Cīņa pret klimata pārmaiņām
Eiropas Savienība (ES) ir viena no lielajām tautsaimniecībām, kuras visaktīvāk cenšas samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas. 2020. gadā ES SEG emisiju apjoms bija samazinājies par 31 % salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem, pārsniedzot ES mērķi līdz 2020. gadam samazināt emisijas par 20 %. ES, ievērojot tādus starptautiskus līgumus kā Kioto protokols, ir pieņēmusi daudzus klimata politikas pasākumus, piemēram, ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu. Komisija 2019. gadā nāca klajā ar Eiropas zaļo kursu, un kopš tā laika ir panākta vienošanās par vairākiem pasākumiem, kuru mērķis ir līdz 2030. gadam panākt vēl vērienīgāku ES SEG emisijas samazinājumu, proti, 55 % apmērā, un līdz 2050. gadam īstenot ES ekonomikas dekarbonizāciju saskaņā ar Parīzes nolīgumu.
Juridiskais pamats un mērķi
Saskaņā ar Līguma par ES darbību 191. pantu cīņa pret klimata pārmaiņām ir nepārprotams ES vides politikas mērķis.
Vispārīga informācija
Cilvēka darbību (piemēram, fosilā kurināmā dedzināšanas, mežu izciršanas un lauksaimniecības) rezultātā tiek emitētas tādas siltumnīcefekta gāzes kā oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4), slāpekļa oksīds (N2O) un fluorogļūdeņraži. Šīs SEG aiztur siltumu, kas izstaro no Zemes virsmas, un tādējādi izraisa globālo sasilšanu. Kā minēts Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) sestajā kopsavilkuma ziņojumā par klimata pārmaiņām, saskaņā ar vislabākajām aplēsēm vidējais globālās temperatūras pieaugums līdz gadsimta beigām būs amplitūdā no 1,4 °C līdz 4,4 °C.
Globālā sasilšana ir izraisījusi un arī turpmāk izraisīs ekstremālus laikapstākļu notikumus (piemēram, plūdus un sausumu), ledus segas kušanu, bioloģiskās daudzveidības zudumu, augu slimību un kaitēkļu izplatīšanos, pārtikas un saldūdens trūkumu, pārtuksnešošanos un migrāciju katastrofu dēļ. Neatgriezenisku un katastrofālu pārmaiņu risks var ievērojami palielināties, ja globālā sasilšana pārsniegs 2 °C – vai pat 1,5 °C – salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni.
Kioto protokols bija pirmais starptautiskais līgums, ar kuru tika noteikti juridiski saistoši mērķi samazināt SEG emisijas. Nolīgumu pieņēma 1997. gada 11. decembrī. To ir ratificējušas 192 puses. Tas paredz, ka rūpnieciski attīstītās valstis samazina savas SEG emisijas atbilstīgi saskaņotajiem individuālajiem mērķiem, ievērojot principu “kopīga, bet diferencēta atbildība un attiecīgas spējas”.
Pirmais vispārējais nolīgums ar mērķi cīnīties pret klimata pārmaiņām tika pieņemts 2015. gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21), kas notika Parīzē. Parīzes nolīguma mērķis ir noturēt planētas vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C, vienlaikus cenšoties to ierobežot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Lai šo mērķi sasniegtu, nolīguma puses tiecas iespējami ātrāk sasniegt punktu, pēc kura vispārējam SEG emisiju apjomam vajadzētu sākt samazināties, un panākt, lai šā gadsimta otrajā pusē neto emisiju līmenis būtu nulle. Pielāgošanās (piemēram, ūdens resursu saglabāšana, augsekas ievērošana, izpratnes veicināšana un ostu pārvietošana) un ietekmes mazināšana (piemēram, plašāka atjaunīgās enerģijas izmantošana un uzvedības maiņas veicināšana) ir atzītas par globāliem uzdevumiem, tāpat kā nozīmīgais uzdevums novērst ar klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi saistītos zaudējumus un kaitējumu. 2016. gada 5. oktobrī ES oficiāli ratificēja Parīzes nolīgumu, tādējādi nodrošinot tā stāšanos spēkā 2016. gada 4. novembrī.
Mērķi un sasniegumi
A. Līdzšinējie ES centieni novērst klimata pārmaiņas
Savā klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam, kas tika apstiprināts 2014. gadā pirms Parīzes nolīguma, ES ir apņēmusies līdz 2030. gadam sasniegt šādus mērķus: samazināt SEG emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, uzlabot energoefektivitāti par 32,5 % un palielināt atjaunīgo energoresursu īpatsvaru līdz 32 % no galapatēriņa. Politikas satvars 2030. gadam ir veidots, turpinot izvērst mērķrādītājus “20–20–20”, par kuriem ES vadītāji 2007. gadā vienojās attiecībā uz 2020. gadu: samazināt SEG emisijas par 20 %, palielināt atjaunīgās enerģijas īpatsvaru līdz 20 % no kopējā enerģijas galapatēriņa un samazināt ES kopējo primārās enerģijas patēriņu par 20 % (salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem). Minētie mērķrādītāji tika iestrādāti saistošos tiesību aktos, kuri savukārt tika saistīti ar ES mērķiem saskaņā ar Kioto protokolu.
ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) (Direktīva (ES) 2018/410) – pirmais un joprojām lielākais starptautiskais oglekļa emisiju tirgus – ir viens no galvenajiem ES politikas instrumentiem cīņā pret klimata pārmaiņām. 2005. gadā izveidotās ETS pamatā ir emisiju ierobežošanas un tirdzniecības princips – ir noteikts ierobežojums kopējam SEG emisiju apjomam, ko var emitēt vairāk nekā 11 000 objektu (rūpnīcas, spēkstacijas u. c.), kas iekļautas šajā sistēmā. Katrs objekts nopērk vai saņem emisijas kvotas, kuras izsola dalībvalstis. Katra kvota ir līdzvērtīga vienai tonnai CO2, un tās var pārdot citiem objektiem, ja tās netiek izmantotas. Laika gaitā kopējais kvotu skaits tiek pakāpeniski samazināts. Divi fondi – modernizācijas fonds un inovācijas fonds – palīdz modernizēt energosistēmas dalībvalstīs ar zemākiem ienākumiem un veicina inovāciju, finansējot atjaunīgās enerģijas, oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas un mazoglekļa projektus. Tam papildus Šveice un ES ir piekritušas apvienot savas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas.
Emisijām nozarēs, uz kurām ETS neattiecas – piemēram, autotransporta, atkritumu, lauksaimniecības un ēku nozarē –, katra dalībvalsts piemēro saistošus ikgadējus SEG emisijas samazināšanas mērķrādītājus, kas izklāstīti Kopīgo centienu regulā (Regula (ES) 2018/842). Parlaments un Padome vienojās par minimuma mērķrādītājiem 2021.–2030. gada periodam, kas palīdzētu sasniegt ES mērķi – SEG emisijas šajās nozarēs samazināt par 30 % salīdzinājumā ar 2005. gadu – un veicinātu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu.- Turklāt katrai dalībvalstij jānodrošina, lai emisijas no zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības nepārsniegtu uztverto emisiju apjomu (Regula (ES) 2018/841). Proti, meži, aramzeme un zālāji ir jāapsaimnieko ilgtspējīgi, lai no atmosfēras uztvertu pēc iespējas vairāk SEG un ne mazāk kā attiecīgajā nozarē tiek emitēts (bezdebeta noteikums), un tādējādi dotu nozīmīgu ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām.
Ar Atjaunojamo energoresursu direktīvu (Direktīva (ES) 2018/2001) ir iecerēts līdz 2030. gadam panākt, ka atjaunīgās enerģijas – piemēram, saules, vēja, no biomasas iegūtā enerģija un hidroenerģija – īpatsvars ir vismaz sākotnējie nospraustie 32 % no ES kopējā enerģijas patēriņa, kas saistīts ar elektroenerģijas ražošanu, pārvadi, siltumapgādi un aukstumapgādi. Katrai dalībvalstij ir jāpieņem savs valsts atjaunīgo energoresursu rīcības plāns, kurā jānosaka arī mērķrādītāji dažādām nozarēm.
2018. gadā pārskatot Energoefektivitātes direktīvu (Direktīva (ES) 2018/2002), ES tika noteikts 32,5 % energoefektivitātes mērķrādītājs (aprēķinam izmantots 2007. gada atsauces scenārijs), kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, līdz ar klauzulu, kas paredz līdz 2023. gadam šo mērķi pārskatīt un palielināt. 2023. gadā pārskatītajā direktīvā ES energoefektivitātes mērķrādītājs ir paaugstināts, nosakot ES dalībvalstīm pienākumu līdz 2023. gadam kopīgi nodrošināt enerģijas patēriņa samazinājumu par papildu 11,7 % salīdzinājumā ar 2020. gada ES atsauces scenārija prognozēm. Turklāt Ēku energoefektivitātes direktīvas (Direktīva (ES) 2018/844) pārskatītajā redakcijā ir iekļauti pasākumi ar mērķi paātrināt ēku renovācijas tempu un virzību uz energoefektīvākām sistēmām un intelektiskām energopārvaldības sistēmām.
Ar Pārvaldības regulu (Regula ES) 2018/1999) ir ieviests pārredzams pārvaldības process, lai sekotu līdzi tam, kā tiek īstenoti mērķi, kas noteikti ES enerģētikas savienībai un klimatrīcības jomā, kā arī paredzēti noteikumi par uzraudzību un ziņošanu. Dalībvalstīm ir jāpieņem integrēti nacionālie enerģētikas un klimata plāni 2021.–2030. gada periodam. Pārvaldības process arī dod iespēju ik pēc diviem gadiem plānus atjaunināt, lai ņemtu vērā gūto pieredzi un izmantotu jaunas iespējas atlikušajā desmitgades laikā.
Ar oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju (Direktīva 2009/31/EK) CO2 atdala no emisijām atmosfērā (kuras veidojas ražošanas procesu rezultātā), saspiež un transportē uz tādu vietu, kur to var uzglabāt. Klimata pārmaiņu starpvaldību padome lēš, ka šādā procesā varētu uztvert 80–90 % CO2 emisiju no spēkstacijām, kurās tiek dedzināts fosilais kurināmais. Tomēr īstenot iecerētos demonstrējuma projektus Eiropā ir izrādījies sarežģītāk, nekā sākotnēji gaidīts, un viens no galvenajiem šķēršļiem ir lielās izmaksas.
Jauniem vieglajiem automobiļiem, kas reģistrēti ES, ir jāatbilst CO (Regula (ES) 2019/631), saskaņā ar kuriem ES autoparka vieglajiem automobiļiem noteikts mērķrādītājs 95 g/km, kam jābūt panāktam, sākot no 2021. gada.
Direktīvas (ES) 2015/1513 par degvielu kvalitāti mērķis bija līdz 2020. gadam par 6 % samazināt degvielu SEG intensitāti. Tas cita starpā bija jāpanāk ar biodegvielu izmantošanu, turklāt šīm biodegvielām bija jāatbilst konkrētiem ilgtspējas kritērijiem.
Regula (ES) 2015/757 par kuģu radīto CO paredz, ka lieliem kuģiem ir jāmēra un reizi gadā pēc verifikācijas jāpaziņo CO2 emisiju apjoms, kas radies, tiem kuģojot uz un no ES ostām un uzturoties šajās ostās, un jānorāda arī cita attiecīga informācija.
Lai apturētu ozona slāņa noārdīšanos, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tika aizliegta hlorfluorogļūdeņražu izmantošana, un to vietā dažādiem rūpnieciskiem pielietojumiem – piemēram, gaisa kondicionēšanai un dzesēšanai – patlaban tiek izmantotas fluorētās gāzes, jo tās ozona slānim nekaitē. Tomēr to iespējamā ietekme uz globālo sasilšanu var būt pat līdz 25 000 reižu lielāka nekā CO2. Regulas (ES) Nr. 517/2014 mērķis ir kontrolēt fluorēto gāzu izmantošanu un līdz 2022.–2025. gadam aizliegt tās izmantot visās jaunajās gaisa kondicionēšanas un dzesēšanas iekārtās, šādi dodot ievirzi to pakāpeniskai izskaušanai pasaules mērogā.-
B. Eiropas zaļais kurss
Komisija 2019. gada 11. decembrī nāca klajā ar Eiropas zaļo kursu – vērienīgu plānoto pasākumu kopumu, kas izstrādāti, lai līdz 2050. gadam varētu panākt ES oglekļneitralitāti. Pasākumu klāsts, kas papildina svarīgāko darbību ceļvedi, ir plašs – sākot ar emisiju apjoma iespaidīgu samazināšanu un ietverot ieguldījumus progresīvā pētniecībā un inovācijā līdz pat Eiropas dabiskās vides saglabāšanai. Eiropas zaļo kursu, ko atbalsta ieguldījumi zaļajās tehnoloģijās, ilgtspējīgos risinājumos un jauna veida uzņēmējdarbībā, iecerēts izmantot arī kā jaunu ES izaugsmes stratēģiju, lai pārveidotu ES par ilgtspējīgu un konkurētspējīgu tautsaimniecību. Lai šo kursu sekmīgi īstenotu, ļoti svarīga ir sabiedrības un visu ieinteresēto personu līdzdalība un apņemšanās to realizēt.
Viens no svarīgākajiem pasākumiem, kas pieņemti Eiropas zaļā kursa satvarā, ir Eiropas Klimata akts (Regula (ES) 2021/1119), kura mērķis ir līdz 2050. gadam panākt ES klimatneitralitāti. Konkrētāk, tajā paredzēts SEG emisiju apjoma samazināšanas 2030. gada mērķrādītāju palielināt vismaz līdz 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Turklāt citi Komisijas priekšlikumi ietver paziņojumus par Ilgtspējīgas Eiropas investīciju plānu un Eiropas Klimata paktu; priekšlikumus regulām, ar ko izveido Taisnīgas pārkārtošanās fondu un pārskata Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes; ES Energosistēmas integrācijas stratēģiju un Ūdeņraža stratēģiju, kā arī jauno ES Klimatadaptācijas stratēģiju.
Komisija 2021. gada 14. jūlijā nāca klajā ar tiesību aktu priekšlikumu kopumu (jauniem tiesību aktiem un pašreizējo tiesību aktu grozījumiem), kura mērķis ir padarīt ES “gatavu mērķrādītājam 55 %” un panākt transformējošas pārmaiņas, kas vajadzīgas ekonomikā, sabiedrībā un rūpniecībā, lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti.
Parlaments un Padome 2022. gada decembrī panāca vienošanos par vērienīgākiem pasākumiem ETS reformas nolūkā, proti, mērķi līdz 2030. gadam emisijas samazināt par 62 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. 2023. gadā ETS tika paplašināta, tajā iekļaujot arī jūras transporta darbības (Regula (ES) 2023/957) un tīrākas degvielas aviācijas (Regula (ES) 2023/2405) un jūrniecības nozarē (Regula (ES) 2023/1805). Regulas (ES) 2023/1805 mērķis ir samazināt kuģniecības emisijas par 20 % līdz 2035. gadam un par 80 % līdz 2050. gadam. Turklāt jāpanāk, lai, sākot ar 2030. gadu, vismaz 2 % no ES kuģu izmantotās degvielas būtu nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgās degvielas. Līdz 2025. gadam jāpanāk, lai 2 % degvielu būtu ilgtspējīga aviācijas degviela. Šis mērķrādītājs pieaugs līdz 6 % 2030. gadā un līdz 70 % 2050. gadā. No 2030. gada 1,2 % degvielu arī jābūt sintētiskajām degvielām. 2050. gadā šim rādītājam jābūt 35 %.
Lai atbalstītu dalībvalstu centienus samazināt emisijas, kuru avots ir ēkas, autotransports un noteiktas rūpniecības nozares, tika panākta vienošanās par jaunu atsevišķu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS 2Direktīvā (ES) 2023/959, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK), kura sāks darboties 2027. gadā. Ar paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %” tiek ieviests arī jaunais oglekļa ievedkorekcijas mehānisms oglekļa emisiju pārvirzes novēršanai, jaunais Sociālais klimata fonds un uzlabotie modernizācijas un inovācijas fondi.
ETS attiecas arī uz aviācijas emisijām (Direktīva (ES) 2023/958), kaut gan spēkā esošā atbrīvojuma piemērošana starpkontinentālajiem lidojumiem ir pagarināta līdz 2027. gada sākumam. 2024. gada sākumā ir jāsāk īstenot Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) Starptautiskās aviācijas radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēmu (CORSIA). Komisija līdz 2026. gada jūlijam novērtēs tās atbilstību.
Grozītā Kopīgo centienu regula (Regula (ES) 2023/857) palielina ES klimatisko ieceru vērienu. Tā jo īpaši paredz, ka visām nozarēm, uz kurām attiecas šī regula, līdz 2030. gadam jāpanāk kopīgs emisiju samazinājums par 40 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Līdz ar Kopīgo centienu regulu aktualizētajā Atjaunīgo energoresursu direktīvā (Direktīva (ES) 2023/2413) ierosināts līdz 42,5 % palielināt vispārējo saistošo mērķrādītāju attiecībā uz atjaunīgajiem energoresursiem ES energoresursu struktūrā.
Turklāt grozītajā regulā par zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību (Regula (ES) 2023/839) 2030. gadam ir noteikts jauns mērķrādītājs, proti, par 15 % palielināt ES oglekļa piesaistītāju apjomu.
Pārskatītajā Energoefektivitātes direktīvā (Direktīva (ES) 2023/1791) ir noteikts vērienīgs juridiski saistošs ES energoefektivitātes mērķrādītājs – līdz 2030. gadam enerģijas galapatēriņu samazināt par 11,7 % salīdzinājumā ar 2020. gadu.
Metāns ir otrs lielākais klimata pārmaiņu veicinātājs pēc CO2. Tāpēc metāna emisiju novēršana ir būtiska, lai sasniegtu ES 2030. gada klimata mērķrādītājus un 2050. gada klimatneitralitātes mērķi. Komisija 2021. gada 15. decembrī nāca klajā ar priekšlikumu samazināt metāna emisijas enerģētikas nozarē un globālajā piegādes ķēdē. 2023. gada 15. novembrī Padome un Parlaments panāca provizorisku vienošanos par šo jaunu regulu. Minētā regula uzliek pienākumu gāzes, naftas un ogļrūpniecības nozarēm pienācīgi mērīt savas metāna emisijas, veikt to monitoringu, ziņot par tām un verificēt tās, kā arī veikt pasākumus to samazināšanai.
2022. gada aprīlī Komisija iesniedza pastiprinātu priekšlikumu attiecībā uz fluorētajām gāzēm, plānojot līdz 2030. gadam ietaupīt 40 miljonu tonnu CO2 emisiju ekvivalenta. Attiecīgā regula par fluorētajām gāzēm (Regula (ES) 2024/573) stājās spēkā 2024. gada martā. Regula paredz, ka no 2050. gada būs pilnībā aizliegts izmantot daļēji halogenētus fluorogļūdeņražus, un to pieejamība tiks krasi ierobežota jau no 2025. gada.
2022. gada novembrī Komisija pieņēma priekšlikumu par ES mēroga brīvprātīgu satvaru uzticamai kvalitatīvu oglekļa piesaistījumu sertificēšanai. Parlaments un Padome 2024. gada 20. februārī panāca provizorisku vienošanos par šo ierosināto regulu. Ar regulu cita starpā tiks ieviests sertifikācijas satvars nolūkā veicināt kvalitatīvus oglekļa piesaistījumus un vērsties pret zaļmaldināšanu.
Pārskatot Ēku energoefektivitātes direktīvu, tika uzlabots spēkā esošais tiesiskais regulējums un vienlaikus dalībvalstīm nodrošināta elastība, kas vajadzīga, lai ņemtu vērā atšķirības Eiropas valstu ēku fondā. Pārskatītajā direktīvā ir noteikti jauni vērienīgi mērķi: visām jaunajām ēkām no 2030. gada vajadzētu būt bezemisiju ēkām, bet jaunajām ēkām, ko izmanto valsts sektors vai kas ir tā īpašumā, tādām jābūt no 2028. gada. Katra dalībvalsts pieņems savu valsts grafiku, lai samazinātu dzīvojamo ēku vidējo primārās enerģijas patēriņu par 16 % līdz 2030. gadam un par 20–22 % – līdz 2035. gadam.
Parlaments un Padome 2023. gada februārī vienojās par turpmāku ES autoparka emisiju samazināšanas mērķrādītāju jauniem vieglajiem automobiļiem (55 %) un jauniem autofurgoniem (50 %), kas jāsasniedz līdz 2030. gadam. Tika pieņemts arī CO2 emisijas samazināšanas mērķrādītājs 30 % apmērā attiecībā uz jauniem kravas automobiļiem, kā arī starpposma mērķrādītājs– 15 %, kas jāsasniedz līdz 2025. gadam (Regula (ES) 2023/851). 2024. gada martā Parlaments pieņēma jaunus noteikumus par vieglo automobiļu, autofurgonu, autobusu, kravas automobiļu un piekabju emisiju samazināšanu (Euro 7).
2024. gada februārī Komisija pieņēma paziņojumu, kurā noteica ES 2040. gada klimata mērķrādītājus kā starpposmu virzībā uz 2050. gada klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu. Paziņojumā ieteikts līdz 2040. gadam samazināt ES neto SEG emisijas par 90 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.
Eiropas Parlamenta loma
Klimata pārmaiņu jautājumos Parlamenta devums iestāžu sarunās ar Eiropadomi parasti ir bijusi nostāja, kas paplašina ES rīcības vērienu.
Pirms COP 21 2015. gadā Parlaments ne reizi vien norādīja, ka ir steidzami jārīkojas, “lai efektīvā veidā regulētu un ierobežotu starptautiskās aviācijas un kuģniecības radītās emisijas”. Parlaments pauda neapmierinātību ar to, ka ICAO nav vienojusies par emisiju samazināšanu. Shēmā CORSIA galvenā uzmanība ir pievērsta izlīdzināšanai, negarantējot kvalitāti, turklāt šī shēma būs juridiski saistoša tikai no 2027. gada. Ietekmīgākie ICAO dalībnieki vēl nav apņēmušies piedalīties brīvprātīgās īstenošanas posmā.
Pirms Pušu konferences 24. sesijas Katovicē (COP 24 2018. gadā) Parlaments 2018. gada 25. oktobra rezolūcijā aicināja ES 2030. gadam nosprausto SEG emisijas samazināšanas mērķrādītāju palielināt līdz 55 %. Turklāt Parlaments pauda viedokli, ka no pamatīgās un, visticamāk, neatgriezeniskās ietekmes, ko radītu planētas temperatūras pieaugums par 2 °C, varētu izvairīties, ja tiktu strādāts pie vērienīgākā Parīzes nolīguma mērķrādītāja – 1,5 °C – sasniegšanas. Tas nozīmē, ka ne vēlāk kā līdz 2050. gadam būtu jāpanāk, lai pasaules SEG emisijas neto apjoms (kas šobrīd joprojām pieaug) līdzinātos nullei. Tāpēc Parlaments aicināja Komisiju ierosināt ES ilgtermiņa stratēģiju, ar ko līdz gadsimta vidum panākt, lai SEG emisijas neto apjoms līdzinātos nullei. Komisija 2019. gadā šo prasību noteica par vienu no Eiropas zaļā kursa mērķiem.
Parlaments 2018. gada jūlijā pieņēma rezolūciju par ES klimata diplomātiju, kurā uzsvēra, ka ES ir pienākums uzņemties vadību gan ar savu rīcību klimata politikas jomā, gan arī saistībā ar konfliktu novēršanu. Parlaments uzsvēra, ka ir jāstiprina ES diplomātiskās spējas, lai rīcību klimata politikas jomā veicinātu visā pasaulē, lai atbalstītu Parīzes nolīguma īstenošanu un lai nepieļautu ar klimata pārmaiņām saistītu konfliktu rašanos.
2019. gada novembrī Parlaments paziņoja par ārkārtas situāciju klimata jomā Eiropā un mudināja visas dalībvalstis apņemties panākt, lai 2050. gadā SEG emisiju neto apjoms būtu nulle. Parlaments arī vēlējās, lai Komisija nodrošinātu, ka visi attiecīgie tiesību aktu un budžeta priekšlikumi ir pilnībā saskaņoti ar mērķi nepieļaut, ka globālā sasilšana pārsniedz 1,5 °C robežu.
2020. gada oktobrī Parlaments pieņēma mandātu sarunām par Eiropas Klimata aktu, pieprasot 2030. gadam noteikto emisiju apjoma samazināšanas mērķrādītāju palielināt līdz 60 %. Lai gan saskaņā ar iestāžu vienošanos, ko Parlaments un Padome panāca 2021. gada 21. aprīlī, tika apstiprināts Komisijas ierosinātais 55 % mērķrādītājs, Parlamentam izdevās piešķirt lielāku nozīmi oglekļa piesaistei un tās dotajam ieguldījumam, tāpēc šis rādītājs varētu palielināties līdz 57 %. Turklāt saskaņā ar Parlamenta mandātu Komisijai tika prasīts ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc Parīzes nolīguma pirmās globālās izsvēršanas nākt klajā ar priekšlikumu par 2040. gada mērķrādītāju, ņemot vērā prognozēto indikatīvo ES SEG budžetu. Visbeidzot, ņemot vērā neatkarīgus zinātniskos ieteikumus, ir izveidota Eiropas Zinātniskā konsultatīvā padome klimata pārmaiņu jautājumos, lai novērtētu, vai šī politika ir konsekventa, un uzraudzītu panākto, kā to ierosinājis Parlaments. 2023. gada jūnija ziņojumā “Scientific advice for the determination of an EU-wide 2040 climate target and a greenhouse gas budget for 2030–2050” (Zinātniski ieteikumi par ES mēroga klimata mērķrādītāja 2040. gadam un siltumnīcefekta gāzu budžeta 2030.–2050. gadam noteikšanu) Eiropas Zinātniskā konsultatīvā padome klimata pārmaiņu jautājumos sniedza ES iestādēm zinātniski pamatotas aplēses par 2040. gada klimata mērķrādītāju un ES siltumnīcefekta gāzu emisiju budžetu 2030.–2050. gadam. Saskaņā ar šo ziņojumu ES ir jācenšas līdz 2040. gadam panākt neto emisiju samazinājumu par 90–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem.
Parlaments 2022. gada septembrī pieņēma rezolūciju par sausuma, ugunsgrēku un citu ekstrēmu laikapstākļu radītajām sekām. Tās mērķis ir vēl vairāk stiprināt ES centienus cīņā pret klimata pārmaiņām.
2023. gada novembrī Parlaments pieņēma rezolūciju par COP 28 Dubaijā. Tajā prasīts palielināt iemaksas klimata fondos, līdz vēlākais 2025. gadam izbeigt visa fosilā kurināmā subsidēšanu un līdz 2030. gadam trīskāršot atjaunīgās enerģijas apjomu un divkāršot energoefektivitāti. Turklāt tajā ir atzīta saikne starp bioloģiskās daudzveidības zudumu un klimatu un uzsvērta dabas atjaunošanas nozīme.
Plašāka informācija par šo tematu atrodama Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas tīmekļa vietnē.
Georgios Amanatidis / Alyssia Petit