Tiesu iestāžu sadarbība civillietās
Preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite un personu brīva pārvietošanās pāri robežām pastāvīgi pieaug. Civillietās ar pārrobežu ietekmi Eiropas Savienība attīsta tiesību iestāžu sadarbību, tādējādi veidojot saikni starp dažādām tiesību sistēmām. Galvenie mērķi ir tiesiskā noteiktība un viegla un efektīva tiesu iestāžu pieejamība, kas nozīmē vienkāršu kompetentās jurisdikcijas noteikšanu, skaidras norādes par piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī ātras un efektīvas spriedumu atzīšanas un izpildes procedūras.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. pants; Līgumiem pievienotais Protokols Nr. 21. un Protokols Nr. 22.
Mērķi
Eiropas tiesiskuma telpā nedrīkstētu kavēt personu tiesību īstenošanu vai atrunāt personas no viņu tiesību īstenošanas. Dalībvalstu tiesību un administratīvo sistēmu nesavietojamībai un sarežģītībai nevajadzētu būt par šķērsli tam. Tiesību akti šajā ar īpašu piesardzību apskatāmajā jomā attiecas uz klasiskajām civiltiesībām, kas ietver plašu jomu klāstu no ģimenes tiesībām līdz saistību tiesībām un komerctiesībām. Tiesību akti attiecas arī uz civilprocesuālajām tiesībām, kas vēl nesen bija ekskluzīva dalībvalstu prerogatīva. ES privāto līgumtiesību jomu regulē ES civiltiesības, bet tā ir cieši saistīta ar preču un pakalpojumu brīvu apriti, un tādēļ to reglamentē Līguma noteikumi par vienoto tirgu (sk. faktu lapu 2.1.7.).
Starptautisko privāttiesību uzdevums ir risināt visu ar privātpersonu attiecībām saistītu jautājumu pārrobežu aspektus, piemēram, ģimenes tiesības, īpašuma tiesības un līgumtiesības. Pasākumi saistībā ar ģimenes tiesībām ar pārrobežu ietekmi ir jāpieņem Padomei vienbalsīgi (LESD 81. panta 3. punkta otrā daļa). Galvenie līdzekļi piekļuves atvieglošanai pārrobežu tiesvedībai ir savstarpējās atzīšanas princips, kas balstās uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos, un tieša tiesu iestāžu sadarbība starp valstu tiesām.
Starptautiskās privāttiesības tieši ietekmē ES tiesību sistēmu. Piemēram, attiecības starp trešām valstīm un dalībvalstīm civiltiesību jomā nosaka ar regulējumu, ko paredz daudzpusējās Hāgas konvencijas. ES kopš 2007. gada 3. aprīļa ir Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences (Hāgas konferences) dalībniece. Hāgas konference ir globāla starpvaldību organizācija, kuras mērķis ir pakāpeniski vienādot starptautiskajās privāttiesībās izklāstītos noteikumus. Tādēļ tā izstrādā un atbalsta daudzpusējus juridiskus instrumentus, kas kļūst juridiski saistoši valstīs, kuras ir nolīguma puses. Hāgas konferencē ir 91 dalībnieces (90 valstis un Eiropas Savienība), un tā pieņem konvencijas, kas attiecas uz civiltiesību jautājumiem, piemēram, procesuālu dokumentu izsniegšanu, pierādījumu iegūšanu ārvalstīs, tiesu iestāžu pieejamību, bērnu starptautisko nolaupīšanu, starpvalstu adopciju, tiesību normu kolīzijām attiecībā uz testamentāro rīkojumu formu, uzturēšanas saistībām, laulības šķiršanas atzīšanu un ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas atcelšanu.
Savienības veiktie pasākumi saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās ir galvenokārt vērsti uz šādu mērķu sasniegšanu:
- nodrošināt iedzīvotājiem augstu tiesiskās noteiktības pakāpi pārrobežu civiltiesiskajās attiecībās;
- garantēt iedzīvotājiem vieglu un efektīvu piekļuvi civiltiesām pārrobežu strīdu risināšanai;
- vienkāršot dalībvalstu civiltiesu iestāžu pārrobežu sadarbības instrumentus;
- atbalstīt tiesnešu un tiesu iestāžu darbinieku apmācību.
Visi sagatavojamie tiesību akti ir jānosūta dalībvalstu parlamentiem (Līguma par Eiropas Savienību (LES) 12. pants). Turklāt dalībvalstu parlamentiem ir tiesības iebilst pret lēmumiem attiecībā uz noteiktiem ģimenes tiesību aspektiem ar pārrobežu ietekmi. Šādus lēmumus ar parasto likumdošanas procedūru var pieņemt tikai tad, ja nevienas dalībvalsts parlaments pret tiem neiebilst (LESD 81. panta 3. punkta trešā daļa).
Sasniegumi
A. Primāro tiesību attīstība attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās
Pieņemot dibināšanas līgumu, tiesu iestāžu sadarbība civillietās nebija iekļauta Eiropas Kopienas mērķu sarakstā. Tomēr Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 220. pantā bija paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāvienkāršo „formalitātes, kas reglamentē tiesu spriedumu un šķīrējtiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi”. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās Savienības darbības jomā tika oficiāli iekļauta ar Māstrihtas līgumu saistībā ar tieslietu un iekšlietu pīlāra starpvaldību sadarbību (1.1.3.). Ar Amsterdamas līgumu tiesu iestāžu sadarbība civillietās tika iekļauta Kopienas kompetencē, to no LES pārceļot uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, tomēr šai sadarbībai nebija paredzēts piemērot Kopienas metodi. Nicas līgums (1.1.4.) paredzēja, ka regulējums attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās (izņemot ģimenes tiesību jomu) tiks pieņemts saskaņā ar koplēmuma procedūru.
Tamperes Eiropadome 1999. gada oktobrī noteica Eiropas tiesiskuma telpas izveides virzienus. Konstatējot nepilnības Tamperes programmas īstenošanā, Hāgas Eiropadome 2004. gada novembrī ierosināja jaunu rīcības plānu 2005.–2010. gadam. Hāgas programmā bija uzsvērta nepieciešamība turpināt savstarpējās atzīšanas īstenošanu un attiecināt to uz jaunām jomām, proti, laulāto mantiskajām attiecībām, mantojumiem un testamentiem. Hāgas programmai sekoja Stokholmas programma – ceļvedis brīvības, drošības un tiesiskuma telpas turpmākajai attīstībai piecu gadu laikposmā no 2010. gada līdz 2014. gadam.
Ar Lisabonas līgumu (1.1.5.) tika noteikts, ka visi tiesību akti, kuri reglamentē tiesu iestāžu sadarbību civillietās, jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Vienīgi tiesību aktu pieņemšana attiecībā uz ģimenes tiesībām arī turpmāk notiek saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru: Padome, iepriekš apspriežoties ar Eiropas Parlamentu, pieņem vienprātīgu lēmumu.
Būtu jānorāda, ka saskaņā ar Līgumiem pievienoto Protokolu Nr. 21 un Protokolu Nr. 22 attiecībā uz Dāniju un Īriju ir noteikta klauzula par tiesībām nepiedalīties LESD trešās daļas V sadaļas īstenošanā (brīvības, drošības un tiesiskuma telpa). Īrijai ir elastīgas izvēles tiesības attiecībā uz šajā jomā pieņemtajiem tiesību aktiem, kas ļauj tai piemērot vai nepiemērot tiesību aktus un likumdošanas iniciatīvas, katru gadījumu izskatot atsevišķi (Līgumiem pievienotais Protokols Nr. 21). Turpretī Dānijai tiek piemērota konkrētāka nepiedalīšanās klauzula attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un tas nozīmē, ka Dānija šajā politikā nepiedalās vispār. Sarunās par Lisabonas līgumu Dānija panāca iespēju pārvērst atbrīvojumu par elastīgām izvēles iespējām, kuru pamatā ir Īrijas modelis attiecībā uz nepiedalīšanos (Protokols Nr. 22). 2015. gada 3. decembrī tika rīkots referendums, lai apstiprinātu šīs iespējas izmantošanu (4.2.1.). To noraidīja ar 53 % vēlētāju balsīm.
B. Galvenie pieņemtie tiesību akti
1. Kompetentās jurisdikcijas noteikšana; tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu atzīšana un izpilde.
Galvenais instruments šajā jomā ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta redakcija), pazīstama ar nosaukumu “Regula Brisele Ia”. Spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās Eiropas Kopienā sākotnēji nodrošināja 1968. gada Briseles konvencija – līgums, ko parakstīja toreizējās sešas dalībvalstis. Regulas Brisele I mērķis ir saskaņot kolīziju normas ES jurisdikcijās, kā arī vienkāršot un paātrināt spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Tā 2002. gadā aizstāja 1968. gada Briseles konvenciju, bet 2012. gadā tā tika pārstrādāta. Briseles I regulas noteikumus papildina Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (“Regula Brisele IIa”).
Lai paplašinātu atzīšanas režīmu, attiecinot to arī uz Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju (EBTA), toreizējās 12 Eiropas Kopienu dalībvalstis 1988. gadā parakstīja līgumu – Lugāno konvenciju ar toreizējām EBTA dalībvalstīm – Austriju, Islandi, Norvēģiju, Zviedriju un Šveici, jo EBTA dalībvalstis nebija tiesīgas parakstīt 1968. gada Briseles konvenciju. Tagad tā ir pilnībā aizstāta ar 2007. gada redakciju – Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Lugāno konvencija), kas noslēgta starp ES, Dāniju atsevišķi un trim no pārējām četrām EBTA dalībvalstīm (Šveice, Norvēģija un Islande). Lihtenšteina, vienīgā valsts, kas pievienojās EBTA pēc 1988. gada, nav parakstījusi konvenciju. Apvienotā Karaliste 2020. gada 2. aprīlī saskaņā ar izstāšanās līguma 127. pantu atkārtoti uzņemt to Lugāno konvencijā pēc izstāšanās no ES, jo tā vairs nebija šīs konvencijas puse. Saskaņā ar Konvencijas 70. pantu un 72. panta 3. punktu ir vajadzīga līgumslēdzēju valstu vienprātīga piekrišana, ko tās visas jau ir devušas. Tomēr saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas “Lugāno atzinumu” (2006. gada atzinums Nr. 1/03) jebkura šāda pievienošanās pilnībā ietilpst ES ekskluzīvā kompetencē, un tādēļ tai būtu jālemj par Apvienotās Karalistes lūgumu par atkārtotu pievienošanos. Savā novērtējumā par Apvienotās karalistes pieteikumu pievienoties Lugāno konvencijai Komisija atteicās atļaut pievienošanos, pamatojoties uz to, ka Lugāno konvencija bija paredzēta valstīm ar ciešu regulatīvo integrāciju ar ES. Komisija uzskata, ka Hāgas konvencija būtu jāizmanto attiecībās starp ES un trešām valstīm, kuru tiesību akti šajā joma ir nedaudz mazāk saskaņoti. Tādējādi Hāgas konvencija (t. i., 2019. gada 2. jūlija “Spriedumu konvencija” par ārvalstu spriedumu civillietās un komerclietās atzīšanu un izpildi) var būt labāks pamats turpmākai ES un Apvienotās Karalistes tiesu iestāžu sadarbībai civillietās.
Lielākas mobilitātes dēļ starp dažādu tautību personām izveidojas ģimenes saites. Divu valstu valstspiederīgo pāriem ir jāzina, kā reģistrēt vārdus saviem bērniem, un šķirtajiem laulātajiem ir jāspēj uzsākt jaunu dzīvi citā valstī, nepārtraucot kontaktus ar saviem bērniem. Gadījumos, kad bērnus ir nolaupījis viens no vecākiem, ir spēkā Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kurai ir pievienojušās 103 valstis (situācija 2022. gada novembrī), tostarp visas ES dalībvalstis, un kuras pamatā ir ļoti vienkāršs mērķis – nolaupītā bērna ātra atpakaļatdošana. Vienlaikus 2019. gadā tika pārstrādāta bijusī “Brisele IIa” regula, un tagad to dēvē par “Brussel II-ter” regulu. Regulas pārskatīšanas galvenais mērķis bija uzlabot spēkā esošās tiesību normas, kas aizsargā bērnus pārrobežu strīdos par vecāku tiesībām un pienākumiem, piemēram, aizgādību, saskarsmes tiesībām un bērna nolaupīšanu. Tajā pilnībā ir ievērotas tiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna tiesības.
Lai atvieglotu uzturlīdzekļu starptautisku piedziņu, Padome 2008. gada decembrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 4/2009. Šajā regulā vienā tiesību aktā ir apkopoti vienoti noteikumi par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi, kā arī par valstu iestāžu sadarbību. Lai uzlabotu pārrobežu maksātnespējas procedūru efektivitāti un lietderību, tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Regula (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūru, ar ko šajā jomā nosaka vienotus noteikumus par jurisdikciju, atzīšanu un piemērojamiem tiesību aktiem. Lai atceltu eksekvatūru attiecībā uz lēmumiem par neapstrīdētiem prasījumiem, Parlaments un Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi tiecas novērst šķēršļus, ar kuriem saskaras iedzīvotāji, īstenojot savas tiesības starptautiskas mantošanas kontekstā. Eiropas e-tiesiskuma portāls atvieglo šo procesu, ļaujot cilvēkiem aizpildīt un izveidot V veidlapu (Eiropas mantošanas apliecība) tiešsaistē. Tā kā Dānija un Īrija nepiedalās šīs regulas īstenošanā, pārrobežu mantošanas procedūras, ko veic šo divu dalībvalstu iestādes, reglamentē šo valstu noteikumi.
Ņemot vērā atšķirīgās juridiskās sekas, ko rada laulību un reģistrētu partnerattiecību īpašās iezīmes, Komisija 2011. gadā iesniedza divus atsevišķus priekšlikumus regulām par starptautisku pāru īpašumtiesību regulējumu. Viens no priekšlikumiem attiecas uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās, bet otrs – uz lietām par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.
2. Tiesību kolīziju normu saskaņošana
ES līmenī ir pieņemti vairāki instrumenti visbūtiskāko jautājumu risināšanai saistībā ar starptautiskajām privāttiesībām (proti, Briseles un Romas regulas). Parlaments un Padome 2008. gada 17. jūnijā pieņēma Regulu Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (“Regula Roma I”). Pieņemot 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Regula Roma II”), tika ieviests vienots kolīziju normu kopums attiecībā uz saistībām bez līguma civillietās un komerclietās. Tādējādi regulas mērķis ir uzlabot juridisko noteiktību un tiesvedības iznākuma paredzamību. Kolīziju normas uzturlīdzekļu sniegšanas pienākumu jautājumos ir noteiktas Padomes 2008. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 4/2009 (sk. iepriekš). Attiecībā uz laulības šķiršanas un laulāto šķirtas dzīvošanas konstatācijas lietās piemērojamām tiesībām Padome 2010. gada decembrī pieņēma Regulu (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā, nodrošinot precīzu un pilnīgu tiesisko regulējumu attiecībā uz to, kādi tiesību akti piemērojami laulības šķiršanai un laulāto šķirtas dzīvošanas konstatācijai. Attiecībā uz starptautiskiem mantojumiem Regulā (ES) Nr. 650/2012 līdzās citiem jautājumiem ir reglamentēti arī piemērojamie tiesību akti.
3. Tiesu pieejamības veicināšana
Lai uzlabotu tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, Padome pieņēma Direktīvu 2002/8/EK, ar ko nosaka minimālus kopīgus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību. Direktīvas mērķis ir garantēt atbilstošu juridiskās palīdzības līmeni pārrobežu strīdos visiem, kuru rīcībā nav pietiekamu resursu. Lai Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošinātu vieglāku un efektīvāku piekļuvi tiesai, Savienība ieviesa kopīgus procesuālos noteikumus vienkāršotai un paātrinātai pārrobežu strīdu izšķiršanai attiecībā uz maza apmēra prasībām un neapstrīdētu finanšu prasījumu pārrobežu piedziņu visā Eiropas Savienības teritorijā. Šajā nolūkā tika pieņemta Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, un Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru. Šīs procedūras ir fakultatīvas un papildina valstu tiesību aktos paredzētās procedūras. Direktīva 2008/52/EK paredz kopīgus noteikumus par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās, lai palielinātu tiesisko noteiktību un līdz ar to veicinātu šīs metodes izmantošanu strīdu risināšanā.
4. Valstu tiesu iestāžu, kas izskata civillietas, pārrobežu sadarbības instrumenti
LESD 81. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā Parlamentam un Padomei tiek piešķirts pienākums pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu spriedumu savstarpēju atzīšanu un izpildi un valstu noteikumu atbilsmi kolīziju normu un jurisdikcijas jautājumos. Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. novembra Regulas (EK) Nr. 2020/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana) mērķis ir vienkāršot un paātrināt tiesas un ārpustiesas dokumentu pārsūtīšanu starp dalībvalstīm un tādējādi palielināt efektivitāti un paātrināt tiesvedību. Nolūkā vienkāršot un veicināt sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2020/1783 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās. Lai uzlabotu, vienkāršotu un veicinātu dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbību un sekmētu tiesu pieejamību iedzīvotājiem, kuri iesaistīti pārrobežu strīdos, ar Padomes 2001. gada 28. maija Lēmumu Nr. 2001/470/EK tika izveidots Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls civillietās un komerclietās. Tīklā ietilpst dalībvalstu izraudzīti kontaktpunkti, atsevišķos Savienības tiesību aktos paredzētas centrālās iestādes, tiesneši koordinatori un citas struktūras, kuru pienākumi ir saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību starp valstu dalībniekiem (tiesas un centrālās iestādes). Lēmums Nr. 2001/470/EK tika grozīts ar 2009. gada 18. jūnija Lēmumu Nr. 568/2009/EK, lai paplašinātu un pastiprinātu Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās lomu. Ar lēmumu tika ieviestas būtiskas izmaiņas: tīkls tika padarīts pieejams profesionālām apvienībām, kas pārstāv tiesību speciālistus, jo īpaši advokātus, juriskonsultus, notārus un tiesu izpildītājus.
Cits līdzeklis, kā vienkāršot tiesu iestāžu sadarbību civillietās, ir attīstīt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu tiesvedībā. Šis projekts tika uzsākts 2007. gada jūnijā un izvērsts Eiropas e-tiesiskuma stratēģijā. E-tiesiskuma līdzekļos ietilpst: Eiropas e-tiesiskuma portāls, ar kuru ir paredzēts atvieglot iedzīvotāju un uzņēmumu piekļuvi tiesu iestādēm Eiropā; valstu sodāmības reģistru savstarpēja savienošana Eiropas līmenī; labāka videokonferenču izmantošana tiesvedībā; inovatīvi tulkošanas līdzekļi, piemēram, automatizēta tulkošana; dinamiskas tiešsaistes veidlapas un Eiropas tiesu tulkotāju un mutisko tulku datubāze. Komisijas ikgadējais ES rezultātu apkopojums tiesiskuma jomā ir informatīvs līdzeklis, ar kuru ir paredzēts palīdzēt ES un dalībvalstīm padarīt efektīvāku tieslietu sistēmu, sniedzot objektīvus, uzticamus un salīdzināmus datus par tiesu sistēmu kvalitāti, neatkarību un efektivitāti visās dalībvalstīs. Šādi dati ir īpaši būtiski, lai atbalstītu reformas valstu tieslietu sistēmās.
Eiropas Parlamenta loma
Izņemot ģimenes tiesības, attiecībā uz kurām Padome pieņem vienprātīgu lēmumu un apspriežas ar Parlamentu, tiesu iestāžu sadarbībai civillietās tiek piemērota parastā likumdošanas procedūra. Parlaments ir aktīvi darbojies, nosakot iepriekš minēto likumdošanas instrumentu saturu. Tas agrāk ir norādījis uz to, ka ir vajadzīga patiesa Eiropas tieslietu kultūra, lai pilsoņi varētu izmantot visas tiesību priekšrocības, ko viņiem nodrošina Līgumi. Šajā ziņā viens no būtiskākajiem aspektiem ir apmācība, jo īpaši juridiskajā jomā. Parlaments 2013. gadā pieņēma rezolūciju par tiesas pieejamības uzlabošanu – juridiskā palīdzība civillietās un komerclietās pārrobežu strīdu gadījumā.
Attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi lietās par starptautisku pāru mantiskajām attiecībām, aptverot gan laulāto mantiskās attiecības, gan reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas, Parlaments 2013. gadā bija devis piekrišanu, taču šie divi tiesību akti gadiem palika bloķēti Padomē. 23 dalībvalstis vienojās par ciešāku sadarbību (LES 20. pants), lai sekmētu tiesību aktu projektu tālāku virzību. Komisija 2016. gada sākumā iesniedza jaunus tiesību aktu priekšlikumus, to saturu balstot uz Parlamenta balsojumu un agrāk panāktajiem kompromisiem. Visbeidzot 2016. gada 24. jūnijā tika pieņemta Padomes Regula (ES) 2016/1103, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību jomā.
Attiecībā uz civilprocesu Eiropas Savienībā Parlaments 2017. gada 4. jūlijā pieņēma rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par kopējiem minimālajiem civilprocesa standartiem Eiropas Savienībā. Tajā Parlaments 2017. gada jūlijā saskaņā ar LESD 225. pantu aicināja Komisiju līdz 2018. gada 30. jūnijam, pamatojoties uz LESD 81. panta 2. punktu, iesniegt tiesību akta priekšlikumu par kopīgiem minimālajiem civilprocesa standartiem. Parlamenta rezolūcijai pievienotā ierosinātās ES direktīvas teksta mērķis ir tuvināt civilprocesa sistēmas, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek ievērotas ES Pamattiesību hartas 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā (4.1.2.) atzītās tiesības uz taisnīgu tiesu, nosakot minimālos standartus attiecībā uz civilprocesu uzsākšanu, norisi un pabeigšanu dalībvalstu tiesās. Eiropas Parlamenta vidutāja amats tika izveidots 1987. gadā vecāku veiktas starptautiskas bērnu nolaupīšanas lietās ar mērķi palīdzēt bērniem, kuru vecāki ir divu valstu valstspiederīgie, kas ir nodibinājuši ģimeni vai izveidojuši attiecības, un bērniem, kuri ir cietuši no vecāku veiktas nolaupīšanas. Amats, kuru vienmēr ieņem kāds pašreizējā Parlamenta sasaukuma deputāts, 2018. gada aprīlī pēc Elisabeth Morin-Chartier ierosmes tika pārdēvēts par “Eiropas Parlamenta koordinatoru bērnu tiesību jautājumos”, lai tas labāk atbilstu amatam piešķirtajām pilnvarām un aptvertu bērnu tiesības.
Kopš 2019. gada jūlija Ewa Kopacz ieņem Eiropas Parlamenta koordinatores amatu bērnu tiesību jautājumos. Viņas priekšteces šajā amatā bija Anna Maria Corazza Bildt (2019), Elisabeth Morin-Chartier (2017–2019), Mairead McGuinness (2014–2017), Roberta Angelilli (2009–2014), Evelyne Gebhardt (2004–2009), Mary Banotti (1995–2004) un Marie-Claude Vayssade (1987–1994).
Komisija 2022. gada 7. decembrī pieņēma savu priekšlikumu Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un publisku aktu akceptēšanu vecāku stāvokļa lietās un par Eiropas vecāku stāvokļa apliecības izveidi (“priekšlikums”) . Saskaņā ar apspriešanās procedūru Parlaments savu nostāju par teksta projektu pieņēma 2023. gada 14. decembrī.
Parlamenta Juridiskā komiteja 2023. gada 27. jūnijā pieņēma ziņojumu par priekšlikumu direktīvai par ļaunprātīgu tiesvedību, kas vērsta pret žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem (bieži, minēta kā SLAPP) un priekšlikumu Regulas Brisele Ia un Regulas Roma II reformām. Parlaments un Padome 2024. gada 11. aprīlī pieņēma Direktīvu (ES) 2024/1069 par sabiedrības līdzdalībā iesaistījušos personu aizsardzību pret acīmredzami nepamatotām prasībām vai ļaunprātīgu tiesvedību (“stratēģiska tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību”).
Regula (ES) 2023/2844 par tiesu iestāžu sadarbības digitalizāciju un tiesu iestāžu pieejamību (Digitalizācijas regula vai e-tiesiskuma regula) tika pieņemta 2023. gada 13. decembrī. Tās mērķis ir uzlabot tiesu iestāžu pieejamību un saziņas plūsmu efektivitāti un noturību, kas būtiska tiesu iestāžu sadarbībai ES pārrobežu lietās, atvieglojot administratīvo slogu, saīsinot lietu izskatīšanas laiku, padarot saziņu drošāku un uzticamāku un daļēji automatizējot lietu izskatīšanu. Tajā ir paredzēti arī noteikumi par elektronisko sakaru izmantošanu starp kompetentajām iestādēm tiesu iestāžu sadarbības procedūrās un par elektronisko saziņu starp fiziskām vai juridiskām personām un kompetentajām iestādēm tiesas procesos civillietās un komerclietās (1. pants). Tas jo īpaši jāveic, izmantojot decentralizēto IT sistēmu (3. pants) un Eiropas elektroniskās piekļuves punktu (4. pants).
Parlaments 2024. gada 17. janvāra rezolūcijā par virtuālo pasauļu attīstības ietekmi uz politiku – civiltiesību, uzņēmumu, komerctiesību un intelektuālā īpašuma tiesību jautājumi – izklāstīja problēmas, ko jaunās tehnoloģijas rada tradicionālajam starptautisko privāttiesību teritoriālajam principam, un viena no tām ir blokķēde – decentralizēta datubāze, kas tiek izplatīta datoru tīklā. Parlaments lūdza Komisiju pielāgot ES tiesību aktus tā, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem nebūtu jāsniedz prasības trešo valstu tiesās, jo tās varētu negarantēt visas viņu tiesības.
Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments nesen ir publicējis pētījumu par pārrobežu prasībām attiecībā uz nolaupīto mākslu, Eiropas komerclīgumu tiesībām, izpirkšanas līgumiem, ko uzspiedušas kultūras un radošās nozares platformas, un metaversu.
Alexandru-George Moș / Mariusz Maciejewski / Udo Bux