Ekonomiskās un monetārās savienības vēsture

Ekonomiskā un monetārā savienība (EMS) ir tapusi ES ekonomiskās integrācijas rezultātā. Eurozonā, kurā patlaban ietilpst 20 ES dalībvalstis, ir ieviesta vienota valūta – euro. Visām ES dalībvalstīm, izņemot Dāniju, pēc konverģences kritēriju izpildes ir jāievieš euro. Eurosistēma, kas ietver Eiropas Centrālās bankas Valdi un eurozonas dalībvalstu centrālo banku vadītājus, nosaka vienotu monetāro politiku.

Juridiskais pamats

1. Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pants; Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3., 5., 119.–144., 219. un 282.–284. pants;
2. Līgumiem pievienotie protokoli: Protokols (Nr. 4) par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem; Protokols (Nr. 12) par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru; Protokols (Nr. 13) par konverģences kritērijiem; Protokols (Nr. 14) par Eurogrupu; Protokols (Nr. 16), kas ietver nepiedalīšanās klauzulu attiecībā uz Dāniju;
3. starpvaldību līgumi ietver Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību (LSKP), paktu “Euro plus” un Līgumu par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu (ESM līgums).

Mērķi

EMS ir veidota tā, lai atbalstītu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un augstu nodarbinātības līmeni, izstrādājot atbilstīgu ekonomikas un monetāro politiku. Tā ietver trīs galvenās jomas:

1. tādas monetārās politikas īstenošanu, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti;
2. izvairīšanos no iespējamas negatīvas plašākas ietekmes, ko rada ilgtnespējīgas valsts finanses, makroekonomikas nelīdzsvarotības rašanās novēršanu dalībvalstīs un iespēju dalībvalstīm līdz zināmam līmenim savstarpēji saskaņot savu ekonomikas politiku;
3. iekšējā tirgus netraucētas darbības nodrošināšanu.

Sasniegumi

Euro jau ir kļuvis par ikdienas dzīves sastāvdaļu 20 Eiropas Savienības dalībvalstīs. Vienotajai valūtai ir vairākas priekšrocības, tostarp tādas kā finanšu darījumu izmaksu samazināšana, ceļošanas atvieglošana un Eiropas nozīmes stiprināšana starptautiskā līmenī. Tā palīdz pabeigt iekšējā tirgus izveidi.

EMS vēsture

Augstākā līmeņa sanāksmē Hāgā 1969. gadā valstu un valdību vadītāji izvirzīja jaunu Eiropas integrācijas mērķi – ekonomisko un monetāro savienību (EMS). Luksemburgas toreizējā premjerministra Pjēra Vernera vadīta grupa sagatavoja ziņojumu, kurā bija izklāstīta pilnīgas ekonomiskās un monetārās savienības izveide desmit gadu laikā. Bretonvudas sistēmas sabrukums izraisīja ārvalstu valūtu nestabilitātes vilni, kas nopietni apdraudēja Eiropas valūtu paritāti. EMS projekta īstenošana krasi aprāvās.

Augstākā līmeņa sanāksmē Parīzē 1972. gadā ES ar jaunu sparu centās atjaunot monetāro integrāciju, izveidojot mehānismu “čūska tunelī”. Šis mehānisms bija paredzēts, lai kontrolētu valstu nacionālo valūtu peldošo kursu (“čūska”), pieļaujot ļoti nelielas svārstības attiecībā pret ASV dolāru (“tunelis”). Ciešot no naftas krīzes, dolāra vājuma un ekonomikas politikas atšķirībām, “čūskas” mehānisms mazāk nekā divos gados zaudēja lielāko daļu tajā iesaistīto valstu un visbeidzot tika sašaurināts līdz t. s. Vācijas markas zonai, kura ietvēra Vāciju, Beniluksa valstis un Dāniju.

Centieni izveidot monetāri stabilu zonu atsākās 1978. gadā līdz ar augstākā līmeņa sanāksmi Briselē un Eiropas monetārās sistēmas izveidi, pamatojoties uz fiksētu, bet pielāgojamu valūtas maiņas kursu koncepciju. Visu dalībvalstu, izņemot Apvienotās Karalistes, valūtas iesaistījās valūtas kursa mehānismā ar nosaukumu ERM I (VKM I). Valūtu maiņas kursus noteica, pamatojoties uz centrālajiem kursiem pret Eiropas valūtas vienību jeb ECU (vispirms pazīstamu kā Eiropas norēķinu vienība), kas bija iesaistīto valūtu vidējais svērtais rādītājs. Desmit gadu laikā Eiropas monetārā sistēma palīdzēja ievērojami samazināt maiņas kursu svārstības: sistēmas elastība apvienojumā ar politisko apņemšanos panākt ekonomikas konverģenci nodrošināja valūtas stabilitāti.

Pieņemot Vienotā tirgus programmu 1985. gadā, vēl nepārprotamāk kļuva skaidrs, ka iekšējā tirgus potenciālu nav iespējams pilnībā realizēt, kamēr pastāv salīdzinoši augstas darījumu izmaksas, kas saistītas ar valūtas konvertāciju, un neskaidrība, kuru izraisa maiņas kursa svārstības, lai arī tās būtu nelielas.

Hanoveres Eiropadomē 1988. gadā tika izveidota EMS izpētes komiteja toreizējā Komisijas priekšsēdētāja Žaka Delora vadībā. Komitejas 1989. gadā iesniegtajā ziņojumā (Ž. Delora ziņojumā) bija ierosināti stingri pasākumi EMS izveidei trīs posmos. Tajā it īpaši bija uzsvērta nepieciešamība labāk koordinēt ekonomikas politiku, izstrādāt fiskālos noteikumus, kas nosaka valstu budžeta deficīta ierobežojumus, un izveidot neatkarīgu institūciju, kura būtu atbildīga par Savienības monetāro politiku, proti, Eiropas Centrālo banku (ECB). Pamatojoties uz Ž. Delora ziņojumu, Madrides Eiropadome 1989. gadā nolēma sākt pirmo EMS izveides posmu, proti, līdz 1990. gada 1. jūlijam pilnībā liberalizēt kapitāla apriti.

Strasbūras Eiropadome 1989. gada decembrī pieprasīja sasaukt starpvaldību konferenci, lai noteiktu, kādi Līguma grozījumi ir nepieciešami EMS izveidei. Šīs starpvaldību konferences darbs vainagojās ar Līgumu par Eiropas Savienību, kuru oficiāli apstiprināja Māstrihtas Eiropadomē 1991. gada decembrī un kurš stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.

Līgumā bija paredzēta EMS izveide trīs posmos (atsevišķi nozīmīgi datumi tajā netika konkretizēti, un tos bija paredzēts noteikt vēlākās Eiropas augstākā līmeņa sanāksmēs, pamatojoties uz sasniegto):

1. 1. posms (no 1990. gada 1. jūlija līdz 1993. gada 31. decembrim): kapitāla brīva aprites nodrošināšana starp dalībvalstīm;
2. 2. posms (no 1994. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim): dalībvalstu ekonomikas politikas konverģence un dalībvalstu centrālo banku sadarbības pastiprināšana. Monetārās politikas koordinēšana tika institucionalizēta, izveidojot Eiropas Monetāro institūtu (EMI);
3. 3. posms (kopš 1999. gada 1. janvāra): vienotas monetārās politikas īstenošana Eurosistēmas vadībā no pašas pirmās dienas un pakāpeniska euro banknošu un monētu ieviešana visās eurozonas dalībvalstīs. Pāreja uz trešo posmu bija atkarīga no tā, vai izdosies panākt augstu noturīgas konverģences līmeni atbilstoši vairākiem Līgumos noteiktiem kritērijiem. Budžeta noteikumiem bija jākļūst saistošiem, un dalībvalstij, kura tos neievērotu, varētu piemērot soda sankcijas. Eurozonas monetārā politika tika uzticēta Eurosistēmai, ko veido seši ECB Valdes locekļi un eurozonas dalībvalstu centrālo banku vadītāji.

Principā, ievērojot Līgumus, visas ES dalībvalstis ir piekritušas ieviest euro (LES 3. pants un LESD 119. pants). Tomēr termiņš nav noteikts, un vairākas dalībvalstis joprojām nav izpildījušas visus konverģences kritērijus. Šīm dalībvalstīm piemēro provizorisku izņēmumu. Turklāt Apvienotā Karaliste un Dānija ir paziņojušas par nodomu neiesaistīties EMS izveides trešajā posmā un tātad arī neieviest euro. Patlaban tikai Dānijai tiek piemērots izņēmuma statuss attiecībā uz tās dalību EMS trešajā posmā, bet tai ir saglabāta iespēja izbeigt šo izņēmuma statusu. Šīs faktu lapas sagatavošanas laikā 20 no 27 dalībvalstīm ir ieviesušas euro.

Pēc valsts parādu krīzes, kas Eiropu piemeklēja 2009.–2012. gadā, ES vadītāji apņēmās nostiprināt EMS, cita starpā uzlabojot tās pārvaldības sistēmu. Līguma grozījums, kas skāra LESD 136. pantu, deva iespēju izveidot pastāvīgu atbalsta mehānismu grūtībās nonākušām dalībvalstīm, ja šī mehānisma pamatā ir starpvaldību līgums, ir apdraudēta visas eurozonas stabilitāte un finansiālais atbalsts ir saistīts ar stingriem nosacījumiem. Tā rezultātā 2012. gada oktobrī tika izveidots Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM), kas aizstāja vairākus ad hoc mehānismus. Turklāt ECB priekšsēdētājs Mario Dragi 2012. gadā paziņoja, ka “ECB savu pilnvaru ietvaros ir gatava darīt visu iespējamo, lai saglabātu euro”. Šajā nolūkā ECB izveidoja tiešo monetāro darījumu (TMD) instrumentu. TMD ļauj ECB iegādāties grūtībās nonākušas dalībvalsts valsts obligācijas, ja vien valsts paraksta saprašanās memorandu ar ESM, tādējādi netieši sasaistot ECB atbalstu ar stingriem nosacījumiem, kas parasti ietver valdības izdevumu ievērojamu samazinājumu un pienākumu veikt dziļas strukturālas reformas. Lai nepieļautu valsts parāda krīzes atkārtošanos, tika atjaunināti ar EMS saistītie sekundārie tiesību akti. Tika izveidots Eiropas pusgads, ar kuru tika nostiprināts Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP), ieviesta makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra (MNNP) un mēģināts vēl vairāk pastiprināt ekonomikas politikas koordināciju. Uzlabotā ekonomikas pārvaldības sistēma tika papildināta ar starpvaldību līgumiem, piemēram, Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību (LSKP jeb fiskālais pakts) un paktu “Euro plus”.

Vispirms ar mēģinājumu EMS padarīt ciešāku 2012. gadā nāca klajā Komisija savā paziņojumā “Plāns padziļinātas un patiesas EMS izveidei”. Galīgais mērķis būtu politiskas savienības izveide. Ar vēl vienu 2012. gada iniciatīvu – mazāk vērienīgo t. s. četru priekšsēdētāju ziņojumu – neizdevās ieviest būtiskas izmaiņas EMS ekonomikas pārvaldības sistēmā. 2015. gadā, iedvesmojoties no iepriekš minētā plāna, Eiropas Komisijas, Eiropadomes, Eurogrupas, ECB un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāji publicēja ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana” (t. s. piecu priekšsēdētāju ziņojums). Tajā bija izklāstīts reformu plāns, kura mērķis bija panākt patiesu ekonomisku, finansiālu, fiskālu un politisku savienību trīs posmos (ne vēlāk kā līdz 2025. gadam). Tomēr, lai pilnībā īstenotu Komisijas 2012. gada plāna vērienīgās ieceres vai piecu priekšsēdētāju ziņojumu, būtu ievērojami jāgroza ES līgumi. Tā kā kopš tā laika Līgumos nav veiktas nekādas izmaiņas, visvērienīgākos projektus nav bijis iespējams īstenot.

Covid-19 izraisītā ekonomikas krīze ir radījusi ievērojamu spiedienu uz publiskajām finansēm. Padome 2020. gada martā iedarbināja SIP vispārējo izņēmuma klauzulu, tādējādi dodot iespēju dalībvalstīm uz noteiktu laiku palielināt valsts parādu, pārsniedzot fiskālajos noteikumos noteiktos ierobežojumus. Tas cita starpā ļāva uz laiku pārsniegt pieļaujamo parāda attiecību pret IKP (60 %), neriskējot, ka par to tiks piemērotas ES sankcijas. Tomēr dalībvalstīm, kurās jau bija ļoti augsta parāda attiecība pret IKP, tika prasīts būt ļoti piesardzīgām, palielinot savu parādu. Pat vispārējās izņēmuma klauzulas iedarbināšanas gadījumā joprojām ir iespējama sankciju piemērošana Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros. Savukārt ECB 2020. gada martā uzsāka pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programmu (PĀAIP), kas ietver lielu valsts parāda summu iegādi sekundārajos tirgos. Tā nodrošina likviditāti tirgiem un ir paredzēta tam, lai nepieļautu pārāk lielas starpības veidošanos starp Vācijas valsts obligācijām (Bunds) un vairāku to ES dalībvalstu valsts obligācijām, kurām ir ļoti lielas parādsaistības. Piešķirtās summas ir ļoti lielas, bet programmas darbības laiks ir ierobežots.

ECB 2021. gada vasarā veica stratēģijas izvērtējumu, pirmo kopš 2003. gada, cenšoties nodrošināt inflāciju 2 % apmērā vidējā termiņā, taču ļaujot uz laiku pārsniegt šo mērķrādītāju un Eurosistēmas lēmumos ņemt vērā klimata pārmaiņas.

Gadiem ilgušās īpaši piekāpīgās monetārās politikas kopējā ietekme, kuru saasināja ekonomiskā situācija pēc pandēmijas, kā arī Ukrainas kara sekas, kas galvenokārt izpaudās kā straujš enerģijas cenu kāpums, eurozonā izraisīja vēsturisku inflācijas pieaugumu, kura pirmās pazīmes parādījās 2022. gadā. Sekundārā ietekme sāka izpausties tad, kad krasā pirktspējas samazināšanās izraisīja spēcīgu pieprasījumu pēc algu pieauguma, radot algu un cenu spirāles iespējamību. Eurosistēma radikāli mainīja savu monetāro politiku, samazinot aktīvu iegādi un paaugstinot procentu likmes. Reaģējot uz bažām, ka ienesīguma starpība valstu ar lielu parādu izdotajām valsts obligācijām būs pārmērīgi liela, ECB 2022. gada jūlijā paziņoja par “fragmentācijas novēršanas instrumentu”, proti, transmisijas aizsardzības instrumentu (TAI).

Pēc divu gadu regulāras procentu likmju palielināšanas inflācija eurozonā 2023. gadā sāka samazināties. Tomēr šīs faktu lapas publicēšanas laikā tā joprojām pārsniedz 2 % mērķi. 2024. gadā var notikt procentu likmju samazināšana, tomēr ECB cieši uzrauga iespējamu netiešu ietekmi, ko varētu radīt algu pieaugums. 2022. gada vasarā Eurosistēmā un eurozonas dalībvalstu starpā aktualizējās debates par iespējamām SIP izmaiņām. Lai gan dalībvalstu nostājas ievērojami atšķīrās, tika panākta vienošanās valstīm ar lielu parādu dot vairāk laika samazināt parāda attiecību pret IKP, lai tā nepārsniegtu 60 % augšējo robežu. Pastāvēja vienprātība arī par to, ka ir jāvienkāršo SIP pārmērīgi sarežģītās izpildes procedūras, kur vien iespējams, vienlaikus saglabājot pašreizējās 60 % un 3 % robežvērtības attiecībā uz parādu un deficītu. Vispārējā izņēmuma klauzula tika deaktivizēta 2023. gada beigās.

Komisija 2023. gada aprīlī nāca klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai grozītu SIP. Nostājā, par kuru Parlaments un Padome vienojās 2024. gada 10. februārī, ir izklāstīts, ka valstīm, kuru valsts parāds pārsniedz 60 % no IKP un/vai kuru valdības budžeta deficīts pārsniedz 3 % no IKP, tiks doti četri līdz septiņi gadi, lai panāktu reālu valdības parāda samazināšanās trajektoriju vai tā saglabāšanu piesardzīgā līmenī vidējā termiņā. Sākot ar 2024. gada aprīli, gan Parlaments, gan Padome ir oficiāli pieņēmuši fiskālo noteikumu reformu. Tika panākta vienošanās, kas apvienoja elastīgumu un pienākumu veikt strukturālas reformas, un ir paredzams, ka tiks īstenoti aizsardzības pasākumi, kuru mērķis ir izveidot fiskālās rezerves un palielināt noturību. Jaunie noteikumi nodod būtiskas lēmumu pieņemšanas pilnvaras no Padomes Komisijai (kurai saskaņā ar Līgumiem šajā jomā tādu būtībā nav), tādējādi ļaujot Komisijai tieši ietekmēt atsevišķu eurozonas dalībvalstu fiskālo korekciju gaitu. Tas arī ļautu Komisijai de facto ietekmēt katras eurozonas dalībvalsts ekonomikas politiku, pārbaudot valstu reformas un investīcijas.

Eiropas Parlamenta loma

Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Parlaments kā līdztiesīgs likumdevējs ir piedalījies lielākās daļas to detalizēto noteikumu izstrādē, kuri veido ekonomikas pārvaldības sistēmu (cita starpā pamatojoties uz LESD 121., 126. un 136. pantu). Tomēr dažu procedūru gadījumā Parlamentam Līgumā ir paredzēta tikai konsultatīva loma, cita starpā attiecībā uz Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvo daļu un makroekonomikas uzraudzību. Papildus tam ar Parlamentu notiek apspriešanās šādos jautājumos:

1. nolīgumi par euro un ES neietilpstošu valstu valūtu maiņas kursiem;
2. valstis, kuras atbilst vienotās valūtas ieviešanas kritērijiem;
3. ECB priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un četru pārējo ECB Valdes locekļu iecelšana;
4. daļa tiesību aktu, ar kuriem īsteno pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru.

Katru gadu ECB iesniedz savu gada pārskatu, ar kuru ECB priekšsēdētājs pēc tam iepazīstina plenārsēdē. Saistībā ar šo pārskatu Parlaments parasti pieņem patstāvīgo ziņojumu. Parlamentam nav lēmumu pieņemšanas pilnvaru attiecībā uz dažādiem Eiropas pusgada posmiem, bet tas regulāri saņem informāciju no Komisijas un Padomes, kurām ir izpildpilnvaras. Eiropas pusgads nedaudz pastiprināja Parlamenta lomu ES ekonomikas pārvaldībā, īpaši tādā ziņā, ka tika izveidots dialogs par ekonomikas jautājumiem, kurā piedalās Parlaments, attiecīgie Padomes sastāvi un Komisija. Parlaments var papildināt Eiropas pusgada darbību, pieņemot patstāvīgos ziņojumus.

Parlaments pēc būtības nav oficiāli iesaistīts starpvaldību līgumu (piemēram, LSKP) slēgšanā vai starpvaldību mehānismu (piemēram, ESM) izveidē un darbībā, lai gan Parlaments ir nodibinājis daudz dažādu kontaktu un ir iesaistīts viedokļu apmaiņā.

Plašākai informācijai par šo tematu skatīt Ekonomikas un monetārās komitejas tīmekļa vietni.

 

Christian Scheinert

04-2024