Eiropas Savienības faktu lapas
Eiropas Parlaments
Lūdzam aizpildīt šo lauku

Kopējā zivsaimniecības politika: aizsākumi un attīstība

Kopējā zivsaimniecības politikā (KZP) ir notikušas lielas izmaiņas kopš laika, kad tā pirmo reizi tika formulēta Romas līgumā. Sākotnēji tā bija piesaistīta kopējai lauksaimniecības politikai, tomēr pakāpeniski ieguva pati savu identitāti. KZP galvenās darbības jomas, proti, zivju krājumu saglabāšanas un pārvaldības, īstenošana tika uzsākta 1983. gadā. Šī politika tika reformēta 1992., 2002. un 2013. gadā. Pašreizējā, 2013. gada reformas ietvaros pieņemtā regulējuma mērķis ir nodrošināt ES zivsaimniecības ekoloģisko, ekonomisko un sociālo ilgtspēju.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 3.–4., 38.–44. un 218. pants.

Regula (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku (“Pamatregula”).

Regula (ES) Nr. 1379/2013 (2013. gada 11. decembris) par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju (TKO regula).

Mērķi

KZP galvenais mērķis ir garantēt to, ka zvejas un akvakultūras darbības ilgtermiņā ir ekoloģiski ilgtspējīgas, tiek pārvaldītas atbilstīgi mērķim nodrošināt ieguvumus ekonomiskajā, sociālajā un nodarbinātības jomā un veicina pārtikas pieejamību. Lai nodrošinātu zvejas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, KZP ir jāpiemēro piesardzīga pieeja zvejniecības pārvaldībā. Turklāt tai ir jāīsteno ekosistēmas pieeja zvejniecības pārvaldībā, lai nodrošinātu to, ka zvejas darbību ietekme uz jūras ekosistēmu ir samazināta līdz minimumam un ka akvakultūras un zvejas darbības neveicina jūras vides degradāciju.

Vispārīga informācija

Zivsaimniecības politika tika iekļauta ES tiesību aktos 1958. gadā ar Romas līgumu, taču tā bija tikai daļa no kopējās lauksaimniecības politikas un sekoja tās mērķiem. Pirmie zivsaimniecības politikai raksturīgie elementi tika ieviesti 1970. gadā, pieņemot tiesību aktus, ar kuriem izveidoja zivsaimniecības produktu tirgus kopīgo organizāciju un zivsaimniecības struktūrpolitiku. Tāpat 1970. gadā Kopiena pieņēma pamatprincipu par dalībvalstu vienlīdzīgu piekļuvi zvejas resursiem otras dalībvalsts ūdeņos, kas tolaik nozīmēja teritoriju līdz 12 jūras jūdzēm no krasta.

Zivsaimniecības nozare būtiski ietekmēja sarunas par Apvienotās Karalistes, Īrijas un Dānijas pievienošanos 1973. gadā. Minēto sarunu rezultātā tika noteikta 10 gadu pagaidu atkāpe no vienlīdzīgas piekļuves principa, saskaņā ar kuru dalībvalsts 12 jūdžu ūdeņiem varēja piekļūt tikai vietējā zvejas flote. Dažus gadus vēlāk dalībvalstis vienojās par saskaņotu savas jurisdikcijas paplašināšanu gar Kopienas Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras krastu un 1977. gadā teritoriju 200 jūras jūdžu attālumā no krasta pasludināja par ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ). EEZ noteikšana piešķīra dalībvalstīm jurisdikciju pār jauniem zvejas resursiem, kas atbilstīgi vienlīdzīgas piekļuves principam bija pieejami visām dalībvalstīm. Radās nepieciešamība pārvaldīt šos kopējos resursus un rast risinājumu zvejas tiesību sadalei dalībvalstu starpā.

Pēc vairākus gadus ilgām smagām sarunām Padome 1983. gadā pieņēma Regulu (EEK) Nr. 170/83, ar ko noteica kopējo resursu pārvaldības principus, un Regulu (EEK) Nr. 171/83, ar ko nosaka tehniskus pasākumus to saglabāšanai. Tas iezīmēja KZP pamatjomu: kopējo zvejas resursu saglabāšanu un pārvaldību. KZP pamatā bija nozvejas ierobežojumu sistēma (ko sauca par “kopējo pieļaujamo nozveju” jeb KPN), par ko katru gadu jālemj Padomei. KPN tika sadalīta starp dalībvalstīm kā kvotas, izmantojot laika gaitā nemainīgu fiksētu procentu likmju formulu, kas pazīstama kā “relatīvā stabilitāte”. KZP uz 10 gadiem tika iekļauta atkāpe no principa par vienlīdzīgu piekļuvi piekrastes ūdeņiem 12 jūdžu zonā, ļaujot piekrastes valstīm rezervēt piekļuvi pirmajām 6 jūdzēm saviem valstspiederīgajiem un ļaujot citām dalībvalstīm turpināt zvejas darbības zonā starp 6 un 12 jūdzēm. Šī atkāpe joprojām tiek saglabāta, to sistemātiski atjaunojot ik pēc 10 gadiem.

KZP tika izveidota 20. gs. 80. gadu sākumā: tolaik Kopienu veidoja tikai 10 dalībvalstis ar mazāku kopējo ūdeņu platību, kurā bija salīdzinoši daudz zivju krājumu. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Daudzu krājumu stāvoklis ir pasliktinājies, ir mainījies zvejas nozares lielums un struktūra, vides jautājumi ir ieguvuši īpašu nozīmi un ir attīstījušās labas pārvaldības koncepcijas, turklāt ir jāņem vērā arī tādu politisko norišu ietekme kā secīgās paplašināšanās un salīdzinoši nesen notikusī Apvienotās Karalistes izstāšanās. KZP ir nācies pielāgoties dažādiem notikumiem, kas būtiski ietekmē ES zivsaimniecības nozari.

Reformas

Kopš KZP izveides tā ir reformēta trīs reizes — 1992., 2002. un 2013. gadā.

1. 1992. gada reforma

Pirmā pārskatīšana, kas izteikta Regulā (EEK) Nr. 3760/92, salīdzinoši maz ietekmēja KZP īstenošanas veidu. Tomēr ar to tika ieviesti tādi vēlāk piemēroti jēdzieni kā zvejas piepūles regulēšana un daudzgadu pārvaldība, kas kļuva par svarīgiem pārvaldības sistēmas elementiem. Regulā tika paredzēta piekļuve resursiem, izmantojot efektīvu licencēšanas sistēmu.

Lai gan reforma neattiecās uz zvejas flotes pārvaldību, tas, ka pakāpeniski tika atzīta nopietna nelīdzsvarotība starp flotes kapacitāti un nozvejas potenciālu (zināma kā pārmērīga kapacitāte), noveda pie šā jautājuma risināšanas, ko veica, daudzgadu vadības plānos samazinot dalībvalstu flotes.

2. 2002. gada reforma

2002. gada reformu var uzskatīt par pāreju no politikas izstrādes sākuma posma, kura pamatā bija salīdzinoši atšķirīgi elementi, uz saskaņotāku integrētas pārvaldības veidu. Regula (EK) Nr. 2371/2002 atjaunoja uzsvaru uz ilgtermiņa zvejniecības pārvaldību, ieviešot daudzgadu atjaunošanas plānus tiem krājumiem, kas atrodas ārpus drošām bioloģiskām robežām, un daudzgadu pārvaldības plānus pārējiem krājumiem. Izveidojot reģionālās konsultatīvās padomes, tā piešķīra zvejniekiem un citām ar KZP saistītām grupām (piemēram, zinātniskajiem ekspertiem, citu ar zvejniecību un akvakultūru saistītu nozaru pārstāvjiem, reģionālām un valsts iestādēm, vides grupām un patērētājiem) lielāku ietekmi uz lēmumiem, kas viņus skar. Turklāt ar Regulu (EK) Nr. 2369/2002 tika pārtraukts flotes atbalsts jaunu kuģu būvei, grozot noteikumus par strukturālo atbalstu nozarei. Minētā reforma arī izbeidza daudzgadu vadības plānus un aizstāja tos ar pienākumu dalībvalstīm pielāgot savu flotu zvejas kapacitāti, lai tās līdzsvarotu ar savām zvejas iespējām.

Tomēr 2002. gada reforma nesniedza pienācīgus rezultātus vides, ekonomikas un sociālajā jomā. Netika panākts reāls progress zivju krājumu atjaunošanā. Nozvejas apjoms turpināja samazināties, savukārt zvejas jauda palielinājās, kas veicināja nozares ekonomisko nestabilitāti. Nozari nelabvēlīgi ietekmēja arī aizvien lielāki importa apjomi, svārstīgās degvielas cenas un finanšu krīze. Tajā pašā laikā netika pienācīgi ņemtas vērā dažas būtiskas problēmas, piemēram, jautājums par izmetumiem.

3. 2013. gada reforma

Jaunākā KZP reforma, kas ir veidojusi pašreizējo regulējumu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1380/2013, tika pieņemta 2013. gada decembrī. Tās mērķis bija nodrošināt, ka ES zivsaimniecība ilgtermiņā ir vides ziņā ilgtspējīga un ka tās pārvaldība atbilst mērķim nodrošināt ekonomiskos, sociālos un nodarbinātības ieguvumus. Ar 2013. gada reformu tika ieviests mērķis panākt visu krājumu izmantošanu ilgtspējīgā līmenī. Tas nozīmē, ka zivju krājumi ir jāsaglabā un jāuztur virs līmeņa, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (MSY), proti, lielāko zivju daudzumu, ko var iegūt no krājuma, neietekmējot tā atjaunošanos. 2013. gada reforma nodrošināja vairākus svarīgus instrumentus šā mērķa sasniegšanai. Daudzgadu plāni ir kļuvuši par prioritāru saglabāšanas instrumentu. Tie veido satvaru katras zivsaimniecības un jūras baseina krājumu ilgtermiņa pārvaldībai, kā arī tajos nosaka kvantitatīvus mērķrādītājus (piemēram, zvejas izraisītas zivju mirstības rādītājus un nārsta bara biomasu), kā arī aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu kvantitatīvo mērķrādītāju sasniegšanu. Ar šo reformu tika ieviests arī visas nozvejas izkraušanas pienākums, kas tika izstrādāts, lai izbeigtu izšķērdīgo praksi, proti, nevēlamas nozvejas — parasti beigtu zivju — izmešanu jūrā. Vēl viens 2013. gada reformas aspekts bija atbalsts lēmumu pieņemšanas reģionalizācijai, kas deva iespēju pieņemt saglabāšanas pasākumus konkrētā jūras baseinā, pamatojoties uz iesaistīto dalībvalstu kopīgiem ieteikumiem. Flotes jaudas ziņā dalībvalstīm ir pienākums savos nacionālajos plānos pielāgot zvejas jaudu tā, lai tā būtu samērīga ar to zvejas iespējām.

Vienlaikus pieņemtajā Regulā (ES) Nr. 1379/2013 tika paredzēti noteikumi par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju. Tā piešķīra nozarei lielāku atbildību par zvejas produktu piedāvājuma pārvaldību un koncentrējās uz atzītu ražotāju organizāciju ražošanas un tirdzniecības plāniem. Tās mērķis bija arī uzlabot marķēšanu, lai palīdzētu patērētājiem izdarīt labāku izvēli, pērkot zvejas produktus. Tas nozīmē, ka pašreizējās prasības attiecībā uz šādu produktu marķēšanu ir stingrākas par prasībām attiecībā uz citiem pārtikas produktiem.

Modelis reformēt KZP katru desmitgadi mainījās, kad atkāpe par vienlīdzīgu piekļuvi piekrastes ūdeņiem, kurai vajadzēja zaudēt spēku 2022. gada beigās, tika atjaunota vēl uz 10 gadiem, neveicot KZP reformu. Komisija 2023. gada 21. februārī publicēja īstenošanas ziņojumu par KZP, tas bija daļa no plašākas “zivsaimniecības un okeānu paketes”, kurā bija iekļauts arī īstenošanas ziņojums par tirgu kopīgo organizāciju, “jūras rīcības plāns” jūras aizsardzības un zvejniecības saskaņošanai un rīcības plāns ES zvejniecības un akvakultūras nozares enerģētikas pārejai. Ziņojumā par KZP tiek uzskatīts, ka pašreizējā pamatregula atbilst paredzētajam mērķim, un tiek ierosināti uzlabojumus vairākās tās īstenošanas jomās, piemēram, labāk ņemt vērā KZP sociālo dimensiju, piemērot plašāku uz ekosistēmu balstītu pārvaldības pieeju, lai virzītos uz daudzgadu KPN noteikšanu, un palielināt pārredzamību attiecībā uz kritērijiem, ko dalībvalstis izmanto kvotu iedalīšanai.

Eiropas Parlamenta loma

Lisabonas līgums arī ieviesa būtiskas izmaiņas KZP lēmumu pieņemšanas procesā, proti, saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu Padomes un Parlamenta koplēmuma procedūra kļuva par parasto likumdošanas procedūru, kas aizstāja iepriekšējo konsultāciju procedūru (Padomes regula un Parlamenta nesaistošs atzinums). Parastās likumdošanas procedūras vienīgais izņēmums zvejas resursu saglabāšanas jomā attiecas uz zvejas iespēju (proti, KPN un kvotu) noteikšanu un piešķiršanu, kas saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu joprojām ir Padomes kompetencē. Lisabonas līgumā ir arī noteikts, ka, lai pieņemtu ES zivsaimniecības nolīgumus ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām (LESD 218. pants), ir jāsaņem Parlamenta piekrišana.

Drīz pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī Parlamenta lielākās likumdošanas pilnvaras ļāva tam uzņemties nozīmīgu lomu reformētās KZP veidošanā. Pēdējo desmit gadu laikā Parlaments ir uzraudzījis reformas īstenošanu un palīdzējis izstrādāt noteikumus, kas reglamentē ES zvejniecības un akvakultūras nozares darbību.

Parlaments ir regulāri paudis nostāju par dažādiem pašreizējās KZP aspektiem, tostarp konkrēti par vairākām nesenām rezolūcijām.

Zivsaimniecības komiteja attiecībā uz KZP pašreizējo attīstību nesen ir veikusi šādus pētījumus:

 

Rudolfs Verdins / Irina Popescu