Tālākie reģioni
Eiropas Savienība atbalsta savu nomaļo apvidu attīstību, kas tiek dēvēti par tālākajiem reģioniem. Šie reģioni ir: Gvadelupa, Francijas Gviāna, Reinjona, Martinika, Majota un Senmartēna (Francija), Azoru salas un Madeira (Portugāle) un Kanāriju salas (Spānija). Atbalsta mērķis ir kompensēt grūtības, ko rada šo reģionu ģeogrāfiskais attālums.
Juridiskais statuss
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. un 355. pants.
Vispārīga informācija
Atsevišķu ES dalībvalstu teritorijas daļas atrodas planētas reģionos, kas ir nošķirti no Eiropas. Šie reģioni, kurus dēvē par tālākiem reģioniem, saskaras ar vairākām grūtībām, kas saistītas ar to ģeogrāfisko atrašanās vietu, proti: nomaļumu, izolētību, nelielo izmēru, sarežģītiem topogrāfiskiem un klimata apstākļiem. Šie reģioni ekonomiski ir atkarīgi no ierobežota produktu skaita (bieži vien no lauksaimniecības produktiem vai dabas resursiem). Šīs īpatnības apgrūtina reģiona turpmākās attīstības iespējas.
Pašlaik ir deviņi tālākie reģioni:
- pieci Francijas aizjūras departamenti – Martinika, Majota, Gvadelupa, Francijas Gviāna un Reinjona;
- viena Francijas aizjūras kopiena – Senmartēna;
- divi Portugāles autonomie reģioni – Madeira un Azoru salas;
- viena Spānijas autonomā kopiena – Kanāriju salas.
Jāuzsver, ka tālākie reģioni nav tas pats, kas ES aizjūras zemes un teritorijas (AZT). Kopumā ir 13 AZT, kas konstitucionāli saistītas ar Dāniju, Franciju un Nīderlandi. AZT neietilpst vienotajā tirgū un tām ir jāievēro ārpussavienības valstīm uzliktās saistības tirdzniecības jomā, jo īpaši izcelsmes noteikumi, sanitārie un fitosanitārie standarti un drošības pasākumi. Ar LESD 355. pantu Eiropadome pēc attiecīgās dalībvalsts iniciatīvas ir tiesīga mainīt Francijas, Dānijas un Nīderlandes aizjūras zemes vai teritorijas (t. i., tālāko reģionu vai AZT) statusu, negrozot LESD. Piemēram, līdz 2011. gada beigām Senbartelmī bija ES tālākais reģions, taču 2012. gadā tas kļuva par AZT. Pretējais notika 2014. gadā ar Majotu, kas bija AZT, taču ar Eiropadomes Lēmumu kļuva par tālāko reģionu.
Aptuveni pieci miljoni cilvēku dzīvo tālākajos reģionos, vairāki no kuriem ir piedzīvojuši ievērojamu iedzīvotāju skaita pieaugumu imigrācijas rezultātā. Arī dabiskā iedzīvotāju skaita pieauguma temps ir salīdzinoši augsts, jo lielākajā daļā šo reģionu iedzīvotāji vecuma ziņā ir daudz jaunāki nekā ES kontinentālajā daļā. 2020. gadā nodarbinātības līmenis visos tālākajos reģionos bija zemāks nekā vidēji ES un svārstījās no 43 % Majotā līdz 71 % Azoru salās. Vienīgi Azoru salās bezdarba līmenis bija zemāks par ES vidējo rādītāju (6,1 %), savukārt Kanāriju salās un Majotā vairāk nekā trīs reizes pārsniedza vidējo rādītāju. Neraugoties uz augsto bezdarba līmeni, Kanāriju salas ir vienīgais tālākais reģions, kurā 25–64 gadus vecu cilvēku ar augstāko izglītību īpatsvars pārsniedz ES vidējo rādītāju (34,4 % 2020. gadā).
Tabula: dati par tālākajiem reģioniem
| Attālums no valsts galvaspilsētas (km) | Platība (km2) | Iedzīvotāju skaits (*) | IKP uz vienu iedzīvotāju % no ES vidējā rādītāja (ES=100) (**) | |
|---|---|---|---|---|
| ES 27 | - | 4 225 127 | 446 828 803 | 100 |
| Francija | - | 638 475 | 67 842 582 | 104 |
| Portugāle | - | 92 227 | 10 352 042 |
76 |
| Spānija | - | 505 983 | 47 432 805 |
83 |
| Azoru salas | 1548 | 2322 | 236 488 |
67 |
| Kanāriju salas | 1850 (vidējais rādītājs visām salām) | 7447 | 2 252 237 |
62 |
| Gvadelupa | 7578 | 1685 | 407 810 |
69 |
| Francijas Gviāna | 7841 | 83 751 | 296 058 |
46 |
| Madeira | 1 041 | 802 | 251 182 |
69 |
| Martinika | 7641 | 1108 | 352 205 |
76 |
| Reinjona | 9921 | 2504 | 869 993 |
68 |
| Senmartēna (***) | 6700 | 86 (53 Francijas teritorijai) | 32 358 |
- |
| Majota | 8444 | 367 | 299 022 |
30 |
| (*) 2022. gada dati, avots: Eurostat. (**) Avots: Eurostat reģionālā gadagrāmata, 2023. (***) 2020. gada dati, avots: Institut national de la statistique et des études économiques (Valsts statistikas un ekonomikas pētījumu institūts), Francija, un Ministère des Outre-Mer (Francijas aizjūras teritoriju ministrija); jaunāki dati par IKP nav pieejami. |
||||
Lai arī tālākos reģionus no Eiropas kontinenta šķir liels attālums, tālākie reģioni ir Eiropas Savienības neatņemama daļa un uz to teritoriju pilnībā attiecas ES tiesību akti un nolīgumi. Taču, ņemot vērā šo reģionu īpašo ģeogrāfisko atrašanās vietu un ar to saistītās grūtības, ES rīcībpolitikas ir jāpielāgo to īpašajai situācijai.
Attiecīgie pasākumi jo īpaši skar tādas jomas kā muita un tirdzniecības politika, fiskālā politika, brīvās zonas, lauksaimniecības un zivsaimniecības politika un izejvielu un plaša patēriņa preču piegādes nosacījumi. Šo reģionu vajadzībām var pielāgot arī noteikumus par valsts atbalstu un piekļuvi struktūrfondiem un ES horizontālajām programmām (piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) īpašajiem piešķīrumiem tālākiem reģioniem).
Papildus īpašajiem ERAF piešķīrumiem tālākos reģionus lauksaimniecības jomā atbalsta arī tieši nomaļiem un salu reģioniem paredzēta iespēju programma, ko finansē no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda. Šī programma ir mērķēta uz divām lielām pasākumu jomām:
- īpaši piegādes nosacījumi, kuru mērķis ir samazināt papildu izmaksas, kas saistītas ar cilvēka patēriņam un pārstrādei paredzētiem pamatproduktiem vai lauksaimniecībā izmantojamām izejvielām;
- pasākumi vietējās lauksaimnieciskās ražošanas atbalstam.
Eiropas Savienība turpina atbalstīt tālākos reģionus, izmantojot īpaši atlasītus noteikumus. Laikposmā no 2021. līdz 2027. gadam ES tālākajiem reģioniem papildus atvēlējusi 1928 miljonus EUR no ERAF līdzekļiem. Turklāt Eiropas teritoriālās sadarbības jomā noteiks jaunu mērķi (darbības virzienu) “tālāko reģionu sadarbība” (Interreg D), lai sekmētu tālāko reģionu integrāciju un saskaņotu izaugsmi šajos reģionos. Šā darbības virziena budžets ir 281 miljons EUR. Turklāt, ja parastā līdzfinansējuma likme Interreg programmām ir 80 %, tad maksimālā līdzfinansējuma likme tālākajiem reģioniem ir noteikta 85 % apmērā.
Eiropas stratēģija tālākiem reģioniem
Eiropas Komisija 2017. gada oktobrī publicēja paziņojumu “Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem”. Šajā stratēģijā ierosināta jauna pieeja, kā labāk risināt konkrētās vajadzības, kādas ir katram no deviņiem ES tālākajiem reģioniem. Šī pieeja palīdzēja tālākajiem reģioniem radīt jaunas iespējas saviem iedzīvotājiem, uzlabot konkurētspēju un inovāciju tādās nozarēs kā lauksaimniecība, zivsaimniecība un tūrisms, kā arī paplašināt sadarbību ar kaimiņvalstīm.
Komisija 2022. gada 3. maijā pieņēma atjauninātu stratēģiju tālākajiem reģioniem, kuras mērķis ir atraisīt to potenciālu ar atbilstīgām investīcijām un reformām. Stratēģijas pamatā ir sabiedriskā apspriešana, kā arī mērķētas apspriedes un bilaterālas sanāksmes ar dalībvalstīm, un tiek izmantots arī Parlamenta, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un tālāko reģionu ieguldījums. Pamatojoties uz pieciem galvenajiem pīlāriem, stratēģijā ir izvirzīti priekšlikumi vairākās jomās, kas ietver sociālo politiku, veselības aprūpi, valsts atbalstu, enerģētiku un administratīvo spēju.
Eiropas Parlamenta loma
Lai gan visus lēmumus par to, kuriem reģioniem piešķirt tālāko reģionu statusu, pieņem Eiropadome, ļoti būtiska loma tālāko reģionu atbalstīšanā ir Eiropas Parlamentam.
Eiropas Parlamentam ir tādas pašas pilnvaras kā Eiropas Savienības Padomei jautājumos, kas saistīti ar likumdošanu tādās ES visbūtiskākajās rīcībpolitikās kā reģionālā, lauksaimniecības, zivsaimniecības un izglītības rīcībpolitika. Savā darbā Eiropas Parlaments ņem vērā tālāko reģionu īpašo situāciju un atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir sekmēt šo reģionu attīstību.
Sarunās par tiesisko regulējumu Eiropas Parlaments atbalstīja principu, ar kuru saskaņā tālākajiem reģioniem jāpiemēro atšķirīgs līdzfinansēšanas likmju režīms, īpaši ERAF noteikumi par ienesīgiem ieguldījumiem uzņēmumos un īpaši noteikumi par Interreg programmām. Turklāt 2014. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par tālāko reģionu potenciāla racionalizāciju, veidojot sinerģiju starp ES struktūrfondiem un citām Eiropas Savienības programmām. Šajā rezolūcijā Parlaments atgādināja par tālāko reģionu īpatnībām un uzsvēra vajadzību veidot sinerģiju starp struktūrfondu atbalstu tālākajiem reģioniem un ES līmeņa programmām, tādām kā “Apvārsnis 2020”[1], LIFE+[2] un COSME[3].
Eiropas Parlaments 2017. gadā pieņēma rezolūciju par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos. Tajā galvenā uzmanība pievērsta LESD 349. panta īstenošanai, aptverot tādas jomas kā ES tirdzniecības politika, jūrniecības politika, zivsaimniecība un zilā izaugsme, kohēzijas politika, vide un enerģētika.
Eiropas Parlaments 2021. gada 14. septembrī pieņēma rezolūciju “Par virzību uz spēcīgāku partnerību ar ES tālākajiem reģioniem”. Uzsverot daudzos panākumus, kas gūti ar daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam, ziņojumā norādīts, cik būtiski ir saglabāt kārtību, kas tālākajiem reģioniem paredzēta ar LESD 349. pantu, un līdzsvarot divējādās vajadzības, proti, gan aizsargāt vietējo ražošanu, gan risināt augstās dzīves dārdzības problēmu.
Eiropas Parlaments 2022. gada 7. jūnijā pieņēma rezolūciju “Par ES salām un kohēzijas politiku: pašreizējais stāvoklis un turpmāk risināmie jautājumi.” Rezolūcijā pausta nožēla, ka ES trūkst redzējuma par Eiropas salām, un izvirzīta prasība veikt virkni pasākumu, ar ko novērstu atšķirības starp tālākajiem reģioniem un visattīstītākajiem reģioniem, galveno uzmanību pievēršot lauksaimniecībai un zilajai ekonomikai.
Parlaments 2023. gada 13. jūnijā pieņēma rezolūciju par Komisijas jaunā paziņojuma par tālākajiem reģioniem novērtējumu. Rezolūcijā prasīts labāk piemērot LESD 349. pantu un veikt darbības, lai cita starpā atbalstītu cilvēkkapitālu, zilo ekonomiku, klimatu, digitālo pārkārtošanos un kosmosu.
Frédéric Gouardères