Eiropadome
Eiropadome, ko veido dalībvalstu un to valdību vadītāji, sniedz Eiropas Savienības attīstībai vajadzīgo impulsu un nosaka vispārējās politiskās pamatnostādnes. Tās loceklis bez balsstiesībām ir arī Komisijas priekšsēdētājs. Sākoties Eiropadomes sanāksmēm, to uzrunā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs. Lisabonas līgums Eiropadomei piešķīra Savienības iestādes statusu un ieviesa Eiropadomes ilgtermiņa prezidentūru.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienību (LES) 13., 15., 26., 27. pants un 42. panta 2. punkts.
Priekšvēsture
Pašreizējā Eiropadome ir ES dalībvalstu un to valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksme. Pirmā šāda Eiropas augstākā līmeņa sanāksme notika 1961. gadā Parīzē, un kopš 1969. gada tās tiek rīkotas biežāk.
Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 1974. gada februārī Parīzē, tika nolemts, ka turpmāk šādas valstu un valdību vadītāju sanāksmes jeb Eiropadomes sanāksmes būtu jārīko regulāri, jo tādējādi būtu iespējams izstrādāt vispārēju pieeju Eiropas integrācijas problēmām un nodrošināt pienācīgu ES darbības koordināciju.
Ar Vienoto Eiropas aktu (1986) Eiropadome pirmoreiz tika iekļauta Kopienas līgumu sistēmā, nosakot tās sastāvu un paredzot tās sanāksmes sasaukt divas reizes gadā.
Ar Māstrihtas līgumu (1992) oficiāli tika noteikta Eiropadomes loma ES institucionālajā sistēmā.
Ar Lisabonas līgumu (2009; oficiāli to sauc par Līgumu par Eiropas Savienību) Eiropadome kļuva par pilntiesīgu ES iestādi (13. pants) un tika noteikti tās uzdevumi: tā “rosina Savienības attīstību un nosaka atbilstīgus šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes” (15. pants). Eiropadome un Eiropas Savienības Padome (turpmāk “Padome”) ir vienojušās dalīt ES budžeta II iedaļu (Finanšu regulas 43. panta b) punkts), tāpēc vispārējais budžets sastāv tikai no 10 iedaļām, nevis 11, lai gan Eiropadome un Padome ir atsevišķas iestādes.
Organizācija
Eiropadomes sanāksmes sasauc tās priekšsēdētājs, un tajās piedalās 27 dalībvalstu un to valdību vadītāji un Komisijas priekšsēdētājs (LES 15. panta 2. punkts). Tās darbā piedalās Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos. Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju parasti uzaicina teikt runu sanāksmes atklāšanā (Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 235. panta 2. punkts).
Priekšsēdētāju uz vienreiz atjaunojamu divarpus gadu termiņu ievēlē pati Eiropadome, un priekšsēdētājs pārstāv ES pārējās pasaules priekšā. Priekšsēdētāja loma ir noteikta LES 15. pantā. Pašreizējais priekšsēdētājs Šarls Mišels pirmo pilnvaru termiņu sāka 2019. gada 1. decembrī un 2022. gada martā tika atkārtoti ievēlēts uz otro pilnvaru termiņu no 2022. gada 1. jūnija līdz 2024. gada 30. novembrim.
Parasti Eiropadome lēmumus pieņem konsensa ceļā, tomēr daudzus svarīgus lēmumus par iecelšanu amatā tā pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu (piemēram, apstiprinot Eiropadomes priekšsēdētāju, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu, Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāju).
Eiropadomes sanāksmes parasti notiek vismaz četrreiz gadā. Kopš 2008. gada, īpaši finanšu krīzes un tai sekojušās eurozonas parādu krīzes laikā, Eiropadomes sanāksmes bijušas biežākas. Pēdējā laikā Eiropadomi ļoti nodarbinājuši arī tādi jautājumi kā migrācijas plūsmas uz ES un iekšējā drošība.
2016. gadā valstu un valdību vadītāji sāka tikties “ES-27” formā, proti, nepiedaloties Apvienotajai Karalistei (AK). Pirms AK 2017. gada martā oficiāli paziņoja par izstāšanos no ES saskaņā ar LES 50. pantu, šīs sanāksmes bija neoficiālas. Pēc paziņošanas līdztekus parastajām sanāksmēm notika arī vairākas oficiālas ES-27 sanāksmes 50. panta Eiropadomes formā.
Eiropadomes locekļi tiekas arī starpvaldību konferencēs (SVK): šīs dalībvalstu valdību pārstāvju konferences tiek sasauktas, lai apspriestos un vienotos par izmaiņām ES līgumos. Pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā šī bija vienīgā līguma pārskatīšanas procedūra. Tagad to sauc par parasto pārskatīšanas procedūru. SVK, ko sasauc Eiropadomes priekšsēdētājs, par līguma grozījumiem lemj vienprātīgi.
Uzdevumi
A. Vieta ES iestāžu sistēmā
Saskaņā ar LES 13. pantu Eiropadome ir daļa no Savienības vienotās iestāžu sistēmas. Bet tās loma ir radīt vispārējus politiskus stimulus, nevis pildīt lēmējiestādes funkcijas juridiskā nozīmē. Eiropadome tikai izņēmuma gadījumos pieņem lēmumus, kas var radīt juridiskas sekas ES (sk. C sadaļas 2. punktu), bet tai ir piešķirtas vairākas lēmējiestādes pilnvaras. Eiropadome patlaban ir tiesīga pieņemt saistošus aktus, kurus var apstrīdēt Eiropas Savienības Tiesā, cita starpā par bezdarbību (LESD 265. pants).
LES 7. panta 2. punkts Eiropadomei piešķir pilnvaras ierosināt procedūru par dalībvalsts tiesību apturēšanu, ja ir konstatēts nopietns ES principu pārkāpums un Eiropadome ir saņēmusi Parlamenta piekrišanu.
B. Attiecības ar pārējām iestādēm
Eiropadome pieņem lēmumus pilnīgi neatkarīgi, un tās lēmumiem parasti nav vajadzīgs nedz Komisijas ierosinājums, nedz Parlamenta iesaiste.
Taču Lisabonas līgumā ir paredzēta organizatoriska saikne ar Komisiju, jo Komisijas priekšsēdētājs ir Eiropadomes loceklis bez balsstiesībām un Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos piedalās debatēs. Turklāt Eiropadome, gatavojoties sanāksmēm, bieži vien lūdz Komisiju iesniegt tai ziņojumus. LES 15. panta 6. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka Eiropadomes priekšsēdētājs pēc katras sanāksmes sniedz ziņojumu Parlamentam. Eiropadomes priekšsēdētājs turklāt katru mēnesi tiekas ar Parlamenta priekšsēdētāju un politisko grupu vadītājiem. 2011. gada februārī toreizējais priekšsēdētājs piekrita atbildēt uz rakstiskiem EP deputātu jautājumiem par viņa politisko darbību Parlamentam gan var būt arī neformāla ietekme, jo tā priekšsēdētājs piedalās Eiropadomes sanāksmēs un Eiropas radniecīgo partiju vadītāju sanāksmēs pirms Eiropadomes sasaukšanas un Parlaments pieņem rezolūcijas par Eiropadomes sanāksmju darba kārtības punktiem, šo sanāksmju rezultātiem un Eiropadomes iesniegtajiem oficiālajiem ziņojumiem.
Ar Lisabonas līgumu ir papildus izveidots jauns amats – Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, kas Eiropadomes vārdā rosina un īsteno ārpolitikas iniciatīvas. Eiropadomes priekšsēdētājs nodrošina ES ārējo pārstāvību jautājumos, kas attiecas uz tās kopējo ārpolitiku un drošības politiku, neskarot pilnvaras, kuras piešķirtas Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos.
C. Pilnvaras
1. Institucionālās pilnvaras
Eiropadome “rosina Savienības attīstību un nosaka šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes” (LES 15. panta 1. punkts). Tā ar kvalificētu balsu vairākumu lemj arī par Padomes sastāvu un prezidentvalstu rotācijas grafiku.
2. Ārpolitika un drošības politika (5.1.1. un 5.1.2.)
Eiropadome nosaka kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) principus un vispārējās pamatnostādnes, kā arī lemj par šīs politikas īstenošanas kopējām stratēģijām (LES 26. pants). Vajadzības gadījumā Eiropadome vienprātīgi lemj par ieteikumu dalībvalstīm pakāpeniski izstrādāt kopēju ES aizsardzības politiku saskaņā ar LES 42. panta 2. punktu.
Ja dalībvalsts nopietnu ar valsts politiku saistītu iemeslu dēļ ir pret kāda lēmuma pieņemšanu, Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgo lietu nodot izlemt Eiropadomei ar vienprātīgi pieņemtu lēmumu (LES 31. panta 2. punkts). To pašu procedūru var izmantot arī tad, ja dalībvalstis šajā jomā nolemj izveidot ciešāku sadarbību (LES 20. pants).
Konferencē par Eiropas nākotni pieņemtajā pilsoņu ieteikumā Nr. 21 prasīts, lai ES uzlabo savu spēju pieņemt ātrus un iedarbīgus lēmumus, it īpaši – KĀDP jomā pārejot no vienprātības uz kvalificēta vairākuma balsošanu un stiprinot Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos lomu. 2022. gada 9. jūnija rezolūcijā par aicinājumu sasaukt konventu, lai grozītu Līgumus, Parlaments iesniedza Padomei priekšlikumus par Līgumu grozījumiem saskaņā ar parasto pārskatīšanas procedūru, kas noteikta LES 48. pantā. Viena svarīga priekšlikuma mērķis bija ļaut Padomei konkrētās jomās, piemēram, attiecībā uz sankciju pieņemšanu un ārkārtas situācijā, lēmumus pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu, nevis vienprātīgi. Parlamenta Konstitucionālo jautājumu komiteja gatavo ziņojumu par ES Līgumos paredzēto pārejas klauzulu īstenošanu (šīs klauzulas ļauj mainīt likumdošanas procedūru, oficiāli negrozot līgumus) un ierosina izmantot pārejas klauzulas dažās prioritārajās rīcībpolitikas jomās, piemēram, kopējā ārpolitikā un drošības politikā.
3. Ekonomikas pārvaldība un daudzgadu finanšu shēma (DFS) (1.4.3.)
Kopš 2009. gada valsts parādu krīzes dēļ Eiropadomei un eurozonas samitiem ir galvenā loma pasaules banku krīzes seku risināšanā. Vairākas dalībvalstis ir saņēmušas finansiālu atbalstu, izmantojot ad hoc vai pagaidu vienošanās, par kurām lēmuši valstu vai valdību vadītāji un kuras vēlāk ratificējušas dalībvalstis. Kopš 2012. gada finansiālais atbalsts tiek sniegts, izmantojot pastāvīgo Eiropas Stabilitātes mehānismu (ESM). Dalībvalstu valdības, aktīvi piedaloties Komisijai, Parlamentam un Eiropas Centrālajai bankai, ir sagatavojušas starptautisku līgumu – Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību jeb Fiskālo paktu –, kas paredz ieviest stingrāku kontroli pār dalībvalstu budžeta un sociālekonomisko politiku. Līdz ar to rodas aizvien vairāk jautājumu par Komisijas un Parlamenta lomu eurozonas ekonomikas pārvaldībā.
Eiropadomei ir arī svarīga loma Eiropas pusgadā. Tās pavasara sanāksmēs tiek sagatavotas rīcībpolitiskās vadlīnijas par makroekonomikas, nodokļu jomas un strukturālajām reformām un izaugsmi veicinošām rīcībpolitikām. Jūnija sanāksmēs Eiropadome apstiprina ieteikumus, kas sagatavoti pēc Komisijas izstrādāto valsts reformu programmu izvērtēšanas un apspriešanas Padomē.
Eiropadome arī piedalās sarunās par daudzgadu finanšu shēmu (DFS), kurās tai ir izšķiroša loma centienos panākt politisku vienošanos par tādiem nozīmīgiem DFS regulas politikas jautājumiem kā izdevumu ierobežojumi, izdevumu programmas un finansiālais nodrošinājums (resursi).
4. Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās (4.2.6. un 4.2.7.)
Pēc Padomes locekļa pieprasījuma Eiropadome lemj, vai izveidot ciešāku sadarbību ar šo jomu saistītā jautājumā (LES 20. pants). Ar Lisabonas līgumu ir ieviestas vairākas jaunas pārejas klauzulas, kas Eiropadomei ļauj mainīt Padomes lēmumu pieņemšanas kārtību, vienprātību aizstājot ar balsu vairākumu (1.2.4.).
Sasniegumi
Eiropadome ir izstrādājusi stratēģisku piecgades programmu (2019–2024), kurā noteiktas prioritārās jomas, kurās ES ilgākā termiņā jārīkojas un kurām jāpievērš uzmanība. Papildus stratēģiskajai programmai tās īsāka termiņa darba programmās – tā dēvētajās Vadītāju programmās – ir izklāstīti nākamo Eiropadomes sanāksmju un starptautisko samitu temati. Piemēram, 2023. gada februārī publicētajā indikatīvajā Vadītāju programmā ir izklāstītas indikatīvās prioritātes laikam no 2023. gada janvāra līdz jūlijam, kuru vidū īpaši minams pastāvīgs ES atbalsts Ukrainai, kas tiek sniegts, reaģējot uz Krievijas agresijas karu, ekonomika un ilgtermiņa konkurētspējas palielināšana ES un ES stratēģiskā autonomija, arī drošības un enerģētikas ziņā.
Stratēģisko programmu 2024.–2029. gadam plānots pieņemt 2024. gada jūnijā. Lai diskusijas sāktu laikus, priekšsēdētājs Mišels pirms Eiropadomes 2023. gada jūnija sanāksmes nosūtīja vēstuli. Viņš ierosināja nākamajā darba kārtībā iekļaut četrus galvenos uzdevumus: konsolidēt ES ekonomisko un sociālo bāzi (zaļā un digitālā pārkārtošanās, konkurētspēja, inovācija, veselība), risināt enerģētikas sarežģījumus, stiprināt ES drošības un aizsardzības spējas un padziļināt sadarbību ar pārējo pasauli. Viņš ierosināja arī stiprināt ES vispārējo pieeju migrācijai.
A. Daudzgadu finanšu shēma
Lai palīdzētu ES atjaunoties pēc pandēmijas un atbalstītu investīcijas zaļajā un digitālajā pārejā, Eiropadomes vadītāji 2020. gada 17.–21. jūlija ārkārtas sanāksmē vienojās par visaptverošu paketi 1824,3 miljardu EUR apmērā, kurā apvienota gan daudzgadu finanšu shēma (DFS), gan ārkārtas atveseļošanas centieni instrumenta NextGenerationEU (NGEU) ietvaros.
2024. gada 1. februāra sanāksmē Eiropadome panāca vienošanos par 2021.–2027. gada DFS pārskatīšanu. Šajā sakarā ES Padome apstiprināja trīs tiesību aktus, kuru mērķis ir stiprināt ilgtermiņa budžetu un stāties pretim jauniem izaicinājumiem. Pieņemtā pakete ietver finanšu shēmas grozījumus un Ukrainas mehānisma un Eiropas stratēģisko tehnoloģiju platformas (STEP) izveidi.
B. Ārpolitika un drošības politika
Kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma ārpolitika un drošības politika ir kļuvusi par Eiropadomes augstākā līmeņa sanāksmju svarīgu darba kārtības jautājumu. Šajā jomā ir pieņemti lēmumi, kas skar:
- starptautisko drošību un cīņu pret terorismu,
- Eiropas kaimiņattiecību politiku un attiecības ar Krieviju,
- attiecības ar Vidusjūras reģiona valstīm un Tuvajiem Austrumiem.
Eiropadome 1999. gada 10. un 11. decembra sanāksmē Helsinkos nolēma stiprināt KĀDP, attīstot militārās un nemilitārās krīžu pārvarēšanas spējas.
2017. gada 22. un 23. jūnija sanāksmē Eiropadome vienojās, ka nolūkā stiprināt Eiropas drošību un aizsardzību ir jāsāk pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO). PESCO tika izveidota ar Padomes 2017. gada 11. decembra lēmumu. PESCO piedalās visas ES dalībvalstis, izņemot Dāniju un Maltu. Kopumā PESCO satvarā pašlaik tiek īstenoti 46 projekti.
Minētajā 2020. gada 17.–21. jūlija ārkārtas sanāksmē Eiropadome vienojās kā ārpusbudžeta instrumentu izveidot Eiropas Miera mehānismu, no kā finansēt darbības drošības un aizsardzības jomā. Mehānismam paredzēto finanšu līdzekļu maksimālais apjoms laikā no 2021. līdz 2027. gadam tika noteikts 5 miljardu EUR apmērā, to paredzot finansēt kā ārpusbudžeta posteni, kas neietilpst DFS, proti, no dalībvalstu iemaksām, kuru pamatā ir nacionālā kopienākuma (NKI) sadales koeficients.
2022. gada 30. un 31. maija ārkārtas sanāksmē Eiropadome nosodīja Krievijas agresijas karu pret Ukrainu un vienojās par sesto sankciju paketi, kas attiecas uz jēlnaftu un naftas produktiem, kurus no Krievijas piegādā dalībvalstīm. Tika ieviests pagaidu izņēmums jēlnaftai, ko piegādā pa cauruļvadiem. Līderi mudināja Eiropas Savienības Padomi nekavējoties pabeigt jauno sankciju izstrādi un tās pieņemt.
Saskaņā ar Eiropadomes 2023. gada 23. marta sanāksmes secinājumiem “Eiropas Savienība stingri un pilnībā atbalsta Ukrainu un turpinās sniegt Ukrainai un tās tautai spēcīgu politisko, ekonomisko, militāro, finansiālo un humāno atbalstu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams”.
C. Paplašināšanās (5.5.1.)
Eiropadome ir izstrādājusi sarunu nosacījumus visām ES paplašināšanās kārtām. 1993. gadā Kopenhāgenas sanāksmē Eiropadome lika pamatus nākamajai paplašināšanās kārtai (Kopenhāgenas kritēriji). Turpmākajos gados notikušajās sanāksmēs tika precizēti uzņemšanas kritēriji un pirms tam nepieciešamās iestāžu reformas.
Eiropadomes Kopenhāgenas sanāksmē (2002. gada 12. un 13. decembrī) tika pieņemts lēmums par Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Ungārijas uzņemšanu 2004. gada 1. maijā. Rumānija un Bulgārija Savienībai pievienojās 2007. gada 1. janvārī.
Luksemburgas sanāksmē 2005. gada 3. oktobrī Padome apstiprināja vispārējo plānu sarunām ar Horvātiju un Turciju par to pievienošanos ES. Pievienošanās līgums ar Horvātiju tika parakstīts 2011. gada 9. decembrī, un Horvātija 2013. gada 1. jūlijā pievienojās ES.
2021. gada 14. decembrī Vispārējo lietu padome pieņēma secinājumus par Melnkalnes, Serbijas, Turcijas, Ziemeļmaķedonijas Republikas, Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas un Kosovas paplašināšanās, stabilizācijas un asociācijas procesiem, kuros izvērtēts progress, kas panākts katrā no šīm kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm.
2022. gada 23. jūnijā Eiropadome piešķīra kandidātvalsts statusu Ukrainai, atbildot uz tās 2022. gada 28. februāra dalības pieteikumu, un aicināja Komisiju ziņot Padomei par to nosacījumu izpildi, kas norādīti Komisijas atzinumā par dalības pieteikumu. Tiklīdz visi šie nosacījumi būs pilnībā izpildīti, Padome pieņems lēmumu par turpmākajiem soļiem.
2023. gada 9. februāra ārkārtas sanāksmes secinājumos Eiropadome atzina “ievērojamos centienus, ko Ukraina pēdējos mēnešos īstenojusi, virzoties uz to mērķu sasniegšanu, kuri ir pamatā tās kandidātvalsts statusam dalībai ES”. Tā atzinīgi novērtēja “Ukrainas reformu centienus tik grūtos laikos” un mudināja “Ukrainu turpināt šo virzību un izpildīt nosacījumus, kas izklāstīti Komisijas atzinumā par tās dalības pieteikumu, lai panāktu progresu virzībā uz dalību Eiropas Savienībā nākotnē”.
2023. gada 15. decembrī Eiropadome nolēma sākt pievienošanās sarunas ar Ukrainu un Moldovas Republiku, kā arī piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, ar nosacījumu, ka būs veikti Komisijas 2023. gada 8. novembra ieteikumā izklāstītie būtiskie pasākumi.
D. AK izstāšanās no Eiropas Savienības
2018. gada 23. martā Eiropadome (50. pants) ES-27 sastāva sanāksmē pieņēma pamatnostādnes attiecībā uz satvaru turpmākajām attiecībām ar AK pēc tās izstāšanās no ES. Saskaņā ar pamatnostādnēm ES vēlējās ar AK izveidot pēc iespējas ciešu partnerību, kas cita starpā ietvertu tirdzniecības un ekonomisko sadarbību, drošību un aizsardzību.
2019. gada 17. oktobrī Eiropadome ES-27 sastāvā apstiprināja pārskatīto izstāšanās līgumu un pārskatīto politisko deklarāciju, par ko todien bija panākta ES un AK sarunu vedēju vienošanās. Šīs vienošanās mērķis bija ļaut Apvienotajai Karalistei sakārtotā veidā izstāties no Eiropas Savienības.
2019. gada 29. oktobrī pēc AK lūguma Eiropadome pieņēma lēmumu LES 50. panta 3. punktā minēto laikposmu pagarināt līdz 2020. gada 31. janvārim, lai dotu vairāk laika izstāšanās līguma ratifikācijai. Izstāšanās līgums stājās spēkā 2020. gada 31. janvārī. Līdz ar to beidzās LES 50. pantā minētais laikposms un sākās pārejas posms, kas ilga līdz 2020. gada 31. decembrim. AK vairs nav ES dalībvalsts un ir ieguvusi trešās valsts statusu.
E. Iestāžu reformas
Tamperes sanāksmē (1999. gada 15. un 16. oktobrī) Eiropadome pieņēma lēmumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas izstrādes kārtību (4.1.2.). Eiropadomes Helsinku sanāksmē (1999. gada decembrī) tika pieņemts lēmums par starpvaldību konferences sasaukšanu Nicas līguma sagatavošanai.
Lākenes sanāksmē (2001. gada 14. un 15. decembrī) Eiropadome nolēma sasaukt Konventu par Eiropas nākotni, kurā tika izstrādāts neveiksmīgais Konstitucionālais līgums (1.1.4.). Pēc divarpus gadu ilga institucionāla strupceļa Eiropadome 2007. gada 21. un 22. jūnija sanāksmē pieņēma sīki izstrādātas pilnvaras starpvaldību konferencei, kuras darbs vainagojās ar Lisabonas līguma parakstīšanu 2007. gada 13. decembrī un tā stāšanos spēkā 2009. gada 1. decembrī (1.1.5.). 2011. gada 25. martā Eiropadome pieņēma lēmumu grozīt 136. pantu, kas pavēra ceļu ESM izveidei 2012. gadā.
2018. gada 28. jūnijā Eiropadome pieņēma lēmumu par Eiropas Parlamenta sastāvu, kas dalībvalstīm dod iespēju pieņemt valsts pasākumus, kuri vajadzīgi, lai rīkotu Parlamenta 2019.–2024. gada sasaukuma vēlēšanas[1].
Nesenās krīzes, it sevišķi Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā, ir apliecinājušas, ka ir vajadzīgas institucionālas reformas, lai uzlabotu ES spēju savlaicīgi un iedarbīgi reaģēt uz ārkārtas situācijām.
2022. gada 4. maijā pieņemtajā rezolūcijā par konferences par Eiropas nākotni rezultātiem Parlaments atzinīgi novērtēja konferences secinājumus un ieteikumus, atzina, ka to īstenošanai ir nepieciešamas izmaiņas Līgumos, un lūdza Konstitucionālo jautājumu komiteju sagatavot priekšlikumus ES Līgumu reformai, kas notiktu, izmantojot konventu saskaņā ar LES 48. pantu. 2022. gada 9. jūnijā Parlaments pieņēma rezolūciju par aicinājumu sasaukt konventu, lai grozītu Līgumus. Viena svarīga priekšlikuma mērķis ir reformēt balsošanas procedūras un ļaut Padomei konkrētās jomās, piemēram, attiecībā uz sankciju un pārejas klauzulu pieņemšanu un ārkārtas situācijā, lēmumus pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu, nevis vienprātīgi. 2023. gada 11. jūlijā Parlaments pieņēma rezolūciju par ES Līgumos paredzēto pārejas klauzulu īstenošanu. 2023. gada 22. novembrī tas pieņēma rezolūciju par Līgumu grozījumu projektu, kurā tas mudināja Eiropadomi sasaukt konventu Līgumu pārskatīšanai, lai modernizētu likumdošanas procedūras.
Eeva Pavy / Pablo Abril Marti