Eiropas kaimiņattiecību politika
Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) attiecas uz Alžīriju, Armēniju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Ēģipti, Gruziju, Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Lībiju, Moldovu, Maroku, Palestīnu, Sīriju, Tunisiju un Ukrainu. Tās mērķis ir stiprināt visu valstu labklājību, stabilitāti un drošību. Šīs politikas pamats ir demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana, un to veido divpusējā politika starp ES un atsevišķām partnervalstīm, ko papildina reģionālās sadarbības iniciatīvas — Austrumu partnerība un Savienība Vidusjūrai[1].
Juridiskais pamats
- Līguma par Eiropas Savienību (LES) 8. pants;
- LES V sadaļa (ārējā darbība);
- Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 206. un 207. pants (tirdzniecība) un 216.–219. pants (starptautiski nolīgumi).
Vispārīgie mērķi
Ar Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP) ES piedāvā savām kaimiņvalstīm privileģētas attiecības, kas sakņojas kopīgā uzticībā kopējām vērtībām (demokrātija un cilvēktiesības, tiesiskums, laba pārvaldība, tirgus ekonomikas principi un ilgtspējīga attīstība). EKP nozīmē politisko koordināciju un ciešāku ekonomisko integrāciju, lielāku mobilitāti un tiešus personiskos kontaktus. Attiecību intensitāte ir atkarīga no tā, cik lielā mērā attiecīgā valsts šīs vērtības ievēro. EKP nav saistīta ar ES paplašināšanās procesu, tomēr tā nav šķērslis Savienības un tās kaimiņvalstu attiecību attīstībai nākotnē. ES 2011. gadā pārskatīja EKP un, reaģējot uz jaunākajiem notikumiem arābu valstīs, lielāku uzmanību pievērsa patiesas un ilgtspējīgas demokrātijas veicināšanai un integrējošas ekonomikas attīstībai. Patiesa un ilgtspējīga demokrātija jo īpaši nozīmē brīvas un godīgas vēlēšanas, centienus apkarot korupciju, tā nozīmē tiesu iestāžu neatkarību, demokrātisku kontroli pār bruņotajiem spēkiem, kā arī vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību. ES arī uzsvēra pilsoniskās sabiedrības nozīmi demokrātiskajā procesā un ieviesa “vairāk par vairāk” principu, saskaņā ar kuru Savienība attīsta stingrāku partnerību ar kaimiņvalstīm, kurām ir lielāki panākumi demokrātisku reformu īstenošanā. Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) 2015. gada martā sāka apspriežu procesu par EKP jaunu pārstatīšanu. Viens no tās galvenajiem mērķiem ir pielāgot EKP instrumentus, lai labāk varētu ņemt vērā partnervalstu konkrētos centienus. Šajā sakarā Eiropas Parlaments 2015. gada 9. jūlijā pieņēma rezolūciju, uzsverot, ka ir nepieciešama stratēģiskāka, mērķtiecīgāka, elastīgāka un saskanīgāka EKP. Komisija un EĀDD 2015. gada 11. novembrī publicēja paziņojumu, kurā tika pausts līdzīgs uzskats un kurš pamatojās uz apspriežu rezultātiem.
2017. gada 18. maijā EĀDD un Komisija publicēja ziņojumu par EKP īstenošanu. Ziņojumā uzsvērts, ka ES sadarbība ar EKP partneriem un resursu efektīvāka izmantošana liecina par elastīgāku un jutīgāku pieeju. 2019. gada 27. martā Parlaments pieņēma rezolūciju “Situācija pēc Arābu pavasara: Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona turpmākā attīstība”, kurā tika atzīti daži demokrātijas ieguvumi reģionā, kā arī tika aicināts veikt turpmākas ekonomiskās, demokrātiskās un sociālās reformas. 2020. gada 19. jūnijā Parlaments pieņēma ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) par Austrumu partnerību, gatavojoties 2020. gada jūnija samitam, kurā pauda aicinājumu pastāvīgi stimulēt efektīvu sadarbību, intensīvu dialogu un ciešu partnerību Austrumu partnerības ietvaros.
Kopīgajā paziņojumā “Atjaunota partnerība ar dienvidu kaimiņvalstīm: jauna programma Vidusjūras reģionam” un ar to saistītajā investīciju plānā dienvidu kaimiņvalstīm, ko Eiropas Komisija un Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos publicēja 2021. gada 9. februārī un Eiropadome pieņēma 2021. gada 19. aprīlī, izvirzīts mērķis izveidot atjauninātu darbības programmu, lai būtu iespējams atsākt un pastiprināt stratēģisko partnerību starp ES un tās partnervalstīm dienvidu kaimiņreģionos.
Kopīgajā paziņojumā, ar ko 2021. gada 24. februārī nāca klajā visu to Eiropas Parlamenta delegāciju priekšsēdētāji, kuras nodarbojas ar dienvidu kaimiņreģiona valstu jautājumiem, ir ierosināts rīkot samitu starp ES un visām tās dienvidu kaimiņvalstīm, kurā būtu aicināti iesaistīties pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un valstu parlamenti, lai kopā rastu labākos veidus, kā pildīt šo programmu īstenas partnerības un kopīgas atbildības garā.
Instrumenti
EKP balstās uz juridiskiem nolīgumiem, kas ir spēkā starp ES un tās partneriem, proti, partnerības un sadarbības nolīgumiem (PSN) un — pēdējā laikā — asociācijas nolīgumiem.
EKP pamatā ir divpusējie rīcības plāni un partnerības prioritātes, par kurām panākta vienošanās starp ES un lielāko daļu partnervalstu. Tie nosaka politisko un ekonomisko reformu darba kārtību ar īstermiņa un vidēja termiņa prioritātēm (trim līdz pieciem gadiem). EKP rīcības plānos un partnerības prioritātēs atspoguļotas ES un katras partnervalsts vajadzības, intereses un spējas. Ar tiem cenšas veidot demokrātiskas, sociāli vienlīdzīgas un iekļaujošas sabiedrības, veicināt ekonomikas integrāciju un uzlabot personu pārvietošanos pār robežām.
ES atbalsta EKP mērķu īstenošanu, sniedzot finansiālu atbalstu un īstenojot politisko un tehnisko sadarbību. Eiropas kaimiņattiecību instruments (EKI) bija galvenais ES finanšu instruments divpusējai sadarbībai ar dienvidu partneriem laikā no 2014. līdz 2020. gadam, un tam šajā periodā bija atvēlēti 15,4 miljardi EUR. Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments (NDICI) — “Globālā Eiropa” — ir satvars ES sadarbībai ar šīm valstīm 2021.–2027. periodā. Instruments paredz finansējumu dotācijām, kā arī dotāciju apvienošanu ar aizdevumiem no Eiropas un starptautiskām finanšu iestādēm. Ar kopējo budžetu 79,5 miljardu EUR apmērā jaunais instruments aptver ES sadarbību ar ES kaimiņvalstīm un arī citām valstīm Āfrikā, Āzijā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Klusā okeāna reģionā un Karību jūras reģionā. Papildus tam, ka galvenā uzmanība pievērsta ilgtspējīgai attīstībai, “Globālā Eiropa” sekmē arī nozīmīgāko ES ārpolitikas tematiskos jautājumu risināšanu, jo ietver programmas, kas veicina cilvēktiesības, demokrātiju un pilsoniskās sabiedrības darbību. Instrumenta finansējums tiek izmantots arī globālu uzdevumu risināšanai tādās jomās kā, piemēram, klimata pārmaiņas, migrācija, miers un stabilitāte, kā arī sadarbībai ar stratēģiskajiem partneriem un ES ārpolitikas iniciatīvu veicināšanai. 2023. gada 12. decembrī Parliaments pieņēma rezolūciju par Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta "Eiropa pasaulē" īstenošanu. Tajā Parlaments atzinīgi novērtēja Komisijas priekšlikumu pārskatīt daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2021.–2027. gadam, paredzot papildu finansējumu kaimiņvalstīm un pasaulei. Tas arī uzsvēra, ka ir jāpārskata ES ārpolitika un attīstības politika, lai ņemtu vērā finansējuma trūkumu, pieaugošo nevienlīdzību starp valstīm un to iekšienē un globālo pārtikas trūkumu, un lūdza izvērtēt, vai ir sasniegti instrumenta mērķi — samazināt nabadzību un nevienlīdzību un veicināt cilvēktiesības un partnervalstu ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību.
Turklāt saskaņā ar EKP ir izstrādāti jauni instrumenti, lai uzlabotu piekļuvi tirgum, jo īpaši rīkojot sarunas par padziļinātiem un visaptverošiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem, un lai pastiprinātu mobilitāti un migrācijas pārvaldību. Tādējādi dažiem partneriem ir piedāvātas mobilitātes partnerības un vīzu režīma atvieglojumi un/vai liberalizācija un noslēgtas attiecīgas vienošanās, bet 2016. gadā tika izveidots īpašs finanšu instruments — Migrācijas partnerības instruments. Dienvidu reģionā no ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai Ziemeļāfrikas sadaļas tiek finansētas reģionālās un divpusējās migrācijas un mobilitātes iniciatīvas.
Lai gan EKP ir izstrādāta kā kopējās politikas instrumentu kopums, tā arī ļauj ES pieņemt un dažādot savu politiku atbilstīgi katra partnera atšķirīgajām īpašībām.
Reģionālās dimensijas
A. Austrumu partnerība
Austrumu partnerība (AP) tika izveidota, lai uzlabotu ES attiecības ar lielāko daļu tās austrumu kaimiņu: Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina. Vienošanās par AP tika panākta 2008. gadā, to uzsāka 2009. gadā, un tā balstās uz EKP.
1. Mērķi
Galvenais AP mērķis ir paātrināt politisko saikņu veidošanu un padziļināt ekonomisko integrāciju starp ES un tās austrumu kaimiņvalstīm. Integrācijas un sadarbības līmeni ietekmē konkrētās partnervalsts saistības attiecībā uz Eiropas vērtību, standartu un struktūru atzīšanu un šajā jomā panāktais progress. Partnerības mērķis ir veicināt demokrātiju un labu pārvaldību, stiprināt energoapgādes drošību, sekmēt nozaru reformas (cita starpā vides aizsardzību), veicināt iedzīvotāju tiešus personiskos kontaktus, atbalstīt ekonomisko un sociālo attīstību un piedāvāt papildu finansējumu projektiem nolūkā samazināt sociāli ekonomisko nelīdzsvarotību un palielināt stabilitāti[2].
2. Struktūras
AP augstākā līmeņa sanāksmes tiek rīkotas reizi divos gados, un tajās piedalās ES un tās partnervalstu vai valdību vadītāji, kā arī Parlamenta, Komisijas un EĀDD pārstāvji.
Turklāt ir uzsāktas arī pamatiniciatīvas, tostarp šādās jomās: integrētas robežu pārvaldības programma; mehānisms maziem un vidējiem uzņēmumiem; reģionālie elektroenerģijas tirgi; kā arī centieni uzlabot energoefektivitāti, palielināt atjaunojamo energoresursu avotu izmantošanu, veicināt labu vides pārvaldību, kā arī novērst cilvēku izraisītas un dabas katastrofas, tām sagatavoties un uz tām reaģēt.
Tā kā 2019. gadā tika atzīmēta Austrumu partnerības 10. gadadiena, Komisija rīkoja plašu un padziļinātu apspriešanos ar visām ieinteresētajām personām, lai noteiktu šīs politikas turpmākās prioritātes un tādējādi nodrošinātu, ka tā turpina sniegt taustāmus ieguvumus iedzīvotājiem visā Eiropā.
2020. gada 18. martā Komisija un PV/AP nāca klajā ar kopīgu paziņojumu “Austrumu partnerības politika pēc 2020. gada. Noturības stiprināšana — Austrumu partnerība, kas sniedz labumu visiem”. Šajā dokumentā uzsvērti pieci ilgtermiņa politikas mērķi tālākai sadarbībai, proti,
- partnerība, kas rada: ES un partnervalstis sadarbosies, lai izveidotu noturīgu, ilgtspējīgu un integrētu ekonomiku;
- partnerība, kas aizsargā: ES un partnervalstis atjaunos apņemšanos ievērot partnerības pamatprincipus, jo īpaši iedibināt atbildīgas iestādes, tiesiskumu un drošību;
- partnerība, kas ir zaļa: ES un partnervalstis sadarbosies, lai nākotnē būtu noturīgas un ilgtspējīgas;
- partnerība, kas savieno: ES turpinās investēt partnervalstu digitālajā pārveidē un centīsies paplašināt digitālā vienotā tirgus priekšrocības;
- partnerība, kas paver iespējas: ES un partnervalstis sadarbosies, lai izveidotu noturīgu, ilgtspējīgu un integrētu ekonomiku;
Pēc tam, 2021. gada jūlijā, tika paziņotas Austrumu partnerības prioritātes laikposmam pēc 2020. gada. Austrumu partnerības politika arī turpmāk būs elastīga un nodrošinās būtiskas diferenciācijas iespējas, īpaši pielāgotas pieejas un uz stimuliem balstītu ciešāku sadarbību, no kuras labumu gūs valstis, kas visvairāk iesaistīsies reformās.
2011. gadā izveidotā Euronest parlamentārā asamblejair AP parlamentārā komponente, kas ir atbildīga par AP konsultēšanu, pārraudzību un uzraudzību. Tās galvenais mērķis ir pulcēt vienkopus Austrumu partnerības (AP) valstu un Eiropas Parlamenta pārstāvjus, lai stiprinātu tiešos personiskos kontaktus un veicinātu aktīvu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un aktīvāku tās iesaistīšanos kultūru dialogā. Tā sakņojas savstarpējās interesēs un saistībās un tādos principos kā varas nošķiršana, līdzdalība un atbildība. Viens no tās uzdevumiem ir pārbaudīt ES atbalstu Austrumu partnerības valstīm. Tā var arī sniegt ieteikumus Austrumu partnerības starpvaldību struktūrām, lai veicinātu šo valstu ciešāku politisko un ekonomisko integrāciju ES.
Līdz šim notikušas 11 kārtējās asamblejas sesijas — pēdējā no 2024. gada 18. līdz 20. martam Briselē. Viens no galvenajiem darba kārtības punktiem bija centrālās debates “ES atbalsts Ukrainai un ES paplašināšanās perspektīvas, ņemot vērā Eiropadomes 2023. gada 14. un 15. decembra lēmumu. Turpmākās ES paplašināšanās ietekme uz Austrumu partnerību”.
Asamblejas sastāvā ir 60 Eiropas Parlamenta deputāti un 10 deputāti no katras partnervalsts parlamenta. Bet, tā kā Eiropas Parlaments neatzīst Baltkrievijas Nacionālo asambleju kā demokrātiski ievēlētu iestādi, Baltkrievijas parlamentārieši pašlaik nedarbojas Euronest parlamentārajā asamblejā. Viņu vietā tiek aicināti piedalīties Baltkrievijas demokrātisko spēku pārstāvji. Euronest parlamentārajai asamblejai ir četras pastāvīgās komitejas:
- Politisko lietu, cilvēktiesību un demokrātijas komiteja;
- Komiteja darbam saistībā ar ekonomisko integrāciju, tiesību aktu tuvināšanu un konverģenci ar ES politikas virzieniem;
- Energoapgādes drošības komiteja;
- Sociālo lietu, nodarbinātības, izglītības, kultūras un pilsoniskās sabiedrības komiteja.
Asamblejā ir arī trīs darba grupas:
- darba grupa, kas atbild par Asamblejas reglamentu;
- asociācijas nolīgumu darba grupa, kas tiks pārdēvēta par ES kandidātvalstu darba grupu;
- darba grupa Baltkrievijas jautājumos.
Turklāt AP Pilsoniskās sabiedrības forums[3] izstrādā ieteikumus, “lai ietekmētu ES iestādes un AP valstu valdības”.
B. Savienība Vidusjūrai
Savienība Vidusjūrai ietver 27 ES dalībvalstis: Eiropas Savienību un 15 Vidusjūras valstis (Albāniju, Alžīriju, Bosniju un Hercegovinu, Ēģipti, Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Mauritāniju, Melnkalni, Monako, Maroku, Palestīnu, Sīriju (kuras dalība ir uz laiku pārtraukta pilsoņu kara dēļ), Tunisiju un Turciju). Arābu valstu līga kopš 2008. gada ir piedalījusies visās sanāksmēs, bet Lībijai ir novērotājas statuss.
1. Mērķi
SV ir partnerība valdību līmenī un daudzpusējs politisko, ekonomisko un sociālo attiecību satvars starp ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm. Tā tika izveidota 2008. gadā Parīzes samitā, turpinot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecības, kas zināmas arī kā Barselonas process. SV pamatā ir Barselonas deklarācijā (1995. gads) izvirzītie mērķi, proti, izveidot miera, stabilitātes, drošības un kopīgas ekonomiskās labklājības zonu, kurā tiktu pilnībā ievēroti demokrātijas principi, cilvēktiesības un pamatbrīvības, vienlaikus veicinot saprašanos starp Eiropas un Vidusjūras reģiona kultūrām un civilizācijām.
2. Struktūras
Savienībā Vidusjūrai pastāv līdzprezidentūra, šādi uzsverot šai grupai raksturīgo līdzatbildību. Kopš 2012. gada Eiropas Savienība uzņēmusies ziemeļu līdzprezidentūru, un Jordānija — dienvidu līdzprezidentūru. Galvenā SV pārvaldības struktūra ir augstāko amatpersonu sanāksme, kas pārrauga un koordinē SV darbu. Augstāko amatpersonu sanāksme apstiprina arī budžetu un sekretariāta darba programmu, sagatavo ārlietu ministru un citu ministru sanāksmes un ieceļ ģenerālsekretāru un sešus viņa vietniekus. Sanāksme apspriež arī projektu priekšlikumus, ko sekretariāts iesniedzis apstiprinājuma un atļaujas saņemšanai. SV sekretariāta uzdevums galvenokārt ir identificēt, apstrādāt, veicināt un koordinēt tehniskos projektus tādās nozarēs kā transports, enerģētika, ūdens, vides aizsardzība, augstākā izglītība un mobilitāte, pētniecība, sociālie jautājumi, sieviešu iespēju veicināšana, kā arī nodarbinātības un uzņēmējdarbības attīstība, jo tas viss veicina sadarbību un tieši ietekmē SV valstu iedzīvotāju dzīves līmeni. ES sniedz lielāko ieguldījumu SV sekretariāta budžetā.
SV parlamentārā asambleja balstās uz Eiropas un Vidusjūras parlamentārās asamblejas darbu, un tās sastāvā ir 280 locekļi: 132 ES locekļi (81 loceklis no ES dalībvalstu parlamentiem un 51 Eiropas Parlamenta deputāts), astoņi locekļi no Eiropas Vidusjūras reģiona partnervalstīm (Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas, Monako un Melnkalnes), 130 locekļi no 10 Vidusjūras piekrastes dienvidu un austrumu valstīm (Alžīrijas, Ēģiptes, Jordānijas, Izraēlas, Libānas, Marokas, Palestīnas, Sīrijas (patlaban tās dalība ir apturēta), Tunisijas un Turcijas), kā arī 10 locekļi no Mauritānijas.
SV parlamentārā asambleja rīko vienu plenārsesiju gadā; pēdējā no tām notika Rabatā 2024. gada 15.–16. februārī Marokas prezidentūras laikā. SV parlamentārās asamblejas prezidentvalsts pašlaik ir Maroka (2024–2025). 2025. gadā prezidentūru pārņems Spānija. Tā pieņem rezolūcijas vai ieteikumus visos Eiropas un Vidusjūras valstu sadarbības jautājumos, kas attiecas uz SV izpildorgāniem, Eiropas Savienības Padomi, Eiropas Komisiju un partnervalstu valdībām.
SV parlamentārajā asamblejā ir piecas pastāvīgās komitejas ar 56 locekļiem katrā:
- Politisko jautājumu, drošības un cilvēktiesību komiteja,
- Ekonomikas, finansiālo un sociālo jautājumu un izglītības komiteja,
- Komiteja dzīves kvalitātes, apmaiņu starp pilsoniskām sabiedrībām un kultūru uzlabošanai,
- Enerģētikas, vides un ūdens komiteja un
- Sieviešu tiesību Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīs komiteja.
Christos Trapouzanlis / Joanna Placzek