Jaunattīstības valstīm piemērojamie tirdzniecības režīmi
ES attīstības politikā tiek uzsvērta tirdzniecības nozīme un pievērsta uzmanība valstīm, kurām ir visvairāk vajadzību. Vispārējā preferenču sistēma (VPS) nodrošina dažām precēm no jaunattīstības valstīm preferenciālu piekļuvi ES tirgum. Preferenciālo tirdzniecības režīmu ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm nodrošina ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN), savukārt vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) piemēro iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus”. Šīs shēmas atbilst Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem.
Juridiskais pamats
Kopējās tirdzniecības politikas (KTP) juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pants. LESD 207. pantā ir paredzēts, ka uz KTP īstenošanu attiecas parastā likumdošanas procedūra, saskaņā ar kuru ir jāsaņem Parlamenta apstiprinājums.
Saskaņā ar LESD 218. pantu Parlamenta piekrišana ir nepieciešama, lai noslēgtu starptautiskus tirdzniecības nolīgumus, piemēram, ekonomisko partnerattiecību nolīgumus (EPN).
ES tirdzniecība un attīstība
Ar 2012. gada Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un attīstība: Tirdzniecības un ieguldījumu politikas pielāgošana valstīm, kurām ir visvairāk vajadzību”[1] ir panāktas ievērojamas izmaiņas ES tirdzniecības un attīstības modelī. Kaut gan tirdzniecība joprojām tika izvirzīta attīstības stratēģiju centrā, šajā paziņojumā tika uzsvērts, ka aizvien vairāk nepieciešama diferencētāka pieeja jaunattīstības valstīm, lai pievērstu uzmanību tām, kurām ir visvairāk vajadzību. Komisija arī vēlējās uzlabot tirdzniecības un attīstības politikas sinerģiju, piemēram, attiecībā uz ES principu par politikas saskaņotību attīstībai un 2011. gada paziņojumu par pārmaiņu programmu[2]. Tajā arī tika atgādināts, ka ir svarīgi ievērot ES pamatvērtības, piemēram, cilvēktiesības.
Daudzpusējā līmenī ES atbalsta Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Dohas Attīstības programmu, kas uzsākta 2001. gadā Dohā. 2015. gada oktobrī ES ratificēja PTO 9. Ministru konferencē Bali noslēgto tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu, kas ir īpaši nozīmīgs jaunattīstības valstīm un valstīm, kurām ir tikai sauszemes robežas. PTO 10. Ministru konferencē Nairobi ES kopā ar dažām citām PTO dalībvalstīm aktīvi vērsa uzmanību uz citiem jaunattīstības valstis interesējošiem jautājumiem. PTO 13. Ministru konferencē Abū Dabī (2024. gadā) tika pieņemts lēmums atvieglot “vismazāk attīstīto valstu” statusa absolvēšanas procesu un nodrošināt vienmērīgu pārejas periodu. Turklāt tika pieņemta deklarācija par īpašu un diferencētu attieksmi pret vismazāk attīstītajām valstīm attiecībā uz sanitāro un fitosanitāro pasākumu īstenošanu[3].
2007. gadā ES pieņēma īpašu tirdzniecības atbalsta stratēģiju. Vēlāk šī stratēģija tika atjaunināta, lai atbilstu ANO Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam, Eiropas konsensam attīstības jomā un ES globālajai stratēģijai. 2022. gada progresa ziņojumā par ES tirdzniecības atbalstu ir apstiprināts, ka ES un tās dalībvalstis ir pasaulē vadošās tirdzniecības atbalsta sniedzējas, kas 2020. gadā ieguldījušas 23 miljardus EUR (pieaugums salīdzinājumā ar 17,9 miljardiem EUR 2019. gadā). Oficiālo attīstības palīdzību ir tiesīgas saņemt apmēram 140 valstis un teritorijas. ES nodrošina aptuveni 38 % no pasaules tirdzniecības atbalsta līdzekļiem.
Vispārējā preferenču sistēma
Vispārējās preferenču sistēmas (VPS) mērķis ir atvieglot jaunattīstības valstu un teritoriju piekļuvi ES tirgum, pazeminot tarifus šo valstu precēm. Sākotnēji ES piešķīra vienpusējās tarifu preferences, lai jaunattīstības valstis gūtu papildu eksporta ieņēmumus, kurus tās varētu no jauna investēt savā ilgtspējīgā attīstībā. Pēc 2012. gada reformas[4] VPS vairāk izmantoja tās valstis, kurām bija vairāk vajadzību, proti, vismazāk attīstītās valstis (VAV), un tika saglabāti sistēmas trīs komponenti. Pirmais no tiem ir standarta VPS, proti, autonoms tirdzniecības režīms, saskaņā ar kuru ES konkrētām ārvalstu precēm vienpusēji sniedz preferenciālu piekļuvi ES tirgum, nosakot pazeminātus vai nulles tarifus. Otrais komponents – VPS+ – ir īpašs veicināšanas režīms, ar kuru piedāvā tarifu samazinājumus neaizsargātām valstīm, kuras ir ratificējušas un īstenojušas starptautiskas konvencijas, kas saistītas ar cilvēktiesībām un darba ņēmēju tiesībām, kā arī konvencijas vides un labas pārvaldības jomā. Trešais komponents – iniciatīva “Viss, izņemot ieročus” – garantē piekļuvi ES bez nodokļiem un bez kvotām visiem 48 VAV produktiem, izņemot ieročus un munīciju.
Tika padarīti stingrāki atbilstības kritēriji standarta VPS, kurā paredzēta nodokļu samazināšana par aptuveni 66 % visās tarifa pozīcijās, to attiecinot tikai uz visneaizsargātākajām valstīm ar zemiem un vidēji zemiem ienākumiem. Līdz ar to saņēmēju grupa 2016.–2017. gada laikposmā tika ievērojami samazināta no 176 uz 23 valstīm, un 2020. gadā šajā grupā bija tikai 15 valstis, turklāt valstis, kuras Pasaules Banka bija atzinusi par valstīm ar augstiem vai vidējiem ienākumiem, pakāpeniski tika izslēgtas no VPS.
VPS+ īpašais režīms ilgtspējīgai attīstībai un labai pārvaldībai joprojām paredz nulles nodokļa likmi aptuveni 66 % visu tarifa pozīciju, kuras izveidotas saskaņā ar standarta VPS jaunattīstības valstīm, kas tiek uzskatītas par neaizsargātām. Tomēr šī likme ir atkarīga no tā, vai valsts ir ratificējusi 27 starptautiskās konvencijas ilgtspējīgas attīstības jomā, tostarp galvenās cilvēktiesību aizsardzības konvencijas, darba tiesību konvencijas, noteiktas konvencijas saistībā ar vides aizsardzību un konvencijas saistībā ar cīņu pret narkotiku ražošanu un kontrabandu. Šo prasību neizpildes gadījumā tarifa koncesija tiek pārtraukta. Saņēmēju sarakstā ir iekļautas astoņas valstis. Sākotnēji bija paredzēts, ka šo divu VPS shēmu darbības termiņš beigsies 2023. gada decembrī, bet tās tika pagarinātas līdz 2027. gada decembrim, jo Parlaments un Padome pašlaik apspriež jaunu VPS regulu. Ar jauno regulu būtu jāturpina īstenot to pašu politiku, ar kuru tiek veicināta saņēmējvalstu ilgtspējīga ekonomiskā, sociālā un vides attīstība, tostarp labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošana, un kuras galvenais mērķis ir izskaust nabadzību.
Iniciatīva “Viss, izņemot ieročus” uz neierobežotu laiku nodrošina piekļuvi ES tirgum bez nodokļiem un bez kvotām visiem produktiem, kas tiek importēti no 48 VAV, izņemot ieročus un munīciju. Minēto VAV vidū ir 34 Āfrikas valstis, astoņas Āzijas valstis, piecas Klusā okeāna reģiona valstis un vēl viena Karību jūras reģiona valsts (Haiti). Visas valstis, kuras ir parakstījušas un ratificējušas brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) ar ES, automātiski pārstāj izmantot preferenciālu režīmu neatkarīgi no to attīstības līmeņa.
Ekonomikas partnerattiecību nolīgumi
EPN saskaņā ar 2000. gada Kotonū nolīgumu kļuva par galvenajiem instrumentiem tirdzniecības veicināšanai starp ES un Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna (ĀKK) reģionu. Šo instrumentu nozīme tika atkārtoti apstiprināta 2023. gada Samoa nolīgumā. EPN kā ES un ĀKK tirdzniecības attiecību pamatelementi ir izstrādāti tā, lai atbilstu PTO prasībām, un tie pakāpeniski aizstāj ES vienpusējo preferenciālo tirdzniecības režīmu.
Sarunas par EPN, kas tika sāktas 2002. gadā, bija paredzēts pabeigt līdz 2008. gadam. Tā kā sarunu procesi noritēja daudz ilgāk nekā paredzēts, ES pieņēma Tirgus piekļuves regulu, lai nodrošinātu pagaidu tirgus piekļuves režīmu līdz 2014. gadam. Šis termiņš tika pagarināts vēl par diviem gadiem. 2016. gada 28. jūlijā Tirgus piekļuves regula tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Regulu (ES) Nr. 2016/1076[5].
Pašreizējais stāvoklis
Pirmais reģionālais EPN bija Karību valstu foruma (Cariforum) EPN, ko parakstīja 2008. gada oktobrī un ko Parlaments apstiprināja 2009. gada 25. martā. Šobrīd tas ir spēkā provizoriski. Kopš 2010. gada tiek rīkotas EPN apvienoto iestāžu sanāksmes, un pirmo reizi tas tika pārskatīts 2015. gadā. Abas puses veido kopīgu uzraudzības sistēmu, lai novērtētu EPN īstenošanu un ietekmi. Notiek sarunas par nolīgumu attiecībā uz konkrētu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, kā arī tiek veikts ex post novērtējuma pētījums par pirmajiem 10 īstenošanas gadiem.
Rietumāfrika. Sarunas par reģionālajiem EPN starp ES un 16 Rietumāfrikas valstīm tika pabeigtas 2014. gada februārī. EPN ir parakstījušas visas ES dalībvalstis un 15 Rietumāfrikas valstis, izņemot Nigēriju. 2017. gada 9. augustā Mauritānija un Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopiena (ECOWAS) parakstīja asociācijas nolīgumu, lai noteiktu valsts dalību ECOWAS tirdzniecības politikā, tostarp EPN. Kotdivuāra un Gana savukārt ir parakstījušas divpusējus pagaidu EPN attiecīgi 2008. gada 26. novembrī un 2016. gada 28. jūlijā. Parlaments 2016. gada 1. decembrī sniedza savu piekrišanu, un kopš šī brīža abi pagaidu nolīgumi tiek piemēroti provizoriski. Gana un ES apstiprināja Ganas ierosināto pilnīgas tirgus piekļuves piedāvājumu un grafiku. Gana 2020. gadā sāka liberalizēt savu tirgu ES produktiem, un šo liberalizāciju ir plānots pabeigt līdz 2029. gadam. Puses arī vienojās par Protokola par izcelsmes noteikumiem galīgo redakciju.
Centrālā Āfrika. Kamerūna bija vienīgā Centrālās Āfrikas valsts, kura 2009. gada 15. janvārī parakstīja EPN ar ES. Parlaments sniedza savu piekrišanu 2013. gada jūnijā. Kamerūnas parlaments 2014. gada jūlijā ratificēja nolīgumu, kura pagaidu piemērošana tika uzsākta 2014. gada 4. augustā. Vienlaikus turpinās saziņa starp šo reģionu un ES par citu Centrālās Āfrikas valstu pievienošanos, taču šobrīd vēl nav parakstīts neviens reģionālais EPN.
Austrumāfrika un Āfrikas dienvidi. 2009. gadā četras šā reģiona valstis (Maurīcija, Seišelas, Zimbabve un Madagaskara) parakstīja EPN, kura provizoriska piemērošana tika uzsākta 2012. gada 14. maijā. Parlaments deva savu piekrišanu 2013. gada 17. janvārī. Nolīgums ir pieejams citām valstīm un Komoru Salas to parakstīja 2017. gada jūlijā. To sāka provizoriski piemērot 2019. gada 7. februārī. Šobrīd notiek sarunas par EPN darbības jomas paplašināšanu, ietverot tajā visus ar tirdzniecību saistītos jautājumus, piemēram, saikni starp tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, un pilsoniskās sabiedrības un parlamentu konsultatīvo struktūru izveidi. Šo sarunu 12. kārta notika Briselē 2023. gada 26.–30. jūnijā.
Austrumāfrikas valstu kopiena. Sarunas par reģionālo EPN tika veiksmīgi pabeigtas 2014. gada 16. oktobrī. 2016. gada 1. septembrī kopā ar ES dalībvalstīm un ES EPN parakstīja Kenija un Ruanda. Tomēr reģionālais EPN tā arī netika piemērots provizoriski – ne visi Austrumāfrikas valstu kopienas (EAC) locekļi parakstīja un ratificēja nolīgumu, kas bija tā piemērošanas prasība. 2021. gada februārī kārtējā EAC valstu vadītāju samitā tika nolemts pēc “mainīgās ģeometrijas” principa atļaut atsevišķām EAC valstīm sākt divpusēji īstenot ES un EAC EPN. Politiskā līmenī sarunas starp ES un Keniju nolūkā ieviest nepieciešamos pielāgojumus, lai divpusēji īstenotu ES un EAC EPN noteikumus, tika noslēgtas 2023. gada 19. jūnijā. Parlaments 2024. gada 29. februārī piekrita EPN noslēgšanai. Tam varēs pievienoties arī citas EAC partnervalstis.
Dienvidāfrikas attīstības kopiena (DAK). Pēc 10 gadus ilgām sarunām par EPN, tās tika veiksmīgi pabeigtas 2014. gada jūlijā. Nolīgumu 2016. gada jūnijā parakstīja ES un DAK EPN grupa, kuru veido 6 no 15 DAK dalībvalstīm (Botsvāna, Lesoto, Mozambika, Namībija, Svatini un Dienvidāfrika), un tas provizoriski stājās spēkā 2016. gada oktobrī pēc tam, kad Parlaments 2016. gada septembrī bija devis tam savu piekrišanu. Mozambika nolīgumu ratificēja 2017. gada aprīlī, un tagad to provizoriski piemēro kopš 2018. gada 4. februāra. Dienvidāfrika 2019. gadā oficiāli izstājās no DAK protokola. Angolai ir novērotājas statuss. ES un Angola 2021. gada 22. jūnijā sāka sarunas par ilgtspējīgu investīciju veicināšanas nolīgumu. Pēc četrām sarunu kārtām šīs sarunas tika pabeigtas 2022. gada 18. novembrī. Parlaments 2024. gada 7. februārī piekrita nolīguma noslēgšanai.
Klusā okeāna reģions. ES 2009. gada jūlijā parakstīja EPN ar Papua-Jaungvineju, bet 2009. gada decembrī – ar Fidži. Parlaments sniedza savu piekrišanu 2011. gada janvārī. Papua-Jaungvinejas parlaments ratificēja EPN 2011. gada maijā, un 2014. gada jūlijā Fidži nolēma provizoriski piemērot EPN. Samoa pabeidza pievienošanās procesu EPN 2018. gada decembrī, bet Zālamana Salas – 2020. gada maijā. Pievienošanās nolīgumi ar Tuvalu, Niue un Tongu tika noslēgti 2023. gada beigās un 2024. gada sākumā. Tie ir nodoti Parlamentam piekrišanas saņemšanai.
Wolfgang Igler