Deniss Mukvege (Denis Mukwege) — 2014. gads, Kongo Demokrātiskā Republika

Ārsts Deniss Mukvege savu dzīvi ir veltījis, lai savā dzimtajā Kongo palīdzētu rehabilitēt desmitiem tūkstošus sieviešu, kuras cietušas no izvarošanas un brutālas seksuālas vardarbības, un vēl daudz vairāk sieviešu, kuras ir pakļautas šādas vardarbības draudiem.

Dzimis 1955. gadā Bukavu, viņš studēja medicīnu un izveidoja ginekoloģijas nodaļu Lemeras slimnīcā Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos, taču šī slimnīca 1996. gadā, sākoties karam, tika iznīcināta. Mukvege atgriezās Bukavu, kur izveidoja telšu slimnīcu un uzbūvēja jaunu dzemdību nodaļu un operāciju zāli, taču 1998. gadā otrajā Kongo karā arī tas viss tika nopostīts. Mukvege nepadevās un atsāka savas slimnīcas darbību Panzi, strādādams līdz vēlai naktij un apmācīdams personālu, kā ārstēt sievietes, kuras traumējuši kaujinieki, kas sievietes bija "pasludinājuši par savu kopīgo ienaidnieku". Kopš slimnīcas atkalatvēršanas 1999. gadā, kad Mukvege uzņēma pirmo izvarošanas upuri ar šautām brūcēm dzimumorgānos un augšstilbos, viņš ir ārstējis vairāk nekā desmitiem tūkstošu sieviešu. Dažās nedēļās uz slimnīcu tika nosūtītas desmitiem izvarotu un spīdzinātu sieviešu.

D. Mukvege ir starptautiski atzīts eksperts seksuālās vardarbības izraisītu patoloģisko un psiholoģiski sociālo traumu novēršanā. Viņa vadītā slimnīca Panzi nodrošina psiholoģisko un fizisko aprūpi un palīdz sievietēm attīstīt jaunas prasmes dzīvei, jo daudzas no viņām savās kopienās pēc pārdzīvotā ir tikušas atstumtas. Meitenēm tā palīdz atgriezties skolā, un tām, kuras vēlas vērsties tiesu iestādēs, tiek sniegta juridiskā palīdzība.

D. Mukvege ir bijis nenogurdināms vardarbībā cietušo sieviešu interešu aizstāvi pēc tam, kad uz sava operāciju galda atpazina kādu jaunieti, kura bija dzimusi Panzi slimnīcā un kuras dzemdībās viņš bija piedalījies. Šis bija pavērsiena punkts, kas iedvesmoja D. Mukvegi darīt vairāk, nevis tikai ārstēt cietušos, un gan savā dzimtenē, gan ārvalstīs paust aicinājumus izbeigt vardarbīgo konfliktu par Kongo dabas resursiem. 2012. gadā D. Mukvege cieta arī pats -- viņa mājā ielauzās bruņoti vīrieši, kas par ķīlniecēm sagrāba viņa meitas. D. Mukveges miesassargs un draugs gāja bojā, bet viņam pašam izdevās izbēgt un kopā ar ģimeni viņš devās uz Zviedriju, pēc tam uz Beļģiju. 2013. gadā, kad grupa sieviešu, kas pārtika no mazāk nekā dolāra dienā, kopā nopirka D. Mukvegem biļeti mājup, viņš atgriezās Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Tagad D. Mukvege dzīvo Panzi slimnīcā, neraugoties uz nepārtrauktiem draudiem viņa dzīvībai. Viņš ir arī izveidojis Dr. Denisa Mukveges fondu, kas sniedz atbalstu globālam pasaules seksuālajā vardarbībā izdzīvojušo tīklam. D. Mukvege cieši sekoja līdzi Parlamenta likumdošanas procesam, kā rezultātā 2017. gadā tika pieņemta ES regula par konfliktu izrakteņiem, kuras mērķis ir nepieļaut konflikta zonās iegūtu izrakteņu un metālu eksportu uz Eiropu.

Kopš 2008. gada D. Mukvegem par viņa darbu ir piešķirtas desmitiem balvu, tostarp ANO Cilvēktiesību balva (2008), Seulas Miera prēmija (2016) un Nobela Miera prēmija (2018). Edinburgas un Hārbardas universitātes viņam ir piešķīrušas goda titulus. Viņa dzīve un darbs ir iemūžināti 2015. gada dokumentālajā filmā "The man who mends women -- the wrath of Hippocrates" ("Vīrietis, kurš dziedē sievietes. Hipokrāta dusmas"). Ar Eiropas Parlamenta atbalstu šo filmu subtitrēja visās ES dalībvalstu oficiālajās valodās. 2020. gada martā Dr. Mukvege tika iecelts koordinatora amatā, lai koordinētu Dienvidkivu Reģionālās veselības komitejas darbu, reaģējot uz Coviod-19 pandēmiju.