Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība
Pārvietošanās brīvība ir viena no četrām ES pilsoņu brīvībām. Tā ietver darba ņēmēju tiesības pārvietoties un uzturēties, ģimenes locekļu tiesības ieceļot un uzturēties, kā arī tiesības strādāt citā ES dalībvalstī un saņemt tādu pašu attieksmi, kādu piemēro attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. Ierobežojumi attiecas uz civildienestu. Eiropas Darba iestāde ir īpaša aģentūra, kas nodarbojas ar darba ņēmēju, tostarp norīkoto darba ņēmēju, pārvietošanās brīvības jautājumiem.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punkts; Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. panta 2. punkta a) apakšpunkts, 20. pants, 26. pants un 45.–48. pants.
Mērķi
Jau kopš ES dibināšanas darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viens no ES pamatprincipiem. Šī brīvība ir noteikta LESD 45. pantā un ir viena no darba ņēmēju pamattiesībām, kas papildina preču, kapitāla un pakalpojumu brīvu apriti Eiropas vienotajā tirgū. Tas nozīmē, ka attiecībā uz nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem ir aizliegta jebkāda diskriminācija valstspiederības dēļ. ES darba ņēmējam ir arī tiesības pieņemt darba piedāvājumu citā ES valstī, brīvi pārvietoties valsts iekšienē, uzturēties nodarbinātības nolūkos un pēc tam, ja vien ir izpildīti konkrēti nosacījumi.
EBTA valstu (Islandes, Lihtenšteinas, Norvēģijas un Šveices) valstspiederīgajiem ir tiesības strādāt ES, un viņiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā ES darba ņēmējiem. Bez tam ES ir noslēgusi īpašus nolīgumus ar citām trešām valstīm.
Sasniegumi
Saskaņā ar Eurostat datiem 2022. gadā no ES iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā (20–64 gadi) 3,8 % (9,9 miljoni) dzīvoja citā, nevis savas valstspiederības ES valstī. Bez tam aplēsts, ka ir 1,7 miljoni pārrobežu darba ņēmēju un 4,6 miljoni norīkoto darba ņēmēju.
A. Pašreizējais vispārējais režīms attiecībā uz pārvietošanās brīvību
Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pamattiesības kopš 20. gadsimta sešdesmitiem gadiem ir iestrādātas dažādās regulās un direktīvās. Dibināšanas regula par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (Regula Nr. 1612/68) un papildu direktīva par pārvietošanās un uzturēšanās ierobežojumu atcelšanu (Padomes Direktīva 68/360) vairākas reizes tikušas modernizētas. Pašlaik galvenie ES tiesību akti ir Direktīva 2004/38/EK par tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties, Regula (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, Direktīva 2014/54/ES par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā, un Regula (ES) 2019/1149, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi.
1. Darba ņēmēju pārvietošanās un uzturēšanās tiesības
Ar Direktīvu 2004/38/EK ieviesa ES pilsonību, kas ir dalībvalstu valstspiederīgo pamata status un nodrošina viņiem tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties ES teritorijā. Pirmos trīs mēnešus ikviens ES pilsonis ir tiesīgs uzturēties citas ES dalībvalsts teritorijā, un šāda uzturēšanās nav pakļauta nekādiem citiem nosacījumiem vai formalitātēm kā vien prasībai būt derīgas personas apliecības vai pases turētājam. Ja uzturēšanās ir ilgāka, uzņēmēja dalībvalsts var prasīt, lai attiecīgais pilsonis saprātīgā un nediskriminējošā termiņā deklarē savu uzturēšanos.
Savienības pilsoņu tiesības uzturēties ilgāk par trim mēnešiem joprojām ir pakļautas konkrētiem nosacījumiem: personām, kuras nav darba ņēmēji vai pašnodarbinātie, ir jābūt veselības apdrošināšanai un pietiekamiem līdzekļiem, lai viņi neradītu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Studentiem un tiem, kas apgūst profesionālo apmācību, ir arī tiesības uzturēties kā (piespiedu) bezdarbniekiem, ja viņi reģistrējušies kā bezdarbnieki.
ES pilsoņi tiesības pastāvīgi uzturēties uzņēmējā dalībvalstī iegūst, ja viņi attiecīgajā valstī nepārtraukti ir nodzīvojuši piecus gadus.
Ar direktīvu ir modernizēta ģimenes atkalapvienošanās, paplašinot termina “ģimenes loceklis” definīciju (iepriekš tā attiecās uz laulāto, pēcnācējiem vecumā līdz 21 gadam vai apgādājamiem bērniem un apgādājamiem augšupējiem radiniekiem), lai iekļautu arī reģistrētus partnerus, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības tiek uzskatītas par līdzvērtīgām laulībai. Neatkarīgi no valstspiederības šiem ģimenes locekļiem ir tiesības uzturēties tajā pašā valstī, kurā uzturas attiecīgais darba ņēmējs.
2. Nodarbinātība
Regula (ES) Nr. 492/2011 paredz noteikumus par nodarbinātību, vienlīdzīgu attieksmi un darba ņēmēju ģimenēm. Ikvienam kādas dalībvalsts pilsonim ir tiesības meklēt darbu citā dalībvalstī atbilstīgi attiecīgajiem noteikumiem, kurus piemēro konkrētās valsts darba ņēmējiem. Dalībvalstis nedrīkst piemērot nekādu diskriminējošu praksi, piemēram, piedāvāt darbu tikai pilsoņiem vai pieprasīt valodas prasmes, kas pārsniedz līmeni, kāds uzskatāms par saprātīgu un vajadzīgs konkrētā darba veikšanai. Turklāt mobilie darba ņēmēji ir tiesīgi no attiecīgās valsts nodarbinātības iestādes saņemt tādu pašu palīdzību, kādu saņem uzņēmējas dalībvalsts pilsoņi, un viņi ir arī tiesīgi uzturēties uzņēmējā dalībvalstī pietiekami ilgu laiku, lai meklētu darbu, pieteiktos darbā un stātos darbā. Šīs tiesības ir vienādi piemērojamas visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir noslēguši pastāvīgus līgumus vai arī tiek nodarbināti kā sezonas un pārrobežu darba ņēmēji vai kā pakalpojumu sniedzēji.
Tomēr šie noteikumi neattiecas uz norīkotajiem darba ņēmējiem, jo viņi paši neizmanto savas tiesības brīvi pārvietoties: tie ir viņu darba devēji, kuri izmanto savas tiesības sniegt pakalpojumus un uz laiku nosūta darbiniekus strādāt ārvalstīs. Norīkoto darba ņēmēju aizsardzību nodrošina Darba ņēmēju norīkošanas direktīva (Direktīva (ES) 2018/957, ar ko groza Direktīvu 96/71 EK), kurā paredzēti tādi paši noteikumi par atalgojumu kā vietējiem darba ņēmējiem uzņēmējvalstī un reglamentēts laikposms, pēc kura piemēro uzņēmējvalsts darba tiesības (2.1.13).
Attiecībā uz darba un nodarbinātības apstākļiem uzņēmējas dalībvalsts teritorijā citas dalībvalsts valstspiederīgajiem ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības un piekļuve mājokļiem kā vietējiem darba ņēmējiem. Turklāt viņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ja viņi īsteno savas arodbiedrību tiesības.
Diskriminācijas novēršanas noteikumi attiecas arī uz mobila darba ņēmēja bērniem. Dalībvalstīm būtu jāmudina šie bērni apmeklēt skolu un iesaistīties profesionālā apmācībā, lai veicinātu viņu integrāciju.
Visbeidzot, ar Direktīvas 2004/38/EK 35. pantu dalībvalstīm skaidri piešķir tiesības ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas gadījumā atkāpties no jebkādām minētajā direktīvā paredzētajām tiesībām.
3. Judikatūra attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos
Kopš ES pilsonības ieviešanas Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir precizējusi Direktīvas 2004/38/EK interpretāciju vairākās lietās, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Šajā jomā ir izveidota īpaša Komisijas tiešsaistes datubāze.
B. Pārvietošanās brīvības ierobežojumi
Ar Līgumu dalībvalstīm atļauj atteikt ES pilsonim tiesības ieceļot vai uzturēties to teritorijā sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādi apsvērumi ir jāpamato ar attiecīgās personas rīcību, kurai ir jābūt tādai, kas ir pietiekami bīstama un apdraud valsts pamatintereses. Šajā ziņā Direktīvā 2004/38/EK ir noteiktas vairākas procesuālās garantijas.
Saskaņā ar LESD 45. panta 4. punktu darba ņēmēju pārvietošanās brīvība neattiecas uz nodarbinātību publiskajā sektorā, lai gan EST šo atkāpi ir interpretējusi ļoti šauri.
Pēc jauno dalībvalstu pievienošanās pārejas periodā var piemērot zināmus nosacījumus, ar kuriem ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos no un uz šīm dalībvalstīm, kā arī šo dalībvalstu starpā. Pašlaik nekādi pārejas periodi nav spēkā.
Līdz ar Brexit 2020. gada 31. decembrī izbeidzās darba ņēmēju brīva pārvietošanās starp Apvienoto Karalisti un ES–27. Uz to ES–27 pilsoņu tiesībām, kuri jau dzīvo un strādā Apvienotajā Karalistē, un to Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesībām, kuri dzīvoja un strādāja ES–27, attiecas izstāšanās līgums, ar ko viņiem tiek saglabātas tiesības uzturēties vai strādāt, garantēta nediskriminācija un aizsargātas viņu sociālās drošības tiesības. Uz sociālās drošības aspektiem saistībā ar visām jaunajām pārrobežu situācijām pēc 2021. gada 1. janvāra attiecas ES un Apvienotās Karalistes Tirdzniecības un sadarbības nolīgums.
C. Pasākumi pārvietošanās brīvības atbalstam
ES ir pielikusi lielas pūles, lai veicinātu darba ņēmēju mobilitāti, tostarp:
- reformēta sistēma, ar ko reglamentē profesionālo kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu, kas nodrošina dažādu veselības nozares speciālistu un arhitektu kvalifikācijas automātisku atzīšanu (Direktīva 2013/55/ES) (2.1.6);
- ieviesta Eiropas profesionālā karte attiecībā uz atsevišķām reglamentētām profesijām;
- panākta sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana, kas ietver sociālās aizsardzības pārvedamību, ko nodrošina Regula (EK) Nr. 883/2004 (pašlaik tiek pārskatīta) (2.3.4);
- sākts Eiropas sociālā nodrošinājuma kartes (ESSPASS) izmēģinājuma projekts;
- pieņemta Eiropas veselības apdrošināšanas karte un Direktīva par pārrobežu veselības aprūpi (Direktīva 2011/24/ES);
- uzlabota mobilo darba ņēmēju piekļuve papildu pensijas tiesībām (Direktīva 2014/50/ES);
- nodrošināts, ka ar tiesas procedūrām atlīdzina kaitējumu diskriminētajiem darba ņēmējiem, un ir izveidotas struktūras, kas veicina un uzrauga vienlīdzīgu attieksmi (Direktīva 2014/54/ES);
- īstenotas iniciatīvas, kas atvieglina trešo valstu darba ņēmēju mobilitāti uz ES, piemēram, Pastāvīgo iedzīvotāju direktīva (Direktīva (ES) 2021/1883), Vienotās atļaujas direktīva (Direktīva 2011/98/ES) un priekšlikums regulai, ar ko izveido ES talantu fondu.
Eiropas Darba iestādes (EDI), kas izveidota 2019. gadā, uzdevums ir nodrošināt ES noteikumu par darbaspēka mobilitāti un sociālā nodrošinājuma koordināciju labāku izpildi. Šī iestāde sniedz atbalsta pakalpojumus mobilajiem darba ņēmējiem un darba devējiem, atbalsta koordināciju starp dalībvalstīm pārrobežu izpildes jomā, tostarp kopīgas pārbaudes, un darbojas kā vidutājs pārrobežu strīdos.
Aģentūra ir uzņēmusies atbildību par vairākām darbaspēka mobilitātes iniciatīvām, jo īpaši darba mobilitātes portālu, EURES (Eiropas Nodarbinātības dienesti) un Eiropas platformu nolūkā novērst nedeklarētu darbu.
D. Covid-19 pandēmijas un Krievijas agresijas pret Ukrainu ietekme uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību
Covid-19 pandēmija izraisīja vēl nepieredzētus darbaspēka brīvas pārvietošanās ierobežojumus ES dalībvalstīs, jo īpaši saistībā ar robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām. Šie ierobežojumi sevišķi skāra pārrobežu, sezonas un norīkotos darba ņēmējus. Līdz ar to Komisija izdeva īpašas pamatnostādnes par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, un Padome pieņēma ieteikumu par koordinētu pieeju ar noteikumiem par karantīnas prasību atcelšanu būtisku profesiju darba ņēmējiem.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā miljoniem cilvēku pameta Ukrainu un devās uz ES. Komisija nekavējoties ierosināja aktivizēt Pagaidu aizsardzības direktīvu, ar ko cilvēkiem, kuri bēg no Ukrainas, piešķir uzturēšanās atļauju un piekļuvi izglītībai un darba tirgum. Komisija ir pieņēmusi vairākas iniciatīvas, ar ko nodrošināt Ukrainas bēgļu ātru un efektīvu integrāciju ES darba tirgū un atvieglināt viņu akadēmisko un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Pagaidu aizsardzības mehānismu pašlaik izmanto vairāk nekā 4,2 miljoni cilvēku no Ukrainas (2023. gada novembra dati).
Eiropas Parlamenta loma
Parlaments vienmēr ir uzsvēris, ka ES un tās dalībvalstīm jākoordinē centieni, lai veicinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
Parlaments 2014. gada 16. janvāra rezolūcijā par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu atgādināja, ka tiesības brīvi pārvietoties darba nolūkā nav uzskatāmas par sociālā nodrošinājuma sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu, un aicināja dalībvalstis atturēties no jebkādiem pasākumiem, kas varētu skart tiesības brīvi pārvietoties.
Parlaments 2019. gada 16. aprīļa rezolūcijā atbalstīja Eiropas Darba iestādes (ELA) izveidi. Parlaments mudināja izveidot vienotu brīvas pārvietošanās portālu, kā arī dot iespēju ELA pēc savas iniciatīvas ierosināt kopīgas inspekcijas. Turklāt Parlaments saviem pamata pienākumiem ir pievienojis sadarbību nedeklarēta darba jautājumos, līdz ar to nodrošinot, ka darbu turpina Eiropas platforma nolūkā novērst nedeklarētu darbu (izveidota 2016. gadā ar pārliecinošu Parlamenta atbalstu). Raugoties nākotnē, Parlaments 2024. gada 18. janvāra rezolūcijā par Eiropas Darba iestādes pilnvaru pārskatīšanu norādīja, ka ir jāstiprina un jāpaplašina ELA pilnvaras.
Covid-19 pandēmijas laikā Parlaments 2020. gada aprīlī pieņēma rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai un 2020. gada jūnijā rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi. Gadu vēlāk 2021. gada 20. maija rezolūcijā par ES noteikumu ietekmi uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti: darbaspēka mobilitāti ES iekšienē kā instrumentu darba tirgus vajadzību un prasmju saskaņošanai Parlaments vēlreiz vērsa uzmanību uz pierobežas, norīkoto, sezonālo, pārrobežu un citu mobilo darba ņēmēju sevišķi neaizsargāto stāvokli Covid-19 pandēmijas laikā un prasīja uzlabot pārskatītās Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas īstenošanu, izpildi un ievērošanas uzraudzību. Parlaments arī prasīja izveidot vienas pieturas aģentūru, kas darba ņēmējiem un darba devējiem sniegtu digitālos pakalpojumus saistībā ar darbaspēka mobilitāti un darba ņēmēju norīkošanu darbā.
Parlaments 2021. gada 27. oktobra jautājumā, uz kuru jāatbild mutiski, un 2021. gada 25. novembra rezolūcijā par Eiropas sociālā nodrošinājuma kartes ieviešanu aicināja Komisiju paātrināt savus plānus attiecībā uz digitālu Eiropas sociālā nodrošinājuma karti (ESSPASS), lai vieglāk varētu pārvest mobilo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma tiesības.
Plašāka informācija par šo tematu ir atrodama Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas tīmekļa vietnē.
Aoife Kennedy