Māstrihtas un Amsterdamas līgumi
Ar Māstrihtas līgumu tika grozīti iepriekšējie Eiropas līgumi un izveidota Eiropas Savienība, kuras pamatā ir trīs pīlāri: Eiropas Kopienas (EK), kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) un sadarbība tieslietās un iekšlietās (TI). Ar Amsterdamas līgumu tika ieviesti pielāgojumi, kas bija vajadzīgi, lai nodrošinātu efektīvāku un demokrātiskāku Savienības darbību pēc tās paplašināšanās.
Māstrihtas līgums
Māstrihtā 1992. gada 7. februārī parakstītais Līgums par Eiropas Savienību[1] stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.
A. Savienības struktūras
Māstrihtas līgums, ar kuru tika izveidota Eiropas Savienība, iezīmēja jaunu posmu procesā, kas paredz “arvien ciešāk saliedēt Eiropas tautu savienību”. Savienības pamatā bija Eiropas Kopienas, ko papildina Līgumā par Eiropas Savienību noteiktās rīcībpolitikas un sadarbības formas. Savienībai bija unikāla iestāžu sistēma, ko veido Padome, Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, Tiesa un Revīzijas palāta, kuras, tolaik būdamas vienīgās Eiropas Savienības iestādes šā jēdziena šaurākajā izpratnē, īstenoja savas pilnvaras saskaņā ar Līgumu noteikumiem. Ar Māstrihtas līgumu izveidoja Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Eiropas Reģionu komiteju, kas darbojās padomdevēju statusā. Papildus Eiropas Investīciju bankas grupā jau iepriekš iekļautajām finanšu iestādēm, proti, Eiropas Investīciju bankai un Eiropas Investīciju fondam, atbilstīgi Līguma paredzētajām procedūrām tika izveidota Eiropas Centrālo banku sistēma un Eiropas Centrālā banka.
B. Savienības pilnvaras
Ar Māstrihtas līgumu izveidotajai Savienībai šajā līgumā bija noteiktas pilnvaras, kas bija sadalītas trijās grupās un parasti tika sauktas par pīlāriem. Pirmo pīlāru veidoja Eiropas Kopienas. Tas nodrošināja satvaru, kurā Kopienas iestādes īstenoja tās pilnvaras, ko dalībvalstis Līgumā iekļautajās jomās bija tām nodevušas kā daļu no savas suverenitātes. Otrais pīlārs bija kopējā ārpolitika un drošības politika, kas tika noteikta Līguma V sadaļā. Trešais pīlārs bija sadarbība tieslietu un iekšlietu jomā, kas bija noteikta Līguma VI sadaļā. Līguma V un VI sadaļa noteica valdību sadarbību kopējo iestāžu satvarā, paredzot noteiktus pārvalstiskus aspektus, piemēram, Komisijas iesaisti un apspriešanos ar Parlamentu.
1. Eiropas Kopiena (pirmais pīlārs)
Kopienas uzdevums bija nodrošināt visā Kopienā sekmīgu vienotā tirgus darbību un cita starpā veicināt harmonisku, līdzsvarotu un ilgtspējīgu saimnieciskās darbības attīstību, augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni un vīriešu un sieviešu līdztiesību. Kopiena šos mērķus īstenoja atbilstīgi tai noteiktajām pilnvarām, izveidojot kopēju tirgu un veicot saistītus pasākumus, kas noteikti EK līguma 3. pantā, kā arī ieviešot ekonomikas un vienotu monetāro politiku, kas minēta 4. pantā. Kopienai savā rīcībā bija jāievēro proporcionalitātes princips, bet jomās, kas nebija ekskluzīvā Kopienas kompetencē, – subsidiaritātes princips (EK līguma 5. pants).
2. Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) (otrais pīlārs)
Savienības uzdevums bija noteikt un īstenot kopēju ārpolitiku un drošības politiku, izmantojot starpvaldību metodes. Uzticības un savstarpējas solidaritātes garā dalībvalstīm šī politika bija aktīvi un konsekventi jāatbalsta. Tās mērķi cita starpā bija sargāt Savienības kopējās vērtības, pamatintereses, neatkarību un integritāti saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem, visādi stiprināt Savienības drošību, veicināt starptautisko sadarbību, attīstīt un stiprināt demokrātiju un tiesiskumu, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu.
3. Sadarbība tieslietu un iekšlietu jomā (trešais pīlārs)
Savienības mērķis bija izstrādāt kopēju rīcību šajās jomās, izmantojot starpvaldību metodes, lai garantētu iedzīvotājiem augstu aizsardzības līmeni brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. Sadarbība attiecās uz šādām jomām:
- Kopienas ārējo robežu šķērsošanas noteikumi un kontroles stiprināšana,
- cīņa pret terorismu, smagiem noziegumiem, narkotiku kontrabandu un krāpšanu starptautiskā mērogā,
- tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās un civillietās,
- Eiropas Policijas biroja (Eiropola) izveide, ieviešot arī sistēmu informācijas apmaiņai starp valstu policijas spēkiem,
- nelikumīgas imigrācijas kontrole,
- kopēja patvēruma politika.
Amsterdamas līgums
Amsterdamas līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus, kā arī dažus ar to saistītos tiesību aktus[2], un ko parakstīja 1997. gada 2. oktobrī Amsterdamā, stājās spēkā 1999. gada 1. maijā.
A. Savienības pilnvaru palielināšana
1. Eiropas Kopiena
Attiecībā uz mērķiem īpaša nozīme tika piešķirta līdzsvarotai un ilgtspējīgai attīstībai un augstam nodarbinātības līmenim. Tika izveidots dalībvalstu nodarbinātības rīcībpolitikas koordinācijas mehānisms un radīta iespēja šajā jomā piemērot dažus Kopienas pasākumus. Nolīgums par sociālo politiku līdz ar dažiem uzlabojumiem tika iekļauts EK līgumā (atteikšanās no nepiedalīšanās klauzulas). Turpmāk Kopienas metodi bija paredzēts piemērot tādās nozīmīgās jomās, kuras līdz šim ietvēra trešais pīlārs, piemēram, attiecībā uz patvērumu, imigrāciju, ārējo robežu šķērsošanu, krāpšanas apkarošanu, muitas iestāžu sadarbību un tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kā arī daļu sadarbības Šengenas acquis satvarā, ko ES un Kopienas bija pilnībā atbalstījušas.
2. Eiropas Savienība
Tika pastiprināta valdību sadarbība attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un policijas iestāžu sadarbību, nosakot mērķus un precizējot uzdevumus, kā arī izveidojot jaunu, direktīvai līdzīgu juridisku instrumentu. Kopējās ārpolitikas un drošības politikas instrumenti tika izstrādāti vēlāk, it īpaši, izveidojot jaunu – kopīgās stratēģijas – instrumentu un ieviešot jaunu – Padomes par KĀDP atbildīgā ģenerālsekretāra – amatu un jaunu struktūru, proti, Politikas plānošanas un agrīnās brīdināšanas vienību.
B. Eiropas Parlamenta pozīcijas stiprināšana
1. Likumdošanas pilnvaras
Saskaņā ar koplēmuma procedūru, kuras piemērošanas loku paplašināja, iekļaujot tajā 15 EK līgumā paredzētos juridiskos pamatus, Eiropas Parlaments un Padome kļuva par diviem praktiski vienlīdzīgiem likumdevējiem. Izņemot lauksaimniecības un konkurences politiku, koplēmuma procedūru piemēroja visās jomās, kurās Padome bija pilnvarota pieņemt lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu. Četros gadījumos (18., 42. un 47., kā arī 151. pants par kultūras politiku, kas nav mainīts) tika paredzēts, ka koplēmuma procedūru apvieno ar vienprātīga Padomes lēmuma prasību. Attiecībā uz pārējām likumdošanas jomām, kurās bija prasīta vienprātība, koplēmuma procedūras piemērošana netika paredzēta.
2. Kontroles pilnvaras
Bija paredzēts, ka Eiropas Parlaments ar balsojumu apstiprina ne tikai Komisijas kolēģiju, bet arī personu, kura izvirzīta Komisijas priekšsēdētāja amatam (214. pants).
3. Deputātu ievēlēšana un statūti
Attiecībā uz procedūru, ko piemēro Eiropas Parlamenta ievēlēšanai tiešās vispārējās vēlēšanās (EK līguma 190. pants), jau pastāvošajām pilnvarām pieņemt vienotu procedūru tika pievienotas Kopienas pilnvaras noteikt kopējus principus. Šajā pantā tika ietverts arī juridiskais pamats, kas ļauj pieņemt vienotu Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu. Tomēr joprojām netika ieviests noteikums, kas atļautu veikt pasākumus, lai izveidotu Eiropas līmeņa politiskas partijas (sk. 191. pantu).
C. Ciešāka sadarbība
Pirmo reizi Līgumos tika ietverti vispārēji noteikumi, kas ļauj dažām dalībvalstīm atbilstīgi zināmiem nosacījumiem izmantot kopējās iestādes, lai īstenotu ciešāku savstarpēju sadarbību. Šī iespēja papildināja ciešāku sadarbību, uz ko attiecās īpaši noteikumi, piemēram, par ekonomisko un monetāro savienību, brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un Šengenas noteikumu iekļaušanu. Jomas, kurās var ieviest ciešāku sadarbību, tika ietvertas trešajā pīlārā un atbilstīgi noteiktiem ierobežojošiem nosacījumiem attiecās uz jautājumiem, kas nebija ekskluzīvā Kopienas kompetencē. Nosacījumi, kas bija jāievēro jebkādas ciešākas sadarbības gadījumā, un plānotās lēmumu pieņemšanas procedūras tika izstrādātas tā, lai nodrošinātu, ka šis jaunais integrācijas procesa faktors paliktu vien izņēmums, ko var izmantot tikai virzībai uz integrāciju, nevis soļu speršanai atpakaļ.
D. Vienkāršošana
Ar Amsterdamas līgumu atcēla visus tos Eiropas līgumos paredzētos noteikumus, kuri laika gaitā bija zaudējuši spēku vai novecojuši, nodrošinot, ka ar to netiek mainīts juridiskais spēks ar atpakaļejošu datumu. Tajā arī tika mainīta Līgumu pantu numerācija. Juridisku un politisku iemeslu dēļ līgums tika parakstīts un iesniegts ratifikācijai esošo Līgumu grozījumu veidā.
E. Iestāžu reformas paplašināšanās kontekstā
- Amsterdamas līgumā atbilstīgi Parlamenta pieprasījumam tika paredzēts, ka Eiropas Parlamentā nav vairāk par 700 deputātiem (189. pants).
- Uz Komisijas sastāvu un jautājumu par balsu sadalījumu attiecās Līgumam pievienotais Protokols par iestādēm. Tas paredzēja, ka Savienībā, kurā ir līdz 20 dalībvalstīm, Komisijā ir pa vienam valstspiederīgajam no katras dalībvalsts, ja vien līdz minētajai dienai nav grozīts piešķirto balsu skaits Padomē. Jebkurā gadījumā vismaz gadu pirms tam, kad pievienojas 21. dalībvalsts, bija jāsasauc jauna starpvaldību konference, lai vispusīgi pārskatītu Līgumu noteikumus par iestādēm.
- Iespēja Padomei izmantot kvalificētu balsu vairākumu, protams, bija paredzēta vairākos ar Amsterdamas līgumu ieviestos juridiskajos pamatos. Tomēr no pastāvošajām Kopienas rīcībpolitikām vienīgi attiecībā uz pētniecības rīcībpolitiku tika paredzēti jauni noteikumi par balsojumu ar kvalificētu vairākumu; pārējās joprojām bija nepieciešams vienprātīgs balsojums.
F. Citi jautājumi
Uz Kopienas procedūrām, kas saistītas ar subsidiaritātes principa piemērošanu, attiecās īpašs protokols. Tika uzlabota pārredzamība, pieņemot jaunus noteikumus par piekļuvi dokumentiem (255. pants) un lielāku Padomes likumdošanas darba atklātību (207. panta 3. punkts).
Eiropas Parlamenta loma
Ar Eiropas Parlamentu apspriedās pirms starpvaldību konferences sasaukšanas. Turklāt Parlaments tika iesaistīts starpvaldību konferencēs, izmantojot ad hoc pieeju; pēdējās trijās konferencēs atkarībā no izskatāmajiem jautājumiem Parlamentu pārstāvēja priekšsēdētājs vai divi deputāti.
Šo faktu lapu sagatavojis Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments.
Mariusz Maciejewski