobežu vienībām;

37.  aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar operatoriem, kuri nodrošina sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu, meklētājprogrammu un e-komercijas platformu darbību, un tā kopīgi risināt problēmu, ko rada savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība internetā; aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest stingrākus kontroles pasākumus un izstrādāt attiecīgas politikas nostādnes, lai vērstos pret iespējamu nelikumīgu darbību internetā; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt ieteikumus par to, kā ES līmenī risināt problēmu, ko rada pret dzīvo dabu vērsti noziegumi tiešsaistē;

38.  aicina ES un dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes identificēt un uzraudzīt cita veida smagu un organizētu noziegumu (piemēram, cilvēku tirdzniecības) shēmas, lai palīdzētu īstenot preventīvas darbības un pārkāpumu izmeklēšanu piegādes ķēdē, apkarojot savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību (piemēram, attiecībā uz aizdomīgiem sūtījumiem un finanšu darījumiem);

39.  atzinīgi vērtē to, ka Pušu konferences 17. sanāksmē (CoP 17) ES pirmo reizi piedalījās kā CITES konvencijas puse un ka ES un dalībvalstis demonstrē stingru apņemšanos īstenot konvenciju un sniegt tai iespaidīgu finansiālo atbalstu;

40.  atzinīgi vērtē pārskatīšanas procesu, kuru īsteno UNEP eksperti, cenšoties izstrādāt vispāratzītu jēdziena „noziegums pret vidi” definīciju; šajā sakarībā atzīmē, ka dažkārt juridiski nav iespējams skaidri nošķirt dažādus šādu noziegumu veidus, un līdz ar to var mazināties iespējas efektīvi celt apsūdzību un piemērot sodu;

Pasākumi spēcīgākas partnerības veidošanai pasaules mērogā

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis intensīvāk veidot dialogu un sadarbību ar izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības ķēdē un sniegt tām gan tehnisku un ekonomisku palīdzību, gan diplomātisku atbalstu; uzskata, ka ES ir jārīkojas starptautiskā līmenī, lai palīdzētu trešām valstīm apkarot savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, un ka ar divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem ES ir jāveicina turpmāka nepieciešamā tiesiskā regulējuma izstrāde;

42.  uzsver, ka plaši izplatītā korupcija, institucionālā mazspēja, valsts varas vājināšanās, nepareiza pārvaldība un niecīgi sodi par noziegumiem pret dzīvo dabu ir galvenās problēmas, kas jārisina, lai varētu efektīvi apkarot savvaļas dzīvnieku un augu transnacionāla mēroga nelikumīgu tirdzniecību; mudina ES atbalstīt jaunattīstības valstis, kuras cenšas samazināt malumedniecības stimulus, un šādu atbalstu sniegt, uzlabojot ekonomiskās iespējas un veicinot labu pārvaldību un tiesiskumu;

43.  aicina ES iestādes, dalībvalstis un visas citas iesaistītās valstis sistemātiskāk veikt izpēti, lai noskaidrotu, kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir saistīta ar reģionāliem konfliktiem un terorismu;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, izveidot trasta fondu vai līdzīgu mehānismu saskaņā ar 187. pantu pārskatītajā Finanšu regulā, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un to darīt, lai pasargātu aizsargājamas teritorijas un apkarotu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību un malumedniecību;

45.  aicina ES atjaunināt finansiālo un tehnisko atbalstu, ko sniedz ar attīstības sadarbības instrumentu (ASI) un no Eiropas Attīstības fonda (EAF), lai palīdzētu jaunattīstības valstīm savus tiesību aktus par dzīvās dabas aizsardzību īstenot saskaņā ar CITES ieteikumiem, jo īpaši atbalstot tās valstis, kurām trūkst līdzekļu, lai nodrošinātu tiesību aktu izpildi un kontrabandistu kriminālvajāšanu;

46.  aicina Komisiju saskaņā ar rīcības plāna pirmo prioritāti apsvērt iespēju izmantot partnerības instrumentu, lai finansētu iniciatīvas, kuru mērķis ir samazināt pieprasījumu pēc nelikumīgi iegūtiem savvaļas dzīvnieku un augu produktiem galvenajos šādu produktu noieta tirgos; uzsver, ka būtisku ieguldījumu šajā sakarā varētu sniegt pilsoniskā sabiedrība, kas iesaistīta uzraudzības struktūrās saskaņā ar tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības noteikumu sadaļām ES tirdzniecības nolīgumos;

47.  uzsver, ka saistībā ar ES un Ķīnas stratēģisko partnerību ir svarīgi risināt sensitīvo jautājumu par augošo pieprasījumu pēc dzīvās dabas produktiem (piemēram, ziloņkaula, degunradžu ragiem un tīģeru kauliem), jo tas patiesi apdraud attiecīgo sugu aizsardzību un bioloģisko daudzveidību kopumā;

48.  aicina Komisiju visos ES tirdzniecības nolīgumos un sarunās iekļaut obligātu un izpildāmu ilgtspējīgas attīstības noteikumu sadaļu, norādot tieši uz to, ka ir jāaptur savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība visās ekonomikas nozarēs, un aicina Komisiju savos īstenošanas ziņojumos iekļaut šo noteikumu analīzi; mudina Komisiju VPS+ tirdzniecības sistēmā likt uzsvaru uz CITES konvencijas īstenošanu un pasākumiem cīņai ar noziegumiem pret dzīvo dabu;

49.  atzīmē, ka korupcija ir viens no galvenajiem faktoriem, kura dēļ ir iespējama savvaļas dzīvnieku un augu un no tiem iegūtu produktu nelikumīga tirdzniecība un kurš šādu tirdzniecību veicina; atzinīgi vērtē Komisijas stratēģijā „Tirdzniecība visiem” pausto apņemšanos visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos iekļaut vērienīgus pretkorupcijas noteikumus, lai novērstu gan tiešo, gan netiešo ietekmi, ko rada korupcija un savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība; tāpēc prasa Komisijai pievērst šiem aspektiem vislielāko uzmanību, nodrošinot starptautisko standartu izpildes pārvaldību un uzraudzību saistībā ar savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

50.  aicina ES, darbojoties PTO sistēmā, izpētīt, kā panākt, lai globālā tirdzniecība un regulējums vides jomā viens otru labāk atbalstītu, un šādu izpēti veikt jo īpaši saistībā ar darbu, kurš pašlaik tiek īstenots, lai stingrāk saskaņotu PTO un daudzpusējos vides nolīgumus, kā arī saistībā ar tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu, kas paver jaunas iespējas sadarbībai starp amatpersonām, kuras nodarbinātas muitas, savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzības, kā arī tirdzniecības jomās, sevišķi jaunattīstības valstīs; uzskata, ka ir jāizpēta vēl arī citas sadarbības iespējas starp PTO un CITES, jo īpaši attiecībā uz to, kā sniegt jaunattīstības valstu ierēdņiem tehnisku palīdzību un veidot viņu spējas risināt ar tirdzniecību un vidi saistītus jautājumus;

51.  uzsver, ka izšķiroša nozīme ir izpildes ķēdē iesaistīto organizāciju starptautiskai sadarbībai; aicina ES un dalībvalstis arī turpmāk atbalstīt Starptautisko konsorciju pret dzīvo dabu vērstu noziegumu apkarošanai (ICCWC); atzinīgi vērtē ikvienu centienu stiprināt šo atbalstu, šajā nolūkā cita starpā arī nodrošinot finanšu resursus un pieredzējušu speciālistu zināšanas, lai sekmētu spēju veidošanu, veicinātu informācijas un zinātības apmaiņu un atbalstītu izpildes un atbilstības nodrošināšanu; aicina Komisiju izmantot ICCWC noteiktos rādītājus, lai izvērtētu, cik efektīvi trešām valstīm atvēlētais ES finansējums ir palīdzējis īstenot pret savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību vērstus pasākumus, un lai sekmētu vienotu un ticamu attīstības finansējuma vērtēšanu;

52.  atzinīgi vērtē starptautisko tiesībaizsardzības iestāžu īstenotās operācijas (piemēram, operāciju COBRA III), kuru rezultātā tiek konfiscēts iespaidīgs daudzums no savvaļas dzīvniekiem un augiem nelikumīgi iegūtu produktu un tiek apcietināti kontrabandisti un pateicoties kurām sabiedrība var labāk atpazīt tik smagu organizētās noziedzības veidu kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība;

53.  aicina dalībvalstis nostiprināt CITES budžetu, tā sniedzot šai organizācijai iespēju plašāk īstenot savu uzraudzības un sugu izraudzīšanās darbu; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka no sešām dalībvalstīm CITES vēl arvien nav saņēmusi maksājumus, kas tām bija jāveic laikposmā no 1992. līdz 2015. gadam;

54.  atzinīgi vērtē ES rīcības plānu kā būtisku ieguldījumu, kas palīdzēs sasniegt Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam noteiktos ilgtspējīgas attīstības mērķus, par kuriem 2015. gada septembrī ANO augstākā līmeņa sanāksmē vienojās valstu vadītāji;

Eiropas Savienība — gan galamērķa tirgus, gan izcelsmes un tranzīta posms

55.  atzīmē, ka CITES, ES Kokmateriālu regula un ES tiesību akti, ar ko reglamentē NNN zveju, ir svarīgi savvaļas dzīvnieku un augu starptautiskās tirdzniecības regulēšanas instrumenti; taču ir nobažījies, ka nav nodrošināta pienācīga īstenošana un izpilde, un aicina dalībvalstis strādāt intensīvāk, lai kopīgiem spēkiem saskaņoti panāktu efektīvu īstenošanu; turklāt ir nobažījies par trūkumiem spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, kuri attiecas gan uz sugām, gan procesa dalībniekiem; tāpēc prasa ES pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai to papildinātu, nosakot, ka ir aizliegts darīt pieejamus un laist tirgū savvaļas dzīvniekus un augus, kas tiek nelikumīgi iegūti vai tirgoti trešās valstīs, un ka ir aizliegts šādus savvaļas dzīvniekus un augus pārvadāt, iegādāties un turēt tos savā īpašumā; uzskata, ka ar šādiem tiesību aktiem varētu saskaņot spēkā esošo ES tiesisko regulējumu un ka šādu tiesību aktu transnacionālai ietekmei var būt izšķiroša nozīme, lai samazinātu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apjomu visā pasaulē; šajā sakarībā uzsver, ka ar šādiem tiesību aktiem ir jāpanāk, lai būtu pilnībā pārredzami jebkādi tirdzniecības aizliegumi, kas noteikti, pamatojoties uz attiecīgas sugas nelegālu statusu trešā valstī, un tādējādi jānodrošina juridiskā noteiktība tiem, kuri nodarbojas ar likumīgu tirdzniecību;

56.  uzsver, ka trofeju medības ir veicinājušas CITES konvencijas I un II pielikumā iekļauto apdraudēto sugu populāciju būtisku sarukšanu, un mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot piesardzīgu pieeju attiecībā uz tādu medību trofeju ievešanu, kas iegūtas no sugām, kuru aizsardzību nosaka ES regulējums par savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecību, un mudina tās atbalstīt vēl stingrāku ES tiesību normu piemērošanu medību trofeju ievešanai ES dalībvalstīs un pieprasīt atļaujas trofeju ievešanai, ja tās iegūtas no sugām, kuras uzskaitītas Regulas (EK) Nr. 338/97 B pielikumā;

57.  atzinīgi vērtē Bakingemas pils 2016. gada deklarāciju, kuru parakstījuši aviokompāniju, kravu pārvadātāju, ostu operatoru, muitas aģentūru, starpvaldību organizāciju un dabas aizsardzības bezpeļņas organizāciju pārstāvji, apliecinot savu apņemšanos paaugstināt standartus visā transporta nozarē un šajā nolūkā īpašu uzmanību pievērst informācijas apmaiņai, personāla apmācībai, tehnoloģiju pilnveidošanai un resursu kopīgai izmantošanai uzņēmumu un organizāciju vispasaules sadarbības struktūrā; aicina visas puses pilnībā īstenot deklarācijā pausto apņemšanos; mudina dalībvalstis veicināt Bakingemas pils deklarācijai līdzīgu brīvprātīgu saistību uzņemšanos arī citās jomās, sevišķi finanšu un e-komercijas nozarēs;

58.  pieprasa pilnībā un nekavējoties Eiropas līmenī aizliegt ziloņkaula (arī tā dēvētā „pirmskonvencijas” ziloņkaula) un degunradžu ragu tirdzniecību, eksportu un reeksportu ES teritorijā un uz galamērķiem aiz ES robežām; pieprasa izveidot mehānismu, ar ko izvērtē, vai līdzīgi ierobežojumi būtu jānosaka arī attiecībā uz citām apdraudētajām sugām;

59.  norāda, ka ES regula, ar ko izveido sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju, ir devusi rezultātus, taču neatlaidīgi pieprasa to īstenot vēl stingrāk, lai panāktu, ka Eiropas tirgū nenonāk nelegāli nozvejotas zivis; ierosina ES dalībvalstīm konsekventāk un efektīvāk pārbaudīt nozvejas dokumentus (nozvejas sertifikātus) un sūtījumus (jo īpaši no valstīm, kas atzītas par augsta riska zonām), tā nodrošinot, ka zivis ir nozvejotas legāli;

60.  uzsver, ka cīņā pret savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību nozīmīga ir privātā sektora līdzdalība ar pašregulējuma un uzņēmumu sociālās atbildības īstenošanu; uzskata, ka izsekojamība ir izšķiroši svarīga likumīgai un ilgtspējīgai tirdzniecībai neatkarīgi no tā, vai tirdzniecība ir komerciāla vai nekomerciāla; uzsver, ka ir nepieciešama sadarbība un koordinācija starptautiskā līmenī, kā arī starp publisko un privāto sektoru, un aicina ES nostiprināt esošos kontroles instrumentus, cita starpā izmantojot arī izsekojamības mehānismus; uzskata, ka par izšķirošu būtu jākļūst darbībai transporta nozarē, piemēram, nodrošinot agrīnās brīdināšanas signālsistēmu ieviešanu; atzīmē, ka svarīga nozīmē šajā ziņā varētu būt publiskā un privātā sektora partnerībām;

61.  prasa, lai dalībvalstis ne vien veiktu robežpārbaudes atbilstoši Regulas (EK) Nr. 338/97 prasībām, bet arī kontrolētu izpildi iekšzemē, šajā nolūkā regulāri pārbaudot tirgotājus un atļauju turētājus (piemēram, zooveikalus, selekcionārus, pētniecības centrus un kokaudzētavas) un cita starpā arī kontrolējot tādu preču (piemēram, modes preču, mākslas priekšmetu, zāļu un uzturvielu) tirdzniecību, kas varētu būt izgatavotas no nelikumīgi iegūtu augu un dzīvnieku produktiem;

62.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi pārtvertie augu eksemplāri tiktu nekavējoties konfiscēti un lai pārtvertajām vai konfiscētajām dzīvajām būtnēm būtu nodrošināta aprūpe un jauna mājvieta attiecīgajām sugām piemērotos dzīvnieku glābšanas centros; aicina Komisiju sniegt ieteikumus, lai nodrošinātu, ka visi savvaļas dzīvnieku glābšanas centri, ko izmanto dalībvalstis, ir atbilstoša standarta struktūras; turklāt aicina ES un dalībvalstis nodrošināt dzīvnieku glābšanas centrus ar atbilstošu finansējumu;

63.  aicina dalībvalstis saskaņā ar CITES konvencijas Pušu konferences rezolūcijas Nr. 10.7. (Rev. CoP 15) 3. pielikumu pieņemt valsts plānus ar pasākumiem, kas veicami attiecībā uz konfiscētām dzīvām būtnēm; uzsver, ka par visām konfiscētajām dzīvajām būtnēm dalībvalstīm ir jāpaziņo EU-TWIX un ka būtu jāpublicē ikgadēji kopsavilkuma ziņojumi, turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiesībaizsardzības struktūru personāla apmācībā būtu iekļauti labturības un drošības apsvērumi rīcībai ar konfiscētam dzīvām būtnēm; aicina ES un dalībvalstis apņemties sniegt savvaļas dzīvnieku glābšanas centriem atbilstošu finansiālo atbalstu;

64.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju veidot tā dēvētā pozitīvā saraksta sugu sistēmu, pēc kuras objektīvi un saskaņā ar zinātniskiem kritērijiem tiek vērtēts, cik droši un cik piemēroti tirdzniecībai un turēšanai lolojumdzīvnieka statusā ir attiecīgu reto sugu īpatņi;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0031. (2) OV L 75, 19.3.2015., 1. lpp. (3) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp. (4) OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp. (5) OV L 181, 29.6.2013., 1. lpp. (6) OV L 77, 24.3.2009., 1. lpp. (7) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp. (8) OV L 94, 9.4.1999., 24. lpp. (9) OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp. (10) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par jaunām iespējām maziem transporta uzņēmumiem, tostarp uz sadarbību orientētiem uzņēmējdarbības modeļiem (2015/2349(INI))

P8_TA(2016)0455 A8-0304/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 5. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Komisijas balto grāmatu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti(1),

–  ņemot vērā Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju,

–  ņemot vērā Gada pārskatu par Eiropas MVU 2014/2015,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumus “Vispirms domāt par mazākajiem” — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts "Small Business Act" (COM(2008)0394) un Pārskats par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu” (COM(2011)0078),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģiju (COM(2016)0501),

–  ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu MVU(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par videi draudzīgas izaugsmes iespējām maziem un vidējiem uzņēmumiem(3),

–  ņemot vērā programmas „Apvārsnis 2020” MVU instrumentu, kā arī INNOSUP, COSME, „Your Europe Business”, izmēģinājuma iniciatīvu „Ātrais ceļš uz inovāciju” (FTI) un tīklu veidošanas iespējas,

–  ņemot vērā Elektroniskās tirdzniecības direktīvu (2000/31/EK) un Pakalpojumu direktīvu (2006/123/EK),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

–  ņemot vērā Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0304/2016),

A.  tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir galvenais Eiropas ekonomikas virzītājspēks un 2014. gadā tie veidoja 99,8 % no visiem uzņēmumiem nefinanšu sektorā, nodarbinot 2/3 visu darba ņēmēju;

B.  tā kā MVU, kuri pēdējo gadu laikā ir radījuši darbvietas, galvenokārt ir saistīti ar pakalpojumu nozari;

C.  tā kā mazajiem transporta uzņēmumiem ir būtiska nozīme labas mobilitātes nodrošināšanā Eiropā, taču tie bieži saskaras ar šķēršļiem, kas kavē piekļuvi tirgum vai sekmīgu darbību tajā, ņemot vērā to, ka šajā tirgū pastāv monopoli;

D.  tā kā mazie uzņēmumi, kas lieliski pārzina vietējo tirgu, izprot klientu vajadzības un/vai spēj ātri ieviest inovācijas, rada pievienoto vērtību, jo īpaši nošķirtos apgabalos, kā arī apgabalos, kuros ir liels iedzīvotāju blīvums; tā kā turklāt tie spēj nodrošināt pielāgotus pakalpojumus un ir instrumenti cīņai pret sociālo atstumtību, darbvietu izveidei, saimnieciskās darbības radīšanai, mobilitātes pārvaldības uzlabošanai un devumam tūrisma attīstīšanā (mobilitātes pakalpojumiem esot tieši saistītiem ar tūristu pieprasījumu pēc jauniem produktiem un jauniem iespaidiem);

E.  tā kā gan pasažieru, gan preču pārvadājumu jomā ir pieprasījums pēc transporta pakalpojumiem un to nodrošināšanas nosacījumi ir ļoti atšķirīgi un tā kā mobilitātes ierobežošana nav apspriežama;

F.  tā kā transporta organizācija lielpilsētās un uz to pievadceļiem veicina satiksmes pārslodzi un sastrēgumu veidošanos, tādējādi radot nozīmīgu slogu ekonomikai; tā kā MVU transporta nozarē ir svarīgs papildinājums sabiedriskā transporta tīklam pilsētvides mezglos, jo īpaši tajā diennakts laikā, kad sabiedriskā transporta satiksme ir ļoti neregulāra, kā arī perifērijā bez pienācīgi attīstītiem piepilsētas transporta pakalpojumiem;

G.  tā kā jaunākais Eiropas Komisijas pētījums parāda, ka 17 % Eiropas patērētāju ir izmantojuši sadarbīgās ekonomikas nodrošinātos pakalpojumus un 52 % ir informēti par piedāvātajiem pakalpojumiem; tā kā patērētāju cerības saistās ar ērti pieejamu un elastīgu transporta pakalpojumu izmantošanu, kad vienlaikus cenas tiek saglabātas atbilstoši pakalpojumu reālajām izmaksām, kā arī vieglu piekļuvi pārvadājumu rezervācijai un drošu samaksu par sniegto pakalpojumu;

H.  tā kā sadarbīga ekonomika transporta nozarē var efektīvi veicināt ilgtspējīgas mobilitātes veidu attīstību; tā kā pašregulācija ne vienmēr ir risinājums un ir nepieciešams piemērots regulatīvs satvars;

I.  tā kā ilgtspējīgas attīstības prasība un revolūcija informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā ir radījušas iepriekš nepieredzētas iespējas un izaicinājumus visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma, lai reaģētu uz pieaugošo ilgtspējīgas mobilitātes pieprasījumu ierobežotas infrastruktūras apstākļos,

J.  tā kā ievērojamais viedo mobilo ierīču popularitātes pieaugums, kā arī ātrdarbīgā platjoslas tīkla plašais pārklājums ir nodrošinājis jaunus digitālos rīkus gan transporta pakalpojumu sniedzējiem, gan klientiem, pazeminot darījumu izmaksas un mazinot pakalpojumu sniedzēju fiziskās atrašanās vietas nozīmi, tādējādi sniedzot tiem iespēju izveidot plašu sasaisti, lai, izmantojot digitālos tīklus, arī no nošķirtiem apgabaliem nodrošinātu pakalpojumus ne tikai reģionālā, bet arī pasaules mērogā;

K.  tā kā transporta nozarē tehnoloģiskā progresa, jaunu uzņēmējdarbības modeļu un digitalizācijas rezultātā iepriekšējos gados notikušas ievērojamas pārmaiņas, kas ļoti lielā mērā ietekmē tradicionālos uzņēmējdarbības modeļus, kā arī darba apstākļus un nodarbinātību šajā nozarē; tā kā, no vienas puses, transporta nozare ir atvērta, no otras puses, daudzos gadījumos darba apstākļi ir pasliktinājušies sakarā ar ekonomikas krīzi un — dažos gadījumos — pastāvošo noteikumu nepietiekamu īstenošanu;

L.  tā kā transporta nozarē ir ne tikai tiešo transporta pakalpojumu sniedzēji, bet arī MVU, kuri piedāvā tādus pakalpojumus kā transportlīdzekļu tehniskā apkope, rezerves daļu pārdošana, personāla apmācība un transportlīdzekļu un iekārtu noma; tā kā pastāv milzīgs darbvietu radīšanas potenciāls saistībā ar šīm darbībām, tostarp attiecībā uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem; tā kā politikai transporta nozarē vajadzētu ņemt vērā visas vērtību ķēdes intereses;

M.  tā kā tikai 1,7 % no ES uzņēmumiem pilnībā izmanto modernās digitālās tehnoloģijas, bet 41 % tās neizmanto vispār; tā kā digitalizācijai visās nozarēs ir izšķiroša nozīme ES konkurētspējas saglabāšanā un uzlabošanā;

N.  tā kā sadarbīgās ekonomikas elastīgums un atvieglota uzņēmējdarbības sākšana var nodrošināt nodarbinātības iespējas grupām, kas parasti ir atstumtas no darba tirgus, jo īpaši sievietēm, jauniešiem un migrantiem;

O.  tā kā transporta pakalpojumi paver labu iespēju sākt patstāvīgu uzņēmējdarbību un tie var veicināt uzņēmējdarbības kultūru;

P.  tā kā transporta pakalpojumu tiešsaistes platformas var piedāvāt iespēju ātri rast atbilstību starp klientu pieprasījumiem, no vienas puses, un reģistrēto uzņēmumu vai darbaspēka pakalpojumu piedāvājumu, no otras puses;

Q.  tā kā ESAO uzskata, ka kvalitatīvas darbvietas ir būtisks faktors centienos novērst lielos nevienlīdzības apmērus un veicināt sociālo kohēziju,

I. Izaicinājumi mazajiem transporta uzņēmumiem

1.  uzskata, ka visi transporta uzņēmumi sastopas ar būtiskiem izaicinājumiem, lai apmierinātu augošo mobilitātes pieprasījumu ierobežotas infrastruktūras un augošo vides prasību apstākļos; norāda, ka visiem transporta uzņēmumiem ir jārod droši, ilgtspējīgi un visaugstākajā mērā konkurētspējīgi risinājumi, kas atbilstoši COP21 nekaitē videi un vienlaikus mazina pārslodzi, tomēr mazajiem uzņēmumiem to paveikt ir grūtāk un dārgāk;

2.  uzsver, ka pārāk biežas izmaiņas transportlīdzekļu emisiju standartos var radīt īpašas grūtības mazajiem transporta uzņēmumiem, ņemot vērā transportlīdzekļu parku amortizācijas periodus;

3.  uzsver transporta nozares sarežģītību, ko raksturo daudzlīmeņu pārvaldība (vietējā, valsts, Eiropas un pasaules mērogā), kas joprojām lielā mērā ir sadalīta atbilstoši transporta veidam; norāda, ka šī nozare ir pakļauta stingram regulējumam, jo īpaši attiecībā uz iespējām strādāt savā profesijā un darbības jomā, kā arī uz transporta pakalpojumu attīstību, izmantošanu un komercializāciju (ekskluzīvās tiesības, licenču skaita ierobežošana) un dotācijām; uzsver, ka drošībai un drošumam transporta nozarē ir milzīga nozīme, bet pauž nožēlu, ka tos līdztekus citiem faktoriem nereti izmanto par aizbildinājumu mākslīgu šķēršļu radīšanai;

4.  aicina dalībvalstis izbeigt pārmērīgo regulējumu, kas bieži vien ir saistīts ar aizsardzības un korporatīvisma refleksu un izraisa iekšējā tirgus sadrumstalotību, sarežģīšanu un neelastīgumu, tādējādi palielinot nevienlīdzību; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis neīstenotu pieeju tiešsaistes platformu likumībai dažādos veidos un lai tādējādi novērstu nepamatotus vienpusēju ierobežojumu pasākumus; aicina dalībvalstis ievērot un pilnībā īstenot Elektroniskās komercijas direktīvu (Direktīva 2000/31/EK) un Pakalpojumu direktīvu (Direktīva 2006/123/EK); norāda, ka pakalpojumu sniedzēju brīva pārvietošanās un brīvība veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kas ir nostiprinātas attiecīgi LESD 56. un 49. pantā, ir būtiski svarīgas pakalpojumu un tādējādi arī iekšējā tirgus Eiropas dimensijas īstenošanā;

5.  uzsver, ka sakarā ar pašreizējo juridisko nenoteiktību attiecībā uz pakalpojumu sniedzēja jēdziena definīciju transporta nozarē nav iespējams radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un šajā saistībā pauž nožēlu par daudzu mazo uzņēmumu grūtībām piekļūt iekšzemes un starptautiskajam tirgum un attīstīt vai piedāvāt jaunus pakalpojumus; uzsver faktu, ka iepriekšminētā situācija apgrūtina MVU piekļuvi šai nozarei;

6.  uzskata, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1072/2009 ir jāpilnveido, lai novērstu nopietnos valstu transporta tirgus traucējumus, kas pēc tās ieviešanas novērojami vairākās dalībvalstīs;

7.  atzinīgi vērtē jaunās iespējas, ko sniedz mazie transporta uzņēmumi un jauni sadarbīgasuzņēmējdarbības modeļi, vienlaikus paužot nožēlu par pret konkurenci vērstu praksi, kas izriet no nevienādas ES noteikumu piemērošanas visās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz atalgojumu un sociālās drošības sistēmām, kura var radīt nopietnus traucējumus, piemēram, sociālo dempingu, kā arī drošības problēmas;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt likumu izpildi; uzskata, ka jebkādām izmaiņām tiesību aktos, kas attiecas uz sociālajiem un darba apstākļiem, ir jāievēro visas ES pamatbrīvības, ar šīm izmaiņām nedrīkst ierobežot godīgu konkurenci, kuras pamatā ir objektīvas konkurences priekšrocības, un nedrīkst radīt jebkādus jaunus administratīvos šķēršļus vai papildu izmaksas mazajiem transporta uzņēmumiem;

9.  konstatē, ka mazajiem transporta uzņēmumiem jāveic ieguldījums ne tikai piemērojamo tiesību aktu ievērošanai, bet arī konkurētspējas saglabāšanai ar lielajiem uzņēmumiem (piem., koncentrējoties uz jaunām tehnoloģijām); pauž nožēlu par to, ka, no vienas puses un pretēji tam, kas notiek ar lielajiem uzņēmumiem, šo uzņēmumu iespējas saņemt kredītu un finansējumu finanšu tirgos joprojām ir ierobežotas, lai gan ir veikti kvantitatīvās mīkstināšanas pasākumi, bet, no otras puses, publiskais, jo īpaši ES līmeņa, finansiālais atbalsts pārāk ilgo un sarežģīto administratīvo procedūru dēļ reti tiek mobilizēts; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt zināšanu izplatīšanu un palīdzību mazajiem uzņēmumiem pieteikumu iesniedzējiem no Eiropas Investīciju fonda līdzekļiem;

10.  norāda, ka augošas urbanizācijas apstākļos transports ir jāorganizē arvien integrētāk, digitalizētāk un daudzveidīgāk un ka pilsētvides mezgliem ir arvien būtiskāka nozīme ilgtspējīgas mobilitātes veidošanā; uzsver multimodālo maršrutu plānošanas lietotņu pieaugošo nozīmi un to, cik svarīgi ir mazajiem uzņēmumiem tikt iekļautiem sarakstā, kur uzskaitītas transporta pakalpojumu lietotnes un piedāvājumu kopas; uzsver, ka interneta pieejamība visiem iedzīvotājiem pozitīvi ietekmētu transporta koplietošanu un uzlabotu braucienu plānošanu;

11.  norāda, ka ekonomiskās grūtības un resursu trūkums, lai uzturētu mazāk intensīvās transporta tīkla daļas, daudzos reģionos, jo īpaši reģionos ar sliktākiem transporta sakariem un mazāku iedzīvotāju skaitu, liek bieži slēgt sekundārus maršrutus; uzskata, ka sadarbīgās uzņēmējdarbības modeļu parādīšanās nekādi nevar attaisnot sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanu minētajos reģionos;

12.  uzsver, ka īpaša nozīme pilsētvides mobilitātes attīstībā ir vieglo transportlīdzekļu, piemēram, velosipēdu vai motorolleru, īrei; norāda, ka lielākā daļa šo pakalpojumu sniedzēju ir MVU; aicina biežāk ņemt vērā šādu uzņēmumu potenciālu pilsētu mobilitātes līmeņa palielināšanas procesā, energoefektīva un resursefektīva pilsētas transporta sistēmas izveidē;

13.  aicina dalībvalstis un Komisiju apsvērt mazo transporta uzņēmumu apvienošanu, kas atvieglotu partnerību veidošanu starp šiem uzņēmumiem un palīdzētu klientiem atrast vēlamos mazo transporta uzņēmumu pakalpojumus atbilstoši savām vajadzībām;

14.  aicina Komisiju, kad tā noteiks pamatnostādnes šajā jautājumā, ņemt vērā jauno sadarbīgās ekonomikas modeļu ieviešanas grūtības lauku reģionos un nepilsētu teritorijās;

15.  konstatē, ka sadarbīgās ekonomikas modeļu attīstīšana var optimizēt transportlīdzekļu un infrastruktūras izmantošanu, šādi palīdzot ilgtspējīgākā veidā reaģēt uz mobilitātes pieprasījumu; norāda, ka lietotāju radīto datu pastiprināta izmantošana galu galā varētu izraisīt pievienotās vērtības radīšanu transporta sistēmā; tomēr uzsver, ka datu koncentrācijai tikai dažu starpniecības platformu rokās varētu būt nelabvēlīga ietekme gan uz ienākumu taisnīgu sadali, gan uz līdzsvarotu dalību ieguldījumos infrastruktūrā un citās attiecīgās izmaksās, no kurām visas tiešā veidā ietekmē MVU;

16.  atzinīgi vērtē to, ka starpniecības platformas ir rosinājušas ideju par savstarpēju konkurenci un konkurenci ar pašreizējiem tirgus dalībniekiem un korporatīvajām struktūrām, un par pastāvošo monopolu noārdīšanu un jaunu monopolu nepieļaušanu; uzsver, ka tas ir daudzsološs tirgus, kurš ir vairāk vērsts uz patērētāju pieprasījumu un mudina dalībvalstis pārskatīt tirgus struktūru; tomēr norāda, ka tad, ja nav atbilstīga un skaidra tiesiskā regulējuma, starpniecības platformas ar „uzvarētājs paņem visu” pieeju radīs dominējošu tirgus stāvokli, kas apdraud ekonomiskās struktūras daudzveidību;

17.  vērš uzmanību uz iespējām un izaicinājumiem (piem., mazie uzņēmumi varētu rasties arī šajās jaunajās jomās), kas saistīti ar savienoto un pašvadošo transportlīdzekļu (automobiļu, kuģu, dronu un autokolonnu) attīstīšanu; tādēļ mudina Komisiju nākt klajā ar ceļvedi par savienotiem un automatizētas vadības transportlīdzekļiem un analizēt šīs tehnoloģijas plašas izmantošanas potenciālo ietekmi uz Eiropas transporta nozari, jo īpaši attiecībā uz MVU;

II. Ieteikumi — kā izaicinājumus pārveidot iespējās

18.  aicina turpināt centienus nolūkā izveidot Eiropas vienoto transporta telpu; uzskata, ka jebkādam regulējumam, ar kuru nosaka jaunas prasības mazajiem uzņēmumiem, jo īpaši nodokļu, sociālajā un vides jomā, vajadzētu būt proporcionālam, vienkāršam un skaidram, tādam, kas nekavē to attīstību un vajadzības gadījumā atspoguļo reģionālās un nacionālās īpatnības dažādās dalībvalstīs; uzskata, ka šādam tiesiskajam regulējumam jāpievieno nepieciešamie (relamentējošie un/vai finansiālie) stimuli;

19.  uzskata, ka virzība uz integrētu un koordinētu Eiropas mobilitātes sistēmu ir vislabākais veids, kā visus uzņēmumus no visu transporta veidu apakšnozarēm pareizi integrēt kopējā dinamiskā procesā, kurā digitalizācija un inovāciju veicināšana pašā transporta nozarē ir vislabākais veids, kā klientiem nodrošināt vienotu un saskaņotu sistēmu, bet profesionāļiem palīdzēt uzlabot apstākļus vērtības radīšanai;

20.  norāda, ka MVU piedāvātie pakalpojumi transporta nozarē ne vienmēr tiek pietiekami pielāgoti invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām; aicina izmantot visus līdzekļus un programmas, kas paredzēti šo uzņēmumu atbalstam, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pēc iespējas labāku transporta pakalpojumu pielāgošanu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

21.  norāda, ka saistībā ar investīciju trūkumu infrastruktūrā visiem operatoriem, kas gūst labumu no šīs infrastruktūras izmantošanas, būtu jāsniedz ieguldījums, pilnībā ņemot vērā visus spēkā esošos transporta nodokļus, nodevas un nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un veselību; uzsver, ka ir svarīgi attiecībā uz autopārvadājumiem internalizēt ārējos negatīvos faktorus un piešķirt ieņēmumus no transporta infrastruktūras izmantošanas, tostarp pārrobežu aspektā; tomēr atzīst, ka tas varētu sagādāt īpašas problēmas mazajiem uzņēmumiem, tostarp tālākajos reģionos, kas jāņem vērā prioritārā kārtā;

22.  atgādina, ka ESIF tika izveidots, lai sniegtu ieguldījumu īpaši inovatīvos, uz tirgu orientētos projektos, un tāpēc uzskata, ka tas ir svarīgs instruments transporta nozarē aktīvajiem MVU jaunu mobilitātes risinājumu izstrādei; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt tā īstenošanu un stiprināt atbalstu MVU un jaunuzņēmumiem šādu projektu izstrādē;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi rīkoties un cīnīties pret lielu uzņēmumu grupu piekopto negodīgas konkurences praksi, lai pārvarētu diskrimināciju un tirgus piekļuves ierobežojumus neatkarīgi no uzņēmuma lieluma vai veida, jo īpaši attiecībā uz jauniem uzņēmējdarbības modeļiem; mudina risināt dialogu un panākt attiecību uzlabošanu, jo īpaši jaunos un potenciālos tirgos, starp pārvadātājiem un pasūtītājiem, kā arī panākt risinājumu problēmai, kas saistīta ar viltus pašnodarbinātajiem;

24.  aicina iesaistīt MVU integrētas Eiropas biļešu sistēmas izveides plānos; norāda, ka šādas sistēmas efektivitāte būs atkarīga no spējas piesaistīt iespējami daudz uzņēmumu, kas piedāvā transporta pakalpojumus; norāda, ka informācijas apmaiņa un pieredzes apmaiņa starp lielajiem tirgus dalībniekiem un MVU var radīt sinerģijas, kas var būt ļoti izdevīgas efektīva transporta tīkla veidošanai Eiropā;

25.  nolūkā panākt labāku pārredzamību aicina pārskatīt un saskaņot noteikumus par piekļuvi reglamentētajām profesijām un darbībām Eiropā un pārbaudes attiecībā uz šīm profesijām, lai jauni tirgus dalībnieki un pakalpojumi, kas saistīti ar digitālajām platformām un sadarbīgo ekonomiku, varētu attīstīties uzņēmējdarbībai draudzīgā vidē, tostarp nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz tiesību aktu grozījumiem, un panākt līdzāspastāvēšanu ar pašreizējiem tirgus dalībniekiem veselīgas konkurences apstākļos; norāda, ka sadarbīgās ekonomikas dalībnieki pozitīvi ietekmē darba tirgu, jo rada jaunas darbvietas jauniešiem, kas ienāk darba tirgū, un pašnodarbinātajiem;

26.  aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās publicēt ceļvedi par piekļuves nodrošināšanu valsts finansētā transporta datiem, kā arī saskaņotu transporta datu un lietotņu saskarņu standartu ieviešanu, lai stimulētu datu ietilpīgas inovācijas un jaunu transporta pakalpojumu nodrošināšanu;

27.  uzskata, ka, attīstoties sadarbīgajai ekonomikai, regulējums tikai nozares vai platformu līmenī nevar sniegt atbilstošu risinājumu un ka mobilitātes sistēma turpmāk ir jāskata kopumā; aicina izveidot modernizētus, multimodālus reglamentējošos noteikumus, kas veicinātu inovācijas un konkurētspēju, kā arī patērētāju un datu aizsardzību, garantētu darba ņēmēju tiesības un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences nosacījumus dažādiem dalībniekiem; to ievērojot, vērš uzmanību uz sadarbspējas nozīmi transporta nozarē, jo tā mazajiem uzņēmumiem nodrošina iespēju izveidot vienotus risinājumus;

28.  aicina dalībvalstis izvērtēt nepieciešamību pielāgot tiesību aktus nodarbinātības jomā digitālā laikmeta prasībām, ņemot vērā sadarbīgās ekonomikas modeļus un katras dalībvalsts darba tiesību īpatnības;

29.  uzskata, ka šāda mērķa sasniegšanai ir nepieciešama modeļu konverģence, kuras pamatā ir skaidra un konsekventa starpnieku un pakalpojumu sniedzēju definīcija, kura savstarpēji nepārklājas; aicina nodalīt tās starpniecības platformas, kuras lietotājiem nerada komerciālus ieņēmumus, no starpniecības platformām, kuras veido savieno pakalpojumu (peļņas nolūkā) sniedzēju un klientu, neraugoties uz to, vai pakalpojuma sniedzēja un platformas starpā pastāv vai nepastāv darba ņēmēja un darba devēja attiecības; lai veicinātu, ka visas puses ievēro savus pienākumus maksāt nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī lai garantētu, ka pakalpojumu sniedzēji, kas izmanto platformas, ir kompetenti un pienācīgi kvalificēti (lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību), ierosina, ka valsts iestādēm būtu jādod iespēja prasīt no starpniecības platformas informāciju, ko tās uzskata par vajadzīgu; uzsver, ka jau esošā atgriezeniskās saites informācija un reitingu sistēmas arī palīdz starpniekiem veidot uzticības pilnas attiecības ar patērētājiem un ka radītie dati būtu jāapstrādā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK;

30.  uzskata, ka sadarbīgajai ekonomikai ir augsts pārredzamības potenciāls, kas ļauj nodrošināt transporta pakalpojumu darbību labu izsekojamību saskaņā ar mērķi piemērot spēkā esošos tiesību aktus; aicina Komisiju publicēt pamatnostādnes par ES tiesību aktu piemērošanu dažādiem sadarbīgas uzņēmējdarbības modeļiem, lai vajadzības gadījumā aizpildītu reglamentējošas nepilnības nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma jomā, ievērojot valstu kompetenci;

31.  uzsver, ka par transporta nozares uzņēmumiem būtu jāuzskata arī uzņēmēji, kas tieši nesniedz transporta pakalpojumus, piemēram, apmācības pakalpojuma sniedzēji, transportlīdzekļu nomas uzņēmumi, darbnīcas un automobiļu tehniskās apkopes uzņēmumi; norāda, ka lielākā daļa šo pakalpojumu sniedzēju ir MVU; aicina ņemt vērā šo uzņēmēju vajadzības, izstrādājot tiesību normas un investīciju programmas, kuru mērķis ir atbalstīt MVU attīstību;

32.  mudina Komisiju atbalstīt transporta nozares MVU, lai šajā jomā izveidotu kopas, kurās var piedalīties gan patērētāji, gan citas ieinteresētās personas;

33.  norāda, ka vairums sadarbīgajā ekonomikā aktīvo pakalpojumu sniedzēju pārstāv valstis, kas nav ES dalībvalstis; uzskata, ka ES ir nepieciešams attīstīt vairāk inovatīvu jaunuzņēmumu transporta nozarē, un aicina palielināt atbalstu šiem uzņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz jaunu uzņēmēju apmācību šajā jomā;

34.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu reakcija uz sadarbīgās ekonomikas attīstību līdz šim ir bijusi ļoti sadrumstalota un dažos gadījumos visnotaļ neatbilstoša šīs nozares attīstības potenciālam un ieguvumiem no tās, kā arī ir pretrunā patērētāju cerībām, un uzskata, ka ir vēlama koordinēta un visaptveroša Eiropas mēroga rīcība ilgtspējīgam sadarbīgās ekonomikas modelim; ņem vērā Komisijas pārdomāto pieeju šim „jaunajam uzņēmējdarbības modelim”, kā minēts nesenajā paziņojumā, uzsverot to, cik būtiska nozīme sadarbīgai ekonomikai ir turpmākajā izaugsmē (COM(2016)0356;

35.  norāda uz to, ka jaunajām tehnoloģijām ir milzīgs potenciāls radīt jaunus preču pārvadājumu pakalpojumu veidus; īpaši uzsver milzīgās dronu izmantošanas iespējas, kas jau ir izrādījušies ļoti efektīvs līdzeklis darbībai sarežģītos apstākļos; uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta to MVU potenciāls, kas nodarbojas ar dronu projektēšanu, ražošanu un izmantošanu;

36.  uzskata, ka sadarbīgi uzņēmējdarbības modeļi ir svarīgs resurss ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai attiecībā uz savienojamību nomaļos reģionos, kalnu un lauku apgabalos un tas arī rada netiešus ieguvumus tūrisma nozarei;

37.  uzskata, ka tiesību aktu prasībām būtu jābūt proporcionālām uzņēmējdarbības būtībai un uzņēmuma lielumam; tomēr pauž bažas par to, vai joprojām ir pamats atbrīvot vieglos kravas automobiļus (VKA) no vairāku Eiropas noteikumu piemērošanas, ņemot vērā arvien pieaugošu VKA izmantošanu preču starptautiskajos pārvadājumos, un aicina Komisiju iesniegt novērtējuma ziņojumu par turpmāko ietekmi uz ekonomiku, vidi un drošību;

38.  aicina izveidot sadarbības struktūras starp mazajiem transporta uzņēmumiem, zinātniskās pētniecības institūtiem un vietējām un reģionālajām iestādēm ar mērķi uzlabot ilgtspējīgas mobilitātes organizēšanu pilsētās un starp tām, lai efektīvi reaģētu, rodoties jauniem pakalpojumiem un produktiem, tostarp tādiem, ko piedāvā MVU (piemēram, „no durvīm līdz durvīm” transporta pakalpojumu pirmo un pēdējo posmu ), vienlaikus labāk pielāgojot esošos sabiedriskā transporta tīklus pasažieru vēlmēm un vajadzībām; aicina ceļošanas informācijā un plānošanas pakalpojumos iekļaut informāciju par mazo uzņēmumu sniegtajiem mobilitātes pakalpojumiem;

39.  aicina izveidot inovācijas darba grupas, kas ļautu pilnīgi īstenot sadarbīgā patēriņa pilsētu („shareable cities”) koncepciju un palīdzētu vietējām, reģionālām un valsts pārvaldes iestādēm efektīvāk reaģēt uz jauno pakalpojumu un produktu piedāvājumu;

40.  uzsver, ka ir svarīga nozīme mērķtiecīgai apmācībai (piem., attiecībā uz lielapjoma datiem, integrētajiem pakalpojumiem utt.), lai palīdzētu transporta uzņēmumiem radīt pievienoto vērtību, kas izriet no digitālās jomas; tādēļ prasa Komisijai pielāgot profesionāļu apmācības veidu atbilstoši tām iemaņām un kvalifikācijām, ko prasa jaunie uzņemējdarbības modeļi, jo īpaši, lai pievērstos problēmai saistībā ar personāla, jo īpaši autovadītāju, trūkumu;

41.  uzsver, ka MVU transporta nozarē bieži vien atturas no paplašināšanās, ņemot vērā lielākus ar pārrobežu darbību saistītus riskus, kas izriet no dažādu valstu (dalībvalstu) tiesību sistēmu atšķirībām; aicina Komisiju sadarbībā ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm izveidot sadarbības un komunikācijas platformas, lai konsultētu un apmācītu MVU saistībā ar dažādām finansējuma shēmām, dotācijām un darbības izvēršanu starptautiskā mērogā; aicina Komisiju turpināt izmantot pašreizējās MVU atbalsta programmas un popularizēt tās transporta nozares dalībnieku vidū, izmantojot sinerģiju starp dažādiem ES fondiem;

42.  mudina vietējās pašvaldības apņemties īstenot pilsētu transporta dekarbonizācijas principus, kas izklāstīti Transporta baltajā grāmatā, un mudina tirgus dalībniekus darboties jaunajos konkurences apstākļos un izmantot uzņēmējdarbības iespējas, ko sniedz konkurences priekšrocības, piedāvājot nulles emisiju pakalpojumus un pakāpeniski digitalizējot savas vadības, ekspluatācijas un tirdzniecības struktūras;

43.  aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības veicināt inovācijas sadarbīgas ekonomikas jomā, kas savukārt sekmētu sadarbīgu uzņēmējdarbības modeļu rašanos, piemēram, automobiļu, velosipēdu, kravas transporta un taksometru koplietošanu, kopīgu braukšanu ar automobili, autobusus pēc izsaukuma un to starpsavienojumus ar sabiedrisko transportu;

44.  aicina Komisiju, stiprinot sadarbību starp tās ģenerāldirektorātiem, rūpīgi pārraudzīt digitālās ekonomikas attīstību un ietekmi uz Digitalizācijas programmas likumdošanas iniciatīvām transporta nozarē;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, regulāri novērtēt digitalizācijas ietekmi uz darbvietu skaitu un veidu transporta nozarē un nodrošināt, ka nodarbinātības un sociālā politika iet roku rokā ar digitalizāciju transporta nozares darba tirgū;

46.  iesaka, lai sadarbības ekonomikas uzņēmumi, kā arī cilvēki, kas strādā transporta nozarē, atrastu modeļus, kā strādāt kopā, lai īstenotu kopīgās intereses, piemēram, apdrošināšanas jomā;

47.  atzinīgi vērtē tādu elastīga darba laika modeļu izstrādāšanu, par kuriem vienojas sociālie partneri un kuri ļauj darba ņēmējiem uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru; tomēr uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt atbilstību obligātajiem noteikumiem par darba laiku un transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikiem, kam transporta nozares digitalizācijas rezultātā vajadzētu kļūt vienkāršākiem;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0310. (2) OV C 24, 22.1.2016., 2. lpp. (3) OV C 353, 27.9.2016., 27. lpp. (4) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūcija par stāvokli Baltkrievijā (2016/2934(RSP))

P8_TA(2016)0456 RC-B8-1232/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ieteikumus par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā 2016. gada 11. septembrī notikušās parlamenta vēlēšanas un 2015. gada 11. oktobrī notikušās valsts prezidenta vēlēšanas,

–  ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Baltkrieviju priekšsēdētāja 2016. gada 13. septembra paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2016. gada 12. septembra paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā,

–  ņemot vērā EDSO/DICB, EDSO Parlamentārās asamblejas un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2016. gada 12. septembra provizorisko paziņojumu par parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. februāra secinājumus par Baltkrieviju, kuri paredz ierobežojošu pasākumu atcelšanu pret 170 personām un trim Baltkrievijas uzņēmumiem;

–  ņemot vērā EDSO 2016. gada 28. janvāra galīgo ziņojumu par valsts prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā 2015. gada 11. oktobrī;

–  ņemot vērā daudzos Baltkrievijas iestāžu paziņojumus, ka daži EDSO/DICB ieteikumi pēc 2015. gada valsts prezidenta vēlēšanām tiks īstenoti pirms parlamenta vēlēšanām 2016. gadā;

–  ņemot vērā to, ka Baltkrievijas varas iestādes 2015. gada 22. augustā atbrīvoja sešus politieslodzītos, un šai atbrīvošanai sekojošo ES augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Federica Mogherini un kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra Johannes Hahn 2015. gada 22. augusta paziņojumu par politieslodzīto atbrīvošanu Baltkrievijā;

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā EDSO/DICB un Eiropas Padomes Venēcijas komisija savā nobeiguma ziņojumā par 2015. gada prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā sagatavoja ieteikumu kopumu, kas Baltkrievijai jāīsteno pirms 2016. gada parlamenta vēlēšanām;

B.  tā kā, lai izveidotu labākas attiecības ar Rietumiem, Baltkrievijas iestādes ir veikušas negribīgus pasākumus, ļaujot demokrātiskās opozīcijas partijām vieglāku reģistrēšanos, nekā tas bija iepriekšējās vēlēšanās, un piešķirot ārvalstu novērotājiem plašāku piekļuvi balsu skaitīšanai;

C.  tā kā 2016. gada 6. jūnijā Baltkrievijas prezidents pieprasīja parlamenta vēlēšanas; tā kā šīs vēlēšanas notika 2016. gada 11. septembrī; tā kā vēlēšanās bija akreditēti vairāk nekā 827 starptautiskie un 32 100 novērotāji no iedzīvotāju vidus; tā kā, kā norādījis EDSO/DICB savos secinājumos, lielākā daļa novērotāju no iedzīvotāju vidus pārstāvēja valsts subsidētas publiskas asociācijas, kuras bija iesaistītas aktīvā kampaņā valdības kandidātu atbalstam; tā kā pēc Baltkrievijas Ārlietu ministrijas uzaicinājuma vēlēšanu novērošanai tika izmantota EDSO/DICB vēlēšanu novērošanas misija;

D.  tā kā saskaņā ar EDSO/DICB sniegto informāciju parlamenta vēlēšanas 2016. gadā bija organizētas efektīvāk, tomēr saglabājas vairākas ilgtermiņa sistēmiskas nepilnības, tostarp tiesiskajā regulējumā paredzēti ierobežojumi attiecībā uz politiskajām tiesībām un pamatbrīvībām; tā kā skaitīšanā un aprēķināšanā bija vērojama virkne procesuālu pārkāpumu un trūka pārredzamības;

E.  tā kā pēc ilga laika perioda Baltkrievijas parlamentā būs pārstāvēta demokrātiskā opozīcija; tā kā saskaņā ar ANO īpašā referenta jautājumos par situāciju cilvēktiesību jomā Baltkrievijā sniegto informāciju tiesiskās un administratīvās sistēmas, kuras nosaka cilvēktiesību ierobežojumus, joprojām palikušas nemainīgas; tā kā ir paredzams, ka šīs valsts parlamenta divi neatkarīgie deputāti darbosies kā patiesa opozīcija;

F.  tā kā kopš 1994. gada Baltkrievijā nav notikušas brīvas un godīgas vēlēšanas saskaņā ar vēlēšanu tiesību aktiem, kas atbilst EDSO/DICB starptautiski atzītiem standartiem;

G.  tā kā ES 2016. gada februārī ir atcēlusi lielāko daļu no tās pret Baltkrievijas ierēdņiem un juridiskajām personām noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem, parādot labas gribas žestu, lai mudinātu Baltkrieviju uzlabot situāciju attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu; tā kā Padomes 2016. gada 15. februāra secinājumos par Baltkrieviju uzsvērts, ka jāuzlabo ES un Baltkrievijas sadarbība virknē ekonomikas, kā arī ar tirdzniecību un atbalstu saistītu jomu, kas deva Baltkrievijai iespēju pieteikties EIB un ERAB finansējumam; tā kā ir konstatēts, ka ir pieliktas pūles, lai pirms 2016. gada vēlēšanām risinātu dažus jau sen pastāvošus jautājumus, kamēr joprojām pastāv daudzi neatrisināti jautājumi attiecībā uz vēlēšanu juridisko un procedurālo tiesisko regulējumu;

H.  tā kā divas Baltkrievijas vēlēšanu novērošanas grupas — „Cilvēktiesību aizstāvji par brīvām vēlēšanām” (HRD) un „Tiesības izvēlēties — 2016” (R2C) — ir paudušas nosodījumu par to, ka pēdējo vēlēšanu laikā nav ievērota virkne starptautisko standartu, norādot, ka šīs vēlēšanas nav uzskatāmas par Baltkrievijas pilsoņu gribas ticamu atspoguļojumu;

I.  tā kā Baltkrievijas novērotāju grupas ir savākušas konkrētus pierādījumus par plašiem centieniem valsts mērogā palielināt vēlētāju kopējo skaitu piecu dienu agrīnās balsošanas periodā (2016. gada 6.–10. septembrī) un vēlēšanu dienā (2016. gada 11. septembrī) un tā kā vienīgais neatkarīgais sabiedriskās domas aptaujas institūts Baltkrievijā (NISEPI) pārtrauca savu darbību valdības spiediena dēļ, un tādēļ bija ļoti grūti novērtēt, kādas ir Baltkrievijas iedzīvotāju patiesās politiskās prioritātes;

J.  tā kā daļa no Baltkrievijas opozīcijas spēkiem 2015. gada 18. novembrī pirmo reizi nāca klajā ar kopīgu vienošanos par sadarbību, lai vienoti kandidētu 2016. gada parlamenta vēlēšanās;

K.  tā kā 2015. gada 18. un 19. jūnijā pirmo reizi kopš 2002. gada Parlamenta delegācija attiecībām ar Baltkrieviju apmeklēja Minsku; tā kā Eiropas Parlamentam pašlaik nav oficiālu attiecību ar Baltkrievijas parlamentu;

L.  tā kā Baltkrievijai bija konstruktīva loma nolīguma veicināšanā par uguns pārtraukšanu Ukrainā;

M.  tā kā Krievijas agresija pret Ukrainu un Krimas nelikumīgā aneksija padziļinājušas bailes Baltkrievijas sabiedrībā par iekšējās situācijas destabilizēšanos varas maiņas rezultātā; tā kā Baltkrievijas iedzīvotāji tomēr nav atteikušies no savām cerībām par būtiskām reformām un savas valsts pārveidošanu, īstenojot miermīlīgus centienus;

N.  tā kā Baltkrievijas ekonomika vairāk nekā 20 gadus ir atradusies stagnācijā, daudzām nozarēm joprojām atrodoties valsts īpašumā un administratīvas pārvaldības un kontroles sistēmas pakļautībā; tā kā Baltkrievijas ekonomiskā atkarība no Krievijas ekonomiskās palīdzības nepārtraukti palielinās un tā kā Baltkrievijas ekonomiskie rezultāti ir vieni no zemākajiem Eirāzijas Ekonomikas savienības valstīs, proti Baltkrievijas IKP 2015. un 2016. gadā samazinājās par vairāk nekā USD 30 miljardiem;

O.  tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kas joprojām piemēro nāvessodu; tā kā tā 2016. gada 4. oktobrī Baltkrievijas Augstākā tiesa apstiprināja Siarhei Vostrykau piespriesto nāvessodu, kas bija ceturtā reize 216. gadā, kad Baltkrievijas Augstākā tiesa apstiprina nāvessodu;

P.  tā kā cilvēktiesību organizācijas vērsušas uzmanību uz jaunajām metodēm opozīcijas vajāšanai; tā kā Baltkrievijas iestādes nav atteikušās no represīvajām metodēm pret saviem politiskajiem pretiniekiem: joprojām miermīlīgiem protestētājiem tiek piemērota administratīvā atbildība, pilsoniskās un politiskās tiesības ir ierobežotas un valstī ir jauni politiski ieslodzītie; tā kā Baltkrievijas iestādes nav veikušas nekādus pasākumus, kuru mērķis ir sistēmiskas un kvalitatīvas pārmaiņas cilvēktiesību jomā, jo īpaši likumdošanas līmenī;

Q.  tā kā, lai uzlabotos attiecības starp ES un Baltkrieviju, šai valstij ir ievērojami jāsekmē vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvība, ierindas pilsoņu un opozīcijas aktīvistu politisko tiesību ievērošana un tiesiskuma un pamattiesību respektēšana; tā kā Eiropas Savienība joprojām ir stigri apņēmusies turpināt cilvēktiesību, tostarp vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvības, aizstāvēšanu Baltkrievijā;

R.  tā kā 2016. gada 25. oktobrī Baltkrievija pieņēma savu pirmo valsts rīcības plānu cilvēktiesību jomā, kas tika apstiprināts ar Ministru Padomes rezolūciju; tā kā saskaņā ar Baltkrievijas iestāžu sniegto informāciju šajā plānā ir noteikti galvenie rīcības virzieni, lai īstenotu valsts saistības cilvēktiesību jomā;

S.  tā kā viens no Baltkrievijas mērķiem dalībai Austrumu partnerībā un tās parlamentārās sadarbības daļā, Euronest, ir pastiprināt sadarbību starp šīm valstīm un ES; tā kā Baltkrievijas parlamentam nav oficiāla statusa Euronest parlamentārajā asamblejā;

T.  tā kā patlaban Baltkrievija būvē pašu pirmo savā vēsturē kodolelektrostaciju Astravjecā, kas atrodas pie ES robežas; tā kā visām valstīm, kas ražo kodolenerģiju, ir stingri jāievēro starptautiskās kodoldrošības un vides drošības prasības un standarti; tā kā Baltkrievijas valdībai, kurai ir ekskluzīva atbildība par kodoliekārtu drošumu un drošību tās teritorijā, ir jāpilda saistības pret saviem pilsoņiem, kā arī pret kaimiņvalstīm; tā kā kodoliekārtu būvniecības, darbības un ekspluatācijas pārtraukšanas pamatā ir jābūt atklātības un pārredzamības principiem,

U.  tā kā Baltkrievija ir daļa no Kolektīvās drošības līguma organizācijas (CSTO) un kopā ar Krieviju piedalās militārajos manevros „Zapad“, kuros tiek apskatīti scenāriji, kas saistīti ar uzbrukumiem tās rietumu kaimiņiem, tostarp simulējot kodolieroču izmantošanu pret Poliju; tā kā Baltkrievijai nākamgad ir jāpiedalās „Zapad-2017“, kurā, iespējams, tiks apskatīti citi agresīvi scenāriji;

1.  joprojām ir dziļi nobažījies par trūkumiem, kurus 2015. gada valsts prezidenta vēlēšanās un 2016. gada parlamenta vēlēšanās konstatējuši neatkarīgi starptautiski novērotāji; atzīst, ka ir bijuši mēģinājumi panākt progresu, kuri vēl joprojām ir nepietiekami; norāda, ka no jauna ievēlētajā parlamentā būs viens opozīcijas un viens nevalstiskā sektora pārstāvis; tomēr uzskata, ka šāda pārstāvība drīzāk ir politiska iecelšana, nevis vēlēšanu rezultāts; norāda, ka turpmākie tiesību aktu priekšlikumi, kurus iesniegs šie divi deputāti, būs izšķirošais rādītājs, kurš liecinās par politisko iestāžu nodomiem, kas bija iemesls to iecelšanai;

2.  aicina Baltkrievijas iestādes sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem nekavējoties atsākt darbu attiecībā uz vēlēšanu visaptverošu reformu, kas ir daļa no plašāka demokratizācijas procesa; uzsver, ka nepieciešams, lai EDSO/DICB ieteikumi tiktu ieviesti savlaicīgi pirms pašvaldību vēlēšanām 2018. gada martā un lai šīs vēlēšanas novērotu vietēji un starptautiski novērotāji; uzsver, ka izšķiroši ir panākt vēlamo progresu ES un Baltkrievijas attiecībās;

3.  aicina Baltkrievijas varas iestādes visos gadījumos nodrošināt, ka tiek respektēti demokrātijas principi, cilvēktiesības un pamatbrīvības saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību instrumentiem, ko Baltkrievija ir ratificējusi;

4.  aicina Baltkrievijas valdību reabilitēt atbrīvotos politieslodzītos un pilnībā atjaunot viņu pilsoniskās un politiskās tiesības;

5.  pauž bažas par to, ka kopš 2000. gada Baltkrievijā nav reģistrēta neviena jauna politiskā partija; aicina atcelt visus ierobežojumus šajā sakarībā; uzsver, ka politiskajām partijām jāļauj īstenot neierobežotas politiskas darbības, īpaši vēlēšanu kampaņas periodā;

6.  sagaida, ka iestādes pārtrauks neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu politisku iemeslu dēļ; mudina izbeigt administratīvas vajāšanas un patvaļīgas Administratīvā kodeksa 22. panta 9. punkta 2. apakšpunkta izmantošanas praksi pret neatkarīgajiem žurnālistiem par sadarbību ar ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem bez akreditācijas, jo šāda prakse ierobežo tiesības uz vārda brīvību un informācijas izplatīšanu;

7.  aicina Baltkrievijas valdību nekavējoties atcelt Baltkrievijas Kriminālkodeksa 193-1. pantu, kas paredz sodu par nereģistrētu sabiedrisko asociāciju dibināšanu un piedalīšanos to darbībās, un atļaut sabiedriskām asociācijām un organizācijām pilnībā, brīvi un netraucēti darboties likumīgā veidā; īpaši pievērš Komisijas uzmanību tam, ka pašlaik 193-1. panta un citu ierobežojošu pasākumu piemērošanas rezultātā vairāk nekā 150 Baltkrievijas nevalstiskās organizācijas ir reģistrētas Lietuvā, Polijā, Čehijas Republikā un citās vietās;

8.  mudina Baltkrievijas iestādes pārskatīt politiku, saskaņā ar kuru uz starptautisko finansiālo atbalstu nevalstiskajam sektoram Baltkrievijā joprojām attiecas smags nodokļu slogs;

9.  stingri nosoda Baltkrievijas valdības politiku attiecībā uz speciālo vienību izmantošanu nolūkā iejaukties pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp valsts mazākumtautības pārstāvošu organizāciju, piemēram, neatkarīgās NVO “Poļu savienība Baltkrievijā”, iekšējās lietās;

10.  mudina Baltkrieviju, kas ir vienīgā valsts Eiropā, kura joprojām piemēro nāvessodu un kura nesen izpildījusi nāvessodus, ieviest vispārēju moratoriju nāvessoda izpildei kā pirmo soli pilnīgai tā atcelšanai; atgādina, ka nāvessods ir necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās, kura atturošā ietekme nav apstiprinājusies un kas padara tiesu kļūdas neatgriezeniskas; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju prioritāri risināt iepriekš minētās bažas notiekošajā ES un Baltkrievijas cilvēktiesību dialogā; šajā kontekstā atzinīgi vērtē Baltkrievijas Ministru Padomes pieņemto rīcības plānu, lai īstenotu ANO Cilvēktiesību padomes vispārējā periodiskā pārskata darba grupas ieteikumus, un cer, ka šis plāns tiks īstenots pilnībā;

11.  aicina ES saglabāt nepārtrauktību tālākai attiecību ar Baltkrieviju normalizēšanai; atkārtoti pauž viedokli, ka pašreizējās atšķirības var vislabāk risināt, izmantojot uzlabotus sakaru kanālus, un ka ES un īpaši Eiropas Parlamenta turpmāka iesaistīšanās dialogā ar Baltkrieviju un sevišķi ar tās iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību, kā arī ar parlamentu un dažādajām politiskajām partijām var sniegt jūtamus rezultātus un veicināt šīs valsts neatkarību, suverenitāti un labklājību;

12.  aicina EĀDD un Komisiju turpināt un nostiprināt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas Baltkrievijā un ārvalstīs; šajā kontekstā uzsver, ka ir jāatbalsta visi neatkarīgie informācijas avoti Baltkrievijas sabiedrībā, tostarp plašsaziņas līdzekļi, kas raida baltkrievu valodā, un no ārzemēm;

13.  norāda, ka 2014. gada janvārī tika sāktas sarunas par vīzu režīma atvieglošanu ar mērķi uzlabot cilvēku savstarpējos kontaktus un iedrošināt pilsoniskas sabiedrības veidošanos; uzsver, ka Komisijai un EĀDD būtu jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai paātrinātu progresu šajā sakarībā;

14.  atbalsta ES tās „kritiskās iesaistes” politikas īstenošanā ar Baltkrievijas varas iestādēm un pauž arī savu gatavību veicināt šīs politikas īstenošanu, izmantojot arī Parlamenta delegāciju attiecībām ar Baltkrieviju; aicina Komisiju cieši novērot likumdošanas iniciatīvas un rūpīgi pārbaudīt to īstenošanu; atgādina — ES ir jāpārliecinās, ka tās līdzekļi netiek izmantoti, lai apspiestu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus, neatkarīgos žurnālistus un opozīcijas līderus;

15.  pauž bažas par drošības problēmām, kuras rada Baltkrievijas kodolelektrostacijas būvniecība Astravjecā, kas atrodas mazāk nekā 50 km no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas un blakus Polijas robežai; uzsver, ka nepieciešama šā projekta visaptveroša starptautiska uzraudzība, lai nodrošinātu, ka tas atbilst starptautiskajām, kodoldrošības un vides drošības prasībām un standartiem, tostarp Konvencijai par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā un Orhūsas konvencijai; aicina Komisiju iekļaut šīs būvējamās kodolelektrostacijas drošības un pārredzamības jautājumu tās dialogā ar Baltkrieviju un Krieviju, ņemot vērā, ka to finansē Krievija un tās celtniecības pamatā ir Rosatom tehnoloģija, kā arī nodrošināt, ka Parlaments un dalībvalstis, īpaši Baltkrievijas kaimiņvalstis, saņem regulārus ziņojumus; aicina Padomi un Komisiju izmantot savus ietekmes līdzekļus, tostarp izvizot nosacījumus jebkāda ES makrofinansiālā atbalsta piešķiršanai, lai nodrošinātu, ka Baltkrievija attiecībā uz Astravjecas kodolelektrostaciju ievēro starptautiskos drošības standartus, īpašu uzmanību pievēršot noturības testa veikšanai, kā to prasa 2011. gada 23. jūnijā ar Komisiju panāktā vienošanās;

16.  uzskata par ļoti svarīgu un sagaida Baltkrievijas pievienošanos Euronest Parlamentārajai asamblejai saskaņā ar dibināšanas aktu, tiklīdz būs izpildīti politiskie nosacījumi, jo šī pievienošanās būtu pamatots turpinājums Baltkrievijas līdzdalībai Austrumu partnerības daudzpusējā sadarbībā;

17.  atkārtoti apstiprina apņemšanos strādāt Baltkrievijas tautas labā, atbalstot uz demokrātiju vērstus centienus un iniciatīvas un veicinot stabilu, demokrātisku un pārtikušu šīs valsts nākotni;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), Eiropas Ārējās darbības dienestam, Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, EDSO/DICB, Eiropas Padomei un Baltkrievijas iestādēm.