Vides politika — vispārīgi principi un pamatsistēma
ES saskaras ar sarežģītām vides problēmām, sākot no klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības zuduma līdz resursu noplicināšanai un piesārņojumam. Lai risinātu šos jautājumus, Eiropas vides politikā tiek ievēroti šādi principi: piesardzība, profilakse, piesārņojuma novēršana tā rašanās vietā un princips “piesārņotājs maksā”. Komisija 2019. gadā sāka īstenot Eiropas zaļo kursu, izvirzot vides jautājumus ES politikas veidošanas priekšplānā.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 11. pants un 191.–193. pants nosaka ES kompetenci attiecībā uz vides politiku. Tās darbības jomas ir gaisa un ūdens piesārņojums, atkritumu apsaimniekošana un klimata pārmaiņas.
Aizsākumi un attīstība
A. Starptautiskas deklarācijas
Pirmā ANO konference par cilvēkvidi notika 1972. gadā Stokholmā. Tā izvirzīja vides jautājumus starptautisko problēmu priekšplānā un pieņēma pareizas vides pārvaldības principus, tostarp Stokholmas deklarāciju un Rīcības plānu attiecībā uz cilvēkvidi.
1992. gadā Riodežaneiro notika “Zemes sammits”. Pēc šīs konferences tika pieņemtas daudzas ietekmīgas deklarācijas, piemēram, Agenda 21, Riodežaneiro deklarācija, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un Konvencija par bioloģisko daudzveidību.
B. ES līgumi
Parīzes Eiropadome 1972. gadā paziņoja, ka ir vajadzīga Kopienas vides politika, kas papildinātu ekonomikas politiku, un aicināja izstrādāt rīcības programmu vides saglabāšanai un uzlabošanai un piesārņojuma un traucējumu novēršanai.
Ar Vienoto Eiropas aktu 1987. gadā tika ieviesta jauna „Vides sadaļa” (VII sadaļa), kas bija pirmais juridiskais pamats kopējai vides politikai. Tās mērķis ir saglabāt vides kvalitāti, aizsargāt cilvēka veselību un nodrošināt dabas resursu racionālu izmantošanu. Turpmākās Līgumu pārskatīšanās Kopienas saistības vides aizsardzības jomā tika arvien vairāk nostiprinātas, un tika palielināta Eiropas Parlamenta ietekme šīs jomas politikas izstrādē.
1993. gadā Māstrihtas līgums noteica vidi (XVI sadaļa) par oficiālu ES politikas jomu. Tas ieviesa koplēmuma procedūru un noteica kvalificēta vairākuma balsošanu Padomē par vispārēju principu. Turklāt tas mudināja dalībvalstis novērtēt to ietekmi uz vidi un ievērot ilgtspējīgas izaugsmes principu.
1999. gadā ar Amsterdamas līguma 3.c pantu tika uzdots integrēt vides aizsardzību visās ES nozaru politikas jomās, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.
2007. gadā ar Lisabonas līgumu klimata pārmaiņas un ilgtspējīga attīstība tika noteikta par prioritāti. Turklāt Lisabonas līgums piešķīra ES juridiskas personas statusu, kas tai ļauj noslēgt starptautiskus nolīgumus.
Šie soļi stiprināja ES kā svarīga globālās vides politikas dalībnieka lomu, jo ES virzīja tādas nozīmīgas iniciatīvas kā Eiropas zaļais kurss un Eiropas Klimata akts.
Vispārīgi principi
ES vides politikas pamatā ir četri principi:
- piesardzība: ja darbība vai politika var radīt kaitējumu videi vai sabiedrības veselībai un ja joprojām pastāv zinātniska nenoteiktība par tās ietekmi, šo darbību nevajadzētu īstenot, kamēr nav iesniegti papildu pierādījumi;
- profilakse: instruments, kura mērķis ir nepieļaut kaitējumu videi, nevis reaģēt uz kaitējuma rašanos. Lai to panāktu, ir jāveic preventīvi pasākumi, lai prognozētu iespējamo kaitējumu videi un izvairītos no tā;
- piesārņojuma novēršana tā rašanās vietā: ja kaitējums videi jau ir radies, piesārņotājiem ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu sekas kaitējuma rašanās vietā;
- princips “piesārņotājs maksā”: ja kaitējums jau ir radies, piesārņotājiem ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu sekas, un segt attiecīgās izmaksas. Šo principu īsteno ar Direktīvu par atbildību vides jomā, kuras mērķis ir novērst vai citādi labot videi nodarītu kaitējumu, kas ietekmē aizsargājamās sugas un dabiskās dzīvotnes, ūdeni un augsni.
Pamatsistēma
A. Vides rīcības programmas
Kopš 1973. gada Komisija ir pieņēmusi daudzgadu vides rīcības programmas (VRP), kurās noteikti turpmākie likumdošanas priekšlikumi un ES vides politikas mērķi. 2022. gada maijā stājās spēkā 8. VRP kā ES juridiski apstiprināta kopīga vides politikas programma laikposmam līdz 2030. gada beigām. Tā atkārtoti apliecina septītās VRP redzējumu laikposmam līdz 2050. gadam — nodrošināt labklājību visiem, ievērojot planētas iespēju robežas.
Jaunā programma atbalsta Eiropas zaļā kursa vides un klimata mērķus un pamatojas uz tiem, jo īpaši sešiem prioritārajiem mērķiem:
- sasniegt 2030. gadam izvirzīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju un līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti,
- uzlabot pielāgošanās spējas, stiprināt izturētspēju un mazināt neaizsargātību pret klimata pārmaiņām,
- virzīties uz reģeneratīvu izaugsmes modeli, atsaistot ekonomikas izaugsmi no resursu izmantošanas un vides degradācijas un paātrinot pāreju uz aprites ekonomiku,
- īstenot nulles piesārņojuma mērķi, tostarp attiecībā uz gaisu, ūdeni un augsni, un aizsargāt eiropiešu veselību un labklājību,
- aizsargāt, saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību un vairot dabas kapitālu (it sevišķi gaisu, ūdeni, augsni, mežu, saldūdens, mitrāju un jūras ekosistēmas),
- samazināt vides un klimatisko noslogojumu, kas saistīts ar ražošanu un patēriņu (it sevišķi tādās jomās kā enerģētika, rūpniecības attīstība, ēkas un infrastruktūra, mobilitāte un pārtikas sistēma).
B. Horizontālās stratēģijas
1. Ilgtspējīga attīstība
ES 2001. gadā ieviesa savu pirmo ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (IAS), tādējādi iekļaujot Lisabonas stratēģijā vides dimensiju. Reaģējot uz ANO 2015. gadā pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, Komisija 2016. gadā publicēja paziņojumu “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā”, kurā izklāstīts, kā ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) integrējami ES politikas prioritātēs.
Komisija 2019. gada janvārī nāca klajā ar pārdomu dokumentu par ilgtspējīgas attīstības mērķiem “Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam”, kurā ierosināti trīs scenāriji virzībai uz IAM sasniegšanu. Parlaments 2019. gada martā pieņēma rezolūciju par Gada stratēģisko ziņojumu par IAM īstenošanu un sasniegšanu. Rezolūcijā Parlaments pauda atbalstu vienam no scenārijiem, kurā ierosināts visas ES un dalībvalstu darbības virzīt, nosakot konkrētus IAM īstenošanas mērķus. Tajā ir izklāstīti konkrēti mērķi 2030. gadam un izveidots mehānisms ziņošanai par progresu IAM jomā un uzraudzībai.
2. Bioloģiskā daudzveidība
ES 2011. gadā pieņēma Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam, kurā atspoguļotas saistības, kas paredzētas ANO Konvencijā par bioloģisko daudzveidību (KBD) — galvenajā starptautiskajā nolīgumā par bioloģisko daudzveidību —, kuras puse ir ES. Komisija 2020. gada maijā nāca klajā ar Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam. Tas ir visaptverošs un vērienīgs ilgtermiņa plāns dabas aizsardzībai un ekosistēmu degradācijas procesa apvēršanai. Parlaments šo stratēģiju apstiprināja 2021. gada jūnijā.
2024. gada februārī Parlaments apstiprināja Dabas atjaunošanas aktu, kurā apņēmās līdz 2030. gadam atjaunot vismaz 30 % ES sauszemes un jūras teritoriju, bet līdz 2050. gadam — visas ekosistēmas, kam vajadzīga atjaunošana. Patlaban par šo aktu tiek gaidīts balsojums Padomē.
3. Pārtikas sistēmas
Saskaņā ar Eiropas zaļo kursu Komisija 2020. gada maijā nāca klajā ar stratēģiju “No lauka līdz galdam”, kuras mērķis ir padarīt pārtikas sistēmas taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas. Parlaments 2021. gada oktobrī lielā mērā apstiprināja šīs stratēģijas redzējumu un mērķus.
C. Starptautiskā sadarbība vides jomā
ES ir svarīga loma starptautiskajās sarunās par vides jautājumiem. ES ir vairāku tādu daudzpusēju pasaules, reģionāla vai apakšreģionāla mēroga vides nolīgumu puse, kuri attiecas uz plašu jautājumu klāstu, piemēram, dabas aizsardzību un bioloģisko daudzveidību, klimata pārmaiņām, kā arī pārrobežu gaisa un ūdens piesārņojumu. ES ir palīdzējusi izstrādāt vairākus svarīgus starptautiskos nolīgumus, kas 2015. gadā tika pieņemti ANO līmenī, piemēram, Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (kas ietver 17 globālus IAM un ar tiem saistītos 169 mērķus), Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām un Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai. ES arī kļuva par Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pusi, tādējādi apliecinot savu apņemšanos saglabāt bioloģisko daudzveidību un apkarot nelikumīgu savvaļas augu un dzīvnieku tirdzniecību.
D. Ietekmes uz vidi novērtējums un sabiedrības līdzdalība
Konkrētiem projektiem (privātiem vai valsts), kam varētu būt būtiska ietekme uz vidi, piemēram, autoceļa vai lidostas būvniecība, ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (IVN). Turklāt virknei valsts plānu un programmu (piemēram, attiecībā uz zemes izmantošanu, transportu, enerģētiku, atkritumu apsaimniekošanu vai lauksaimniecību) piemēro līdzīgu procesu, ko sauc par stratēģisko vides novērtējumu (SVN). Abas minētās direktīvas nodrošina, ka vides novērtējums tiek veikts pirms jebkādu plānu, programmu vai projektu apstiprināšanas.
Abos gadījumos apspriešanās ar sabiedrību ir centrālais aspekts. Attīstība šajā jomā sākās ar 1998. gada Orhūsas konvenciju, kas ir daudzpusējs vides nolīgums, kura līgumslēdzējas puses ir ES un visas tās dalībvalstis. Konvencija garantē sabiedrībai tiesības šādās trijās jomās: sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā vides jomā, piekļuve vides informācijai, kas ir valsts iestāžu rīcībā (piemēram, par vides vai cilvēka veselības stāvokli, ja tas ir skarts), un tiesu iestāžu pieejamība, ja šīs tiesības nav tikušas ievērotas. Šīs tiesības ir nostiprinātas ES tiesību aktos ar divām galvenajām direktīvām, proti, Direktīvu 2003/4/EK un Direktīvu 2003/35/EK.
E. Īstenošana, izpilde un uzraudzība
ES vides politikas efektivitāti lielā mērā nosaka tās īstenošana valsts, reģionālā un vietējā līmenī. Nepilnīga piemērošana un īstenošana joprojām ir svarīgs risināms jautājums. Arī uzraudzība ir ļoti svarīga — gan attiecībā uz vides stāvokli, gan ES vides tiesību aktu īstenošanas līmeni.
ES 2001. gadā pieņēma (nesaistošus) obligātos standartus vides pārbaudēm dalībvalstīs. Tiem ir jānodrošina efektīvi, samērīgi un atturoši kriminālsodi par smagiem nodarījumiem vides jomā. Šādi nodarījumi ietver, piemēram, vielu nelikumīgu emisiju vai izplūdi gaisā, ūdenī vai augsnē, nelegālu tirdzniecību ar savvaļas augiem un dzīvniekiem, nelegālu tirdzniecību ar ozona slāni noārdošām vielām un nelikumīgu atkritumu pārsūtīšanu vai izgāšanu.
Eiropas Savienības Vides tiesību aktu īstenošanas un izpildes tīkls (IMPEL) ir vides iestāžu starptautisks sadarbības tīkls, kas izveidots, lai veicinātu vides tiesību aktu izpildi, nodrošinot politikas veidotājiem, vides inspektoriem un izpildes iestāžu darbiniekiem platformu ideju un paraugprakses apmaiņai.
Komisija 2016. gada maijā sāka izmantot vides politikas īstenošanas pārskatu — jaunu instrumentu, kura mērķis ir sekmēt ES vides tiesību aktu pilnīgu īstenošanu, to veicot paralēli uzraudzības un ziņošanas pienākumu atbilstības pārbaudei (Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT)) saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, lai to padarītu vienkāršāku un lētāku.
1990. gadā Kopenhāgenā tika izveidota Eiropas Vides aģentūra (EVA), kuras darbības mērķis ir sekmēt vides politikas izstrādi, īstenošanu un izvērtēšanu un informēt sabiedrību par šo jautājumu. EVA 2020. gadā publicēja sesto ziņojumu par Eiropas vides stāvokli un perspektīvām.
Attiecībā uz monitoringu ES vada arī Eiropas Zemes novērošanas programmu (Copernicus), kas nodrošina vides novērošanas satelītdatus. Attiecībā uz piesārņotājiem Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistrā (E-PRTR) ir apkopoti svarīgākie vides dati par vairāk nekā 30 000 rūpnieciskajām ražotnēm ES. Abu programmu dati ir brīvi pieejami.
Eiropas Parlamenta loma
Parlamentam ir nozīmīga loma ES vides tiesību aktu izstrādē. Parlamenta astotā sasaukuma laikā (2014–2019) tas strādāja ar tiesību aktiem, kas saistīti ar aprites ekonomikas rīcības plānu (atkritumi, baterijas, nolietoti transportlīdzekļi, apglabāšana poligonos utt.), klimata pārmaiņu jautājumiem (Parīzes nolīguma ratifikācija, kopīgi centieni, zemes izmantošanas uzskaite, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība ES klimata saistību kontekstā, emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas reforma utt.) un daudziem citiem jautājumiem.
Devītā sasaukuma laikā (2019–2024) Parlamentam bija svarīga loma to Komisijas izvirzīto priekšlikumu apspriešanā, kas saistīti ar Eiropas zaļo kursu, kuru oficiāli aizsāka 2019. gada decembrī. Šim nolīgumam būtu jāpalīdz padarīt Eiropu par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē.
2019. gada novembrī Parlaments paziņoja par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā Eiropā un pasaulē. Pēc šā paziņojuma 2021. gadā tika pieņemts Eiropas Klimata akts. Šis akts noteica ES pienākumu līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un paredzēja mērķrādītāju līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Turklāt 2023. gada aprīlī Parlaments apstiprināja tiesību aktu paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, kuras mērķis ir sasniegt klimata mērķus.
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja (ENVI) 2024. gada martā apsprieda Komisijas ziņojumu un paziņojumu par steidzamu vajadzību rīkoties klimata un vides jomā. Tādējādi Parlamentam arī turpmāk būs svarīga loma vides lēmumu pieņemšanā.
Sīkāka informācija par šo tematu ir atrodama ENVI komitejas tīmekļa vietnē.
Christian Kurrer / Alyssia Petit