Nodarbinātības politika

Eiropas nodarbinātības stratēģijā (ENS), ko pieņēma jau 1997. gadā, ir noteikts kopīgu nodarbinātības politikas mērķu kopums, un tā veicināja dalībvalstu savstarpējo brīvprātīgo koordināciju. Lielāka skaita un labāku darbvietu radīšana bija viens no galvenajiem stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Kopš desmitgades mijas Komisija ir ierosinājusi jaunus un vērienīgākus nodarbinātības politikas mērķus. Eiropas Savienības tiesības ir svarīgas atsevišķās jomās, kaut arī galvenās atbildīgās par nodarbinātību un sociālo politiku ir dalībvalstu valdības.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punkts un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8.–10., 145.–150., 156.–159. un 162.–164. pants.

Mērķi

Saskaņā ar LES 3. pantu Savienības pienākums ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu. Saskaņā ar LESD 9. pantā paredzēto horizontālo klauzulu Eiropas Savienības rīcībpolitikas un darbību formulēšanā un īstenošanā ir jāņem vērā mērķis sasniegt augstu nodarbinātības līmeni. Dalībvalstu un Savienības uzdevums ir izstrādāt koordinētu stratēģiju nodarbinātības jomā, jo īpaši attiecībā uz kvalificēta, apmācīta un pielāgotiesspējīga darbaspēka veicināšanu un darba tirgiem, kas spēj reaģēt uz ekonomiskām pārmaiņām, –, kā tas ir aprakstīts LESD 145. pantā.

Sasniegumi

A. No pašiem sākumiem (divdesmitā gadsimta piecdesmitie–deviņdesmitie gadi) līdz laikposmam pēc 2020. gada mērķiem.

Kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem darba ņēmēji Eiropas Ogļu un tērauda kopienā (EOTK) ir varējuši saņemt “readaptācijas atbalstu”. Šo atbalstu piešķīra ogļu un tērauda nozarēs strādājošiem, kuri rūpniecības pārstrukturēšanas dēļ varēja zaudēt darbu. 1957. gadā izveidotais Eiropas Sociālais fonds (ESF) (2.3.2. Eiropas Sociālais fonds) kalpoja par galveno bezdarba novēršanas instrumentu.

Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā rīcības programmu nodarbinātības jomā mērķauditorijas bija konkrētas, un tika izveidota virkne novērošanas un dokumentēšanas sistēmu.

Ņemot vērā bezdarba augsto līmeni, kas bija novērojams daudzās dalībvalstīs, ar Balto grāmatu par izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību (1993. gads) aizsākās debates par Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģiju, jo nodarbinātības jautājums pirmo reizi tika padarīts par ES darba kārtības prioritāro jautājumu.

Ar jauno sadaļu “Nodarbinātība” Amsterdamas līgumā (1997. gads) izveidoja pamatu, uz kura balstīja Eiropas nodarbinātības stratēģiju, un pastāvīgu Nodarbinātības komiteju, kurai ir padomdevēja statuss, nolūkā koordinēt dalībvalstu nodarbinātības un darba tirgus politiku. Tomēr par nodarbinātības politiku galvenās atbildīgās joprojām ir dalībvalstis. “Sociālā protokola” iekļaušana Līgumā palielināja arī sociālo partneru līdzdalību.(2.3.7. Sociālais dialogs)

Luksemburgas ārkārtas nodarbinātībai veltītais samits 1997. gada novembrī aizsāka ENS kopā ar atvērtās koordinācijas metodi – tā dēvēto Luksemburgas procesu, kas ir ikgadējs cikls, ar kuru tiek koordinētas un uzraudzītas valstu nodarbinātības rīcībpolitikas nostādnes, pamatojoties uz dalībvalstu apņemšanos izvirzīt kopīgu mērķu un uzdevumu kopumu. Eiropas Nodarbinātības stratēģijā augstam nodarbinātības līmenim tika noteikts tāds pats prioritātes statuss kā izaugsmes un stabilitātes makroekonomiskajiem mērķiem.

Eiropadomes Lisabonas sanāksme 2000. gadā vienojās par jaunu stratēģisku mērķi, proti, padarīt ES par “viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē”, paužot gatavību kā nodarbinātības un sociālās politikas vispārēju mērķi sasniegt pilnīgu nodarbinātību, kā arī, izvirzot konkrētus mērķus, kas bija jāsasniedz līdz 2010. gadam (Lisabonas stratēģija).

Stratēģiju “Eiropa 2020” pieņēma pēc 2007. un 2008. gada finanšu krīzes – 2010. gadā –, līdztekus ieviešot Eiropas pusgadu, kurš ir uzskatāms par finanšu un ekonomiskās politikas koordinācijas veicināšanas līdzekli. Šajā 10 gadu stratēģijā nodarbinātībai un gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei pirmo reizi tika noteikti vairāki pamatmērķi, piemēram, laikposmā līdz 2020. gadam līdz 75 % palielināt 20–64 gadus vecu cilvēku līdzdalību darba tirgū. Dalībvalstīm visi pamatmērķi bija jāiestrādā valsts mērķos.

Komisija 2017. gadā nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP), kurā ir izklāstīti 20 galvenie principi un tiesības, ar kuriem palīdz īstenot atjauninātu tuvināšanas procesu nolūkā panākt labākus dzīves un darba apstākļus. ESTP ir pievienots “sociālo rezultātu pārskats”, kurš atspoguļo panākto progresu. Sociālo lietu samitā Gēteborgā 2017. gada novembrī Parlaments, Padome un Komisija uzsvēra savu kopīgo apņemšanos, pieņemot kopīgu proklamāciju par ESTP.

2021. gada rīcības plānā par ESTP īstenošanu ir noteikti trīs jauni ES pamatmērķi, kas ir jāsasniedz līdz 2030. gadam, tostarp šādi:

• nodarbinātība: vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir jābūt nodarbinātiem līdz 2030. gadam;
• prasmes: vismaz 60 % visu pieaugušo katru gadu ir jāpiedalās apmācībā.

B. Koordinācijas un uzraudzības stiprināšana

Ikgadējais Nodarbinātības politikas virzienu uzraudzības cikls sastāv no šādiem elementiem:

• nodarbinātības pamatnostādnes, kuras izstrādāja Komisija un, konsultējusies ar Parlamentu, pieņēma Padome;
• kopīgais nodarbinātības ziņojums, ko publicēja Komisija un pieņēma Padome;
• valsts reformu programmas;
• ziņojumi par valsti un konkrētai valstij adresēti ieteikumi, kurus Komisija izstrādāja gan, taču pēc tam pieņēma Padome.

Četrās nodarbinātības pamatnostādnēs (LESD 148. pants) ir izklāstīti valsts nodarbinātības rīcībpolitikas stratēģiskie mērķi, un tās satur nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļaušanas jomas politikas prioritātes. Minētās nodarbinātības pamatnostādnes veido daļu no astoņām integrētām pamatnostādnēm, kurās ir iestrādātas arī četras plašas ekonomiskās politikas pamatnotstādnes (LESD 121. pants).

Nodarbinātības pamatnostādnes ir pakāpeniski saskaņotas ar ESTP principiem (2.3.1. Sociālā un nodarbinātības politika: vispārējie principi) un tajās ir iekļauti elementi, kas attiecas uz Covid-19 krīzi, zaļo un digitālo pārkārtošanos, taisnīguma nodrošināšanu zaļās pārkārtošanās īstenošanā, ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem un Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Komisija kā galveno uzraudzības instrumentu, ko izmanto Eiropas pusgadā, ierosināja pārskatītu sociālo rezultātu tablo (pievienots Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns). Sociālo rezultātu tablo veido Padomes apstiprināti 17 pamatrādītāji, pēc kuriem novērtē dalībvalstu sniegumu nodarbinātības un sociālajā jomā trīs plašās dimensijās: 1) vienlīdzīgas iespējas, 2) taisnīgi darba apstākļi un 3) sociālā aizsardzība un iekļaušana.

C. Juridiski saistoši tiesību akti – ES tiesību akti

Pamatojoties uz Līgumā par Eiropas Savienības darbību formulētajām normām, kas reglamentē sociālo lietu un pārvietošanās brīvības sfēru, ir pieņemtas vairākas saistītas direktīvas, regulas un lēmumi, ar kuriem nodrošina, lai visās ES dalībvalstīs ievērotu minimālos standartus šādās pamatjomās:

• veselības aizsardzība un drošība darbā: vispārējas un īpašās tiesības un pienākumi, darba aprīkojums, konkrētie riski, piemēram, bīstamas vielas, kancerogēnas vielas (2.3.5. Veselība un drošība darbā);
• sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas iespējas: vienlīdzīga attieksme darbā, grūtniecība, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums (2.3.9. Nabadzības, sociālās atstumtības un diskriminācijas apkarošana);
• aizsardzība pret diskrimināciju dzimuma, rases, reliģijas, vecuma, invaliditātes un seksuālās orientācijas dēļ (2.3.9. Nabadzības, sociālās atstumtības un diskriminācijas apkarošana);
• darba apstākļi: minimālās algas, nepilna darbalaika darbs, digitālo platformu darbinieki, darba līgumi uz noteiktu laiku, darba laiks, jauniešu nodarbinātība, darba ņēmēju informēšana un apspriešanās ar viņiem (2.3.6. Darba ņēmēju tiesības uz informāciju, apspriešanos un līdzdalību; 2.3.7. Sociālais dialogs);
• atbalsta dienesti: ciešāka sadarbība starp valstu nodarbinātības dienestiem;
• darba ņēmēju pārvietošanās brīvība: vienlīdzīga attieksme, iespējas saņemt sociālos pabalstus (2.1.5. Darba ņēmēju brīva pārvietošanās);
• darba ņēmēju norīkošana darbā: termiņš, samaksa un nodarbinātības jomas (2.1.13. Darba ņēmēju norīkošana darbā).

D. Koordinācija, izmantojot ieteikumus un citas politikas iniciatīvas

Līdztekus iepriekš minētajām saistošajām tiesībām, ES dalībvalstu savstarpējo koordināciju palīdz uzlabot ieteikuma rakstura tiesības, tostarp nesaistošas Padomes rekomendācijas un citas Komisijas ieviestas politiska rakstura iniciatīvas.

• Eiropas Jaunatnes garantijas mērķis ir nodrošināt, lai visi jaunieši, kas nav sasnieguši 30 gadu vecumu, saņemtu kvalitatīvu darba, tālākizglītības, mācekļa vietas vai stažēšanās piedāvājumu četru mēnešu laikā pēc kļūšanas par bezdarbniekiem vai formālās izglītības pārtraukšanas.
• Padomes ieteikumā par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū galvenā uzmanība ir pievērsta reģistrācijai, individuāliem padziļinātiem novērtējumiem un nolīgumiem par integrāciju darbā, kas ir jāpiedāvā reģistrētiem ilgtermiņa bezdarbniekiem.
• Eiropas Prasmju programmā ir ietvertas 12 darbības, kas ir vērstas uz darbvietās nepieciešamām prasmēm un ar kurām nodrošina, ka tiesības uz apmācību un mūžizglītību praksē tiek īstenotas visā Eiropā. Gads, kas beidzās 2024. gada 8. maijā, tika pasludināts par Eiropas Prasmju gadu, un tā mērķis bija novērst prasmju trūkumu Eiropas Savienībā un veicināt pārkvalifikāciju un prasmju pilnveidi, lai palīdzētu cilvēkiem iegūt kvalitatīvas darbvietas.
• Komisijas ieteikumā par praktisku un aktīvu atbalstu nodarbinātībai pēc Covid-19 krīzes ir izklāstīta stratēģiska pieeja pakāpeniskai pārejai no ārkārtas pasākumiem, kas tika veikti, lai pandēmijas laikā saglabātu darbvietas, uz jauniem pasākumiem, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu daudzas jaunas darbvietas radošu ekonomikas atveseļošanu.
• Stratēģiskajā satvarā par veselības aizsardzību un drošību darbā no 2021. līdz 2027. gadam ir nosauktas galvenās problēmas un minēti stratēģiskie mērķi attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību darbā un izklāstītas minēto problēmu novēršanas un mērķu sasniegšanas darbības un instrumenti;
• Eiropas aprūpes stratēģijas mērķis ir visā Eiropas Savienībā nodrošināt kvalitatīvus, cenas ziņā pieņemamus un pieejamus aprūpes pakalpojumus un uzlabot gan aprūpes saņēmēju, gan viņus aprūpējošo personu situāciju neatkarīgi no tā, vai viņi to dara profesionālā vai neoficiālā kārtā.

E. ES finansējuma instrumentu atbalstīšana

Vairākas ES finansējuma programmas sniedz atbalstu nodarbinātības jomā.

• Eiropas Sociālais fonds Plus (ESF+) (2.3.2. Eiropas Sociālais fonds) ir galvenais ES ieguldīšanas cilvēkos instruments, un tas apvieno vairākus fondus un programmas, jo īpaši ESF, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām un Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu.
• Ar Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu darbu zaudējušiem darba ņēmējiem atbalsta personas, kuras ir zaudējušas savas darbvietas pasaules tirdzniecības modeļos notikušo strukturālo izmaiņu, digitalizācijas, automatizācijas un pārejas uz mazoglekļa ekonomiku dēļ.
• Atveseļošanas un noturības mehānisms, kas ir uzskatāms par NextGenerationEU centrālo elementu, ir pagaidu instruments, ar ko atbalsta reformas un investīcijas, kuras dalībvalstis veic laikposmā no 2020. gada februāra līdz 2026. gada 31. decembrim. Uzdevums ir mazināt Covid-19 pandēmijas ietekmi un padarīt Eiropas ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgākas un noturīgākas, un labāk sagatavot zaļās un digitālās pārkārtošanās uzdevumus un iespējas.
• REACT-EU (Atveseļošanas palīdzība kohēzijai un Eiropas teritorijām) papildina 2014.–2020. gada struktūrfondu programmas un papildina 2021.–2027. gada kohēzijas piešķīrumus. Ar to tiek pagarināti un paplašināti krīzes reaģēšanas un seku novēršanas pasākumi, kas tiek īstenoti, izmantojot Investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu un Papildināto investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu.
• SURE (atbalsts bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā) sniedza finansiālu palīdzību dalībvalstīm Covid-19 krīzes laikā, ļaujot īstenot saīsināta darba laika shēmas vai līdzīgus pasākumus darbvietu un darba ņēmēju aizsardzībai.
• Taisnīgas pārkārtošanās fonds ir instruments, ar kuru, palīdzot cilvēkiem pielāgoties mainīgajam darba tirgum, mazina sociālās un ekonomiskās izmaksas, ko rada pārkārtošanās uz klimatneitrālu ekonomiku. Tas ir Taisnīga pārkārtošanās mehānisma pirmais stūrakmens, kas ir uzskatāms par daļu no Eiropas zaļā kursa.

Eiropas Parlamenta loma

Parlamenta loma šajā jomā attīstījās pakāpeniski. Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā, pirms nodarbinātības vadlīnijas pieņem Padomē, par tām ir jāapspriežas ar Parlamentu.

Parlaments stingri iestājās par stratēģiju “Eiropa 2020”. Vairāku jauniešu bezdarba apkarošanas iniciatīvu autors ir Parlaments, kurš ierosināja konkrētus un praktiskus pasākumus, piemēram, ES Garantiju jauniešiem un minimālos stažēšanās standartus. Parlaments 2014. gada jūlija rezolūcijā prasīja izstrādāt ES tiesisko regulējumu, ar kuru tiktu ieviesti minimālie Garantijas jauniešiem īstenošanas standarti,, ieskaitot tādus, kas attiektos uz stažēšanās kvalitāti un arī uz jauniešiem 25–30 gadu vecumā. 2018. gada rezolūcijā par nākamo ES ilgtermiņa budžetu Parlaments prasīja ievērojami palielināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas īstenošanas finansējumu. Parlaments 2020. gada oktobrī pieņēma rezolūciju, kurā pauda bažas par garantijas jauniešiem brīvprātīgo raksturu (pašlaik Padomes ieteikums) un aicināja Komisiju ierosināt saistošu instrumentu.

Parlaments papildus tam nosodīja neapmaksātu stažēšanos un mudināja Komisiju pārskatīt pašreizējos Eiropas instrumentus, piemēram, praktizēšanās kvalitātes regulējumu un Eiropas kvalitatīvas un rezultatīvas māceklības regulējumu. Parlaments uzstāja, lai piedāvājumos jauniešiem būtu iekļauti kvalitātes kritēriji, tostarp princips par praktikantu un stažieru taisnīgu atalgojumu, sociālās aizsardzības pieejamība, ilgtspējīga nodarbinātība un sociālās tiesības, pateicoties kam, 2014. gada regulējums tiktu padarīts par stiprāku normatīvu instrumentu. Pēc minētā aicinājuma un lai kliedētu dažas no šīm bažām, Komisija 2024. gada martā nāca klajā ar priekšlikumu direktīvai par praktikantu darba apstākļu uzlabošanu un šīs uzlabošanas nodrošināšanu un tādu regulāru darba attiecību apkarošanu, kas tiek maskētas kā prakse, un priekšlikumu pārskatīt Padomes Ieteikumu par praktizēšanās kvalitātes regulējumu.

Turklāt Parlaments atbalstīja pieeju, kas ir pausta 2015. gada oktobra rezolūcijā iekļautajā ieteikumā par ilgtermiņa bezdarbu. Parlamenta intensīvais darbs prasmju attīstības jomā ietekmēja Eiropas Prasmju programmu. Parlaments ir izcēlis mūžizglītības un profesionālās izglītības un apmācības, tostarp kvalifikācijas celšanas un pārkvalifikācijas, nozīmi. Tas atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot Eiropas profesionālās izglītības un apmācības telpu (EVETA);

Parlamenta 2019. gada 13. marta rezolūcijā par Eiropas pusgadu ir uzsvērts, ka ES mērķi un saistības sociālajā jomā ir tikpat svarīgas kā ekonomikas mērķi. Parlamenta rezolūcijā par ES nodarbinātības pamatnostādnēm, ko Eiropas Parlamenta deputāti pieņēma 2020. gada 10. jūlijā, ir prasīts veikt radikālus pasākumus, ar kuriem slāpē pandēmijas izraisīto satricinājumu, jo īpaši pārskatīt gaidāmās pamatnostādnes, un tas tajā ir uzsvēris vajadzību risināt jauniešu bezdarba problēmu, izmantojot uzlabotu Garantiju jauniešiem. Ņemot vērā enerģētikas un dzīves dārdzības krīzi, Parlaments aicināja dalībvalstis un Komisiju par prioritāti noteikt cīņu pret bezdarbu un pastiprināt SURE instrumentu, ar kuru atbalsta saīsināta darba laika shēmas, darba ņēmēju ienākumus un darba ņēmējus, kas tiktu uz laiku atlaisti no darba enerģijas cenu pieauguma dēļ, un ar kuru mazina asimetrisku satricinājumu ietekmi.

Plašāka informācija par šo tematu ir atrodama Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas tīmekļa vietnē.

 

Samuel Goodger / Monika Makay

04-2024