Ūdeņu aizsardzība un apsaimniekošana
Ūdens ir būtisks cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvības procesu nodrošināšanas faktors un ekonomikas resurss; tā aizsardzības un pārvaldības pasākumi sniedzas pāri valstu robežām. ES ūdens resursu politikai ir ārkārtīgi svarīga nozīme vides aizsardzībā. Pastāv tiesību akti, kuru mērķis ir saglabāt ūdens avotus un gan saldūdens, gan jūras ekosistēmas un garantēt dzeramā ūdens un peldvietu ūdens tīrību. Ar ES Ūdens pamatdirektīvu ir izveidots tiesiskais regulējums, kura mērķis ir aizsargāt un atjaunot tīra ūdens resursus un nodrošināt to ilgtspējīgu ilgtermiņa izmantošanu.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191.–193. pants.
Vispārīga informācija
Ūdens ir ne vien komerciāls produkts, bet arī sabiedrisks labums un ierobežots resurss, kas jāaizsargā un jāizmanto ilgtspējīgi gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā. Tomēr tā resursus stipri noslogo dažādās nozarēs, piemēram, lauksaimniecības, rūpniecības, tūrisma, transporta un enerģētikas nozarēs.
Pirmā Dzeramā ūdens direktīva (80/778/EEK) tika pieņemta 1980. gadā, lai racionalizētu atsevišķu dalībvalstu ar ūdeni saistītās prasības un cīnītos pret nevienlīdzīgiem ekonomiskās konkurences nosacījumiem.
1992. gadā Helsinkos tika pieņemta Ūdens konvencija, kuras līgumslēdzēja puse ir ES. Tā stiprina valstu pasākumus un starptautisko sadarbību pārrobežu virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu ekoloģiskās pārvaldības un aizsardzības jomā.
1997. gadā Konvencijā par Likumu par starptautisko ūdensteču izmantošanu ārpus navigācijas tika noteikti pamatstandarti un noteikumi sadarbībai starp ūdensteču valstīm starptautisko ūdensteču izmantošanas, apsaimniekošanas un aizsardzības jomā.
Komisija 2012. gadā publicēja Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālo plānu – ilgtermiņa stratēģiju, ar ko ir iecerēts panākt, lai kvalitatīvs ūdens pietiekamā daudzumā būtu pieejams visiem leģitīmajiem tā izmantošanas veidiem, tādēļ rezultatīvāk īstenojot spēkā esošo ES politiku ūdens resursu jomā, ūdens resursu jomā nospraustos politikas mērķus integrējot arī citos politikas virzienos un novēršot spēkā esošā regulējuma trūkumus.
Mērķi un sasniegumi
ES ūdens resursu politikas vispārējais mērķis ir nodrošināt visiem eiropiešiem, ekonomikas nozarēm un videi piekļuvi labas kvalitātes ūdenim pietiekamā daudzumā un nodrošināt visu ūdensobjektu labu stāvokli visā Eiropā. Tomēr klimata pārmaiņu dēļ ES arvien vairāk saskarsies ar ekstremāliem laikapstākļu notikumiem, kas saistīti ar ūdeni, piemēram, plūdiem un sausumu, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt politiku, kas palīdzētu mazināt šīs problēmas un pielāgoties tām.
Šajā nolūkā ES ir izstrādājusi divus galvenos tiesiskos regulējumus saldūdens un jūras resursu aizsardzībai un apsaimniekošanai: Ūdens pamatdirektīva (ŪPD) un Jūras stratēģijas pamatdirektīva.
A. Ūdens pamatdirektīva un to papildinošās specifiskās direktīvas ūdens jomā
ES Ūdens pamatdirektīva (2000/60/EK) nosaka pamatsistēmu iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzībai. Tās mērķis ir nepieļaut un samazināt piesārņojumu, veicināt ilgtspējīgu ūdens izmantošanu, aizsargāt un uzlabot ūdens vidi un mazināt plūdu un sausuma ietekmi. Tās vispārējais mērķis ir panākt visu ūdeņu labu ekoloģisko stāvokli. Tādēļ dalībvalstīm tiek prasīts sagatavot upju baseinu apsaimniekošanas plānus, kuru pamatā ir dabiskie upju ģeogrāfiskie baseini, un arī izstrādāt konkrētu pasākumu programmas nosprausto mērķu sasniegšanai.
ŪPD izvērtēšanas rezultātā 2019. gadā tika secināts, ka tiesību akts plašā nozīmē atbilst mērķim, ar kādu tas izstrādāts, taču ir jāpanāk ātrāka šī tiesību akta īstenošana. Līdz ar to Komisija 2020. gada jūnijā paziņoja, ka ŪPD netiks grozīta un ka galvenā uzmanība drīzāk tiks pievērsta pasākumiem, kas ļauj panākt spēkā esošās direktīvas īstenošanu un nodrošināt tās izpildi.
ŪPD papildina specifiskās direktīvas, kas izklāstītas turpmāk.
- Gruntsūdeņu direktīva (2006/118/EK) aizsargā pret piesārņojumu un gruntsūdens kvalitātes pasliktināšanos. Tajā paredzēti konkrēti kritēriji laba ķīmiskā stāvokļa novērtēšanai, monitorēto vielu pieauguma noteikšanai un tendenču maiņas sākuma punktiem. Visas piesārņojošo vielu robežvērtības nosaka dalībvalstis. Izņēmumi attiecas uz nitrātiem (mēslošanas līdzekļiem) un pesticīdiem, kuriem robežvērtības ir noteiktas īpašos ES tiesību aktos. Komisija 2022. gadā nāca klajā ar atjauninātu kontrolsarakstu attiecībā uz vielām, kam jāveic Savienības mēroga ūdens monitorings. Gatavojoties sarunām ar Padomi, Parlaments 2023. gada septembrī pieņēma sarunu nostāju par šo priekšlikumu.
- Pārskatītajā Dzeramā ūdens direktīvā ((ES) 2020/2184) ir definēti svarīgi dzeramā ūdens kvalitātes standarti. Tajā ir noteikts pienākums dalībvalstīm regulāri veikt ūdens kvalitātes monitoringu. Dalībvalstis var iekļaut savai teritorijai specifiskas papildu prasības, taču tikai tad, ja tādējādi tiek panākti augstāki kvalitātes standarti. Šajā direktīvā ir noteikts arī pienākums regulāri sniegt informāciju patērētājiem. Turklāt reizi trijos gados par dzeramā ūdens kvalitāti ir jāziņo Komisijai. Pārskatītajā direktīvā ir atjaunināti spēkā esošie nekaitīguma standarti un nodrošināts, ka nekaitīgs dzeramais ūdens ir pieejamāks atbilstoši jaunākajiem Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem. Pirmais kontrolsaraksts vielām, kam jāveic monitorings, tika pieņemts 2022. gadā.
- Peldvietu ūdens direktīvas (2006/7/EK) mērķis ir uzlabot sabiedrības veselības un vides aizsardzību, paredzot noteikumus par peldvietu ūdens monitoringu un klasifikāciju un par sabiedrības attiecīgu informēšanu. Peldsezonas laikā dalībvalstīm reizi mēnesī ir jāņem peldvietu ūdens paraugi un jāizvērtē vismaz divu konkrētu baktēriju koncentrācija katrā peldvietā. Par to ir jāinformē sabiedrība, izmantojot “peldvietu ūdens profilus”, kas satur, piemēram, informāciju par piesārņojuma veidiem un avotiem, kuri ietekmē peldvietu ūdens kvalitāti. Komisija un Eiropas Vides aģentūra (EVA) katru gadu publicē kopsavilkuma ziņojumu par peldvietu ūdens kvalitāti.
- Ar Vides kvalitātes standartu direktīvu (2008/105/EK) ES līmenī ir noteiktas pieļaujamās koncentrācijas robežvērtības virszemes ūdeņos 33 prioritārām vielām, kas rada nopietnu apdraudējumu ūdens videi vai ar tās starpniecību, un astoņām citām piesārņojošām vielām. Minētās direktīvas 2013. gada pārskatīšanā spēkā esošajam sarakstam tika pievienotas 12 jaunas vielas. 2023. gadā prioritāro vielu sarakstu papildināja vēl ar 23 kritiski svarīgām vielām, tostarp pesticīdiem (tādiem kā glifozāts), dažām zālēm (pretsāpju līdzekļi, pretiekaisuma līdzekļi un antibiotikas), bisfenolu A, un ar 24 perfluoralkilvielu un polifluoralkilvielu grupu.
- Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas (91/271/EEK) mērķis ir aizsargāt vidi no komunālo notekūdeņu un rūpniecības notekūdeņu novadīšanas kaitīgās ietekmes. Direktīva paredz minimālos standartus un grafikus attiecībā uz notekūdeņu savākšanu, attīrīšanu un novadīšanu; ievieš kontroli attiecībā uz notekūdeņu dūņu novadīšanu un prasību pakāpeniski izbeigt notekūdeņu dūņu izmešanu jūrā. Padome un Parlaments 2024. gada janvārī panāca provizorisku vienošanos par grozījumiem direktīvā, ar ko paplašina tās darbības jomu, iekļaujot mazākas apdzīvotas vietas un piemērojot principu “piesārņotājs maksā” zāļu un kosmētikas līdzekļu ražotājiem. Par minēto pārskatīšanu patlaban tiek gaidīts balsojums plenārsēdē.
- Nitrātu direktīvas (91/676/EEK) mērķis ir aizsargāt ūdeņus no lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem, jo tie var piesārņot dzeramā ūdens avotus, tostarp gruntsūdeņus, un izraisīt virszemes ūdeņu eitrofikāciju. Papildu regulā ((EK) Nr. 1137/2008) ir noteikts, ka ir jāizveido noteiktas nitrātjutīgas zonas, jāveic ūdens monitorings un jāsagatavo rīcības programmu kopsavilkums. Komisija 2023. gadā sāka direktīvas izvērtēšanu, aicinot ieinteresētās personas un iedzīvotājus paust viedokli.
- Ar ES Plūdu direktīvu (2007/60/EK) ir iecerēts mazināt un pārvaldīt riskus, ko cilvēka veselībai, videi, infrastruktūrai un īpašumam rada plūdi. Tajā dalībvalstīm ir noteikts pienākums reizi sešos gados veikt sākotnējo novērtējumu, lai noskaidrotu plūdu riskam pakļautos upju baseinus un ar tiem saistītās krasta teritorijas un pēc tam sagatavotu plūdu riska kartes un pārvaldības plānus, kas vērsti uz plūdu novēršanu, aizsardzību pret plūdiem un gatavību rīcībai ārkārtas situācijās. Novērtējuma ziņojums par otro ciklu (2015.–2021. gads) tika publicēts 2021. gada decembrī.
B. ES piekrastes un jūras vides aizsardzības politika
Jūras stratēģijas pamatdirektīva (2008/56/EK) ir vides jomas pīlārs ES integrētajai jūrlietu politikai, kas ir izstrādāta, lai veicinātu ilgtspējīgāku jūras ekonomikas attīstību, vienlaikus labāk aizsargājot jūras vidi. Direktīvas mērķis bija līdz 2020. gadam panākt ES jūras ūdeņu labu ekoloģisko stāvokli, turpināt jūras ūdeņu aizsardzības un saglabāšanas pasākumu īstenošanu un nepieļaut turpmāku stāvokļa pasliktināšanos. Direktīvā ir noteikti Eiropas jūras vides reģioni (Baltijas jūra, Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļa, Vidusjūra un Melnā jūra) un apakšreģioni to ģeogrāfiskajās robežās, kas noteiktas ar reģionālajām konvencijām par jūras vidi. Lai līdz 2020. gadam panāktu labu ekoloģisko stāvokli, dalībvalstīm bija jāizstrādā ekosistēmā balstīta pieeju jūras videi, kas reizi sešos gados ir jāpārskata. Turklāt regulā par integrētu piekrastes pārvaldību ir noteikti piekrastes teritoriju pareizas plānošanas un pārvaldības principi, kuri dalībvalstīm ir jāņem vērā.
Komisija 2020. gada jūnijā pieņēma ziņojumu par Jūras stratēģijas pamatdirektīvas pirmo īstenošanas ciklu. Ar jauno ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam (kas pieņemta 2020. gada maijā) ir iecerēts vēl stingrāk noteikt jūras ekosistēmu aizsardzību, tādēļ cita starpā arī paplašinot aizsargājamu teritoriju platību un nosakot stingri aizsargājamas teritorijas dzīvotnēm un zivju krājumu reģenerācijai.
Attiecībā uz kuģu radīto piesārņojumu un sodu noteikšanu par pārkāpumiem Direktīva 2005/35/EK un tās 2009. gada atjauninātā redakcija paredz nodrošināt, ka personām, kuras atbildīgas par piesārņojošu vielu nopludināšanu jūrā, tiek piemērotas efektīvas un preventīvas sankcijas.
Kuģa Erika avārijas izraisītā naftas produktu piesārņojuma katastrofa 1999. gadā mudināja ES nostiprināt savu lomu kuģošanas drošības un jūras piesārņojuma jomā, tādēļ 2002. gadā tika izveidota Eiropas Jūras drošības aģentūra. Aģentūra cita starpā ir atbildīga par kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanu un reaģēšanu uz to, kā arī par reaģēšanu uz naftas un gāzes ieguves iekārtu radīto jūras piesārņojumu.
C. Starptautiskie nolīgumi par reģionālajiem ūdeņiem
Eiropā jūras vides ūdens resursu aizsardzību reglamentē četras starptautiskas sadarbības struktūras, kuras pazīstamas kā reģionālās jūras konvencijas, ko dalībvalstis noslēgušas ar kaimiņvalstīm, ar kurām tām ir kopīgi ūdeņi: 1992. gada OSPAR (Oslo un Parīzes) konvencija attiecībā uz Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļu; 1992. gada Helsinku konvencija par Baltijas jūras reģionu; 1995. gada Barselonas konvencija par Vidusjūru; un 1992. gada Bukarestes konvencija par Melno jūru.
Turklāt ES ir tādu vairāku konvenciju dalībvalsts kā, piemēram, Konvencija par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu, 1994. gada Konvencija par Donavas aizsardzību, 1999. gada Konvencija par Reinas aizsardzību un 1996. gada Konvencija par starptautisko komisiju Oderas aizsardzībai.
Starpreģionālā sadarbība vides jomā, kas vērsta uz upju baseiniem un jūras ūdeņiem, ir palīdzējusi Eiropas Savienībā izveidot vairākas makroreģionālas stratēģijas, t. i., stratēģijas kopīgu problēmu risināšanai noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, piemēram, 2009. gada stratēģiju Baltijas jūras reģionam, 2011. gada stratēģiju Donavas reģionam un 2014. gada stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam.
Eiropas Parlamenta loma
Pirmā Eiropas pilsoņu iniciatīva Right2Water (2013) rosināja ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt, lai visiem iedzīvotājiem būtu iespēja izmantot savas tiesības uz ūdensapgādi un sanitāriju, lai ūdensapgāde un ūdens resursu apsaimniekošana nebūtu pakļauta iekšējā tirgus noteikumiem un lai ar ūdens resursiem saistītus pakalpojumus neskartu liberalizācija. Reaģējot uz šo Eiropas pilsoņu iniciatīvu, 2015. gadā Parlaments ar lielu balsu vairākumu aicināja Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumiem, kas nodrošina, ka tiek īstenotas cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju, kuras atzinusi Apvienoto Nāciju Organizācija, un attiecīgā gadījumā pārskatīt ŪPD, lai būtu atzīta ūdens vispārēja pieejamība un cilvēka tiesības uz ūdeni.
Akcentējot nepieciešamību pāriet uz aprites ekonomiku, Parlaments atbalstīja ieceri popularizēt ūdens atkārtotu izmantošanu apūdeņošanai lauksaimniecībā. Kā pirmo soli Parlaments kopā ar Padomi pieņēma Regulu par ūdens atkalizmantošanu, kas stājās spēkā 2023. gada jūnijā. Ar līdzīgu mērķi tas deva piekrišanu plānam uzlabot ūdensvada ūdens kvalitāti ar mērķi mazināt plastmasas pudeļu izmantošanu.
Savā 2018. gada rezolūcijā par okeānu starptautisku pārvaldību Parlaments uzsvēra – “lai radītu ilgtspējīgu jūras ekonomiku un mazinātu ietekmi uz jūras vidi, ir jāveic pasākumi saistībā ar klimata pārmaiņām, sauszemes izcelsmes piesārņojuma nonākšanu jūrās un okeānos, jūras piesārņojumu un eitrofikāciju, jūras ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī saistībā ar jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu”. Šajā sakarībā tas mudināja “Komisiju atbalstīt starptautiskos centienus nolūkā aizsargāt jūras bioloģisko daudzveidību, jo īpaši saistībā ar patlaban notiekošajām sarunām par jaunu juridiski saistošu instrumentu jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai teritorijās, kas ir ārpus valstu jurisdikcijas”, un aicināja “Komisiju ierosināt stingrākus tiesību aktus, lai saglabātu un ilgtspējīgi izmantotu jūras bioloģisko daudzveidību apgabalos, kas atrodas dalībvalstu jurisdikcijā”.
Savā 2021. gada marta rezolūcijā par jūras piedrazojumu Parlaments vērsa uzmanību uz to, kā jūras piedrazojums ietekmē jūras ekosistēmu, zivsaimniecības nozari un patērētājus, un prasīja noteikt stingrākus ierobežojumus attiecībā uz vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem un zvejas rīkiem izmantot īpaši izstrādātus, ilgtspējīgus materiālus.
2022. gada oktobrī Parlaments pieņēma rezolūciju par ūdens pieejamību kā cilvēktiesībām: ārējā dimensija, kurā tas atkārtoti apstiprināja “tiesības uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju” un aicināja aizsargāt un atjaunot dabiskās ekosistēmas un saglabāt ūdeni enerģijas izmantošanai.
Plašāka informācija par šo tematu pieejama Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas (ENVI) tīmekļa vietnē.
Christian Kurrer / Alyssia Petit