Pārtikas nekaitīgums
ES pārtikas nekaitīguma politikas mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un patērētāju intereses un veicināt vienotā tirgus vienmērīgu darbību. Aktuālās norises ir likušas paplašināt šīs politikas tvērumu, paredzot tajā jaunu mērķi, proti, krīzes izraisīta pārtikas trūkuma mazināšanu. Eiropas Savienība nodrošina, ka tiek ievēroti standarti tādās jomās kā pārtikas un barības produktu higiēna, dzīvnieku un augu veselība, pārtikas izraisītas zoonozes un pārtikas piesārņojuma novēršana. ES reglamentē arī šo pārtikas un barības produktu marķēšanu.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pants (lauksaimniecība un zivsaimniecība), 114. pants (vienotais tirgus), 168. panta 4. punkts (sabiedrības veselība) un 169. pants (patērētāju tiesību aizsardzība).
Vispārīga informācija
Pēc vairākām krīzes situācijām saistībā ar pārtiku un dzīvnieku barību (piemēram, govju sūkļveida encefalopātijas uzliesmojums un dioksīna piesārņojuma skandāli), ES pārtikas nekaitīguma politika 21. gadsimta pirmās desmitgades sākumā tika būtiski reformēta. Tā rezultātā tika izstrādāta pieeja “no lauka līdz galdam”, kuras uzdevums ir garantēt augstu nekaitīguma līmeni visiem ES tirgū pieejamajiem pārtikas produktiem visos to ražošanas un izplatīšanas procesa posmos neatkarīgi no tā, vai šie produkti ražoti ES vai ievesti no trešām valstīm. Šī pieeja 2020. gadā tika iestrādāta un pilnveidota visaptverošajā Eiropas zaļajā kursā, un tās mērķis ir veselīgu un drošu pārtikas ražošanu saskaņot ar vides saglabāšanu. Ar stratēģiju “no lauka līdz galdam” tika izveidota sarežģīta un integrēta noteikumu sistēma, kas aptver visus pārtikas ķēdes posmus – no dzīvnieku barības un veselības, augu aizsardzības un pārtikas ražošanas līdz apstrādei, uzglabāšanai, transportam, importam, eksportam un mazumtirdzniecībai. ES tiesību aktos ir ievēroti augsti pārtikas un barības nekaitīguma standarti, un tiem ir svarīga loma globālo standartu noteikšanā, tomēr joprojām notiek pārtikas un barības nekaitīguma incidenti. ES kopā ar valstu iestādēm un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EFSA) ir ieviesušas stabilu brīdināšanas sistēmu šo nekaitīguma problēmu atklāšanai un reaģēšanai uz tām.
Sasniegumi
A. Vispārējais tiesiskais regulējums
Ir pamatregula, kas pieņemta 2002. gadā un kurā ir paredzēti vispārīgie principi un noteikumi, kuri piemērojami pārtikas un barības aprites tiesību aktiem un kurā ir ņemts vērā “piesardzības princips” (2.5.1.). Regulā tika izklāstīta riska novērtējuma pieeja un noteikti vispārīgi noteikumi attiecībā uz pārtikas un dzīvnieku barības izsekojamību. Ar to tika ieviesta pārtikas un barības ātrās reaģēšanas sistēma, kas atļauj dalībvalstīm un Komisijai ātri apmainīties ar informāciju un koordinēt pasākumus, ar kuriem reaģēt uz pārtikas un dzīvnieku barības izraisītajiem veselības apdraudējumiem. Ar to tika arī izveidota EFSA, kuras uzdevums ir novērtēt visus ar pārtikas aprites ķēdi saistītos apdraudējumus un sniegt informāciju par tiem. Ir veikta vispārīgo pārtikas aprites tiesību aktu atbilstības pārbaude, t. i., holistisks politikas novērtējums, kura uzdevums ir pārbaudīt, vai tie atbilst paredzētajam mērķim. Pēc šīs atbilstības pārbaudes pabeigšanas 2018. gada janvārī un reaģējot uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu par glifosātu, stājās spēkā Regula (ES) 2019/1381 par ES riska novērtēšanas pārredzamību un ilgtspēju pārtikas aprites ķēdē. Tās nolūks ir papildināt vispārējos pārtikas aprites tiesību aktus un uzlabot EFSA riska novērtējumu pārredzamību, to pamatā esošo zinātnisko pētījumu neatkarību un sadarbību ar dalībvalstīm jautājumos, kas saistīti ar ekspertu un datu nodrošināšanu.
B. Pārtikas produktu higiēna
ES mērķis ir nodrošināt pārtikas higiēnas ievērošanu visā pārtikas aprites ciklā – no lauku saimniecībām līdz patērētājiem. 2004. gada aprīlī pieejas “no lauka līdz galdam” ietvaros tika pieņemts jauns tiesiskais regulējums, kas pazīstams kā “Higiēnas tiesību aktu kopums”, kas attiecas uz pārtikas produktu higiēnu (Regula (EK) Nr. 852/2004) un nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (Regula (EK) Nr. 853/2004). Ar to tika ieviests arī Kopienas satvars lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālajām kontrolēm, kas nu jau ar Regulu (ES) 2017/625 ir atcelts. Tiesību aktu pakete atbildību par pārtikas produktu higiēnu tieši uzliek dažādajiem pārtikas ķēdes dalībniekiem, ieviešot pašregulējošo sistēmu un izmantojot riska analīzes un kritisko kontrolpunktu metodi, ko uzrauga, veicot oficiālas kontroles. Ar Regulu (EK) Nr. 178/2002 par pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgajiem principiem tiek papildus ieviesti noteikumi par pārtikas produktu izsekojamību. Tas nozīmē, ka ja kāds pārtikas produkts rada apdraudējumu veselībai, uzņēmumiem tas ir nekavējoties jāizņem no tirgus, jāinformē patērētāji un jābrīdina attiecīgā iestāde.
C. Pārtikas piesārņojums
Pārtikas piesārņojumam var būt dabīgi cēloņi, vai to var izraisīt audzēšanas paņēmieni un ražošanas metodes. Atliekvielas pārtikas produktos var nonākt arī no produktīvajiem dzīvniekiem, kas ir ārstēti ar veterinārajiem ārstniecības līdzekļiem vai ir bijuši pakļauti pesticīdu vai biocīdo produktu iedarbībai. Lai aizsargātu sabiedrības veselību, Regulā (ES) 2023/915 ir noteikts maksimālais līmenis, kas gan dzīvnieku, gan augu izcelsmes pārtikas produktos ir pieļaujams tādiem piesārņotājiem kā nitrāti, smagie metāli un dioksīni, un noteikti maksimālie atlieku līmeņi. Eiropas Savienībā tirgū nedrīkst laist pārtikas produktus, kas satur nepieņemamu daudzumu piesārņotāju.
Ir paredzēti arī noteikumi par saskarei ar pārtiku paredzētiem materiāliem, piemēram, pārtikas produktu pārvadāšanai vai apstrādei paredzētiem materiāliem, kā arī iepakojuma materiāliem un virtuves un galda piederumiem. Ir pieņemta pamatregula, kas tika grozīta 2019. gadā un kurā noteiktas vispārīgās prasības visiem attiecīgajiem materiāliem un piederumiem, lai garantētu, ka šo materiālu sastāvdaļas pārtikā nenonāktu tādos daudzumos, kas varētu apdraudēt cilvēku veselību. Attiecībā uz tās I pielikumā uzskaitītajiem 17 materiāliem un izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, var pieņemt konkrētus ES mēroga pasākumus, kuros ietverti sīkāki noteikumi. Materiālu un izstrādājumu, kam paredzēta saskare ar pārtiku, labas ražošanas prakses standarti ir izklāstīti Regulā (EK) Nr. 2023/2006. 2011. gadā ES noteica prasības attiecībā uz plastmasu, ko izmanto pārtikas kontaktmateriālos (Regula (ES) Nr. 10/2011), bet 2022. gadā tā pieņēma noteikumus par tādu reciklētas plastmasas materiālu un izstrādājumu drošumu, kas paredzēti saskarei ar pārtiku (Regula (ES) 2022/1616). Šie tiesību akti papildina pamatregulā paredzētos vispārīgos noteikumus.
D. Pārtikas produktu marķēšana
Tiesiskais regulējums attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu izstrādāts ar mērķi garantēt, lai patērētājiem būtu pieejama skaidra, saprotama un ticama informācija par produktu saturu un sastāvu, tādējādi aizsargājot viņu veselību un svarīgākās intereses. Regulas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, kura ir spēkā kopš 2016. gada decembra, svarīgākais jaunievedums ir prasība ražotājiem norādīt alergēnus nefasētos (piemēram, restorānos un ēdnīcās tirgotos) pārtikas produktos. Ražotājiem ir arī jānorāda noteikta veida neapstrādātas gaļas izcelsme un pārtikas produktu imitāciju klātbūtne.
Pārtikas produktu marķējums, izskats vai reklāma nedrīkst maldināt patērētājus. Regulā (EK) Nr. 1924/2006 ir paredzēti skaidri noteikumi, kas reglamentē uzturvērtības un veselīguma norādes (piemēram, “zems tauku saturs”). Šādiem apgalvojumiem ir jābalstās uz zinātniskiem pierādījumiem, un tie ir apkopoti publiskā ES veselīguma norāžu reģistrā. 2013. gadā pieņemtajā regulā par īpašām patērētāju kategorijām paredzētu pārtiku, kas pēdējoreiz tika atjaunināta 2023. gada martā, vairs netiek izmantota diētas pārtikas produktu koncepcija, to aizstājot ar noteikumiem, kas attiecas uz īpašām neaizsargātām patērētāju grupām, piemēram, zīdaiņiem un maziem bērniem, cilvēkiem ar īpašiem veselības stāvokļa noteiktiem uztura ierobežojumiem un cilvēkiem, kuri ievēro uztura režīmu ar ierobežotu enerģētisko vērtību svara samazināšanai.
Pēc Komisijas 2023. gada priekšlikuma pieņemšanas paredzams, ka produktu (tostarp pārtikas produktu) marķēšanā tiks reglamentētas arī vidiskuma norādes (piemēram, “klimatneitrāls produkts”). Šīs pieejas mērķis ir vērsties pret nepatiesiem apgalvojumiem par produktu vidiskumu un nodrošināt, ka pircēji saņem uzticamu, salīdzināmu un pārbaudāmu informāciju, kas ļauj viņiem pieņemt ilgtspējīgākus lēmumus. 2024. gada februārī tika panākta provizoriska vienošanās par “Brokastu direktīvu” un, kad tā būs oficiāli pieņemta, tiks turpmāk uzlabotas patērētāju informēšanas prasības attiecībā uz medu, augļu džemiem, augļu sulām un dehidrētu pienu.
E. Pārtikai pievienotas vielas
Pārtikas piedevas, fermenti un aromatizētāji, ko dēvē arī par pārtikas uzlabotājiem, ir vielas, kuras apzināti pievienotas pārtikas produktiem, lai veiktu kādu noteiktu tehnoloģisku funkciju, piemēram, krāsvielas, saldinātāji vai konservanti. Atļauju piešķiršanas procedūras un marķēšanas un lietojuma nosacījumi attiecībā uz šīm vielām ir paredzēti īpašos noteikumos. Saskaņā ar ES tiesību aktiem pārtikas piedevām pirms to izmantošanas pārtikas produktos jāsaņem atļauja. Pēc apstiprinājuma saņemšanas šīs vielas un to lietošanas nosacījumi tiek iekļauti Savienības atļauto pārtikas piedevu sarakstā (Regula (ES) Nr. 1129/2011), ar kuru groza sarakstu, kas iekļauts Vispārējās regulas par pārtikas piedevām (Regula (EK) Nr. 1333/2008) II pielikumā. Tāpat ir ar tādiem uztura bagātinātājiem kā vitamīni un minerālvielas, kurus var pievienot pārtikai, lai to bagātinātu vai uzsvērtu tās specifiku no uzturvērtības viedokļa, ar nosacījumu, ka tie ir iekļauti īpašos atļauto vielu un šo vielu atļauto izcelsmes avotu sarakstos (Regula (EK) Nr. 1925/2006).
F. Dzīvnieku un augu veselība
Lai garantētu pārtikas aprites nekaitīgumu, Eiropas regulējums iever vispārīgus noteikumus par infekcijas slimību uzraudzību, paziņošanu par tām, šo slimību ārstēšanu un to pārnēsātājiem. Spēkā esošie tiesību akti galvenokārt izriet no dzīvnieku veselības stratēģijas 2007.–2013. gadam un Komisijas 2013. gadā uzsāktās pasākumu paketes. Tā rezultātā tika pieņemts ES Dzīvnieku veselības tiesību akts, kas ir piemērojams no 2021. aprīļa un kurā galvenā uzmanība pievērsta pārnēsājamu dzīvnieku slimību profilaksei un izskaušanai, precizējot pienākumus un nodrošinot agrīnu atklāšanu un kontroli. Ar šo regulu vairākas dzīvnieku veselību reglamentējošas tiesību normas ir konsolidētas vienotā tiesību aktā. Pēc šā akta tika pieņemta ar to cieši saistītā Regula (ES) 2017/625 par oficiālajām kontrolēm un citām oficiālajām darbībām, kuras veic, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti pārtikas un barības aprites tiesību akti, noteikumi par dzīvnieku veselību un labturību, augu veselību un augu aizsardzības līdzekļiem
Augu veselību konkrētāk reglamentē Augu veselības tiesību akts (Regula (ES) 2016/2031), kura mērķis ir aizsargāt labību, augļus, dārzeņus un mežus pret augiem kaitīgo organismu vai slimību ieviešanos vai izplatīšanos. Tas arī uzlabo augu importam no trešām valstīm piemērotās pārbaudes un standartizē augu pases, vienlaikus paplašinot to augu klāstu, kuru stādīšanai nepieciešamas pases. Lielākā daļa Augu veselības tiesību akta noteikumu stājās spēkā 2019. gada decembrī.
G. Tiesību akti dzīvnieku barības un tās marķēšanas jomā
Barības apritē iesaistītajiem uzņēmējiem ir jānodrošina visu to kontrolē esošo ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmu atbilstība ES noteikumiem par dzīvnieku barības higiēnu un jāgarantē pilnīga izsekojamība. Tas attiecas arī uz barības importu no trešām valstīm un eksportu uz tām un prasību barības, dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu kontaminācijas risku saglabāt tik zemu, cik praktiski iespējams. Direktīva 2002/32/EK nosaka maksimāli pieļaujamos šādu vielu, tostarp smago metālu, daudzumus dzīvnieku barībā un aizliedz atšķaidīt piesārņotas barības sastāvdaļas. Ir paredzēti noteikumi par dzīvnieku barības marķēšanu un tirdzniecību, lai nodrošinātu augstu barības nekaitīguma un sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, kā arī sniegtu pietiekamu informāciju lietotājiem un patērētājiem. Veterinārās zāles un ārstniecisko barību reglamentē atsevišķi tiesību akti.
H. Jauni pārtikas produkti
Jauniem pārtikas produktiem (t. i., produktiem, kuru lietošana pirms 1997. gada maija nav bijusi plaši izplatīta, piemēram, alternatīvām olbaltumvielām, uztura bagātinātājiem utt.) pirms to tirdzniecības ES ir jāveic nekaitīguma novērtējums. No 2018. gada ir spēkā pārskatīta regula, kuras nolūks ir atvieglot novatorisku pārtikas produktu pieejamību, vienlaikus saglabājot augstu pārtikas nekaitīguma līmeni. Ar to ir ieviesta vienkāršota, centralizēta un tiešsaistē izpildāma ES mēroga atļauju piešķiršanas procedūra jauniem pārtikas produktiem un tradicionāliem pārtikas produktiem no trešām valstīm (kuri ES tiek uzskatīti par jauniem pārtikas produktiem). Pirms Komisija piešķir atļauju šādiem pārtikas produktiem, EFSA veic centralizētu zinātnisku drošības novērtējumu, definējot lietošanas nosacījumus, šo produktu atzīšanu par pārtikas produktiem un marķēšanas prasības. Visi atļautie jaunie pārtikas produkti tiks iekļauti atļauto produktu sarakstā.
I. Ģenētiski modificētie organismi (ĢMO)
ĢMO ir “organisms – izņemot cilvēku –, kurā ģenētiskais materiāls izmainīts tādā veidā, kas nav dabiskā kopulācija un/vai dabiskā krustmija” (Direktīvas 2001/18/EK 2. panta 2. punkts). Piemēram, augus var modificēt, izmantojot modernas biotehnoloģijas, lai padarītu tos izturīgākus pret slimībām vai palielinātu to ražīgumu. Eiropas Savienība, ievērojot piesardzības principu, ir izveidojusi stingru tiesisko regulējumu pārtikā un barībā izmantoto ĢMO audzēšanai un komercializācijai. Pirms tiek atļauta kāda ĢMO laišana tirgū, EFSA kopā ar dalībvalstu zinātniskajām organizācijām veic zinātnisku riska novērtējumu, lai pārliecinātos, ka netiek radīti nekādi draudi cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi. Pēc EFSA atzinuma saņemšanas Komisija sagatavo projektu lēmumam, par kuru jābalso dalībvalstis pārstāvošu ekspertu komitejai. Jebkuram atļautam pārtikas produktam vai barībai, kas izgatavota no ĢMO vai kuras sastāvā ir ĢMO, tas ir skaidri jānorāda uz marķējuma, un šim pārtikas produktam vai barībai ir jābūt izsekojamam, lai patērētāji varētu izdarīt uz informāciju balstītu izvēli. Dalībvalstis savā teritorijā drīkst ierobežot vai aizliegt tādu kultūraugu audzēšanu, kas ietver ĢMO, pat tad, ja tā ir atļauta ES līmenī.
2023. gada 5. jūlijā Komisija publicēja priekšlikumu par tādu augu reglamentēšanu, kas izveidoti ar īpašām genomikas metodēm pārtikas un barības vajadzībām. Tas tika izstrādāts procesā, kas sākās 2018. gadā, kad ES Tiesa spriedumā nolēma, ka ar šādiem paņēmieniem izveidoti organismi ir jāreglamentē kā “ĢMO” atbilstīgi spēkā esošajai ES direktīvai ĢMO jomā – Direktīvai 2001/18/EK.
Eiropas Parlamenta loma
Pēc zirga gaļas skandāla un citiem ar pārtikas apriti saistītas krāpšanas gadījumiem Parlaments aicināja paredzēt prasību par tās gaļas izcelsmes obligātu norādīšanu, kas izmantota kā sastāvdaļa apstrādātā pārtikā. Parlaments pievērš īpašu uzmanību patērētāju veselības apdraudējumam, ko rada klonēti dzīvnieki un nanomateriāli vai ĢMO. Tas bieži pārbauda projektus priekšlikumiem par atļaujas piešķiršanu vai atjaunošanu attiecībā uz tādiem jauniem ģenētiski modificētiem augiem kā kukurūza vai sojas pupiņas un regulāri iebilst pret šiem priekšlikumiem.
Reaģējot uz bažām par herbicīdu vielas glifosāta lietojumu, Parlaments 2018. gadā izveidoja īpašu komiteju, kuras uzdevums bija pārskatīt ES atļaujas piešķiršanas procedūru attiecībā uz pesticīdiem. Vispārējo pārtikas aprites tiesību aktu pārskatīšanas laikā, kuras nolūks bija uzlabot pārredzamību visā pārtikas ķēdē, Parlaments cīnījās par to, lai panāktu, ka pirms tiek dota atļauja produktu laist tirgū, ir jābūt publiskotiem attiecīgajiem drošuma pētījumiem.
Plašāka informācija par šo tematu atrodama Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas (ENVI) tīmekļa vietnē.
Christian Kurrer / Zuzanna Wala