Imigrācijas politika
Viens no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem ir uz solidaritātes principu balstīta progresīva un visaptveroša Eiropas imigrācijas politika. Imigrācijas politikas mērķis ir izveidot līdzsvarotu pieeju gan atbilstīgas, gan neatbilstīgas imigrācijas jautājumu risināšanai.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 79. un 80. pants.
Kompetences
Atbilstīga imigrācija.ES ir pilnvarota noteikt ieceļošanas un likumīgas uzturēšanās nosacījumus kādā dalībvalstī, tostarp ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, kas piemērojami trešo valstu valstspiederīgajiem. Dalībvalstis saglabā tiesības noteikt kvotas tādu personu uzņemšanai no trešām valstīm, kuras meklē darbu.
Integrācija. ES var sniegt stimulus un atbalstīt pasākumus, ko dalībvalstis veic, lai sekmētu legāli dzīvojošu trešo valstu valstspiederīgo integrāciju. Tomēr ES tiesību aktos valstu tiesību aktu un noteikumu saskaņošana nav paredzēta.
Cīņa pret neatbilstīgu imigrāciju. Savienībai ir pienākums novērst un samazināt neatbilstīgu imigrāciju, jo īpaši ar efektīvas atgriešanas politikas pasākumiem, stingri ievērojot pamattiesības.
Atpakaļuzņemšanas nolīgumi. Savienība ir kompetenta panākt nolīgumus ar trešām valstīm par to trešo valstu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu viņu izcelsmes valstī, kuri neatbilst vai vairs neatbilst nosacījumiem, lai ieceļotu, uzturētos vai pastāvīgi dzīvotu kādā no dalībvalstīm.
Mērķi
Līdzsvarotas pieejas izstrāde imigrācijai. ES mērķis ir izstrādāt līdzsvarotu pieeju, lai risinātu atbilstīgas imigrācijas jautājumus, un apkarot neatbilstīgu imigrāciju. Pareiza migrācijas plūsmu pārvaldība ietver arī taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri legāli uzturas dalībvalstīs, stingrākus pasākumus neatbilstīgas imigrācijas, tostarp cilvēku tirdzniecības un kontrabandas, apkarošanai un ciešākas sadarbības veicināšanu ar trešām valstīm visās jomās. ES cenšas panākt vienotu atbilstīgu imigrantu tiesību un pienākumu līmeni, kas būtu līdzvērtīgs ES pilsoņu tiesību un pienākumu līmenim.
Solidaritātes princips. Saskaņā ar Lisabonas līgumu uz imigrācijas politikas īstenošanu attiecas solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā (LESD 80. pants).
Sasniegumi
A. No Lisabonas līguma izrietošās institucionālās pārmaiņas
Ar Lisabonas līgumu, kas stājās spēkā 2009. gada decembrī (1.1.5.), attiecībā uz atbilstīgu migrāciju ieviesa kvalificēta vairākuma balsošanas procedūru, kā arī jaunu juridisko pamatu integrācijas pasākumu veicināšanai. Tagad gan neatbilstīgas, gan atbilstīgas imigrācijas politikas jautājumiem piemēro parasto likumdošanas procedūru, un līdz ar to Parlaments ir kļuvis par vienu no likumdevējiem, kuram ir līdzvērtīgas pilnvaras kā Padomei. Tomēr būtu jānorāda, ka pagaidu pasākumus pēkšņa trešo valstu valstspiederīgo pieplūduma gadījumā ievieš vienīgi Padome pēc apspriešanās ar Parlamentu (LESD 78. panta 3. punkts).
Lisabonas līgumā ir arī precizēts, ka šajā jomā Savienībai un dalībvalstīm ir dalītas kompetences, jo īpaši attiecībā uz tādu migrantu skaitu, kuri kādā no dalībvalstīm drīkst ieceļot, lai meklētu darbu (LESD 79. panta 5. punkts). Visbeidzot, Tiesai tagad ir noteikta kompetence pilnībā imigrācijas un patvēruma jomā.
B. Politikas izstrāde
1. “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei”
“Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei” (GAMM), ko 2011. gadā pieņēma Komisija, nosaka vispārēju pieeju Savienības ārējām attiecībām ar trešām valstīm migrācijas jomā. Tās pamatā ir četri pīlāri: atbilstīga imigrācija un mobilitāte, neatbilstīga imigrācija un cilvēku tirdzniecība, starptautiskā aizsardzība un patvēruma politika, kā arī migrācijas un mobilitātes ietekmes uz attīstību maksimāla palielināšana. Atbilstīgi šai pieejai migrantu cilvēktiesības ir transversāls jautājums.
2. 2014. gada jūnija stratēģiskās vadlīnijas
2009. gada decembrī pieņemtā Stokholmas programma brīvības, drošības un tiesiskuma telpai (AFSJ) beidza darboties 2014. gada decembrī (4.2.1.).Komisija 2014. gada martā publicēja jaunu paziņojumu “Atvērta un droša Eiropa – mērķa īstenošana”, kurā tā izklāstīja priekšstatu par turpmāko programmu AFSJ jomā. Saskaņā ar LESD 68. pantu Eiropadome pēc tam savos 2014. gada 26. un 27. jūnija secinājumos noteica “likumdošanas un operatīvās plānošanas stratēģiskās pamatnostādnes brīvības, drošības un tiesiskuma telpā” laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam. Tā vairs nav programma, bet pamatnostādnes, kuru uzmanības centrā ir pašreizējo juridisko instrumentu un pasākumu transponēšanas, īstenošanas un konsolidēšanas mērķis. Tajās ir uzsvērta nepieciešamība ieviest vispārēju pieeju migrācijai, pēc iespējas labāk izmantojot atbilstīgo migrāciju, piedāvājot aizsardzību tiem, kam tā ir vajadzīga, cīnoties pret neatbilstīgu imigrāciju un efektīvi pārvaldot robežas. Jaunas stratēģiskās pamatnostādnes vēl nav pieņemtas.
3. Eiropas darba programma migrācijas jomā
Komisija 2015. gada maijā publicēja Eiropas programmu attiecībā uz migrāciju. Programmā bija ieteikts nekavējoties veikt pasākumus, lai pārvarētu Vidusjūras reģionā valdošo krīzes situāciju, kā arī veikt pasākumus turpmākajos gados, lai labāk pārvaldītu migrāciju visos tās aspektos.
Pamatojoties uz šo programmu, Komisija 2016. gada aprīļa paziņojumā publicēja norādījumus par atbilstīgu migrāciju, kā arī patvērumu. Ir paredzēti četri galvenie virzieni vadlīnijām attiecībā uz atbilstīgas migrācijas politiku: pārskatīt Zilās kartes direktīvu, piesaistīt inovatīvus uzņēmējus ES, izstrādāt konsekventāku un efektīvāku modeli atbilstīgas migrācijas pārvaldībai Savienības līmenī, novērtējot pastāvošo sistēmu, un stiprināt sadarbību ar svarīgākajām izcelsmes valstīm, lai nodrošinātu likumīgus ceļus uz ES, vienlaikus uzlabojot to personu atgriešanu, kurām nav tiesību palikt.
Komisija 2019. gada oktobrī publicēja progresa ziņojumu par Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošanu, kurā izvērtēts panāktais progress un trūkumi saistībā ar programmas īstenošanu. Komisija 2021. gada septembrī, gadu pēc jaunā Migrācijas un patvēruma pakta, pieņēma savu paziņojumu par migrāciju un patvērumu, aptverot visus migrācijas pārvaldības aspektus un izvērtējot galvenās norises migrācijas un patvēruma politikā iepriekšējā pusotra gada laikā. Otrais ziņojums par migrāciju un patvērumu tika publicēts 2022. gada 6. oktobrī.
Visas politikas norises cieši uzrauga Eiropas Migrācijas tīkls, kas tika izveidots 2008. gadā kā ES migrācijas un patvēruma ekspertu tīkls no visām dalībvalstīm, kuri sadarbojas, lai sniegtu objektīvu, salīdzināmu un politiski nozīmīgu informāciju.
4. Jauns Migrācijas un patvēruma pakts
Kā paziņots 2020. gada darba programmā, Komisija 2020. gada septembrī publicēja savu jauno paktu. Tā mērķis ir patvēruma procedūru integrēt vispārējā migrācijas pārvaldībā, sasaistot to ar iepriekšēju pārbaudi un atgriešanu, vienlaikus aptverot arī ārējo robežu pārvaldību, intensīvāku prognozēšanu, gatavību krīzēm un reaģēšanu krīzes situācijās, izmantojot solidaritātes mehānismu, kā arī ārējās attiecības ar galvenajām izcelsmes un tranzīta valstīm ārpus ES (4.2.2.). Tas ietver Komisijas ieteikumu izstrādāt papildu likumīgus veidus aizsardzībai, piemēram, pārmitināšanu un citus humanitārās uzņemšanas veidus, piemēram, kopienas sponsorēšanas programmas, kā arī veidus, kas saistīti ar izglītību un darbu.
Komisija 2023. gada 15. novembrī ierosināja Prasmju un talantu mobilitātes tiesību aktu kopumu, kas ietver ES talantu fonda izveidi kopā ar pasākumiem kvalifikāciju atzīšanas procedūru vienkāršošanai, lai veicinātu studentu un darba tirgus mobilitāti.
C. Pārmaiņas tiesiskajā regulējumā
Kopš 2008. gada ir pieņemtas vairākas būtiskas direktīvas imigrācijas jomā, un dažas no tām jau ir pārskatītas.
1. Atbilstīga imigrācija
Ņemot vērā problēmas, kas radās saistībā ar vispārēja noteikuma pieņemšanu attiecībā uz visu darbaspēka imigrāciju ES, pašreizējā pieeja paredz pieņemt nozaru tiesību aktus, kurus piemēros migrantu kategorijām, lai izveidotu ES līmeņa politiku atbilstīgas imigrācijas jomā.
Ar Direktīvu 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos tika ieviesta tā dēvētā “ES zilā karte” – operatīva procedūra īpašas uzturēšanās un darba atļaujas izdošanai, paredzot daudz pievilcīgākus nosacījumus trešo valstu darbaspēkam, lai varētu dalībvalstīs piesaistīt augsti kvalificētus darbiniekus. Komisija 2016. gada jūnijā ierosināja pārskatīt šo sistēmu, tostarp apsverot mazāk stingrus uzņemšanas kritērijus, zemāku algas slieksni / minimālo darba līguma ilgumu, labākus ģimenes atkalapvienošanās noteikumus, un atcelt paralēlas valstu shēmas, pret ko iebilda dalībvalstis. Pēc jaunā pakta publicēšanas Parlaments un Padome atkal sāka darbu pie šīs pārskatīšanas, un 2021. gada 15. septembrī Parlaments apstiprināja vienošanos, kas tika panākta ar Padomi. Jaunie noteikumi paredz elastīgākus uzņemšanas kritērijus (pietiek ar derīgu darba līgumu vai saistošu sešu mēnešu darba piedāvājumu), vienlaikus pazeminot minimālās algas robežvērtību, kas pieteikuma iesniedzējiem jāsaņem, lai viņi varētu pretendēt uz zilo karti, un atvieglojot zilās kartes turētājiem ceļošanu starp ES valstīm un atkalapvienošanos ar ģimenēm. Direktīva (ES) 2021/1883 stājās spēkā 2021. gada 27. novembrī, un tās transponēšanas termiņš bija 2023. gada 18. novembris.
Vienotās atļaujas direktīva (2011/98/ES) nosaka vienotu, vienkāršotu procedūru trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iesniedz uzturēšanās un darba atļauju pieteikumu kādā dalībvalstī, kā arī nosaka vienotu tiesību kopumu, kāds jāgarantē atbilstīgiem imigrantiem. Īstenošanas ziņojumā, kas pieņemts 2019. gada martā, konstatēts, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuriem trūkst informācijas par savām tiesībām, kavē direktīvas mērķa īstenošanu veicināt viņu integrāciju un diskriminācijas novēršanu. Komisija 2022. gada aprīlī ierosināja pārskatīt direktīvu, lai vienkāršotu un precizētu tās darbības jomu. Parlaments un Padome panāca politisku vienošanos 2023. gada decembrī. Direktīva (ES) 2024/1233 tika publicēta Oficiālajā Vēstnesī 2024. gada 30. aprīlī. Tā racionalizē vienotas darba un uzturēšanās atļaujas saņemšanas procedūru pieteikumu iesniedzējiem un darba devējiem un ievieš jaunus pasākumus, kuru mērķis ir nostiprināt aizsardzību pret ekspluatāciju darbiniekiem no trešām valstīm.
Direktīva 2014/36/ES, ko pieņēma 2014. gada februārī, reglamentē trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus sezonas darbinieku nodarbinātības nolūkā. Migrējošie sezonālie darbinieki var likumīgi un uz laiku uzturēties ES ne ilgāk par pieciem līdz deviņiem mēnešiem (atkarībā no dalībvalsts), lai veiktu ar gadalaiku vai ar noteiktu periodu gadā saistītu darbu, vienlaikus saglabājot savu pamata dzīvesvietu ārpus ES. Šajā direktīvā ir arī precizētas migrējošiem darba ņēmējiem piešķirtās tiesības. Komisija 2020. gada jūlijā izdeva pamatnostādnes par sezonas darbiniekiem saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu, kurās tā paziņoja, ka 2021. gadā ir paredzēts to īstenošanas ziņojums. Tomēr īstenošanas ziņojums ir aizkavējies un tagad ir plānots, ka to sagatavos 2024. gada pirmajā pusē.
2014. gada 15. maijā tika pieņemta Direktīva 2014/66/ES par uzņēmuma ietvaros pārceltu trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem. Šī direktīva ļauj uzņēmumiem un starptautiskām korporācijām vienkāršāk uz laiku pārcelt savus vadītājus, speciālistus un praktikantus uz savām filiālēm vai meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā. Pirmais īstenošanas ziņojums bija jāiesniedz līdz 2019. gada novembrim.
Direktīva (ES) 2016/801 par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā tika pieņemta 2016. gada 11. maijā, un tā bija jāīsteno valsts tiesību aktos līdz 2018. gada 23. maijam. Ar to aizstāj iepriekšējos instrumentus, kas attiecas uz studentiem un pētniekiem, paplašinot to darbības jomu un vienkāršojot to piemērošanu.
Visbeidzot, to trešo valstu valstspiederīgo statusu, kuri ir Eiropas Savienības pastāvīgie iedzīvotāji, joprojām reglamentē Padomes Direktīva 2003/109/EK, kas grozīta 2011. gadā, lai attiecinātu tās darbības jomu uz bēgļiem un citiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. 2019. gada marta īstenošanas ziņojumā tika konstatēts, ka tā vietā, lai aktīvi veicinātu Eiropas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, dalībvalstis izsniedz galvenokārt ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas, un tikai daži trešo valstu valstspiederīgie izmanto savas tiesības pārcelties uz citām dalībvalstīm. Komisija 2022. gada aprīlī ierosināja pārstrādāt direktīvu ar mērķi izveidot patiesu ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu, jo īpaši stiprinot pastāvīgo iedzīvotāju tiesības pārcelties uz citām dalībvalstīm un strādāt tajās. Parlaments 2023. gada aprīlī pieņēma sarunu pilnvaras. Padome 2024. gada 14. novembrī pieņēma sarunu pilnvaras. Parlaments un Padome 2023. gada 30. novembrī sāka iestāžu sarunas, lai pabeigtu galīgo juridisko tekstu.
2. Integrācija
Padomes Direktīvā 2003/86/EK ir paredzēti noteikumi par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, kas pārsniedz ECTK 8. pantā noteiktās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Ņemot vērā to, ka 2008. gada īstenošanas ziņojumā tika secināts, ka Direktīva 2003/86/EK nav pilnībā un pareizi piemērota dalībvalstīs, Komisija 2014. gada aprīlī publicēja paziņojumu, sniedzot dalībvalstīm norādījumus, kā to piemērot. Otrajā īstenošanas ziņojumā (2019. gada marts) secināts, ka kopš 2008. gada direktīvas īstenošanas stāvoklis ir uzlabojies. Tas daļēji bija saistīts ar Komisijas uzsāktajām pienākumu neizpildes procedūrām, 2014. gada vadlīnijām un vairākiem Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem.
ES kompetence integrācijas jomā ir ierobežota. Komisija 2011. gada jūlijā pieņēma paziņojumu “Eiropas programma trešo valstu pilsoņu integrācijai”. Pavisam nesen, 2020. gada novembrī, Komisija nāca klajā ar rīcības plānu par integrāciju un iekļaušanu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam, nosakot politikas satvaru un konkrētas iniciatīvas, lai palīdzētu dalībvalstīm integrēt aptuveni 34 miljonus trešo valstu valstspiederīgo, kas likumīgi dzīvo ES teritorijā, izglītības, nodarbinātības, veselības aprūpes un mājvietas iegūšanas jomā. Plānā apvienoti uzraudzības pasākumi un jaunu digitālo rīku izmantošana, kā arī centieni veicināt migrantu līdzdalību sabiedrībā, palielināt ES finansējuma saņemšanas iespējas un veidot daudzpusējas ieinteresēto personu partnerības dažādos pārvaldības līmeņos. Spēkā esošie instrumenti ietver Eiropas Migrācijas forumu, Eiropas tīmekļa vietni integrācijas jautājumos, Eiropas Integrācijas tīklu un jaunizveidoto ekspertu grupu migrantu viedokļu jautājumos migrācijas, patvēruma un integrācijas jomā, kura pirmo reizi sanāca kopā 2020. gada novembrī un kopš tā laika organizē regulāras sanāksmes.
Specializēti finansēšanas instrumenti valstu integrācijas politikas atbalstam tika balstīti uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu (AMIF) un Eiropas Sociālo fondu (ESF+) saskaņā ar jauno daudzgadu finanšu shēmu (DFS) laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam.
3. Neatbilstīga imigrācija
Savienība ir pieņēmusi dažus pamata tiesību aktus cīņai pret neatbilstīgu imigrāciju:
- Tā dēvētā “veicinātāju pakete” ietver Padomes Direktīvu 2002/90/EK, ar ko nosaka kopīgu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atvieglošanas nozieguma definīciju, un Pamatlēmumu 2002/946/TI, ar ko nosaka kriminālsodus par šādu rīcību. Šo tiesību aktu paketi papildina Padomes Direktīva 2004/81/EK par uzturēšanās atļauju, kas paredz tās izsniegšanu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri un kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (attiecībā uz cilvēku tirdzniecību sk. faktu lapu par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās 4.2.6.). Komisija 2015. gada maijā pieņēma ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads), un atbilstīgi rīcības plānam tā veica REFIT novērtējumu par spēkā esošo tiesisko regulējumu, kam sekoja sabiedriskā apspriešana. Komisija konstatēja, ka tobrīd nebija pietiekami daudz pierādījumu, kas norādītu uz personu vai organizāciju, kas sniedz humāno palīdzību, saukšanu pie atbildības, un secināja, ka ES tiesiskais regulējums migrantu kontrabandas novēršanai pašreizējā situācijā ir nepieciešams. Parlaments 2018. gada 5. jūlija rezolūcijā aicināja Komisiju izstrādāt pamatnostādnes dalībvalstīm, lai novērstu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu, un 2018. gada septembrī tika rīkota uzklausīšana par šo tematu. Komisija nāca klajā ar paziņojumu, kurā sniegti norādījumi par Atvieglošanas direktīvas interpretāciju, kas veido daļu no tās jaunā pakta un kurā tā norādīja, ka juridisku pienākumu glābt cilvēkus, kas jūrā atrodas briesmās, nevar atzīt par krimināli sodāmu, bet tā vairs nelūdz papildu centienus, atstājot meklēšanas un glābšanas darbības NVO un privātiem kuģiem. Pēc sabiedriskās apspriešanas Komisija 2021. gada septembrī pieņēma atjauninātu ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu 2021.–2025. gadam. 2023. gada 28. novembrī Komisija iesniedza priekšlikumu regulai par policijas sadarbības uzlabošanu saistībā ar migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanu, kā arī Eiropola atbalsta uzlabošanu šādu noziegumu novēršanā un apkarošanā. Tā ir iesniegusi arī priekšlikumu direktīvai, ar ko nosaka minimālos noteikumus, lai novērstu un apkarotu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās Savienībā atbalstīšanu, un aizstāj Padomes Direktīvu 2002/90/EK un Padomes Pamatlēmumu 2002/946/TI.
- “Atgriešanas direktīvā” (2008/115/EK) ir noteikti kopīgi ES standarti un procedūras attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstīs uzturas neatbilstīgi. Pirmais ziņojums par tās īstenošanu tika pieņemts 2014. gada martā. Komisija 2015. gada septembrī publicēja ES rīcības plānu par atgriešanu, un pēc tam 2015. gada oktobrī tika pieņemti Padomes secinājumi par atgriešanas politikas nākotni. Komisija 2017. gada martā papildināja rīcības plānu ar paziņojumu “Efektīvāka atgriešanas politika Eiropas Savienībā – atjaunināts rīcības plāns” un ieteikumu par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu. Komisija 2017. gada septembrī publicēja atjauninātu “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos”, sniedzot norādījumus par pienākumu izpildi valsts iestādēm, kas ir kompetentas veikt ar atgriešanu saistītus uzdevumus. Turklāt 2016. gadā Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Regulu (ES) 2016/1953 par Eiropas ceļošanas dokumentu tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Nesen uzlabotā un nostiprinātā Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex) arvien vairāk palīdz dalībvalstīm to darbībās, kas saistītas ar atgriešanu. Komisija 2018. gada septembrī ierosināja pārskatīt Atgriešanas direktīvu, lai paātrinātu procedūras, tostarp izstrādāt skaidrākas procedūras un noteikumus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, jāparedz efektīvu brīvprātīgas atgriešanas programmu izveidi dalībvalstīs, kā arī skaidrākus noteikumus par ieslodzīšanu. Mērķtiecīgā Parlamenta ietekmes novērtējumā tika konstatēts, ka priekšlikums radīs ievērojamas izmaksas dalībvalstīm, jo tiks pastiprināta ieslodzīšana. Nebija skaidru pierādījumu tam, ka priekšlikums veicinātu efektīvāku atgriešanu, bet tas varētu izraisīt neatbilstīgo migrantu pamattiesību pārkāpumus. Parlamenta 2020. gada 17. decembra rezolūcijā par Atgriešanas direktīvas īstenošanu tika uzsvērts, ka ES atgriešanas politikas efektivitāte ir jāvērtē ne tikai pēc atgriešanas rādītājiem, bet arī jāņem vērā pamattiesību un procesuālo garantiju ievērošana. Referente (Tineke Strik (Verts/ALE)) savu ziņojuma projektu publicēja 2020. gada 21. februārī. Darbs ar pie šīs lietas turpinās. Jaunajā paktā Komisija cenšas panākt kopīgu ES atgriešanas sistēmu ar operatīvāku atbalstu dalībvalstīm un Frontex kā ES atgriešanas politikas operatīvo daļu, kā arī ieceļ atgriešanas koordinatoru, ko atbalsta jauns augsta līmeņa atgriešanas tīkls. Pirmais ES koordinators atgriešanas jautājumos Mari Juritsch tika iecelts 2022. gada martā. Komisija ir publicējusi stratēģiju par brīvprātīgu atgriešanos un reintegrāciju (2021. gada aprīlis), politikas dokumentu “Ceļā uz darbības stratēģiju efektīvākai atgriešanai” (2023. gada janvāris) un ieteikumu par atgriešanas lēmumu savstarpēju atzīšanu un atgriešanas paātrināšanu (2023. gada marts).
- Direktīvā 2009/52/EKpar sankcijām pret darba devējiem ir precizētas sankcijas un pasākumi, kas dalībvalstīm jāpiemēro pret darba devējiem, kuri nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Pirmais ziņojums par šīs direktīvas īstenošanu tika iesniegts 2014. gada 22. maijā. Pēc jaunā pakta izziņošanas Komisija 2021. gada septembrī pieņēma paziņojumu par direktīvas piemērošanu, lai stiprinātu īstenošanu, vienlaikus aizsargājot neatbilstīgo migrantu tiesības.
- Kopš 2001. gada dalībvalstis ir savstarpēji atzinušas savus attiecīgos izraidīšanas lēmumus (Direktīva 2001/40), saskaņā ar kuriem tiek ievērots un izpildīts vienas dalībvalsts lēmums izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas citā dalībvalstī.
Līdztekus Savienība īsteno sarunas par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un to noslēgšanu ar izcelsmes un tranzīta valstīm, lai atgrieztu neatbilstīgus migrantus, un sadarbojas ar šīm valstīm cīņā pret cilvēku tirdzniecību. Šajos nolīgumos ir paredzēts, ka apvienotās atpakaļuzņemšanas komitejas uzrauga to īstenošanu. Tie ir saistīti arī ar vīzu režīma atvieglošanas nolīgumiem, kuru mērķis ir sniegt vajadzīgo stimulu sarunām par atpakaļuzņemšanu attiecīgajā trešajā valstī, nepalielinot neatbilstīgu migrāciju.
Komisija ir arī noslēgusi neformālas vienošanās par atgriešanu un atpakaļuzņemšanu, kuras Parlaments ir nopietni kritizējis par to, ka tās nav pakļautas Parlamenta pārbaudei, un izvirzījušas jautājumus par pārskatatbildību un pārredzamību.
Komisija ir ierosinājusi ES rīcības plānus attiecībā uz Vidusjūras centrālo daļu (2022. gada novembris), Rietumbalkānu maršrutu (2022. gada decembris), Vidusjūras rietumu daļas un Atlantijas okeāna maršrutiem (2023. gada jūnijs) un Vidusjūras austrumdaļas maršrutu (2023. gada oktobris).
Eiropas Parlamenta loma
Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments kā viens no likumdevējiem ir aktīvi iesaistījies jaunu tiesību aktu pieņemšanā saistībā gan ar neatbilstīgu, gan atbilstīgu imigrāciju.
Parlaments ir arī pieņēmis vairākas patstāvīgas rezolūcijas par migrāciju. To starpā ir 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par stāvokli Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai, 2021. gada 20. maija rezolūcija par jaunām iespējām likumīgai darbaspēka migrācijai un normatīvā patstāvīgā 2021. gada 25. novembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par legālās migrācijas politiku un tiesību aktiem.
Vairāk informācijas par šo jautājumu skatīt:
Pablo Abril Marti / Georgiana Sandu