Eiropas Parlaments: vēsturisks atskats
Eiropas Parlamenta pirmsākums bija Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Kopējā asambleja, kas kļuva par tolaik pastāvošo trīs pārvalstisko Eiropas kopienu kopējo asambleju. Šī asambleja vēlāk ieguva Eiropas Parlamenta nosaukumu. Laika gaitā šī iestāde, kuras deputātus kopš 1979. gada ievēlē tiešās vēlēšanās, ir ievērojami mainījusies: no asamblejas ar ieceltiem dalībniekiem tā kļuvusi par vēlētu parlamentu, kas tagad tiek vispārēji atzīts par Eiropas Savienības politiskās darba kārtības noteicēju.
Juridiskais pamats
- Pamatlīgumi (1.1.1., 1.1.2., 1.1.3., 1.1.4., 1.1.5.);
- Lēmums un Akts par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās (1976. gada 20. septembris), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 23. septembra lēmumu.
- Līguma par Eiropas Savienību (LES) 14. panta 2. punkts un 17. panta 2. punkts.
Trīs kopienas, viena asambleja
Pēc Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas izveidošanas EOTK Kopīgā asambleja tika paplašināta, lai aptvertu visas trīs kopienas. Jaunais forums, kuram tika dots Eiropas Parlamentārās asamblejas nosaukums, pirmo reizi pulcējās Strasbūrā 1958. gada 19. martā, piedaloties 142 delegātiem, savukārt 1962. gada 30. martā tas ieguva jaunu nosaukumu, kļūstot par Eiropas Parlamentu.
No ieceltas asamblejas līdz vēlētam Parlamentam
Pirms tika ieviesta kārtība, ka deputātus ievēlē tiešās vēlēšanās, tos darbam Eiropas Parlamentā izvirzīja ikvienas dalībvalstu parlamenti. Tādēļ visiem deputātiem bija divi mandāti.
Augstākā līmeņa sanāksmē Parīzē 1974. gada 9. un 10. decembrī tika nolemts, ka tiešajām vēlēšanām jānotiek 1978. gadā vai vēlāk, un Parlamentu lūdza iesniegt jaunus priekšlikumus, lai aizstātu tā 1960. gada Konvencijas projektu. 1975. gada janvārī Parlaments pieņēma jaunu Konvencijas projektu, uz kura pamata valstu vai valdību vadītāji pēc vairāku domstarpību atrisināšanas 1976. gada 12. un 13. jūlija sanāksmē panāca vienošanos.
Lēmums un Akts par Asamblejas pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās tika parakstīts Briselē 1976. gada 20. septembrī. Pēc tiesību akta ratificēšanas visās dalībvalstīs tas stājās spēkā 1978. gada jūlijā, bet pirmās vēlēšanas notika 1979. gada 7. un 10. jūnijā.
Paplašināšanās
Kad Apvienotā Karaliste, Dānija un Īrija 1973. gada 1. janvārī pievienojās Eiropas Kopienām (pirmā paplašināšanās), Eiropas Parlamenta deputātu skaits palielinājās līdz 198.
Otrajā paplašināšanās reizē, kad 1981. gada 1. janvārī pievienojās Grieķija, šīs valsts parlaments Eiropas Parlamentam deleģēja 24 deputātus, kurus 1981. gada oktobrī aizstāja ar tieši ievēlētiem deputātiem. Otrās tiešās vēlēšanas notika 1984. gada 14. un 17. jūnijā.
Pēc trešās paplašināšanās 1986. gada 1. janvārī deputātu vietu skaits palielinājās no 434 līdz 518, pievienojoties 60 Spānijas un 24 Portugāles deputātiem, kurus nozīmēja šo valstu parlamenti un vēlāk aizstāja tieši ievēlēti deputāti.
Pēc Vācijas apvienošanās Parlamenta sastāvs tika pielāgots demogrāfiskajām pārmaiņām. Saskaņā ar Parlamenta 1992. gada 10. jūnija rezolūcijā “Vienota vēlēšanu procedūra: Eiropas Parlamenta deputātu vietu sadales shēma” iekļautajiem priekšlikumiem Eiropas Parlamenta deputātu skaits 1994. gada jūnija vēlēšanās palielinājās no 518 līdz 567. Pēc ceturtās ES paplašināšanās deputātu skaits palielinājās līdz 626, taisnīgi sadalot deputātu vietas jaunajām dalībvalstīm saskaņā ar iepriekš minēto rezolūciju.
Starpvaldību konference, kas 2000. gadā tika rīkota Nicā (Francijā), ieviesa jaunu kārtību deputātu vietu sadalījumam Parlamentā, ko piemēroja Eiropas vēlēšanās 2004. gadā. Maksimālais deputātu skaits tika palielināts līdz 732 (iepriekš – 700). Deputātu vietu skaits, kas piešķirts 15 līdzšinējām dalībvalstīm, tika samazināts par 91 vietu (no 626 līdz 535). Atlikušās 197 vietas proporcionāli tika sadalītas starp visām iepriekšējām un jaunajām dalībvalstīm.
Pēc Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās 2007. gada 1. janvārī deputātu vietu skaits Parlamentā īslaicīgi tika palielināts līdz 785, lai uzņemtu EP deputātus no šīm valstīm. Pēc 2009. gada vēlēšanām, kas notika no 4. līdz 7. jūnijam, vietu skaits tika samazināts līdz 736. Tā kā Lisabonas līgumā saskaņā ar LES 14. panta 2. punktu tika noteikts, ka deputātu maksimālais skaits ir 751 un īslaicīgi līdz nākamajām vēlēšanām tas palielināms līdz 754, 2009.–2014. gada pilnvaru termiņā vēl 18 deputāti pievienojās tiem, kuri tika ievēlēti 2009. gada jūnijā, jo dalībvalstis bija ratificējušas 2010. gada 23. jūnija starpvaldību konferencē pieņemto grozījumu protokolu. Līdz ar Horvātijas pievienošanos Savienībai 2013. gada 1. jūlijā maksimālais deputātu skaits uz laiku tika palielināts līdz 766, lai uzņemtu Parlamentā 12 Horvātijas deputātus, kuri tika ievēlēti 2013. gada aprīlī (atbilstoši 19. pantam Aktā par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem).
Sagaidot 2014. gada vēlēšanas, kopējais vietu skaits tika samazināts līdz 751. Pēc tam vietu sadalījums tika pārskatīts vēlreiz (ar 705 deputātiem) sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, kas stājās spēkā 2020. gada 1. februārī (1.3.3.). Ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas dalībvalstīs kopš 2019. gada vēlēšanām, saskaņā ar atbilstoši LES 14. panta 2. punktam Parlamenta 2023. gada 15. jūnija rezolūcijā iekļauto priekšlikumu tika nolemts deputātu vietu skaitu palielināt par 11. Eiropadome ar 2023. gada 22. septembra galīgo lēmumu to palielināja vēl par četrām vietām, nosakot, ka kopējais 2024.–2029. gada sasaukumam ievēlamo EP deputātu skaits ir 720.
Pakāpenisks pilnvaru pieaugums
Kad dalībvalstu iemaksas tika aizvietotas ar ES pašu resursiem (1.4.1.), pirmo reizi tika paplašinātas Parlamenta budžeta pilnvaras, rīkojoties saskaņā ar Luksemburgas līgumu, kas parakstīts 1970. gada 22. aprīlī. Otrs līgums par šo pašu tēmu, ar ko tika nostiprinātas Parlamenta pilnvaras, tika parakstīts Briselē 1975. gada 22. jūlijā (1.1.2.).
Ar 1986. gada 17. februāra Vienoto Eiropas aktu tika palielināta Parlamenta loma noteiktās likumdošanas jomās (sadarbības procedūra) un noteikts, ka pievienošanās un asociācijas nolīgumiem nepieciešama tā piekrišana.
1992. gada 7. februāra Līgums par Eiropas Savienību, izveidojot Eiropas Savienību (ES) un ieviešot koplēmuma procedūru vairākās likumdošanas jomās un attiecinot sadarbības procedūru uz citām, iezīmēja sākumu procesam, kurā Parlaments kļūst par līdztiesīgu likumdevēju iestādi. Parlamentam tika piešķirtas galīgā apstiprinājuma tiesības attiecībā uz Komisijas sastāvu: tas bija nozīmīgs panākums, īstenojot Parlamenta politisko kontroli pār Eiropas Savienības izpildvaru (1.1.3.).
Ar 1997. gada 2. oktobra Amsterdamas līgumu koplēmuma procedūra tika attiecināta uz vairumu likumdošanas jomu un procedūra tika pārveidota, Parlamentam līdzās Padomei kļūstot par līdzvērtīgu likumdevēju. Nosakot, ka arī Komisijas priekšsēdētāju amatā apstiprina ar Parlamenta piekrišanu, vēl vairāk tika paplašinātas tā kontroles tiesības pār izpildvaru. Ar Nicas līgumu turpināja pieaugt to jomu skaits, kurās tiek piemērota koplēmuma procedūra.
Nicas līgums, ar ko grozīja LES, Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus (EKL) un dažus saistītos tiesību aktus, tika parakstīts 2001. gada 26. februārī un stājās spēkā 2003. gada 1. februārī. Šā jaunā Līguma mērķis bija reformēt ES institucionālo struktūru, lai tā spētu risināt ar turpmāko paplašināšanos saistītās problēmas. Tika palielinātas Parlamenta likumdošanas un uzraudzības pilnvaras, savukārt balsošana ar kvalificētu balsu vairākumu Padomē tika attiecināta uz vēl vairākām jomām (1.1.4.).
Savukārt ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) (1.1.5.) parakstīšanu 2007. gada 13. decembrī būtiski tika paplašināta gan balsošanas ar kvalificētu balsu vairākumu piemērošana Padomē (no 2014. gada 1. novembra izmantojot jaunu metodi – LES 16. pants), gan koplēmuma procedūras piemērošana (attiecinot to uz aptuveni 45 jaunām likumdošanas jomām). Šī t. s. parastā likumdošanas procedūra kļuva par visplašāk izmantoto lēmumu pieņemšanas procedūru, aptverot visas svarīgās LESD politikas jomas (EKL 294. pants – bijušais EKL 250. pants). Pieaugusi arī Parlamenta loma līgumu turpmāko grozījumu sagatavošanā (LES 48. pants). Turklāt kā daļa no Lisabonas līguma (un sākotnēji kā daļa arī no neveiksmīgā līguma projekta par Konstitūciju Eiropai) juridiski saistoša kļuva Eiropas Savienības Pamattiesību harta, ko Eiropas Parlamenta, Komisijas un Padomes priekšsēdētāji parakstīja Nicā 2000. gada 7. decembrī (4.1.2.).
Ar 2019. gada 23.–26. maija Eiropas vēlēšanām nostiprinājusies pārliecība, ka Parlaments tagad pilnībā īsteno LES 14. pantā paredzēto, kurā noteikts, ka “Eiropas Parlaments kopīgi ar Padomi veic likumdošanas un budžeta pieņemšanas funkcijas. Tas veic politiskās kontroles (..) funkcijas (..) Tas ievēlē Komisijas priekšsēdētāju”. Turklāt saskaņā ar LES 17. panta 7. punktu pārējo Komisijas locekļu kandidatūras kopumā ar balsojumu apstiprina Eiropas Parlaments.
Nesenie pētījumi par Parlamenta ieguldījumu izaugsmē liecina, ka, nostiprinot Savienības iedzīvotāju un uzņēmumu tiesības, tā izstrādātie tiesību akti ik gadu palīdz radīt ES iekšzemes kopproduktu vairāk nekā 1 triljona euro apjomā[1]. Citu nozīmīgu ieguldījumu nodrošina ES budžets (1.4.3.)[2]. Uz pierādījumiem un speciālajām zināšanām balstītus tiesību aktus papildina pētījumi un semināri, ko nodrošina pieci politikas departamenti, kuri pēc komiteju, delegāciju, priekšsēdētāja, Prezidija un ģenerālsekretāra pieprasījuma sniedz augsta līmeņa neatkarīgas speciālās zināšanas, analīzi un politikas konsultācijas.
Kopš 2014. gada vēlēšanām Eiropas politiskās partijas (1.3.3.) izvirza vadošos kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam, lai tā palielinātu vēlētāju līdzdalību Eiropas vēlēšanās.
Pēc tam, kad 2020. gada 24. janvārī tika parakstīts Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, Parlaments deva piekrišanu Padomes lēmumam noslēgt šo izstāšanās līgumu (LES 50. panta 2. punkts). 2020. gada 29. janvāra balsojums, 621 deputātam atbalstot līgumu, bet 49 – balsojot pret, arī bija pēdējā reize, kad Apvienotās Karalistes deputāti piedalījās Eiropas Parlamenta darbā, jo izstāšanās stājās spēkā 2020. gada 1. februārī.
2021. gada 28. aprīlī Parlaments deva piekrišanu (LESD 218. panta 6.a punkts) Tirdzniecības un sadarbības nolīguma noslēgšanai starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses.
Nākamās Eiropas vēlēšanas notiek 2024. gada 6.–9. jūnijā.
Šo faktu lapu sagatavojis Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments.
Udo Bux / Mariusz Maciejewski