Starptautiskās attiecības zivsaimniecības jomā

Eiropas Savienībai (ES) ir būtiska loma starptautiskajā sadarbībā zivsaimniecības jomā. Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) ārējā dimensija nodrošina ietvaru to ES kuģu darbībām, kuri zvejo ārpus Savienības ūdeņiem. Šis ietvars ir pamatā ES līdzdalībai daudzpusējos nolīgumos par zveju atklātā jūrā, rīkojoties gan reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju (RZPO) ietvaros, gan saskaņā ar divpusējiem zivsaimniecības nolīgumiem ar trešām valstīm par zveju to ūdeņos.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 3.–4., -38.-44. un 218. pants.

Regula (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku (“Pamatregula”)

Mērķi

KZP ārējā dimensija nosaka tiesisko regulējumu Eiropas zvejas kuģu darbībai ārpus ES ūdeņiem, un tās pamatā ir vairāki KZP pamatregulā (28. pants) noteikti konkrēti mērķi. Saskaņā ar šiem mērķiem ES apņemas:

• aktīvi atbalstīt un sekmēt zinātniskās informācijas un ieteikumu izstrādi;
• uzlabot Savienības ierosmju politisko saskaņotību, jo īpaši ņemot vērā pasākumus vides, tirdzniecības un attīstības jomā, un stiprināt to pasākumu konsekvenci, ko īsteno attīstības sadarbības un zinātniskās, tehniskās un ekonomiskās sadarbības kontekstā;
• dot ieguldījumu ilgtspējīgās zvejas darbībās, kas ir ekonomiski dzīvotspējīgas un veicina nodarbinātību Savienībā;
• nodrošināt, lai Savienības zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem balstītos uz tiem pašiem principiem un standartiem kā tie, kas piemērojami saskaņā ar Savienības tiesību aktiem KZP jomā, vienlaikus Savienības operatoriem nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar trešo valstu operatoriem;
• visās starptautiskajās jomās veicināt un atbalstīt nepieciešamos pasākumus, ar kuriem izskaust nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju;
• veicināt RZPO atbilstības komiteju izveidi un stiprināšanu, periodiskus neatkarīgus darbības pārskatus un atbilstīgus korektīvus pasākumus, tostarp iedarbīgas un atturošas sankcijas, kas jāpiemēro pārredzamā un nediskriminējošā veidā.

Pamatinformācija

Vajadzība ieviest divpusējus un daudzpusējus zvejas nolīgumus radās pēc tam, kad 20. gs. 70. gadu vidū daudzas trešās valstis noteica savas ekskluzīvās ekonomiskās zonas (EEZ). 1982. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas stājās spēkā 1994. gadā. To var uzskatīt par okeānu “konstitūciju”, un ar to atzīst piekrastes valstu tiesības kontrolēt zivju ieguvi tām piegulošajos ūdeņos. Lai gan EEZ aptver tikai 35 % no kopējās jūru teritorijas, tajās atrodas 90 % pasaules zivju resursu. UNCLOS reglamentē ne tikai EEZ, bet arī starptautiskos ūdeņus. Šī konvencija mudina valstis sadarboties jūras dzīvo resursu saglabāšanā un pārvaldībā starptautiskajos ūdeņos, šajā nolūkā dibinot RZPO. Līdz ar to valstīm, kam ir tāljūras zvejas flotes, vajadzēja slēgt starptautiskus nolīgumus un/vai citas vienošanās, lai iegūtu piekļuvi zvejas resursiem citu valstu ekskluzīvās ekonomiskajās zonās vai starptautiskos ūdeņos, kas ir RZPO pārziņā. Tomēr tikai 2013. gadā līdz ar KZP pamatregulas pieņemšanu zivsaimniecības ārējā dimensija tika iekļauta KZP un kļuva par vienu no ES zivsaimniecības politikas pīlāriem. KZP 2013. gada reforma bija būtisks pārmaiņu punkts, jo tajā par prioritāti noteica ilgtspējīgas un atbildīgas zvejniecības principus, kas ievērojami atšķiras no agrākajiem mērķiem, proti, saglabāt ES flotes klātbūtni ārējos ūdeņos un garantēt piegādes tirgum.

Zveja ārpus ES ūdeņiem ir ļoti nozīmīga ES zvejas nozares daļa un nodrošina vairāk nekā 20 % no ES kopējās nozvejas. Turklāt ES ir pasaules lielākais jūras produktu tirgus, un tāpēc tai ir būtiska nozīme, veicinot labāku zivsaimniecības pārvaldību un izstrādājot zivsaimniecības pārvaldības politiku sadarbībā ar partneriem visā pasaulē.

Sasniegumi

A. Divpusēji zivsaimniecības nolīgumi

1. Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumi

Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumus (IZPN) ES noslēgusi ar vairākām trešām valstīm, lai iegūtu piekļuvi zvejas resursiem valstu EEZ. Nolīgumiem vajadzētu būt abpusēji izdevīgiem gan ES, gan attiecīgajai trešai valstij. Tāpēc apmaiņā pret zvejas tiesībām IZPN partneri no ES saņem finansiālu atlīdzību, tostarp maksājumus par piekļuves tiesībām un nozares atbalstu. Saskaņā ar šiem nolīgumiem maksāto finansiālo kompensāciju nolūks ir veicināt kvalitatīvas pārvaldības sistēmas izveidi šajās trešās valstīs. Mērķis ir jo īpaši nodrošināt efektīvu datu vākšanu un zvejas kontroli. ES nozares atbalsta mērķis ir arī attīstīt partnervalstu zinātniskās un pētniecības iestādes, veicinot spēju veidošanas iniciatīvas uzraudzības, kontroles un pārraudzības jomā, kā arī ilgtspējīgākas zivsaimniecības politikas izstrādi.

Katrs IZPN izveido tiesisko regulējumu attiecībā uz ES kuģu piekļuvi zvejas resursiem, un ar to saistītajā īstenošanas protokolā ir izklāstītas pieejamās zvejas iespējas un noteikts ES finansiālais ieguldījums. Tagad visos protokolos ir iekļauta arī klauzula par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu. Ir divu veidu IZPN: tunzivju nolīgumi, kas ļauj zvejot tālu migrējošo zivju krājumus, piemēram, tunzivis un ar tām saistītās sugas, un t. s. jauktie nolīgumi, kas nodrošina piekļuvi plašam zivju krājumu klāstam. Pašlaik ir spēkā 14 IZPN: 11 tunzivju nolīgumi ar Gabonu, Gambiju, Kaboverdi, Kotdivuāru, Kuka salām, Kiribati, Madagaskaru, Maurīciju, Santome un Prinsipi, Senegālu un Seišelu salām, kā arī trīs jauktie nolīgumi ar Grenlandi, Gvineju-Bisavu un Mauritāniju. Vēl sešiem IZPN, ko dēvē par neaktīviem nolīgumiem, nav spēkā esoša protokola: tie ir tunzivju nolīgumi ar Ekvatoriālo Gvineju, Libēriju, Maroku, Mikronēziju, Mozambiku un Zālamana salām. Tā rezultātā ES kuģiem nav atļauts zvejot šo valstu ūdeņos.

Starptautiskiem zivsaimniecības nolīgumiem piešķirtais budžets palielinājās no 5 miljoniem EUR 1981. gadā līdz gandrīz 300 miljoniem EUR 1997. gadā (aptuveni 30 % no zivsaimniecības nozarei piešķirtajiem līdzekļiem). 2020. gadā IZPN tika piešķirti 142,6 miljoni EUR, kas ir 12 % no KZP budžeta. Pašlaik finansiālās kompensācijas un piekļuves tiesību ziņā vissvarīgākais nolīgums ir nolīgums ar Mauritāniju, kurā ES ikgadējais ieguldījums ir 60,80 miljoni EUR.

2. Ziemeļu nolīgumi

Ziemeļu nolīgumi attiecas uz kopīgiem krājumiem Ziemeļjūrā un Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā un ietver zvejas iespēju apmaiņu starp ES un kaimiņvalstīm (Apvienoto Karalisti, Norvēģiju, Fēru salām un Islandi).

Apvienotā Karaliste un ES ir noslēgušas Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu (TSN), ko piemēro no 2021. gada 1. janvāra. Sadarbība saskaņā ar TSN ietver arī zvejniecību (TSN piektais temats: zvejniecība). Abas puses apņemas izmantot savas piekrastes valstu suverēnās tiesības to ūdeņos mītošo dzīvo resursu izpētīšanas, izmantošanas, saglabāšanas un pārvaldības nolūkā. TSN ietvaros un pārejas periodā līdz 2026. gada 30. jūnijam katra puse ir piekritusi otras puses kuģiem piešķirt pilnīgu piekļuvi tās ūdeņiem, lai zvejotu TSN noteiktas zivju sugas un ārpuskvotas krājumus to attiecīgajās EEZ (12-200 jūras jūdžu).

ES ir trīs zivsaimniecības nolīgumi ar Norvēģiju: divpusējs nolīgums, kas attiecas uz Ziemeļjūru un Atlantijas okeānu, trīspusējs nolīgums, kurā iesaistītas Dānija, Zviedrija un Norvēģija un kas attiecas uz Skageraku un Kategatu, un kaimiņattiecību nolīgums, kas Zviedrijas kuģiem nodrošina piekļuvi Norvēģijas ūdeņiem Ziemeļjūrā. Nolīgums ar Islandi ir neaktīvs nolīgums, jo kopš 2008. gada nav panākta vienošanās par divpusējiem zivsaimniecības nolīgumiem.

Turklāt vairāki īpašie krājumi (makrele, Ziemeļatlantijas siļķe un putasu) tiek pārvaldīti ar piekrastes valstu nolīgumiem.

B. Reģionālas zvejniecības pārvaldības organizācijas

Reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (RZPO) ir starptautiskas organizācijas, ko veido valstis ar zvejas interesēm tāljūrā. ES aktīvi darbojas daudzās RZPO, kurās tā atbalsta saglabāšanas un pārvaldības pasākumus un sniedz finansiālu atbalstu pētniecībai un citiem atbalsta pasākumiem. Šo nolīgumu mērķis ir stiprināt reģionālo sadarbību, lai garantētu starptautiskos ūdeņos esošu zvejas resursu un mainīgas dislokācijas zivju krājumu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. Būtisks nolīgumu mērķis ir arī novērst nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (3.3.3.). RZPO organizatoriskās formas mēdz būt dažādas: dažas tika izveidotas ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) pārziņā, bet citas ir izveidotas neatkarīgi; dažas noteiktā zonā apsaimnieko bioloģiskos resursus, turpretī citas nodarbojas ar zivju krājumu vai krājumu grupām. RZPO ir arī aktīvas zvejas darbību kontroles un monitoringa pasākumu noteikšanā, piemēram, pieņemot vienotas pārbaudes shēmas Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecības komisijā, Ziemeļrietumu Atlantijas zvejniecības organizācijā un Antarktikas ūdeņu dzīvo resursu aizsardzības komisijā.

ES pašlaik aktīvi darbojas piecās tunzivju RZPO un 13 citu zivju RZPO. Tā piedalās arī divās reģionālajās organizācijās, kurām ir tikai padomdevēja loma – Centrālrietumu Atlantijas zvejniecības komisijā un Centrālaustrumu Atlantijas zvejniecības komitejā.

C. Starptautiskās zivsaimniecības pārvaldība

Starptautiskās konvencijas izmanto, lai nodrošinātu juridisku kārtību jūrās un okeānos un sekmētu to miermīlīgu izmantošanu, līdzsvarotu un efektīvu tajos esošo resursu lietošanu, dzīvo resursu saglabāšanu un jūras vides aizsardzību un saglabāšanu.

ES un tās dalībvalstis ir UNCLOS līgumslēdzējas puses un ir arī sadarbojušās, lai izstrādātu citus instrumentus turpmākai ilgtspējīgas zvejniecības īstenošanai. Svarīgs solis ceļā uz kopīgu starptautisku pārvaldību zivsaimniecības jomā bija ANO Nolīgums par zivju krājumiem (UNFSA). Tas tika izveidots 1995. gadā kā UNCLOS īstenošanas nolīgums un stājās spēkā 2001. gadā. UNFSA mērķis ir nodrošināt transzonālo un tālu migrējošo zivju krājumu ilgtermiņa saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. 2023. gada 4. martā tika noslēgts jauns UNCLOS īstenošanas nolīgums, kas attiecas uz bioloģisko daudzveidību ārpus valstu jurisdikcijas. Tas ir veidots kā nozīmīgs Atklātās jūras līgums ar mērķi aizsargāt okeānu, novērst vides degradāciju, cīnīties pret klimata pārmaiņām un novērst biodaudzveidības izzušanu. Jaunais līgums ļaus izveidot liela mēroga aizsargājamas jūras teritorijas atklātā jūrā un noteiks obligātu prasību novērtēt saimnieciskās darbības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību atklātā jūrā.

ES ir arī FAO sadarbības partnere. FAO pārraudzībā ir pieņemts 1993. gada Nolīgums par atbilstību saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem, kā arī 1995. gada Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodekss. Pēdējos gados FAO ir izstrādājusi starptautiskus rīcības plānus, lai novērstu būtiskus trūkumus starptautiskajā okeānu saglabāšanā, jo īpaši cīņā pret NNN zveju, rīcības plānā, ar ko novērš jūras putnu nejaušu sagūstīšanu zvejā ar āķu jedām, un haizivju aizsardzībā un pārvaldībā.

Eiropas Parlamenta loma

ES ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz jūras resursu saglabāšanu, un tas gan ietver pienākumus, kurus nosaka starptautiskas struktūras, kurās ES ir dalībniece, gan arī izriet no divpusēju zivsaimniecības nolīgumu pārvaldības.

Eiropas Savienībai kā RZPO līgumslēdzējai pusei ar parasto likumdošanas procedūru ir jātransponē šo organizāciju pieņemtie saistošie saglabāšanas un pārvaldības pasākumi, lai tie pēc tam kļūtu piemērojami zvejas kuģiem, kas kuģo ar dalībvalsts karogu.

Starptautisko zvejas nolīgumu pieņemšanai ir nepieciešama Parlamenta piekrišana. Turklāt tas nekavējoties un pilnībā jāinformē par visiem lēmumiem, kas attiecas uz nolīgumu provizorisku piemērošanu vai apturēšanu. Parlaments ir vairākkārt pievērsies jautājumam par zivsaimniecības nolīgumu saskaņotību ar citām ES ārpolitikas jomām, galvenokārt ar tirdzniecību un attīstības sadarbību. Tas pieņēmis vairākas rezolūcijas saistībā ar KZP ārējo dimensiju, jo īpaši:

• 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz KZP ārējo dimensiju, tostarp nolīgumiem zivsaimniecības nozarē. Rezolūcijā uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt saskaņotību starp zivsaimniecības, vides un tirdzniecības politikas virzieniem un attīstības sadarbību, un ka IZPN būtu jānodrošina pilnīga jūras zvejniecības produktu izsekojamība;
• 2019. gada 12. februāra rezolūciju, sniedzot piekrišanu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu attiecībā uz neregulētas zvejniecības novēršanu atklātās jūras teritorijās Ziemeļu Ledus okeāna centrālajā daļā;
• 2022. gada 5. aprīļa rezolūciju par turpmāko zivsaimniecības darbību Lamanša jūras šaurumā, Ziemeļjūrā, Īrijas jūrā un Atlantijas okeānā saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Atzīmējot Brexit ietekmi uz ES zivsaimniecības nozari, rezolūcijā tika uzsvērts, ka ES un Apvienotās Karalistes attiecībām ir jābūt vienam no pīlāriem zvejniecības pārvaldībā Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā un ar trešām valstīm kopīgo krājumu ilgtspējīgai pārvaldībā.

Zivsaimniecības komitejas nesen veiktais pētījums saistībā ar ES attiecībām zivsaimniecības nozarē ietver semināru rezultātus par TSN ietekmi uz zvejniecību un akvakultūru ES, kas sastāv no trim daļām, kurās attiecīgi aplūkoti TSN juridiskie, tirdzniecības un zvejas iespēju aspekti.

Plašāka informācija par Parlamenta darbu saistībā ar šo tematu atrodama Zivsaimniecības komitejas tīmekļa vietnē.

 

Irina Popescu

04-2024