Sociālais dialogs

Sociālais dialogs ir viens no Eiropas sociālā modeļa pamatelementiem. Tas nodrošina sociālajiem partneriem (darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem) iespēju aktīvi, tostarp ar līgumu palīdzību, piedalīties Eiropas sociālās un nodarbinātības politikas veidošanā.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 151.–156. pants.

Mērķi

Saskaņā ar LESD 151. pantu darba devēju un darba ņēmēju dialoga veicināšana ir atzīta par ES un tās dalībvalstu kopēju mērķi. Sociālā dialoga mērķis ir uzlabot Eiropas pārvaldību, iesaistot sociālos partnerus lēmumu pieņemšanā un īstenošanā.

Sasniegumi

A. (Divpusēja) sociālā dialoga attīstība ES līmenī

Saskaņā ar 1957. gada Romas līgumu viens no Komisijas uzdevumiem ir veicināt ciešu sadarbību starp dalībvalstīm attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju tiesībām apvienoties un vest koplīguma sarunas. Tomēr pirms šī noteikuma īstenošanas pagāja vairāki gadu desmiti.

Pēc toreizējā Komisijas priekšsēdētāja Ž. Delora iniciatīvas 1985. gadā uzsāktā Val Duchesse sociālā dialoga procesa mērķis bija iekšējā tirgus procesā iesaistīt sociālos partnerus, ko pārstāv Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC), Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederāciju savienība (UNICE) un Eiropas Darba devēju un sabiedrisko pakalpojumu un vispārēju interešu pakalpojumu uzņēmumu centrs (CEEP). Šī procesa rezultātā tika pieņemti vairāki kopīgi paziņojumi par nodarbinātību, izglītību, apmācību un citiem sociāliem jautājumiem.

1986. gadā ar Vienoto Eiropas aktu (118.b pants) tika noteikts juridisks pamats Kopienas mēroga sociālā dialoga attīstībai, un sāka iegūt aprises Eiropas sociālais dialogs, vispirms izveidojot vadības komiteju, kas 1992. gadā kļuva par Sociālā dialoga komiteju (SDK) – galveno forumu divpusējam sociālajam dialogam Eiropas līmenī. SDK sanāksmes notiek trīs līdz četras reizes gadā.

1991. gadā UNICE (tagad BusinessEurope), ETUC un CEEP (tagad SGI Europe) pieņēma kopēju deklarāciju, kurā prasīts obligāti apspriesties ar sociālajiem partneriem par tiesību aktiem sociālajā jomā un nodrošināt sociālajiem partneriem iespēju piedalīties sarunās par pamatnolīgumu slēgšanu Eiropas līmenī. Šī prasība tika atzīta Māstrihtas Protokolam par sociālo politiku pievienotajā Nolīgumā par sociālo politiku, kurš sociālajiem partneriem paredz konstitucionāli atzītu lomu Eiropas likumdošanas procesā. Valsts līmenī sociālajiem partneriem tika nodrošināta iespēja īstenot direktīvas ar koplīgumu palīdzību.

Nolīgums par sociālo politiku tika iekļauts Amsterdamas līgumā (1997), līdz ar to beidzot izveidojot vienotu satvaru sociālajam dialogam Eiropas Savienībā. Šī procesa rezultāts starpnozaru līmenī bija pamatnolīgumi par bērna kopšanas atvaļinājumu (1995), nepilna darba laika darbu (1997) un darbu uz noteiktu laiku (1999), ikviens no kuriem tika īstenots ar Padomes direktīvām.

Lisabonas līgumā (2009) sociālo partneru loma ir uzsvērta vēl vairāk (LESD 152. pants), norādot uz nepieciešamību atvieglot dialogu, vienlaikus ievērojot to autonomiju un daudzveidību.

Pēc 2008. gada ekonomikas un finanšu krīzes palielinājās spiediens uz sociālo dialogu, jo to bija novājinājusi decentralizācija, koplīguma sarunu tvēruma mazināšanās un valsts intervence darba samaksas politikā. Ž. K. Junkera vadītā Komisija veica pasākumus, lai novērstu šo lejupslīdi, augsta līmeņa konferencē 2015. gada martā paziņojot par “jaunu sākumu sociālajam dialogam” un par četrpusēju nolīgumu, ko 2016. gada jūnijā parakstīja sociālie partneri, Komisija un Eiropas Savienības Padomes prezidentūra. Šis nolīgums no jauna apstiprina Eiropas sociālā dialoga svarīgo lomu ES politikas veidošanas procesā, tostarp Eiropas pusgadā.

2017. gada Eiropas sociālo tiesību pīlārs (ESTP) arī paredz sociālo partneru autonomijas un tiesību uz kolektīvu rīcību ievērošanu un atzīst to tiesības tikt iesaistītiem nodarbinātības un sociālās politikas izstrādē un īstenošanā, tostarp slēdzot koplīgumus. U. fon der Leienas vadītā Komisija ir vairākkārt apliecinājusi apņemšanos attiecībā uz sociālo dialogu, to paužot vairākos paziņojumos, piemēram, par Eiropas zaļo kursu un par spēcīgu sociālo Eiropu taisnīgai pārejai, ikgadējā ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā, konkrētām valstīm adresētos ieteikumos un Atveseļošanas un noturības mehānisma mērķos. Komisija 2021. gada februārī publicēja ziņojumu par sociālā dialoga stiprināšanu (Nahles ziņojums), kas tika izmantots, lai izstrādātu rīcības plānu Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai, ar kuru iepazīstināja 2021. gada martā. 2021. gada maijā sociālā dialoga svarīgā loma tika uzsvērta gan Portu sociālās apņemšanās dokumentā (ko parakstījuši Komisija, Parlaments un Eiropas sociālie partneri), gan Eiropadomes Portu deklarācijā.

Lai nodrošinātu to, ka konkurences tiesības neliedz iespēju ar koplīgumu palīdzību uzlabot individuālo pašnodarbināto personu darba apstākļus, Komisija saskaņā ar rīcības plānu ESTP īstenošanai ir nākusi klajā ar pamatnostādnēm attiecībā uz individuālām pašnodarbinātām personām. Turklāt Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu Padomes ieteikumam, kurā izklāstīts, kā dalībvalstis var vēl vairāk stiprināt sociālo dialogu un koplīguma sarunas valsts līmenī, un publicējusi paziņojumu par sociālā dialoga stiprināšanu un veicināšanu ES līmenī.

Direktīva par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā pastiprina koplīguma sarunu izmantošanu darba algas noteikšanā, prasot dalībvalstīm, kurās koplīguma sarunu segums ir mazāks par 80 %, pieņemt rīcības plānu, kas veicina koplīguma sarunas.

B. Sociālā dialoga sasniegumi ES līmenī

Saskaņā ar LESD 154. pantu pirms jebkādu pasākumu veikšanas sociālās politikas jomā Komisijai ir jāapspriežas ar sociālajiem partneriem. Sociālie partneri tad var izvēlēties tā vietā vest sarunas par līguma noslēgšanu savā starpā. Šādu sarunu vešanai to rīcībā ir deviņi mēneši. Pēc šī perioda beigām tie var:

1. noslēgt līgumu un kopīgi prasīt Komisijai ierosināt Padomes īstenošanas lēmumu vai
2. noslēgt līgumu un īstenot to paši saskaņā ar savām specifiskām procedūrām un praksi un dalībvalstu procedūrām un praksi (brīvprātīgi vai – vēlākā posmā – autonomi līgumi), vai
3. nolemt, ka viņi nespēj panākt vienošanos. Šādā gadījumā Komisija atsāk darbu pie attiecīgā priekšlikuma.

LESD 153. pants arī sniedz dalībvalstīm iespēju uzticēt sociālajiem partneriem īstenot Padomes lēmumu par Eiropas līmenī parakstītu koplīgumu.

Pēc Komisijas 1998. gada lēmuma pieņemšanas nozaru sociālais dialogs tika būtiski pilnveidots. Galvenajās ekonomikas jomās tika izveidotas vairākas komitejas, kas sekmīgi darbojas. Ar Padomes lēmumu palīdzību tika noslēgti un īstenoti trīs Eiropas līmeņa nolīgumi, proti, par jūrnieku darba laika organizēšanu (1998), civilās aviācijas mobilo darbinieku darba laika organizēšanu (2000) un atsevišķiem to mobilo darbinieku darba apstākļu aspektiem, kuri sniedz savstarpējas izmantojamības pārrobežu pakalpojumus dzelzceļa nozarē (2005). Pirmais daudznozaru nolīgums bija 2006. gada aprīlī parakstītais Nolīgums par darba ņēmēju veselības aizsardzību, pareizi strādājot ar kristālisko silīcija oksīdu un to saturošiem izstrādājumiem un tos pareizi izmantojot. Tam sekoja citi ar Padomes direktīvām īstenoti nozaru nolīgumi: nolīgums par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem iekšējo ūdensceļu transporta nozarē, nolīgums par veselības aprūpes darbinieku aizsardzību pret asu medicīnas instrumentu radītiem ievainojumiem un infekcijām, nolīgums jūras zvejniecības nozarē un nolīgums starp sociālajiem partneriem jūras transporta nozarē.

Tomēr attiecībā uz citiem nolīgumiem Komisija nolēma neierosināt Padomes lēmumu.

Pēc iepriekš pausta neveiksmīga pieprasījuma nākt klajā ar Padomes lēmumu, ar kuru īstenotu nolīgumu par darba aizsardzību friziera pakalpojumu nozarē, pret ko iebilda dažas dalībvalstis, 2016. gada jūnijā nozare parakstīja jaunu Eiropas pamatnolīgumu par šo tematu un pieprasīja to īstenot ar Padomes lēmumu. Pirms Padomes lēmuma ierosināšanas Komisija nolēma veikt samērīgu ietekmes izvērtējumu. Atklātā vēstulē Komisijas priekšsēdētājam Ž. K. Junkeram sociālie partneri pauda iebildumus pret ietekmes izvērtēšanas izmantošanu, lai pamatotu nolīguma neiesniegšanu Padomei. 2018. gada sākumā Komisija informēja sociālos partnerus par to, ka tā nenāks klajā ar priekšlikumu Padomes lēmumam, un ierosināja tā vietā atbalstīt nolīguma īstenošanu ar rīcības plāna palīdzību. Sociālie partneri tam piekrita, un 2019. gada decembrī friziera pakalpojumu nozares sociālie partneri un Komisija vienojās par pasākumu kopumu nolīguma īstenošanas atbalstam.

2018. gada martā Komisija informēja centrālās valdības sociālos partnerus, ka tā neierosinās Padomei kā direktīvu īstenot to 2015. gada nolīgumu par tiesībām uz informāciju un konsultācijām (2.3.6.). Pēc tam, kad Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācija (EPSU) iesniedza prasību tiesā, Eiropas Savienības Tiesa 2019. gada 24. oktobrī nolēma, ka Komisija iniciatīvas tiesības ļauj tai pieņemt lēmumu par to, vai sociālo partneru līgumus padarīt juridiski saistošus visās ES dalībvalstīs. EPSU mēģinājums pārsūdzēt šo lēmumu bija neveiksmīgs.

Saskaņā ar otro iepriekš minēto izvēles iespēju nolīgums par tāldarbu (2002) bija pirmais nolīgums, kas īstenojams kā autonoms nolīgums. Tam sekoja citi autonomi nolīgumi: par stresu, kas saistīts ar darbu, par Eiropas Savienības atļauju autovadītājiem, kuri sniedz savstarpēji izmantojamos pārrobežu pakalpojumus (abi 2004. gadā), par aizskaršanu un vardarbību darbavietā (2007), par aktīvu novecošanu un paaudžu solidaritātes pieeju (2017) un par digitalizāciju (2020).

Citos gadījumos sociālie partneri nespēja panākt vienošanos. 2001. gada maijā nesekmīgi beidzās sarunas par pamatnolīgumu par pagaidu darba aģentūru darbu. 2002. gada martā Komisija ierosināja direktīvu, pamatojoties uz sociālo partneru panākto vienprātību. Šo direktīvu pieņēma 2008. gadā. Līdzīgi pēc tam, kad sociālie partneri bija pauduši nevēlēšanos iesaistīties sarunās, Komisija 2004. gadā ierosināja pārskatīt Darba laika direktīvu. Pēc tam, kad 2009. gadā Parlaments, Komisija un Padome nespēja panākt vienošanos, 2012. gada decembrī ar neveiksmi beidzās vēl viens sarunu process starp Eiropas sociālajiem partneriem, jo tiem bija būtiskas domstarpības par to, kā rīkoties attiecībā uz dežūras laiku. 2013. gadā Komisija atsāka pārskatīšanu un ietekmes izvērtēšanu, 2015. gadā rīkojot sabiedrisku apspriešanu un 2017. gadā nākot klajā ar īstenošanas ziņojumu, kā arī ar skaidrojošu paziņojumu. Kopš tā laika daži būtiski ar darba laiku saistīti aspekti ir iekļauti citos tiesību aktos, tādos kā Direktīva par darba un privātās dzīves līdzsvaru, Direktīva par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem un grozītā Braukšanas laika regula.

C. Trīspusējs sociālais dialogs

Jau no paša Eiropas integrācijas sākuma tika uzskatīts, ka ir svarīgi Eiropas tiesību aktu izstrādē iesaistīt ieinteresētās personas no ekonomiskās un sociālās jomas. Apliecinājums tam ir Ogļu un tērauda nozares padomdevēja komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Kopš 2003. gada augstākā līmeņa trīspusējā sociālo lietu sanāksme par izaugsmi un nodarbinātību pulcē kopā ES Padomes prezidentvalsts, divu nākamo prezidentvalstu, Komisijas un sociālo partneru augsta līmeņa pārstāvjus, lai atvieglotu pastāvīgu apspriešanos. Šī sanāksme notiek vismaz divreiz gadā – pirms Eiropadomes pavasara un rudens samita.

Val Duchesse sociālo partneru samitā 2024. gada janvārī Komisija, Padomes Beļģijas prezidentūra un Eiropas sociālie partneri parakstīja jaunu trīspusēju deklarāciju par plaukstošu Eiropas sociālo dialogu, kas atjaunina dalībnieku apņemšanos stiprināt sociālo dialogu ES līmenī. Deklarācijā īpaša uzmanība veltīta prasmju un darbaspēka trūkumam, no jauna apstiprināta sociālo partneru loma un paredzēta Eiropas sūtņa sociālā dialoga jautājumos amata izveide (šis sūtnis būtu sociālo partneru kontaktpunkts). Ar to arī sāk sociālā dialoga pakta īstenošanu, ko paredzēts pabeigt 2025. gada sākumā.

Eiropas Parlamenta loma

Parlaments uzskata, ka sociālais dialogs ir ļoti svarīgs elements dalībvalstu tradīcijās. Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aizvien biežāk aicina ES līmeņa sociālos partnerus paust savu viedokli. Ar Lisabonas līgumu ieviesa Parlamenta tiesības tikt informētam par Savienības līmenī noslēgtu kopēju nolīgumu īstenošanu (LESD 155. pants) un par Komisijas iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt sadarbību starp dalībvalstīm (LESD 156. pants), tostarp jautājumos, kas saistīti ar tiesībām apvienoties un vest koplīguma sarunas.

Savā 2014. gada marta rezolūcijā un 2017. gada februāra rezolūcijā Parlaments prasa pastiprināt sociālo partneru lomu jaunajā ekonomikas pārvaldības procesā. Tādā pašā garā 2018. gada aprīļa rezolūcijā Parlaments aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt konkrētu atbalstu patiesam sociālajam dialogam, ejot tālāk par vienkāršu apspriešanos. 2019. gada aprīlī rezolūcijās par Direktīvu par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem un par Eiropas Darba iestādi Parlaments atkārtoti norāda, ka vienmēr būtu jāievēro sociālo partneru autonomija, to iespējas rīkoties kā darba ņēmēju un darba devēju pārstāvjiem un valstu sociālo partneru attiecību sistēmu dažādība. Par sociālo partneru un sociālā dialoga būtisko lomu Parlaments atgādina arī 2021. gada decembra rezolūcijā. Tajā Parlaments aicina Komisiju un dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem apņemties līdz 2030. gadam panākt koplīguma sarunu tvērumu 90 % apmērā.

Kopš Covid-19 krīzes uzliesmojuma Parlaments uzsver nepieciešamību pēc pienācīga sociālā dialoga visos līmeņos, lai sekmīgi īstenotu ES atveseļošanas plānu. Piemērs tam ir 2020. gada oktobra rezolūcija un 2021. gada marta rezolūcija. Šajās rezolūcijās ir izcelts tas, kā sociālais dialogs un koplīguma sarunas ir galvenie darba devēju un arodbiedrību rīcībā esošie instrumenti, lai noteiktu taisnīgu darba samaksu un darba apstākļus, un ka labi attīstīta koplīguma sarunu sistēma palielina dalībvalstu noturību ekonomikas krīzes laikā. Parlaments arī no jauna apstiprina savus agrākos aicinājumus atbalstīt sociālo partneru spēju veidošanu un lielāku to iesaistīšanos Eiropas pusgadā un prasa, lai konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos nākotnē tiktu iekļauts iznākums sociālo partneru iesaistīšanai darba samaksas noteikšanas mehānismos. Parlaments ierosina apsvērt taisnīguma nosacījumu piemērošanu uzņēmumiem, kas vēlas saņemt publiskos līdzekļus, pieprasot tiem ievērot prasību par koplīguma sarunām un nodrošināt darba ņēmēju līdzdalību uzņēmuma lēmumu pieņemšanas procesā.

Savā 2023. gada februāra rezolūcijā par Eiropas Uzņēmumu padomēm (EUP) Parlaments uzsver nepieciešamību stiprināt EUP un to spēju izmantot savas tiesības uz informāciju un konsultācijām, kā arī palielināt EUP skaitu. Turklāt tas atkārtoti aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu pārskatīt 2009. gada EUP direktīvu, lai padarītu skaidrākus tās mērķus, definīcijas un procedūras un pastiprinātu darba ņēmēju pārstāvju tiesības uz informāciju un konsultācijām, it īpaši pārstrukturēšanas laikā. Šāds priekšlikums tika iesniegts 2024. gada janvārī, un pašlaik to apspriež likumdevējas iestādes.

Savā 2023. gada jūnija rezolūcijā Parlaments aicina dalībvalstis pārskatīt un atcelt jebkādus valsts tiesību aktus, kas kavē koplīguma sarunas. Tas mudina Komisiju nodrošināt ES Publiskā iepirkuma direktīvā iekļautās sociālās klauzulas īstenošanu. Tas arī aicina Komisiju un dalībvalstis apspriesties ar sociālajiem partneriem par ekoloģijas jautājumiem un taisnīgu pārkārtošanos, šādu apspriešanos īstenojot kā standartpraksi visā politikas veidošanas ciklā.

Plašāka informācija par šo tematu atrodama Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas tīmekļa vietnē.

 

Samuel Goodger / Monika Makay

05-2024