Gaisa transports: civilās aviācijas drošība

Aviācijas drošība (jāievēro, ka šis jēdziens nenozīmē to pašu, ko “aviācijas drošums”[1]) nozīmē novērst ļaunprātīgas darbības, kas varētu apdraudēt gaisa kuģus, pasažierus un apkalpi. Pēc baisajiem 2001. gada uzbrukumiem Eiropas Savienība pieņēma drošības noteikumu kopumu civilās aviācijas aizsardzībai. Šie noteikumi tiek regulāri atjaunināti, lai vērstos pret jauniem riskiem. Dalībvalstis ir tiesīgas piemērot vēl stingrākus pasākumus.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punkts.

Mērķi

Aviācijas drošības mērķis ir novērst nelikumīgas darbības, galvenokārt nepieļaujot bīstamu priekšmetu, kā ieroču un sprāgstvielu, nokļūšanu gaisa kuģos. Šis jautājums sāka raisīt īpaši lielas bažas pēc 2001. gada septembrī piedzīvotajiem teroristu uzbrukumiem. Kopš tā laika tiesiskais regulējums šajā jomā visā pasaulē ir ticis ievērojami paplašināts, tam notiekot vai nu valstu līmenī, vai arī īstenojot starptautisku sadarbību un slēdzot starptautiskus nolīgumus; ar šo jautājumu nodarbojas arī Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (ICAO)[2], un tas risināts Čikāgas konvencijas 17. pielikumā un ar to saistītajā Universālajā drošības kontroles programmā[3] (USAP).

Sasniegumi

Pēc 2001. gada septembrī notikušajiem teroristu uzbrukumiem tika pieņemta Regula (EK) Nr. 2320/2002, kuras mērķis bija aizsargāt civilo aviāciju un nodrošināt dalībvalstīm pamatu vienotai Čikāgas konvencijas 17. pielikuma interpretācijai. Šī regula 2008. gada martā tika aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 300/2008.

Ar minēto regulu ir izveidoti kopīgi noteikumi un pamatstandarti aviācijas drošības jomā, kā arī mehānismi to ievērošanas uzraudzībai. To papildina vairākas Eiropas Komisijas regulas (kopīgos pamatstandartus papildinoši vispārēji pasākumi vai sīki izstrādāti pasākumi minēto standartu īstenošanai[4]), kas pieņemtas kā īstenošanas akti (saskaņā ar komitoloģijas procedūru). Jāpiebilst, ka īstenošanas noteikumi, kuri ietver neizpaužamu drošības informāciju, netiek publicēti. ES tiesiskais regulējums ir balstīts uz saistošiem kopīgiem standartiem un vairākiem pamatprincipiem:

  • katra dalībvalsts ir atbildīga par drošību lidojumos no lidostām, kas atrodas šīs dalībvalsts teritorijā (ICAO noteiktā “uzņemošās valsts atbildība”);
  • pirms iekāpšanas lidmašīnā visiem pasažieriem, darbiniekiem un bagāžai tiek veiktas drošības caurskates; drošības caurskates pirms iekraušanas lidmašīnā piemēro arī kravai, pasta sūtījumiem un lidojumā nepieciešamajiem krājumiem, ja vien tiem nav veiktas citas pienācīgas drošības pārbaudes;
  • dalībvalstīm ir tiesības piemērot vēl stingrākus drošības pasākumus, ja tās uzskata, ka tas ir nepieciešams.

ES tiesiskais regulējums attiecas uz visiem gaisa transporta sistēmas komponentiem, kuri var ietekmēt gaisa kuģa un/vai infrastruktūras drošību, proti, uz lidostām, gaisa kuģiem, pasažieriem, bagāžu, kravu, lidostās un lidojumā nepieciešamajiem krājumiem, drošības dienestu personālu un aprīkojumu. ES noteikumi attiecas uz visām Savienības lidostām, kuras darbojas civilās aviācijas jomā, visiem operatoriem, kuri sniedz pakalpojumus šajās lidostās, tostarp gaisa pārvadātājiem, un visiem pārējiem operatoriem, kuri piemēro aviācijas drošības standartus un piedāvā preces vai pakalpojumus lidostām vai ar lidostu starpniecību[5]. Piemērojamos drošības standartus tomēr var samērīgi pielāgot attiecīgajam gaisa kuģim, lidojumam un satiksmes apstākļiem.

Šajā sakarībā katrai dalībvalstij ir jāieceļ viena iestāde, kas atbild par aviācijas drošības tiesību aktu īstenošanas koordināciju un uzraudzību, kā arī jāizstrādā un jāīsteno valsts civilās aviācijas drošības programma. Dalībvalstīm jāizveido un jāīsteno arī valsts kvalitātes kontroles programma, jāuzliek sodi pārkāpumu gadījumos un jāsadarbojas ar Eiropas Komisiju, kad tā veic pārbaudes, uzraugot ES aviācijas drošības noteikumu ievērošanu. Savukārt Eiropas Komisija sadarbībā ar dalībvalstu iestādēm, kuras atbildīgas par aviācijas drošību, bez iepriekšēja brīdinājuma veic pārbaudes lidostās un pārbauda operatorus, tā uzraugot ES tiesību aktu īstenošanu. Pārbaudītas tiek arī minētās dalībvalstu iestādes.

No 2014. gada jūlija tiem gaisa pārvadātājiem, kuri vēlas nogādāt kravas no trešo valstu lidostām Eiropas Savienībā, ir jāievēro ACC3 programmas prasības, lai nodrošinātu, ka kravas faktiskās caurskates tiek veiktas atbilstoši ES standartiem. Tādēļ attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes vajadzības gadījumā veic pārbaudes uz vietas trešo valstu lidostās.

Lai atvieglotu gaisa satiksmi, Eiropas Komisija var atzīt par līdzvērtīgiem trešo valstu aviācijas drošības standartus.

Atzīstot par līdzvērtīgām trešo valstu īstenotās prasības drošības jomā, ir iespējams ieviest “vienas pieturas” drošības pasākumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm. Kā piemērus šeit var minēt Amerikas Savienotās Valstis, Kanādu un Melnkalni. 2018. gada 6. februārī ES un Singapūra parakstīja vienošanos par “vienas pieturas” drošības pasākumu ieviešanu. Tas paredz, ka pasažieri ar rokas bagāžu un reģistrēto bagāžu, kuri ierodas no Singapūras Čani lidostas, var pārsēsties uz savienoto lidojumu ES un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) lidostās, neveicot atkārtotas drošības pārbaudes.

Saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/681 par pasažieru datu reģistra (PDR) datu izmantošanu aviosabiedrībām ir jānodod valstu iestādēm uz ES un no ES lidojošo pasažieru dati attiecībā uz visiem lidojumiem starp trešām valstīm un ES. PDR datus izmanto teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un attiecīgajai kriminālvajāšanai.

2022. gada 14. martā Eiropas Komisija pieņēma Regulas (ES) 2015/1998 pārskatīto redakciju (Īstenošanas regula (ES) 2022/421). Regula paredz to aviosabiedrību, ekspluatantu un uzņēmumu statusa maiņu, kuri Covid-19 pandēmijas laikā piedāvā drošības kontroli kravām un pastam no trešām valstīm, iepriekšējas kravas informācijas ieviešanu darbībām trešās valstīs, kā arī sprāgstvielu atklāšanas aprīkojuma izvietošanu ES lidostās un definē, vienkāršo un stiprina konkrētus aviācijas drošības pasākumus.

Patlaban spēkā esošais tiesiskais regulējums ļauj dalībvalstīm pašām noteikt, kā tiek segtas aviācijas drošības izmaksas. Eiropas Komisija 2009. gadā nāca klajā ar priekšlikumu direktīvai, lai nodrošinātu zināmu pamatprincipu piemērošanu, piemēram, pārvadātāju vai pasažieru diskriminācijas nepieļaušanu un drošības nodevu saistību ar izmaksām. Tomēr, tā kā abi likumdevēji nenonāca pie vienošanās, Komisija minēto priekšlikumu 2015. gadā atsauca.

Eiropas Parlamenta loma

Parlaments vienmēr ir uzskatījis, ka civilās aviācijas drošība ir viens no prioritārajiem jautājumiem, kas Eiropas Savienībai jārisina, un ir atbalstījis stingras un iedarbīgas sistēmas izveidi teroristu uzbrukumu novēršanai un nepieļaušanai. Šajā sakarībā Parlaments turklāt akcentējis arī iedzīvotāju pamattiesību nozīmi, kā arī nepieciešamību līdzsvarot aviācijas drošības pilnveidošanas pasākumus ar stingrām un pienācīgām iedzīvotāju privātuma, personas cieņas un veselības aizsardzības garantijām.

Parlaments principā uzskata, ka aviācijas drošības jomā nav piemēroti izmantot īstenošanas aktus (ko pieņem saskaņā ar komitoloģijas procedūru), vismaz ne attiecībā uz tiem pasākumiem, kuri skar iedzīvotāju tiesības. Tādēļ rezolūcijā, ko Parlaments pieņēma 2011. gada jūlijā, ir prasīts Parlamentu pilnībā iesaistīt šādu lēmumu pieņemšanā, piemērojot koplēmuma procedūru.

Attiecībā uz drošības pasākumu finansējumu Parlaments uzskata, ka drošības nodevas ir jāizmanto tikai drošības izmaksu segšanai un ka dalībvalstīm, kuras piemēro stingrākus pasākumus, pašām ir jāsedz ar tiem saistītās papildu izmaksas.

Eiropas Parlamenta lēmumi šajā jomā:

  • 2008. gada 23. oktobra rezolūcija par aviācijas drošības pasākumu un ķermeņa skeneru ietekmi uz cilvēktiesībām, privātumu, personas cieņu un datu aizsardzību;
  • 2010. gada 5. maijā pirmajā lasījumā pieņemtā nostāja par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par aviācijas drošības nodevām;
  • 2011. gada 6. jūlija rezolūcija par aviācijas drošību, īpaši drošības skeneru izmantošanu;
  • 2016. gada 14. aprīlī pirmajā lasījumā pieņemtā nostāja par pasažieru datu reģistra datu izmantošanu, kurā noteikts, ka datu apstrādi nedrīkst balstīt uz personas rasi vai etnisko izcelsmi, politiskajiem uzskatiem, reliģiju, veselību, dzimumorientāciju, filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās. Sarunas par šo tiesību akta priekšlikumu ilga vairāk nekā piecus gadus, jo Parlaments pauda nelokāmu nostāju attiecībā uz sensitīvu datu (reliģiskā pārliecība, politiskie uzskati, veselība, rase utt.) aizsardzību.

 

[1]Jēdziens “aviācijas drošums” attiecas uz gaisa kuģu projektēšanu, ražošanu, tehnisko apkopi un ekspluatāciju (sk. 3.4.9.).
[2]ICAO ir Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētā aģentūra, kas izveidota ar 1944. gada 7. decembrī parakstīto Konvenciju par starptautisko civilo aviāciju (tā dēvēto Čikāgas konvenciju); patlaban Konvencijai ir pievienojušās 193 valstis. ICAO jo īpaši nosaka Konvencijas dalībvalstīs īstenojamos standartus un ieteicamo praksi, taču nepastāv saistošs mehānisms, kas garantētu to pienācīgu piemērošanu.
[3]Čikāgas konvencijas 17. pielikumā ir izklāstīti standarti un ieteicamā prakse starptautiskās gaisa satiksmes drošības aizsardzībai. 2002. gadā tika uzsākta Universālā drošības kontroles programma (USAP), lai uzraudzītu minēto standartu ievērošanu ICAO dalībvalstīs.
[4]Sīki izstrādātie pasākumi kopīgo pamatstandartu īstenošanai ir konsolidēti Regulā (ES) 2015/1998.
[5]ES aviācijas drošības noteikumi attiecas arī uz Norvēģiju, Islandi, Lihtenšteinu un Šveici.

Ariane Debyser / Olena Kuzhym