Intelektuālais, rūpnieciskais un komerciālais īpašums
Intelektuālais īpašums ir ekskluzīvu tiesību kopums, kas piešķirts intelektuālās jaunrades darbiem. Intelektuālais īpašums ietver divu veidu tiesības: rūpnieciskais īpašums, kas ietver izgudrojumus (patentus), preču zīmes, rūpnieciskos dizainparaugus un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, un autortiesības, kas attiecas uz literāriem un mākslas darbiem. Kopš Līguma par Eiropas Savienības darbību stāšanās spēkā 2009. gadā ES ir skaidri noteiktas pilnvaras intelektuālā īpašuma tiesību jomā (118. pants).
Juridiskais pamats
LESD 114. un 118. pants.
Mērķi
Lai gan intelektuālā īpašuma tiesības (IĪT) regulē dažādi starptautiski un dalībvalstu tiesību akti, tās ir ietvertas arī ES tiesību aktos. LESD 118. pantā ir noteikts, ka, veidojot iekšējo tirgu un nodrošinot tā darbību, Parlaments un Padome, rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, nosaka pasākumus ES intelektuālā īpašuma tiesību izveidei, lai nodrošinātu vienotu IĪT aizsardzību visā ES, un centralizētas atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtības izveidei visā ES. ES tiesību aktu izstrādes mērķis šajā jomā galvenokārt ir saskaņot dažus konkrētus IĪT aspektus, izstrādājot savu sistēmu, kā tas tika darīts ES preču zīmes un dizainparauga gadījumā un kā tas notiks attiecībā uz patentiem. Daudzi ES instrumenti atspoguļo dalībvalstu starptautiskās saistības saskaņā ar Bernes konvenciju un Romas konvenciju, kā arī Pasaules Tirdzniecības organizācijas intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektu līgumu (TRIPS) un 1996. gada Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) starptautiskajiem nolīgumiem.
Sasniegumi
A. Tiesību aktu saskaņošana
1. Preču zīmes, dizainparaugi un lietderīgie modeļi
ES preču zīmju tiesiskā regulējuma pamatā ir četru līmeņu preču zīmju reģistrācijas sistēma, kura pastāv līdzās valstu preču zīmju sistēmām, kas ir saskaņotas ar Preču zīmju direktīvu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 16. decembra Direktīva (ES) 2015/2436, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm). Papildus valsts pieejai preču zīmju aizsardzības jomā Eiropas Savienībā var īstenot Beniluksa pieeju, 1994. gadā ieviestās ES preču zīmes iespēju un starptautisko pieeju. 2017. gada 14. jūnija Regula (ES) 2017/1001 par Eiropas Savienības preču zīmi kodificē un aizstāj visas iepriekšējās EK regulas par ES preču zīmi. Kodifikācija tika veikta skaidrības labad, ņemot vērā, ka ES preču zīmju sistēma ir jau vairākkārt būtiski grozīta. ES preču zīme ir vienota un ar vienādu spēku visā ES. Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) ir atbildīgs par ES preču zīmes un dizainparauga pārvaldību. ES preču zīmju regulā ir noteiktas arī nodevu summas, kas maksājamas EUIPO. Šis apmērs tika noteikts tāds, kas nodrošina, ka ieņēmumi, ko tās rada, sedz EUIPO izdevumus un papildina pastāvošās valstu preču zīmju sistēmas.
1998. gada 13. oktobra Direktīva 98/71/EK tuvināja dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz dizainparaugu un lietderīgo modeļu tiesisko aizsardzību. Priekšlikums pārstrādātajai direktīvai tika nodots balsošanai Eiropas Parlamentā 2024. gada 14. martā. Tās mērķis ir nodrošināt, ka dizainparaugu aizsardzības sistēma ir pielāgota digitālajam laikmetam (jo īpaši 3D printeru ienākšanai tirgū) un kļūst ievērojami pieejamāka un efektīvāka neatkarīgiem dizaineriem, maziem un vidējiem uzņēmumiem un nozarēs, kurās dizainparaugiem ir būtiska nozīme, samazinot izmaksas, vienkāršojot procedūras – padarot tās ātrākas un paredzamākas – un palielinot juridisko noteiktību. Padomes 2001. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 6/2002 (grozīta) izveidoja Kopienas sistēmu dizainparaugu aizsardzībai. Eiropas Parlaments 2024. gada 14. martā pieņēma normatīvo rezolūciju par priekšlikumu regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 un atceļ Komisijas Regulu (EK) Nr. 2246/2002, ar mērķi nodrošināt dizainparaugu aizsardzības sistēmas pielāgošanu digitālajam laikmetam un uzlabot dizainparaugu aizsardzības sistēmu pieejamību, efektivitāti un pieejamību cenas ziņā, vienkāršojot procedūras un optimizējot maksu līmeni un struktūru. Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmums 2006/954/EK un Padomes 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1891/2006 sasaista ES dizainparaugu reģistrācijas sistēmu ar starptautisko WIPO rūpniecisko dizainparaugu un lietderīgo modeļu reģistrācijas sistēmu.
2. Autortiesības un blakustiesības
Autortiesības nodrošina, ka autori, komponisti, mākslinieki, filmu veidotāji un citas radošas personas saņem atlīdzību un ka viņu darbi tiek aizsargāti. Digitālās tehnoloģijas ir būtiski mainījušas radošā satura veidošanas, izplatīšanas un piekļuves veidus. ES tiesību akti autortiesību jomā ir trīspadsmit direktīvu un divu regulu kopums, kas saskaņo autoru un izpildītāju, producentu un raidorganizāciju pamattiesības. Nosakot dažus ES standartus, tiek samazinātas valstu atšķirības, nodrošināts radošuma veicināšanai vajadzīgais aizsardzības līmenis un ieguldījumi radošumā, veicināta kultūras daudzveidība un atvieglota patērētāju un uzņēmumu piekļuve digitālajam saturam un pakalpojumiem visā vienotajā tirgū.
a. Autortiesības
ES 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā autortiesību un blakustiesību aktus tehnoloģiju attīstībai, taču tā vairs netiek līdzi ārkārtīgi straujajām pārmaiņām, kas ir notikušas digitālajā vidē, piemēram, pārmaiņām televīzijas un radio programmu izplatīšanā un piekļuvē tām, jo 49 % interneta lietotāju piekļūst mūzikai, audiovizuālajam saturam un spēlēm tiešsaistē (Eurostat aplēse). Tāpēc patērētājiem, satura veidotājiem un uzņēmumiem ir nepieciešami visā ES saskaņoti tiesību akti autortiesību jomā.
ES 2019. gada 17. aprīļa Autortiesību direktīvā (Direktīva (ES) 2019/790) preses izdevējiem ir paredzētas papildu autortiesības un taisnīga atlīdzība par autortiesību aizsargātu saturu. Līdz šim tiešsaistes platformām nebija juridiskas atbildības par autortiesību aizsargāta satura izmantošanu un augšupielādēšanu to tīmekļa vietnēs. Jaunās prasības neietekmēs ar autortiesībām aizsargātu darbu augšupielādi nekomerciāliem mērķiem tiešsaistes enciklopēdijās, piemēram, Vikipēdijā. Direktīvu (ES) 2019/789 (CabSat direktīva) pieņēma tajā pašā dienā, un tās mērķis ir palielināt ES patērētājiem tiešsaistē pieejamo televīzijas un radio programmu skaitu. Raidorganizācijas arvien vairāk piedāvā tiešsaistes pakalpojumus papildus tradicionālajām apraidēm, jo lietotāji sagaida, ka jebkurā laikā un jebkurā vietā būs pieejams televīzijas un radio saturs. Ar minēto direktīvu ievieš izcelsmes valsts principu, lai atvieglotu tiesību licencēšanu dažām programmām, ko raidorganizācijas piedāvā savās tiešsaistes platformās (piemēram, vienlaicīgas raidīšanas un arhīvtelevīzijas pakalpojumus). Raidorganizācijām jāiegūst autortiesību atļaujas savā ES uzņēmējdarbības valstī (t. i., izcelsmes valstī), lai veidotu radio programmas, televīzijas ziņu un aktuālo notikumu programmas un pilnībā finansētu pašu produkciju, kas pieejama tiešsaistē visās ES valstīs. Dalībvalstīm līdz 2021. gada 7. jūnijam bija jāpieņem attiecīgi tiesību akti, kas atbilst direktīvas prasībām.
2017. gada 13. septembra Direktīva (ES) 2017/1564 par dažiem atļautiem noteiktiem darbiem un citiem tiesību objektiem, ko aizsargā autortiesības un blakustiesības, par labu personām, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar citu iespiedtekstu lasīšanas invaliditāti, atvieglo piekļuvi grāmatām un citiem drukātiem materiāliem piemērotā formātā un to apriti iekšējā tirgū.
2017. gada 14. jūnija Regulas (ES) 2017/1128 par pārrobežu tiešsaistes satura pakalpojumu pārnesamību iekšējā tirgū mērķis ir nodrošināt, ka patērētāji, kas pērk vai abonē filmas, sporta pārraides, mūziku, e-grāmatas un spēles, var tām piekļūt, atrodoties citās ES dalībvalstīs.
b. Autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņi
Šīs tiesības ir aizsargātas visas autora/radītāja dzīves laikā un 70 gadus pēc viņa nāves. Direktīva 2011/77/ES, ar ko groza Direktīvu 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem, pagarināja skaņu ierakstu izpildītāju autortiesību aizsardzības termiņu no 50 līdz 70 gadiem pēc ierakstīšanas un attiecībā uz mūzikas autoriem, piemēram, komponistiem un tekstu autoriem, līdz 70 gadiem pēc autora nāves. 70 gadu termiņš ir kļuvis par starptautisku standartu, ar ko aizsargā skaņu ierakstus. Pašlaik 64 valstīs visā pasaulē skaņu ieraksti tiek aizsargāti 70 gadus vai ilgāk.
c. Datorprogrammas un datubāzes
ES Direktīva 91/250/EEK lika dalībvalstīm datorprogrammas aizsargāt ar autortiesībām kā literārus darbus saskaņā ar Bernes konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību. Tā tika kodificēta ar Direktīvu 2009/24/EK. Direktīvā 96/9/EK (Datubāzes direktīva) ir paredzēta datubāzu tiesiskā aizsardzība, par datubāzi uzskatot “neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu individuāli elektroniski vai citādi pieejamu krājumu, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski”. Direktīva paredz, ka datubāzes aizsargā gan ar autortiesībām, kas attiecas uz jaunrades darbu, gan ar sui generis tiesībām, kas attiecas uz (naudas līdzekļu, cilvēkresursu, pūliņu un enerģijas) ieguldījumu, kurš veikts, iegūstot, pārbaudot vai atspoguļojot datubāzes saturu. Komisija 2022. gada 23. februārī iesniedza priekšlikumu jaunai regulai par saskaņotiem noteikumiem par taisnīgu piekļuvi datiem un to izmantošanu (Datu akts), kuras mērķis ir nodrošināt taisnīgumu datu vērtības sadalē starp datu ekonomikas dalībniekiem un veicināt piekļuvi datiem un to izmantošanu. Pēc intensīva likumdošanas darba, ko atbalstīja akadēmiski pētījumi[1], Parlamenta 2023. gada 9. novembra plenārsēdē pirmajā lasījumā pieņēma nostāju par šo priekšlikumu. Parlaments un Padome 2022. gada 30. maijā pieņēma Datu pārvaldības aktu, ar ko ievieš mehānismus, lai atvieglotu konkrētu kategoriju aizsargātu publiskā sektora datu atkalizmantošanu, palielinātu uzticēšanos datu starpniecības pakalpojumiem un veicinātu datu altruismu visā ES.
d. Autortiesību aģentūras
Lai izplatītu šādu aizsargātu saturu, ir jāiegūst licence no dažādiem autortiesību un blakustiesību īpašniekiem. Tiesību īpašnieki var uzticēt savas tiesības autortiesību aģentūrai, kas to vārdā pārvalda minētās tiesības. Ja vien tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav pamatojusi iemeslus pārvaldījuma noraidīšanai, tai ir pienākums pārvaldīt šīs tiesības. Direktīvā 2014/26/ES par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū ir noteiktas prasības, kas piemērojamas tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, lai nodrošinātu augstus vadības, finansiālās pārvaldības, pārredzamības un ziņošanas standartus. Tās mērķis ir nodrošināt, ka tiesību īpašnieki var lemt par savu tiesību pārvaldību un ka, ieviešot ES standartus, tiks uzlabota kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbība. Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka autortiesību aģentūras darbojas to tiesību īpašnieku interesēs, kuru tiesības tās pārstāv.
3. Patenti
Patents ir īpašumtiesības, kas var tikt piešķirts par jebkuru tehnisku izgudrojumu ar noteikumu, ka tas ir jauns, ietver izgudrojuma līmeni un varētu tikt rūpnieciski pielietots. Patents dod īpašniekam tiesības nepieļaut izgudrojuma ražošanu, izmantošanu vai tirdzniecību bez atļaujas. Patenti mudina uzņēmumus veikt nepieciešamās investīcijas inovācijās un stimulēt privātpersonas un uzņēmumus veltīt līdzekļus pētniecībai un izstrādei. Eiropā tehniskos izgudrojumus var aizsargāt vai nu ar valstu patentiem, ko izsniegušas kompetentās valsts iestādes, vai arī ar Eiropas patentiem, ko centralizēti izsniedz Eiropas Patentu iestāde. EPI ir Eiropas Patentu organizācijas, kurā pašlaik darbojas 39 valstis, izpildstruktūra. ES pati nav šīs organizācijas dalībniece.
Pēc gadiem ilgām dalībvalstu diskusijām Parlaments un Padome 2012. gadā apstiprināja juridisko pamatu vienota spēka Eiropas patentam (vienotais patents). Starptautisks nolīgums starp dalībvalstīm tādējādi izveidoja vienotu un specializētu patentu jurisdikciju.
Eiropas Savienības Tiesas (EST) apstiprinājums patenta tiesību aktu kopumam 2015. gada 5. maija spriedumā lietās C-146/13 un C-147/13 pavēra iespēju patiesam Eiropas patentam. Iepriekšējais režīms pastāv līdzās jaunajai sistēmai ar spēkā esošajiem pārejas pasākumiem.
Kopš stāšanās spēkā 2023. gada 1. jūnijā ES vienotais patents, ko piešķir Eiropas Patentu iestāde, ir nodrošinājis vienādu aizsardzību ar vienādu spēku visās iesaistītajās ES valstīs. Uzņēmumiem būs iespēja aizsargāt savus izgudrojumus visās ES dalībvalstīs ar īstu ES patentu. Tie arī varēs apstrīdēt un aizsargāt vienotos patentus ar vienotu prasības pieteikumu, izmantojot nesen izveidoto Vienoto patentu tiesu (VPT). Tas racionalizēs sistēmu un ļaus samazināt tulkošanas izmaksas. Turklāt Vienotās patentu tiesas izveides nolīguma (VPTIN) pašreizējā redakcijā ir skaidri noteikts, ka ir jāievēro ES tiesību pārākuma princips (VPTIN 20. pants) un ka EST lēmumi ir saistoši VPT. VPT ir tiesa, kas pašlaik ir kopīga 17 ES dalībvalstīm. Šo tiesu veido Pirmās instances tiesa, Apelācijas tiesa un Kanceleja. Pirmās instances tiesai ir decentralizēta struktūra, un tajā ietilpst centrālā nodaļa Parīzē ar nodaļu Minhenē, kā arī dažādas reģionālās un vietējās nodaļas visā Eiropā. Apelācijas tiesa atrodas Luksemburgā, un tā lemj par apelācijas sūdzībām par Pirmās instances tiesas nolēmumiem un par lūgumiem atkārtoti izskatīt VPT galīgos nolēmumus.
4. Komercnoslēpumi
Prakse turēt uzņēmējdarbības informāciju (speciālas zināšanas) konfidenciālu pastāv gadsimtiem ilgi. Juridiskie instrumenti komercnoslēpumu aizsardzībai neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav daļa no IĪT, pastāv daudzās valstīs. Konfidenciālai informācijai piešķirto aizsardzības līmeni nevar salīdzināt ar citiem intelektuālā īpašuma tiesību līdzekļiem, piemēram, patentiem, autortiesībām vai preču zīmēm, bet principā tas var turpināties neierobežoti drīzāk nekā ierobežotu laikposmu. Komercnoslēpumu aizsardzība starp dalībvalstīm atšķiras vairāk nekā aizsardzība citās IĪT jomās, un var sniegt pat vairāk priekšrocību un izmaksāt lētāk nekā cenšanās iegūt oficiālu patentu. ES tiesiskais regulējums pastāv kopš 2016. gada, proti, Direktīva (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu.
5. Intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz šķirnēm
Augu šķirņu aizsardzība, saukta arī par “augu selekcionāra tiesībām”, ir intelektuālā īpašuma tiesību forma, kas piešķirta jaunas augu šķirnes selekcionāram. ES augu šķirņu aizsardzības sistēma, kuras pamatā ir Starptautiskās konvencijas par jaunu augu šķirņu aizsardzību 1991. gada akta principi, veicina lauksaimniecības un dārzkopības attīstību. Augu šķirņu aizsardzības sistēma tika izveidota ar ES tiesību aktiem. Sistēma ļauj piešķirt IĪT attiecībā uz selekciju. Kopienas Augu šķirņu birojs īsteno un piemēro šo sistēmu.
6. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes
Saskaņā ar ES intelektuālā īpašuma tiesību sistēmu lauksaimniecībā to produktu nosaukumi, kas reģistrēti kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ir juridiski aizsargāti pret imitāciju un ļaunprātīgu izmantošanu ES un trešās valstīs, ar kurām ir parakstīts īpašs aizsardzības nolīgums. Produktu nosaukumiem var piešķirt ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, ja tiem ir īpaša saikne ar vietu, kur produkts ražots. Šī atzīšana ļauj patērētājiem uzticēties un atšķirt kvalitatīvus produktus, vienlaikus palīdzot ražotājiem labāk tirgot savus produktus. Tā kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir atzītas par intelektuālo īpašumu, tām ir arvien lielāka nozīme tirdzniecības sarunās starp ES un citām valstīm. Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 11. aprīļa Regulā (ES) 2024/1143 par vīna, stipro alkoholisko dzērienu un lauksaimniecības produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kā arī garantētām tradicionālām īpatnībām un fakultatīviem kvalitātes apzīmējumiem lauksaimniecības produktiem ir norādīti produkti, kuru iezīmes, īpašības vai reputācija ir saistīta ar to izcelsmes vietu dabas faktoru un cilvēkfaktoru dēļ. Produkti, kas tiek izskatīti vai kam piešķirts atzīts ĢIN, ir iekļauti ĢIN reģistros. Parlaments 2023. gada 12. martā pieņēma nostāju par līdzīgu Eiropas Parlamenta un Parlamenta regulu amatniecības un rūpniecības ražojumu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai un grozījumu izdarīšanu Regulā (ES) 2017/1001 un Regulā (ES) 2019/1753. 2023. gada 18. oktobra Regula 2023/2411 piešķir ģeogrāfiskās izcelsmes norādes rūpniecības ražojumiem, kas var būt saistīti ar to ražošanas ģeogrāfisko apgabalu (piemēram, Albasetes naži, Bohēmijas stikls un Limožas porcelāns), kas ir līdzīgas tām, ko piešķir reģionā ražotai pārtikai vai dzērieniem.
Starptautiskā līmenī ar Padomes 2019. gada 7. oktobra Lēmumu (ES) 2019/1754 par Eiropas Savienības pievienošanos Lisabonas Vienošanās par cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm Ženēvas aktam EUIPO ir izraudzīts par kompetento iestādi saistībā ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm.
7. Viltošanas apkarošana
Saskaņā ar aplēsēm viltotu un pirātisku preču imports ES ir apmēram 85 miljardi EUR (līdz 5 % no kopējā importa). Tirdzniecība ar pirātiskām precēm visā pasaulē veido 2,5 % no tirdzniecības apjoma un sasniedz līdz 338 miljardiem EUR, kas rada būtisku kaitējumu tiesību īpašniekiem, valstu pārvaldei un ekonomikai.
Tā kā atšķirības starp dalībvalstu sodu sistēmām attiecībā uz viltošanu un pirātismu apgrūtināja šo pārkāpumu efektīvu apkarošanu, Parlaments un Padome kā pirmo pasākumu pieņēma Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Tās mērķis ir pastiprināt cīņu pret pirātismu un viltošanu, tuvinot dalībvalstu likumdošanas sistēmas, lai nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības līmeni vienotajā tirgū, un tā paredz saskaņā ar civilajām un administratīvajām tiesībām veikt pasākumus un procedūras un sniegt kompensāciju. Regula (ES) Nr. 608/2013 par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā paredz procesuālos noteikumus muitas iestādēm, lai nodrošinātu IĪT ievērošanu attiecībā uz precēm, kas pakļautas muitas uzraudzībai vai muitas pārbaudēm.
B. Tiesību “izsmelšanas” jēdziens
1. Definīcija
Šis juridiskais jēdziens vai doktrīna, kas attiecas uz visām rūpnieciskā īpašuma jomām, nozīmē, ka pēc tam, kad intelektuālā īpašuma tiesību turētājs vai citi ar īpašnieka piekrišanu ir pārdevuši ražojumu, uz kuru attiecas intelektuālā īpašuma tiesības (piemēram, patents), tiek uzskatīts, ka intelektuālā īpašuma tiesības ir izsmeltas. Eiropas Savienībā EST vienmēr ir interpretējusi ES Līgumus tādējādi, ka ar intelektuālā īpašuma tiesībām piešķirtās tiesības vienotajā tirgū ir izsmeltas, (tiesību turētājam vai ar viņa piekrišanu) laižot attiecīgās preces tirgū. Ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem aizsargātu rūpnieciskā vai komerciālā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks nevar atsaukties uz šiem tiesību aktiem, lai novērstu tādu produktu importu, kas ir laisti apgrozībā citā dalībvalstī.
2. Ierobežojumi
ES tiesību izsmelšana neattiecas uz viltotu preču tirdzniecību vai ārpus Eiropas Ekonomikas zonas tirgotām precēm (6. pants – TRIPS līgumā). EKT 1999. gadā lietā Sebago Inc. un Ancienne Maison Dubois & Fils SA pret GB-Unic SA (C-173/98), saskaņā ar kuru dalībvalstis vairs nedrīkst paredzēt savos tiesību aktos preču zīmju tiesību izsmelšanu attiecībā uz precēm, kas laistas tirgū trešās valstīs.
3. Tiesību akti šajā jomā
ES noteikumi par tiesību izsmelšanu lielā mērā izriet no EST judikatūras, kurā interpretēts LESD 34. pants par pasākumiem ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību starp dalībvalstīm[2]. Šī judikatūra ir atspoguļota katrā attiecīgajā ES tiesību aktā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām.
C. Jaunākā EST judikatūra
EST 2012. gadā SAS lietā (C-406/10) apstiprināja, ka saskaņā ar Direktīvu 91/250/EEK autortiesības aizsargā tikai pašu datorprogrammu izpausmes un ka idejas un principus, kas ir to loģikas, algoritmu un programmēšanas valodu pamatā, minētā direktīva neizsargā (sprieduma 32. punkts). Tā uzsvēra, ka nedz datorprogrammas funkcionalitāte, nedz programmēšanas valoda un datņu formāts, kas izmantots kādā datorprogrammā, lai lietotu dažas tās funkcijas, nav šīs programmas izpausmes forma un šajā ziņā nav aizsargāti ar datorprogrammu autortiesībām Direktīvas 91/250/EEK 1. panta 2. punkta nozīmē (39. punkts).
Spriedumā lietā C-160/15 (GS Media BV pret Sanoma Media Netherlands BV un citi) EST pasludināja, ka hipersaites publicēšana tīmekļa vietnē uz darbiem, kas aizsargāti ar autortiesībām un publicēti bez autora piekrišanas citā tīmekļa vietnē, nav “izziņošana sabiedrībai”, ja personas, kura publicē šo saiti, mērķis nav peļņas gūšana un šī persona rīkojas, neesot informēta, ka šie darbi ir publicēti nelikumīgi.
Tiesa 2016. gada 15. septembra spriedumā lietā C-484/14 uzskatīja, ka Wi-Fi tīkla darīšana pieejama plašai sabiedrībai bez maksas, lai pievērstu potenciālo klientu uzmanību precēm un pakalpojumiem veikalā, saskaņā ar Direktīvu 2000/31/EK ir “informācijas sabiedrības pakalpojums”, un apstiprināja, ka noteiktos apstākļos pakalpojumu sniedzēju, kas nodrošina piekļuvi komunikāciju tīklam, nevar saukt pie atbildības. Līdz ar to autortiesību īpašniekiem nav tiesību pieprasīt kompensāciju, pamatojoties uz to, ka tīklu ir izmantojušas trešās personas, lai pārkāptu viņa tiesības. Interneta pieslēguma nodrošināšana, izmantojot paroli, garantē līdzsvaru starp, no vienas puses, IĪT turētājiem un, no otras puses, darījumdarbības brīvību interneta piekļuves sniedzējiem un informācijas brīvību tīkla lietotājiem.
Eiropas Parlamenta loma
Intelektuālais īpašums rada pievienoto vērtību ES uzņēmumiem un ekonomikai. Tā vienotā aizsardzība un ievērošanas nodrošināšana veicina inovāciju un ekonomikas izaugsmi. Tāpēc Parlaments ir apņēmies censties saskaņot intelektuālā īpašuma tiesības, izveidojot vienotu ES sistēmu paralēli valstu sistēmām, kā tas tika darīts ES preču zīmju un dizainparaugu un Eiropas vienotā patenta gadījumā.
Vairākās rezolūcijās par intelektuālā īpašuma tiesībām, jo īpaši par datubāzu, biotehnoloģisko izgudrojumu un autortiesību tiesisko aizsardzību, Parlaments ir atbalstījis šādu tiesību pakāpenisku saskaņošanu. Turklāt Parlaments arī iebilda pret patentu piemērošanu cilvēka ķermeņa daļām. Parlaments 2014. gada 27. februārī pieņēma pastāvīgo ziņojumu par nodevām par kopēšanu privātām vajadzībām (tiesības privātām vajadzībām kopēt likumīgi iegādātu saturu), jo tehnikas progresa dēļ digitāla kopēšana privātām vajadzībām ir kļuvusi ekonomiski īpaši būtiska. Parlaments ir arī ļoti aktīvi palīdzējis izstrādāt Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumu par izņēmumiem autortiesībās attiecībā uz vājredzīgiem cilvēkiem(Marrākešas līgums).
Veicot sagatavošanās darbu attiecībā uz ES autortiesību noteikumu pārskatīšanu (sk. A.2.a), Parlaments 2018. gada septembrī pieņēma ziņojumu, kurā iekļauti vairāki svarīgi ieteikumi par visiem jautājumiem, kas ir aktuāli. Visā likumdošanas procesā sabiedrībā notika karstas diskusijas, kuru centrā bija direktīvas projekta par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū 11. un 13. pants. Šīs diskusijas kulminācija bija balsojums Parlamentā, kurā tika atbalstīti centieni ieviest jaunas tiesības plašsaziņas līdzekļu izdevējiem gūt peļņu no satura konkrētās lielās ziņu platformās un jaunas tiesības, kas atvieglo autortiesību pārkāpumu atklāšanu internetā. Lai gan radošās nozares bija gandarītas, tehnoloģiju uzņēmumu pārstāvji šos priekšlikumus nosodīja. Galu galā Parlamenta balsojums atkal mudināja pieņemt ES Autortiesību direktīvu.
Parlamenta Juridiskajai komitejai sagatavotajā pētījumā, ko pasūtījis Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, norādīts, ka mākslīgais intelekts (MI) iezīmē jaunas robežas autortiesību aizsardzībā, jo īpaši attiecībā uz MI nepieejamu apmācību, izmantojot materiālus, kurus aizsargā ar autortiesībām, vai aizsargātus datus, un šā mākslīgā intelekta satura radīšanu turpmāku[3]. Turklāt vairāki līgumi atvieglo intelektuālā īpašuma tiesību slēpšanu no datiem vai ļauj pārņemt subjektu intelektuālā īpašuma tiesības, pamatojoties uz to, ka publicēšana ir notikusi konkrētā platformā vai ka radīšana vai izgudrošana notikusi pakalpojumu līguma ietvaros. Šādi pasākumi ietver:
- juridiskus pasākumus, kas liedz autoriem intelektuālā īpašuma tiesības vai piespiež tiem piešķirt licences bez atlīdzības attiecībā uz saturu, kas ievietots digitālo platformu pakalpojumos un serveros, un/vai nodod šādas tiesības platformām;
- izpirkšanas līgumus, ar kuru starpniecību platformas pārņem autoru intelektuālā īpašuma tiesības;
- juridiskus pasākumus, kas darbiniekiem, izgudrotājiem vai radītājiem liedz intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz saturu, kas radīts viņu nodarbinātības vai dienesta gaitā, un/vai kas nodod šādas tiesības darba devējam (turpmāk tekstā – “algots darbs”)[4].
Alexandru-George Moș / Mariusz Maciejewski / Udo Bux