Eiropas Parlaments: Pilnvaras
Eiropas Parlaments pilda savu institucionālo lomu Eiropas politikas veidošanā, veicot savus dažādos uzdevumus. Demokrātijas principu ievērošanu ES līmenī Parlaments nodrošina, piedaloties likumdošanas procesā, īstenojot ar budžetu un kontroli saistītās pilnvaras, iesaistoties Līgumu pārskatīšanā un izmantojot tiesības vērsties Eiropas Savienības Tiesā.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 223.–234. un 314. pants.
Mērķi
Parlaments kā iestāde, kas pārstāv Eiropas pilsoņus, veido Eiropas Savienības demokrātisko pamatu. Lai nodrošinātu ES lēmumu demokrātisko leģitimitāti, Parlamentam ir cieši jāiesaistās ES likumdošanas procesā un pilsoņu vārdā jāveic citu ES iestāžu politiska kontrole.
Konstitucionālās un ratifikācijas pilnvaras (sk. 1.2.4.)
Kopš Vienotā Eiropas akta stāšanās spēkā visiem līgumiem par jaunu dalībvalstu pievienošanos un visiem asociācijas līgumiem ir vajadzīga Parlamenta piekrišana. Saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu šī procedūra ir piemērojama arī citiem starptautiskiem nolīgumiem, kas būtiski ietekmē Savienības budžetu (aizstājot 1975. gadā pieņemto saskaņošanas procedūru). Ar Māstrihtas līgumu šī prasība ir attiecināta arī uz līgumiem, ar ko tiek veidotas īpašas iestāžu sistēmas vai kas ir saistīti ar koplēmuma procedūrā pieņemta tiesību akta grozīšanu. Parlaments (kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā) dod piekrišanu arī tiesību aktiem, kas reglamentē vēlēšanu procedūru. Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā Padomei vispirms ir jāsaņem Parlamenta piekrišana, ja tā vēlas paziņot par skaidru risku, ka kāda dalībvalsts ir būtiski pārkāpusi ES pamatprincipus, un tikai pēc tam Padome var sniegt attiecīgajai dalībvalstij ieteikumus vai piemērot tai sankcijas. Savukārt Padomes piekrišana ir vajadzīga ikreiz, kad tiek pārskatīts Eiropas Parlamenta deputātu nolikums.
Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments var pats ierosināt Līgumu pārskatīšanu un tam ir galavārds par iespējamu konventa sasaukšanu, lai sagatavotu turpmākus Līgumu grozījumus (Līguma par Eiropas Savienību (LES) 48. panta 2. un 3. punkts).
Līdzdalība likumdošanas procesā (sk. 1.2.3.)
Parlamenta līdzdalība Savienības tiesību aktu pieņemšanas procesā ir atkarīga no katra tiesību akta juridiskā pamata. Parlamenta loma ir pakāpeniski pieaugusi — no vienkārši padomdevēja tas ir kļuvis par līdzvērtīgu Padomes partneri kopīgā lēmumu pieņemšanas procesā.
A. Parastā likumdošanas procedūra
Kopš ir stājies spēkā Nicas līgums (sk. 1.1.4.), koplēmuma procedūra tiek piemērota 46 juridiskā pamata veidiem, kas noteikti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (EK līgums). Faktiski šī procedūra Parlamentu padara līdzvērtīgu Padomei — ja abas iestādes vienojas, tiesību akts tiek pieņemts pirmajā vai otrajā lasījumā; ja vienošanās nav panākta, to var pieņemt, tikai sekmīgi īstenojot pušu samierināšanas procedūru.
Stājoties spēkā Lisabonas līgumam (sk. 1.1.5.), koplēmuma procedūra ir kļuvusi par parasto likumdošanas procedūru (LESD 294. pants). Saskaņā ar minēto līgumu šī procedūra tiek piemērota vairāk nekā 40 jaunām politikas jomām, piemēram, brīvību, drošību un tiesiskumu, ārējo tirdzniecību, vides politiku un kopējo lauksaimniecības politiku (KLP).
B. Apspriežu procedūra
Apspriežu procedūru joprojām piemēro LES 27., 41. un 48. pantā paredzētajos gadījumos, kā arī nodokļu un konkurences politikas jomā, ar iekšējo tirgu nesaistītu tiesību aktu tuvināšanai un atsevišķiem sociālās politikas aspektiem.
C. Sadarbības procedūra (atcelta)
Tā saukto sadarbības procedūru (bijušais EK līguma 252. pants) ieviesa ar Vienoto Eiropas aktu, bet ar Māstrihtas līgumu šo procedūru attiecināja uz lielāko daļu likumdošanas jomu, kurās Padome pieņēma lēmumu ar balsu vairākumu. Saskaņā ar šo procedūru Padomei otrajā lasījumā bija obligāti jāņem vērā ar absolūto balsu vairākumu pieņemtie Eiropas Parlamenta grozījumi, kurus ir atbalstījusi Komisija. Šīs procedūras ieviešana nozīmēja, ka Parlamentam ir piešķirtas reālas likumdošanas pilnvaras, taču ar Lisabonas līgumu minētā procedūra tagad ir atcelta (sk. 1.1.5.).
D. Piekrišanas procedūra
Ar Vienoto Eiropas aktu 1986. gadā tika ieviesta piekrišanas procedūra, kas iepriekš dēvēta arī par apstiprināšanas procedūru. Ar Māstrihtas līgumu šo procedūru piemēroja dažām likumdošanas jomām, kurās Padomei lēmums ir jāpieņem vienbalsīgi, bet pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā šī procedūra attiecas vairs tikai uz struktūrfondiem un Kohēzijas fondu.
Atbilstoši Lisabonas līgumam piekrišanas procedūru piemēro dažām jaunām jomām, piemēram, LES 7., 14., 17., 27., 48. un 50. pantā un LESD 19., 83., 86., 218., 223., 311. un 312. pantā paredzētajos gadījumos, un saistībā ar pasākumiem, kas Padomei jāveic, ja ir vajadzīga ES rīcība, bet Līgumos attiecīgās pilnvaras nav paredzētas (LESD 352. pants).
E. Iniciatīvas tiesības
Māstrihtas līgums Parlamentam piešķir likumdošanas iniciatīvas tiesības, taču tās ir tikai tiesības prasīt Komisijai, lai tā iesniegtu priekšlikumu. Lisabonas līgums šīs tiesības saglabā (LESD 225. pants), un tās ir sīkāk izklāstītas Parlamenta un Komisijas noslēgtajā iestāžu nolīgumā. Turklāt ir daži specifiski gadījumi, kuros Parlamentam ir tiešas iniciatīvas tiesības. Šādu tiešo iniciatīvas tiesību izmantošana ir spēkā regulējumam, kurš attiecas uz Parlamenta sastāvu, Parlamenta deputātu ievēlēšanu un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē Parlamenta deputātu pienākumu izpildi, un kurš attiecas arī uz pagaidu izmeklēšanas komiteju veidošanu un uz noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē Ombuda pienākumu izpildi.
2022. gada jūnijā pieņemtajā rezolūcijāParlaments norādīja, ka tas “pauž stingru pārliecību, ka Līgumi būtu jāpārskata, lai Parlamentam kā vienīgajai tieši ievēlētajai ES iestādei un tādējādi iestādei, kas pārstāv pilsoņu viedokli ES lēmumu pieņemšanas procesā, tiktu piešķirtas vispārējas un tiešas tiesības ierosināt tiesību aktus”.
Budžeta pilnvaras (sk. 1.2.5.)
Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, ir atcelta obligāto un neobligāto izdevumu nošķiršanas prakse, turklāt Parlaments ir kļuvis par līdzvērtīgu Padomes partneri ikgadējā budžeta procedūrā, kas tagad līdzinās parastajai likumdošanas procedūrai.
Parlaments ir viena no divām budžeta lēmējiestādēm (LESD 314. pants). Parlaments iesaistās budžeta veidošanas procesā jau tā sagatavošanas sākumposmā, proti, nosakot vispārīgās pamatnostādnes un izdevumu veidus. Parlaments pieņem budžetu un uzrauga tā izpildi (LESD 318. pants). Parlaments apstiprina budžeta izpildi (LESD 319. pants).
Turklāt Parlamentam ir jāsniedz piekrišana daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pieņemšanai (LESD 312. pants). DFS 2014.–2020. gadam ir pirmā šāda shēma, kurai piemērojami LESD noteikumi.
Izpildvaras darbības kontrole
Parlamentam ir vairākas kontroles pilnvaras. Konkrēti, tas apspriež Komisijas iesniegto gada pārskata ziņojumu (LESD 233. pants) un kopā ar Padomi uzrauga Komisijas īstenošanas un deleģēto aktu izpildi (LESD 290. un 291. pants).
A. Komisijas apstiprināšana
Parlaments 1981. gadā sāka neoficiāli apstiprināt Komisiju, pārbaudot un apstiprinot tās darba programmu. Tomēr tikai kopš 1992. gada (kad stājās spēkā Māstrihtas līgums) Parlamentam ir oficiāli jāapstiprina gan dalībvalstu izvēlētais Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts, gan komisāru kolēģija kopumā. Amsterdamas līgums šīs tiesības paplašināja, nosakot, ka vēl pirms pārējo komisāru iecelšanas Parlamentam ir atsevišķi jāapstiprina Komisijas priekšsēdētāja iecelšana. Parlaments 1994. gadā ieviesa arī komisāru amata kandidātu uzklausīšanu. Saskaņā ar Lisabonas līgumu Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts ir jāizvēlas, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Attiecīgi savā 2012. gada 22. novembra rezolūcijā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā Parlaments mudināja Eiropas politiskās partijas izvirzīt kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam, tā tiecoties nostiprināt abu iestāžu politisko leģitimitāti. 2014. gadā tika ieviesta tā dēvētā “lokomotīves” (Spitzenkandidaten) procedūra, proti, Eiropas politiskās partijas vēl pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izraugās savus vadošos kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam. Lai gan no šī procedūras 2019. gadā atteicās, tomēr tā tiek uzskatīta par ES iestāžu pārredzamībai un politiskajai leģitimitātei nozīmīgu procedūru (sk. 1.3.3.).
B. Priekšlikums izteikt neuzticību
Jau kopš Romas līguma stāšanās spēkā pastāv noteikums, kas ļauj ierosināt izteikt Komisijai neuzticību (to dēvē arī par “neuzticības balsojumu”). Pašlaik vispārīgie noteikumi, ar ko ir paredzētas Parlamenta tiesības balsot par neuzticības izteikšanu Komisijai, ir izklāstīti LESD 17. panta 8. punktā un LESD 234. pantā. Lai pieņemtu priekšlikumu izteikt neuzticību, ir vajadzīgs divu trešdaļu Eiropas Parlamenta deputātu nodoto balsu vairākums. Ja ar balsojumu priekšlikums tiek atbalstīts, Komisija atkāpjas pilnā sastāvā, un tas cita starpā nozīmē, ka savu pienākumu pildīšanu Komisijas sastāvā pārtrauc arī tā brīža Komisijas priekšsēdētāja vietnieks/ Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos. Līdz šim Parlaments vairākas reizes nesekmīgi ir mēģinājis izmantot attiecīgos spēkā esošā Līguma un tā priekšteču noteikumus, lai panāktu Komisijas atkāpšanos pilnā sastāvā.
C. Parlamenta jautājumi
Ikviens deputāts var uzdot jautājumu, uz kuru saņēmējam — Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai vai Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos — ir jāatbild rakstiski. LESD 230. pantā ir noteikts, ka Komisijai uz Parlamenta vai tā deputātu iesniegtajiem jautājumiem ir jāatbild mutiski vai rakstiski, savukārt Eiropadomi un Padomi Parlamentam ir jāuzklausa saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Eiropadomes reglamentā un Padomes reglamentā.
Tas nozīmē, ka Parlaments ar vai bez debatēm var uzdot jautājumus, uz kuriem jāatbild rakstiski vai mutiski, un var tos uzdot arī jautājumiem īpaši paredzētajā laikā.
D. Izmeklēšanas komitejas
Saskaņā ar LESD 226. pantu Parlaments ir pilnvarots izveidot pagaidu izmeklēšanas komiteju, kurai tiek uzdots izmeklēt iespējamos pārkāpumus vai administratīvās kļūmes, kas pieļautas, īstenojot ES tiesību aktus. Tajā pašā pantā ir noteikts, ka Parlamentam, pieņemot regulējumu pēc paša iniciatīvas, tiklīdz tas ir saņēmis Padomes un Komisijas piekrišanu, pašam ir detalizēti jānosaka, kā ir īstenojamas tiesības veikt izmeklēšanu. Kamēr šāds regulējums vēl nav pieņemts, tiesības veikt izmeklēšanu ir īstenojamas saskaņā ar 1995. gada Iestāžu nolīgumu, kas pievienots Parlamenta Reglamenta pielikumā. Parlaments ne reizi vien ir norādījis, ka triju iestāžu savstarpējā saziņa un sadarbība ir jāuzlabo, lai EP spētu īstenot savas pilnvaras, pamatojoties uz LESD 226. pantu. Tas 2014. gadā pieņēma nostāju par priekšlikumu regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu. Tomēr triju iestāžu sarunas par šo priekšlikumu pastāvīgi nonāca strupceļā. Tāpēc 2019. gada aprīlī Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā pauda visdziļāko neapmierinātību ar Padomes un Komisijas attieksmi, kas ir par iemeslu tam, ka pēc vairāk nekā četru gadu neoficiālām sanāksmēm vēl arvien nav sarīkota oficiāla sanāksme, lai apspriestu konstatēto problēmu iespējamos risinājumus. Savā rezolūcijā Parlaments norādīja, ka uzskata — Padome un Komisija nav ievērojušas iestāžu sadarbības principu, un aicināja abas minētās iestādes sarunas par šo jautājumu atsākt ar jaunievēlēto Parlamentu.
E. Kontrole kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā
Šajā jomā Parlamentam ir tiesības saņemt informāciju, un tas var vērsties pie Padomes ar jautājumiem un ieteikumiem. Ar Parlamentu apspriežas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) būtiskākajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli (LES 36. pants). Īstenojot Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, vismaz finanšu jautājumos ir uzlabojušās arī apspriežu procedūras par KĀDP. Parlamenta ietekmi ir palielinājis izveidotais Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amats, jo šajā amatā ieceltā persona vienlaikus pilda arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieka pienākumus.
Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā
Parlamentam ir tiesības iesniegt prasību Eiropas Savienības Tiesā (Tiesa), ja cita iestāde ir pārkāpusi Līguma noteikumus.
Parlamentam ir tiesības iejaukties lietā, t. i., Tiesā atbalstīt vienu no tiesvedībā iesaistītajām pusēm. Šīs savas tiesības Parlaments izmantoja arī vēsturiskajā spriedumā “izoglikozes” lietā (1980. gada 29. oktobra spriedums lietās 138/79 un 139/79), kurā Tiesa pasludināja Padomes regulu par spēkā neesošu, jo Padome nebija ievērojusi pienākumu apspriesties ar Parlamentu. Parlaments var celt Tiesā prasību par bezdarbību (LESD 265. pants), vēršoties pret iestādi, kas pārkāpusi Līgumu, kā tas notika, piemēram, lietā 13/83, kurā Tiesa atzina Padomi par vainīgu, jo tā nebija veikusi pasākumus kopējās transporta politikas jomā.
Saskaņā ar Amsterdamas līgumu prasību atcelt citas iestādes pieņemtu tiesību aktu Parlaments var iesniegt vienīgi nolūkā aizsargāt savas prerogatīvas. Kopš Nicas līguma stāšanās spēkā Parlamentam vairs nav jāpierāda īpaša ieinteresētība — tagad tas var ierosināt tiesvedību tāpat kā Padome, Komisija un dalībvalstis. Parlaments var būt atbildētāja puse lietā, kas ierosināta par koplēmuma procedūrā pieņemtu tiesību aktu, kā arī par tādiem EP tiesību aktiem, kuri ir pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām. Tādējādi LESD 263. pants apstiprina Tiesas judikatūru lietās 320/81, 294/83 un 70/88.
Visbeidzot, Parlamentam ir tiesības lūgt Tiesai sniegt iepriekšēju atzinumu par to, vai starptautisks nolīgums ir saderīgs ar Līgumu (LESD 218. pants).
Lūgumraksti (sk. 4.1.4.)
ES pilsoņi, izmantojot savas tiesības iesniegt lūgumrakstus, tos nosūta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam (LESD 227. pants).
Eiropas pilsoņu iniciatīva (sk. 4.1.5.)
Parlaments Lūgumrakstu komitejas vadībā rīko sanāksmi, lai uzklausītu tos, kas iesnieguši Līgumam atbilstošas Eiropas pilsoņu iniciatīvas. Parlaments un Padome 2019. gada 17. aprīlī oficiāli pieņēma Regulu (ES) 2019/788 par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, un šī regula stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī.
Ombuda iecelšana
Saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas Parlaments ievēlē Eiropas ombudu (LESD 228. pants) (sk. 1.3.16.).
Eeva Pavy